Dzīvojamo māju privatizācija Rīgā: vienotā solī vai interešu sadurēs

Dzīvojamo māju privatizācijas procesu analizējot

JĀNIS RUPKUS, Rīgas pilsētas valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Par dzīvojamo māju vispārējo privatizāciju Rīgā visbiežāk izskan viedoklis — tā rit pārāk gausi. Pārskatot aizvadītā gada rezultātus valstī, arī Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija Rīgu līdzās Ventspilij vērtēja kā vienu no divām milzu siekstām, kas bremzē privatizācijas straumi Latvijā. Katram gaudenumam ir arī savi iemesli; Rīgas dzīvojamo māju privatizācijas īpatnības un sastrēgumus arī “Privātīpašuma” slejās esam sijājuši ne reizi vien. Aizvadītā gada gaitā dažs šķērslis un domstarpības gludinājušās, toties šķietami attālās aktualitātes nu grasās siekstu atkal darīt smagāku.

— Kopš 1996. gada, kad komisija sāka darboties, ir apstiprināti deviņi saraksti par vispārējās privatizācijas uzsākšanu 181 dzīvojamā mājā. Privatizācijas paziņojumi izsūtīti gandrīz 6,5 tūkstošiem dzīvokļu īrnieku. Pēc Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas (CDzMPK) datiem Rīga izsūtīto privatizācijas paziņojumu skaita ziņā panākusi gandrīz visas Latvijas mazpilsētas un teju teju apsteigs arī pēdējās — Ogri un Jēkabpili. Kā zināms, 1996. gada 1. aprīlī tika uzsākta tā dēvētā paātrinātā privatizācija, un kopš tā laika no dzīvokļu īrniekiem esam saņēmuši vairāk nekā 30 tūkstošus iesniegumu. Ar Rīgas Domes vai komisijas lēmumiem ir apstiprināts 51 saraksts, kurā iekļautajiem 30334 īrniekiem dzīvoklis nododams īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai. Šie skaitļi apliecina, ka daudz raitāk veicas tieši paātrinātā privatizācija. Pašlaik par dzīvokļu piešķiršanu īpašumā izsniegts vairāk nekā 27 tūkstoši apliecību. Te gan jāpiebilst, ka paātrinātā kārtā dzīvokļus privatizē galvenokārt tie, kuri ar šo īpašumu vēlas veikt kādas darbības vai izmantot mantojuma tiesības. Pārējie nogaida. To uzskatāmi rāda vispārējā kārtībā privatizējamo māju īrnieku gausums, jo piedāvājumam privatizēt dzīvokļus atsaucas neliels skaits īrnieku — no 6,5 tūkstošiem tikai astotā daļa. Pārējie klusē.

— Kāds jūsuprāt tam galvenais iemesls?

Lielais nezināmais — kas notiks pēc privatizācijas

— Cilvēkiem nav skaidrs, kas notiks pēc tam, kad viņi būs kļuvuši par īpašniekiem. Tagad, kad Rīgā vairākās mājās ir pietiekami daudz dzīvokļu īpašnieku un tās tiešām vajadzētu sākt pašiem apsaimniekot, parādās virkne neskaidrību. Pirmām kārtām — kā dzīvokļu īpašnieku sabiedrības organizēt pēc tam, kad tās oficiāli reģistrētas un it kā varētu sākt darboties. Vairumā gadījumu līdzīpašnieki ir gan fiziskās, gan juridiskās personas. Kad sākas dibināšanas sanāksmes, tad izrādās, ka dažviet dzīvokļu īrnieki vēlas ignorēt neapdzīvojamā fonda īpašniekus vai pašvaldības; nereti arī pašvaldības no savas puses neņem vērā šos pasākumus. Taču Civillikums nosaka — ja pastāv kopīpašums, tad lēmumus par finansēm un naudas līdzekļu izlietojumu var pieņemt tikai ar visu īpašnieku piekrišanu. Diemžēl Brīvības ielas 90. namā, kur izveidota un reģistrēta mūsu pilsētā pirmā dzīvojamās mājas īpašnieku sabiedrība, jau sastopamies ar faktu, ka tajā netiek iekļauti visi kopīpašnieki. Jau sācies konflikts ar a/s “Rīgas centrāltirgus” administrāciju, juridisku personu, kuras pārstāvjiem no Vidzemes tirgus noteikti bija jābūt šajā sabiedrībā, jo tirgum pieder pašvaldības īpašuma neprivatizētā daļa. Rīgas pilsētas Centra rajona valdes izpilddirekcija bija jāpārstāv vēl vienam pašvaldības pārstāvim, kas savukārt atbildētu par neprivatizētajiem dzīvokļiem. Tagad aktivitātes, ko uzsācis dzīvokļu īpašnieku sabiedrības vadītājs Lācīša kungs, no juridiskā viedokļa nav pieņemamas. Tā vien šķiet, ka pozitīvais piemērs, uz kuru cerējām, var pārvērsties pretmetā, jo sākas nevis saskaņota rīcība, bet savstarpēju pretenziju un apvainojumu izvirzīšana. Visa pamatā ir juridiskā izglītotība, likumu zināšana. Domāju, ka par privatizēto māju apsaimniekošanas lietām bija jādomā līdztekus visam procesam, neatliekot to uz pēdējo brīdi. Laikus bija jāizstrādā likums, kas reglamentētu apsaimniekošanas sabiedrību darbību, un iedzīvotājiem tas jau bija jāpārzina un jāgatavojas šim brīdim, kad nama apsaimniekošana jāpārņem savās rokās. Likumdošana šajā jomā valstī ir stipri vāja.

— Iedzīvotāju atsaucība vai pasivitāte tiešā veidā vispārējo privatizācijas procesu tomēr neietekmē. Ja šobrīd izsūtīto privatizācijas paziņojumu skaita ziņā esat sasnieguši vienas mazpilsētas līmeni, (Rīgā privatizēts tikai 1 procents no visiem dzīvokļiem), kādas ir izredzes, ka atlikušajos pāris gados līdz sertifikātu derīguma termiņa beigām paspēsit nodot privatizācijai visas pašvaldības mājas? Pēc jūsu komisijas aprēķiniem privatizācijai nododamo māju skaits var sasniegt apmēram 5700...

Vai visus pašvaldības namus paspēs nodot privatizācijai?

— Es situāciju nevērtēju kā bezcerīgu. Rīgā reāli noslēgto dzīvokļu pirkuma līgumu skaits ir viens no lielākajiem valstī. Tas, cik privatizācijas paziņojumu izsūtīts, vēl neko konkrētu nenozīmē. Reāls lielums būtībā ir viens rādītājs — cik cilvēku samaksājuši sertifikātus un ieguvuši īpašnieka apliecību. Vēl gribu teikt, ka nekādā ziņā nav iespējams salīdzināt privatizācijas procesu mazpilsētās un Rīgā. Ja kādā miestiņā ir 13 māju, teiksim, ar 20 dzīvokļiem katrā un 7 no tām nodotas privatizācijai, tātad iznāk jau 50 procentu. Un katra no šīm mājām neatrodas uz 20 bijušo īpašnieku zemēm...

Rīgā ļoti sarežģīts un dārgs process ir māju sagatavošana reģistrācijai zemesgrāmatā. Katra māja izmaksā apmēram 400 — 500 latu. Atkārtošu — sākotnēji bija paredzēts, ka dzīvojamo māju privatizācijas komisija savu darbu uzsāk pēc tam, kad pašvaldība mājas sagatavojusi privatizācijai un tās iereģistrējusi zemesgrāmatā. Mūsu komisijai šim darbam sākotnēji nebija paredzēti nedz līdzekļi, nedz jaudas. Taču nebija citas izejas, un mēs sākām to darīt. 1997. gadā tika noslēgti līgumi ar 28 uzņēmējsabiedrībām un 30 fiziskajām personām par šo darbu veikšanu. Būtībā šis ir pirmais gads, kad mijiedarbība ar citām organizācijām — gandrīz 20 — beidzot ir sakārtota. Procesu pagausināja un apgrūtināja arī tas, ka līdz pagājušā gada beigām nebija apstiprināta vienota metodika, kā nosakāmi zemesgabali pie privatizējamām daudzdzīvokļu mājām. Arhitektūras pārvaldē dažiem dzīvojamo māju kvartāliem zemes piesaistes projekti tika pārstrādāti divas un pat trīs reizes, kamēr atrada optimālo variantu. Ja turpmāk būs iespējama zemes piesaiste dzīvojamām mājām pēc kvartālu principa, kā paredzēts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas apstiprinātajos metodiskajos norādījumos, tad šī procedūra ievērojami vienkāršosies un kļūs arī lētāka. Tādējādi sagatavošanas darbus līdz ierakstam zemesgrāmatā izdosies saīsināt līdz trim četriem mēnešiem. Tas dod pamatu cerēt, ka ar darba apjomu tiksim galā. Mums ir lielas iestrādes — zemes piesaistes projekti pasūtīti 1661 mājai, un tās tuvākā pusgada laikā tiks nodotas privatizācijai.

Turpinājums no 1.lpp.

Taču tagad, kad komisija beidzot strādā ar pilnu slodzi, privatizācijas tempi jau sāk atdurties pret to organizāciju jaudu, ar kurām sadarbojamies, lai mājas nostiprinātu zemesgāmatā — Arhitektūras pārvaldi, Zemes komisiju, Zemesgrāmatu nodaļām un citām. Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas doma, ka Rīgā būtu bijis lietderīgi izveidot vairākas privatizācijas komisijas, neiztur kritiku, ja šīs iepriekšminētās iestādes pilsētā ir tikai pa vienai un to caurlaides spēja paliek nemainīga.

— Jūs esat arī pieminējis, ka privatizācijas procesu novilcina tas, ka citas valsts un pašvaldību institūcijas laikus nesniedz informāciju par privatizējamām dzīvojamām mājām. Kā tas izpaužas?

Pretimstāvēšana uz privatizācijas sliedēm

— Mēs pilsētas rajonu pašvaldībām izsūtām informācijas lapas, kurās ir pieprasītas detalizētas ziņas par privatizējamām dzīvojamām mājām. Lai gan Rīgas Dome noteikusi, ka pašvaldību darbiniekiem bez kavēšanās jāsniedz mūsu komisijai pieprasītās izziņas, tomēr mūsu sektora darbinieki rajonu valdēs tās gaida ļoti ilgi un arī tad saņem neprecīzas. Nereti tādēļ vien nākas atlikt privatizācijas paziņojumu izsūtīšanu.

— Bet varbūt pašvaldības nemaz nav ieinteresētas sekmēt privatizāciju, jo šajā procesā tās zaudē arī krietnu daļu neapdzīvojamā fonda, līdz ar to — ievērojamu daļu līdzekļu, kurus iespējams izlietot dzīvojamo māju uzturēšanai un citādiem nolūkiem? Arī jūsu komisijai neapdzīvojamā fonda privatizācija ir galvenais ienākumu avots, kas nodrošina tās pastāvēšanu un darbību. Šo interešu saduri ieprogrammējusi dzīvojamo māju privatizācijas likumdošana. Un nu gadiem, ne jūsu vainas dēļ, iznāk tāda kā cīkstēšanās ap vienu kumosu... Cik lielā mērā šī interešu sadure kavējusi privatizācijas procesu Rīgā?

— Laika ziņā mēs esam zaudējuši apmēram pusotru gadu. Jau 1996. gadā mums tika atteikta liela neapdzīvojamo telpu privatizācija, ar kuras palīdzību būtu uzkrājuši naudu turpmākajam darbam, laikus netiek sniegta informācija par šīm telpām, tiek ignorētas likuma normas par telpu izīrēšanas kārtību pēc privatizācijas uzsākšanas dzīvojamās mājās. Mēs sastopamies ar tādu attieksmi, it kā likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” nemaz nebūtu. Nedrīkstam aizmirst, ka Rīga ir galvaspilsēta, zemes un īpašumu vērtības šeit ir lielākas nekā citur Latvijā, un katra neapdomīga rīcība šajā ziņā rada ļoti asus konfliktus un ļoti spēcīgu lobismu dažādos virzienos.

— Kā šo pretimstāvēšanu varētu likvidēt?

— Uzskatu, ka privatizētās mājas steidzami būtu jānoņem no pašvaldību bilances. Šobrīd Rīgā, izveidojot dzīvokļu īpašnieku sabiedrības, vienu namu pārvaldi jau varētu likvidēt. Tikko mājas vairs nebūtu pašvaldību bilancē, proporcionāli samazinātos arī vajadzība pēc neapdzīvojamā fonda. Pie tam pašvaldība no nomniekiem tik un tā saņem īpašuma nodokli. Te nu mēs atkal nonākam pie apsaimniekošanas sabiedrībām un varu tikai vēlreiz uzsvērt — to dibināšanas jautājums jāatrisina bez liekas kavēšanās, valstiskā līmenī. Mēs neesam peramie zēni, kam jāatbild par negludumiem un interešu nesaskaņām. Mēs tikai cenšamies īstenot valdības politiku īpašuma attiecību sakārtošanā.

— Atceros — bija brīdis, kad Rīgas pilsētas dzīvojamo māju privatizācijas komisijā naudas trūkuma dēļ bija radušies lieli parādi par pasūtījumu izpildi gan līgumorganizācijām, gan Zemes dienestam un Zemesgrāmatu nodaļai. Ja nav naudas, netiek pildīti pasūtījumi. Ja nemaldos, naudas trūkums radās tādēļ, ka jaunievēlētā Rīgas Dome vairākus mēnešus nevarēja izlemt par savu attieksmi pret privatizācijas procesu un tādēļ ilgstoši neapstiprināja privatizējamo māju sarakstus. Presē jau rakstīts, ka divu gadu laikā CDzMPK esat pārskaitījuši pusmiljonu latu — 40 procentu no privatizācijas procesā iegūtajiem līdzekļiem. Vai šādā grūtā brīdī, kad darbi naudas trūkuma dēļ stājās, nevarējāt kādu daļu saņemt atpakaļ — privatizācijas procesa organizēšanai?

— Viskritiskākajā brīdī Rīgas Dome mums toreiz palīdzēja ar 25 tūkstošiem latu... Nu, mēs ar to tikām galā. Zināmu palīdzību šeit sniedza arī neapdzīvojamā fonda paātrinātā privatizācija.Taču domāju, ka valstī kopumā nav izstrādāta pareiza metodika par privatizācijā iegūto līdzekļu sadali. Rīgā visi darbi izmaksā daudz dārgāk nekā citos reģionos.

— Taču, ja runājam atklāti, jūsu komisijas statuss vienmēr ir bijis mazliet dīvains: no vienas puses — jūsu darbu kā metodiskais vadītājs uzrauga Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija. Tā peļ un izsaka savu viedokli. Administratīvi jūs esat pakļauti Rīgas Domei un jums jārēķinās ar tās viedokli. Rīgas Dome uz laiku aptur privatizācijas lietas, bet CDzMPK visskaļāk peļ jūs. Vai tā nav?

— Šī situācija brīžiem pārvēršas jau par farsu. Viena no šīm institūcijām realizē valdības politiku, otra vairāk domā tieši par to, kas Rīgai izdevīgi, kā pilsētā īpašuma attiecības sakārtot pilsētai iespējami labvēlīgā veidā. Rīgas Domes prasības ir pilnīgi pamatotas.

— Cik lielu privatizācijas apjomu jūs šogad tomēr varētu “pacelt”?

— Komisijas tehniskās jaudas ļauj izsūtīt mēnesī 10 tūkstošus privatizācijas paziņojumu. Problēma ir — ko privatizēt? Mēs esam tirgus struktūra — cik nopelnām, tik arī ieguldām turpmākajā darbā. Tātad nedrīkstētu pieļaut neparedzētus apstākļus, kas aptur finansējuma iegūšanu.

— Kas notiks, ja likums tiks grozīts un neapdzīvojamā fonda paātrināto privatizāciju atcels?

— Mājās, kas paredzētas vispārējai privatizācijai, ir apmēram 100 tūkstoši kvadrātmetru neapdzīvojamā fonda, un tas mums palīdzēs kādu laiku noturēties arī bez paātrinātās privatizācijas. Kas būs tālāk, grūti pateikt. Te gan nedrīkst aizmirst citu — psiholoģisko aspektu. Tik biežas nostādņu maiņas šķoba cilvēku uzticību likumu pastāvīgumam.Viņi nevar droši savu rīcību plānot uz ilgāku laiku. Grozījumi privatizācijas procesā notikuši ļoti bieži.

— Kā jūs komentētu Ziedoņa Ziediņa izteikumu, ka Rīgas pilsētas dzīvojamo māju privatizācijas komisijai, lai paātrinātu privatizācijas tempus, nepieciešams mainīt darba stilu (nevis kadrus)?

Kā veidosies privatizācija tuvākajā laikā?

— Viņam taisnība tajā ziņā, ka komisija nekad nav strādājusi ar pilnu jaudu. Bet arī finansiālais nodrošinājums nekad nav bijis pietiekams. Tagad, kad no septembra beidzot esam iekrājuši pietiekami daudz līdzekļu, varam veikt izmaiņas savā struktūrā. Taču Ziediņa kungs vairāk laikam gan domājis, ka nepieciešama lielāka decentralizācija. To mēs veicam. Februārī visu darbību ar vispārējās privatizācijas paziņojumiem veiks mūsu darbinieki pilsētas rajonu valdēs. Visiem iedzīvotājiem vairs nebūs jānāk uz Vāgnera ielu, bet privatizācija notiks 6 centros. Vāgnera ielā mēnesī varam uzņemt tikai 3000 cilvēku. Ja privatizācijas iesniegumus pieņemsim arī rajonu administratīvajos centros, mēnesī varam strādāt ar 10 000 iedzīvotāju.

— Kā raugāties uz iespējamo likuma grozījumu, kas vispārējā kārtībā privatizējamo māju īrniekiem apdomas laiku samazinātu līdz sešiem mēnešiem, skaitot no paziņojuma saņemšanas dienas?

— Dažos mēnešos Rīgā izsūtīto privatizācijas paziņojumu skaits sasniegs vairākus desmitus tūkstošu. Kā jau tagad redzams, īrnieki ar atbildes došanu nesteidzas. Viņi var sadomāt privatizēt dzīvokļus, piemēram, nākamā gada sākumā. Un tad jau būs vismaz simts tūkstoši. Kas notiks, ja šāds skaits vienā mēnesī ieradīsies komisijā? Mēs netiksim galā ar rindām, un atkal būsim vainīgi. Šāda reglamentācija nepieciešama kaut vai tālab. Taču ātrāk jāizbeidz arī juku laiks, kad mājas sabrūk, jo tām nav saimnieku. Ja cilvēks nolēmis dzīvokli privatizēt, tad šiem sešiem mēnešiem gan nav nekādas nozīmes. Varbūt gadīsies kāds cilvēks, kam sertifikātu šobrīd nav, taču ar laiku viņš dabūs darbu un varēs tos nopirkt un privatizēt dzīvokli... Tādi gadījumi būs diezgan reti, un tādēļ jau arī tiek runāts par pirmpirkuma tiesību saglabāšanu. Tā ka te nevar runāt par kaut kādu piespiedu privatizāciju.

— Un ko domājat par to, ka atļautu privatizēt dzīvokļus arī tiem, kuriem ir parādi?

— Slēptā veidā tas notiek jau šodien. Sevišķi pilsētas centra daļā. Komunālos dzīvokļus kā trešās personas privatizē mākleri vai arī nekustamā īpašuma uzņēmējsabiedrību pilnvarotās personas, kas pirms tam nokārto arī parādus. Īrniekiem viņi nopērk atsevišķus mazākus dzīvokļus, bet iegūtos lielos apartamentus savukārt pārdod maksātspējīgiem klientiem, kuri tos izremontē, bet ar laiku noalgos mājas pārvaldnieku, kas to apsaimniekos. Tā darbojas tirgus likumi, un centra mājas pamazām tiks sakoptas.

— Kā redzat apsaimniekošanu nākotnē?

— Tās varētu būt akciju sabiedrības, kurās varēs brīvi īrēt dzīvokļus. Pašlaik neviens nevar aiziet uz namu pārvaldi un izvēlēties citu dzīvokli. Visi brīvie dzīvokļi nonāk Dzīvokļu pārvaldes rīcībā. Tieši privatizācija palīdzēs veidot dzīvokļu tirgu. Un, tuvojoties brīdim, kad īpašuma attiecības būs sakārtotas, namu pārvaldes, kurās ir kvalificēti un strādātspējīgi cilvēki, pamazām vajadzētu pārveidot par akciju sabiedrībām, kuras iznomātu un apsaimniekotu pašvaldību dzīvojamā fonda neprivatizēto daļu. Mājās, kur ir augsts privatizētāju procents, izveidosies dzīvokļu īpašnieku sabiedrības.

Arī šo māju gaida privatizācija

Paātrinātās privatizācijas gaita Rīgā (24.12.1997.)

Ar Domes vai Dzīvokļu platība Reģistrēts kadastra Sertifikātu skaits Summa

Iesniegumu komisijas lēmumu kv.m. reģistrā Ls

skaits nod.iesn.skaits

30 081 28 525 1 505 954,98 20 312 2 998 287,38 570 500

Dzīvojamo māju privatizācijas gaita Rīgas pilsētā no procesa sākuma līdz 1998.gada 29.janvārim

N ATK Pilsēta, Dzīvojamo Pasūtīto Izpildīto Pasūtīto Izpildīto Zemes- Z privatizācijas Privatizēto dzīvokļu

p.k. pagasts māju zemes zemes inventari- inventari- grāmatā grāmatā paziņojumi . skaits .

skaits piesaistes piesaistes zācijas zācijas reģistrācijai reģistrēt dzīv. Vispā- Brīvie

grafikā projektu projektu lietu lietu iesniegto māju skaits skaits izsoļu rējā pri- dzīvokļi

1997.g. skaits skaits skaits skaits māju skaits skaits skaits vatizācijā izsolēs

1. 100 RĪGA 1067 318 280 747 590 231 227 125 6271 7 964 1

Neapdzīvojamo telpu privatizācijas gaita Rīgas pilsētā no procesa sākuma līdz 1998.gada 29.janvārim

N ATK Pilsēta, Neapdz. Neapdz. Izsolēs Nomnieku Paātrinātajā Noslēgto līgumu skaits .

p.k. pagasts objektu objektu piedāvāto pirmpirkuma privatizācijā Vispārējā privatizācijā . Paātrinātajā

skaits* platība m2 neapdz. piedāvājumu pieprasīto Izsolēs Nomnieku Iepriekš paātr. priva-

telpu sk. skaits neapdz. t. izpirkums privatizēti tizācijā

1. 100 RĪGA 93 306 12 82 199 11 33 0 80

* – Dzīvojamās mājās esošais neapdzīvojamo objektu kopējais skaits

Mudīte Luksa, “LV”

Foto: Arnis Blumbergs un

Māris Kaparkalējs, “LV”