Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
101 mirklis pirms likteņgriežiem. Uz barikādēm. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.01.1998., Nr. 8 (1069) https://www.vestnesis.lv/ta/id/31161

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

ASV grib palīdzēt Baltijai, lai Baltija varētu palīdzēt pati sev

Vēl šajā numurā

13.01.1998., Nr. 8 (1069)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATGĀDNES. ATCERES

101 mirklis pirms likteņgriežiem. Uz barikādēm

Autors par laiku, cilvēkiem,

un fotografēšanu 1991. gada janvārī

Fotomākslinieks Vilhelms Mihailovskis (EFIAP) — “Latvijas Vēstnesim”

Šķiet, barikāžu laiks Rīgā vēl ir tepat blakus. Tomēr 1991. gada spēka un spīts gaisotni, kad tauta piecēlās kājās, lai apliecinātu savu gribu, no mūsdienām šķir jau septiņi janvāri. Tik tuvā vēsture tiek atgādināta skolas grāmatās, aculiecinieku un barikāžu sargu atmiņās. Un arī fotoliecībās. Šodien, 13. janvārī, Rīgā, Žurnālistu namā, durvis ver fotomākslinieka Vilhelma Mihailovska izstāde, kurā apkopots 101 darbs. Pirms tās — saruna ar autoru un neliels ieskats meistara izraudzīto fotoattēlu bagātībā.

— Ir izaugusi paaudze, kas par šo neseno pagātni kaut ko zina no vecāku stāstītā, no televīzijas pārraidēs skatītā, no apkārtējo ļaužu valodās noklausītā. Cik atceros, tajās dienās, par naktīm pat nerunājot, fotogrāfi barikāžu sargu vidū nebija pamanāmi. Pēc tam izrādījās, ka arī tolaik caur fotokameru tieši vēsturē, kas top tavu acu priekšā, ir mēģinājuši ielūkoties daudzi. Kā toreiz veicās fotografēšana? Vai uztvert pasauli caur fotoobjektīvu pirms septiņiem gadiem tautas likteņgriežos bija vieglāk vai arī grūtāk nekā citkārt?

— Tolaik sevi neuztvēru kā fotogrāfu, lai gan fotografēju ļoti daudz. Es visupirms biju cilvēks, pilsonis, kam tobrīd izšķīrās viss — gan paša brīvība, gan savu bērnu brīvība, gan visas sabiedrības brīvība. Tādu laiku lemts piedzīvot ne katrai paaudzei un ne katram cilvēkam, arī ne katrai tautai. Mums laimējās būt klāt kaut kam augstam, būtiskam ne tikai savējā, bet arī tautas mūžā.

Man visa šī norise šķita ļoti dabiska, harmoniska. Jo iekšēji tai pretī es biju gājis arī pats. Man vajadzēja tikt vaļā no nebrīvības, kas arvien bija līdzās, pat tad, ja paliki vienatnē ar sevi.

Barikādes kļuva par manas paaudzes cilvēku dzīves augstāko virsotni — vismaz tā to uztveru es. Bet man pašam barikāžu dienas sākās nedaudz agrāk. Tobrīd cita pie citas virknējās rinda nejaušību, kas visas nāca man par labu, jo ļāva izpausties kā fotogrāfam, tā bija veiksme profesionālā ziņā.

Sāku ar to, ka 1991. gada priekšvakarā laikrakstā “Baltijskaja gazeta” publicēju reportāžu no omoniešu (OMON — pirmie burti krievu valodā no vārdu salikuma: īpašo uzdevumu milicijas vienības, tobrīd Baltijā kompartijas ierocis tautas apspiešanai un iebiedēšanai) bāzes. Tas ir īpašs stāsts, kā es tur nokļuvu, tā bija laimīga nejaušība, bet es atrados to ļaužu midzenī, kuri provocēja notikumu attīstību. Viņi savā naivitātē uz mirkli ļāva ielūkoties pašu ikdienā un sadzīvē. Tās bija kādas desmit, piecpadsmit minūtes. Bet ar to pietika, lai ieraudzītu viņu iekšējo pasauli. Savai reportāžai es pievienoju kāda šīs vienības cīnītāja izteikumus. Viņš apgalvoja: “Lai atjaunotu padomju varu Latvijā, pietiek ar mūsu vienības spēkiem: ņemam savā apsardzē valsts iestādes, uztaisām tiesu pār nacionālistiem, bet pārējie nomierināsies paši...” Pēc šīs reportāžas iespiešanas sabiedrība satraucās, arī oficiālās institūcijas — prokuratūra un citas varas struktūras nāca klajā ar paziņojumu, ka tas viss ir murgi, ka nekas tāds nevar notikt, ka satraukumam nav pamata.

Bet pēc dažām dienām omonieši sāka rīkoties — ieņēma Preses namu, rīkoja provokācijas, uzbrukumus, aptvarstes. Tas viss mudināja uz vienotu pretdarbību. Te jau vairs nebija tik svarīgi, kādu avīzi vai iestādi tu pārstāvi. Ja esi godīgs cilvēks, tev jāstājas ceļā šai vardarbībai. Jā, pirms tam vardarbība pār cilvēka garīgo pasauli bija turpinājusies gadu desmitiem, bet tagad tā izpaudās arī klaji fiziskā veidā.

Mazliet vēlāk man izdevās nokļūt Viļņā. Arī pie televīzijas torņa. Pašā 13. janvāra slaktiņā es nebiju klāt, jo neilgi pirms tā ar gadījuma mašīnu devos uz Rīgu — kļuva zināms, ka tur briest satraucoši notikumi. Bet pirms tam man izdevās parunāt ar Vītautu Landsberģi, redzēju, kā lietuvieši gatavojas atvairīt uzbrukumu. Par traģēdiju Lietuvas galvaspilsētā uzzināju jau rīta pusē, kad nonācu Rīgā. Tieši tajā dienā Maskavas laikraksts “Moscow News” pirmajā lappusē bija iespiedis manu jau pieminēto reportāžu no omoniešu mītnes. Tātad vienlaikus — notikumi Viļņā un šie fotoattēli, kuros melnie spēki gatavojas slaktiņam. Vēlāk kserokopijās es šīs savas fotogrāfijas redzēju Rīgā uz barikādēm, tās bija kļuvušas par atmaskojošu dokumentu. Līdz ar to pats jau jutos kā visa notiekošā līdzdalībnieks, šķita, ka daļa no manas dvēseles un manas dzīves arī ir uz barikādēm.

Fotoattēls sevī spēj ietilpināt milzum daudz, tomēr gaisotne, noskaņa, paša fotogrāfa iekšējie pārdzīvojumi paliek arī aiz kadra. Kas pašam ir būtisks no 1991. gada janvāra, ko grūti līdz galam atklāt fotovalodā?

— Visā šo dienu un nakšu ritumā paša griba vairs nepiederēja tikai sev vien, tā kļuva par tautas gribu, par visu cilvēku daļu. Uz barikādēm valdīja apbrīnojama brālība. Pirms dažām dienām kāds žurnālists vaicāja: vai man nav šķitis, ka uz barikādēm bija pārlieku daudz slikti ģērbtu, palaidušos cilvēku? Es sašutu par tādu skatījumu. Jā, cilvēki bija ļoti vienkārši tērpušies — bez kaklasaitēm, nebija uzvalkos, balles kurpēs. Viņi vilka mugurā pašu vienkāršāko, ērtāko apģērbu, jo gāja uz barikādēm. Var jau būt, ka tāpēc radās iespaids — visapkārt ir tikai vienkāršā tauta. Viņi patiesi bija visvienkāršākie cilvēki. Bet stipri garā. Jo viņus neviens nekādi nebija piespiedis būt uz barikādēm. Nedz ar pavēli, nedz ar kaut kādu apbalvojumu solījumiem. Tas ir brīnumains piemērs pašas sabiedrības iekšējai sakārtotībai. Šobrīd mums sabiedrībā ir milzum daudz dažādu struktūru — komiteju, komisiju, daudz kā cita. Un visi cenšas kaut ko izgudrot, kaut kādu pašpārvaldi. Bet toreiz parastu cilvēku brīvā griba parādīja, cik lieliski spēj darboties un organizēties ļaudis paši. Grūti iedomāties, ka vairāk nekā nedēļu dienu un nakti pārapdzīvotā Vecrīga nepieredzēja nevienu likumpārkāpumu. Kārtība bija nevainojama. Nemanīja arī sadzīves atkritumus. Jo visi sargāja ne tikai savējo, bet visas sabiedrības, visu apkārtējo brīvību. Un tās vārdā bija labestība citam pret citu, savstarpēja izpalīdzība. Domāju, ka tā bija sabiedrības garaspēka un garīguma augstākā izpausme.

No militārās stratēģijas viedokļa spēku attiecība — brīvi, neapbruņoti, neaizsargāti cilvēki pret milzīgu karaspēku, tehniku — bija tāda, ka šķita: to visu var samīcīt, sagraut, pārvērst pīšļos un putekļos un noslaucīt dažās stundās...

Tolaik šajā sakarā līdzīgi draudēja pat pats Baltijas kara apgabala priekšnieks...

— Tā bija. Bet garaspēks savā izpausmē izrādījās tik stiprs, ka it kā guva materiālu iemiesojumu — tanki bija bezspēcīgi šī varenā pretinieka priekšā. Apbrīnojami arī tas, ka uz barikādēm cilvēki kļuva līdzvērtīgi, tur nebija hierarhijas, nebija priekšnieku un komandieru, visi, atkarībā no fiziskās varēšanas, bija vienlīdzīgi. Droši vien manas paaudzes cilvēkos šī garīgās vienotības un brālības enerģija, gatavība uzupurēties paliks prātā uz visiem laikiem.

Tagad diezgan bieži man gadās dzirdēt vilšanos, ka toreizējo enerģiju nepārņēma tie cilvēki, kas vēlāk veidoja valsts pārvaldes sistēmu. Bet vienalga — viss notikušais ir ne tikai mūsu paaudzes, bet arī to, kas būs pēc mums, ieguvums. Kā piemērs tam, ka var veikt pat neiespējamo, ja kopā saplūst tautas griba.

Kāda ir šīs izstādes struktūra — vai attēlos skatāma tikai Rīga vien?

— Nē. Bez Rīgas barikāžu aizstāvjiem tur ir vēl vairāku fotogrāfiju sērijas: no Viļņas, no omoniešu mītnes, arī no interfrontes saietiem. Gribas parādīt, ka toreizējie notikumi nav tikai skaista leģenda, bet reāla pretstāve, sadursme, cīņa. Būtībā tā bija psiholoģiska karadarbība, tas bija morāls karš. Bet kaut kas visās šajās norisēs bija arī sirreālistisks, jo gandrīz vienlaikus varēji būt mītiņā, kur interfrontes līderi draud, dūres pacēluši, un parlamentā, kur valda ārējs miers un tiek meklēti risinājumi turpmāk darāmajam.

Man tā bija liela skola, jo nācās savu noskaņojumu ieslēpt sevī un raudzīties uz pasauli bezkaislīgi. Un apzināties, ka ikviens mirklis pieder ne tikai man, bet arī laikam, vēsturei. Un bija svarīgi katru šo mirkli fiksēt. Jau fiziski vien tas bija sarežģīti, daudz ko es arī nepaguvu. Tomēr galveno — notikumu atīstību, cilvēkus — man izdevās ietvert fotoattēlos.

Vai toreiz fotografēt bija viegli?

— Kad esmu iekļuvis savā ritmā, pats vairs īsti pat neapjaušu, kā es fotografēju, tad fotoaparāts kļūst par manas gribas turpinājumu. Diezgan ilgā laikā sevī esmu izstrādājis tādu psiholoģiskās aizsardzības sistēmu, ka es kā fotogrāfs nedrīkstu sev pievērst uzmanību. Vienmēr cenšos izskatīties kautrīgs, nemanāms. Ne jau tāpēc, ka esmu nepamanāms cilvēks, bet tā ir pašaizsargāšanās, jo man ir jābūt patiesam, es nedrīkstu būt liekulis. Cilvēku sabiedrībā es it kā uztveru apkārtējo enerģiju, auru, es pats ar to dzīvoju, izkūstu tajā.

Tolaik fotografēt man bija viegli. Lai gan bija bailes. Kaut vai tāpēc, ka siroja omonieši un parādījās visnegaidītākajās vietās. Un mani viņi jau bija iepazinuši, es viņiem ar saviem fotoattēliem biju sagādājis nepatikšanas. Man draudēja gluži fiziska izrēķināšanās: nejauša sastapšanās — kāds sitiens vai šāviens, cik nu tur vajag...

Bet uz barikādēm es biju pašu cilvēks, nevis kāds fotovīrs no malas. Profesionālie fotogrāfi, arī ārzemnieki galvenokārt dzīvojās pa Augstāko padomi. Viņi gaidīja kaut kādu sadursmi, šaudīšanos. Bet mani interesēja nevis līderi, bet vienkāršie ļaudis, ko plašāka sabiedrība nepazīst. Lai gan uzņēmu arī Anatoliju Gorbunovu, Aloizu Vazni un daudzus citus.

Arī tagad pēc gadiem skatos — nevienā sejā nav melīga patosa, uzspēlētas varonības. Cilvēki ir tikpat patiesi, cik patiess bija šis laiks.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru

virsredaktors

Strēlnieku laiks un mūsu laiks

Ziemassvētku kauju gadskārtā

seno cīņu vietās

Ik gadu janvārī Latvija piemin savus strēlniekus. Arī šogad, 10.janvārī, mūsu autobuss dodas uz piemiņas vietām Ložmetējkalna apkārtnē, atstājot tālu redzamas sliedes dažus centimetrus biezajā sniega kārtā, kas nupat kā apsedzis savulaik asinīm slacīto zemi. Dažādu marku autobusu virkne atvedusi šurp Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetus, daudzu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, viesus no galvas pilsētas, Jelgavas un tālākām Latvijas vietām. Mēs apsteidzam Babītes vidusskolas lāpnešus, kuri ieradīsies Ložmetējkalnā, skriešus nesot savu liesmoto stafeti. Pirmā pietura ir

Peitiņu kapsēta.

Šeit mūža mājas atraduši 1500 sibīriešu strēlnieku, kā arī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 12 kritušie vīri. Blakus viņiem — nezināma karavīra māte, kura kara laukā meklējusi savu dēlu, bet liktenis viņai lēmis, kā vēsta piemiņas plāksne, nosalt pie dēla kapa.

Kritušo tukumnieku vārdi ir zināmi. Blakus no artilērijas šāviņu čaulām montētajam krustam lasām, ka Peitiņu kapos guļ Jānis Veide, Jūlijs Rudzītis, Jānis Degle, Jānis Eglītis, Jānis Gailis, Stepans Skangals, Eduards Kroks, Žanis Grandovskis, Krišjānis Podiņš, Staņislavs Spalčs, Alfreds Rozenbergs, Ernests Ādamsons.

Kapu klusumā skan vijole, skolēni izjusti lasa dzeju par strēlniekiem. Visi klātesošie pievienojas skolēnu kora dziedātajai latviešu tautas dziesmai “Karavīri bēdājās...” Mācītājs T.Rēdmanis notur īsu aizlūgumu par kritušajiem strēlniekiem un viņu mātēm.

Uz strēlnieku un nezināmās mātes kapa gulst ziedi, iedegas svecītes. Tikai daži no atbraukušajiem noliek ziedus arī sibīriešu atdusas vietā. Bet tur guļ pusotrs tūkstotis par Latvijas zemi kritušo!

Tālākais ceļš mūsu autobusam ir uz strēlnieku Antiņu brāļu kapiem Babītes pagasta Tīreļa mežniecībā.

Antiņi

atrodas Mazā tīreļpurva ziemeļrietumu malā. Ziemassvētku un turpmāko janvāra kauju laikā te bija tuvākā aizmugure. Šeit arī bija izvēlēta vieta kritušo apbedīšanai, gan ne vienīgā. Tikai daļa kritušo nonāca Rīgā, strēlnieku Brāļu kapos, vairāk nekā 6000 kritušo krievu un latviešu karavīru atdusas Ložmetējkalna apkaimē. Pirmajā pasaules karā iesauca apmēram 120 — 140 tūkstošus latviešu puišu un vīru, no tiem tikai Austrumprūsijā, Lietuvā un Latvijā savas galvas nolikuši vismaz 30 tūkstoši. Lielākie Pirmā pasaules kara brāļu kapi Latvijā atrodas pie Ikšķiles Kaparāmuros, kur atdusas Nāves salas apkārtnē no gāzēm bojā gājušie, un Antiņos, kur guļ 3800 latviešu un krievu karavīru.

Jau cīņu laikā šeit guldīts vairāk nekā tūkstotis kritušo. 1925.gadā Antiņos pēc arhitekta Eižena Laubes meta izveidots betona piemineklis, labiekārtoti kapi. Taču Babītes pagastā vien bija saskaitāmi 42 karavīru apbedījumi. Enerģiskā pagasta vecākā I.Benūža vadībā tika izveidota Brāļu kapu komitejas Babītes nodaļa, kas ziedojumos, piedaloties bijušajam 5. Zemgales pulka adjutantam kapteinim J.Lerhem, savāca apmēram 6000 latu un iesāka darbu, lai visus atsevišķos apbedījumus apvienotu kopējos brāļu kapos. Šis lielais darbs bija paveikts gada laikā, un 1936.gada 16.augustā, piedaloties Piņķu draudzes mācītājam R.Risbergam un pareizticīgo virspriesterim P.Balodim, kopējie kapi tika iesvētīti. Bija domāts arī par pieminekļa nomaiņu, bet šo darbu nepaspēja veikt. Antiņu kapos vēl arvien skatāma E.Laubes veidotā piemiņas zīme. Iesvētīšanas reizē izskanēja vārdi: “Šeit vajadzēja asinīm līt, iekams šo dārgo zemi varēja nodot visai tautai.”

Sapulcējušos piemiņas brīdī uzrunā Babītes pagasta priekšsēdētājs Andrejs Ence, Latviešu nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis, aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. Solot svēti glabāt kritušo piemiņu, svinīgo zvērestu pieņem jaunsargi.

Skan Latvijas valsts himna. Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaichovskis aicina ar klusuma brīdi pieminēt kritušos.

Pavisam nevietā kāds Saeimas deputāts mēģina šajā piemiņas brīdī teikt runu nākamo vēlēšanu aģitācijas garā. Pūtēju orķestris atskaņo “Klusa nakts, svēta nakts...”

Sāk jau krēslot, kad mūsu ceļš ved uz pēdējo piemiņas pasākumu vietu —

Ložmetējkalnu.

Šeit daudzos pasākuma dalībniekus sagaida Jelgavas rajona padomes priekšsēdētājs Daumants Olte un Volgundes pagasta padomes priekšsēdētāja Ņina Freiberga. Apsnigušajās priedēs mirgo simti pašdarinātu svečturu ar baltām svecēm, radot īstu svētku noskaņu klusajā mežā, kur pirms astoņiem gadu desmitiem plosījusies kara vētra. Šeit, tieši Ložmetējkalnā, latvieši necīnījās, viņu galvenais karalauks bija Mazajā Tīrelī. Taču ar latviešu asinīm nodrošinātā Ložmetējkalna ieņemšana padarīja šo pauguru senajā Lielupes kāpā par simbolu visām divus gadus ilgajām cīņām šajā frontes iecirknī. No sešām kaujas grupām, kas devās uzbrukumā Ziemassvētku kaujās, tikai divas izpildīja savu uzdevumu, un tās bija latviešu strēlnieku divas brigādes. Pirmā brigāde pārrāva stipri nocietināto vācu pirmo līniju un dziļi iespiedās vācu aizmugurē. Par nožēlu, krievu vadībai nebija sagatavotu rezervju, lai turpinātu latviešu iesākto. Otrā brigāde pēc frontes līnijas pārrāvuma spēja iedzīt ķīli pretinieka nocietinājumos Mazajā Tīrelī, noturēties un tā apdraudēt jau no aizmugures vācu Ložmetējkalna nocietinājumus, ka pretiniekam nācās tos pamest.

Taču šie visai nelielie panākumi bija maksāti ar asinīm. Mēnesi ilgajās kaujās latvieši zaudēja vairāk nekā trešdaļu no sava kaujas sastāva — 9000 vīru. Apmēram 2000 no viņiem uz mūžu palika kaujas laukā. Tieši tādēļ Ložmetējkalns ir paliekoša latviešu tautas sāpe. Tieši tādēļ arī šogad ugunskuru gaismā šeit pulcējās Babītes un Volgundes pagasta iedzīvotāji, Kalnciema un Babītes skolu audzēkņi, karavīri, tagad jau sirmie Otrā pasaules kara veterāni.

Pēdējie visvairāk bija gandarīti par jauno puišu un meiteņu piedalīšanos šajos piemiņas pasākumos, jo viņiem ļoti rūp, lai Latvija tiktu nosargāta, lai augtu strēlnieku cienīga maiņa.

Naksnīgajā gaisā atmirdz piemiņas salūts — raķešu virtenes un trasējošo ložu kārtas. Skan karavīru dziesmas, pie ugunskura tiekas dažādu paaudžu pārstāvji. Pateicību par skaistajiem brīžiem saņem Volgundes pagasta kultūras darbiniece Ruta Vertele.

Ir jau vēls, bet nebeidzas dziesmas un sarunas. Un tikai tad autobusu starmeši no tumsas izrauj šeit paliekošo lielo piemiņas akmeni, ko uzstādījuši Jelgavas mežu vīri, skatu torni, apsnigušās priedes un līkločoto meža ceļu, kas strēlniekiem savulaik bijis Golgātas ceļš.

Ja šodien mūsu diplomāti vairāk vai mazāk veiksmīgi runā par Latvijas tēla pasaulē veidošanu, tad strēlnieki to pirms daudziem gadu desmitiem ar savām asinīm ierakstījuši Eiropas un pasaules vēsturē. Strēlnieki ir un paliks tautas lielā Vedējzvaigzne.

Vilnis Stinkulis, laikraksta

“Latviešu Strēlnieks” redaktors

Antiņu kapos sanākušos uzrunā aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis

Piemiņas brīdī strēlnieku piemiņai runā Latviešu nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis

Ložmetējkalnā

Strēlnieku piemiņas mirkļi Peitiņu kapos

Jaunā paaudze savu vecvectēvu atdusas vietā

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!