PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Homo novus Godmanis. Cilvēks Godmanis

Inga Utena

Par nāves bailēm

“Ģībšu un miršu vienlaikus”

Turpinājums. Sākums — “LV”, nr. 311/312, 2.12.97.

Ko tik mēs tur nedarījām... Piemēram, kā parlamentārieti un Rīgas mēru uz OMON bāzi aizsūtījām Andri Teikmani, viņš dabūja pasvīst. Mēs visādus plānus kalām. Vai dieniņ! Beigu beigās aizbraucām uz Maskavu un ar Krievijas Iekšlietu ministrijas jauno vadību sarunājām, ka viņus tomēr paņems ciet. Tie jau viņus neaizstāvēja, nebija jau vairs PSRS. Kā tev tagad šķiet — kā tu toreiz izturēji? Nu es jau biju arī stipri zem zālēm. Visu laiku dakteri klāt. Ko viņi man deva, nezinu. Bet es jutos ļoti labi. Viņi mani turēja. Nebija tā, ka es aizmiegu vai izteikti mierīgs kļūstu, nē — es biju ļoti ass un absolūti precīzs. Tāds vairs dzīvē bijis neesmu. Jā, tāds nekad vairs... Bet arī tik dzelžaina situācija nav bijusi, kad frontes līnija pieprasa visus tavus spēkus. Es gan taču visu ko esmu darījis kā valstisks cilvēks, ko tik neesmu — visādas lielas sapulces vadījis, mītiņus ar cilvēku tūkstošiem... Jā, nevaru lielīties ar drosmi. Ko tu teici?... Un arī pučos — tu uzskati — tev nebija drosmes? Drosme ir kas cits. Kas tad? ...Es nevaru tev pateikt. Man šķiet, ka drosme tomēr ir kaut kas cits. Ā, redz, kāpēc es par tiem brīžiem nevaru teikt — biju drosmīgs. Jā, visu, ko tev stāstu, es darīju. Bet tā nav iniciatīvas darbība. Protams, saglabāju valdību. Vai — pastāvēju uz to, lai mani nošauj — ja tas notiek — tieši tur, kur es sēžu. Pie mana galda. Mani brīdināja, lai es tur nesēžu, ka nav nekā vieglāka kā uzreiz nošaut tieši tur. Es atbildēju: tieši labi! Bet drosme ir iniciatīva uzņemties kaut ko izdarīt. Jā, es darīju, bet tas tomēr līdz galam nav tas, ko es saprotu ar jēdzienu drosme. Nu — drosme ir... Piemēram, tu esi uzcelts ar ceļamkrānu augšā uz platformas, un tev jālec ar gumiju. Drosme ir nolekt ar to gumiju lejā, nevis stāvēt augšā, apzināties, ka vari nokrist, un vēl pretoties, lai nenokristu.

Ko tu darīji uzreiz pēc tā 2.septembra? Neaizmirsti, ka tieši 19.augustā Latvijas valdībai bija paredzēts apspriest nākamo valdības programmu. Mēs rakstījām programmas, un šī bija visu vasaru gatavota. Tāda pabieza. Otrā programma. Un līdz 2. septembrim viss iekavējās. Jo to apspriests bija paredzēts tieši 19.augustā, kad sākās pučs! Pa vidu vēl vesela virkne pasākumu— Kompartijas ēkas ieņemšana lai. Sakarā ar čekas ieņemšanu arī bija īpaša situācija. Ak, ārprāts! Man visu laiku zvana, ka pūlis pulcējas pie čekas un aiz niknuma tūlīt bruks iekšā. Tad vēl piezvana čekas priekšnieks Johansons. Pēc balss sapratu, ka viņš ir nobijies. Iedomājies, ja tas bars gāžas iekšā. Tas nekas, ka viņi tur iekšā ir bruņoti un tūlīt var pielietot ieročus. Bet vienalga, arī Johansonu kā cilvēku es pilnīgi saprotu. Viņš zvana, ka gandrīz vai robežsargus sauks ārā , kas viņus aizstāvēs. Bet nekādu robežsargu jau vairs nebija. Jo robežapsardzības karaspēks bija čekai pakļauts. Tad es sūtīju savu apsardzi, lai nostājas pie durvīm. Ej nu sazini — visi tie iedzīvotāji gāzīsies iekšā, un viņus tur apšaus kā zaķus. Tad manējie viņus tā kā aplenca, lai nekas nenotiku. Un tad sastādījām, komisiju... Augstākā padome iniciatīvu ņēma savās rokās. Kad vajadzēja pārņemt varu, es teikšu godīgi — galvenokārt to darīja Augstākās padomes cilvēki, nevis es. Kad vajadzēja Rubiku arestēt, iniciators bija Tālavs Jundzis, atceros, arī Vectirāns un vēl citi. Kaut gan tā jau bija savādāka izjūta nekā pučā, jo pretim tā īsti vairs neviens necīnījās. Bet arī tas bija jāizdara. Taču es pats nodarbojos tikai ar OMON izvākšanu, jo viss bija čiks — savākt čekas arhīvus vai ieņemt Kompartijas ēku — nu ko tas dod, ja bāzē ir līdz zobiem apbruņoti veči. Un piedevām — fantastiski profesionāļi.

Toreiz gāja dulli— atbrauca Jeļcins. Mēs viņu nodrošinājām ar apsardzi. Viņam jau bija līdzi sava, bet ko tas dod, ja pa automašīnas logu ir viens automāts izlikts ārā. Mēs taču aizliedzām rakstīt avīzēs par to, ka Jeļcins iebrauc. Lai nav šīs informācijas, jo — ko var zināt! Varbūt OMON laužas ārā un uzklūp Jeļcinam, kā tad viņu nosargāsim? Viņiem taču bija reaktīvie ieroči.

Mēs Jūrmalā tikāmies, un Jeļcins stāstīja, kā viņiem Maskavā ir gājis tajā augustā. Bet to gan es nestāstīšu. Šeit notikušais bija bērna šļupsti , salīdzinot ar viņiem. Te jau nekādas karošanas nebija, bet tur, tuvāk puča organizētājiem, riktīgi deva vaļā .

...Tad ar briesmīgām grūtībām mēs tomēr OMON no Latvijas izdabūjām ārā. Nebija iespēju viņiem kaut ko atņemt, būtiskāk viņus pašus izsūtīt. Tas jau bija kāds 2.—3.septembris. Kaut kāda atvieglojuma vai eiforijas man nebija, es jau tev stāstīju par savu raksturu. Es tikai riktīgi nesaprotu, kā visi cilvēki Latvijā to augustu pārcieta. Jo tad jau tā nolemtība likās skaidra, un politiskās organizācijas cilvēkus uz barikādēm nesauca. Ja ir iesaistījusies tādas lielas valsts armija — nu kā tur cilvēkus var likt pretim, tas nav tā vērts...

Es pēc tā visa vēl gadus trīs nēsāju ieroci līdzi, tagad vairs to nedaru. Ā, man bija tāda interesanta veste — zem krekla valkājama. Bet gan jau arī to varēja cauršaut.

Un vēl man ir zināmas trešās smagās bailes. Bet tās jau ir saistītas ar veselību. Redzi, man tie nervi tomēr ir sakropļoti. Nu jau vairs tās krīzes tik trakas nav, bet tomēr parādās. Pirmsnāves sindroms. Absolūti izteikta sajūta, ka tūlīt miršu. Ģībšu un miršu vienlaikus. Kad esmu sevi pārpūlējis, šī sajūta parādās. Var lietot zāles, bet ar gribu to nevar apspiest. Sajūtas ir ļoti interrsantas. Tās sākas viegli un pašas. Asinsspiediens sit uz augšu, un sākas nenovēršamas nāves bailes. Nenovēršamas! Sākās kā pēcreakcija pēc pučiem? Nē, pirmie sindromi parādījās, kad valdībā pārstrādājos. Kādā trešajā mēnesī, kopš biju sācis to vadīt. Bet tad tas vēl nenotika bieži. Jā, to nevar izārstēt. Visinteresantākais — kad tā krīze ir pāri, sākas melnā adrenalīna fāze — tevi krata drebuļi. Un pēc tam organisms ir ar baigo inerci — viņš tās sajūtas atceras. Un tad visu laiku pie vismazākās sliktas jušanās šķiet, ka tūlīt tas atkal būs klāt. Gandrīz ikdiena? Gribētos domāt, ka tagad vairs ne tik traki. Varbūt. Bet, atceros, valdības laikā regulāri, kad nācu, piemēram, ārā no televīzijas bija šīs sajūtas. Paelpot vairs nevaru, un sajūta, ka tūlīt... Bet tad pirms kadrā iešanas man vajadzēja ieruntāies. Un tad dabūt drošību, ka tomēr varēšu izturēt. Daudzas reizes arī kadrā kas līdzīgs sākās. Domāju, daudzi to redzēja. Bet, šķiet, tavu saspringumu iztulkoja ar dažām rakstura īpašībām. Ai, kuru tas interesē! Ļoti smagas cīņas bija pašam ar savu veselību. Bet — tīri uz nervu pamata. Pašam organismam problēmu nebija. Man dakteri teica: neuztraucies, jo tu nenoģībsi un nenomirsi. Es sacīju: jums apmēram ir priekšstats, kādas tās sajūtas? Viņi sak: jā, bet tu neesi vienīgais pasaulē, kam tā ir. Jā, tās krīzes ir tiešām riebīgas. Un tās nekādi nevar apspiest. Mēģini visu, kas tevī ir, koncentrēt uz to. Bet — neizdodas.

Tas liktenīgais pagrieziens

“Iestellējos uzreiz”

Cik garšīgi tu izpaudies un dzīvoji mirkli pirms politiskās darbības? Man bija tāds nenoteikts posms. Jau gadu — kopš 1987.gada jūlija beigām, kad biju atgriezies no Austrijas,— atkal strādāju par pasniedzēju... Pusslodzi vēl institūtā. Spēlēju arī ansamblī. Tev bija nojauta, ka diez vai mierīgi tā turpināsi? Strādāju jau pilnīgi citā noskaņā nekā iepriekš, jo man Austrija bija pārākais uzsitiens. Likās, ka labākais un spilgtākais, ko savā mūžā varu pieredzēt, ir jau aiz muguras. Bet kā tieši tu pats biji mainījies? Austrijā es sabojāju raksturu ar skopumu — kļuvu pilnīgi skops cilvēks, un tāds esmu vēl tagad. Jo tur mani apžilbināja situācija, kuru nebiju piedzīvojis, — ka izdzert tējas tasi vai nopirkt magnetofona kaseti maksā vienu un to pašu. Tātad pamainījos ne jau uz labo pusi. Vai tu sevi mazliet nesit? Nē, jo viss kompensējas. Ja tu vienu lietu sāc vairāk uztvert un uzsvērt, pārējās automātiski kļūst nesvarīgākas. Es tad sāku apjaust naudas vērtību, tāpēc tik augstu vairs nepacēlu citas sfēras — kompānijas, interesantas sarunas... Es sāku nopietni izprast naudu, dzīves materiālo pusi — cik tā būtiska! Es ieraudzīju plašumu tajā, iedziļinājos, taču ne jau personisku mērķu dēļ. Bet vienalga tajā brīdī pārvērtos. Uz slikto pusi no vienmērķības, no ideālista viedokļa. Taču uz dzīvi sāku raudzīties plašāk — tas atkal bija pluss.

1988.gada vasaru es riktīgi neatceros. Bet uz to lielo sapulci 7.oktobrī Mežaparkā aizgāju. Tur gan es biju. Un nākamās divas dienas kā visi sēdēju pie televizora un skatījos Tautas frontes dibināšanas kongresu. Gandrīz ģību. Tas bija tik suģestējoši, ka man pat grūti pateikt, kas tur suģestēja. Bet pilnīgi viss... Tas, ko tu tur redzēji un dzirdēji, tik kvalitatīvi atšķīrās no visa iepriekšējā. Vēl nebiji iesaistījies? Pilnīgi ne. Nevienu arī nepazini? Nu, cik caur televizoru redzējis! Vēlākais zināms — tu vadīji Politisko komiteju un biji vietnieks Īvānam. Bet kā sāki? Kāds uzaicināja? Nē, es pats gribēju iesaistīties. Es pats. Taču iekšējais uzsvars man bija tikai tāds — kaut kā jāpanāk, lai neizveidotos konfrontācija starp latviešiem un krieviem. Man likās, ka sistēma jāpārveido mierīgi, lai patiktu mums visiem, kas te dzīvo. Tādas bija sākuma domas, nekā vairāk. Un vispirms iesaistījos lektoru grupā, kas bija izveidota pie Frontes Politiskās komitejas. Mūs sūtīja skaidrot idejas. Vissmagākajās auditorijās. Apbraukāju gandrīz visas lielākās rūpnīcas, mani sagaidīja negatīvi noskaņoti cilvēku simti... Vai dieniņās... to grūti izstāstīt! Un tad es sāku piedalīties Frontes valdes sēdēs. Ārā mani neviens nedzina, kaut arī neviens neaicināja — tās valdes sēdes jau nebija slēgtas, tur nāca katrs, kurš gribēja palīdzēt. Tur es sāku izteikt savas domas, mans skatījums bija stipri atšķirīgs — eksakti cilvēki vienmēr drusku savādāk spriež, un Frontē pārsvarā bija humanitārie vadītāji. Es stāstīju par rūpnīcu un Interfrontes vadītāju cīņām ar mani. Zini, tas bija briesmīgi — aci pret aci lielas auditorijas priekšā. Tad man arī radās pirmā pārslodze.

Bet pašam kļuva ļoti interesanti. Pirmoreiz savā mūžā nokļuvu vidē, kurā nebija stingri noteikts, kurš ir pavisam priekšā, kurš ir pavisam aizmugurē. Politiska organizācija ir patīkama ar to, ka šī hierarhija nav absolūta. Būdams ierindnieks, tu varēji izpausties. Tas bija viens no visbūtiskākajiem Frontes plusiem.

Un politiskas organizācijas spēks ir brīdī, kad sajūti atbalstu no ļoti daudziem cilvēkiem. Jo vairāk domubiedru — jo lielāka rezonanse tam, ko dari. Tikai drausmīgi fanātiski jāstrādā. Tāpēc jau bija tāda apmātība. Es to laiku sauktu par apmātību. Bez konkretizēta un personificēta mērķa. Nē, nu kopējais mērķis bija skaidrs — neatkarīga valsts, kapitālisma sistēma; bet kā līdz tam tikt? Neviena parauga pasaulē nav. Neviena valsts to līdz galam izdarījusi vēl nav. Katrai valstij ir sava pieeja... Bet neiesim politoloģijā! Taču es negribētu šo laiku arī romantizēt. Nē, nē, tik romantiski nemaz viss nenotika, gāja samērā asi un strauji! Kā jau politikā — cīņa starp grupējumiem, cīņa starp atzariem — kreisais, labais, kandidatūru izvirzīšana vēlēšanās, Frontes valdē, domē, padomēs... vai! Politikā tomēr ir cīņas. Arī Frontē tolaik bija. Bet tas ir labi! Jo organizācija, kurā nav iekšēju pretrunu, drīz mirst. Tā nav politiski dzīvotspējīga, vismaz ilgstoši.

Nu ja... Tad es tur tā pamazām pamazām... mani ievēroja, cik noprotu. Es jau savu laiku nemaz netaupīju, strādāju... Un mans pirmais lielais Frontes uzdevums bija 1989.gada sākumā — pirms PSRS tautas deputātu vēlēšanām. Mums bija ļoti svarīgi, lai uz Maskavu, uz kongresu, netiktu Interfrontes cilvēki. Es tobrīd jau cīnījos kā riktīgs politikas darbinieks, jo biju viens no tiem, kas atbildēja par iznākumu — uz Maskavu aizsūtīt savējos. Tas vairs nebija tikai lektora amats. Man nevajadzēja tikai aģitēt, es runāju arī ar kandidātiem. Tikai viens piemērs.

Izmisīgi cīnījos, lai savu kandidatūru Kirova — tagad Centra — rajonā noņem Mārīte Rukmane, jo es gribēju, lai tiek Vulfsons kā Frontes valdes loceklis. Bija jāpanāk, lai šajā pusē balsis nesadalītos. Un pretim nāca Belaičuks, kas bija Interfrontes līderis. Traģiski, ja viņš vinnētu! Es ar savu komandu Vulfsonam organizēju veselu vēlēšanu pasākumu Vērmanes dārzā. Ak, ārprāts! Stīgu orķestris! Pa ielām un parku skraidelēja puikas krekliņos ar uzrakstu: “Balsojiet par Vulfsonu!” Plakātus līmējām, tur dziedāja... Vai dieniņās, ko tik mēs tam pasākumam neizdomājām! Tu pat iedomāties nespēj!

Tās cīņas bija milzīgas. Vai ikkatrā vēlēšanu apgabalā. Man ir liels prieks, ka šīs vēlēšanas beidzās ar panākumiem. Taču kā pēcreakcija no šī perioda bija attiecību saasināšanās ar LNNK — brīdī, kad Repše gāja pret Ķezberu. Frontes vietējās organizācijas pamatā atbalstīja Repši, bet masu informācijas līdzekļi un arī Frontes vadība sliecās uz Ķezbera pusi. Vēlēšanās Repše stingri zaudēja. Neilgi pēc tam LNNK kongresā Nacionālajā teātrī izskanēja, ka šāda Frontes nostāja principā bijusi nodevīga. Pēc gada abas valdes sagāja kopā un nolēma, ka mūsu Augstākās padomes vēlēšanās ies koalīcijā. Bet periods līdz tam bija smags. Es arī diezgan daudz izdarīju, lai abi šie spēki savā starpā nesaplēstos. Un mēs panācām galveno — saraksts bija kopējs, nesašķēlāmies Interfrontei par prieku.

Es aptvēru, cik tas interesanti — no rīta līdz vakaram politisks darbs. Tas ir ļoti sabiedrisks darbs! Visu laiku ar cilvēkiem! Braukt pa Latviju, organizēt... grūti! Bet interesanti! Tikai es neticu, ka to var darīt mūžīgi.

Iezīmes, kāpēc man vilka, kālab uz turieni tiecos, manī bija jau sen. Un ļoti dziļi. Neskatoties uz to, ka es biju sevi piespiedis studēt fiziku... Skaidrs, ja lekciju starplaikos tu, jauns puisis, skrēji pirkt “Izvestiju” un vēsturiskos gadskaitļus atceries vēl šobrīd. Frontes laikā es lasīju visādus politoloģijas materiālus, partijas uzbūves dokumentus... visu ko. Bet pieredze, ka matemātikā un fizikā katreiz ir viena patiesība, kas jāpierāda, tev ļoti noderēja? Par ko sarunājas zinātnē, no malas nekad nevar saprast, jo objekti ir abstrakti, bet argumentēšana un pierādīšana man bija asinīs. Es esmu uzstājies daudzās zinātniskajās konferencēs. Tām gatavojoties, iemācījos noformulēt domu — īsumā un skaidri. Tas ļoti palīdzēja, kad vēlāk vajadzēja uzstāties par citām tēmām. Galvenais jau ir, kā tu proti cilvēkiem izstāstīt. Tāpēc tā bubināšana, ko dažreiz dzirdu, man nepatīk. Ir cilvēki, kam runas dāvanas no dabas dotas, bet lielākoties — ja tev nav prakses, tu neko nevari izdarīt, bezcerīgi. Skaidrs, ja domāšanas sistēma man nenāktu līdzi no zinātnes, es neko sevišķu neizdarītu! Būtu pilnīgi garām ! Kas visvairāk izdevās no tā, ko Frontē darīji tieši tu? Kas vēl tagad priecē jab gandarī? Bet citus es nevērtēšu un vārdos nesaukšu. Tas var būt arī kļūdaini. Ja par mani — prieciņi ir tādi... tādi atsevišķi uzplaiksnījumi.

Sākumā Frontē nebija īsti noteiktu uzdevumu, kas katram jādara. Komitejas arī sevišķi nestrādāja. Visi sanāca kopā un gribēja taisīt lielo politiku . Man šķita, ka jāiesāk kaut kāda strukturēšana. Vēlāk arī ierosināju katram noteikt savus uzdevumus, lai nebūtu tā, ka, sanākot kopā, ikviens dzied par visu, ko redz.

Politiskā situācija radikāli izmainījās pēc 31.maija aicinājuma pieņemšanas 1989.gadā. Es biju viens no diviem autoriem, kas to uzrakstīja, jo valde izdomāja, ka kaut kas tāds jādara. Daži gan no Frontes tāpēc atkāpās, jo mēs pirmoreiz iestājāmies par pilnīgu neatkarību. Sākumā, pirmajā programmā, pilnīgas neatkarības domas nebija, un tas jau loģiski — uzreiz nevarēja būt. Tieši šai brīdī es pilnībā pārgāju uz politisku darbu, pārtraucu arī iet uz savām lekcijām universitātē. Varu teikt, ka vienu īsu brīdi darbojos kā profesionāls politiķis. Vienu īsu brīdi? Profesionāls tādā nozīmē, ka visu savu laiku. Nevienu mirkli citur. Tas ir kritērijs, jo virtuvē pie galda politizēti esam mēs visi, bet tas ir brīvais laiks. Nevis viss tavs laiks.

Zini, un man nebija drošības, ka ir, kur atgriezties. Jo es sapratu, ka atgriezties nebūs kur... Vairs ne. It kā jau uz universitāti... Bet nevarēju to iedomāties, mani tas vairs neinteresēja. Pasniedzēja darbā un zinātnē arī nedrīkst aiziet un atkal atnākt, jo viss ātri mainās, iet uz priekšu. Bet, uz kurieni doties, tu redzēji? Nekādas riktīgas skaidrības nebija. Bet es esmu pārliecināts, ka neviens no mums tā īsti par savu nākotni tomēr nedomāja. Domāja par organizācijas nākotni, kas tur beigās iznāks. Kā tu pats tajā laikā mainījies? Man grūti teikt. Daži apgalvoja, ka esmu kļuvis ļoti ciets... Šīs cīņas ar visiem, kas ir pret. Tās bija citā līmenī nekā tagad. Tagad tas viss ir oficiāli un noorganizēti, tad bija tikai sabiedriski. Man gāja baigi dulli. Visi darba tilti nodedzināti... Arī personīgajā dzīvē smagi gāja. Vispār ļoti īpatnējs dzīves posms. Bet tāds bija visiem — straujš, ātrs... Jā, skaidrs tas, ka Augstākās padomes vēlēšanās jāvinnē! Bet kā pēc tam praktiski? — arī neskaidrs. Visās programmās mēs rakstījām, ka jāatdod zeme, privātīpašums... Nebija domas, ka to varētu nedarīt. Bet kā praktiski to iedzīvināt?

Man izdevās izveidot Politisko komiteju. Jau kā struktūru. Pats izdomāju, ka arī visos rajonos būs šīs komitejas, ne tikai centrā. Izprātoju, ka vajadzētu iekļauties ne tikai no reģioniem, bet arī no augstskolām un zinātniskās inteliģences, no strādniekiem... Tāda grupēšana palīdzēja konkrētu lēmumu sagatavošanā. Un jau otrajā Tautas frontes kongresā komitejas loma bija izšķiroša.

Es ļoti meklēju cilvēkus. Kā var meklēt? Braucu apkārt kā tipisks partijas darbinieks, piedalījos visādās sēdēs un klausījos, ko runā. Ja redzēju, ka cilvēks uz mani atstāj iespaidu, es visvisādi mēģināju iesaistīt.

Otra fāze cilvēku piesaistīšanā bija, kad tuvojās vēlēšanas. Daudzi, kuri tolaik parādījās šajā komitejā, kļuva par deputātiem, un daļa ir vēl līdz šim brīdim. Par kuriem arī šobrīd ir prieks? Par kuriem esmu ļoti priecīgs... Šausmīgi grūti runāt... Es nevaru visus atcerēties! No tiem cilvēkiem, kurus es esmu aicinājis... Nu, piemēram... Baigi daudz. Šausmīgi daudz! Bet nekādā gadījumā negribu teikt, ka viņu atrašana ir mans nopelns. Tā tas gluži nav! Ja nebūtu es, būtu kāds cits manā vietā, un tie cilvēki agri vai vēlu uz Latvijas politiskās skatuves parādītos. Bet tobrīd izkristalizējās daudzi, kuri būs mums nepieciešami. Gandrīz visi mūsējie no Augstākās padomes.

Man kabatā bija vairāki saraksti — ekonomisti, ārsti, juristi, zinātnieki... speciālisti! Es apzinājos, ka mums vajadzīgs parlaments, kurā nebūs tikai tā — nobalsos un ies mājās. Tie likumi būs jāizstrādā!... Mums bija juristu saraksts, viņi bija ļoti vajadzīgi. Parādījās gan Birkavs, gan Endziņš... Viņi jau nāca no Juristu biedrības. Mēs palūdzām dakteru sarakstu. Parādījās Ivars Krastiņš. Viņš atnesa to sarakstu, kurā bija, piemēram, Georgs Andrejevs. Zinājām, ka vajag dakterus. Kāpēc? Tāpēc, ka dakteri ir vieni no visdzelžaināk un praktiskāk, un nesaudzīgāk domājošiem cilvēkiem, man šķita. Tādi būtu vajadzīgi. Tādas personības. Labi dakteri nevar būt nepersonības .

Jā... redz, kā ir, tas viss tomēr jau aizpeldējis no manām smadzenēm. Bet, ja tā pilnīgi jāsasprindzinās, kas palicis spilgti... Politiskajā komitejā ļoti spilgti parādījās Andrejs Panteļējevs. Viņš universitātē ļoti aktīvi darbojās Tautas frontes grupā.

Kad viņus atradām, mana problēma bija — katru piesaistīt noteiktam vēlēšanu apgabalam. Jo toreiz vēlēja cilvēku, nevis organizāciju. Es biju politiski atbildīgais par vēlēšanu iznākumu. Tas nemaz nebija vienkārši. Jo vietējās Tautas frontes organizācijas varēja pateikt: šo cilvēku mēs negribam! Viņš pie mums nav populārs! Tāpēc mēs, vēlēšanu centra darbinieki — Steins, Sterniņš, Kalniete, Mencs, Dravnieks un es —, izdomājām tīri fizikālu mehānismu. Tas bija ļoti sarežģīts, bet shēma apmēram tāda: saskaņojām kandidātus uz vietām , tad domē, vēlreiz uz vietām , vēlreiz domē. Lai nebūtu nekādu pretrunu, nepatikas un jaunu priekšlikumu. Ne apgabalos, ne domē. Un zini — vienīgi tik garā ceļā saskaņojot, mēs panācām tās trīs ceturtdaļas parlamenta mūsu pusē. Bet, protams, kopā ar cilvēkiem no radikālā spārna un neatkarīgās kompartijas.

Man izdevās nesastrīdēties ar daudziem, tas arī nav slikti.

Tu zini, es domāju, ka īsta neveiksme mums arī negadījās. Paradoksāli, bet ne. Iznāca paradoksāli labi? Jā, jo vajadzēja būt arī kādai neveiksmei. Bet, lūk, nebija! Nebija — visu, ko iecerējām, arī izpildījām. Politiskajā darbībā fatāli nekļūdījāmies. Tā tomēr bija valstiska revolūcija, kas tika realizēta bez asinsizliešanas. Zini, kāda man ir izjūta par to laiku? — Gaiša!

Vienīgi uz brīdi — kamēr nāca Ražuks — Tautas fronte bija pamesta, jo, kļūstot par deputātiem, vadība no pašas organizācijas nodalījās. Domāju — nebija pareizi, ka Fronte tobrīd kļuva nebūtiska. Bet negribu pārstāstīt vēsturi. Tikai mazliet — kā beigu beigās nonāca līdz tavai kandidatūrai premjerministra amatam? Un tad tu biji vienīgais? Ļoti lielu lomu nospēlēja Dainis Īvāns, kad viņš atteicās no valsts pirmā cilvēka amata. Dainis negribēja kļūt par Augstākās padomes priekšsēdētāju. Un tas nebija tā, kā daudzi saka: viņš nobijās. Nē, muļķības! Dainis jau Tautas frontes 2. kongresā ar sakostiem zobiem vēlreiz aizgāja par priekšsēdētāju. Mēs jau tad viņu ļoti izmisīgi pierunājām. Jo zinājām, ka viņš būs tas cilvēks, kas apvienos lauciniekus un pilsētniekus. Ja mēs tad ievēlētu kādu pilsētnieku, tādu kā mani — nu es jau arī biju kandidāts un nokļuvu vietnieka amatā —, es zināju, ka nekas labs laukos nebūtu. Jo laucinieki mani nezina un man nav tādas izpausmes formas kā Dainim. Redzi, kas par lietu — Dainī nav iekšēja konkurences dzinuļa. Tā nav slikta īpašība, es domāju, ka tā ir laba. Tikai — politiķim grūti piemērojama. Nu jā, mēs samērā ātri sapratām, ka ir vakars . Es kā Frontes funkcionārs arī izmisīgi centos panākt, lai tomēr Īvāns ir pirmais cilvēks valstī. Ja viņam pašam būtu iekšējā pārliecība, ka tā jānotiek, mēs jautājumu būtu atrisinājuši. Elementāri. Ar frakcijas disciplīnas palīdzību nobalsotu par Īvānu, un cauri! Feirāms! Mums būtu trīs ceturtdaļas balsu, un mēs daudz neskatītos, ka Interfrontes frakcija balsotu pret. Par Augstākās padomes priekšsēdētāju kļuva Anatolijs Gorbunovs, tieši to gribēja arī mūsu frakcijas labējais spārns. Un mana problēma parādījās brīdī, kad organizācija bija zaudējusi šo posteni. Mēs vinējām vēlēšanas ar 3/4, bet valsts pirmais cilvēks no Frontes vadības — nu kā tā var būt? Nebija kā ar Landsberģi Lietuvā vai Savisāru Igaunijā. Mums — savādāk! Tā bija Latvijas Tautas frontes traģēdija. Kā organizācijai. Ja Dainis būtu piekritis, kurš, tavuprāt, kļūtu premjerministrs? Nezinu. Nezinu. Varētu būt, ka Vilnis Bresis vēl aizvien paliktu. Kāpēc ne viņš? Bresis ļoti simpatizēja Frontei, viņš bija progresīvi noskaņots vīrs, kāpēc ne viņš? Tad iznāk, ka šis pagrieziens bija atkarīgs no Īvāna lēmuma? To kārti tomēr nevar likt tikai uz Daini! Ja mēs plašāk runājam, tad tūlīt ieraudzīsi vienu lietu. Kad 1990. gadā notika Augstākās padomes vēlēšanas, mums bija būtiski dabūt trīs ceturtdaļas balsu, lai parlamentārā ceļā nobalsotu par neatkarību. Jo neviens nekad Rietumos mūsu neatkarību neatzītu, ja mēs to būtu centušies iegūt ar citādām metodēm. Bet mums pastāvēja divas problēmas. Tātad ir jāsavāc balsu vairākums. Pretim mums — samērā konkrēti noskaņoti interfrontiski cilvēki, kuri ir pieteikami normāli saorganizēti ar Kompartijas spārna palīdzību, un ne tikai. Pie tam viņi ir monolīti. Tiem ir pavisam minimāli grupējumi. Arī disciplīna viņiem drusku savādāka. Lai savāktu nepieciešamo deputātu skaitu, Tautas frontei nācās izbaudīt dažādas grūtības. Paldies Dievam, atradām kopēju valodu ar LNNK, kas principā bija Frontes radikālais spārns, kaut gan viņi uzskatīja, ka kustība ir atsevišķa.

Bet mēs jau neuztaisījām vienotu partiju, lai dabūtu tās trīs ceturtdaļas. Protams, ja būtu vienota dzelžaina partija, kas nobalsotu, ka jāliek amatā Īvāns, tad būtu bez variantiem. Ņemot vērā, ka ļoti asa situācija veidojās ar Interfronti un PSRS, bija cilvēki, kas pieļāva, ka pirmais cilvēks var arī nebūt Tautas frontes līderis. Tātad Daiņa nostāja un Frontes iekšējā situācija bija pluss citam pagriezienam.

Tālāk. Problēma vēl nebija atrisināta. Tagad mums pazūd pirmais cilvēks un, ja vēl premjers ir ārpusfrontes cilvēks, kāda var būt līdzatbildība? Ja arī premjers nav no Frontes spices , tad sēžam apkārt un tik bļaustāmies — ē, kāpēc valstī nav tā un nav šitā? Tātad bija jācīnās par premjeru. Izdomājām — labi, Gorbunovs ir pirmais, tad otrajam un trešajam jābūt kādam no mums. Gorbunova pirmais vietnieks ir Īvāns. Uz otro vietnieku pretendēja gan mūsu Dinēvičs, gan Krastiņš. Mēs piekāpāmies radikālajam spārnam, un tajā postenī nokļuva Andrejs Krastiņš kā LNNK pārstāvis. Arī Gorbunovs bija Tautas frontes sarakstā, bet Mārupē, kur viņš dzīvo, Gorbunovu droši vien ievēlētu arī bez Frontes saraksta.

Vai bija vēl kāds kandidāts valdības vadītājam? Tajā brīdī?... Nezinu, man grūti pateikt. Bet es atceros samērā dramatisku situāciju. To nu gan atceros! Pēc pirmā posteņa pazaudēšanas sanācām visi seši, Frontes spice . Īvāns, Škapars, Kinna, Kalniete, Dinēvičs un es. Škapars bija pavisam ass — nometa papīrus uz galda un teica: nu ko, pazaudējām, ja?! Viņš bija ļoti dusmīgs. Tīri politiski. Jānis bija radikāls vīrs: ko tagad — vēl pazaudēsim?! Un tad sākām domāt — ko darīt, ko darīt, ko darīt... Pārējie teica, ka virzīs mani. Es teicu, ka jābalso, savādāk neies krastā . Toreiz, šķiet, nobalsoja četri pret divi. Kā tu pats balsoji? Man šķiet, ka es nebalsoju. Viņi nobalsoja trīs pret divi. Varbūt arī viens atturējās, tiešām neatceros.

Atlikušajā posmā līdz postenim kūleņus sevī piedzīvoji? Jā. Elle. Elle. Es vispār kādas piecas reizes pārdomāju. Manī bija milzīga problēma. Teicu: iešu par vietnieku, un lieciet man mieru! Mani ļoti intensīvi pierunāja, atceros. Tad es piekritu. Otrajā dienā no rīta nācu un sacīju: vienalga es neiešu uz turieni! Tad mani atkal pierunāja. Atkal piekritu! Atkal atteicos! Un piekritu! Un tā vairākas reizes. Daudzi, šķiet, tāpat kā es, baidījās, vai kaut ko tur varēšu izdarīt. Situācija jau bija domāta pavisam cita. Ka es Augstākajā padomē būšu otrais vietnieks, frakcijas vadītājs — kaut kas tāds... Tipiski politisks darbs, turpinājums Politiskajai komitejai. Frakcijas, cīņas — lūk, mana stihija! Pusotru gadu nostrādājis, biju jau perfekti to iemācījies. Un piepeši sajūk plāni!

Nodaļas no jaunās grāmatas “Cilvēks Godmanis” (Apgāds Jāņa sēta, 1997); “Latvijas Vēstnesī” — ar autores atļauju. Autores jautājumi, starplikas, iestarpinājumi — pustreknā izcēlumā, vienkāršrunas teicieni — kursīvā (slīpā) salikumā.