Brīvības atslēgas ir tautas rokās

Izstādē Rīgā — Latviešu nacionālais fonds 50 gados

Vakar, 28.oktobrī, Rīgā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, atklāja izstādi “Latviešu nacionālais fonds Stokholmā 50 gados”.

Tādu ļaužu pieplūdumu jaunais Misiņa bibliotēkas nams sen nebija pieredzējis, jo gandrīz vienlaikus ar fonda jubileju (tas dibināts 1947.gada 14.decembrī) šūpuļa svētki 21.oktobrī bija arī fonda idejas pamatlolotājam un dvēselei — dzejniekam Andrejam Eglītim (malējos attēlos).

Kokli spēlēja un dziedāja Maija Cālīte. Dzeju skandēja aktrise Lidija Pupure. Latviešu nacionālā fonda valdes priekšsēdētāju Māru Strautmani sveica Zviedrijas vēstniecības Latvijā vēstnieks Hanss Magnusons (vidējā attēlā), Latvijas Zinātņu akadēmija un daudzi, daudzi citi.

Arī pats Latviešu nacionālais fonds tuvējās jubilejas priekšvakarā pasniedza dāvanas — sešas Latvijas skolas saņēma datorus, bet Rudzātu, Misas un Zemgales vidusskolu skolēni — fonda stipendijas. To pamats ir augļi no viena miljona zviedru kronu, kas noguldīts bankā Zviedrijā.

Jau 1992.gadā uz Rīgu atceļoja un Misiņa bibliotēkā mājvietu atrada Latviešu nacionālā fonda Stokholmā arhīvs. Vai gaidāms, ka drīzumā uz Latviju varētu pārcelties arī pats fonds? Pagaidām šādu nodomu neesot.

Izstāde, kas stāsta par Latviešu nacionālā fonda darbību, izkārtota hronoloģiskā secībā no 1947.gada līdz mūsdienām, ļaujot interesentiem ielūkoties milzu darbā, ko fonds paveicis, apkopojot un izplatot informāciju par Latviju, par tautas patieso stāvokli okupētajā dzimtenē, par latviešu brīvības alkām, par ceļu uz brīvību.

Izstādes autore — bibliotēkas darbiniece Arta Poriete.

Protams, visi klātesošie ar nepacietību gaidīja dzejnieka Andreja Eglīša teikto. Viņš atcerējās, kā tapa fonds, kad Latvijā valdīja drūmais Staļina laiks, bet Eiropa un pasaule par Baltijas valstu okupāciju klusēja. Andrejs Eglītis arī atgādināja, ka ne viss ir padarīts:

— Ko mums vajadzētu tagad? Mums trūkst vienas grāmatas, arī šeit nav šīs grāmatas, tās nav arī svešumā. Šī grāmata varētu atstāt tikpat lielu iespaidu kā aizvesto saraksti. Tā ir Baltā grāmata. Sen tai vajadzēja būt.

Mūsu diplomāti reizēm pasaulē taustās, viņi nevar minēt visus argumentus, kuriem vajadzētu būt šajā grāmatā. Tā būtu reizē apsūdzība, bet reizē arī grāmata, kas pasniedz roku: mēs negribam naidu un karu, jo lielam uzvarēt mazo nav nekas vairāk kā kauns. Tādai grāmatai ir jātop.

Kārlis Štrāls savulaik teica, ka grāmatu, ko sauc par Dainām, mēs varam likt blakus Bībelei. Es saku — grāmatu, kas taps, Balto grāmatu, arī mēs liksim blakus Bībelei, jo tur būs tik daudz ciešanu, ka dvēsele šai grāmatā arī cietējiem jutīs līdzi. Šāda grāmata ir vajadzīga, nevis jāloka mugura Maskavas priekšā.

Brīvība nenāk aulekšiem ne pie vienas tautas. Tā ir grūti jāizcīna. Man vienmēr prasa: “Pie kā stāv Latvijas brīvības atslēgas?” Ne pie viena cita kā pie latviešu tautas. Punkts. Āmen.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs