Lauku tūrisms kā alternatīva saimniekošana

Domājot arī par ekonomiski izdevīgu atpūtas industriju

Asnāte Ziemele, Latvijas lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente, — “Latvijas Vēstnesim”

Kā viens no alternatīviem uzņēmējdarbības veidiem pašlaik Latvijā strauji attīstās lauku tūrisms. Un tā kā valstī ir pietiekams potenciāls gan piedāvājuma attīstībai, gan pieprasījuma pieaugumam, tad tūrismam Latvijā ir iespējas pavisam drīz kļūt par nozīmīgu ekonomikas nozari valsts un arī katra pagasta attīstībā. Kā liecina statistika, kopš 1995. gada pieprasījums pēc atpūtas laukos ir pieaudzis 2,5 reizes. Vienas tūristu uzņēmēju saimniecības vidējie ieņēmumi 1996. gadā bijuši 3000 latu. Un, ja vienā saimniecībā būtu iespējams izmitināt vairāk viesu, šī summa varētu būt vēl lielāka. Aizvadītajā gadā tūrisms Latvijā veidojis piecus procentus no nacionālā kopprodukta. Valūtas ieņēmumi no tūrisma ir 114 miljoni latu, t.i., astoņi procenti no kopējiem ieņēmumiem. Tūrisms arī nelieliem individuāliem uzņēmējiem lauku pagastos dod iespējas attīstīties un pelnīt. Turklāt, tūrisms ievērojami mazāk nekā citas nozares patērē neatjaunojamos resursus. Tūristu pieplūdums savukārt palielina skaidrās naudas apgrozījumu uz vietas. Ja tūrists vēlas tērēt naudu, tāda iespēja viņam ir jādod. Latvijā šīs vēl visai jaunās nozares attīstība vistiešākajā veidā saistīta ar nodarbinātību. Tūrisms mūsu valstī rada 60 000 darbavietu, t.i., piecus procentus no visām darbavietām Latvijā. Un, protams, tas netieši ietekmē arī nodarbinātību un apgrozījumu tūrisma nozari apkalpojošās nozarēs — transportā, ēdināšanā, pārtikas ražošanā, kultūras un izklaides jomā. Aizvadītajā gadā valsts budžetā ieskaitītā nodokļu summa no tūrisma bija 38 miljoni latu. No katra lata apgrozījumā 33 procenti nonāk valsts budžetā.

— Kad tika nodibināta jūsu asociācija “Lauku ceļotājs”?

— 1993. gadā, un tolaik bijām tikai desmit cilvēku. Pašlaik mums ir sešdesmit biedru un tikpat daudz domubiedru un atbalstītāju. Lauku tūrisma propagandēšanai asociācija cenšas pievērst pašvaldības, kas vislabāk pārzina vietējos apstākļus un var zemniekiem ieteikt uzņemt tūristus. Un vai gan ir slikti, piemēram, pensijas vecuma cilvēkiem, kas dzīvo skaistā vietā, ieteikt izmitināt savās mājās atpūtniekus, radot viņiem iespēju mēnesī nopelnīt simts vai vairāk latu.

— Cik pašlaik Latvijā ir saimniecību, kas uzņem tūristus?

— Septiņdesmit. Turklāt ir saimnieki, kuri piedāvā nevien naktsmītni, bet iepazīšanos ar savu saimniecību — biškopību, kazu audzēšanu un citām nozarēm. Šādas iespējas ir interesantas gan speciālistiem, gan arī parastiem atpūtniekiem, bērniem. Jāteic, ka lauku tūrisms ne vienmēr var attīstīties kā viena saimnieka individuāls bizness. Lai gan tas var būt veiksmīgs, tomēr tā attīstībai ir nepieciešams plašāks skatījums. Kā liecina mūsu pieredze, lielāks pieprasījums ir pēc vietām, kur saimnieki ne tikai nodrošina tīru un mājīgu naktsmītni, bet piedāvā vēl daudz ko citu. Piemēram, kaimiņu dārzos izaugušus augļus un saknes, tuvējā ceptuvē ceptu maizi, laivu, velosipēdu vai slēpju nomu, pirti, izjādēm zirgu, interesantu kultūrvēsturisku objektu apskati, muzeju apmeklēšanu, iepazīšanos ar māksliniekiem vai amatniekiem un viņu darinājumu iegādi. Daudzu iecienīts atpūtas veids ir makšķerēšana. Ja apkārtnē ir iespējams makšķerēt, jāzina, kādi ir makšķerēšanas noteikumi un atļauju saņemšanas kārtība. Vietējām varas iestādēm ir jānodrošina iespējas jebkurā jautājumā visas nepieciešamās formalitātes nokārtot ātri un bez liekas kavēšanās.

— Uz kādiem Latvijas novadiem cilvēki brauc labprātāk un vairāk?

— Vislielākie ceļotāji (un, iespējams, bagātākie) ir rīdzinieki, un viņu pieprasījums pēc atpūtas laukos sākas ar vēlmi, lai mītne būtu piecdesmit kilometru rādiusā no Rīgas. Mums nākas skaidrot, ka Rīga pati ir liela, un šie piecdesmit kilometri tādā gadījumā ir visai nosacīti. Pamazām izdodas cilvēkus pārliecināt, un viņi jau ir ar mieru braukt simts kilometrus no Rīgas. Pārliecinām braukt arī 150 kilometrus tālu, taču vislabprātāk cilvēki izvēlas atpūtas vietu aptuveni simts kilometru rādiusā no Rīgas. Līdz ar to pieprasītākā ir Vidzeme — Cēsis, Valmiera, Limbažu rajons. Kurzeme turpretim atpūtniekus vilina ar dažādiem tur noritošiem pasākumiem — “Liepājas dzintars”, “Līvu dienas”... Iecienītas vietas ir Kuldīga, Liepāja, Ventspils. Droši var teikt, ka Kurzemes novads ir otrajā vietā. Latgalē savukārt ir visai maz piedāvājumu, un pašlaik pieprasījums pat ir lielāks. Taču tās mājas Latgalē, kas uzņem atpūtniekus, ir ļoti noslogotas, un, varētu teikt, tām pat nav konkurences. Noslogojums šīm mājām ir ievērojami lielāks nekā pagājušajā gadā. Zemgalē tikpat kā nav piedāvājumu (ja neskaita pie šī novada Jēkabpili), viena māja ir Bauskā un viena — Jelgavā. Taču tas ir likumsakarīgi, jo šajā novadā pārsvarā ir lauksaimniecībā izmantojama zeme. Bet cilvēki vēlas braukt arī uz to pusi, un, ceru, ka ar laiku piedāvājums būs.

— Vai atpūsties uz laukiem vairāk brauc Latvijas iedzīvotāji vai iebraucēji no citām valstīm?

— Pārsvarā Latvijas iedzīvotāji. Pagājušajā gadā — astoņdesmit procentu. Man šķiet, ka šogad pat būs deviņdesmit procenti Latvijas iedzīvotāju un tikai desmit — iebraucēju no citām valstīm. Ļoti ir pieaudzis rīdzinieku skaits, kuri vēlas atpūsties laukos. Arī no Bauskas, Jelgavas, Ventspils, Liepājas cilvēki šogad ir braukuši atpūsties uz citām vietām Latvijā. Protams, ja gada beigās saskaitot izrādīsies, ka ārzemnieki veido divdesmit procentus (kā pagājušajā gadā), tas būtu ļoti liels ieguvums. Jo agrāk mēs pat necerējām, ka tik ļoti pieaugs ārzemju tūristu skaits.

Mūsu Latvijas klienti, pretēji ārvalstu tūristiem, bieži izbrauc nedēļas nogalēs ārpus Rīgas arī rudenī, pavasarī un ziemā uz atpūtas vietām, kas spēj nodrošināt pietiekamu sadzīves ērtību līmeni, viesību apkalpošanu un slēpošanas iespējas. Un tomēr, kā liecina statistika, joprojām vairāk naudas mūsu valsts iedzīvotāji tērē ārzemju ceļojumiem nekā atpūtai Latvijā. Tas liecina, ka cilvēkiem ir nauda, taču diemžēl Latvijā tūrisma piedāvājums savā pašreizējā attīstības stadijā neveicina naudas līdzekļu tērēšanu uz vietas.

— Cik aptuveni gadā cilvēku izmanto “Lauku ceļotāja” radītās iespējas atpūsties?

— 1995. gadā aptuveni bija 900 tūristu, pagājušajā — turpat divi tūkstoši. Šī gada iespējamo tūristu skaitu es negribētu nosaukt, jo tas jau vēl nav zināms, taču domāju, ka varētu būt trīs tūkstoši. Iespējams — vairāk. Jo redzam, ka pieprasījums ir krietni lielāks nekā pagājušajā gadā. Mūsu klienti pie saimniekiem brauc atkārtoti un brauc kā pie draugiem. Saimnieki jau zina, ka, piemēram, Bērziņu ģimene brauks no tāda un tāda datuma, jo tad, lūk, viņiem ir atvaļinājums. Bet Kārkliņu ģimene brauks, lūk, tajā mēnesī un tajā datumā. Mums ir mājas, kas uzņem kāzu svinībām un medus mēnesim, tajās ir istabas jaunlaulātajiem un īpašas tradīcijas. Jo vairāk cilvēku būs nedēļas nogali vai atvaļinājumu pavadījuši jaukā vietā pie labiem saimniekiem, jo vairāk par šīm vietām uzzinās arī viņu draugi un paziņas. Šāda veida reklāma — no mutes mutē — Latvijā darbojas visefektīvāk. Ja kāds pastāsta, ka viņam bijusi brīnišķa nedēļas nogale, ka viņš ir izjājis ar zirgu, izbraucis ar laivu un lieliski atpūties, tā ir labāka reklāma nekā laikrakstā.

— Pie saimniekiem var braukt vienalga uz cik ilgu laiku?

— Jā, kaut vai uz vienu dienu un vakarā atgriezties mājās. Vai uz vienu nakti, uz nedēļu, uz mēnesi.

— Acīmredzot “Lauku ceļotājs” galvenokārt sarūpē atpūtu pie saimniekiem, nevis viesnīcās...

— Pārsvarā atpūta ir pie zemniekiem, kuri tradicionāli nodarbojas arī ar lauksaimniecību un pirms trim četriem gadiem kā papildu ienākumu uzsākuši tūristu uzņemšanu. Lauksaimniecības produkciju realizēt kļūst arvien grūtāk, turpretim tūristu skaits palielinās, un tādēļ daži zemnieki, samazinot lauksaimniecības produktu ražošanu, paplašina tūristu uzņemšanu. Šī sezona gan saimniekiem, gan viesiem ir bijusi laba un dāsna, jo arī vasara Latvijā ir lieliska. Ceļotāju bijis necerēti daudz. Saņemot no saimniekiem aizpildītās anketas, varam secināt, ka cenas par atpūtu laukos nākamgad būs augstākas nekā šogad. Un tas liecina, ka veidojas konkurence un pieprasījums kļūst lielāks. Cenu ziņā “latiņu” augstāk ir pabīdījušas līdz šim lētākās mājas. Ne tādēļ, ka būtu pieprasītākas, bet tādēļ, ka saimnieki kaut ko tajās uzlabojuši, kaut ko izremontējuši, ieguldot savus līdzekļus. Ir arī individuālas ciemata mājas, kuru īpašniekiem ir kāds piemājas hektārs zemes platības, un viņi savus viesus savukārt uzņem ciemata mājā. Dažiem saimniekiem pieder vasaras mājas, kurās viņi paši nedzīvo, bet uz nedēļu vai dažām dienām izīrē tās viesiem. Daudziem tāds variants ļoti patīk, jo viņi jūtas neatkarīgi no saimniekiem, paši var gatavot sev maltītes. Dzīvošana šādās vasaras mājiņās ir lētāka un nav atkarīga no cilvēku skaita, kas tajās dzīvo.

Pašlaik gatavojam bukletu 1998.gadam par iespējām atpūsties laukos. Šķiet, ka saimnieku, kas gatavi savās mājās uzņemt atpūtniekus, varētu būt nedaudz mazāk par simts. Nedaudz vairāk varētu būt cilvēku, kas vēlas uzņemt tūristus, bet nav vēl tam gatavi.

Šis skaitlis Latvijā noteikti vēl augs, bet palielināt to, zaudējot kvalitāti, arī nav pareizi. Jo, vienreiz saņēmis kaut ko sliktu, otru reizi uz šo vietu tūrists vairs nebrauks. Mārketings ir viens no galvenajiem asociācijas uzdevumiem.

Gan tūristiem, gan lauku saimniekiem šī ir jauna nozare, un līdz ar to mums nākas strādāt divos virzienos. Atrodamies daudz sarežģītākā situācijā nekā citas Eiropas valstis, kur lauku tūrisms ir ļoti ierasta lieta un cilvēki labi zina, ka viņi var aizbraukt uz vienu vai otru saimniecību. Jāpiespiež tūristu noticēt, ka atpūsties Latvijas laukos ir labi, ka tas ir daudz lētāk nekā braukt uz Itāliju vai Franciju, turklāt daudz veselīgāk, ērtāk, tuvāk. Un tikpat neatlaidīgi mums nākas strādāt arī ar saimniekiem. Jo arī viņi bieži vien saka: “Vai man ir jēga to darīt? Vai šī vieta ir pietiekami laba?” Redzot konkrētās vietas perspektīvu, mums nereti nākas saimniekus pierunāt uzņemt atpūtniekus. Savukārt potenciālos tūristus mums ir jāiepazīstina ar iespējām atpūsties tepat Latvijā. Mums ir ļoti daudz pastāvīgo klientu, taču nāk arī klāt aizvien jauni. Brauc pie mums arī saimnieki un pateicas par labu sezonu. Tas dod gandarījumu.

— Vai pašvaldības pret “Lauku ceļotāju” un pret saimniekiem, kuri uzņem tūristus, ir atsaucīgas un pretimnākošas?

— Pēdējā laikā tūrisma jomai pašvaldības pievēršas arvien aktīvāk. Acīmredzot pašvaldības ir izpratušas, ka tūrisms dod ienākumus, un varbūt reizēm pat nevis tieši, nodokļu veidā, bet paplašinoties uzņēmējdarbībai pagastā. Bet līdz ar to rodas darbavietas. Tūrisms ir industrija, kas dod ļoti daudz papildu darbavietu, attīsta daudz palīgnozaru. Un vēl, protams, saglabā savā pagastā “cilvēku resursu”. Ļoti svarīgi, lai cilvēki no laukiem neaizbrauktu, lai viņi nepamestu savas mājas, bet koptu apkārtējo ainavu un sakārtotu vidi. Lai radītu sev, savai sievai un bērniem paši savā saimniecībā darbavietas. Jo ar gadiem, kad lauku tūrisms kļūs par nopietnu biznesu, arī pašvaldības sajutīs gan naudas apgrozījuma, gan nodokļu palielināšanos. Kaut vai ar to, ka cilvēkiem vietējā veikaliņā iespējams nopirkt produktus vairāk un plašākā izvēlē.

Pagasta vadības attieksmei un izpratnei par to, ko lauku tūrisms var dot uzņēmējdarbības attīstībai, nodarbinātībai, iedzīvotāju apziņas un kultūras līmeņa celšanai (kam ir tiešs sakars ar ekonomisko labklājību) ir būtiska loma. Ļoti svarīgi ir celt iedzīvotāju pašapziņu un paplašināt viņu redzesloku. Nereti informācijas un salīdzināšanas iespēju trūkums kavē iniciatīvas rašanos. Potenciālajiem viesu uzņēmējiem ir jāsniedz informācija par šo biznesa veidu, par iespējām to uzsākt, par prasībām un noteikumiem viesu izmitināšanā, par Latvijas un arī starptautisko likumdošanu. Šajā jomā varētu veidoties sadarbība ar lauksaimniecības konsultāciju centriem, kuros būtu iespējams saņemt nepieciešamo informāciju, vai uzzināt, kur to iegūt. Pašlaik tūrisma attīstība laukos bieži vien ir atkarīga no kāda konkrēta cilvēka. Svarīgi ir nevis izveidot institūciju vai amatu, kas būtu atbildīgs par tūrismu, bet atbalstīt un izvirzīt cilvēkus, kas ar to nodarbojas pēc savas iniciatīvas. Dažreiz tie ir pagastu vadītāji, dažreiz — vietējo tūrisma informācijas centru vadītāji, kultūras darbinieki vai lauku tūrisma uzņēmēji, kas veido tūrisma piedāvājumu, nodibina un uztur sakarus ar tūrisma organizācijām Latvijā, ar ārvalstu partneriem gan vispārējas sadarbības, gan tūrisma izglītības jomā. Pagastu uzdevums tūrisma attīstībā sākas ar labvēlīgas vides un pozitīvas attieksmes radīšanu. Un šādai attieksmei jābūt nevien no vadības, tai jābūt arī vietējos iedzīvotājos. Pagasta iedzīvotāju pozitīva attieksme un entuziasms var aiztaupīt lieku pagasta budžeta līdzekļu tērēšanu, taču zināmi finansiāli ieguldījumi ir neizbēgami.

Pagastu valdības uzdevums ir panākt koordinētu un saskaņotu tūrisma un citas uzņēmējdarbības attīstību. Pamatojoties uz esošajiem resursiem, jāizvērtē potenciāls un jāveido (vismaz galvenajās līnijās) pagasta tūrisma stratēģija kontekstā ar vispārējo pagasta attīstības stratēģiju. Svarīga ir arī sadarbība ar apkārtējiem pagastiem.

Bez tam būtu jāpanāk, lai pagastos tiktu sagatavota un apkopota tūristiem izmantojama informācija, kas savlaicīgi nonāktu pie potenciālajiem klientiem. Šai informācijai ir jābūt precīzai. Ja pagasts, piemēram, izdod savu brošūru, kurā norādīts, ka tuvāku informāciju par apmešanās un izklaides iespējām var iegūt, piezvanot pa attiecīgu telefonu noteiktos laikos, tad uz vietas vienmēr arī ir jābūt cilvēkam, kurš šo informāciju spēj sniegt. Ja brošūra izdota kādā no svešvalodām, tad attiecīgajās valodās arī jānodrošina šī informācija pa telefonu. Ļoti svarīgi ir, lai informācijas materiālos skaidri būtu norādīts, kā var rezervēt apmešanās vietas. Ir jāsagatavo arī pagastu kartes, notikumu un pasākumu saraksts.

— Ar kādiem novadiem jūsu asociācijai sadarbība ir īpaši laba?

— Ar Latgales novada pašvaldībām.

— Lai gan tūristi uz šo novadu brauc mazāk...

— Jā, taču tur ir arī mazāk piedāvājumu. Bet es redzu perspektīvu. Mēģinām veidot dažādus projektus, lai, piesaistot naudas līdzekļus, rastu iespēju rīdziniekus informēt par Latgales novada skaistumu. Tūrismā galvenais ir vīzija, sapnis, uz kuru mēs braucam. Diemžēl daudziem cilvēkiem vēl joprojām šķiet, ka Latgalē nav ko redzēt. Taču tas ir vienreizējs novads. Pati nesen pārliecinājos, kādi pasakaini dabas skati ir Krāslavā. Nekur citur tādus neesmu redzējusi.

Mums ir laba sadarbība ar Daugavpils rajona Višķu pagasta priekšsēdētāju Jāni Kudiņu, kas arī pats ir labs saimnieks savā mājā un ļoti veiksmīgi darbojas lauku tūrisma jomā. Rušānes pagastā atsaucīgs ir Arvīds Soldāns. Labi strādā pašvaldības Preiļu rajona Aizkalnes un Aglonas pagastā, Rēzeknes rajona Kaunatas pagastā, Krāslavas un Līvānu pilsētā. Taču es nebūt negribu noliegt citu novadu pašvaldību ieinteresētību un atsaucību. Ļoti aktīva ir, piemēram, Limbažu pašvaldība. Lieli entuziasti ir Liepājas rajona pašvaldībās. Jūrkalnieši gatavo dažādus tūrisma, vides un “eko” projektus. Lauku tūrisms, neapšaubāmi, balstās uz entuziasmu, jo pašiem ir ļoti daudz jāstrādā, jāmeklē, jārod iespēja radīt kopējus projektus ar ārzemju partneriem.

— Vai daudz Latvijas iedzīvotāju cenšas izmantot iespēju ar jūsu asociācijas starpniecību atpūsties laukos, zemnieku mājās?

— Šogad redzam, ka cilvēkiem, īpaši pilsētniekiem, ir daudz vairāk naudas un viņi grib to tērēt. Cilvēki vēlas atpūsties un var arī to atļauties. Līdz ar to ir izlīdzinājusies samērība starp piedāvājumu un pieprasījumu. Pašlaik cilvēku maksātspēja augusi un viņi ir spējīgi samaksāt šo vidējo — 6 latus 70 santīmus — par naktsmītni un brokastīm. Protams, vieniem šī summa šķiet augsta, citi turpretim uzskata, ka tas ir visai normāli. Taču, ja padomā, cik saimnieks, katru viesi sagaidot, ieliek darba un rūpju... Bet ciemiņš varbūt ir ieradies tikai uz vienu nakti. Un, manuprāt, par trim latiem diez vai saimniekam viņa pūles atmaksātos. Rīgā brokastis var paēst par pusotra, diviem latiem (protams, atkarībā no naudas maciņa un apetītes). Taču tādas brokastis, kādas saimnieki gatavo laukos... Jā, tās var maksāt kādus divus latus. Tiem, kas uzskata šo atpūtu par dārgu, ir mazliet jāpalūkojas no otras puses. Šis nav bizness, kur mēnesī apgrozās, teiksim, tūkstotis cilvēku. Tas ir individuāls bizness. Saimnieki parasti tūristiem piedāvā divas trīs istabas. Turklāt šie cilvēki tādu biznesu tikai nesen ir uzsākuši. Ņemot vērā visus šos faktorus, domāju, ka cenas par atpūtu lauku mājās ir ļoti pieņemamas.

— Kāda ir vidējā cena par naktsmītni un brokastīm?

— Cena svārstās no 3 līdz 15 latiem. Viesnīcās cenas ir augstākas.

— Vai šīs cenas, salīdzinot ar līdzīgiem pakalpojumiem, piemēram, Francijā vai citās valstīs ir ļoti atšķirīgas?

— Latvijā cenas ir aptuveni trīs reizes zemākas nekā Francijā, aptuveni divas reizes zemākas nekā Vācijā un Somijā.

— Vai ir pamats apgalvojumam, ka Latvijā vērienīgi ienāk Igaunijas tūrisma industrija, kura mūs reizumis nobīda malā?

— Mūsu jomā, lauku tūrismā, tā nenotiek. Mums ir laba sadarbība ar Igaunijas un arī ar Lietuvas lauku tūrisma organizācijām. Ja igauņi mums ir aizsteigušies priekšā infrastruktūras ziņā (viņi sāka strādāt gadu agrāk nekā mēs, viņiem ir vairāk ceļotāju un līdz ar to arī lielāks apgrozījums), tad es ne bez lepnuma varu teikt, ka organizatoriskā puse mums ir labāka. Taču mēs ilgāk un vairāk esam saņēmuši finansiālu atbalstu no valdības. Ja šī atbalsta nebūtu, mēs tik tālu nebūtu tikuši. Pašlaik no mums mācās igauņi un lietuvieši. Mācās, kā veidot lauku tūrisma organizāciju. Nekādā gadījumā nevar būt runa par Latvijas “Lauku ceļotāja” izspiešanu no kaimiņvalsts puses! Gluži otrādi — latvieši brauc uz Igauniju, igauņi savukārt brauc pie mums. Domājam pat par īpašu sadarbību nākotnē. Septembra beigās Islandē notiks tūrismam veltīta konference, kurā es uzstāšos ar referātu par mārketingu Baltijas valstīs. Par kopēju attīstības vīziju. Un mana nākotnes vīzija ir, ka jābūt vienam “produktam”, lai tūristu iztēlē rastos vienots Baltijas tēls. Ar tai raksturīgām mēreni karstām vasarām, reizēm ar visai aukstām ziemām un dziļu sniegu, ar tīru un skaistu vidi, ar garšīgiem ēdieniem, ar ūdeņiem... Iespējams, ka lauku tūrisms nākotnē būs viena no raksturīgākajām Baltijas valstu iezīmēm. Mums ir skaista un vēl nepiesārņota daba, daudz tādu putnu sugu un dzīvnieku, kuru citviet vairs nav. Līdzās pilsētās esošajām kultūrvēsturiskajām bagātībām lauki varētu būt kā veselīgas atpūtas simbols. Domāju, ka tas būs Latvijai, arī Igaunijai un Lietuvai raksturīgi. Līdzīgi kā Īrijai, kas mums vienmēr nāk prātā ar zaļajiem laukiem un viesmīlīgajiem saimniekiem, ar lauku mājām. Mans sapnis ir, lai ikvienam tūristam, domājot par Baltijas valstīm, rastos vīzija par laukiem.

— Iepriekšējās valdības laikā tika atcelti daudzi ierobežojumi uzņēmējdarbībai...

— Iespējams, ka kādā vietā tas var radīt arī nelabvēlīgas sekas, paverot iespējas ne īpaši godīgiem cilvēkiem. Taču to nekādā gadījumā nevar attiecināt uz lauku tūrismu, kur svarīgākais ir kvalitāte, un šo jautājumu mūsu profesionālā asociācija spēj noregulēt. Asociācija ir ļoti spēcīgs mehānisms kvalitātes noteikšanai. Ar katru gadu mūsu asociācijas biedru skaits kļūst lielāks. Mums ir kopīgi prieki un kopīgas bēdas. Kopīgas mācības. Protams, grāmatvedības zināšanas, tāpat tirgzinību izpratne, nodokļu uzskaite daudziem, varbūt pat lielākajai daļai, ir gluži jauna un sveša pasaule, pie kuras jāpierod. Jo uzņēmējdarbībā, biznesā viss ir jāuzskaita un par visu ir jāatskaitās. Ir jāmaksā nodokļi, ir jāzina visi jaunie likumi, un asociācija cenšas savus biedrus ar tiem iepazīstināt.

Saimnieki ierodas pie mums asociācijā ar saviem priekšlikumiem, ar ieteikumiem, ko vajadzētu izdarīt, un mēs, šeit, Rīgā, atrodoties, cenšamies visu iespējamības robežās atrisināt.

— Manuprāt, daudzi cilvēki joprojām nezina par “Lauku ceļotāja” piedāvātajām iespējām.

— Protams. Taču, neskatoties uz to, klientu skaits aug. Un augs tik ilgi, kamēr ir ceļotāji, kas, aizpildot īpašu anketu, uzrakstīs, ka pirmo reizi izmanto “Lauku ceļotāja” pakalpojumus. Jo tas liecina, ka atkal kāds ir pievienojies to cilvēku pulkam, kas brauc uz laukiem atpūsties jau atkārtoti.

Taču ikvienu cilvēku, kas dodas uz jaunu nepazīstamu vietu, nodarbina vieni un tie paši jautājumi. Īpaši svarīgi tie ir ārvalstu viesiem. Uz šiem jautājumiem jāsniedz pozitīvas atbildes mūsu informācijas materiālos, pirms tūrists devies ceļā. Tūristus galvenokārt interesē, vai vietā, uz kuru viņi brauc, būs laipni cilvēki, vai viņi saņems draudzīgu un izpalīdzīgu attieksmi. Vai tur būs droši? Drošības jautājumi ir jārisina gan vietējā, gan visas valsts līmenī. Neapšaubāmi, ka svarīgs ir arī komforta līmenis, cenas un citas praktiskas lietas.

Ceru, ka arī jaunā valdība atbalstīs lauku tūrismu. Jo pašreizējais zemkopības ministrs Andris Rāviņš savā pirmajā uzstāšanās reizē sacīja, ka nozīmīga loma būs arī alternatīvajiem saimniekošanas veidiem. Un viens no tiem ir lauku tūrisms. “Lauku ceļotājs” ir Eiropas lauku tūrisma federācijas kolektīvais biedrs. Mēs labi redzam, kas notiek ar lauku tūrismu Eiropā, kā tas attīstās, jo cilvēki arvien vairāk ceļo. Un kādēļ gan cilvēks, kas ir ieguldījis spēku un līdzekļus, lai atjaunotu savu vēsturisko, teiksim, guļbaļķu māju un iekārtojis tajā gandrīz vai muzeju, kas ir iekārtojis skaistas guļamistabas un visādas labierīcības šajā mājā, nebūtu tiesīgs saņemt no valsts subsīdijas? Šāda veida alternatīvā saimniekošana laukos noteikti ir jāatbalsta. Jo tūristam braucot uz laukiem atpūsties, ieguvējas ir abas puses. Un, protams, arī valsts.

Armīda Priedīte, “LV”

Kempings “Baiļi”. Valmieras rajons

Branguļi. Tukuma rajons

Kempings “Vecupe”. Tukuma rajons