RAKSTI. RUNAS. REFERĀTI

LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta direktora vietnieks Mārtiņš Mits:

Cilvēktiesību dokumenti un Latvijas saistības

Referāts nolasīts Latvijas Juristu biedrības kolēģijas sēdē “Kriminālprocesa loma demokrātiskas sabiedrības attīstības nodrošināšanā” 1997.g. 5. jūlijā

Līdzās dažādām nacionālo tiesību nozarēm — civiltiesībām, krimināltiesībām, konstitucionālajām tiesībām u.c. — valstī darbojas arī starptautiskās tiesības. Kopš Padomju Savienības laikiem Latvijas tiesību sistēma ir mainījusies, taču nacionālās tiesības ir labāk pazīstamas, jo ikvienam nākas ikdienā ar tām saskarties. Turpretim starptautiskās tiesības ir salīdzinoši jauns fenomens, jo agrāk Maskava noteica, kādas starptautiskās saistības uzņemties. Daļēji tas nosaka pašreizējo juristu un sabiedrības kopumā attieksmi pret starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem — neviens lāgā nezina, kas tajos rakstīts, cik lielā mērā tie ir saistoši ierēdņiem, tiesnešiem, valdībai un, pats galvenais, kā tos piemērot praksē. Starptautiskās tiesības nav juridiska abstrakcija, atkarībā no satura tās rada konkrētas tiesības un uzliek konkrētus pienākumus.

Pirmais solis pretim starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā tika sperts 1990.gada 4.maijā, kad toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos” (turpmāk — Pievienošanās deklarācija). Šis 51 dokuments, kuram Latvija “pievienojās” (pēc pievienošanās deklarācija tika papildināta ar Bērna tiesību konvenciju) satur konvencijas, paktus, deklarācijas, politiska rakstura dokumentus, kam ir atšķirīgs juridiskais statuss un pievienošanās procedūra. Piemēram, Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai vai Rezolūcijai par zinātniski tehniskā progresa sekām attiecībā uz cilvēktiesībām vispār juridiski nevar “pievienoties”, var deklarēt vēlmi vadīties no tām, ievērot vai iestrādāt tās nacionālajos likumos, bet pievienoties var starptautiskajiem līgumiem.