Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Jā, Latvija sekmīgi izturējusi Eiropas Padomes eksāmenu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.02.2001., Nr. 22 https://www.vestnesis.lv/ta/id/3000

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Čehijas un Latvijas kopīgajiem centieniem Eiropā

Vēl šajā numurā

08.02.2001., Nr. 22

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Jā, Latvija sekmīgi izturējusi Eiropas Padomes eksāmenu

Juris Sinka, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītājs, EPPA biroja loceklis un viceprezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

S1.JPG (18741 BYTES) Foto: Māris Kaparkalējs, "LV

— Nupat, no 22. līdz 26. janvārim, Francijas pilsētā Strasbūrā notika Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas kārtējā sesija. Kā vērtējama Latvijas delegācijas līdzdalība tajā?

— Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas kārtējās sesijas darbā kā pilntiesīgi Latvijas delegācijas locekļi piedalījās visi trīs Saeimas deputāti — Kristiāna Lībane no "Latvijas ceļa" frakcijas, Vaira Paegle no Tautas partijas un Juris Sinka no "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, delegācijas vadītājs. Būdami mūsu delegācijas locekļu vietnieki, uz šo sesiju bija ieradušies arī Saeimas deputāti Andris Bērziņš no Jaunās frakcijas, Gundars Bojārs no LSDSP un Boriss Cilevičs no apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā". Līdz ar to, kā izteicās ārvalstu kolēģi, Latvijas delegācijas sastāvs no demokrātijas un plurālisma viedokļa ir gluži vai ideāls, jo tajā pārstāvētas visas sešas mūsu parlamenta frakcijas.

Atgādināšu, ka Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā Latvijai atbilstoši tās iedzīvotāju skaitam ir paredzētas tikai trīs vietas, taču, ja kāds no mūsu delegācijas locekļiem nevar piedalīties asamblejas plenārsēdē, viņa vietā var balsot viens no vietniekiem. Bet šie vietnieki pēc saviem ieskatiem var arī darboties ikvienā no Parlamentārās asamblejas komisijām. Sevišķi aktīvs ir Boriss Cilevičs, kura uzskatiem es lielākoties nepiekrītu, bet nedrīkstu par to uztraukties, jo viņš taču pārstāv vienu no Saeimas frakcijām. Tagad Eiropas Padomē ir desmit pastāvīgās komisijas, un katrs no mūsu delegācijas locekļiem var izvēlēties, kurā no tām viņš vēlas darboties. Piemēram, es esmu arī Eiropas Padomes dalībvalstu saistību pārraudzības jeb monitoringa komisijas vicepriekšsēdētājs.

Piebildīšu, ka šoreiz Parlamentārās asamblejas darbs faktiski iesākās jau 20. janvārī, kad politiskajā komisijā tika apspriesti lorda Džada no Lielbritānijas un Rūdolfa Bindija no Vācijas ziņojumi sakarā ar Krievijas varas institūciju rīcību Čečenijā. Tika apspriesta arī situācija Ukrainā, kur pēdējā laikā vērojami diezgan nopietni cilvēktiesību un demokrātijas principu pārkāpumi.

Turpmāk Eiropas Padome būs 43 valstu organizācija, jo šajā sesijā tajā uzņēma arī Armēniju un Azerbaidžānu. Pagaidām Eiropas Padomē nav Bosnijas un Hercegovinas, kā arī Monako, kas arī izteikušas vēlmi iestāties šajā starptautiskajā organizācijā. Par to vēl tiks lemts Politiskajā un Juridiskajā komisijā. Starp citu, uz vietu Eiropas Padomē sākusi pretendēt arī Kazahstāna, jo tās rietumdaļa pie Urālas upes atrodoties Eiropā. Protams, Eiropas teritorijas izplešanās austrumu virzienā aizvien ir bijusi strīdīga lieta.

— Latvijai īpaši nozīmīgs datums bija 23. janvāris, kad notika balsojums par tā sauktā mūsu valsts monitoringa izbeigšanu. Kā varat izskaidrot šīs procedūras priekšvēsturi un rezultātu?

— Formāli šī procedūra sākās jau 1997. gada septembrī. Tā paša gada sākumā arī tika nodibināta Eiropas Padomes dalībvalstu saistību pārraudzības jeb monitoringa komisija, tai daļēji pārņemot Politiskās un Juridiskās komisijas funkcijas attiecībā uz jaunajām Eiropas Padomes dalībvalstīm. Iznāca tā, ka stāvokli Igaunijā un Lietuvā jau iepriekš bija izmeklējušas Politiskā un Juridiskā komisija. Bija atlicis vēl trešās Baltijas valsts — Latvijas — jautājums.

Toreiz prasības pret Latviju bija pavisam minimālas. Lai gan Latvija bija parakstījusi cilvēktiesību konvenciju, tā nebija parakstījusi konvencijas sesto protokolu par nāvessoda atcelšanu. Tas, lūk, bija viens no galvenajiem punktiem. Tika arī minēts, ka Latvijā joprojām ir liels nepilsoņu skaits. Par ziņojuma sagatavotājiem tika ievēlēti Parlamentārās asamblejas deputāti Terijs Deiviss no Lielbritānijas un Gunnars Jansons no Somijas. Kopš leiboristu partija uzvarēja vēlēšanās, Terijs Deiviss ir arī Lielbritānijas delegācijas vadītājs Eiropas Padomē.

Tātad gandrīz četrus gadus ieilga monitorings, kura laikā tika pārbaudīts, kā Latvija izpilda tās saistības, ko tā uzņēmusies, kļūstot par Eiropas Padomes locekli.

Manuprāt, šī procedūra pārlieku tika vilkta garumā. Tā tas acīmredzot notika, pateicoties gan daļai mūsu vietējo iedzīvotāju, gan Rietumu skrupulozajam skatījumam, bet jo sevišķi šo procedūru ievilcināja Krievijas nostāja.

S2.JPG (11853 BYTES) Savulaik, būdams šīs pārraudzības komisijas loceklis, esmu uzstājies ar ziņojumiem attiecībā uz saistību ievērošanu Čehijā, Slovākijā un Maķedonijā. Un vienmēr esmu uzsvēris, ka nav tik vienkārši valstīs, kas pārcietušas okupācijas vai totalitārisma režīmu, īsā laikā pārvarēt smagā vēstures mantojuma sekas. Man ir radies tāds iespaids, ka joprojām Latvijai tā īsti neuzticas, par ko arī runāju 23. janvārī debatēs sakarā ar monitoringa pārtraukšanu. Taču tā nav Latvijas vaina, ka šeit ir tik daudz nepilsoņu un līdz ar to dažādi papildu sarežģījumi. Manuprāt, mēs ļoti daudzas lietas esam nokārtojuši pozitīvā garā. Par to debatēs runāja arī Kristiāna Lībane un Vaira Paegle.

Tieši tādēļ Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 23. janvāra oficiālajā rezolūcijā ir ierakstīts, ka Latvijai ir lieli panākumi savu pienākumu izpildē. Pret šādu formulējumu, kā jau bija sagaidāms, iebilda vienīgi Krievijas delegācija, pieprasot izņemt šo vārdu — lieli jeb ievērojami — angliski "substantial".

Diemžēl rezolūcijā ir sacīts, ka mazākumtautību jeb minoritāšu tiesību aizsardzības konvencijas ratificēšana ir viens no pienākumiem, ko Latvija uzņēmās, iestājoties Eiropas Padomē. Bet tā tas nemaz nav. Tiesa, mēs pasteidzāmies šo konvenciju parakstīt jau drīz vien pēc mūsu uzņemšanas Eiropas Padomē 1995. gadā. Manuprāt, tāda steiga bija nevietā. Joprojām mums grūtības sagādā mazākumtautības definēšana. Savulaik 20. — 30. gados Latvijā par minoritāšu pārstāvjiem tika atzīti vienīgi pilsoņi, proti, tikai tie pilsoņi, kas sevi atzīst par piederīgiem pie citām etniskām grupām. Šādam definējumam ar nelielām niansēm piekrīt arī pārējie Latvijas delegācijas locekļi, kas turklāt pārstāv dažādas Saeimas frakcijas. Vienīgais izņēmums ir Boriss Cilevičs. Mēs patiešām nevaram pilnīgi norobežoties no mūsu smagās un ilgstošās okupācijas laiku pagātnes, ko dažkārt iesaka Eiropas Padomes politiķi, tostarp abi ziņotāji no pārraudzības komisijas Terijs Deiviss un Gunnars Jansons.

Tomēr, kopumā vērtējot, vēlreiz gribu uzsvērt to, ka nupat Strasbūrā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijas laikā Latvija tika atzīta par valsti, kur pastāvīgi tiek ievēroti un īstenoti gan cilvēktiesību, gan demokrātijas, gan vārda brīvības principi. Nopietni iebildumi saistīti vienīgi ar mazākumtautību konvencijas ratificēšanu, kas tiek uzskatīta par Latvijas parlamenta prioritāro pienākumu. Mans viedoklis ir tāds, ka pirms tam noteikti jātiek skaidrībā ar mazākumtautības jeb minoritātes definējumu.

Var sacīt, ka Latvija šo eksāmenu jeb pārbaudījumu ir sekmīgi izturējusi — atšķirībā no Krievijas, Ukrainas un pat atsevišķām rietumvalstīm, kur joprojām nav nokārtots minoritāšu jautājums.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas lietu redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!