PĒC CEĻA

Pa saujai

Indijas saules un domu

Jānis Ūdris, “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors,—

pēc trīspadsmit dienām un naktīm Austrumu Lotosa zemē

Tagad, kad Latvija ieņēmusi cieņas pilnu vietu pasaules valstu saimē, vitāli svarīga ir objektīvas informācijas plūsma. Patiesi fakti par valstīm, ar kurām Latvijai nodibinātas diplomātiskās attiecības. Var teikt, ka šī nepieciešamība ir tieši proporcionāla attiecīgās valsts politiskajam un ekonomiskajam potenciālam pasaules procesos. Savienojoties šiem diviem lielumiem, kādas Latvijai draudzīgas valsts nozīmīgumam un mūsu informētībai par šo zemi, par produktīvas sadarbības iespējām – var attīstīties Latvijas starptautiskie kontakti. Par svētību mūsu zemei un mūsu tautai.

Tieši informācijas trūkums daudzos gadījumos kavē straujāku Latvijas ekonomisko sakaru attīstību. Diemžēl visai izteikts šodienas aktuālās informācijas vakuums Latvijā ilgus gadus pastāvējis arī par pasaules otro lielāko valsti – Indiju. Tāpēc “Latvijas Vēstnesis” ar gandarījumu pieņēma ielūgumu apmeklēt šo sava veida teiksmaino zemi.

“Man ir gods savas valdības vārdā ielūgt jūs apmeklēt Indiju jums pieņemamā laikā,” jau pavasarī — “Latvijas Vēstnesim” rakstīja Viņa ekselence Paramdžits Singhs Sahai, toreizējais Indijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā. Taču, apkopojot pieejamo informāciju par Indijas dabas apstākļiem, par piemērotāko brauciena laiku tika izvēlēts oktobris, kad Indijā vairs nav tik karsts (vidējā temperatūra nokrīt līdz +35°C), bet arī saules ir pārpārēm.

Indijas Republikas Valsts protokols “Latvijas Vēstneša” sūtnim piedāvāja apmeklēt valsts galvaspilsētu Deli; Harajanas, Utaras, Karnatakas, Keralas un Gudžaratas štatus — piecus no divdesmit pieciem Indijas štatiem, trīs štatu galvaspilsētas — Bangaloru, Kočinu un Mumbaju (agrāko Bombeju) un tikties ar autoratīviem savas valsts politiķiem un sabiedrības pārstāvjiem.

“Made in India”

— ražots Indijā

Pārskatot Indijas iespaidu gūzmu, priekšplānā izvirzās kāda zīmīga anekdote, ko man Deli pastāstīja Indijas Ārlietu ministrijas darbinieki.

Amerikānis, japānis un indietis sākuši strīdēties, kura valstī ir visaugstāk attīstītā tehnoloģija un visprasmīgākie meistari. Apņēmušies katrs savas iespējas apliecināt darbos. Amerikānis uztaisījis pasaulē tievāko vadiņu — tik smalku, ka saskatīt to iespējams tikai ar mikroskopu. Japānis papētījis šo vadiņu, padomājis un izborējis tajā caurumu, pārvēršot vadu mikroskopiskā caurulītē. Tad pienākusi indieša kārta rādīt savu prasmi. Un kad nu viņš šo mikroskopisko caurulīti pēc dienas atnesis apskatei, amerikānis un japānis pirmajā brīdī pat mikroskopā neko jaunu nav varējuši pamanīt. Paņēmuši īpaši spēcīgu mikroskopu, un tad tikai saskatījuši, ka caurulītes galā iegravēts “Made in India”.

Šo anekdoti man indieši stāstīja ar tādu kā paškritikas pieskaņu. Sak, tādi jau mēs, indieši, esam — visu kopējam no ārvalstīm un “velkamies citām valstīm astē”. Taču manī šī anekdote izraisīja pavisam citādas asociācijas, un es to saviem jaunajiem draugiem pateicu. Manuprāt, šī anekdote arī lieliski raksturo Indijas pagaidām vēl pilnībā neizmantotās iespējas. Šīs milzu tautas dziļo amata prasmi un šīs gigantiskās valsts kolosālās potences.

Un tajā pašā laikā šī valsts ir vienreizēja kontrastru zeme.

Kontrasti ik solī: garām tūkstošgadīgiem tempļiem plūst šķietami nebeidzamas motorolleru un automašīnu straumes, bet dažu minūšu braucienā no pieczvaigznīšu viesnīcām ļaudis mitinās būdiņās bez ūdensvada.

Indijā darbojas vairākas pēc pašu projektiem būvētas atomelektrostacijas, Indija arī pieder tām nedaudzām valstīm, kas spējušas ar pašu radītām raķetēm ievadīt orbītā Zemes mākslīgos pavadoņus. Taču vēl aizvien tikai nepilni 60 procenti iedzīvotāju Indijā prot lasīt un rakstīt, un lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo nabadzībā. Valsts tērē kolosālus līdzekļus izglītības sistēmai. Pamatskolas izglītība Indijā ir par brīvu. Skolēni bez maksas saņem arī mācību grāmatas un formas tērpu. Taču pie Sarkanā tempļa Deli, Agrā pie pasaulslavenā Tadž Mahalas mauzoleja un citās tūristu iecienītās vietās ik viesi ielenc brīvs mazgadīgo ubagotāju loks.

Bet Indijas politiķi un sabiedriskie darbinieki necenšas šo smago problēmu loku apslēpt. Sarunās ar autoratīviem Indijas varas struktūru pārstāvjiem es dzirdēju ļoti atklātu paškritisku vērtējumu: “Indija vēl joprojām ir nabadzīga valsts.” Parasti šai atziņai sekoja pamatojums un iecerēto risinājumu izklāsts. Šāda tieša un atklāta pieeja likta pamatā arī “Latvijas Vēstneša” publikācijām par diženo un Latvijai draudzīgo valsti Indiju.

Indija ar saviem 900 miljoniem iedzīvotāju ir otra lielākā valsts pasaulē — aiz Ķīnas. Arī teritorijas ziņā (3 290 000 kvadrātkilometru) Indija pieskaitāma pasaules lielākajām valstīm. Taču ilgus gadus šī kolosālā zeme bija tikai ārvalstu, visbeidzot varenās Britu impērijas sastāvdaļa, kuras iedzīvotājiem vajadzēja maksāt nodokli pat par... sāls lietošanu (pašā Indijā sāls ir atliku likām). Politisko neatkarību Indija ieguva tikai pēc Otrā pasaules kara. Nākamgad neatkarīgā Indijas Republika svinēs pusgadsimta jubileju.

Piecdesmit neatkarības gados Indijas Republika ir spējusi nosargāt (militāros konfliktos ar kaimiņvalstīm Ķīnu un Pakistānu) savu teritoriālo integritāti. Neraugoties uz dažbrīd spēcīgajām seperātisma tendencēm, īpaši Pendžabā un Kašimirā, Indijai visus šos gadus izdevies nosargāt arī stabilu federatīvas valsts struktūru un atrast optimālu attiecību modeli starp centrālo un štatu valdībām. Šajā laikā Indija saglabājusi uzticību demokrātijas tradīcijām, izveidojot un attīstot pasaulē pašu lielāko parlamentārās demokrātijas sistēmu (pēdējās parlamenta vēlēšanās Indijā bija 600 miljoni vēlētāju). Šajā laikā Indija ir arī izveidojusi vērā ņemamu rūpniecības potenciālu un sekmīgi attīstījusi kādreiz uz angļiem izdevīgajām monokultūrām orientēto lauksaimniecību. Tagad Indija ne vien pati spēj pilnībā nodrošināt ar pārtiku savu milzīgo iedzīvotāju skaitu, bet pievienojusies arī valstīm — pārtikas eksportētājām. Lai adekvāti novērtētu šos Indijas sasniegumus, jāatceras, ka pirms piecdesmit gadiem Indijā tikai 17 procenti iedzīvotāju prata lasīt un rakstīt, un cilvēku mūža vidējais ilgums bija 27 gadi. Tikai vienā no katriem 100 ciemiem bija elektrība, bet iedzīvotāju vidējā izpeļņa bija 72 paisi dienā (pēc šodienas valūtas kursa — 1,125 santīmi...)

Indijas ekonomisko un politisko sasniegumu virkni varētu turpināt, taču arī ar minēto, liekas, būtu pietiekami, lai Indiju šobrīd visās jomās uzskatītu par plaukstošu valsti. Ja tam ne vienmēr var noticēt, tad pats būtiskākais izskaidrojums meklējams tieši Indijas kvantitatīvajos parametros.

1947. gadā, kad tika proklamēta neatkarīgā Indijas Republika, tajā bija trīssimts miljoni cilvēku. Piecdesmit gados iedzīvotāju skaits valstī trīskāršojies, lielā mērā noreducējot Indijas ekonomiskos un sociālos sasniegumus. Būtībā ilgus gadus Indijā demogrāfiskajām problēmām netika pievērsta vērība. Atsevišķas brīdinošas balsis pārspēja viedoklis par Indijas ekonomiskās attīstības iespējām un pārliecība, ka valsts spēs pabarot savus iedzīvotājus jebkurā situācijā.

Pārrunājot ar indiešiem viņu piecdesmit neatkarības gadu pieredzi, izskanēja arī viedoklis par šīs valsts politiķu kādreizējām sociālistiskajām ilūzijām, īpaši Indijas pirmā premjerministra Džavaharlala Neru valdīšanas laikā (no 1947. gada līdz pat viņa nāvei 1964. gadā). “Būdams pēc pārliecības sociālists, Džavaharlals Neru juta alerģiju pret koloniālajām varām un izturējās draudzīgi pret tādām komunistiskajām valstīm kā Padomju Krievija un Ķīna, kas turklāt vēl bija Indijas kaimiņi,” raksta populārais indiešu publicists Hušvants Singhs, (Khushwant Singh“India”, New Delhi. Bombay, 1996., p. 189.) uzsverot, ka īpašas Neru simpātijas pret sociālistisko bloku izraisījusi Neru nepatika pret Amerikas “ekonomisko imperiālismu”. Džavaharlalam Neru un arī vēlākajiem Indijas līderiem gan pietika politiskas tālredzības saglabāt aktīvu nepievienošanās politiku. “Es teiktu, ka nepievienošanās politika nacionāli atmaksājas ikvienai valstij,” tālredzīgi rakstīja Džavaharlals Neru, gan atzīstot, ka dažos gadījumos valsts nelielā apjoma vai tās ģeogrāfiskās situācijas dēļ pastāv briesmas. Taču sociālistiskās lūzijas piecdesmitajos gados atstāja ietekmi arī uz Indijas ekonomikas ievirzi. Īpaši negatīvu iespaidu, pēc Hušvanta Singha domām, atstāja Kongresa partijas “dogmātiska sociālisma garā” 1955. gadā pieņemtie lēmumi par privātā sektora ierobežojumiem Indijā: saskaņā ar Kongresa partijas Avadi kongresa lēmumiem, privātā sektora īpatsvars Indijas rūpniecībā nedrīkstēja pārsniegt trešo daļu. Tieši šis lēmums arī izgāzis labi iecerēto otro Indijas ekonomiskās attīstības piecgadu plānu. Smags trieciens Džavaharlala Neru un viņa domubiedru sociālistiskajām ilūzijām bija Indijas militārais konflikts ar Ķīnu 1959. — 1962. gadā. Īpaši sāpīga Indijai bija Ķīnas militārā ofensīva 1962. gada rudenī Ķīniešu labi bruņotā un teicami sagatavotā armija pārkļuva šķietami nepārejamiem Himalaju kalnu rajoniem un deva smagus aviācijas triecienus Indijas vāji bruņotajai armijai. Šajā Indijas suverenitātei kritiskajā brīdī visā kailumā parādījās Padomju Savienības liekulīgā nostāja: Maskava aprobežojās ar asarainām nožēlas deklarācijām par konfliktu starp “brālīgo Ķīnu un draudzīgo Indiju”. Šajā dramatiskajā brīdī Indijai palīdzību sniedza ASV un kopējā tirgus valstis.

“Mēs esam dzīvojuši muļķu paradīzē,” Džavaharlals Neru pēcāk teica, raksturojot savu sociālistisko ilūziju posmu. Taču šīs orientācijas ietekme uz Indijas ekonomiku saglabājās līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, kad šī gigantiskā valsts izšķīrās par radikālu valsts ekonomikas liberalizāciju.

Arī šajā vēsturiskajā atskatā parādās dziļi kontrasti — starp šīs milzīgās, ar bagātu vēsturi un unikālu kultūru apveltītās zemes pirmajiem (šodienas skatījumā nedrošajiem) patstāvības soļiem. Starp indiešu cildeno neatkarības cīņu mēs Latvijā, paši to neapzinādamies, 1991. gada janvārī precīzi atkārtojām Mahatmas Gandijas pasludināto nevarmācīgas pretošanās taktiku un pirmo neatkarības gadu tendenci, pārņemt citu valstu būtībā apšaubāmo (runājot par Padomju Savienību) pieredzi.

Paši indieši šos sāpīgos eksperimentus daļēji izskaidroja ar Indijas sarežģīto politisko situāciju jau kopš Indijas valsts pirmajiem neatkarīgas valsts pasludināšanas brīžiem. Reizē ar Indiju dzima arī otra neatkarīga valsts Pakistāna — lai gan Mahatmas Gandija un citu Indijas brīvības cīnītāju ideālos tai bija jābūt vienai diženai valstij. Pakistāna no Indijas atšķēlās, jo tajā valdošā bija cita reliģija. Pakistāna ir musulmaņu valsts, bet Indijā pārsvarā dzīvo hinduisti.

Taču arī Indijā no 900 miljoniem iedzīvotāju apmēram 120 miljonu ir musulmaņu, taču daudzkārt nācās dzirdēt ka Indijā nepastāv reliģisko atšķirību izraisītas domstarpības.

Es biju gan hinduistu, gan musulmaņu tempļos, un varēju pārliecināties, ka cilvēki pret abām šīm reliģijām izturas ar vienlīdz dziļu cieņu. Arī visdažādākajās ikdienas situācijās iznāca kontaktēties ar gan ar hinduistiem, gam musulmaņiem, un tas ne man, ne viņiem neradīja ne mazāko psiholoģisko diskonfortu. Būtībā šos cilvēkus var atšķirt vienīgi pēc ārējās atribūtikas — hinduistu sievietes absolūti visas (izņemot vienīgi Mumbaju un dažus citus lielākos tirdzniecības centrus) valkā tradicionālos indiešu sari, bet musulmaņu sievietes un pat jaunas meitenes nešķiras no melniem lakatiem. Atšķirīgas esot arī daudzas sadzīves tradīcijas un ticības izvirzītie nosacījumi. Tā hinduisti neēd govs gaļu, taču nesmādē labu cūkas cepeti. Savukārt — musulmaņu attieksme pret abiem šiem dzīvniekiem ir pilnīgi pretēja. Taču arī šis fakts tiek uzlūkots toleranti un neizraisa nekādas nesaskaņas. Indijā varēju ne reizi vien pārliecināties, ka šeit nav vietas ne mazākajai diskriminācijai. Valstī strikti tiek sekots demokrātijas ievērošanai, un reliģiskie , nacionālie vai kastu konflikti saglabājušies vien neskaitāmajās Indijas mākslas filmās (Indija vēl aizvien saglabā pasaulē vadošo vietu mākslas filmu uzņemšanas jomā — gadā šeit uzņemot līdz 600 filmām).

Runājot par kontrastiem, jāmin vēl kāda šķietama pretruna: Indijas Ārlietu ministrijas sekretārs R.L.Narajans (R.L.Narayan ) — viņa komeptencē ir Indijas sakari ar Baltijas valstīm) tikšanās laikā ar nožēlu atzina, ka Indija savas ekonomikas liberalizāciju uzsākusi tikai pirms četriem pieciem gadiem, tātad apmēram desmit gadu vēlāk nekā otrā gigantiskā Āzijas valsts Ķīna. Protams, tas sāpīgi atsaucies uz Indijas pašreizējo ekonomisko situāciju. Domājot tradicionālo priekšstatu līmenī, to varēja saukt par politisku paradoksu: sociālistiskā Ķīna, kurā kopš tās nodibināšanas (1949. gadā) līdz pat šodienai politiskā vara piederējusi vienai — komunistiskajai partijai, daudz ātrāk saskatīja ekonomikas liberalizācijas nepieciešamību, nekā Indija, tauta te jau pusgadsimtu varējusi demokrātiskās vēlēšanās paust savu atbalstu tai vai citai partijai. Taču nedrīkst aizmirst milzīgo tradīciju un autoritāšu nozīmi indiešu tautas un līdz ar to arī valsts dzīvē. Izteikti lielāko laika daļu valsts piecdesmit neatkarības gados Indijas valdības priekšgalā bijis leģendārais Džavaharlals Neru (1947.g. — 1964.g.) un viņa pēcteči: Neru meita Indira Gandija (1966.g. — 1977.g. un 1980.g. — 1984.g.) un mazdēls Radživs Gandijs. Te pieminama vēl viena, visnotaļ traģiska Indijas savdabība: vienīgi šīs dzimtas patriarhs Džavaharlals Neru mira dabīgā nāvē. Indira Gandija un vēlāk arī viņas dēls Radživs Gandijs kļuva par politisku atentātu upuriem. Tāpat kā indiešu nācijas tēvs Mahatma Gandijs (šo pirmoreiz Džavaharlala Neru izteikto apzīmējumu viennozīmīgi pieņēmusi visa Indijas tauta), kuru reliģiska paštaisnīguma vārdā nogalināja kāds no viņa tuvākās apkaimes cilvēkiem 1948. gada 30. janvārī, tātad tikai gadu pēc neatkarīgās Indijas valsts nodibināšanas.

Vēl viens šīs milzu valsts traģiskais kontrasts — pretruna starp indiešu nevarmācīgo pretošanos kā galveno taktiku indiešu tautas brīvības cīņās pret angļu kolonizatoriem, un baiso terorisma ēnu pār šīs tautas politisko līderu likteņiem un atsevišķiem šīs zemes reģioniem (par ko atgādina arī kārtējais terora akts nule Kašmirā). Kontrasts starp indiešu izteikti labestīgo mentalitāti un politisko slepkavu augstasinīgo mērķtiecību. Vēl viens dramatisks Indijas kontrasts, kas jācer, turpmāk piederēs tikai šīs diženās, daudz cietušās valsts vēsturei.

Indijas galvaspilsētas Deli senajā daļā. Autora foto

“Es ticu demokrātijai, ticu Indijas un Latvijas demokrātijai”

Doktors M.S.Gils, Indijas Republikas vēlēšanu komisārs

— “Latvijas Vēstnesim”

— Doktor Gil, raksturojiet, lūdzu, demokrātijas institūciju darbību un demokrātijas tradīciju nozīmi Indijā!

— Piecdesmit gados, kopš Indija izcīnīja neatkarību, mēs esam izveidojuši stabilu demokrātisko institūciju sistēmu un iedibinājuši dziļas demokrātijas tradīcijas.

Protams, mūsu valstij ir ļoti dziļas tradīcijas pagātnē, vispirms jau kultūrā un vēsturē. Tām ir liela nozīme valsts dzīvē un demokrātisko institūciju darbībā, sekmē mūsu cilvēku pārliecību par demokrātiskās sistēmas nozīmīgumu. Laikam gan būtu grūti šo sistēmu mainīt pret kādu citu. Pašlaik vēl Indija ir jaunattīstības valsts, un, teiksim atklāti, pagaidām vēl tā ir arī nabadzīga valsts. No šī viedokļa ir grūti uzturēt demokrātijas principus pašreizējo ekonomisko grūtību apstākļos. Taču mēs paši esam šos principus deklarējuši un fiksējuši konstitūcijā, un mēs turpinām šo ceļu. Jo Indijas tauta patiesi tic, ka demokrātija ir pati labākā metode, kā pārvaldīt šo milzīgo valsti. Mums, visiem Indijas iedzīvotājiem gan valsts ziemeļos un dienvidos, gan austrumos un rietumos, jābūt pārliecinātiem par savām valdībām.

Mūsu cilvēki tic Indijas parlamentārajai demokrātijai. Viņi tic arī Valsts prezidentam, kas atbilstoši Indijas Republikas konstitūcijai ir valsts galva. Mūsu cilvēki tic arī vēlētajam premjerministram un ministru kabinetam. Indijā neviens nevar būt ministrs ilgāk par sešiem mēnešiem — ja viņu šajos sešos mēnešos neievēlē kāds reģions. Tādējādi arī ministri Indijā ir vēlētas personas. Nepietiek tikai ar to, ka viņi ir tehnokrāti — labi speciālisti attiecīgajā nozarē, viņiem jāgūst arī vēlētāju uzticība. Šamerā nesen mēs beidzām jau vienpadsmitās Indijas parlamenta vēlēšanas, kopš tām pagājuši tikai četri mēneši. Varu teikt, ka tās bija mierīgas, ļoti godīgas un patiesas vēlēšanas. Šodien, mūsu intervijas dienā, Kašmirā — pašā tālākajā Indijas ziemeļu štatā — beidzās vietējās jeb štata parlamenta vēlēšanas. Vienlaikus šodien sākas tādas pašas vēlēšanas Indijas Apvienotajās provincēs, kas ir pats lielākais Indijas štats — tajā dzīvo 120 miljoni cilvēku. Viņi balso par trešo daļu štata parlamenta vietām, šīs vēlēšanas ilgs vienu nedēļu. Vēlēšanas kontrolē Indijas vēlēšanu komisija, kas ir konstitucionāla institūcija. Šī komisija ir vienlīdz augstā līmenī ar Indijas Valsts augstāko tiesu. Mūsu komisija garantē, ka neviena politiskā partija nevar iejaukties vēlēšanu procesā un iespaidot tā gaitu. Uzturoties Indijā, jūs pats varēsiet presē regulāri izlasīt, ka vēlēšanas attiecīgajā reģionā norit mierīgi un organizēti. Ārlietu ministrija jums varētu noorganizēt izbraukumu uz kādu no tuvākajām Utaras štata pilsētām — šis štats taču sākas tepat līdzās galvaspilsētai Deli —, tad jūs varētu pārliecināties par kārtību mūsu vēlēšanu iecirkņos.

— Un tomēr, es pieņemu, ka jūsu darbā ir arī problēmas.

— O, protams, protams!

— Kuras ir pašas būtiskākās?

— Jārēķinās ar to, ka ikvienā sabiedrībā, it īpaši tik milzīgā sabiedrībā kā mūsējā, pastāv dažādas tendences, kas rada arī saspīlējumus. Protams, laiku pa laikam pie mums rodas konflikti, kam pamatā ir reģionālās intereses, valodu problēmas, kultūras un reliģijas atšķirības. Protams, ir daudzi, kas grib būt klāt pie “valsts pīrāga” dalīšanas. Nabadzīgā valstī šis “valsts pīrāgs” ir mazs. Ceļš, lai piekļūtu pie šīs dalīšanas, ir — iegūt valsts varu. Tagad, gandrīz piecdesmit gadu kopš Indija ir neatkarīga valsts, izveidojusies savdabīga situācija. Indija šajā pusgadsimtā tehnoloģiski un rūpnieciski kļuvusi par vienu no pasaules varenākajām valstīm. Turklāt mēs attīstām paši savu nacionālo tehnoloģiju, nevis tikai pērkam licences no citām valstīm. Agrāk mūsu tehnoloģija bija pilnīgi atkarīga no pārējās pasaules. Šajā laikā esam radikāli attīstījuši arī savu lauksaimniecību. Tagad paši sevi pilnībā apgādājam ar pārtikas produktiem. Pakistāna vien no Indijas tagad vēlas iepirkt 200 tūkstošus tonnu graudu. Vai varat to iedomāties? Mēs eksportējam rīsus, kviešus. Pēdējos pāris gados esam eksportējuši vismaz divus trīs miljonus tonnu labības. Un mums ir apmēram 30 miljoni tonnu uzkrājuma neražas gadiem, ja tāds pienāktu. Indijā darbojas atomelektrostacijas, kas uzceltas pēc mūsu pašu nacionālajiem projektiem. Tomēr, rēķinot pēc kapitāla pieauguma apjomiem, ja rēķina uz katru iedzīvotāju, Indija joprojām ir tikai jaunattīstības valsts.

Intervijas un iespaidu turpinājums

— nākamajos numuros