Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Raiņa kultūras projektiem neatkarīgajai Latvijai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.09.1996., Nr. 155 https://www.vestnesis.lv/ta/id/29040

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Cilvēku savstarpējā saprašanās - tas ir gara, dvēseles darbs"

Vēl šajā numurā

17.09.1996., Nr. 155

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

REFERĀTI, RUNAS

Saulcerīte Viese, literatūrzinātniece, habilitēta filoloģijas doktore:

Par Raiņa kultūras projektiem neatkarīgajai Latvijai

Es nerunāšu par Raiņa kultūras projektiem neatkarīgajā Latvijā, bet gan par projektiem neatkarīgajai Latvijai. Lai runātu par pirmo tematu, vajadzētu visu konferencei paredzēto laiku, pat ja gribētu analizēt vienu vienīgu 1993.gadā Zinātņu akadēmijā izdoto grāmatu “J.Rainis. Runas un intervijas”. Šī grāmata diemžēl neguva īpašu recenzentu uzmanību, kaut gan daudzos jautājumos ar to varētu konfrontēt mūsu Saeimas un Ministru padomes politiķu izteikumus par Latvijas skolu nākotni, teātru un muzeju attīstību, grāmatizdošanas politiku un kultūras propagandu novados un ārzemēs, par mākslas demokratizāciju, attiecībām ar Lietuvu un Igauniju utt. Šodien man atvēlētā laika robežās gribu pakavēties tikai pie dažām nepublicētām Raiņa rokrakstu lapiņām. Tās rakstītas 1919.gadā, kad Rainis gatavojas atgriezties Latvijā un kļūt par vienu no valsts iekšpolitikas virzītājiem.

Rainis politikā nav viendienis vai viengadnieks, ko vēsturiskie apstākļi dažādu sakritību dēļ uzsviež vilņa virsotnē. Jau kopš “Dienas Lapas” laikiem dzejnieks uzmanīgi seko visiem politiskajiem notikumiem dzimtenē un Eiropā, dažādu partiju programmām un cenšas tās izvērtēt. Ar lugu “Uguns un nakts” Rainis reizē poētiski un reizē praktiski pasaka arī savas politikas galamērķi — “kad laimīga, brīva būs Latvija”, bet jau krietni agrāk, piezīmēs par nākotnes cilvēku un nākotnes dzejnieku 1896.gadā iezīmē jautājumus, kas viņa interešu lokā būs paši svarīgākie. Un tie ir jautājumi par morāli jaunveidojamā sabiedrībā, par kultūras un mākslas lomu, arī par paša daiļrades lomu šīs morāles izveidē.

Raiņa dienasgrāmatas un radāmās domas Šveices laikā ir pārbagātas ar apsvērumiem par mākslas, demokrātijas un tautas rakstura attīstības gaitu. Februāra revolūcija Krievijā un vēl jo vairāk neatkarīgās Latvijas pasludināšana 1918.gadā Raiņa uztverē prasa jaunas pārvērtības gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan mākslā un politikā. 1919.gadā Rainis vairākkārt apstājas pie sīkāk neizstrādātas ieceres “Imants un Ceļa māte”. Acīmredzot tas varētu būt pārdomu un reizē arī poētisku materiālu kopojums tieši par neatkarīgās Latvijas valstisko politiku. Viņš grib noskaidrot sev un citiem, kurp virzās jaunas valstis, kas top kā vēl nebijušas formācijas, un kāda pēc tām vajadzība vēsturē. Rainis cer, ka tās savā ziņā nāks kā viņa Induļa sapņa realizētājas, iekšējās un ārējās harmonijas piepildītājas. 1919.gada 29.decembrī kādā piezīmju lapiņā uzmests teksts:

“Induļa politika. Latvju politika. Kurp? Ceļš? Ceļa mātes jautājums. Ceļa vējš. Politiskas perspektīvas. Ceļa perspektīvas. Izredzes. Ceļa stabs. Pie ceļa staba. Ceļa jūtīs. Imants un Ceļa māte.”

Rainis ir pilnīgi pārliecināts, ka demokrātiska, harmoniska sabiedrība var veidoties tikai tad, ja tās locekļi būs kulturālas, izglītotas personības. Radīt šīs izglītotās, kulturālās personības un līdz ar tām pārveidot arī pašu tautu — tā ir dzejnieka politika. Dažas dienas pēc šī pieraksta, 1920.gada Jaungada dienā, Rainis uz jautājumu “Kurp? Ceļš?” atbild:

“Eiropas tagadējā politika visa dibināta uz rupju varu un militārismu, mums tas nau vajadzīgs, mēs nākotnes cilvēki un tauta. Tautu var pārradīt Ibsens un Bjernsons. Perikla laikmets. Mazas tautas var ašāk pārradīties, jo mazāk locekļu, kam jādarbojas pie sevis. Mēs varam tikai tad sasniegt ideālu: nākotnes tautu, kad visi locekļi izglītoti. Visiem izglītību, nevien pamatskolas, bet vidusskolas un augstskolas. Visiem pienākums atklāti darboties, priekš tā 8 st. darbdiena.”

Piezīmju sākums par tautas pārradīšanu var izlikties fantastisks. Tomēr tad, kad Rainis sāk runāt par skolu un izglītību, par kultūras pasākumiem izglītības veicināšanai, tas jau iegūst visai praktiskas aprises. Tieši neatkarība no ikdienas spiediena, drosme izvirzīt konkrētajā mirklī nesasniedzamu ideālu un mobilizēt garīgos spēkus ieceres īsenošanai dod iespēju dzejniekam kļūt par politiķi — stratēģi. Un to viņš labi apzinās. Vēl pēc mēneša Rainis dienasgrāmatā piebilst:

“Es neesmu politiķis — praktiķis, bet politiķis — teorētiķis, bet taisni tādēļ es varu vairāk un tālāk redzēt, jo manu izredzi neaptumšo ne ikdienas miglas, ne veikala meži. Publika, kā liekas, nepazīst citu politiķi, kā vien praktiķi, bet praktiķis jau pēc savas būtības nodarbojas tikai ar sīkumiem, kā tos pienes gadījums. Pārskata par notikumu sakarību, par cēloņiem un sekām, par vēsturiskiem dzinējiem spēkiem viņam nav.”

Raiņa runas neatkarīgās Latvijas Satversmes sapulcē un Saeimā, viņa darbība Izglītības ministrijā un sadarbība ar skolotājiem liecina par pārdomātu un konsekventu izglītības un kultūras politiku. Par šo konkrētību, kas paredz ne tikai pasākumus, bet arī līdzekļus realizācijai, stāsta arī tās dažas rokraksta lapiņas Raiņa fonda 22969. inventāra numurā. Turpat, kur visai lielā jūklī glabājas arī dzejnieka uzmetumi darbam “Imants un Ceļa māte”, lugām “Mūžība”, “Augstrozes meitiņa”, “Leišu komēdija”, “Saglābts skandāls”, “Dzērājs”, “Saulesbērns”, honorāru aprēķini utt.

Minētās trīs piezīmju lapiņas rakstītas 1919.gada 17.oktobrī. Saturs skar teātri, mūziku, muzejus, etnogrāfisko īpatnību saglabāšanu, nacionālparkus, tautas svētkus un tautasdziesmu atdzīvināšanu ikdienas ritumā. Visas šīs nozares Rainis paredz valsts aprūpē un vietējo organizāciju, kā arī sabiedrības pārziņā. Bet konspektīvie, dažās rindiņās ietvertie priekšlikumi vienas vai otras nozares attīstībai nācijas kultūrā patiesībā ir izauguši no vairāk nekā gadu desmita pārdomām.

Pāris mēnešus pirms šo lapiņu tapšanas apcerot teātra vietu tautas dzīvē, Rainis raksta: “Latviešu teātris ir demokrātisks teātrs tiklab pēc sava sākuma un pēc turpmākās gaitas, kā arī pēc savas būtības. Teātra demokrātisms turklāt nestāv atsevišķi un nav uzpotēts tautai no āras, bet nāk no pašas tautas būtības un stāv ar to saskaņā. (..) Latviešu dramatikas sākumi sniedzas iekšā lirikas sākumos... Drāmas un teātra atjaunošana cerama tikai no demokrātisma principu atdzīvināšanas drāmā pašā un no teātra piemērošanas demokrātijai, t.i. plašu tautas masu pieiešanai. (..) Drāma un teātris ir atjaunojami, jo pieslēdzas arī pie pagātnes un jo dzīvāki, jo vairāk apzinās savu pagātni un visas dzīvības kopsakarus.” (13. VIII 19.)

Bet projektā Rainis paredz: “Pabalsti un sabiedrības pievilkšana. Iemaisīties tikai naudas lietās. Teātri uz laukiem pabalstāmi no valsts un pagasta un sabiedrības.” Tekstā īpaši pasvītroti vārdi “uz laukiem”. Par lauku pašdarbības attīstību runā arī nākošās rindiņas “Lielo teātru izbraukumi uz laukiem, nodibināšana pilsētā. Algas lauku aktieriem, dramat/iķiem/ Teātra skolas pabalstīt.” Turpat blakus vēl viena norāde, kas paredz teātra mākslas izpratnes veicināšanu un popularizēšau — “Teātris un laikraksts”. Bet, runājot par teātri kā par nacionālās mākslas reprezentantu citās tautās un par izrādes saglabāšanu ilgstošam laikam, Rainis jau toreiz, būtībā kino attīstības pašos sākumos paredz: “Lugas kinematēt. Propoganda ārzemēs. Ainas.” Ne velti viņš, piecpadsmit gadus uzturēdamies Šveicē, ir centies noskatīties daudzas nozīmīgas tā laika filmas, kas bijušas gan romānu ekranizējumi, gan lugu filmējumi.

Tikpat konspektīvas un tikpat zīmīgas kā ieceres par teātra attīstību topošajā Latvijas Republikā ir arī ieceres par glezniecību un fotomākslu. Raiņa un Aspazijas arhīvs satur ļoti daudzu Eiropā plaši pazīstamu gleznotāju un skulptoru darbu reprodukcijas, bibliotēkā atrodamas bagātīgi ilustrētas mākslinieku biogrāfijas. Rainis gleznas augstu vērtē kā skaistuma izjūtas izkopējas, arī kā noskaņu devējas. Bet attiecībā uz fotografēšanos ir pārliecināts — cilvēkam vismaz reizi gadā būtu jāfotografējas pie laba fotogrāfa, jo fotogrāfijā atspoguļojas garīgās izmaiņas un pārvērtības laika ietekmē. Raiņa priekšlikumi šo mākslu attīstībā ir šādi:

“Glezniecība

Izstādes uz laukiem, Latgalē. Izstādes vietējos pagastos pabalstīt pagastiem un sabiedrībai. Algas gleznotājiem no pagasta un sabiedrības un valsts.

Vecu gleznu motīvu krāšana

Latviešu skaistuma tipu kultive.”

Kā redzams, arī šeit valsts gādība par mākslinieku aiziet līdz pat pagastam. Arī dramaturgu un komponistu materiāli atbalsta valsts, nodrošinot tam algu. Bet izstādes tiek īpaši virzītas uz tiem novadiem, kur māksla līdz neatkarīgās Latvijas laikam nokļuvusi vismazāk, pirmām kārtām uz Latgali. Programmas piedāvājumā īpaši interesants viens moments — Rainis runā par gleznu motīvu uzskaiti, krāšanu — acīmredzot kā vides, raksturu un vēstures apzināšanas līdzekli. Bet paralēli tam — par skaisto, skaistuma, skaistuļu tipa kultivēšanu, par nācijas pārstāvju vizuālā veidola izkopšanu. Šis pats moments uzsvērts priekšlikumos par fotogrāfu darbu — “Skaistuļu fotografēšana. Latv. tipu krāšana. Skaistuma tipa kultivēšana.”

Taču kā pašu pirmo fotogrāfa uzdevumu Rainis atzīmē:

“Vēsturiski notikumi, personas, vietas.” Tātad fotogrāfija – vēstures dokumentētāja, notikušā vistiešākā lieciniece. No tā arī izriet tālākais: “Fotogrāfu biedrības pabalstīšana. Vietējās fotobiedr., pagastu pabalstīšana. Visus pagastus uzņemt.”

Latvijas vēstures izpētei nepieciešams arī muzeju darbs. No vienas puses — muzeji glabā “Vēsturiski seno; etnogrāf/isko/ mūziku, glezniecību”. No otras — kopo jaunos materiālus: “Tagadnes vēsture, revolūcija, karš, ģimetnes, skati, memuāri, vēsturiski raksti.” Kādās citās piezīmēs Rainis apcer arī nepieciešamību dibināt īpašu 1905.gada revolūcijas atmiņu vācēju biedrību. Bet pašam viņam ir projekts — “Latvijas vēsture jāraksta... Vajadzīga viela: valsts būtei nau vēstures, nau garīga pamata.” (13. VII 19.)

Rainis paredz arī nacionālo parku ierīkošanu. Un tie būtu izveidojami teiksmainākajās Latvijas vietās: “Zilaiskalns, Gaiziņš, Milzu kalns” — tie paši, pie kuriem viņš domās allaž atgriežas, Lugānā no San Salvatores raudzīdamies uz dzimtenes pusi. Paralēli tiek projektēta “Tautas svētku” veidošana, par pamatu ņemot senās tradīcijas:

“Seno atdzīvināt. Jāņi, Pļauja, Ziema. Saules kulta ieviešana.”

Doma par jaunas, latviskas reliģijas veidošanu ir viena no tām tēmām, kas dzejnieku īpaši nodarbina pēdējos trimdas gados. Kā redzam, Rainis to uztver tik nopietni, ka iezīmē pat konkrētajos kultūras projektos. Šī viņa pasaulsuzskata daļa pelnītu plašāku pētījumu, jo līdz šim nav pietiekami apzināta — piezīmes par “saules ticību” izkliedētas pa vizdažādākajiem publicētajiem un nepublicētajiem rokrakstiem. Šajos mūsu sabiedrībai bīstama garīga paguruma gados, kriminālo, seksa un lēta misticisma uzplūdu laikos Raiņa uzskati atgādina ētiski būtisko, sasaucas ar Eiropas un Indijas domātāju — humānistu principiem. Tie tuvi Alberta Šveicera izteiktajai formulai “godbijība pret dzīvību” un Nikolaja Reriha ētikas mācībai. Rainis cer, ka viņa “saules ticības” principi būs nozīmīgi Eiropas garīgajai vienotībai. 1917.gada 20.septembrī Rainis raksta:

“Ņemt to, kas visām Eiropas tautām, āriešiem ir jau pamatā – pirmlaiku kopdzīves laika ticība. To sastādīt no trim vielām:

1) pirmticību rekonstruēt, izdestilēt no vēstur/iskām/ atliekām, kā rekonstruē pirmkultūru H.Hirts,

2) latv. ticība, tāpat izvilkta no dziesmām un teikām,

3) mana nākotnes dzīvības ticība.”

1919.gada kultūras programmas uzmetumos Rainis no šeit pieminētajiem aspektiem iezīmē tikai nepieciešamību pievērsties tautasdziesmai. Veidot tautasdziesmu virknes par foklorā būtiskajiem simboliem, kas atspoguļotu saturā ietvertos ētiskos principus — attiecības pret dabu, cilvēku, ideālu.

“Ozols. Saule. Tēvzeme.

Kumeļš. Bārene. Laima.”

Kā būtisku pasākumu Rainis paredz tautasdziesmas atdzīvināšanu ģimenes, īpaši lauku saimes dzīvē. Un citu tautu iepazīstināšanu ar mūsu dziesmu:

“Atdzīvināt māj. dziedāšanu, ganu lelošanu, meitu vakardziedāšanu, ziemu vakarošanu, kāzas.

Propogandēt ārzemēs t.dz. dziedāš. kā ukraiņi, virkņu dziedāšanu, ganu lelošanu, vakarošanu, kāzas, bēru raudas, bērnu dziesmas.”

Bet pašā uzmetumu noslēgumā Rainis vēlreiz pievēršas kultūras ziņā pamestākajiem novadiem un valsts dotācijām:

“Latgales /tautas/ gara mantas sakrāt, pabalstus maksāt Latgalē, mūsu koncertus rīkot par velti, gleznu izstādes, teātru izrādes.”

Ar to arī varētu beigt stāstījumu par šīm trim rokrakstu lapiņām, kas manuprāt varētu dot vienu otru ierosmi mūsu šodienas kultūrpoliķiem. Bet, ja runā par politiku, tad tomēr gribētos citēt vēl vienu atzīmi, kas rakstīta šajā pašā laikā, kad top kultūras programmas pamati. Tas ir 1920.gada 6.janvāra uzmetums par tēmu, kuras dēļ Rainis nez kāpēc allaž dabūjis pārmetumus kā par pārspīlētas godkāres izpausmi. Tā ir prezidenta tēma. Kādam jābūt valsts prezidentam?

“1) Jābūt prezidentam kā iniciatīvas devējam un nesavtīgam pārlūkam un soģim.

2) Jābūt vienam tiešam tautas orgānam, kurš nav celts no ierēdņiem un pilnvarniekiem, bet no pašas tautas.

3) Tautas reprezentants, bet reizē tautas gars un darbība, bet ne ierēdnis.

4) Ne atpakaļ turošs un vedošs spēks, tāds ir parlaments, /bet/ progresīvs.

5) Nav jābūt veikala politiķim.

6) Jābūt visu pazītam, taisnam, darbīgam, neitrālam, ne partijas.

7) Ierīkotājam.

8) Fantazijai.”

Tāda ir Raiņa koncepcija par valsts prezidenta personību. Lielā mērā šī koncepcija izriet no dzejnieka vēlmes padarīt savu tautu par dzīvotspējīgu, inteliģentu un kulturālu tautu citu Eiropas tautu vidū. Un vai Rainim, kas visu apzinīgo kultūrpolitiķa mūžu domājis par tautas nākotnes izkārtošanu un humanizēšanu, būtu pārmetama slimīga godkāre, salīdzinot ar vienu otru sabiedrisku darboni, kura karjera un programma veidojas dažos mēnešos?

Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē 1996.gada 9.septembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!