Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas rūpnieku kopintereses. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.03.1996., Nr. 45 https://www.vestnesis.lv/ta/id/28451

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Māksla un politika Latvijā nav tikai mirkļa aktualitātes Rīga, tās mākslas draugi 8. un 9.martā sumināja pasaules spožo baleta zvaigzni Maiju Pļisecku

Vēl šajā numurā

12.03.1996., Nr. 45

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

INFORMĀCIJA

Latvijas rūpnieku kopintereses

Aizvadītās nedēļas nogalē, 8.martā, VEF Kultūras pilī pulcējās vairāk nekā divsimt uzņēmēju un rūpnieku, lai izveidotu jaunu organizāciju, kas koordinētu rūpniecības uzņēmumu un nozaru asociāciju darbu un pārstāvētu rūpnieku intereses sarunās ar valdību.

Atklājot konferenci, rūpniecības, īpašuma un privatizācijas valsts ministrs Ēriks Kaža uzsvēra, ka valstī patlaban esot vairāk nekā 60 dažādu rūpnieku un uzņēmēju apvienību, asociāciju un konfederāciju un “visas grib runāt visu vārdā”. Tāpēc ir radusies objektīva nepieciešamība izveidot tādu pārstāvniecību, ar kuru valdībai būtu jēga iesaistīties dialogā. Šāds dialogs — kaut arī ļoti aizkavējies — šobrīd valstī ir ļoti aktuāls.

Sanāksmē plašāku ziņojumu par zinātnes lomu rūpniecības attīstībā sniedza Rīgas Tehniskās universitātes rektors profesors Egons Lavendelis. Par rūpnieku un uzņēmēju parlamenta dibināšanas pamatnostādnēm runāja Rūpniecības uzņēmumu direktoru padomes priekšsēdētājs Aldis Zicmanis.

Profesors Egons Lavendelis: — Šīs sanāksmes usdevums ir radīt pamatu veiksmīgai valdības un rūpnieku sadarbībai. Es tai gribu vēl pievienot zinātniekus. Līdz šim šādas valdības locekļu un zinātnieku sanāksmes bijušas neauglīgas: sanāk, vienojas un viss — nekādas tālākas attīstības. Nav shēmas ikdienas darbībai, bet tieši tādu ir nepieciešams radīt. Runājot par rūpniecību, gribu atgādināt, ka pēdējo pētījumu par stāvokli Latvijas rūpniecībā mēs veicām 1989.gadā, kad jau bija skaidrs, ka plānveida ekonomika ir beigusi savu eksistenci. Aizvadītajā laikā un arī tagad mēs negribam atzīt, ka mūsu firmu struktūrpolitika ir pilnīgi nepareiza. Ārzemēs 50 procenti firmās strādājošo ir nodarbināti pie jaunās produkcijas sagatavošanas, 30 procenti — komerciālajā sektorā un tikai 20 procenti nodarbojas ar ražošanu. Mums šodien šo attīstību nodrošinošo 50 procentu nav.

Pievērsīšos tehniskajam stāvoklim rūpniecībā. Tikai 10—15 procenti ir tāda tehnika, kas spēj ražot konkurētspējīgu produkciju. Mēs it kā lepojamies ar Latvijas zinātnisko potenciālu. Taču labi ja 10 procenti zinātnieku strādā Latvijas rūpniecībai. Visiem īpašniekiem neatkarīgi no īpašuma veida ir divas galvenās problēmas — trūkst apgrozījuma līdzekļu un saražotā produkcija strauji noveco. Privatizācija šo jautājumu neatrisinās, jo investoru, ja tāds arī rastos mūsu izputējušiem uzņēmumiem, neapmierinās darbaspēks – tas jaunās tehnoloģijas apkalpošanai ir jāapmāca no jauna. Un tad vairs investēt neatmaksājas.

Kā zinātne un zinātnieki varētu palīdzēt mūsu rūpniecībai? Es saskatu trīs virzienus: jaunas produkcijas radīšana, vecās uzlabošana un vispārēja palīdzība, piemēram, dažāda veida enerģijas taupīšana.

Jāsaprot viena lieta – mums nav cerību iekarot jaunus tirgus ar masveida produkciju. Jo šāda produkcija — kvalitatīva un lēta — prasa milzīgus kapitālieguldījumus. Mums jāliek uzsvars uz jauna tipa produkcija ražošanu, kura ir nedaudz citādāka, varbūt nedaudz labāka nekā līdzīgi ražojumi citiem. Tagad izstrādā tādu produkciju mūsu rūpnīcās nevienam nav laika. Pasaulē to veic īpaši tehnoloģiskie “parki”. Vācijā vien ir 80 tādi “parki”. Tie inkubē idejas, un 2—3 gadu laikā tās pārtop jaunā produkcijā.

Otra joma, kurā zinātnieki varētu palīdzēt, ir ekonomika. Ar to es domāju dažādu procesu analīzi un prognozēšanu. Piemēram, prognozēt katra nodokļa sekas turpmākajos piecos, desmit un vairāk gados dažādās rūpniecības nozarēs vai dažādām iedzīvotāju kategorijām. Te gribu piebilst, ka mūsu nodokļu politika nestimulē rūpniecisko attīstību. Zviedrijā, piemēram, ja tehnoloģiskā iekārta ir vecāka par 5 gadiem, nodokļi ražotajai produkcijai strauji palielinās. Ekonomisti uzskata, ka rūpnieciskais tirgus Latvijā nav sakārtots. Runa ir par to, ka mēs bieži vien pārtērējam savus līdzekļus, daudz ko ievedot. Un te būtu vietā runāt par uzņēmumu kooperāciju, lai ražotu atsevišķus izstrādājumus, kuru izgatavošana vienam uzņēmumam neatmaksājas vai to iegāde ārzemēs ir dārga.

Un trešais, kur zinātne daudz var palīdzēt, ir vadīšanas shēmu zinātniska izstrāde. Mums ir liela ieinteresētība, taču mums bieži vien pietrūkst divu elementu — tiesību un atbildības. Arī mums šodien ir pietiekami daudz ieinteresētības, bet pietrūkst tiesību un atbildības. Tās mums jāiegūst, izveidojot Latvijas Rūpniecības attīstības padomi (LRAP), kas uzturētu tiešus sakarus ar valdību, un LRAP darbība nebūtu atkarīga no valdību vai rūpniecisko uzņēmumu īpašnieku maiņas.

Aldis Zicmanis savā runā vairāk pievērsās jaundibināmās organizācijas struktūrai un daudzšķautņaino problēmu vienotai risināšanai. Taču viņš noliedza iespēju, ka, dibinot jauno organizāciju, tiktu izjauktas tās daudzās asociācijas, kas pašlaik pastāv. “Mūsu uzdevums,” teica Aldis Zicmanis, “ir izmantot šo stihiski izveidojušos organizāciju potenciālu Latvijas tautsaimniecības interesēs.”

Šajā rūpnieku un uzņēmēju saietā piedalījās un tās dalībniekus uzrunāja finansu ministrs Aivars Guntis Kreituss, īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās Ernests Jurkāns un Rīgas Domes priekšsēdētājs Māris Purgailis.

Aivars Guntis Kreituss pastāstīja: — Mēs ministrijā un valdībā mēģinām panākt, lai jums, uzņēmējiem, būtu iespēja bankās aizņemties lielākas summas. Tiek iedibināta vekseļu sistēma un vispirms jau lauksaimniecībā. Šī sistēma beidzot sakārtos aizņēmumu atdošanas jautājumu. Pašreiz ir izveidojusies tāda situācija, ka lielos kredītus vairāku miljonu latu apmērā nevar atgūt mēnešiem ilgi pēc termiņa beigšanās. Šie parādu miljoni grauj valsts budžetu. Un visgrūtāk klājas rūpniecībai, kurai nepieciešami kredīti modernas tehnoloģijas iegādei.

Svarīgs jautājums ir sarunu attīstīšana ar NVS valstīm. Ir izveidotas darba grupas gan valdībā, gan Saeimā, kas risinās šīs sarunas. Abās darba grupās jāiesaistās arī rūpniekiem un uzņēmējiem, kas šīs problēmas vislabāk pārzina un prot uziet NVS tirgus tukšās “nišas”. Esmu jau agrāk teicis un arī tagad iestājos par to, ka šo tirgu nedrīkst pazaudēt. Lielas pārstāvniecības Maskavā ir vāciešiem un citām Eiropas valstīm, vienīgi Latvija “guļ”. Mūsu vēstniecībā Maskavā ir jāizveido ekonomikas speciālistu grupa, kas pētītu un analizētu mūsu iespējas šajā tirgū.

Un vēl viens jautājums, par kuru pie mums daudz runā, bet darba nav nekāda. Pēdējā nopietnā Latvijas valsts attīstības programma bija Godmaņa valdībai. Pie šīs programmas strādāja vairāk nekā 40 zinātnieku. Pēc tam šādas programmas nav bijis. Viena valdība solīja pat 17 atsevišķas nozaru programmas, bet tālāk par īsiem pārskatiem, kas būtībā bija partiju programmas, netika. Jūs runājat par tautsaimniecības programmas izstrādi. Es aicinu jūs palīdzēt tādu izstrādāt. Tai jābūt reālai, kas paredz reālas investīcijas un to mērķtiecīgu izmantošanu un atdošanu, ja tie ir kredīti. Nedrīkst būt kaut kādi no reālās situācijas atrauti biznesa plāni, kas uzrakstīti, lai “pa draugam” izdabūtu naudu. No iepriekšējās ministres es saņēmu veselu kasti ar šādiem biznesa plāniem, ko iesniegušas mūsu valsts vadošās firmas. Un, iepazīstoties ar šiem plāniem, secināju, ka tie ir viens muļķīgāks par otru. Kāpēc tā ir noticis? Tāpēc, ka valstij nebija vienotas tautsaimniecības attīstības programmas. Kaut vai pa nozarēm būtu sagatavotas šādas programmas! Gatavojiet šādas programmas pa atsevišķām nozarēm — arī būs labi. Kas tās sagatavos, ja jūs paši to nedarīsit? Ja ne kokrūpnieki, ne metālapstrādātāji, ne radioelektronikas nozares pārstāvji un citi to nedarīs, kas tad to izdarīs.

Un vēl viena lieta. Finansu ministrijā ir speciāla investīciju un kredītpolitikas valsts ministre, kas izstrādā valsts investīciju politiku. Investīciju programma ir vispusīgi izanalizēta. Mums ir lieli investīciju piedāvājumi no Somijas un citām valstīm. Protams, reāliem projektiem. Piemēram, piedāvājumu finansēt liela pieczvaigžņu hoteļa celtniecību mēs varam ātri dabūt, bet investīcijas rūpniecībā un modernas tehnoloģijas iegādei mēs gan nekādi nevarēsim dabūt. Šādā gadījumā jāveido ar ārzemniekiem kopuzņēmumi, jāievēro viņu intereses un tā tālāk. Ir jāstrādā. Dāvanas mēs vairs nesaņemsim. Ja kāds saņems kredītu, tā izlietojumu atbilstoši biznesa plānam kontrolēs inspektori. Ja kredīta izlietojums neatbildīs pieteikumam, kredīts tūlīt tiks atņemts. Tādā veidā jau tagad “Lauku kredīts” ir panācis, ka viņi izsniegtos kredītus atgūst 90 procentu apmērā.

Ar to es gribēju pastāstīt, ko valdība dara, lai investīciju nauda kļūtu lētāka, un kā Finansu ministrija strādā ar investīcijām. Tikai es vēlreiz jūs aicinu — nāciet ar reāliem projektiem. Taču Latvijas tautsaimniecības attīstības programmas joprojām nav.

Lielu savas runas daļu Aivars Guntis Kreituss veltīja sociālā nodokļa maksāšanas jautājumam uzņēmumos un rūpnīcās. Ministrs minēja, ka šī nodokļa nemaksāšanas dēļ pagājušajā gadā sociālajā budžetā radies 60 miljonu latu liels iztrūkums (ar procentiem — pat 100 miljoni latu). Tā rezultātā cieš pensionāri. “Mēs nedrīkstam aplaupīt vecos cilvēkus!” A.G.Kreituss atgādināja sanāksmes dalībniekiem, “jo tieši lielie uzņēmēji un rūpnieki ir galvenie sociālā nodokļa parādnieki.”

Sākot debates, sanāksmes vadītājs, valsts ministra padomnieks Vladislavs Loškarevs izteica visu klātesošo kopējo noskaņojumu: “Vai valdība strādās vai nestrādās ar rūpniecības uzņēmumiem? Ar šo jautājumu man un daudziem citiem ir nācies nodarboties jau kopš 1991.gada. Mēs valdībām esam sūtījuši daudzus ierosinājumus un priekšlikumus, ko vajadzētu darīt. Bet tās, sākot ar Godmaņa valdību un beidzot ar Gaiļa valdību, visas šīs priekšlikumu paketes nolika vistālākajās atvilktnēs un ar mums nerunāja.”

Debatēm beidzoties, konferences dalībnieki bija vienojušies par Latvijas Rūpniecības attīstības padomes (LRAP) izveidošanu. Pagaidām tika radīta Pagaidu padome, kuras sastāvā ir trīspadsmit Latvijas rūpniecības nozaru asociāciju pārstāvji. Šī padome divu mēnešu laikā sagatavos jaunās organizācijas statūtus un pārējos juridiskos dokumentus. Konferences noslēgumā Ēriks Kaža izteica pārliecību, ka topošā LRAP veicinās sadarbību starp valdību un rūpniekiem un tai būs tiesības pārstāvēt Latvijas rūpnieku intereses.

Un vēl viens jautājums, par kuru pie mums daudz runā, bet darba nav nekāda. Pēdējā nopietnā Latvijas valsts attīstības programma bija Godmaņa valdībai. Pie šīs programmas strādāja vairāk nekā 40 zinātnieku. Pēc tam šādas programmas nav bijis. Viena valdība solīja pat 17 atsevišķas nozaru programmas, bet tālāk par īsiem pārskatiem, kas būtībā bija partiju programmas, netika. Jūs runājat par tautsaimniecības programmas izstrādi. Es aicinu jūs palīdzēt tādu izstrādāt. Tai jābūt reālai, kas paredz reālas investīcijas un to mērķtiecīgu izmantošanu un atdošanu, ja tie ir kredīti. Nedrīkst būt kaut kādi no reālās situācijas atrauti biznesa plāni, kas uzrakstīti, lai “pa draugam” izdabūtu naudu. No iepriekšējās ministres es saņēmu veselu kasti ar šādiem biznesa plāniem, ko iesniegušas mūsu valsts vadošās firmas. Un, iepazīstoties ar šiem plāniem, secināju, ka tie ir viens muļķīgāks par otru. Kāpēc tā ir noticis? Tāpēc, ka valstij nebija vienotas tautsaimniecības attīstības programmas. Kaut vai pa nozarēm būtu sagatavotas šādas programmas! Gatavojiet šādas programmas pa atsevišķām nozarēm — arī būs labi. Kas tās sagatavos, ja jūs paši to nedarīsit? Ja ne kokrūpnieki, ne metālapstrādātāji, ne radioelektronikas nozares pārstāvji un citi to nedarīs, kas tad to izdarīs.

Un vēl viena lieta. Finansu ministrijā ir speciāla investīciju un kredītpolitikas valsts ministre, kas izstrādā valsts investīciju politiku. Investīciju programma ir vispusīgi izanalizēta. Mums ir lieli investīciju piedāvājumi no Somijas un citām valstīm. Protams, reāliem projektiem. Piemēram, piedāvājumu finansēt liela pieczvaigžņu hoteļa celtniecību mēs varam ātri dabūt, bet investīcijas rūpniecībā un modernas tehnoloģijas iegādei mēs gan nekādi nevarēsim dabūt. Šādā gadījumā jāveido ar ārzemniekiem kopuzņēmumi, jāievēro viņu intereses un tā tālāk. Ir jāstrādā. Dāvanas mēs vairs nesaņemsim. Ja kāds saņems kredītu, tā izlietojumu atbilstoši biznesa plānam kontrolēs inspektori. Ja kredīta izlietojums neatbildīs pieteikumam, kredīts tūlīt tiks atņemts. Tādā veidā jau tagad “Lauku kredīts” ir panācis, ka viņi izsniegtos kredītus atgūst 90 procentu apmērā.

Ar to es gribēju pastāstīt, ko valdība dara, lai investīciju nauda kļūtu lētāka, un kā Finansu ministrija strādā ar investīcijām. Tikai es vēlreiz jūs aicinu — nāciet ar reāliem projektiem. Taču Latvijas tautsaimniecības attīstības programmas joprojām nav.

Lielu savas runas daļu Aivars Guntis Kreituss veltīja sociālā nodokļa maksāšanas jautājumam uzņēmumos un rūpnīcās. Ministrs minēja, ka šī nodokļa nemaksāšanas dēļ pagājušajā gadā sociālajā budžetā radies 60 miljonu latu liels iztrūkums (ar procentiem — pat 100 miljoni latu). Tā rezultātā cieš pensionāri. “Mēs nedrīkstam aplaupīt vecos cilvēkus!” A.G.Kreituss atgādināja sanāksmes dalībniekiem, “jo tieši lielie uzņēmēji un rūpnieki ir galvenie sociālā nodokļa parādnieki.”

Sākot debates, sanāksmes vadītājs, valsts ministra padomnieks Vladislavs Loškarevs izteica visu klātesošo kopējo noskaņojumu: “Vai valdība strādās vai nestrādās ar rūpniecības uzņēmumiem? Ar šo jautājumu man un daudziem citiem ir nācies nodarboties jau kopš 1991.gada. Mēs valdībām esam sūtījuši daudzus ierosinājumus un priekšlikumus, ko vajadzētu darīt. Bet tās, sākot ar Godmaņa valdību un beidzot ar Gaiļa valdību, visas šīs priekšlikumu paketes nolika vistālākajās atvilktnēs un ar mums nerunāja.”

Debatēm beidzoties, konferences dalībnieki bija vienojušies par Latvijas Rūpniecības attīstības padomes (LRAP) izveidošanu. Pagaidām tika radīta Pagaidu padome, kuras sastāvā ir trīspadsmit Latvijas rūpniecības nozaru asociāciju pārstāvji. Šī padome divu mēnešu laikā sagatavos jaunās organizācijas statūtus un pārējos juridiskos dokumentus. Konferences noslēgumā Ēriks Kaža izteica pārliecību, ka topošā LRAP veicinās sadarbību starp valdību un rūpniekiem un tai būs tiesības pārstāvēt Latvijas rūpnieku intereses.

Vairis Ozols,
“LV” iekšpolitikas redaktors
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”


Bijušais ekonomikas ministrs Jānis Zvanītājs un Latvijas privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis


Īpašo uzdevumu ministrs pašvaldību lietās Ernests Jurkāns, Rīgas Domes priekšsēdētājs Māris Purgailis un finansu ministrs Aivars Guntis Kreituss


Rūpniecības uzņēmumu direktoru padomes priekšsēdētājs Aldis Zicmanis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!