Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vienā mezglā: noziedzība, korupcija, ēnu ekonomika. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.03.1996., Nr. 45 https://www.vestnesis.lv/ta/id/28461

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas rūpnieku kopintereses

Vēl šajā numurā

12.03.1996., Nr. 45

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Vienā mezglā: noziedzība, korupcija, ēnu ekonomika

Andrejs Vilks, Noziedzības novēršanas nacionālās padomes Kriminoloģisko pētījumu centra nodaļas vadītājs

Šis temats nav no patīkamākajiem un saistošākajiem. Taču sakarā ar to, ka pašreizējā laika posmā vēršas plašumā ēnu ekonomika, zināmā mērā ir iesaldēts “Korupcijas novēršanas likums”, palielinās atsevišķu noziegumu veidu sabiedriskā bīstamība (šaujamieroču pielietošana, spridzināšanas, kontrabanda u.c.), — nepieciešams atklāti un vispusīgi runāt arī par šīm problēmām.

Tiesību aizsardzības struktūru vadītāji daudzkārt ir atzinuši, ka likumpārkāpumu apkarošanai ir jākļūst par visas sabiedrības lietu. Tādēļ mums ir jāzina nelabvēlīgo parādību patiesais un reālais līmenis. Būtu jārunā atklāti arī par redzamo un “neredzamo” noziedzību, prostitūciju, narkomāniju, ēnu ekonomikas tendencēm. Ir jāatzīst: katrai sabiedrībai noziedzība, prostitūtas, narkomāni un korumpētie ierēdņi ir tādi, kādus tā ir pelnījusi. Arī likumpārkāpēji un valdība ir tādi, kāda ir pati sabiedrība. Pašreiz it īpaši strikti jāatzīst, ka ne mazākā mērā kā grūstošās ģimenes un deformētā izglītības sistēma — dzīves vērtības un mūsu orientāciju skala tiek veidota ar kriminālo struktūru “vesera” palīdzību, zem vēl kūpošiem stroķu stobriem un ar reketieru varmācīgajām ķepām.

Analizējot krīzes situāciju Latvijā, papūlēsimies kaut nedaudz padomāt par to:

— vai mēs dzīvojam un vai mēs esam cienīgi un arī pelnījuši dzīvot drošā un aizsargātā sabiedrībā;

— vai mēs varam būt pārliecināti par to, ka mūsu bērni no rīta, aizejot uz skolu, netiks pa ceļam aplaupīti vai, atgriežoties no tās, kādi varmākas tos neapsmies un nenogalinās;

— vai pietiekoši aizsargāti un, visu dzīvi nostrādājot sūrā darbā, dzīvot mierā un komfortā nebūtu nopelnījuši mūsu sirmie un maznodrošinātie, lēni savu eksistenci velkošie vecāki;

— kāpēc uz ielām un mūsu dzīvokļos aizvien biežāk sāk darboties maniaki, kuri par pašām drausmīgākajām slepkavībām nenes nekādu atbildību, un mēs nespējam viņus ārstēt;

— vai ēnu ekonomikā un kriminālajās struktūrās pašreiz nav lielāki uzkrājumi un ieguldījumi nekā oficiālajās un valsts struktūrās? Kā zināms — kam nauda, tam vara, — un rodas loģisks jautājums: pēc kādas un no kurienes pasūtītās mūzikas mēs dancojam?

— cik spēcīga un varena, ja ne visspēcīga, ir piektā — kriminālā vara? Vai mēs esam spējīgi to apzināt un kaut nedaudz pretoties šā melnā astoņkāja taustekļiem?

 

Noziedzība

Jāatzīst, ka kriminogēnais stāvoklis valstī, ko veido noziedzība un citas antisociālas parādības, — kā prostitūcija, narkomānija, alkoholisms, korupcija, tāpat arī šos negatīvos fenomenus nosakošie apstākļi (ēnu ekonomika, bezdarbs, bezsaimnieciskums tautas saimniecībā, tiesiskais nihilisms utt.) visspilgtāk un reljefaināk raksturo Latvijas sociālo, ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju un kalpo par sava veida barometru, atspoguļojot un atkailinot valstī norisošos pretrunīgos, daudzplākšņainos un arī visai nelabvēlīgos procesus. Noziedzība un citas nevēlamās postu, nelaimes un negodu nesošās parādības ir sabiedrības morāli tikumisko vērtību vai arī mūsu savtības, varmācības, agresivitātes un nežēlības indikators.

Šie indikatori vai arī sociālās slimības ļauj dziļāk un pilnīgāk novērtēt mūsu pagātni, objektīvāk un skaidrāk redzēt mūsu šodienu un precīzāk apzīmēt rītdienas kontūras:

— kādi būs mūsu bērni — narkomāni, prostitūtas, alkoholiķi vai audze, kura tālāk attīstīs un veidos mūsu mazo, bet vienīgo Dzimteni;

— kam, cik daudz un, galvenais, par ko būs jāmaksā šīsdienas parādi, kuri krājas un nes peļņu kriminālo un ēnu ekonomikas struktūru kontos?

Analizējot Latvijas tiesību aizsardzības struktūru datus par noziedzības stāvokli, var secināt, ka valsts pastāvēšanas laikā (pat kopš divdesmitajiem gadiem) visvairāk reģistrēto kriminālnodarījumu ir bijis 1992.gadā (62 877), t.i., gandrīz septiņreiz vairāk nekā 1960.gadā (1960.g. tika reģistrēts 9000 noziegumu, piecreiz vairāk nekā 1975.gadā, trīsreiz vairāk nekā astoņdesmito gadu sākumā un vidū, kā arī divreiz vairāk nekā astoņdesmito gadu beigās).

Lai cik tas neliktos neticami un paradoksāli, tomēr, kā vēl pagājušajā gadā atzina pazīstamie politiķi, Latvija patiešām pieder pie tām nedaudzajām, droši vien arī laimīgākajām un labvēlīgākajām valstīm, kur reģistrētā noziedzība ik gadu izteikti un jūtami samazinās. Jā, tieši kopš 1992.gada (veselus trīs gadus) ir vērojama noziedzības lejupslīde. 1993.gadā (salīdzinot ar 1992.g.) par 14,6%, 1994.gadā (salīdzinot ar 1993.g.) par vairāk nekā piektdaļu — 22,4%, bet pagājušajā gadā (salīdzinot jau ar 1994.gadu) — par 4,5%. Tātad trīs gadu laikā noziedzība ir samazinājusies par 41,5% — gandrīz uz pusi.

Neskatoties uz augstāk minētajām visai pievilcīgajām un sirdi priecējošajām ciparu rindām, kuras raksturo labvēlīgās noziedzības tendences, — padomāsim un papūlēsimies atbildēt kaut vai vismaz sev:

— vai šajos gados dzīvot ir kļuvis drošāk;

— vai mēs savās mājās un uz ielas esam kļuvuši aizsargātāki no iespējamām varmāku neģēlībām;

— vai pēdējos gados nekad neviens svešinieks nav ievācis jūsu dārziņa ražu, ielauzies vasarnīcā vai pagrabā, nav bijis apzagts dzīvoklis vai arī aizdzīta jūsu vai arī jūsu tuvinieku vai paziņu automašīna.

Interesanti, cik daudzi no mums spēs atzīties, ka mēs dzīvojam aizvien drošākā un aizsargātākā vidē.

Reģistrētie kriminālnodarījumi nav vienīgie un līdz ar to visobjektīvākie dati, kas raksturo noziedzības stāvokli valstī. Noziedzībai tāpat kā aisbergiem ir redzamā, var teikt, oficiāli izmērāmā un fiksētā (reģistrētā) daļa un neredzamā vai latentā daļa. Neredzamā daļa “ar galiem ūdenī” ir daudz būtiskāka un arī ietekmīgāka.

1996.gada janvārī—februārī Kriminoloģisko pētījumu centrs veica iedzīvotāju aptauju par kriminogēno stāvokli valstī 1995.gadā. Viens no jautājumiem bija noskaidrot, vai respondenti pagājušajā gadā ir kļuvuši par kriminālapdraudējumu upuriem. No aptaujāto iedzīvotāju skaita gandrīz katrs trešais—ceturtais (28,57%) uzrādīja, ka 1995.gadā viņš ir cietis no kriminālsodāmas rīcības. Starp konkrētiem apdraudējumu veidiem pārsvarā ir mantiskie kriminālnodarījumi (zādzības un to mēģinājumi, noguldītāju krāpšana, automašīnu zādzības vai to mēģinājumi utt.). Kā liecina aptaujas rezultāti, tikai katrs piektais no cietušajiem (22,13%) par noziegumu faktu ir ziņojis tiesību aizsardzības iestādēs. Līdz ar to lielākā daļa reālo noziegumu paliek nereģistrēti un vainīgās personas nesodītas turpina savu kriminālsodāmo darbību.

Noziedzības struktūrā Latvijā pēdējos gados augsts īpatsvars ir smagajiem un sevišķi bīstamajiem kriminālnodarījumiem (slepkavībām, smagajiem miesas bojājumiem, laupīšanām, izvarošanām, zādzībām utt.). Šīs kategorijas noziegumi starp visiem reģistrētajiem kriminālnodarījumiem ir 50—60%, kas ir daudz vairāk nekā citās Baltijas un Eiropas valstīs.

Latvijā 1995.gadā vidēji katrās 13 minūtēs tika izdarīts viens noziegums, katrās 26 minūtēs viens smags noziegums, katrās divās stundās — zādzība no dzīvokļiem, katrās trīs stundās — automašīnu zādzība un zādzība no automašīnām, katrās piecās stundās — zādzība no tirdzniecības objekta, katrās sešās stundās — huligānisma gadījums, katrās desmit stundās — laupīšanas gadījums, katrās piecpadsmit stundās — smags miesas bojājums. Oficiāli tiek atzīts, ka katru diennakti notiek viena slepkavība, kaut gan krimināltiesiskie dati liecina, ka slepkavība valstī notiek ik pēc sešpadsmit stundām. Reāli izdarītajam slepkavību skaitam (281) nepieciešams pieskaitīt nekvalificētās slepkavības (11), kā arī smagos miesas bojājumus, kuru rezultātā ir iestājusies cietušo nāve (235). 1995.gadā Latvijā ir reģistrēti 525 iepriekšminētie kriminālnodarījumi. Šajā kopskaitā nav ietverti vairāk nekā 100 bezvēsts pazudušo, kuri varētu būt fiziski iznīcināti.

Latvijā, rēķinot slepkavību koeficientu uz 100 000 iedzīvotājiem, šo vardarbīgo noziegumu īpatsvars ir 13 reizes lielāks nekā Norvēģijā, desmit reizes lielāks nekā Dānijā, septiņas reizes lielāks nekā Zviedrijā, sešreiz lielāks nekā Somijā.

Noziedzības tendenču kvalitatīvie rādītāji:

— pieaug noziegumu cietsirdība (kanibālisms);

— noziegumi pret bērniem;

— masveidīga šaujamieroču un speciālo līdzekļu pielietošana;

— iknedēļas spridzināšanas ar cilvēku upuriem (vadāmās spridzināšanas iekārtas);

— teroristiskie akti, diversijas;

— materiālo zaudējumu krass pieaugums (simtiem miljonu latu);

— krasa organizētās un nacionālās noziedzības darbības sfēras pastiprināšanās , to ietekmes zonu pieaugšana;

— politikā, ekonomikā, sociālajās jomās noziedzīgās struktūras ir analogas un darbojas tikpat efektīvi kā valsts struktūras;

— jaunu noziegumu veidu attīstība, radioaktīvo vielu tranzīts, cilvēku orgānu tirdzniecība, bērnu un sieviešu tirdzniecība, finansu dokumentu viltošana (avizo);

— jāatzīmē arī fona parādību neredzēts pieaugums (narkomānija, prostitūcija, alkoholisms, pašnāvības).

Pašreiz tiek atzīts, ka piektā vara ir kriminālā. Un šajā secinājumā ir pietiekami liela daļa taisnības. Kāds gan ir Latvijas stāvoklis pasaules un Eiropas valstu kriminoloģiskajā kartē?

Salīdzinot ar Eiropas valstīm, Baltijas valstis atrodas reģionu grupā ar nelabvēlīgām kriminogēnām tendencēm. Kāpēc? Pirmkārt, augsts smago noziegumu īpatsvars kopējā noziedzībā (t.i., noziegumi ar īpaši nelabvēlīgām sekām). Latvijā katrs otrais noziegums ir smagais noziegums. 1995.gadā Latvijā no 39 141 nozieguma 20 244 ir smagie (citās valstīs ne vairāk par 1/3 — 1/4).

Otrkārt, plaši tiek pielietoti sabiedriski bīstami noziegumu izdarīšanas līdzekļi:

— šaujamieroči (387 gad.), t.sk. katra sestā slepkavība;

— spridzināšanas 60 uz 1995.gada 7.decembri; spridzināšanas gadījumos ir vairāki upuri;

— tālvadāmas spridzināšanas iekārtas;

— līdzekļi ar lielu sprādziena vilni.

Treškārt, pašreizējā laika posmā aizvien plašāku izplatību un sabiedrisko bīstamību iegūst spridzināšanas akti. Sprādzienus un spridzināšanas aktus nepieciešams uztvert un vērtēt kā kriminālās vides un organizēto noziedzīgo grupu aktivitātes un to darbības potenciālo rādītāju.

Analizējot datus par 1993. — 1995.gada sprādzieniem Latvijā, var secināt:

— pietiekoši strauji, t.sk. Rīgā, palielinās sprādzienu skaits;

— spridzināšana ir virzīta uz fiziskiem un materiāliem objektiem, kam ir pietiekoši liela sabiedriska, finansiāla vai arī materiāla nozīme;

— palielinās spridzināšanas aktu sabiedriskā bīstamība, par ko liecina bojā gājušo skaits sprādzienu rezultātā;

— strauji palielinās spridzināšanu rezultātā nodarīto materiālo zaudējumu apjoms;

— palielinās sprāgstvielu un spridzināšanas aktos izmantojamo tehnisko līdzekļu kvalitāte (no rokas granātām līdz plastīta bumbām vai speciālām tālvadāmām mērķētām šķembu mīnām);

— spridzināšanas organizē un izpilda augsti kvalificētas un profesionālas grupas, kuras ir spējīgas izpildīt jebkuru pasūtījuma sprādzienu. Jebkurš objekts var kļūt par šo grupu darbības mērķi. Tas nosaka arī izteiktu nepieciešamību izstrādāt speciālus pasākumus spridzināšanas aktu novēršanai.

Līdz ar to var secināt, ka noziedzība, pašreizējā laika posmā mainoties kvalitatīvi, lielākajā daļā paliekot par latentu, ir sabiedriski bīstams fenomens, kurš apdraud reformu gaitu Latvijā un demokrātijas pamatus.

 

Korupcija

Nevienam nav noslēpums, ka pietiekoši plaša Latvijas iedzīvotāju daļa uzskata, ka lielākā daļa ierēdņu ir uzpirkta vai arī tie ņem kukuļus. Tātad, sabiedriskajā apziņā pārsvarā valda uzskats, ka gandrīz visu līmeņu amatpersonas ir korumpētas.

Tomēr, lai objektīvāk un pilnīgāk spriestu par korupcijas izplatību Latvijā, papūlēsimies noteikt, ko gan nozīmē pati korupcija un kāds ir tās saturs. Plašā nozīmē korupcija (corruptio — latīn.) nozīmē bojāšanu un uzpirkšanu. Var atcerēties, ka savulaik V.Krisbergs apvainoja I.Godmaņa valdību korumpētībā. Kad “Auseklīša” vadītājs tika iesūdzēts tiesā, tikai plašais korupcijas jēdziena tulkojums ļāva V.Krisbergam izvairīties no atbildības par goda aizskaršanu un neslavas celšanu. Šādam traktējumam ir arī otra puse, — tātad gandrīz jebkuru valdību, iestādi un ierēdni var apvainot korupcijā, ja tie nepilnā apjomā pilda savas funkcijas. Ar zināmiem izņēmumiem (atskaitot godīgos un krietnos) korumpēti varētu būt mēs visi. Korupcijai ir arī nedaudz jaunāks, tiešāks un precīzāks traktējums nekā valsts ierēdņu un amatpersonu uzpirkšana un piekukuļošana.

ANO Ģenerālās Asamblejas 1979.gada 17.decembrī pieņemtajā “Amatpersonu uzvedības tiesiskās kārtības nodrošināšanas kodeksa” 7.pantā ir noteikts, ka korupcija ir dažādu darbību veikšana vai neveikšana, izpildot dienesta pienākumus, vai arī pienākumu veikšana saistībā, kuru rezultātā persona saņem dāvanas, solījumus vai stimulus, vai arī viņu nelikumīga saņemšana katru reizi, kad ir notikusi tāda darbība vai bezdarbība.

Līdz 1995.gadam Latvija gandrīz vai varēja lepoties, ka šeit nebija korupcijas, vai arī atrasties to tiesiski pirmatnējo valstu grupā, kur atbilstoša antikorupcijas likumdošana nebija izstrādāta. 1995.gada 11.septembrī 5.Saeima pieņēma “Korupcijas novēršanas likumu”. Jāatzīst, ka korupcijas jēdziena saturs atbilstoši augstākminētā likuma 2.pantam ir pietiekoši plašs. Par korupciju tiek uzskatīti valsts amatpersonu pārkāpumi, kas izpaužas kā:

1) tās atrašanās nelikumīgā ietekmējamā (korumpētā) stāvoklī;

2) pilnvaru realizēšana interešu koflikta situācijā;

3) kukuļņemšana vai ieņemamā amata izmantošana savtīgos nolūkos.

Jāatzīst, ka laika posmā, kad Latvijas ekonomika, finansiālā sistēma un sociālā politika aizvien dziļāk grima krīzes muklājos un ierēdņi un citas amatpersonas aizvien biežāk jauca savu kabatu ar valsts vai citu fizisko un juridisko personu maciņiem, antikorupcijas (interešu konflikta) novēršanas likuma izstrāde un pieņemšana bija īpaši aktuāla un nepieciešama. Lai valsts nekļūtu vēl nabadzīgāka, bet tās parādi pieaugtu vēl lielāki. Lai palielinoties negodīgo, bet uzpūtīgo un bagāto ierēdņu skaitam, nesamazinātos cilvēku uzticība valstij un Latvija nekļūtu vēl nabadzīgāka, un tās parādi neaugtu.

Korupcijas novēršanas likuma mūžs neapgraizītā veidā izrādījās visīsākais. Varbūt īpaša nozīme ir tam, ka jaunievēlētā 6.Saeima kā pie viena no pirmajiem dokumentiem ķērās tieši pie šī likuma apspriešanas un preparēšanas. Likumdevēju pozīcija korupcijas reālajā novēršanā, šķiet, ir pilnīgi skaidra.

Balstoties uz Korupcijas novēršanas likuma jaunajām pārejas normām un atbilstoši “labajiem” nodomiem, lielākajai daļai no aptuveni 25 000 divpadsmit kategoriju valsts amatpersonu līdz 1996.gada 1.jūlijam būs legālas iespējas izmantot interešu konflikta situācijas, neaizmirstot savas personiskās intereses, tas ir legāli korumpēties, saņemt atalgojumu neierobežotās vietās un ieņemt neskaitāmu amatu skaitu. Var vēl piebilst, ka ierēdņu un visu līmeņu deputātu iespējamie materiālo līdzekļu ieņēmumu avoti un kapitāli oficiāli netiks publicēti, pielīdzinot sevišķi slepenai vai arī konfidenciālai informācijai. Atklātības robeža ir kļuvusi vēl mazāka. Pilnībā tiek aizmirsts demokrātiskajā pasaulē plaši pazīstamais un deklarētais princips, ka visefektīvākais šķērslis korupcijas izplatībai ir labi informēti vēlētāji. Siena, aiz kuras aizvien plašāki kļūst interešu konflikti, kļūst aizvien augstāka.

Kāda tad ir iespējamā reālā korupcijas izplatības pakāpe Latvijā, kuras atklātības priekškars, kaut nelielā mērā, tomēr ir pacelts? Tā pārskatā, kurš savulaik bija publicēts vācu žurnālā “Impulse”, Latvijā starp Baltijas valstīm korupcija tika vērtēta kā visplašāk izplatīta.

Kriminoloģisko pētījumu centrs ar sociologu palīdzību šā gada janvārī — februārī, veicot telefonaptauju (aptaujāti ap 400 respondentu), centās noskaidrot iedzīvotāju viedokli par valsts ierēdņu uzpērkamību. Raksturīgi, ka trīs no četriem respondentiem atzina, ka vairāk nekā puse ierēdņu ņem kukuļus.Starp ierēdņiem, kas visvairāk un visbiežāk ņem “dāvanas”, tiek atzīti muitnieki un robežsargi. Domājams, ka notikumi Valkas robežpostenī un muitas punktā šādam viedoklim ir faktisks apstiprinājums. Aptaujātie uzskata, ka vismazāk kukuļus ņem zemessargi. Tātad, tomēr ir amatpersonas, kur varbūtība pārdoties ir visniecīgākā.

 

Ēnu ekonomika

Praktiski visas valstis lielākā vai mazākā mērā ir skārusi vai ietekmējusi ēnu ekonomika. Līdz ar to neoficiālās vai nelegālās ekonomiskās problēmas attīstītajās valstīs ir izpētītas pietiekoši plaši un dziļi, šajos specifiskajos pētījumos tiek pielietota arī daudzveidīga terminoloģija: “shadow economy” (“ēnu ekonomika”); “hidden economy” (“slēptā ekonomika”); “black economy” (“melnā ekonomika”); “informal economy” (“neoficiālā ekonomika”); “parallel economy” (“paralēlā ekonomika”); “underground economy” (“pagrīdes ekonomika”); “irregular economy” (“nekārtīga ekonomika”); “subterranear economy” (“slepena, slēptā ekonomika”); “secondary economy” (“sekundārā, otrreizējā ekonomika”) utt. Bez šaubām, ka atkarībā no pētījuma mērķiem, to rezultātiem, pielietošanas sfēras (ekonomika, finansu un tiesiskā joma) šo operacionālo jēdzienu saturs var būt dažāds. Tomēr, neskatoties uz terminu, pētījumu un to rezultātu izmantošanas daudzveidību, — tos visus apvieno vismaz viena kopēja pazīme, — to rādītāji neatspoguļojas oficiālajā statistikā, kura raksturo valsts ekonomisko, finansiālo un sociālo stāvokli.

Pēdējos gados Latvijā ir veltīta zināma uzmanība pētījumiem par ēnu ekonomiku. Tā, ANO Ekonomiskā komisija pat ir piešķīrusi Latvijas Valsts statistikas komitejai 8000 USD, lai veiktu izpēti par to, cik lielu daļu Latvijas saimniecībā ieņem ēnu vai slēptā ekonomika.Pētījumam bija jābūt pabeigtam 1995.gada decembrī, un šī gada janvārī beidzot visiem Latvijas iedzīvotājiem vajadzēja zināt, cik intensīvi attīstās “pagrīdes” ekonomika, cik daudz finansiālo līdzekļu iet garām valsts kasei un cik lielas summas nav ieskaitītas valsts, sociālā un pašvaldību budžetā. Iespējams, šie dati ir pat pārāk šokējoši, ja mēs par iepriekšminētā pētījuma rezultātiem nevaram uzzināt pat tagad.

Izstrādājot, un vēl jo vairāk, pielietojot ēnu ekonomikas noteikšanas metodiku, būtu mērķtiecīgi atcerēties, ka nereģistrētajā tautas saimniecības daļā ietilpst ne tikai ar likumu atļautās ekonomiskās aktivitātes, bet arī darbības, kuras:

a) var būt orientētas sociāli—pozitīvi (atļautas), bet kuras bāzējas uz atsevišķu likumdošanas aktu rupju pārkāpšanu (uzņēmējdarbība bez reģistrēšanas vai bez atļaujas (licences) — Kriminālkodeksa 161.1 pants; uzņēmējdarbības informācijas noteikumu neievērošana — KK 161.3 pants; fiktīva uzņēmējdarbība ar nolūku saņemt bankas kredītu — KK 161.4 pants; uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) novešana līdz bankrotam — KK 161.7 pants u.c.) un pēc sava satura veido ne tikai zināmu neoficiālās ekonomikas daļu, bet pēc savas būtības un formas veido kriminālnodarījumu sastāvu;

b) ir aizliegtas ar likumu (viltotas naudas izgatavošana, kontrabanda, narkotisko un stipras iedarbības vielu tirdzniecība, prostitūcija, ieroču, munīcijas, speciālo līdzekļu un sprāgstvielu tirdzniecība, cilvēka orgānu tirdzniecība, radioaktīvo vielu tirdzniecība utt.) un aptver lielu ēnu ekonomikas daļu;

c) satur kriminālnodarījumu sastāvu un kuru rezultātā noziedzīgā ceļā tiek iegūtas zināmas materiālas vērtības (zādzības, automašīnu aizdzīšana, krāpniecība, izspiešana utt.). Kriminālnoziegumus pašreizējā laika posmā var uzskatīt par savdabīgu uzņēmējdarbības veidu, kurā noziedznieki iegūst pietiekoši lielas materiālās un finansiālās vērtības.

Tātad, pēc būtības ēnu ekonomikā vai arī tautsaimniecības un finansiālās sfēras reģistrētajā daļā ietilpst kā likuma atļautās aktivitātes, kuras ir saistītas ar zināmiem pārkāpumiem (izvairīšanās no nodokļu nemaksāšanas, pazeminātu nodokļu maksāšanas, dubultā grāmatvedības vešana u.c.), tā ar likumu aizliegtā uzņēmējdarbības forma un kriminālnodarījumi, kuri vieniem ir nesuši materiālos zaudējumus, bet citiem proporcionāli lielus ienākumus.

Pēc Finansu ministrijas aprēķiniem, likumā atļautās aktivitātes, kuras netika reģistrētas un ietilpa ēnu ekonomikā 1991.gadā, bija aptuveni 9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), 1992.gadā — 20% no IKP, 1993.gadā — 28% no IKP, bet 1994.gadā — 34% no IKP (sk. I.Šteinbuka, I.Kodoliņa “Ēnu ekonomika un budžets”. LR FM Tautsaimniecības analīzes un prognozes departaments. Rīga, 1995.g., 3.lpp.). Šajos gados ēnu ekonomikas pieauguma temps iekļāvās 6 — 11% ietvaros. Pielietojot ekstrapolācijas metodi, var secināt, ka nereģistrētās ekonomiskās aktivitātes 1995.gadā varēja pieaugt līdz 40% no IKP. (Pēc finansu ministra A.Kreitusa oficiālā paziņojuma ēnu ekonomikas īpatsvars 1995.gadā sastādīja 35% no IKP.)

Ēnu ekonomikas attīstības īpatnības citās valstīs liecina, ka nereģistrētās ekonomiskās aktivitātes attīstās vairākas reizes straujāk nekā oficiālā un legālā tautas saimniecības daļa. Tā, VFR 1975.g.—1980.g. ražošanas pieaugums legālajā sektorā bija četrreiz mazāks nekā nelegālajā (3,5% pret 14,5%). Arī Latvijā reģistrētās ražošanas un pakalpojumu daļas samazināšanās, IKP kritums 1995.gadā lielā mērā ir saistīts ar nereģistrēto ekonomisko aktivitāšu pieaugumu, aizliegto uzņēmējdarbības formu attīstību un ar pārkāpumiem tautas saimniecību reglamentējošos normatīvos.

Taču neaizmirsīsim, ka augstākminētajos nereģistrētās ekonomikas rādītājos neietilpst aizliegtā uzņēmējdarbība un kriminālnodarījumi, kuru motivācijai ir bijis savtīgs raksturs. Ja ēnu ekonomikas indikatoros iekļautu iepriekšminēto darbību daudzveidīgos veidus (prostitūciju, narkomāniju, ieroču tirdzniecību utt.), — neoficiālās ekonomikas daļa IKP būtu nesalīdzināmi lielāka.

Tomēr papūlēsimies kaut nedaudz aplēst, cik liela ir ēnu ekonomikas daļa un īpatnības dažādās nereģistrētās ekonomikas sfērās.

Pārkāpumi atļautajā ekonomiskās darbības sfērā. Tikai 1994.gadā nenomaksāto nodokļu rezultātā valsts kasē neieplūda:

— sakarā ar neiekasēto apgrozījuma nodokli 522,7 miljoni Ls, kas sastādīja 30% no iekasētā nodokļa;

— pateicoties neiekasētajam sociālajam nodoklim, — 105,7 miljoni Ls (kas sastāda 44% no iekasētā sociālā nodokļa);

— neiekasētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa dēļ — 33,3 milj. Ls (netika iekasēts 33,5%);

— sakarā ar neiekasēto akcīzes nodokli valsts kasē nenonāca 23,9% milj. Ls (80% no iekasētā akcīzes nodokļa).

Iepriekš minēto nenomaksāto nodokļu summas sastādīja 213,6 miljoni Ls.

1995.gadā pēc Starptautiskā valūtas fonda pastāvīgā pārstāvja Latvijā Juku Paljori datiem nenomaksātie nodokļi sastādīja ap 250 miljoniem Ls, kas bez šaubām liecina par ēnu ekonomikas īpatsvara pietiekoši lielu pieaugumu.

 

Atsevišķu aizliegto uzņēmējdarbības sfēru raksturojums

Finansu ministrijas Tautsaimniecības analīzes un prognozes departaments 1995.gadā veica arī aprēķinus par iespējamiem kontrabandas apjomiem. Salīdzinot Valsts statistikas komitejas informāciju par ārējo tirdzniecību un partnervalstu sniegtos datus, tika konstatēts, ka:

— alkohola kontrabandas apjoms ir 5,2 reizes lielāks nekā reģistrētais imports;

— tabakas izstrādājumu kontrabandas apjoms ir 1,4 reizes lielāks nekā reģistrētais imports;

— naftas produktu kontrabandas apjoms ir 6,8 reizes lielāks nekā reģistrētais imports.

Pēc Zemkopības ministrijas valsts sekretāra Jāņa Lapšes atzinumiem tikai 1995.gada pirmajā pusē kā iespējamā kontrabanda valstī ievesti apmēram 82 miljonu olu (to oficiālais imports ir bijis tikai 1,4 miljoni), cukura iespējamā kontrabanda ir bijusi gandrīz 18 tūkstoši tonnu (legāli ievestas tikai 600 tonnas). Gaļas produktu iespējamā kontrabanda pagājušā gada pirmajā pusgadā bija apmēram 14 000 tonnu (oficiāli importēts tikai 2000 tonnu). Piena produktu iespējamā kontrabanda (pārrēķinot piena produktu importu pienā) ir bijusi 30 000 tonnu (oficiāli valstī ievests tikai 2500 tonnu piena produktu).

Tātad, kontrabandas ceļā valstī olu tika ievests vairāk nekā 60 reizes vairāk, cukura — 30 reizes, piena produktu — 12 reizes, gaļas produktu — 7 reizes vairāk nekā valstī attiecīgo produktu tika ievests oficiāli.

Valsts ieņēmumu dienests paredzēja, ja valstī kardināli netiks uzlabota preču ievešanas kontrole, tad sagaidāms, ka 1995.gadā Latvijā tiks ievests nelegāli:

— margarīns — 6000 tonnu;

— gaļas produkti — 50 000 tonnu;

— cukurs — 40 000 tonnu;

— kviešu milti — 12 000 tonnu;

— zivis — 5000 tonnu;

— alkoholiskie dzērieni — 11 000 litru.

Valsts budžetā varētu neienākt nodokļi kopumā par desmitiem un simtiem miljonu latu (kā zināms, VID nelabvēlīgā prognoze zināmā mērā piepildījās).

Kontrabandistu ķeršana un kontrabandas apkarošana pašreiz atgādina mailīšu zvejošanu ar lielu caurumainu tīklu. Tikai neliela zivtele nokļūst zvejnieku valgos. Visbiežāk šajos tīklos iekrīt paši zvejnieki (muitnieki un robežsargi). Speciālisti lēš, ka uz valsts robežas, ostas terminālos, lidostās, muitas kontroles punktos labākajā gadījumā tiek fiksēts līdz pieciem procentiem Latvijā nelikumīgi ievedamo preču.

Analizējot kontrabandas apkarošanas pasākumus, var operēt ne tikai ar iknedēļas operatīvajām informācijām par sekmīgi veiktajām kontrabandas apkarošanas operācijām Rīgas Centrāltirgū, vairumtirdzniecības bāzēs vai uz valsts robežas. Ikmēneša un gada kriminālās statistikas atskaitēs it kā aizvien vairāk tiek fiksēts, tātad arī novērsts kontrabandas gadījumu. 1995.gadā, salīdzinot ar 1994.gadu, reģistrēto kontrabandas gadījumu skaits ir pieaudzis par 75,9 procentiem. Var rasties priekšstats, ka uz robežas pārtraukto kontrabandas gadījumu skaits ir palielinājies daudz straujāk nekā valstī nelikumīgi ievesta bekona, olu, alkohola un cigarešu daudzums. Taču nebūsim pārāk naivi. Pašreizējā Latvijas iekšējā tirgus aizsardzības attīstības posmā ir gaužām maz cerību, ka tie, kas nelegāli pāri valsts robežai veda kravas desmitiem tūkstošu latu vērtībā, vairumtirdzniecības bāzēs uzkrāja preces par miljoniem latu, patiešām nonāks līdz tiesas solam.

Taču izrādās, ka viens otrs tomēr nonāk. 1995.gadā par kontrabandu tika notiesātas 10 (!!!) personas. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, taču, kā rāda tiesu prakse, Latvijā kontrabandas praktiski nav. Nav nelikumīgi ievesto preču, tās netirgo Rīgas un citu pilsētu tirgos, tās netiek nelegāli uzglabātas bāzēs un noliktavās. Ir bijuši tikai daži gadījumi, kas nebūt neliecina par kontrabandas masveidību. Galu galā ir taču pašreiz tiesas, kas kā pēdējās taisnīguma instances var noteikt katra vainu un to vainīguma pakāpi.

Kādi gan ir noteikti vainīgajām personām soda veidi? Absolūti lielākajai notiesāto kontrabandistu daļai par noziegumiem, kas apdraud valsts ekonomisko suverenitāti, grauj jau tā sapostīto valsts saimniecību un būtiski kaitē Latvijas finansiālajai sistēmai, ir tikuši notiesāti tikai nosacīti (80%). Praktiski tas ir daudz maigāk, nekā to varētu paredzēt atbilstoši šī nozieguma veida sabiedriskajai bīstamībai. Tātad, šie reālie tiesas noteiktie soda veidi ļauj kontrabandistiem, valsts izlaupītājiem un kaitniekiem no jauna ar divkāršu enerģiju un degsmi ķerties pie iepriekšējās izmeklēšanas laikā iekavētā biznesa turpināšanas. Nosacītais sods ir sava veida uzslavas raksts par centību un uzņēmību, nodrošinot Latvijas iedzīvotājus ar pārtikas precēm, alkoholu, tabaku utt.

Bez kontrabandas ēnu ekonomikā savu artavu dod arī citi aizliegtā biznesa veidi.

Principiāli svarīgi ir atzīt, ka pieņemtie valsts ienākumi, kuri ir radušies likumpārkāpumu rezultātā, viennozīmīgi ir stiprinājuši ne tikai pelēko un nekontrolējamo ekonomiku, bet arī kriminālo struktūru varu, ietekmes sfēru palielināšanos, viņu ekonomisko, politisko un kriminālo potenciālu. Valsts neieņemamo līdzekļu daļas palielināšanās negatīvā dinamika liecina, ka kriminālās struktūras, viņu potenciāls attīstās straujāk un izteiktāk nekā valsts, jo:

1) valsts neiegūtie ieņēmumi 1995.g., salīdzinot ar 1994.g., ir pieauguši. Tātad atbilstoši ir palielinājušies kriminālo struktūru finansiālie līdzekļi;

2) neieņemtie ienākumi (plānotie 1995.g.) ir 4 reizes lielāki nekā Aizsardzības ministrijas un gandrīz divas reizes lielāki nekā IeM budžeta, 30 reizes lielāki nekā LR Prokuratūras budžets;

3) neiegūstot plānotos valsts ienākumus, automātiski tiek samazināts VID, IeM, Prokuratūras un citu tiesību aizsardzības struktūru budžets — mazāk tehnikas, mazāk līdzekļu. Niecīgs atalgojums — niecīgas sekmes, t.sk. ekonomisko noziegumu apkarošanā.

Loks ir noslēdzies — vieni kļūst bagātāki, citi vēl nabadzīgāki.

Neieņemtie ienākumi tiek ieguldīti investīcijās ēnu jeb nekontrolējamā ekonomikā, kriminālajā biznesā — narkotiku un ieroču nelegālajā tirdzniecībā, prostitūcijā, spēļu namos.

 

Prostitūcija

Laika periodā, kad ienākumi kļūst aizvien mazāki, bet cenas paaugstinās acu priekšā, — tiek ne tikai nivelētas sociālās vērtības un morāle. Tiek pārdots absolūti viss, ko vien var tirgot un kam ir pieprasījums. Arī miesai, tikumam, morālei, cieņai un godam. Uz staciju laukumu plačiem un ielām, arī galvenās A.Čaka ielas, tiek pārdots viss. Arī mazgadīgas meitenes un puišeļi, bordeļos tiek laipni gaidīti jebkuri klienti, — tos apkalpo visa ģimene. Sākot no astoņgadīga, skolā neejoša bērna, beidzot ar septiņdesmitgadīgu vecomāti. Katrai savas funkcijas. Ja vēl divus gadus agrāk — 1993.gadā jaunākajai prostitūtai Rīgā bija 10 gadi, tad 1995.gadā — tikai 8 gadi.

Oficiāli uzskaitē Tikumības policijā ir ap 1000 prostitūtu. Tikai 49 no viņām ir izdotas nekam nederīgās dzeltenās pases.

Rīgā ir ap 500 iestāžu, kur apkalpo klientus (200 intīmklubi); 15 — 20 dāmu vienā klubā; ap 10 000 dāmu, kas nodrošina jebkurus erotiskos pakalpojumus.

Neskaitot netiklības perēkļus, bordeļus un “pritonus”, kopumā Latvijā to dabiski ir divreiz vairāk. Ja skaitām vidējās cenas — vidējais klientu skaits diennaktī — vidējais apgrozījums intīmo pakalpojumu sfērā Rīgā ir ap 100 milj.Ls.

Cik Latvijā — rēķiniet paši! Aug jaunu prostitūtu paaudze. Pateicoties oficiālo valsts institūciju bezdarbībai (izņemot Tikumības policiju) un bezatbildībai.

 

Nelegālo ieroču tirdzniecība

Kā zināms, organizētajā kriminālajā pasaulē gandrīz vai trešo daļu ienākumu nodrošina nelegāla ieroču, speciālo līdzekļu, munīcijas un sprāgstvielu tirdzniecība. Valstīs, kur veidojas brīvā tirgus ekonomiskās attiecības, notiek dažādu struktūru darbības un ietekmes sfēru sadale un pārdale, pēc ieročiem ir sevišķi liels pieprasījums. Apbruņojas ne tikai kriminālā pasaule. Sekmīgi tiek pārdoti norakstīti kara kuģi un cita militāra tehnika.

1995.gadā valstī, pēc Iekšlietu ministrijas datiem, tika izņemti nelikumīgi glabāti 530 šaujamieroči. Regulāri tiek konfiscētas sprāgstvielas. Pašreiz to nelegālie uzkrājumi Latvijā esot ap 3 tonnām. Katram kriminālā grupējuma pārstāvim pieder ne viens vien šaujamrīks. Bez šaubām kā ieroči, tā arī munīcija, speclīdzekļi nav iegādāti reģistrētajās ieroču tirgotavās.

Ņemot vērā iespējamo kriminālā un antisociālā kontingenta daudzumu valstī, ieroču munīcijas, speclīdzekļu un sprāgstvielu vidējās cenas, var secināt, ka nelegālo ieroču tirdzniecības apritē 1995.gadā vismaz bija 50 miljoni Ls.

 

Narkomānija

Dzīves skarbajos un smagajos brīžos ļoti daudzi atvieglojuma un iluzoriskos laimes mirkļus meklē alkoholā un narkotikās.Tāpēc nav brīnums un ir pilnīgi saprotams, kāpēc Latvijā no gada gadā plaukst un kā nezāles neravētā laukā plešas plašumā narkomānija un alkoholisms.

Pateicoties relatīvi augstajam intelektuālajam un zinātniskajam potenciālam (it sevišķi ķīmiskajā un farmaceitiskajā rūpniecībā), izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim, augstajai ēnu ekonomikas attīstības pakāpei un kriminālo grupējumu īpaši intensīvajai un nerimstošajai aktivitātei, Latvija ir ieņēmusi stabilu, redzamu un paliekošu vietu narkobiznesa vidē un narkomānijas pasaulē. Ar Latviju kā vienu no redzamajiem narkotiku tirdzniecības un stipras iedarbības vielu — “zālīšu” tranzīta centriem rēķinās ne tikai vietējie narkomāni, Eiropas narkodarboņi, bet arī “zelta trijstūra valstis”, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās narkotiku kontroles programmu izstrādātāji un īstenotāji. Šādā aspektā Latvijas vārds pasaulē ir izskanējis daudz skanīgāk un spalgāk nekā savulaik pazīstamie, bet pašreiz trūdošie Jūrmalas kūrorti vai arī agrāk pasaulē plaši skanošie VEF radiouztvērēji utt.

Un kā gan ne. Latvija pašreiz īpaši veiksmīgi un sekmīgi pilda visas ar narkotiku efektīvu izplatīšanu saistītās funkcijas.

Pirmkārt, valstī ir pietiekoši plaši izplatīts narkotisko vielu lietotāju loks. Narkotiku apkarošanas biroja uzskaitē ir pāri par 5300 cilvēku, kuri lieto narkotiskās vielas. Taču biroja darbinieku veiktās aptaujas rezultāti skolās liecina par to, ka apmēram 84% skolēnu kaut reizi ir pamēģinājuši kādu narkotiku vai psihotropo vielu. Ekstropolējot šo lietotāju skaitu uz bērnu skaitu, kuri mācās skolās, mēs varam secināt, ka tikai nepilngadīgo stipras iedarbības un toksisko vielu lietotāju skaits var sasniegt 240 tūkstošus (no aptuveni 300 tūkstošiem skolēnu).

Sakarā ar kopējo smago ekonomisko stāvokli valstī, skolu nenodrošinātību, nopietnas agrīnās antinarkotiskās profilakses programmas trūkumu valstī sekmīgi tiek audzināta jauna narkomānu, var arī teikt — pazaudētā paaudze.

Otrkārt, Latvijā, it īpaši brīvā tirgus attiecību periodā, plaši pieejamas gandrīz jebkuras narkotikas, sākot no pašmāju magonītēm, līmēm un lakām, beidzot ar marihuānu un hašišu. Narkotisko un citu eiforiskas iedarbības līdzekļu skaits Latvijā ir vairāk nekā 230.

Treškārt, Latvijā notiek narkotisko vielu rūpnieciskā izgatavošana, notiek eksperimentālās izstrādes, tiek sintezētas jaunas — sevišķi stipri iedarbīgas vielas.

Ceturtkārt, neaizmirsīsim Latvijas kā tranzītvalsts funkcijas. Ja attīstītajās valstīs vidēji tiek konstatēts un aizturēts aptuveni 5% narkotisko kravu, tad, pateicoties mūsu valsts “caurspīdīgajām” robežām, Latvijā var fiksēt pat mazāk nekā 1 — 3 % narkotisko kravu (Olaines farmlieta, kad Latvijā ražotās un izvestās narkotikas tika konstatētas tikai citās Eiropas valstīs, tam ir neapstrīdams apstiprinājums).

Piektkārt, sevišķi nelabvēlīgās sociālās un ekonomiskās sekas — augsta mirstība (40 — 50 cilvēku ik gadu mirst no narkotiku pārdozēšanas). Narkobiznesa apritē tikai vietējie eiforisko vielu lietotāji dod peļņu ik gadu līdz desmit miljoniem latu ( 5 x 5300 x 365 = 9 692 500). Valstī ikgadu tiek izdarīti vairāki simti noziegumu, kuri saistīti ar narkotikām. Tajā pašā laikā ārstnieciskajās iestādēs ir tikai 100 vietas, lai ārstētu narkomānus.

 

Krāpniecība finansiālajā sfērā

Latvijas Privātdetektīvu un apsardzes dienestu federācija (J.Buko) ir veikuši pētījumus par aptuveniem krāpniecisko darījumu apmēriem finansiālajā sfērā. Šajos aprēķinos ir uzrādīts, ka banku krīze (banka “Baltija”, “Top Banka”, “Tautas Banka” u.c.) ir nesušas zaudējumus valstij, juridiskām un fiziskām personām aptuveni 500 miljonu Ls apmērā. Izsaimniekojot G-24 kredītu, saņemot kukuļus (nelikumīgas pārdales procentus), ir nodarīti zaudējumi 100 miljonu Ls vērtībā. Apmēram tikpat lielus zaudējumus ir guvušas juridiskās un fiziskās personas iepriekšējos gados, izdarot ieguldījumus krāpnieciskās formās. Krāpniecības ar privatizācijas sertifikātiem, viltotie avizo un citi finansiālie dokumenti ir nesuši zaudējumus aptuveni 50 miljonu Ls apmērā.

Tādējādi krāpniecība finansiālajā sfērā 2,5 gadu laikā ir nodarījusi zaudējumus valstij, firmām un atsevišķām personām apmēram 750 miljonu Ls. (sk. J.Buko Valsts, krāpnieki un upuri. Krājumā “Noziegumu upuru aizsardzība: pētījuma metode un rezultāti.” Semināra materiāli// Noziedzības novēršanas nacionālās padomes Kriminoloģisko pētījumu centrs. 1995, 61.lpp.) Bez šaubām, ka atbilstošas summas ir nonākušas ēnu ekonomikas apritē un galvenokārt veicina neoficiālās ekonomiskās aktivitātes.

 

Kriminālnodarījumi

Kriminālnodarījumi, kuri ir izdarīti ar savtīgu motīvu 1995.gadā ir nesuši zaudējumus 100,6 miljonu latu apmērā. Tikai 0,57 miljonu Ls zaudējumu ir brīvprātīgi dzēsts, nelikumīgi iegūtajam īpašumam ir uzlikts arests vai arī attiecīgais īpašums ir atsavināts. Var secināt, ka kriminālās struktūras kļūst aizvien materiāli nodrošinātākas, bet tiesību aizsardzības iestādes spēj nodrošināt nelikumīgi iegūto vērtību atgriešanu likumīgajiem īpašniekiem tikai 0,57% no reāli nodarītā zaudējuma. Nedrīkst aizmirst, ka liela daļa izdarīto noziegumu netiek reģistrēta. Tātad netiek aprēķināti nodarītie materiālie zaudējumi un tie netiks atgriezti kriminālnodarījumu upuriem un cietušajiem.

Apkopojot iepriekš minētos datus, var secināt, ka ēnu ekonomikā ir koncentrēts vairāk nekā miljards latu. Tie ir pamatfondi, ražošanas līdzekļi, nekustamais īpašums, materiālie resursi un finansiālie līdzekļi, vērtspapīri un citas materiālās vērtības. Bez šaubām, ka šīs vērtības nodrošina atsevišķu personu labklājību, mazinot citu iespējas kaut ciešami dzīvot. Līdz ar to pieaug amplitūda starp materiāli nodrošinātākajiem Latvijas sabiedrības slāņiem, grupām un nenodrošinātajiem un trūcīgajiem, paaugstinot valstī jau tā pietiekoši lielo sociālo spriedzi.

Novēršot un apkarojot nelabvēlīgās sociālās parādības (noziedzību, prostitūciju, narkomāniju, ēnu ekonomiku, korupciju u.c.), būtiski ir apzināties nozīmīgākos faktorus, kuri pašreiz nosaka un determinē mūsu postu un antisabiedriskās aktivitātes.

 

Antisociālo parādību veicinošie apstākļi

 

Sociālā nevienlīdzība

Atbilstošas noziedzības, prostitūcijas, narkomānijas, alkoholisma, pašnāvību un citu nelabvēlīgo sociālo parādību tendences, kā arī kopējo krīzes stāvokli Latvijā nosaka dažādu faktoru komplekss. Tam ir politisks, ekonomisks, sociāls, sociālpsiholoģisks, kultūrvēsturisks un ja vēlaties, arī bioloģisks raksturs.

Vērojot ne tikai Rīgas ielas, — jūs droši vien esat pievērsuši uzmanību, ka uz ielām aizvien biežāk parādās dāmas un kungi tērpti kā ādas jakās, tā arī Pjēra Kardēna uzvalkos vai ar Iva Senlorāna aksesuāriem. Bet tajā pašā laikā gandrīz ik uz soļa, katrā tunelī, pie stacijām, veikaliem un uz ielas ar drebošām roķelēm stāv un lūdz kādu santīmu bērneļi, sastrādātās rokas ir pastiepušas trūcīgi ģērbtas sievietes un invalīdi. Ubagi, nabagi un “bomži” ir mūsu radītās un izmocītās sāpes. Uz ielām ir parādījušās daudz vairāk spožu importa automašīnu, bet taipat laikā arī pensionāri, kas nespēj nopirkt pat braukšanas talonus, lai dotos pie ārsta.

Krasi ir pieaugusi sociālā nevienlīdzība. Tā pašreiz kā nepārvarams bezdibenis šķir mantīgos, nodrošinātos un vēl jo vairāk bagātos no nabadzīgajiem un maznodrošinātajiem. 1995.gadā veiktais iedzīvotāju apsekojums par ģimenes dzīves apstākļiem Latvijā liecināja par to, ka apsekotajām materiāli visnodrošinātākajām un visnenodrošinātākajām ģimeņu grupām nodrošinātības līmenis atšķiras aptuveni 100 reizes.

Visnelabvēlīgākās sociālās un kriminogēnās sekas šādā nevienlīdzībā slēpjas nevis tajā apstāklī, ka maznodrošinātie negrib vai nevar sevi pietiekami nodrošināt, bet tādēļ, ka nav dotas iespējas sniegt šiem cilvēkiem kaut vai iztikas minimumu. Tieši šis bezizejas stāvoklis veido sociālo depresiju un apātiju, nosaka šo no sabiedrības “izmēzto” cilvēku alkoholismu un narkomāniju, izraisa tieksmi labprātīgi šķirties no šīm mokām un dzīves, veicina zādzības, laupīšanas un citus īpašuma noziegumus.

Viens no būtiskākajiem sociālajiem faktoriem, kurš kriminalizē sabiedrību, determinē sociālās slimības, ir krass dzīves dārdzības pieaugums. Pēc Latvijas Pensionāru federācijas datiem, nemitīgi augot dzīves dārdzībai, 1995.gada laikā dzīvokļu īre pieauga par 16,7%, maksa par ūdens apgādi un kanalizāciju — par 45%, sanitārās apkopes maksājumi — par 55%, gāzes apgāde — par 66%. Cilvēku dzīves līmenis ir vēl smagāks galvaspilsētā, jo Rīgas Dome paaugstināja tarifu apkurei par 16%, kā arī sabiedriskajam transportam par 75%. Minimālās algas tika paaugstinātas pirms vairāk nekā gada — 1994.gada oktobrī. Pabalsti pensionāriem sastāda tikai nedaudz vairāk par pusi no iztikas minimuma.

Loģiski ir secinājumi, ka latviešu tautas lielākā daļa ir novesta nabadzībā, bērni neapmeklē skolas, viņiem nepietiek ēdiena un tāpēc tie attīstās nepilnvērtīgi. Pieaug noziedzība un citas nevēlamas antisociālas parādības.

 

Bezdarbnieku līmenis

Kriminoloģijā ir atzīts, ka bezdarba līmeņa pieaugums par 1% dod noziedzības palielināšanos par 4 — 5%. Kad Latvijā 1992.gadā sākās bezdarbnieku reģistrācija, uz 1993.gada 1.janvāri valstī tika reģistrēti 31,3 tūkstoši bezdarbnieki (1994.g. — 76,7, 1995.g. — 82,6). Tātad, ja bezdarbs pa trim gadiem ir pieaudzis vairāk nekā par 150%, tad, pamatojoties tikai uz šo kritēriju, noziedzībai Latvijā no 1993.gada vajadzēja pieaugt katastrofiskos tempos.

Uz 1996.gada 1.janvāri Latvijā pēc Valsts statistikas komitejas aprēķiniem bija ap 88 100 darba meklētāju. No viņiem 83,3 tūkstoši ir atzīti par bezdarbniekiem, t.i., 6,5% no ekonomiski aktīviem valsts iedzīvotājiem. Tikai nedaudz vairāk par 27,4 tūkstošiem no viņiem saņem bezdarbnieku pabalstu (t.i., 34% no bezdarbniekiem). Materiāla nenodrošinātība un nenodarbinātība paaugstina sociālo spriedzi, veicina negatīvismu, sociālo depresiju un tiešā veidā sekmē nelabvēlīgās kriminogēnās tendences, provocē materiāla rakstura kriminālnodarījumu izdarīšanu. Cilvēku skaits, kuriem izmaksā bezdarbnieku pabalstus, samazinās.

Izvēles pētījumu rezultāti liecina, ka oficiālie statistikas dati vairāk nekā astoņas reizes atšķiras no reālajiem (jo pirmie neietver sevī tā saucamo slēpto bezdarbu). Tā pēc Valsts statistikas komitejas ar Norvēģijas Karalistes iekšlietu ministrijas veikto pētījumu rezultātiem (apsekoti 7,5 tūkstoši cilvēku) — tikai 48% strādāja (52% nestrādāja), 43% pieaugušo atradās ārpus darba tirgus (nestrādā, nemeklē darbu un nevēlas sākt strādāt). Tikai 9% bezdarbnieku aktīvi meklēja darbu (sk. “Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1994.gadā”// Latvijas Republikas Valsts statistikas komiteja. Rīga, 1995, 28.lpp.).

Sakarā ar nelabvēlīgajām tendencēm ekonomikā, sociālo nenodrošinātību ir vērojamas negatīvas sociāli psiholoģiskas iezīmes:

— iedzīvotāji jūtas neaizsargāti, pieaug pasivitāte un apātija;

— veidojas autonomisms (neatkarīgais no valsts struktūrām) uzvedības modelis — nepaļāvība valsts struktūru un likumu prasībām;

— pieaug anonimitāte;

— izstrādājas negatīvisms pret valsts institūcijām (pašvaldībām, sociālās nodrošināšanas un nodrošinātības dienestiem, tiesību aizsardzības struktūrām).

Ungārijas sociālie psihologi ir konstatējuši iedzīvotāju vidū valdošo sociālo depresiju. Tā rezultātā tieši Ungārijā ir viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem.

Kultūrvēsturiskie faktori: Pašreizējā laika posmā mainās vērtību orientācija. Morālās un morāli tikumiskās vērtības nomaina materiālās. Prioritāri kļūst nodrošināt eksistenci ar jebkuriem līdzekļiem, t.sk. ar kriminālnodarījumiem. Nacionālvēsturiskās vērtības nomaina popkultūras elementi un subkultūra (kontrkultūra) ar nabadzīgu idejisko saturu, nonivelētām formām. Čpašu lomu un vietu iegūst asociālās kultūras elementi (tetovējumi, blata—cietuma kriminālais žargons — leksika, primitīvisms, pornokultūra utt.).

Tiesiskie faktori: Ir vērojama tiesiskās (krimināltiesiskās) sistēmas nesakārtotība:

— likumdošanas jomā paralēli darbojas PSRS un LPSR Andreja Višinska kriminālo (materiālo un procesuālo) tiesību modelis, kā arī atjaunotais 1937.gada Latvijas Civillikums. Tajā pašā laikā darbojas 60.gadu Latvijas PSR civilprocesuālā likumdošana;

— nav atbildības par negodīgi iegūto finansiālo līdzekļu legalizācijas pārtraukšanu;

— esošie likumdošanas akti netiek realizēti (nedarbojas 1993.gada 1.jūnija likums “Par piespiedu audzināšanas līdzekļu pielietošanu nepilngadīgajiem”);

— nav speciālo audzināšanas iestāžu nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem;

— vērojama tendencioza likumu pielietošanas prakse (drošības līdzekļu piemērošana organizēto kriminālo struktūru līdzekļiem — J.Kaļvam);

— pastāvīga un regulāra tiesību aizsardzības struktūru reorganizācija;

— galēji zemais tiesiskās apziņas, juridiskās kultūras un zināšanu līmenis iedzīvotāju vidū (desmit gadu laikā tas ir samazinājies divas reizes. Tam ir savi objektīvi un subjektīvi iemesli:

— iedzīvotāji nespēj orientēties nestabilajā un mainīgajā likumdošanā (1995.g. KK un KPK tika izdarītas izmaiņas aptuveni 100 reizes);

— juridiskā informācija netiek novadīta ne tikai līdz iedzīvotājiem, bet arī institūcijās, kuras ir atbildīgas par likumdošanas un normatīvo aktu realizāciju;

— paaugstinās neuzticība likumam un to realizējošām institūcijām un atsevišķiem ierēdņiem (muitai, Valsts ieņēmumu dienestam, municipālajai policijai);

— pieaug apziņa, ka likumi ir radīti, lai tos pārkāptu un apietu.

Nepieciešams atzīt arī to, ka tiesību aizsardzības darbinieki ir praktiski un sociāli neaizsargāti. Pēc ievainojumu un traumu iegūšanas, veicot dienesta pienākumus, valsts budžetā nepietiek līdzekļu, lai viņus pat kvalificēti ārstētu.

Kas gan mūs noziedzības laukā gaida nākotnē? Cik lielā mērā ir iespējami un gaidāmi bruņoti uzbrukumi, tai skaitā arī banku iestādēm?

Pieskaroties noziedzības tuvākajām prognozēm, varētu izmantot autoritatīva, kvalificēta un vispāratzīta speciālista, Latvijas Republikas ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa viedokli: “Ar 1998.gadu sāksies diezgan ievērojams reģistrēto noziegumu pieaugums, kas neatspoguļos noziedzības kāpumu, bet latento (slēpto) noziegumu īpatsvara samazināšanos.

Būs mazāk slepkavību, bet jūtami palielināsies bruņoti uzbrukumi bankām, lieliem veikaliem, naudas transportam. Par Latvijas realitāti kļūs ķīlnieku sagrābšana, cilvēku nolaupīšana, ieslodzīto bruņota atbrīvošana, terors pret tiesnešiem, prokuroriem un policistiem.

Organizētā noziedzība būtiski pārorientēsies. Visaptverošs rekets 1997. — 1998.gadā beigsies, bet turpināsies “mafijas” kontrole tradicionālajos “riska” biznesos — azarta spēlēs, prostitūcijā, tirdzniecībā ar ieročiem. No atklāti nekaunīgās formas mafiozi grupējumi transformēsies dziļi maskētās ekonomiskās struktūrās, kur uzņēmējdarbība būs “netīrās” naudas atmazgāšanas līdzeklis.

Valsts īpašums pārstās būt centrālais apdraudējuma objekts, bet tiks lietotas dažādas mahinācijas cīņai pret godīgu konkurenci un biznesu.” (sk.”Prognoze 2000.” “Rīgas Laiks”, 1996.g. nr.1, 15.lpp.).

Pēc Kriminoloģisko pētījumu centra prognozēm reģistrēto noziegumu kāpums (līdz 10 procentiem) ir gaidāms jau 1996.gadā. Tas ir saistīts ar organizēto noziedzīgo grupējumu darbības aktivizāciju, ietekmes sfēru pārdali, centieniem iegūt vēl lielākus līdzekļus savu funkcionālo mērķu realizācijai. Neapšaubāmi, ka viens no kriminālo struktūru darbības objektiem ir Latvijas iedzīvotāji. Tomēr par gaismu tuneļa galā domāsim kopā.

Runas pamattēzes — Latvijas Inteliģences apvienības sanāksmē 1996.gada 3.februārī


Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!