Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
... un Kultūras akadēmija. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.08.2001., Nr. 115 https://www.vestnesis.lv/ta/id/28006

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vidū starp Zviedrijas un Latvijas zinātni

Vēl šajā numurā

03.08.2001., Nr. 115

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

… un Kultūras akadēmija

Latvijas Kultūras akadēmija nodibināta 1990. gada 29. decembrī. Tā piedāvā bakalaura studijas 12 specialitātēs. Doktoranti studē kultūras teoriju.

2000./2001. mācību gadā Latvijas Kultūras akadēmijā mācās 650 studentu.

Foto: Gvido Kajons

LAKIS.JPG (32551 BYTES) Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis:

Kā cilvēki arī šodien alkst kultūru

— Kad 1990. gada 29. decembrī nodibināja Latvijas Kultūras akadēmiju (mācības sākām 1991. gada septembrī), bija viens vai, pareizāk sakot, divi iemesli, kādēļ šāda augstskola tika izveidota, — dot iespēju apgūt dažādas kultūras profesijas. Mūzikas akadēmija, tolaik vēl Konservatorija, nevēlējās turpināt aktieru sagatavošanu, un tika paredzēts, ka šeit koncentrēs visu, kas saistīts ar teātri, izņemot scenogrāfiju un mūziku. Tātad — mācīsies aktieri, režisori, arī dramaturgi. Otrs iemesls — bija skaidrs, ka uz Maskavu mācīties Kinematogrāfijas institūtā vairs nebrauks. Arī uz Sanktpēterburgu studēt televīzijas mākslas dosies varbūt retais. Bet uz Rietumiem aizbraukt ir grūti, jo kino un televīzijas apmācība ir ļoti dārga. Tad nolēma to mēģināt darīt uz vietas

Foto: A.F.I.

Padomju laikos to sauktu par valsts pasūtījumu. Gandrīz katru gadu mēs uzņemam aktierus pēc līgumiem ar valsts teātriem. Tātad teātri pasūta, un viņu mākslinieciskie vadītāji ir arī šo kursu vadītāji. Režisorus uzņemam retāk — šogad bija otrā reize. Mums ir līgums arī ar valsts televīziju. Viņi izsaka savas vēlmes un arī paši piedalās speciālistu mācīšanā, jo mums jau nav savas tehnikas.

— Jūs gribat teikt, ka akadēmijai, kura gatavo televīzijas režisorus un operatorus, nav savas mācību studijas?

— Kaut kas jau mums ir, arī ar studiju "Deviņi" mums ir tāds kā bartera līgums — mēs viņiem lēti izīrējam telpas, bet viņi savukārt par nelielu maksu ļauj lietot viņu montāžas galdu un citu tehniku. Tie cilvēki, kuri pie mums studē televīzijas specialitātēs, kaut kādā mērā ir saistīti ar televīziju vai arī tur jau strādā — šajās specialitātēs ir specifiski iestāju eksāmeni. Tādēļ arī televīzija nāk pretī un ļauj mācību darbiem izmantot savu tehniku. Taču mūsu augstskola nav tikai teātra, kino un televīzijas akadēmija, tās izveidošanai bija vēl kāds iemesls, un tas ir — būtiskās izmaiņas kultūras finansēšanas kārtībā. Padomju laikā, kaut arī maz, tomēr visiem kaut ko deva. Tagad daudz kas ir atkarīgs no tā, kā pati kultūras iestāde spēj sev sagādāt naudu. Te arī parādījās kultūras menedžmenta specialitāte. Sākumā tie bija atsevišķi kursi bakalauriem. Jau ir bijuši divi izlaidumi maģistriem, un, visbeidzot, mums ir kopīgs projekts kultūras un mediju menedžmentā ar Hamburgas mūzikas un teātra augstskolu. Šī Hamburgas augstskola kultūrmenedžmenta ziņā ir trīs Eiropas labāko skaitā, un tas, ka mūsu maģistru diplomam būs divu rektoru paraksti, piedod tam svaru.

— Vai jūs sūtāt savus maģistrantus uz Hamburgu?

LAKIS2.JPG (24943 BYTES)
Prof. Pēteris Laķis, Ģedimina Dižā ordeņa saņemšanas reizē 2001. gada 22. martā

— Mācības šeit notiek vācu valodā, ar laiku tās būs arī angļu valodā. Mācībspēki brauc šurp lasīt lekcijas, un vācu puse nodrošina maģistrantiem praksi. Mūsu maģistranti ir strādājuši Hamburgas operā, vienā raidstacijā, viņu kultūras ministrijā — Hamburga ir viena no trim brīvpilsētām, kam ir savas ministrijas. Mēs savā turpmākajā attīstībā varētu kļūt par centru visām Baltijas valstīm. Arī igauņi un lietuvieši izrāda interesi par mācībām šeit, jo tāda programma, kāda mums ir ar Hamburgu, ir diezgan liels retums.

— Tad jāprasa, kā jūs pie tā nonācāt?

— Viss jau sākas ar personīgiem kontaktiem. Mūsu maģistru programmas direktors Ivars Bērziņš ir Hamburgas absolvents, un viņš palīdzēja ielikt sākumu. Tad, kad mēs bijām parakstījuši sadarbības līgumu, acīmredzot vācu kolēģiem radās pārliecība, ka mēs esam nopietni partneri, un tā lieta aizgāja.

Vēl viens iemesls mūsu akadēmijas izveidošanai — ja kaut kas padomju laikā bija pamatīgi cietis, tad tā bija akadēmiskā humanitārā izglītība. Šos zaudējumus nevar salīdzināt ar zaudējumiem dabaszinātnēs. Pārveidot humanitāro apmācību tādā lielā sistēmā kā universitāte nav tik viegli. Vieglāk ir radīt no jauna. Tā kā mums nebija ierobežojumu ne studiju programmu, ne akadēmiskā personāla ziņā, vienīgais ierobežojums bija finanses, tad, manuprāt, mums gluži labi izdevās noorganizēt studijas kultūras teorijā un starpkultūru sakaros, kur uzsvērta orientācija uz kādu atsevišķu valsti, piemēram, Latvija–Dānija, Zviedrija, Norvēģija; Latvija–Francija; Latvija–Lielbritānija; Latvija–Vācija; Latvija–Polija. Studenti apgūst attiecīgās zemes valodu, kultūras vēsturi, politiskos un sociālekonomiskos jautājumus. Tā ir gandrīz vai pati populārākā specialitāte ar ļoti lielu iestājkonkursu.

— Kāds ir konkurss tik humanitārā un it kā nepraktiskā augstskolā?

— Jau trešo gadu mums ir otrs lielākais konkurss valstī pēc Rīgas Ekonomikas augstskolas. Pagājušajā gadā uz vienu bakalaura vietu bija 9,9 pieteikumi.

— Vai tas nozīmē, ka cilvēki ir izslāpuši pēc humanitārās izglītības?

— Iemesli ir vairāki. Pirmkārt, jebkurā sabiedrībā ir noteikts skaits cilvēku, kurus interesē humanitārā izglītība. Tas Eiropā ir daudzmaz konstants skaitlis — vai poļiem, vai holandiešiem, vai mums. Tātad ir zināms humanitāri orientētu cilvēku slānis. Nākamais — ja paraugāmies, kā notiek studijas Latvijā, tad izrādās, ka humanitārajā un mākslas virzienā studējošo skaits mūsu valstī ir gandrīz vienīgā grupa, kas ir zem vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Visās pārējās specialitātēs mēs jau esam tuvu Eiropas Savienības līmenim. Otrs iemesls, kas piesaista studētgribošos, ir tas, ka, lai arī ne bez pūlēm, mums izdevās nodrošināt diezgan labu svešvalodu apmācību. Varētu jau teikt — Eiropā tā nedara, studējošiem svešvalodas īpaši nemāca, uzskatot, ka, skolu pabeidzot, viņiem pašiem tās jāzina. Bet Latvija ir Latvija. Mūsu situācija ir tāda, ka tie, kas nāk no skolas, svešvalodu nezina vai zina nepietiekami. Pie mums ir iespējams apgūt valodas, kuru prašanai šodien ir noteikts ekonomiskais segums, — zinot svešvalodas, ir lielāka iespēja atrast sev vēlamo darbu. Katrs mūsu students apgūst divas svešvalodas un par nelielu summu, simbolisku, es gribētu teikt, arī trešo. Mums palīdz tas, ka te strādā daudz pasniedzēju no citām valstīm, tā teikt, mītnes zemēm. Jau vairākus gadus valodu pasniedzējus sūta Francijas un Polijas izglītības ministrijas, kuras maksā lielāko daļu no viņu algas. Vācijā un Skandināvijā viņus finansē dažādi fondi. Valsts viņus atsūta un arī kontrolē. Tie nav cilvēki, kuriem nav cita ko darīt vai kas vienkārši prot valodu, bet kvalitatīvi pasniedzēji.

— Ir teiciens, ka nekas nav praktiskāks par labu teoriju, un jūsu gadījumā jāsaka — nekas nav praktiskāks par labu humanitāro izglītību. Ar jūsu skaitliski mazās augstskolas sniegtajām zināšanām dzīvē var tikt diezgan tālu un nodrošināt sev interesantu darbu.

— Jā, mums kā nelielai mācību iestādei tiešām ir raksturīgs zināms kamerstils, taču cenšamies dot studējošiem maksimāli daudz informācijas. Ne tikai dot — mēs arī prasām no viņiem, sliņķus atskaitām bez žēlastības, un cilvēki, kas apzinās, ka no zināšanām būs atkarīga viņu profesionālā karjera, labprāt izvēlas šo mācību iestādi. Diezgan daudzi, beidzot šeit bakalaura programmu, aizbrauc studēt maģistratūrā uz Rietumeiropu un ASV. Un diezgan daudziem izdodas beigt visai prestižas mācību iestādes, nevis vienkārši augstskolu. Nu, tad jau darba iespējas ir daudz lielākas!

— Tur vai te?

— Šeit ar labu izglītību ir grūtāk atrast darbu nekā Rietumos. Protams, tur ir konkurence, bet ar to jau Rietumeiropas attīstītās valstis un ASV atšķiras no mums, ka tur laba izglītība ir lielākā vērtē nekā Latvijā. Bet es teikšu tā, ka sāk jau pieaugt prasības pēc izglītības kvalitātes arī šeit, jo galu galā privātsektorā ir arī nopietnas firmas.

— Diemžēl pie nopietnām, vismaz finansiāli nopietnām firmām nepieder valsts finansētie teātri un citas iestādes, kuriem jūs gatavojat speciālistus. Kā notiek šis valsts pasūtījums?

— Mūsu līgums ar televīziju paredz, ka mācību procesā tiek izmantotas viņu telpas un tehnika. Īsumā tas būtu tā — televīzija dod mums iespēju izmantot savu tehniku, mēs maksājam algu mācībspēkiem. Teātri materiāli nedod mums neko, taču tiem ir jāpalīdz nodrošināt ar telpām kursa un diplomdarbu izrādes. Mūsu bāzes skatuve ir teātris "Skatuve" tepat netālu, Maskavas priekšpilsētā, bet visu jau tur parādīt nevar, tādēļ izrādes notiek visur kur. Režisors Pēteris Krilovs ar saviem studentiem "Brāļus Karamazovus" rādīja Dzirnavu ielā 46, mūsu "Teātra mājā", kā mēs to saucam, taču normāli izrādes jārāda teātros. Nē, teātri mums neko nemaksā, mēs visi esam valsts institūcijas un dzīvojam no tā budžeta, kas mums dots studentu mācīšanai. Starp citu, ir kāda ļoti nepatīkama finansiāla problēma. Ja rēķinām, cik līdzekļu tiek atvēlēts uz vienu studējošo, tad valsts augstskolu vidū Kultūras akadēmija ieņem vienu no pēdējām vietām, un tā ir tāda nelaba lieta. Ja būtu darīšana tikai ar humanitārajām programmām — to izmaksas salīdzinoši nav tik lielas, ar visu to, ka svešvalodu mācīšana ir dārgs prieks. Taču aktieru vai televīzijas režisoru sagatavošana, pat ja neņemam vērā materiālo infrastruktūru, vienalga ir dārga, jo aktiera mācīšanai ir vajadzīgs daudz vairāk pedagogu. Kaut vai vokālās studijas. Ja skatāmies teātru izrādes un priecājamies, ka mūsu beidzēji ar Artūru Skrastiņu priekšgalā labi dzied, tad nekas tāds nebūtu, ja profesore Anita Garanča viņus nemācītu. Tās ir individuālas stundas, un tur taču vēl ir vajadzīgs arī koncertmeistars! Arī operatora meistarību Kalvis Zalcmanis nevar mācīt visam baram vienlaikus, tas jādara individuāli, un šīs specialitātes padara mūsu stāvokli smagu.

— Ne velti tās ir, tā sakot, izredzēto profesijas.

— Vācijā ir tāds apzīmējums orhideju programmas . Tajās ir vai nu neliels studējošo skaits, vai arī tajās neuzņem katru gadu. Tā ir šaura, zināmā mērā ekskluzīva izglītības joma, kurā pat lielajā Vācijā nav daudz speciālistu, kur nu vēl mazajā Latvijā. Acīmredzot tādēļ, ka studējošo ir maz un studijas ir dārgas, radies šis orhideju nosaukums. Orhidejas dabā taču arī ir reti sastopamas un maksā dārgi...

— Kuras mums būtu tās retās un dārgās profesijas?

— Varbūt ne dārgas, bet retas. Galu galā, ja mēs esam valsts mācību iestāde, tad mums jādomā par valsts kultūras interesēm. No šī viedokļa uzskatām, ka periodiski ir jāgatavo speciālisti tradicionālajā kultūrā un folklorā. Viens izlaidums mums jau bija, pēc gada ņemsim vēl vienu grupu.

— Vai tie būtu tādi masu kultūras darbinieki?

— Nē, ne jau masu pasākumu režisori, tādi kā kādreizējie massovik–zaķeiņik (pūļa āksti — krievu val. ). Tā ir padziļināta folkloras un tradicionālās kultūras apgūšana, turklāt ne tikai latviešu, pat ne tikai baltu, bet arī, teiksim, somugru, lai šie cilvēki varētu profesionāli iesaistīties tradicionālās kultūras aprites procesā: gan administrējošā darbā — mums taču ir Tautas mākslas centrs —, gan vadītu kādas pusprofesionālas, labā nozīmē, folkloras grupas, gan nodarbotos ar folkloras pētniecību. Mums viņu nevajag daudz, pietiek, ja pa četriem pieciem gadiem beidz septiņi astoņi cilvēki. Otrs piemērs — mums studijas pabeidza kritiķu grupa. Arī šajā specialitātē domājam uzņemt reizi piecos gados, vairāk Latvijai nevajag. Arī teātra režisorus — reizi piecos gados. Žēl, ka vairs nemācīsim kinorežisorus, bet tur ir vajadzīgi tādi līdzekļi, kādu mums nav. Ar mūsu bāzi mēs varam gatavot audiovizuālo nozaru speciālistus, cilvēkus, kuri var veidot reklāmas filmas, bet mākslas filmas — tas ir bezcerīgi... Prāgā, kur ir viena no Austrumeiropas labākajām kinoskolām, reiz man teica: ja jums no desmit studentiem iznāk viens režisors, tad jūs esat savu uzdevumu izpildījuši. Tāda ir realitāte, pārējie savas filmas neveidos. Mēs priecājamies, ka pirmais kinorežisoru izlaidums, Anša Epnera audzēkņi, ir pie vietas un filmē. Galu galā, ja mūsu beidzējs Viesturs Kairišs dabū "Lielo Kristapu" kā režisors (viņš akadēmiju beidza ar diviem — teātra un kino režisora — diplomiem), ja Anna Viduleja izturēja lielo konkursu un mācījās Dānijā un pēc tam prestižajā Londonas nacionālajā kino skolā, ja Arta Biseniece jau studiju gados dabūja starptautiskas balvas par videofilmām Šveicē un Francijā, tad... Ir mūsu cilvēki animācijas kino... Neviens nav palicis ārpusē. Visās četrās pilnmetrāžas filmās, kas pašlaik top Latvijā, arī ir mūsu cilvēki. Daudz labu operatoru. Unikālākais, kas Latvijā vispār bijis, ir Māra Maskalāna filmas par putniem. Tie ir kolosāli gabali. Godīgi sakot, man ir žēl... Cerēt, ka tie, kas pēc gadiem nāks, būs talantīgi autodidakti, ir pagrūti. Var jau kāds tīrradnis atrasties, bet tas ir retums. Pašlaik vēl šī paaudze ir, un, ja iespēja būs, gan Viesturs, gan citi turpinās filmas uzņemt. Bet pēc tam?

— Kādreiz senos bezrūpīgos studiju gados bija tāds bieds kā valsts sadale, kur galvgals vēl ko varēja izvēlēties, bet astes galam nācās samierināties ar to, kas palicis pāri. Tagad viens otrs students varbūt nemaz nebūtu bēdīgs, ja viņu "sadalītu". Vai augstskolai ir kāda informācija par to, kur strādā jūsu beidzēji?

— Šogad 18. maijā bija mūsu beidzēju salidojums, bet par daudziem zinājām arī iepriekš — galu galā visi cits citu labi pazīstam. Daži jau pāris gadus studē ārzemēs, ar viņiem man ir kontakts, un viņi domā atgriezties. Ir cilvēki, kuri saka, ka no atrašanās ārzemēs jāgūst viss iespējamais, un paliek praktizēties vēl pēc maģistratūras beigšanas. Tā viena meitene strādā Stokholmā, tur ļoti labi kotējas, jau ir no savas kompānijas nostrādājusi trīs mēnešus Šveicē un trīs mēnešus ASV, viņa mediju menedžmentu ņem cauri pamatīgi. Otra daļa aiziet strādāt uz kultūras iestādēm. Mums ir cilvēki muzejos, mākslas izdevumos, Latvijas institūtā, Kultūras un Ārlietu ministrijā, vēstniecībās — gan ārzemju vēstniecībās Latvijā, kā, piemēram, Francijas vēstniecībā, gan Latvijas vēstniecībās ārzemēs, piemēram, Polijā. Ir reklāmas aģentūrās, dažādās firmās, kur nodarbojas ar kultūras menedžmentu. Piedalās masu pasākumu rīkošanā, gaisa balonu festivālos, mākslas dienās.

— Kā jums šķiet — vai Rīga kā pilsēta jūt, ka tajā atrodas Kultūras akadēmija? Vai arī jūs dzīvojat savrupu, noslēgtu dzīvi šajā interesantajā ēkā ar iekšējo pagalmu un skaisto dārzu, par kura eksistenci garāmbraucēji pat nenojauš? Kā jūs vispār šeit nonācāt, tik dziļā Maskavas forštatē — Latgales priekšpilsētā?

— Vispirms par jūsu jautājuma otro daļu. Jā, šo rajonu labi pazīst kriminālā policija, blakus ir Jersikas iela un Mazā Kalnu iela ar ne visai labu slavu. Taču šeit ir arī garīgais centrs. Vecticībnieku baznīca, pareizticīgo baznīca, tepat netālu — Katoļu iela ar Sv. Franciska baznīcu un arī nodedzinātā sinagoga. Šī ēka, kuru pirms 120 gadiem nopirkusi Rīgas pilsēta, piederējusi vecticībniekiem, pēc tam dažādos laikos te bijis gan vācu hospitālis, gan krievu armijas intendantūra un beidzamajā laikā — Kultūras ministrijas kvalifikācijas celšanas kursi. Sākot no Otrā pasaules kara laikiem, neviens te nejutās kā saimnieks, uz palikšanu, un, ja ēka vēl tagad ir relatīvi labā stāvoklī, tas liecina par to, kā cēla mājas pirms vairāk nekā 120 gadiem. Turklāt ne jau kādu Mihaila Eizenšteina, Jāņa Baumaņa vai Konstantīna Pēkšēna projektētu ēku, bet visai vienkāršu ierindas māju. Tas tiešām ir piemineklis celtniekiem. Pamazām mēs to savedam kārtībā no jumta līdz tualetes telpām, cik nu katru gadu tas mums finansiāli iespējams. Un tagad par jautājuma pirmo daļu. Jā, mēs tiešām esam dzīvojuši mazliet savrup, pilsētai maksādami tikai zemes nodokli. Ir bijuši daži mēģinājumi, piemēram, sarīkojām apkārtējiem bērniem mākslas dienu. Viņi šeit zīmēja, kaut ko lipināja no māliem un apdedzināja (mums ir sava keramikas darbnīca). Pilsēta mums deva materiālus, un neviens šeit samaksu par darbu neprasīja. Taču intereses trūkums līdz šim ir bijis abpusējs. Es domāju, ka Rīgas pilsēta vispār nav interesējusies par to, ka tajā ir koncentrēta lielākā daļa no Latvijas augstskolām un studējošajiem. Tas ir milzīgs potenciāls, ko pilsēta varētu piesaistīt. Vairākkārt esmu bijis rietumzemēs un ne tikai tradicionālajās universitāšu pilsētās, tādās kā Upsala vai Ūmeo Zviedrijā un Tartu Igaunijā, bet Klaipēdā universitāte ir tikpat veca, cik mūsu akadēmija, un jau ir sadarbība un ieinteresētība no pilsētas varas struktūrām. Es ļoti ceru, ka arī pie mums Rīgā kaut kas sāk mainīties. Pilsēta varētu mazliet palīdzēt augstskolām ar finansēm, un augstskolas savukārt varētu piedalīties gan pilsētniecisku projektu izstrādē vai, tādi kā mēs, krietni vairāk iesaistīties kultūras norisēs. Tas pilsētai būtu lētāk nekā izmantot dārgu starpnieku palīdzību, bet mūsu studentiem tā būtu zināma prakse.

— Upsalā gluži parastā vasaras sestdienā var redzēt, kā jauni ļaudis, studenti, krāšņos tērpos ģērbušies, spēlē senus instrumentus un dejo pilsētas pagalmos un laukumos.

— 2001. gada vasarā mūsu studenti Hanzas dienās līdzīgā veidā uzstājās Vecrīgas nelielajos pagalmiņos. Mēs varam piedāvāt arī savus tulkus, jo mums ir relatīvi daudz 4. kursa studentu, kuri jau gluži labi var runāt angļu, vācu, franču, spāņu, poļu, zviedru un dāņu valodā. Ir mums arī šādas tādas ieceres kopā ar Latgales priekšpilsētas izpilddirekciju. Mūsu sadarbībai ar Rīgas pilsētu iespējas būtībā ir praktiski neierobežotas. Viss atkarīgs tikai no abpusējas labas gribas.

"LV" korespondenti

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!