Ministru prezidents:

— ikmēneša preses konferencē vakar, 12. jūlijā

— Kā jūs vērtējat Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) piedāvājumu kreditēt PVAS "Latvijas kuģniecība" (LK), tādējādi iegūstot daļu LK akciju?

A.Bērziņš: — Šī starptautiskā finansu institūcija nav pieteikusies privatizācijas procesam, bet gan atsūtījusi piedāvājumu par iespējamo finansiālo līdzdalību LK. ERAB piedāvā kreditēt uzņēmumu, piemēram, jaunu kuģu iegādi, bet pēc tam kredītus pārvērst kapitāla daļās.

Šis jautājums ir uzmanīgi jāizskata un jāizvērtē kuģniecības īpašniekam — Latvijas valstij. Es neizslēdzu šādu iespēju. Katrā gadījumā valdība privatizācijas noteikumu kontekstā pagaidām nav skatījusi šādu iespējamību, kas jebkurai institūcijai, kas ar saviem līdzekļiem vēlas piedalīties kuģniecības darbā, nodrošina īpašuma tiesības šajā uzņēmumā. Pagaidām valdības pozīcija nav mainījusies — privatizācijas projekts paredz atklātu izsoli, pieaicinot visas nepieciešamās sabiedriskās organizācijas un starptautiskās institūcijas, tā šis process noritētu pilnīgi caurspīdīgi, skaidri un katram cilvēkam saprotami. Tas ir mūsu mērķis — privatizācijas procesa caurspīdīgums.

Artis Nīgals, "LV" nozares redaktors

— Latvijas Radio vakar, 12. jūlijā

Intervija Latvijas Radio 12. jūlija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Atgriežoties pie Lietuvas, Latvijas un Igaunijas premjeru sarunām, es gribu uzdot vienu jautājumu jums: kā jūs vērtējat Aļģirda Brazauska atgriešanos lielajā politikā, jo viņš tomēr ir kreisā spārna politiķis. Ko tas nozīmēs Latvijai?

Andris Bērziņš: — Ko es varu teikt? Nu labi, ka Lietuvā ir jauna valdība, un tā ir pašu lietuviešu darīšana — izvēlēties savu valdību. Protams, ir jāņem vērā, ka Aļģirds Brazausks divus sasaukumus ir bijis Lietuvas valsts prezidents un tagad atgriežas izpildvarā. Es domāju, tas būs pietiekami interesanti viņam, bet vienlaikus arī ļoti grūti. Katrā gadījumā es nedomāju, ka kaut kā ļoti dramatiski mainīsies Lietuvas valdības politika. Vismaz tas, par ko mēs runājām Siguldā, saskaņojot savus viedokļus, šie jautājumi jau bija saskaņoti arī ar iespējamo jauno valdības vadītāju, tā ka...

— Cik labi jūs pazīstat Aļģirdu Brazausku?

A.Bērziņš: — Nepazīstu. Es viņu pazīstu pēc avīzēm un televīzijas, man nav gadījies ne reizi nopietnāk parunāt, laikam vienreiz esmu sveicinājies ar viņu.

— Bet bažas jums nav sadarbībā?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka nē. Nu, viņš ir tāds pats Baltijas valstu vienotības un attīstības patriots, es domāju, kā visi mēs šeit, Latvijā, un Igaunijā.

— Apvienoto Nāciju Organizācija ir publicējusi pārskatu, un tur starp 162 pasaules valstīm Latvija ir minēta 50.vietā tautas attīstības ziņā; igauņi priekšā, lietuvieši priekšā — viņi skaitās pie attīstītām valstīm, mēs — pie vidēji attīstītām valstīm. Kā jūs to vērtējat?

A.Bērziņš: — Nu, statistikai nekad nevar visā pilnībā ticēt, un skaitļi ir tāda lieta, ar kuriem var veikt dažādas manipulācijas. Bet tai pašā laikā jāpiekrīt, ka mēs neesam augsti attīstīta valsts, mēs esam vidēja valsts. Mēs tieši esam tajā zonā, kad mums ir jāizšķiras, kur mēs gribam būt — kopā ar attīstītām valstīm vai nokrist varbūt vēl zemāk, vai palikt kaut kādā veidā eksistēt šinī zināmajā pelēkajā zonā, tā sauktajā vidējā. Tā ka taisnība vien ir. Un, ja tā nopietni paskatāmies, tad ne Igaunija, ne Lietuva arī nav attīstītas valstis šobrīd.

— Pēc tās ranga tabulas tā iznāk!

A.Bērziņš: — Jā, jā, varbūt neskatīsimies ranga tabulas, skatīsimies, kas notiek īsti dzīvē. Ir aptuveni tas pats attīstības līmenis — šur tur mums ir labāk, šur tur varbūt lietuviešiem labāk, šur tur igauņiem labāk, tā ka teikt, ka ir kaut kāda milzīga atšķirība, būtu absolūti nepareizi.

— Un tomēr — kādos rādītājos gribētos, lai Latvija paceltos pāri Igaunijai un Lietuvai?

A.Bērziņš: — Mēs jau dažos rādītājos esam pacēlušies. Pagājušā gadā ekonomiskās attīstības pieaugums, kopprodukta pieaugums mums ir augstāks nekā Lietuvā un Igaunijā; inflācija mums ir bijusi zemāka nekā Lietuvā un Igaunijā, tā ka ir jau vesela virkne rādītāju, kuros mēs esam priekšā, kuriem ilgtermiņā jādod vēl lielākas priekšrocības.

— Tagad par iekšpolitiku. Bija laikrakstos publicēts raksts par Aivara Lemberga un Andra Šķēles tuvināšanos, un ir rakstīts tā, ka, pamazām tuvinoties nesamierināmiem politiskiem pretiniekiem — Tautas partijas līderim Andrim Šķēlem un Ventspils domes priekšsēdētājam Aivaram Lembergam, diezgan iespējama varētu būt situācija, ka partija "Latvijas ceļš" kļūst nevēlama un tiek izspiesta no svarīgu lēmumu pieņemšanas un ka svarīgi lēmumi varētu tikt pieņemti aiz muguras premjeram un "Latvijas ceļa" priekšsēdim Andrim Bērziņam. Tas nu ir viens akmens jūsu dārziņā.

A.Bērziņš: — Tas nav akmens, tas ir kāds pieņēmums, ko teicis kāds viens cilvēks. Ja tā nopietni palūkojamies, tad, man liekas, cilvēki jau visi atceras, ka, pirms mani apstiprināja šajā amatā, pirms es devu piekrišanu savai apstiprināšanai šajā amatā, tieši es mēģināju šos abus cilvēkus nosēdināt pie viena sarunu galda, un tā mana pozīcija bija ļoti vienkārša — ir ļoti slikti, ja Latvijā, mazajā Latvijā, divi cilvēki, kuriem ir pietiekami liela ietekme, viens otru apkaro tā vietā, lai mēs visi kopā cīnītos par Latvijas attīstību, darītu Latvijas labā kaut ko. Es nevaru komentēt nevienu no šīm baumām tāpēc, ka es faktiski valdības darbā neesmu sajutis nekādas tuvināšanās pazīmes, un gribu teikt tā, ka koalīcijā visi jautājumi ir jāsaskaņo. Ir daži jautājumi, kas jāsaskaņo, visiem vienojoties; ir daži jautājumi, kuri vienkārši ar balsošanas mehānisma palīdzību tiek risināti, tā ka, ja būs šāda informācija, es jums katrā gadījumā to darīšu zināmu.

— Lemberga kungs vēl saka arī tā, ka uz viņa un Šķēles kompromitācijas rēķina daži ir centušies izveidot savas valdības pamatu.

A.Bērziņš: — Nu droši vien tā ir bijis, bet tikai katrā gadījumā tas neesmu bijis es!

— Un tālāk vēl tā: "Ja jūs šodien pavaicāsit, kāda ir "Latvijas ceļa" ideoloģija, atbilde būs — par katru cenu noturēties pie varas, par katru cenu amatos! Šādai partijai perspektīvas nav," tā Aivars Lembergs.

A.Bērziņš: — Nu, viens dižs domātājs teica tā: Lemberga kungam nav taisnība, bet es esmu ar mieru atdot savu dzīvību, lai viņš to, ko domā, varētu runāt. Es gribu teikt tā — mēs dzīvojam demokrātiskā valstī; katram ir tiesības kaut ko teikt, bet "Latvijas ceļam" — pilnīgi droši — ir sava ideoloģija; un, no otras puses, es gribu teikt, ka valdības vadīšana man nav pašmērķis. Tanī brīdī, kad jutīšu, ka kāds mani mēģina padarīt par marioneti, es vienkārši beigšu šos pienākumus pildīt — absolūti bez kādiem pārdzīvojumiem.

— Un te būtu vietā klausītāja jautājums par sertifikātiem. Klausītājs saka tā: vai tiesa, ka lielākā daļa sertifikātu ir koncentrēti Lemberga un Šķēles rokās, un ja sertifikātu termiņu pagarinās, tad par visu varu tāpēc, lai Lembergs un Šķēle varētu tos kaut kur izdevīgi ieguldīt? Tā klausītājs.

A.Bērziņš: — Tās ir baumas. Sertifikāti šobrīd ir kopējā apgrozībā — ja es pareizi atceros — par 580 miljoniem latu kopējā summā, un es nedomāju, ka Latvijā ir tik bagāti cilvēki, lai uzpirktu tādu sertifikātu daudzumu, tā noteikti nav taisnība. Cik konkrēti katram cilvēkam ir šo sertifikātu, to es nevaru pateikt; tad droši vien ir jāgriežas pie šiem konkrētajiem cilvēkiem un viņiem tas jājautā. Katrā gadījumā sertifikātu esamība ir zināmā mērā saistīta ar privatizācijas procesu. Ja privatizācijas process daudzmaz sekmīgi virzīsies uz priekšu un to daļu sertifikātu, kuru ir plānots atprečot caur lielo privatizāciju, tad, protams, ir iespējams, ka sertifikātu termiņu neviens nepagarinās. Ja tas tā nebūs, nu, tad Saeimā būs šis jautājums jāskata politiski, jo valdība nevar izlikties, ka sertifikātu nav, ja tie reāli ir un ja nav radīta iespēja šos sertifikātus kaut kādā veidā atprečot vai realizēt.

— Bet īstenībā jau ir arī tā — ja kādam ir koncentrēti sertifikāti, tad kāds cilvēks tos ir labprātīgi, brīvprātīgi pārdevis, un tā bija viņa brīva griba.

A.Bērziņš: — Nu, protams — sertifikāti jau kā vērtspapīri ir brīvā apgrozījumā, katrs var pārdot tik sertifikātu, cik uzskata par nepieciešamu, un nopirkt tik sertifikātu, cik viņš grib.

— Vēl par citām mūsu valsts lietām. Tātad, runājot par celulozes rūpnīcas celtniecību, valdība turpina to savu nostāju, ka ārvalstu investoriem ir jāstrādā tā, lai Latvijas valstij arī būtu savs lielais ieguvums. Kā jūs domājat — kā panākt, lai Latvija tiešām būtu ieguvēja gan bezdarba līmeņa samazināšanā, gan arī materiāli gūtu naudu?

A.Bērziņš: — Ja šis projekts tiks realizēts, tad, protams, Latvija būs noteikti ieguvēja, un visas tās lietas, par kurām jūs runājāt, noteikti notiks, un it īpaši, es domāju, tas būtu ļoti labs impulss tieši reģionam ap Madonu, Jēkabpili un prom uz Latgales pusi. Tas varētu būt papildu impulss tādai nopietnai reģionālai attīstībai, un tas varētu būt viens no galvenajiem un labākajiem šī projekta novērtējumiem papildus pie visām jaunām darba vietām un dažādām pārējām labajām, pozitīvajām lietām, kas būs ar šo projektu. Mēs valdībā tiešām par šo jautājumu diskutējam, piemēram, otrdien valdībā skatījām jautājumu par mandātu sarunu grupai, un tur bija tādi ļoti nopietni jautājumi, piemēram, kā sarunu grupai ir jāuzvedas, kas viņiem ir jāsaka, piemēram, jautājumā par to, ka vajadzētu palielināt atļauto slodzi uz ceļiem. Teiksim, investori vēlas pārvadāt kokus ar 60 tonnu mašīnām, uz Latvijas ceļiem šobrīd ir atļauta maksimālā noslodze 52 tonnas.

— Kas tad investēs naudu šo ceļu būvei?

A.Bērziņš: — Tur jau ir tas jautājums, un mēs tieši tā to lēmām, ka nevaram šobrīd atļaut uz mūsu ceļiem, kuri pamatā būvēti uz dolomīta šķembu bāzes, uz dolomīta šķembu spilveniem, ļaut braukt mašīnām ar 60 tonnu kravu. Ja ir runa par kādiem konkrētiem ceļu posmu nogriežņiem, tad šis jautājums ir jāskata kopējā šī projekta kontekstā. Tāpēc mēs pieņēmām lēmumu, ka netaisāmies mainīt šo 52 tonnu svaru uz Latvijas ceļiem, bet savukārt uzdevām sagatavot īpašu viedokli šai sarunu grupai par to, kuri varētu būt tie ceļu nogriežņi, ja gadījumā ir jāmeklē kāds kompromiss par šiem pārvadājumiem — ja tie ir kādi atsevišķi ceļa gabaliņi, tad to acīmredzot var pārskatīt.

— Valdība otrdien akceptēja arī valsts pārvaldes reformas stratēģiju 2001.—2006.gadam, bet tās ir tikai tādas vadlīnijas, kur varētu īsi teikt — ātrāk, augstāk, tālāk! Vai jūs varat ko konkrētāku pateikt?

A.Bērziņš: — Nu ne gluži! Tur ir pamatā aprakstīti visi tie principi un visas tās lietas, kas mums valdībā ir jāizdara. Tās nav konkretizētas tik tālu, ka būtu pateikts, kam konkrēti ir jādara un līdz kuram laikam. Pēc šīs stratēģijas pieņemšanas katra ministrija saņēmusi uzdevumu sagatavot rīcības plānu, šo rīcības plānu atsūtīt attiecīgam ministram, kurš to apkopos un pēc tam stādīs priekšā valdībā. Tur būs ļoti daudzas un dažādas lietas, kas saistītas tieši ar administrācijas darba uzlabošanu, optimizēšanu; tur ir dažādu inspekciju strukturēšana, tur ir pārbaudes organizācija, tur ir valsts administrācija, tur ir administrācijas izvietojums vienmērīgs pa visu Latviju, lai nav tā, ka, teiksim, administrācija koncentrējas tikai galvaspilsētā. Tur būs vesela virkne ļoti interesantu un ļoti nopietnu darbu, un tas ir tāds darbs, kas faktiski bija iekavējies. Es gribu teikt, ka tas kādus gadus trīs ir nokavēts.

— Birokrātiskais aparāts ir tas, kas apēd arī daudz valsts naudas. Jūs domājat šo aparātu samazināt, palikt tādā līmenī vai palielināt?

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā nav nekādu speciālu plānu palielināt valsts pārvaldes aparātu. Šīs stratēģijas mērķis jau tieši bija tāds — nepalielinot valsts pārvaldes aparātu, padarīt to efektīvāku, cilvēkiem pieejamāku un draudzīgāku.

— Tieši cilvēkiem draudzīgāku — tas arī būtu svarīgi ...

A.Bērziņš: — Tieši tā ir tā galvenā lieta, jo aparāts jau strādā nevis tāpēc, ka tas būtu vajadzīgs Bērziņam vai kādam citam ministram; tas ir mehānisms, kādā veidā valsts vara kontaktējas ar konkrētiem cilvēkiem.

— Un ka viņiem vajadzīgs ir cilvēks, nevis cilvēkiem viņi tik daudz.

A.Bērziņš: — Tieši tā, tieši tā!

— Tagad par bezdarba līmeni. Šajā mēnesī bezdarba līmenis ir krities, acīmredzot tāpēc, ka ir vasara. Kā būtu iespējams, ka šī līkne tāda saglabātos arī turpmāk uz priekšu, jo tagad ir vasaras darbi, un tas to līkni tā mazinājis.

A.Bērziņš: — Ziniet, ir tāda tendence, teiksim, ir tā sauktās sezonālās svārstības, kad bezdarbs iet uz leju, un jāsaka — kādus pēdējos četrus gadus šāda tendence ir redzama. Bet tai pašā laikā visu manas valdības laiku mēs redzam tendenci, ka pakāpeniski bezdarbs samazinās. Tas ir tieši saistīts ar to, ka ekonomika iet uz augšu, ka kopprodukts palielinās, un šā gada pirmais ceturksnis liecina, ka mums šie sasniegumi ir vēl labāki nekā pagājušajā gadā, kad pirmajā ceturksnī iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 8,2 procenti, un, ja otrais ceturksnis un vispār gads būs labs, tad faktiski šim bezdarbam tīri objektīvi jābūt zemākam.

— Vairāku klausītāju jautājumi ir par pensijām: kad varēs saņemt pilnas pensijas arī strādājošie pensionāri — algas un pensijas?

A.Bērziņš: — Valdība ir lēmusi, ka tas varētu būt 1.aprīlis nākamajā gadā.

— Un vēl viena pensionāre vaicā: vai tiem pensionāriem, kuri saņem milzīgas pensijas, simtiem latu, un arī lielas algas, nevajadzētu iztaisīt kādus "griestus" un ierobežojumus tai naudai?

A.Bērziņš: — Līdz šim šādi ierobežojumi bija, vismaz tai naudai, kura tiek aplikta ar nodokļiem. Es domāju, ja mēs atgriežamies pie pilnas pensijas, tad aplikšana ar nodokļiem ir efektīvāks līdzeklis nekā pašas pensijas "griestu" ierobežošana, bet visi šie likumi ir sagatavoti, nosūtīti uz atbildīgo Saeimas komisiju, un Saeima tūlīt pēc atnākšanas no atvaļinājuma droši vien ķersies pie šī jautājuma.

— Un vēl klausītāja, viņai 90 gadu, teica tā: mēs no diviem slepkavām un viņu bistēm esam tikuši vaļā — no Ļeņina un Staļina; kāpēc tagad ir jāliek Pēteris I? Kad bija Pēteris, tad gaili nevarējuši dzirdēt dziedam pa trim verstīm.

A.Bērziņš: — Man ir grūti ko komentēt. Šeit vajadzētu uzaicināt Rīgas domes priekšsēdētāju Gundaru Bojāru un pajautāt, jo šis piemineklis ir Rīgas domes īpašums. Es zinu, ka ir viens domes lēmums, ar kuru bija nolemts šo pieminekli dāvināt Sanktpēterburgai tās 350 gadu jubilejā; šis lēmums, cik es zinu, nav atcelts. Tātad Gundars Bojārs ir acīmredzot atbildīgs par to, kā šo jautājumu risinās tālāk.

— Un klausītāja, kurai esot "tā nelaime dzīvot Čaka ielā", teica, ka Čaka ielas māju iedzīvotājiem vienkārši neiedomājama situācija, jo viņu kāpnēs "viss notiek".

A.Bērziņš: — Nu, pirmkārt, kāpnes vajadzētu slēgt, vajadzētu visiem kopā uzlikt vai nu atslēgu, vai kādu pulti, ar kuru aizslēgt šīs kāpnes, un problēma būtu atrisināta.

— Un — tas ir jau ārpus klausītāju jautājumiem — HIV inficēto skaits Latvijā strauji palielinās.

A.Bērziņš: — Ko mēs esam izdarījuši. Mēs esam pamatizglītības un vidējās izglītības standartā ielikuši veselības mācību kā obligātu priekšmetu, un šajā veselības mācības kopējā kontekstā ir jautājums par dzimumaudzināšanu, pretapaugļošanās līdzekļiem un dažādām šādām lietām. Es gribu aicināt visus vecākus stāstīt saviem bērniem, informēt savus bērnus; es gribu aicināt visus jauniešus padomāt, ko viņi dara. Jāsargā ir pašam sevi, tad arī visi pārējie tevi sargās!

— Ļoti īsi vēl pēdējais jautājums, ko jums uzdod Saeimas deputāts Andris Bērziņš: vai Ministru kabinets neplāno tuvākajā laikā sēdi par bērnu tiesībām un jautājumiem?

A.Bērziņš: — Katru nedēļu mēs izskatām kādu jautājumu par bērniem. Piemēram, pagājušonedēļ mēs piešķīrām 3 tūkstošu latu pabalstu trīnīšiem, nākamnedēļ mums Ministru kabineta sēdē ir plānots jautājums par demogrāfisko situāciju un par demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā