Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru prezidents: - intervijā Latvijas radio 9. martā - preses konferencē Latvijas televīzijā 9. martā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.03.2000., Nr. 90/91 https://www.vestnesis.lv/ta/id/2593

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar izpratni un atbalstu ceļā uz Eiropu

Vēl šajā numurā

10.03.2000., Nr. 90/91

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio 9. martā

Intervija Latvijas radio 9. marta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.07. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

Labdien! Studijā Ministru prezidents Andris Šķēle.

A.Šķēle : — Sveicināti!

— Kā vienmēr, tātad atbildes uz visiem mūsu klausītāju jautājumiem. Un tā pirmais jautājums. Laikam šī nedēļa ir pietiekami vētraina, kā vienmēr, bet viens no neapšaubāmi svarīgākajiem jautājumiem ir Nacionālās bibliotēkas celtniecība. Pēdējā laikā parādās presē tādas satraucošas domas: cenas kāps, elektroenerģiju cilvēki "nepavilks", rodas protesti.

A.Šķēle: — Jā, es domāju, ka pie šī jautājuma mums droši vien vajadzētu pakavēties nedaudz ilgāk. Man gribētos teikt, ka šī valdība ir spējusi pieņemt jau vairākus ļoti nozīmīgus lēmumus. Pirmais tāds nopietns, visai tautsaimniecībai pozitīvā ziņā efektu dodošs būs, protams, lēmums par celulozes rūpnīcas celtniecības sākšanu. Tātad valdība to nolēma, ministram ir deleģējums parakstīt dibināšanas dokumentus, un šīs Saeimas laikā reāli jau jāsākas būvniecībai. Tas ir apmēram miljardu dolāru vērts projekts. Ilgi nevarēja tam saņemties, mēs rūpīgi izvērtējām visu, atradām par iespējamu to uzsākt tieši tagad, kad jūtams, ka tautsaimniecība atkal sāk atkopties. Kas attiecas uz otro projektu, Nacionālās bibliotēkas projektu, kaut kādā ziņā es to vērtētu kā vēl nozīmīgāku nekā celulozes rūpnīca.

Šis ir projekts, kurš aptver visu Latviju, visus cilvēkus, kas alkst pēc zināšanām, kas grib mācīties, kas grib studēt, visus ģimenes locekļus, kuru bērni grib mācīties; tas katru skars tiešā veidā, tas ir nacionālas nozīmes projekts, un mēs esam spējuši šeit apvienot trīs lietas. Pirmais, protams, neapšaubāmi ir pats izcilais ēkas veidols, ko ir izlolojis mūsu latviešu arhitekts Birkerts. Otra lieta ir saturs, kas šajā ēkā būs, un tas ir tas, par ko es runāju — viss modernais, ko vien mēs spējam šobrīd informātikas jomā darīt, lai katrā lauku bibliotēkā, katrā pagasta bibliotēkā, katrā vidusskolā būtu iespējams strādāt vienā tīklā ar šo bibliotēku. Un trešā lieta. Mēs spējām izdomāt un piedāvāt reālu finansēšanas mehānismu, kas nepārvērtīs šo vērienīgo projektu, šo realizācijas gaitu par kādu beztermiņa projektu, kas gadiem vilktos. Reāli šī Nacionālās bibliotēkas ēka, šīs projekts tiks pabeigts 2004.gadā, faktiski šis Saeimas laikā būs pabeigti visi galvenie būvdarbi.

Un tādā veidā, šīs trīs lietas spējot atrisināt, mēs esam rādījuši savu gribu, savu apņemšanos, ka mēs to varam. Protams, tagad līdīs ārā no visām malām visādi skeptiķi. Kā vienmēr — līdīs ārā un teiks: mēs to nevaram, mēs to nespējam, varbūt vajag, bet kā, varbūt vēlāk. Šajā brīdī, man šķiet, ir iespējams to iesākt, valdība ļoti rūpīgi debatēja par to, mēs pirmo reizi par to bijām debatējuši jau oktobrī. Bija jāmeklē risinājumi, bija jāizvērtē vēlreiz, bija jāuzlabo daudzas lietas. Risinājums ir atrasts, tas ir, manā uztverē, tiešām nacionāla projekta apzīmējuma vērts, un es esmu pārliecināts — mēs varēsim lepoties, ka Latvija ir spērusi XXI gadsimtā ļoti nozīmīgu soli.

— Es atgādinu, ka jūs pats iepriekšējās premjerēšanas laikā bijāt skeptisks pret šī projekta īstenošanas iespējām.

A.Šķēle: — Jā, tādēļ ka pietrūka divu būtisku lietu. Bija skaidrība, ka ir šis piedāvājums par ēku, bet nebija satura šai ēkai, jo kaut kā bija iedomājušies, daudzi cilvēki bija palikuši varbūt pie viedokļa, ka tā būs tikai grāmatu glabātava. Jā, grāmatas mēs tur glabāsim, tās ir jāsaudzē, tā ir mūsu vēsture, tā ir mūsu pagātne, bet tā ir tikai viena no daļām. Svarīgākais ir tas, ka šobrīd ir jauns saturs, kas ļaus efektīvi strādāt, kas ļaus izmantot visas tās iespējas, ko dod pasaule, ko dod citas bibliotēkas, atļaus, nepārvietojoties fiziski, caur datu pārraides tīkliem strādāt — tas ir tas būtiskais jaunais pienesums. Un toreiz galīgi nebija skaidrības, nebija neviena normāla piedāvājuma, kā finansēt, jo mēs nevaram to darīt uz kādas citas nozares rēķina. Un bija jāatrod tāds risinājums, kas katru mēnesi varbūt nav sāpīgs, kas ir mazs piliens, bet galu galā ilgākā laikā tas kā vērienīga straume tomēr var sanest to nepieciešamo apjomu, kas ir vajadzīgs.

— Vēl par saturu — vai tas nozīmē, ka tās grāmatas būs lasāmas internetā, piemēram, kā tas ir šobrīd daļā bibliotēku?

A.Šķēle: — Jā, protams, tās grāmatas, kas būs elektronizētas, un pie tā arvien vairāk pasaule strādā. Tas skar arī unikālus fondus, jo daudzas senas vēsturiskas grāmatas, kas ir vienā eksemplārā, nebūs atļauts kādam šķirstīt. Tās tiks ieskenētas, tās tiks elektronizētas, un ar tām varēs strādāt tādā veidā. Kā zinām, arvien vairāk rodas arī modernās grāmatu izdošanas metodes. Visa prese šobrīd ir pieejama elektronizētā veidā, iespējams vieglāk un ātrāk sameklēt. To nevar salīdzināt ar laiku kādreiz, kad kādam jauneklim vai jaunietei, kas studē, vajadzēja varbūt pāršķirstīt laikrakstu lapas, žurnālu lapas, lai sameklētu kaut ko. Tagad pēc modernām analītiskām meklēšanas metodēm var sameklēt uzreiz, var izšķirot visu periodiku. Cilvēks šobrīd ir apbruņots ar daudz, daudz jaudīgākiem instrumentiem, cilvēkam ir dota iespēja kļūt, ja tā var teikt, daudz gudrākam, ātrāk reaģēt spējīgam, vārdu sakot, tādam, kurš spēs izdarīt savā dzīvē daudz, daudz vairāk.

— Un par šo finansējumu, šie biļešu cenu pieauguma draudi, maznodrošināto cilvēku satraukums?

A.Šķēle: — Es varbūt minēšu dažus skaitļus. Tātad vidēja divu bērnu ģimene, kurai bez tam vēl mājās nav centralizētas apgādes ar siltumu, bet boilers. Tāda ir mana biroja vadītāja Zalāna kunga ģimene, viņam tas mēnesī papildus izmaksās 40 santīmus. Tas nav maz, protams, 40 santīmi. Un tai pašā laikā tas nav arī pārāk daudz. Vientuļam pensionāram tas aptuveni pēc viņa patēriņa būs 7 santīmi. Vidēji elektroenerģijas patēriņš ģimenes budžetā veido 2,8 procentus. Tātad no visa tā, ko ģimene vidēji patērē, cenu grozā 2,8 procenti ir elektroenerģija; viena četrdesmitā daļa sadārdzinās šiem 2,8 procentiem — tātad par septiņām simtdaļām paliek dārgāka šī lieta. Tas, tas nu nav tas, no kā vajadzētu atturēt. Bet kas attiecas uz, teiksim, "Latvijas dzelzceļa" paziņojumiem, ar tiem es iepazīšos vēlreiz. 90 tūkstoši, lūk, viņiem pienākšot kaut kā papildus un kas tur tamlīdzīgi, tāpēc vajadzēšot to visu biļešu cenās ielikt. Ziniet, tie 90 tūkstoši veido tikai 0,5 procentus no tās naudas summas, ko "Latvijas dzelzceļš" iztērē elektroenerģijas vajadzībām. Tie ir 0,5 procenti no kopējiem izdevumiem. Ja par 0,5 procentiem šī iestāde nav gatava savu efektivitāti pacelt, ja viņi nav gatavi ieekonomēt uz visvisādiem nevajadzīgiem citiem tēriņiem un visām citām lietām 0,5 procentus, bet taisās ar to biedēt iedzīvotājus! Nu, paskatīsimies! Šeit kā pilnīgi pretēju piemēru es varu minēt Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldi, kas atzīst, protams, ka tas būs dārgāk, bet viņi saprot šī projekta vērienīgumu, nozīmību un ir gatavi meklēt šīs iespējas, lai biļešu cenas nav jāpaceļ. Tā ka šeit vēlreiz varu atkārtot: skeptiķu pietiks, bet, ziniet, ja ļautu vaļu tādiem, kas tur "Latvijas dzelzceļā" saimnieko, mēs nekad un neko neizdarītu šajā valstī — nekad un neko. Ja gribam, ir jāspēj.

— Iesim pie citiem tematiem. Paldies visiem, kas vēstules sūtījuši: Priksnes kundze, Pētersones kundze, Vingra kungs! Es šīs vēstules nododu tālāk premjeram. Viens ir jautājums, pie kura mēs faktiski pirms pāris nedēļām bijām atgriezušies, vēlreiz par Rīgas Aviācijas universitāti. Jūs teicāt, ka paskatīsities.

A.Šķēle: — Jāsaka — vēl neesmu saņēmis atbildi. Tiešām ir lūgts izglītības ministram iesniegt man sarakstu, cik tālu ir tā mantas novērtēšana un pārdošana, lai mēs zinātu, cik naudas būs. Mēs jau pagājušo reizi arī nācām pie tāda kopīga risinājuma, ka mums ir jālabo likumdošana, lai darbinieki justos sociāli aizsargāti tādā ziņā, ka par noteiktu kavējumu — viena mēneša vai cita laika periodā — viņiem nenomaksājot sociālo nodokli, iestādes vadītājam vai uzņēmuma vadītājam ir kriminālatbildība. Tā jābūt — ja viņš nespēj paziņot laikā saviem darba ņēmējiem to, ka nespēj par viņiem nomaksāt godīgi nodokļus, un to neizdara, ja šādi paziņojumi nav sniegti, tātad darbinieki nav informēti par to, viņi dzīvo ilūzijā, ka par viņiem maksā, tad īstenībā ir jāiedarbina cits mehānisms, ir jābūt kriminālatbildībai pret šādu iestādes un uzņēmuma vadītāju. Es taisos par šo priekšlikumu debatēt tagad ar labklājības ministru, jo sociālie nodokļi ir, protams, viņa sāpe un finansu ministra sāpe, un — arī ar tieslietu ministru. Es domāju, ka šeit ir jāpastiprina atbildība, jo darbiniekam jau tiek slēpts, viņam tiek melots acīs par to, ka par viņu iemaksāto naudu tālāk neiemaksā tajos speciālajos sociālajos fondos, no kuriem varētu viņam būt gan pensija, gan slimības pabalsts, gan bezdarbnieka pabalsts, ja tādu kādreiz vajadzīgs maksāt. Šeit darbinieks ļaunprātīgi tiek mānīts, un ir jābūt atbildībai par šo ļaunprātību.

— Bet ja viņš arī, kā saka, naturāli acīs pasaka: piedod, mēs maksāt nodokli par tevi nevaram, mēs nemaksājam nodokli!

A.Šķēle: — Jā, bet, ja tas termiņš, teiksim, ir viens mēnesis, tad darbinieks zina: ir viens mēnesis, viņš var nopietni satraukties, domāt. Sliktākajā gadījumā viņš var teikt: šeit nav ko cerēt, ka būs kāds risinājums; vismaz cilvēks netiek maldināts, ir skaidri zināms, ka par viņu nemaksās nodokli un viņš paliks apzagts.

— Tos arī nevar piespiest, arī lielāku atbildību viņiem lūgt — tiem, kuri vienkārši saka: piedod, es nevaru maksāt, es nemaksāšu?

A.Šķēle: — Nē, nē, bet runa ir par to, ka cilvēkam vismaz ir jābūt informētam, un, ja cilvēks netiek informēts, tas, protams, neatbrīvo no atbildības par to, ka nodokļi netiek maksāti, bet es šeit runāju nedaudz par ko citu.

Man raksta vēstulēs cilvēki, viņi saka: ja būtu to zinājuši, bet mums jau par to neteica.

— Es piekrītu par tiem, kas neteica, bet kā būs ar tiem, kuri sola un vienalga nemaksā? Vai arī tur nevajadzētu atbildību palielināt? Varbūt tur arī jāskatās?

A.Šķēle: — Protams, tur ir vienkārši jāstrādā, ir jābūt iespējai šos vadītājus bezgožus sodīt, bet šobrīd es ļoti gribēju akcentēt šo lietu, ka ir jābūt nodrošinātai informācijai un cilvēkiem ir jāzina, kas notiek ar viņu naudu.

— Un te varbūt sasaucas jautājumi, Melnalkšņa kungs jautāja mums, ko darīt, lai atvieglotu nodokļu slodzi ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Līdz ar to viņi maksātu vairāk.

A.Šķēle: — Valdība ir sākusi strādāt jau pie 2001.gada budžeta, un mēs paredzam tālāk samazināt nekustamā īpašuma nodokli ražošanas vajadzībām. Kā zināt, pagājušā gadā bija 4 procenti, šogad mēs pārgājām uz 1,5 procentiem, un finansu ministrs ies tālāk ar piedāvājumu samazināt šo nodokli līdz vienam procentam, tāpat samazināt par vienu procentu sociālā nodokļa iemaksas lielumu. Tātad vēl par viena procenta samazinājumu arī šajā ļoti lielajā nodoklī, kas ir vairāk nekā 30 procenti.

— Daiga Krapanova jautā: cik procentu cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma, vai nav par daudz? Un ko var darīt?

A.Šķēle: — Jāsaka, ka bieži vien arī viens otrs skaitlis tiek ne tā pasniegts. Es atceros, kā pirmā brīdī pats ar lielām šausmām lasīju šo paziņojumu: 83 procenti cilvēku dzīvo zem nabadzības robežas. Redziet, tie 83 procenti bija no tiem cilvēkiem, kam ir tiesības lūgt un saņemt sociālo palīdzību. Jā, tas arī ir liels skaitlis, ka no tiem cilvēkiem, kas griežas pašvaldībās pēc sociālās palīdzības, tik liels procents ir ar ļoti, ļoti maziem ieņēmumiem, protams. Valdība ir izskatījusi un atbalstījusi labklājības ministra Jurdža piedāvājumu, kādā veidā sociālā palīdzība ir jāorganizē pa jaunam. Šis dokuments ir publisks, koncepcijas veidā pieejams Ministru kabineta interneta lapā, un šobrīd jebkurš var izteikt savus priekšlikumus, jo tālāk, balstoties uz šo koncepciju, tiek gatavoti konkrēti normatīvie akti.

— Oļegs jautā: uz ielas dzīvo bērni, kuriem ir vajadzīga palīdzība, un vai jūs gribētu redzēt presē šādu tekstu: "Latvijā iet bojā bērni?"

A.Šķēle: — Es domāju, ka neviens negribētu, un es domāju, ka katram normālam cilvēkam sāp sirds redzot, ja vēlā vakarā kāds bērns, vēl ne visai labi ģērbies vai ne visai labi paēdis, klīst pa ielām. Mums katram par to sāp sirds. Bet pirmām kārtām vienmēr rodas tas jautājums: bet kur ir, ko dara šobrīd viņa vecāki? Darbā, mājās, dzer, ko viņi dara? Jo, galu galā, tas viss, kas notiek ar mūsu bērniem, pirmām kārtām rodas no problēmām funkcionēt nespējīgās ģimenēs.

— Edgars Kauliņš jautā, šajā gadījumā gan konkrēti par šo pienu "Lāsēnu", kurš ir pārgājis no Latvijas uz Igaunijas ražošanu. Jautājums ir vispār par to, ka Latvijas ražotnes pārceļas šobrīd uz Krieviju, jo Latvijā acīmredzot kļūst neizdevīgi.

A.Šķēle: — Tas ir tas pats jautājums, kam mēs iepriekš jau pieskārāmies, es minēju, ka finansu ministra piedāvājums ir arī nākamgad turpināt nodokļu samazināšanu. Šobrīd notiek aktīva konkurence, kuras valstis varēs piedāvāt uzņēmējiem labākus noteikumus. Labāki noteikumi ietver sevī arī mazākus nodokļus, un jāsaka, ka mēs šobrīd vairāku nodokļu likmju ziņā esam stipri neizdevīgāki kaut vai par kaimiņu valsti Igauniju. Tā ka šeit jārēķinās ar to, ka budžets, lai cik svarīgi ir papildus papildināt un ieņemt, dabūt vairāk naudas, tai pašā laikā jārēķinās, ka būs konsekventi jāturas pie nodokļu nepaaugstināšanas politikas, samazināšanas politikas uzņēmējiem un tādā veidā varbūt arī jārēķinās, ka tik daudz, cik mēs gribētu tērēt no valsts budžeta, mēs nevarēsim.

— Rūdols Skrastiņš atsūtījis 11 jautājumus, gandrīz visi saistīti ar Valsts prezidenti. Skrastiņa kungs, atvainojiet, mēs nevaram visus tādā formā stādīt. Es paņemšu vienu, kas laikam varētu izteikt šo visu 11 jautājumu būtību. Viņš uzskata, ka Valsts prezidente ir sociāldemokrātiska un jautā: vai jūsu valdības darbam netraucē pašu ievēlētā prezidente — jā vai nē?

A.Šķēle: — Es domāju, ka mēs visi varam būt lepni par to, ka mums ir tautā cienīta Valsts prezidente, kas bauda augstu tautas uzticību. Prezidentes loma ir, ja tā var teikt, būt ļoti tolerantai pret visiem, nekādā veidā, es domāju, nesimpatizēt vienam vai otram politiskajam spēkam, tādā veidā saglabājot visu laiku objektivitāti. Un man šķiet, ka Valsts prezidente tiek ar to ļoti, ļoti labi galā.

— Mums bija šodien arī aktuālā intervija par zemnieku problēmām, un tur bija izteikts pārmetums valdībai, ka šī valdība maz interesējas par lauksaimnieku problēmām, nav vairs šīs sadarbības, kāda bijusi Krištopana valdības laikā, kāda gan izveidojās toreiz zemnieku nemieru laikā, kad daudzi jautājumi tika risināti divpusējās un trīspusējās sarunās. Varbūt šajā sakarā arī Zentas Remas jautājumus: kāpēc nedarbojas cūkgaļas aizsardzības, tirgus aizsardzības likums? Galu galā pārtikas rūpniecībā ir daudz importa gaļas.

A.Šķēle: — Nu, man jāsaka, ka gandrīz jau gadu — jūnijā būs vesels gads pagājis, kopš mēs esam šīs aizsardzības normas ieviesuši, — mēs jau faktiski varam rēķināties ar zināmu pozitīvu efektu, šobrīd jau jādomā ir arī par varbūt savādāku risinājumu. Jo, galu galā, mēs vēlamies palielināt kvotas virknei citu jutīgu produktu Latvijas ražotājiem, kurus mēs gribētu eksportēt uz Eiropas Savienību, un, lai mēs varētu šo jauno līgumu noslēgt, mums nāksies meklēt abpusēji pieņemamus risinājumus, tai skatā nāksies samazināt šo augsto aizsargmuitu cūkgaļai, un mēs varēsim par to pieprasīt pretī — un par to ir vienošanās, ka pret mums netiks lietota subsidētu produktu importa politika, un tas būs izdevīgi mūsu lauksaimniekiem kopumā.

— Aija Bogana jautā, varbūt mēs atgriežamies pie sākuma jautājuma, bet tas tagad ir aktuāls: pensijām neatrada 40 santīmus, ko pielikt, bet tagad ņems no ģimenēm. Viņa ir par bibliotēkas celtniecību, bet ar mieru dot tikai tad, ja arī pensionārs varēs dzīvot kā cilvēks.

A.Šķēle: — Jā, vientuļam pensionāram šī summa mēnesī ir aptuveni 7 santīmi. Es domāju, ka, tautsaimniecībai tagad sākot strādāt, mēs spēsim arī droši vien veikt attiecīgas indeksācijas. Es domāju, ka šie 7–8 santīmi nebūs droši vien tas, kas pārāk smagi būs izjūtams. Daudz vairāk es taisos pievērst uzmanību dažādiem regulatoriem. Kā zināt, inflācijā apmēram trešo daļu šobrīd sastāda pēc īpatsvara administratīvi regulējamās cenas. Tas nozīmē, ka dažādi monopolisti kā "Lattelekom", "Latvenergo", dažādas biļešu cenas, kas administratīvi tiek regulētas, acīmredzot netiek precīzi noteiktas. Šīs cenas droši vien bieži nav pamatotas, nav izvērtētas, un šis ir arī īstais iemesls un īstais laiks varbūt, kāpēc vēlreiz ķerties klāt arī šīm regulatoru lietām. Saeima šobrīd strādā ar likumu par vienoto regulatoru, kas paredz jaunu kārtību. Valdība ir piešķīrusi papildu naudu Ekonomikas ministrijai, ministrs Makarovs rūpīgi strādā pie šī jautājuma, lai mēs iedibinātu sabiedrībā saprotamu, Eiropas praksē akceptētu administratīvo cenu regulēšanu.

— Vēl viens jautājums. Mums kāda kundze zvanīja un teica tā: viņa daudz apmeklē operas, visādas kultūras iestādes, viņa nekad neesot redzējusi jūs ar kundzi tur. Vai jūs dodaties uz operu?

A.Šķēle: — Šopiektdien es būšu operā, tā ka "Rigoleto" operas laikā viņa mani varēs redzēt.

— Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Šķēle.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— preses konferencē Latvijas televīzijā 9. martā

TV 9.marta raidījumu "4.studija" vada žurnālists Mareks Gailītis

— Labvakar! Ēterā raidījums "4. studija", un šīvakara raidījuma viesis ir Ministru prezidents Andris Šķēle. Labvakar, Šķēles kungs! Studijā ir arī divu lielāko dienas laikrakstu, kam bieži vien ir atšķirīgi skatījumi uz notikumiem Latvijā, pārstāvji — Askolds Rodins no laikraksta "Diena" un Viktors Avotiņš no laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze". Kopš mūsu tikšanās ar Šķēles kungu ir pagājis viens mēnesis, un Latvijā šajā laikā ir notikuši daudzi un dažādi procesi — jauni pavērsieni pedofilijas skandālā, rotācijas ap Privatizācijas aģentūru, diskusija par iespējamiem Latvijas reģionu vadītājiem, valdības lēmums par Nacionālo bibliotēku, dažādu amatpersonu apstiprināšana un vēl daudz kas cits. Bet, pirms ķersimies klāt pie kaut kā nopietna, parunāsim nedaudz par svētkiem. Vakar bija 8.marts, Starptautiskā sieviešu diena, kas Latvijā vairs nav oficiāli atzīta. Šķēles kungs, kā jūs domājat, vai nevajadzētu šos kādreiz tik populāros svētkus oficiāli atjaunot, jo lielākā iedzīvotāju daļa to atbalsta un arī sievietēm būtu zināms prieks.

A.Šķēle: — Jā, tas taisnība, ka lielākajai daļai ir izteikta nostalģija pēc šiem svētkiem, un svētku, protams, nekad nav par daudz. Droši vien nevajadzētu būt tā, ka ir tikai viena diena gadā, kad sievietēm dāvina ziedus. Tajā pašā laikā tas tā interesanti, ka tikai Padomju Savienībā šī bija izejamā diena.

A.Škēle: — Acīmredzot kaut kā bija iegājies, ka varbūt tikai vienreiz gadā tad arī apsveica sievietes. Es aicinu svinēt svētkus ar ziedu pasniegšanu sievietēm katru dienu.

— Kā jūs domājat, vai vajadzētu atjaunot šos svētkus oficiālā valsts līmenī? Avotiņa kungs, lūdzu!

— Tās vecenes Klāra Cetkina un Roza Luksemburga mani pārāk neinteresē. Bet es domāju, ka pareizā orientācija ir domāta vispirms, nevis lai sieviete ir sarkana, oranža vai zila, bet ka viņa ir sieviete. Un ja, kā es vakar redzēju televīzijā, daudzām dāmām šie svētki sagādā prieku, tad droši vien lai viņi ir vismaz sabiedriskā cieņā. Lai tie ir, man tie netraucē, man netraucē arī pasniegt šajā dienā puķes.

— Rodina kungs, kā jūs domājat?

— Esmu par šo lietu vairākkārt runājis. Es esmu pret. Ne pret to, ka mēs pamanām sievieti, ne pret to, ka sievietei dāvinām ziedus, bet pret šo konkrēto datumu. Sāksim ar tām Viktora pieminētajām večām, kā tad bij ar tām pazemotajām, apvainotajām, diskriminētajām ... Nu, tad reizi gadā — iedeva puķīti un uzlika buču. Un tas viss padomju laikā, atceraties, bija ar pīrādziņiem, maizītēm, konjaciņiem. Un nākamā diena parasti bija izejamā diena, lai varētu atkopties.

— Tagad pie nopietnākām lietām. Šodien amatā tika apstiprināts jauns "Latvenergo" prezidents. Kā no drošiem avotiem ir zināms, apstiprināšana notika emocionāli diezgan saspringtā gaisotnē un nebija vienprātīga. Šķēles kungs, vai tad valdošo partiju pārstāvjiem varētu būt dažādas intereses?

A.Šķēle: — Domāju, ka interese ir viena — izvēlēties spēcīgu un piemērotu kandidātu. Tas, ka varētu būt dažādas domas, kurš kandidāts varbūt ir labāks, spēcīgāks vai piemērotāks, ir tīri normāli. Domāju, ka izvēlēts ir acīmredzot labākais, un aicinu, lai ātrāk stājas pie pienākumu pildīšanas.

— Kā jūs uzskatāt, vai šis cilvēks būs pietiekami profesionāls atbilstošajam amatam, jo viņa izglītība nav saistīta ar enerģētiku?

A.Šķēle: — Mums šobrīd ir zināms par viņu, ka viņš ir vadījis Latvijas "Statoil" uzņēmumu, kurš ir otrais lielākais nodokļu maksātājs pagājušajā gadā, kurš darbojas tieši enerģētikas jomā, ne tieši ar elektrību, tomēr enerģētikas jomā. Ir vadīts pietiekami liels kolektīvs. Kompānija "Statoil" pirms gadiem septiņiem diez vai kādam bija zināma, šobrīd ir viena no pašām zināmākajām. Domāju, ka tās ir pietiekami labas rekomendācijas. Protams, būtu vairāk jāiepazīst jau nākamajā darbā, bet es paļaujos, ka pilnvarnieki ir lēmuši atbildīgi. Domāju, ka te nevajadzētu vairs nekādus liekus politizējumus mēģināt meklēt. Cilvēks nav piederīgs pie partijām, nav nevienas partijas politpārstāvis, mums ir tādi pārstāvji, kas it kā nepieder pie partijas, bet kādu partiju pārstāv. Cik es saprotu, šoreiz tas laikam ir pilnībā izslēgts.

— Šonedēļ valdības sēdē tika skatīts jautājums par Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru. Ekonomikas ministrs Makarova kungs piedāvāja šim amatam mazpazīstamu cilvēku Edgaru Jansonu, kurš neguva valdības atbalstu. Taču pats interesantākais izrādījās tas, ka Jānim Naglim nemaz nebeidzas pilnvaru termiņš un viņš paliek amatā. Šķēles kungs, kā jūs domājat, kāpēc bija vajadzīgas visas šīs emocijas un kaislības, kas virmoja ap Nagļa "krēslu" vairāku mēnešu garumā?

A.Šķēle: — Acīmredzot te vajadzētu sniegt nedaudz sīkāku paskaidrojumu. Tātad, ja ministra Makarova izvirzītā kandidatūra būtu guvusi atbalstu un attiecīgais rīkojuma projekts būtu pieņemts, Jānis Naglis būtu atbrīvots no amata. Jo iesniegtais rīkojuma projekts saturēja abus divus punktus. Tas, ka pēdējā brīdī kaut kur atrastais nevienam nezināmais piedāvātais kandidāts guva pārliecinošu noraidījumu bez jautājumiem un debatēm, vienlaikus apstiprināja to, ka Ministru kabinets netaisās atcelt rīkojumu par Nagļa nozīmēšanu. Un Nagļa kungs turpina pildīt ģenerāldirektora amatu. Es gribētu teikt, ka atšķirībā no klasiskām akciju sabiedrībām akciju sabiedrību "Privatizācijas aģentūra" regulē specifisks likums, kurš paredz, ka ģenerāldirektors kā valdes priekšsēdētājs netiek ievēlēts, bet tiek iecelts un atcelts. Tā ka procedūra ir ievērota simtprocentīgi, uz to arī norādīja pēc šī balsojuma ar savu paskaidrojumu tieslietu ministrs Birkavs. Un jautājums ir izsmelts.

— Avotiņa kungs, lūdzu!

— Tur jau tā lieta, ka ne situācijā ar "Latvenergo", ne situācijā ar "Latvijas kuģniecību", ne situācijā ar Privatizācijas aģentūru neparādās tas, ka ir viens mērķis, to apliecina kaut vai šodien pilnvarnieku "jēru klusēšana", nespēja sniegt komentārus savai izvēlei. Tas nozīmē, manuprāt, ka pastāv ļoti stingras iekšējās domstarpības un šīm domstarpībām nav profesionāls, neteiksim pat — profesionāls, tām nav pat funkcionāls raksturs. Un, ja vēl pieliek tur klāt, ka Gintera kungs ir paziņojis, ka viņš nemāk orientēties politiskajā atmosfērā, kas pārņēmusi "Latvenergo" virsotnes, tomēr tajā pašā laikā tur ir ierosinātas izmeklēšanas darbības par draudiem viņam, un šajā pašā laikā tiek kvalificēta nākamā kandidatūra. Es domāju, ka šajā lietā, ekonomikas lietā, stājas politiskas attiecības. Man tas nešķiet sevišķi uzticami. Tās ir manipulācijas ar kadriem.

A.Šķēle: — Tikai maza replika. Es varētu tiešām piekrist tam, ka četrus gadus notika šīs politiskās spekulācijas, manipulācijas un viss pārējais. Četrus gadus lēmums par "Latvenergo" privatizāciju jau stāv kā pieņemts, un nekas nav noticis, ir notikušas tikai blēdības ap "Latvenergo", vieni trīs miljoni pazuda, otrus taisījās paņemt, tad esot kādam draudēts, tad kāds nav kaut kur apstiprināts. Un tā četrus gadus no vietas. Vienreiz tai lietai jāpieliek punkts. Valdība pieņēma lēmumu, pēc kādām pamatnostādnēm tiks šis uzņēmums pārkārtots, ko tiek atļauts privatizēt, tiek meklēta jauna vadība. Es saprotu, šodien tā ir iecelta un apstiprināta, un tālāk būs nākamās izmaiņas. Vienreiz šī politizācija un uzņēmumu raustīšana, bendēšana, izlaupīšana ir jābeidz. Un šī valdība to izdarīs. Ja kādam pilnvarniekam ir atšķirīgas domas, kas vēlētos šo procesu tādā veidā turpināt valstī, tad tāds pilnvarnieks acīmredzot ne visai atbilst valdības kopējai politikai.

— Redziet, bet, no otras puses, šajos četros gados nav nonākts līdz šo trīs miljonu pazušanas cēlonim. Jūs deklarējat savu pozīciju, bet vai šī pozīcija atspoguļo šos cēloņus? Vai arī ir pie vainas pašreizējā profesionālā "Latvenergo" vadība?

A.Šķēle: — Nu, kas attiecas uz katru konkrētu noziegumu, protams, tiesa pieņem attiecīgas kvalifikācijas, kad prokuratūra ir pierādījusi. Bet tieši tas, ka nav notikusi pietiekami ātri tālāka rīcība attiecībā uz uzņēmumu, ka ir bijusi vēlme partijām agrāk piezīsties klāt, neko nedarīt, iecelt savas politiskās padomes, savus pilnvarniekus, bet būtībā neko nedarīt, domāt tikai, kā pacelt tarifus un tamlīdzīgi, tas ir bijis par cēloni. Es vienmēr esmu bijis par enerģisku rīcību, un šī valdība enerģisku rīcību beidzot nodrošina. Iepriekš — četrus gadus — tādas rīcības nebija.

— Rodina kungs, lūdzu!

— Es gribētu vēl vienu lietu piebilst. Ja "Latvenergo" būtu privatizēts, tos trīs miljonus nekad nenozagtu. Piebilstot — par jauno prezidentu, es nezinu, kāds viņš izskatās, bet nu tur cilvēkam nav jābūt enerģētiķim. Viktors nav beidzis žurnālistus, es arī neesmu beidzis žurnālistus. Tajā amatā cilvēkam jābūt administratoram, un administrators pratīs tos enerģētiķus padzenāt.

— Runājot par "Latvenergo", arodbiedrība ir izteikusi iespēju sākt vākt parakstus par referenduma ierosināšanu, lai neprivatizētu "Latvenergo". Kāda būs valdības nostāja šajā jautājumā?

A.Šķēle: — Es vienmēr esmu teicis, ka mēs, Tautas partija, paliekam pie pozīcijas, ka referendumi, protams, ir apsveicama lieta un svarīgos jautājumos, pilnīgi iespējams, tādu referendumu ir vajadzīgs iniciēt. Attiecībā uz "Latvenergo" privatizāciju. Lūdzu, ja atbilstoši Satversmei tiek iniciēts referendums, es domāju, ka mēs būsim gatavi piedalīties un ar saviem argumentiem pierādīt un pamatot to, ka ātrāk ir jāsakārto šis uzņēmums atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, atbilstoši brīvā tirgus prasībām, atbilstoši tādai politikai, kas nodrošina stabilu tarifu politiku, kas nepieļauj nepamatotas blēdības. Pareizi jūs norādījāt, Rodina kungs. Un mēs būsim gatavi šo lietu paskaidrot.

— Es nedomāju, teiksim, ka Oša kunga piedāvātais variants atlikt mazliet privatizāciju, kamēr dabiskā ceļā vienādojas tarifi ar Eiropu... Oša kungs, proti, ir vairāk pret privatizāciju nekā Nagļa kungs ar savu aģentūras piedāvāto variantu.

A.Šķēle: — Ir bijuši ļoti daudz un dažādi piedāvājumi. Es gribētu komentēt par valdības pieņemto privatizācijas modeli. Tas ir vairāk nekā piesardzīgs. Trīs pilnvarnieki nonāca pie kopīga viedokļa, kādā veidā to vajadzētu darīt. Visi trīs pilnvarnieki savu viedokli aizstāvēja arī valdības sēdē. Ministrs Makarovs ziņoja, un jāsaka, ka viņa piedāvātais privatizācijas modelis guva vienprātīgu valdības atbalstu. Vienprātīgu, nebija neviena iebilduma. Tas nozīmē, ka koalīcijas ietvaros viedoklis par to, ka uzņēmums ir jāpārstrukturē un kritiskākās vietas, tādas kā, piemēram, divas termoelektrostacijas, kas prasa milzīgas investīcijas, ir jāsāk privatizēt, — ir guvis pārliecinošu atbalstu.

— Patiesībā te lielākā daļa jau izskanēja. Bet par to referendumu es nepiekrītu. Nepiekrītu referenduma idejai kā tādai. Ir lietas, ko mēs izšķiram balsojot, ar balsu vairākumu, un ir lietas, kas ir jāizšķir speciālistiem. Un šajā gadījumā, "Latvenergo" gadījumā, — privatizēt vai neprivatizēt — tas ir jālemj speciālistiem. Tieši tāpat kā mēs nevaram, teiksim, ja radinieks slims. Sanāk jūsu ģimene, mūsu ģimene, vēl brāļa ģimene, un tad nu mēs nobalsosim, vai operēt, vai neoperēt. Te ir kaut kas tamlīdzīgs.

— Jūs, Rodina kungs, pieminējāt speciālistus. Auditorfirma "Invest Rīga", kas veica "Latvenergo" novērtējumu, iesaka neprivatizēt.

A.Šķēle: — Te gan jāsaka, ka auditorfirma "Invest Rīga" nekādā veidā nav speciālisti privatizācijas jautājumos un par enerģētikas sektoru. Tā ir auditorfirma. Es domāju, ka arī pie privatizācijas procesa būs vēl papildu speciālisti. Kā zināt, valdības lēmums paredz, ka mēs pieaicināsim starptautiski atzītu, pazīstamu, tieši šajā nozarē strādājošu konsultantu, lai šis process būtu caurspīdīgs, atbilstošs starptautiskajai praksei un lai šeit nebūtu iespējams izmantot, ja tā var teikt, vietējo politikāņu intereses.

— Šobrīd sabiedrībā ir sākusies diskusija par valdības pieņemto lēmumu sakarā ar Nacionālās bibliotēkas celtniecību. Es saprotu, ka mums ir vajadzīga jauna Nacionālā bibliotēka, bet daļa sabiedrības nevar pieņemt valdības metodes naudas līdzekļu ieguvē. Un daudzi šo maksājumu uzskata par tādu kā nodokli. Vai nebija lietderīgāk šo jautājumu vispirms izdiskutēt, jo daļa Saeimas sabiedrības spiediena rezultātā var neatbalstīt valdības lēmumu?

A.Šķēle: — Es gribētu šajā jautājumā būt daudz optimistiskāks un varbūt nedaudz atcerēties vēsturi. Savā laikā, domājot par Brīvības pieminekļa celtniecību, otrs piedāvājums bija arī domāt par Nacionālās bibliotēkas būvniecību — jau toreiz, divdesmitajos gados. Tad 50 padomju gadu laikā apmēram desmit reizes dažādos līmeņos — Centrālās komitejas un Ministru padomes un tā tālāk — lēma, ka nu vajadzētu bibliotēku būvēt. Pat vieta bija meklēta un lēmumi pieņemti. Un tas bija gan pie tās naudas, gan pie tās sistēmas, kurā naudu varēja sameklēt, pārdodot naftu vai ieročus, un nekas neiznāca. Čiks vien iznāca. Šobrīd jāsaka, mums pie šī projekta, kas ir krietni plašāks nekā tikai ēka, ir viss. Mums ir skaidrs: starptautiski atzīta arhitekta brīnišķīgs projekts, tātad ietvars. Mums ir skaidrs, ko mēs šajā ēkā gribam redzēt, — tās ir modernas informācijas tehnoloģijas. Mums ir skaidrs: mēs spēsim, un tas ir garantēts — trīs gadu laikā kopš celtniecības uzsākšanas pabeigt šo ēku finansēšanas mehānismu. Valdībai ir griba to izdarīt, un mēs rēķināmies, ka mēs to spēsim. Un man jāsaka, ka vienmēr būs cilvēki, kas teiks: vai mēs to varam, varbūt varēja kaut kā citādāk, varbūt vajadzētu padiskutēt... Un vēl kaut ko, un vēl kaut ko... Tā tas ir gājis, tā tas ir vilcies visu laiku, un nekad nav spēts kaut ko izdarīt. Kopš deviņdesmitā gada. Deviņu gadu laikā Nacionālās bibliotēkas lasītāju skaits ir gandrīz trīskāršojies. Jau sen zinām, kāda ir situācija, — studenti sēž uz kāpnēm, unikālas grāmatas ir izvadātas apkārt pa dažādām glabātavām. Mēs nevaram lietot modernas informācijas tehnoloģijas. Cilvēks, kas ieiet savā bibliotēkā Dundagā vai Dagdā, Viļānos vai Valdemārpilī, nekādā veidā nespēj strādāt ar bibliotēkām kopā. Nekas nav atrisināts.

Tas, ko valdība pēc ilgām debatēm nolēma,— jo mēs pirmo reizi šo jautājumu skatījām jau oktobrī, kad konceptuāli nolēmām, ka, sākoties tautsaimniecības augšupejai, kas ir vērojama šobrīd, mums jāsāk šo projektu,— ir šās Saeimas laikā pamatos jāpabeidz. Un mēs to izdarīsim.

— Varbūt derētu pakavēties pie tā, kur mēs šo naudu aizņemamies un ar kādiem noteikumiem. Jo tā ir tāda mazāk zināma lieta.

A.Šķēle: — Tātad — finansēšanas mehānisms paredz to, ka valdība prasa Saeimai atļauju par galvojuma izsniegšanu Nacionālās bibliotēkas celtniecībai. Tā kā mums ir bijis vienbalsīgs UNESCO atbalsts, mēs paredzam, ka Pasaules banka vai citas lielas finansu institūcijas varētu par ļoti izdevīgām kredītlikmēm piedāvāt mums šo naudu.

— Un ja nebūtu UNESCO atbalsta?

A.Šķēle: — Droši vien tad mums vajadzētu rēķināties ar nedaudz dārgākām likmēm, bet tomēr mēs zinām, ka UNESCO stimulēti projekti vienmēr iegūst tādas kā atlaides, kas tiek dotas šādām naudām. Mēs paredzam, ka 3–4 gadu laikā pilnībā šis projekts būs pabeigts, uzbūvēts un apmeklētājiem pieejams. Un apmēram 10–12 gadus pa santīmiem — tiešām tās nav lielas naudas, tie ir 7 santīmi vienam pensionāram, apmēram 20–40 santīmu vidējai divu bērnu ģimenei — šī nauda savāksies un mēs varēsim šo naudu atdot.

Jāsaka, elektrība ģimenes patēriņa grozā sastāda 2,8 procentus. Un viena četrdesmitā daļa no 2,8 procentiem ir septiņas simtdaļas procenta. Tāda ietekme — septiņu simtdaļu ietekme — ir uz ģimenes budžetu. Es varētu jautāt, teiksim, cik jūs maksājat mēnesī par elektrību, Avotiņa kungs?

— Līdz 10 latiem.

A.Šķēle: — 10 latus maksājat. Un tad četrdesmitā daļa būs tā izmaiņa, ko jūs jutīsit, vai 2,5 santīmi, ko jūs maksāsit, varētu jūs būtiski noskaņot pret šo projektu?

— Es arī neesmu noskaņots pret šo projektu un nečīkstēšu, vai mēs to varam. Drīzāk es prasīšu — vai jūs to varat? Jo mani to mudina teikt zināmas kundziskuma tehnoloģijas. Proti, sabiedrība vienpusīgi uzņemas šo projektu. Vai arī — vara tai uzdod šo projektu. Iznāk zināmā mērā tas pats, kas ar pensiju reformu. Tās ir abas labas idejas — gan pensiju, gan Nacionālās bibliotēkas ideja. Bet tās tiek pasniegtas kā tikai sabiedrībai risināmas problēmas. Ja mēs gribam celt bibliotēku — un esmu ar mieru maksāt un samaksāšu — vai jūs garantēsit atbilstošas saimniekošanas tehnoloģijas, attīstības tehnoloģijas, lai es varu maksāt?

A.Šķēle: — Tieši tā. Un tur tas akcents arī likts — uz Ministru kabineta noteikumiem, kas regulēs attiecīgās celtniecības uzraudzības procedūras. Es arī piedāvāšu priekšlikumu Ministru kabinetam: noteikt visas šīs pasūtījumu lietas, visas līgumu lietas skaidri publiskot internetā. Lai katrs, kas grib, var sekot līdzi, kas notiek ar viņa naudu, lai nebūtu šādu pārpratumu.

Vai šīs tehnoloģijas būs pietiekami modernas, vai tās būs pareizi izvēlētas? Jā, tā būs pati modernākā bibliotēka, kāda vien ir redzēta un iespējama.

Man ir prieks par to, ka jūs atbalstīsit Nacionālās bibliotēkas būvniecību, un es esmu pārliecināts, ka absolūti lielākā sabiedrības daļa saprot — tas ir svarīgs projekts. Tas nav viegls projekts. Ja jau padomju laikos nespēja, pirms tam nespēja, nav viegls projekts. Bet mēs to varam. Tā ir skaidra mūsu griba, un ir skaidrs mehānisms.

Un man jāsaka, lielāko daļu naudas nomaksāsim mēs tieši caur valsts budžetu. Kādā veidā? Tādā veidā, ka visas valsts iestādes piedalīsies šajā finansēšanā, katra patērējot elektroenerģiju. Arī armijas daļas, visas publiskās iestādes, pašvaldības, ielu apgaismojums — tas viss būs tieši budžeta devums. Tā ka tas ir sociāli taisnīgs, visu nāciju aptverošs projekts, un tas kļūs par mūsu simbolu, par pieminekli mūsu alkām pēc zināšanām.

— Te var piebilst, ka varbūt šai sarunai vajadzēja notikt nevis tagad, pēc lēmuma pieņemšanas, bet kādu mēnesi pirms tam. Bet te izskanēja brīvprātības princips: ja Nacionālā bibliotēka tiks būvēta tikai uz brīvprātīgiem ziedojumiem, tad mums to bibliotēku neredzēt, vismaz mums, šeit klātesošiem noteikti. Tik ilgi cilvēks nedzīvo. Esmu paskatījies, kā bija ar ziedojumiem Brīvības piemineklim, kur vecākai paaudzei tas stimuls bija ļoti liels. Visādā ziņā lielāks nekā ziedot bibliotēkai, kurā īsti ar tiem daiktiem neprot apieties. Tā ka Nacionālās bibliotēkas uzcelšana šādā gadījumā vispār varētu nenotikt. Vienīgais — mēs varējām par to runāt agrāk un atklātāk.

Tālāk. Te parādās šausmīgi skaitļi. "Liepājas metalurgs" tagad gadā maksās 130 000 latu. Nu, man tā būtu liela nauda. Bet "Liepājas metalurgam" apgrozījums ir apmēram 5 miljoni latu. Es neteiktu, ka šie tūkstoši būtu grandioza nauda. Te ir šās medaļas otra puse.

— Tas ir "Liepājas metalurgs". Bet — "Rīgas piensaimnieks", "Hanzas maiznīca", Latvijas televīzija? Varbūt tiks paceltas cenas?

A.Šķēle: — Jā, bet es gribētu šeit darīt zināmu, ko ir teikusi, piemēram, "Hanzas maiznīcas" vadība. Ka tā redz iespēju cenas nepalielināt. Un tur, kur ir brīva konkurence, šīs cenas nepacelsies. Jo nebūs iespējams to izdarīt. Bet tur, kur ir administratīvi regulētas cenas, vienmēr rodas iespējas kaut kādā veidā tās uzskrūvēt. Un daži mēģinās. Kā "Latvijas dzelzceļš", piemēram. Par "Latvijas dzelzceļu" viens komentārs. Visi energoresursi, tātad arī cita veida kurināmais, ne tikai elektroenerģija, ko patērē šis uzņēmums, ir aptuveni 19 miljoni latu gadā. Viņiem, redz, būšot jāpaceļ cenas, jo papildu izdevumi būšot aptuveni 90 000 latu gadā. Tas ir 0,5 procenti no visu energoresursu cenas, ko uzņēmums patērē. Ja šis uzņēmums nav gatavs par 0,5 procentiem uzlabot savu darbību, pacelt savu efektivitāti, nu tad tiešām ir jājautā, kas tur notiek. Es nezinu precīzi šos skaitļus, tos pārbaudīšu vēlāk, bet esmu gandrīz gatavs saderēt, ka apmēram 90 000 latu ir tā summa, ko patērē valde saviem uzturēšanas izdevumiem "Latvijas dzelzceļā".

— Mums ir ļoti maz laika. Atlikusi tikai viena minūte. Šķēles kungs, mums ir vairāki skatītāju jautājumi. Ļoti daudz cilvēku zvanīja un interesējās, kad reāli varētu tikt atcelts akcīzes nodoklis lietotajām automašīnām?

A.Šķēle: — Līdz Saeimas aiziešanai vasaras brīvdienās tas būs izdarīts. Jo tas ir jādara ar Saeimas atsevišķu likuma labojumu, un finansu ministrs, satiksmes ministrs šos piedāvājumus aizstāvēs valdībā — tuvākajā laikā būs šīs izmaiņas.

Bet viens cits labojums jau ir iesniegts Saeimā. Tas attiecas uz uzņēmuma ienākuma nodokļa 25 procentu normas lietošanu par vieglo automobiļu izmantošanu uzņēmumos.

— Liels paldies kungiem! Liels paldies Šķēles kungam! Vēlu jums veiksmi turpmākajā darbā! Liels paldies skatītājiem! Ar Šķēles kungu mēs tiksimies pēc mēneša, bet nākamā ceturtdienā jums būs iespēja tikties ar Valsts prezidenti. Visu labu!

Dace Bebre, Rūta Bierande, "LV" nozaru redaktores

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!