• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par naudas un zemes augu Latvijai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.06.2001., Nr. 90 https://www.vestnesis.lv/ta/id/25211

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar sāpi par aizvestajiem. Ar piemiņas ziedu

Vēl šajā numurā

12.06.2001., Nr. 90

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par naudas un zemes augu Latvijai

Par rapsi un tā kultivēšanas izdevīgumu mūsu laukos

LZA akadēmiķis, Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš  — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr. 88, 07.06.2001.

Sekmīgi varētu darboties kooperatīva tipa (lauku saimniecībām piederoša) vai citāda īpašuma formas lieljaudas eļļas fabrika (piemēram, Liepājas eļļas ekstrakcijas rūpnīca) — iespējams, ka pārstrādes izmaksas un tirgošanās izdevumus uz produkcijas vienību var arī samazināt. Var būt arī ražotnes, kas tagad ir pārsvarā un ražo rafinēto rapša eļļu. Pārtikas eļļas noieta iespējas ietekmē arī norises apkārtējās valstīs. Piemēram, Paljasāres ostas teritorijā Tallinā ir sācis darbu jauns augu eļļas “ Oili” termināls un fabrika. Sākumā jaunais uzņēmums ražos augu, sojas un rapša, bet vēlāk arī saulespuķu un kukurūzas eļļu. 70% produkcijas eksportēs uz Somiju, Latviju, Lietuvu un Krieviju, bet 30% paliks Igaunijas iekšējam patēriņam. Arī Jegevas tuvumā Painklā darbojas pārtikas eļļas ražotne, kuras jauda ir 42000 tonnu augu eļļas gadā.

 

No rapša eļļas

uz biodīzeli

No rapša eļļas iegūst arī biodīzeļdegvielu. Šādas pieredzes Latvijā vēl nav, ir bijuši tikai izmēģinājumi. Līdz ar rapša sējumu iespējamo paplašināšanu Latvijā var rasties interese arī par eļļas spiešanu no rapša sēklām dažādos apstākļos, tajā skaitā arī pašās rapšaudzētāju saimniecībās.

Viens nu tuvākajiem praktiskajiem risinājumiem ir iecere, ka šoruden Valmieras rajona Naukšēnos sāks darbu biodīzeļdegvielas ražotne, kas bioloģisko degvielu ražos no rapša, pārstrādājot ap 7—8 tūkstoši tonnu rapša sēklas gadā. Tiks uzstādītas Čehijā un Slovākijā ražotās iekārtas, ieguldot 600 tūkstošus ASV dolāru. Rapša eļļai pievienojot importēto metanolu (Jaunpagasta bioetanola rūpnīcas darbības gadījumā varētu pirkt no graudiem ražoto bezūdens etanolu kā izejvielu biodegvielai) un citus komponentus, gadā saražos ap 2,5 tūkstošus tonnu biodīzeļdegvielas traktoru un automašīnu dīzeļdzinējiem. Blakusproduktu glicerīnu paredzēts eksportēt uz kādu ziepju rūpnīcu Lietuvā.

Krietni tālāk tikuši ražotāji Lietuvā. Tur valdība jau pieņēmusi likumu par biodegvielas ražošanu un lietošanu no vietējām izejvielām. Likumā noteikts, ka biodegvielas ražošana no Lietuvas izcelsmes izejvielām un tās lietošana ir valsts prioritāte. Likuma jēdzienos skaidrots: “Rapša metila (etila) esteris (RME) — biodegviela, ražota no rapšu eļļas un pēc tehnoloģijas nepieciešamām sastāvdaļām. Var būt lietojama kā dīzeļdegviela.”

Rūpnīca “Pluņģes grauds” jau vienojusies ar Viļņas autobusu parku par šīs biodegvielas izmēģināšanu autobusos ar reklāmu, lai iedzīvotāji zinātu par ekoloģiski tīras degvielas izmantošanu. Sagatavoti vajadzīgie tehniskie reglamenti.

Lietuvas alkoholisko dzērienu uzņēmums “Stumbras” sola nākamgad ražot autotransportam 10 tūkstošus tonnu bioloģiskās degvielas — etanolu, tātad 5—7% no kopējā degvielas patēriņa. Ir domāts etanolu pārdot (iespējams, Lietuvas naftas koncerna “Mažeikiu nafta” pārstāvjiem) par 2—2,1 litam litrā.

Apsverot rapša eļļas izmantošanu nākotnē, jārēķinās ar stingriem ekonomiskiem apsvērumiem un valsts iespējām atbalstīt jaunās biodegvielas (no augkopības produkcijas, biomasas) ražošanu un realizāciju. Šajā ziņā daudz derīga var sniegt apkārtējo valstu gūtā pieredze.

Jāatzīmē, ka daudzās zemēs ir attīstījusies pieprasījumam atbilstoša mašīnbūve, kas nepieciešama augu eļļas ieguvei un biodīzeļdegvielas ražošanai. Piemēram, Zviedrijā mašīnbūves uzņēmumi piedāvā dažādas spiedes ar atšķirīgām jaudām, kapacitātēm. Ar tām var pārstrādāt no 8—16 līdz 80—108 kilogramiem sēklu stundā (attiecīgi iegūstot no 2—6 līdz 20—27 litru eļļas stundā). Ar šīm spiedēm var iegūt arī eļļu no linsēklām, saulespuķēm, sinepēm. Iekārtas ir drošas, izturīgas, ar nelielu svaru, ērti ekspluatējamas, ar vienkāršu strāvas pievadu, izgatavotas no rūdītā tērauda. Šī pati mašīnbūves firma ( Skeppsta Maskin AB ) piedāvā arī eļļas dzidrināšanas filtrus. Iegūto produktu izlieto daudzveidīgām vajadzībām: mājsaimniecībā kā pārtikas eļļu, traktora degvielu, ķēžu eļļu (piemēram, “Vegoil” — rokas motorzāģu ķēžu eļļošanai), kā šķidro kurināmo atbilstošās iekārtās, impregnēšanai, krāsu gatavošanai.

Pēc šīs fabrikas instrukcijām ražo traktoru biodīzeļdegvielu rapša eļļai pielejot metanolu 10% no apjoma maisījumā ar kaustisko sodu (uz 500 litriem eļļas pielej 50 litrus metanola maisījumā ar 1 kilogramu kaustiskās sodas). Maisa intensīvi 2—3 stundas 60—70 grādu temperatūrā vaļējā tvertnē. Pēc 2—3 dienu nostādināšanas iegūst biodīzeļdegvielu (RME) un nogulsnējušos glicerīnu, kas derīgs ziepju ražošanai. Recepte nav sarežģīta.

Rapsis kā svarīgs kultūraugs ir ļoti izplatīts Zviedrijā. Te no rapša sēklām iegūst apmēram 100 000 tonnas eļļas. 40 000 tonnas patērē Zviedrijā, pārējo eksportē. No Zviedrijā izmantotās eļļas 90% lieto pārtikai — gan tieši kā eļļu ēdienu gatavošanai, gan pārstrādājot margarīnā, saldējumā un citos pārtikas produktos. Neliels daudzums eļļas vajadzīgs kosmētikas ražošanai, smēreļļām rokas motorzāģiem un pārstrādei dīzeļdegvielā.

Par dīzeļdegvielu traktoriem fermeri maksā 5 Zviedrijas kronas (SEK) par litru, no šīs summas 3,5 kronas ir nodoklis. Tātad, lai RME ekonomiski konkurētu ar dīzeļnaftu, tā cenai jābūt ap 1,5 SEK litrā. Tas izskaidro, kāpēc Zviedrijā ir maza interese par rapšeļļu kā dīzeļdegvielu. Pagaidām biodīzeļdegvielas ražotāji spēj konkurēt ar dīzeļdegvielu no naftas, jo RME vēl nav aplikts ar nodokli. Protams, valstij var būt interese veicināt neatkarību no naftas.

Var noderēt arī Vācijā iegūtā pieredze. 2000.gada septembrī dīzeļdegviela Vācijas lauku saimniecībām bija jāpērk par 143 feniņiem litrā (ja izlieto vairāk nekā 10 000 litru gadā, — par 173 feniņiem/litrā), kamēr Nīderlandē attiecīgi — 121, Dānijā — 102, Beļģijā — 92 un Francijā — 92 feniņi par litru. Francijas lauksaimnieki nodokļos maksā tikai 11 feniņus par litru, bet Vācijā — krietni vairāk. Vācu zemnieku apvienības referents Dr. Tomass Forstroiters rēķina, ka hektāra zemes apstrādei caurmērā jāpatērē 140 litri dīzeļdegvielas, ražošanas izmaksas 2000.gadā, salīdzinot ar 1999.gadu, pieauga vairāk nekā par 100 DM. Tas samazināja ieņēmumus no graudu realizācijas par 6 līdz 7 procentiem.

Lai ierobežotu šādas nelabvēlīgas tendences, Vācijā vienlaikus intensīvi paplašinās biodīzeļdegvielas ražošana uz rapša eļļas bāzes. To veicina valstī izveidotais ekonomiskais mehānisms, kas nodrošina lētāku biodīzeļdegvielu. Jo degvielas uzpildes punktos biodīzeļdegviela ir par 10—15 feniņiem lētāka nekā parastā dīzeļdegviela. 2000.gada jūlijā biodīzeļdegvielas cena bija 139 feniņi, bet parastās dīzeļdegvielas — 150 feniņi par litru. Biodīzeļdegvielas realizācija 2000.gadā sasniedza 300 000 tonnu, ir vairāk nekā divas reizes pārsniedzot 1999.gadā pārdoto apjomu (125 000 t). Tātad 2000. gadā Vācijā biodīzeļdegviela auga 250 000 hektāros rapša sējumu. Vācijā biodīzeļdegvielas ražošanas straujais kāpums pamatojas uz rapša eļļas ieguvi nepārtikas vajadzībām. Tuvākajos gados biodīzeļdegvielas ražošanas jaudas valstī pieaugs līdz vienam miljonam tonnu gadā. Pārsvarā šīs ražotnes Vācijā ir ar jaudu no 40 000 līdz 100 000 tonnu, bet atsevišķās rūpnīcās jauda ir 2000 — 5000 tonnu gadā. Biodīzeļdegvielas rūpnīcu izvietojums valstī ir pietiekami vienmērīgs, tuvināts rapšaudzētāju reģioniem. Šo procesu veicina Vācijas valdības saimnieciskā politika.

Interesanta ir Vācijas Bundestāga Reihstāga ēkas Berlīnē nodrošināšana ar enerģiju un siltumu. Biodīzeļdegviela, ko šeit izmanto siltuma un elektrības ražošanai, nodrošina optimālu darba klimatu ēkā. Reihstāga ēkas pagrabā ik gadus sadeg 1,6 miljoni litru rapša eļļas metilēstera (RME) četros 500 ZS dīzeļmotoros, turklāt ražojot elektrisko strāvu iekārtās ar jaudu līdz 1600 kW.

Siltumu, kas rodas elektrības ražošanā, ziemā izmanto sildīšanai, bet vasarā akumulē noslēgtā siltumuzkrāšanas sistēmā kā “starpproduktu”. Par akumulatoru kalpo dabiskā sālsūdens krātuve 300 metru dziļumā zem Reihstāga ēkas. Ūdens šajā pazemē vasarā tiek sasildīts līdz 70 grādiem un ziemā izmantots apsildei.

Šādā veidā ar biodīzeļdegvielu saražotā enerģija šobrīd sedz 80% no Bundestāga enerģijas patēriņa un ietaupa tradicionālos, vispārpieejamos enerģijas avotus un ievērojami samazina kaitīgos izmešus atmosfērā.

Nākamajos gados pie šīs termoelektrocentrāles tiks pieslēgtas arī citas Bundestāga ēkas. Līdz ar to Bundestāga ikgadējais pieprasījums pēc biodīzeļdegvielas 2001.gadā pieaugs līdz 3 miljoniem litru un līdz 4 miljoniem litru 2002.gadā. Pēdējos gados daudzās Eiropas valstīs patērētāji izteikuši sašutumu par augstajām un kāpjošajām degvielas cenām. Tomēr ne visās Eiropas valstīs lauksaimniekiem ir līdzīgi nosacījumi dīzeļdegvielas iegādē, dažāds ir nodokļu virsslāņojums (īpatsvars) dīzeļdegvielas cenā.

Daži speciālisti Rīgas Tehniskajā universitātē ir veikuši aprēķinus, ka viena vidusmēra pagasta tehnikas parka apgādei ar biodīzeļdegvielu gadā nepieciešams 900 līdz 1000 tonnu degvielas. Ņemot vērā pašreizējo nodokļu sistēmu un izejvielu cenas, šādā daudzumā ražotās biodīzeļdegvielas izmaksas ir aptuveni 40 santīmi par litru, bet lielražošanā galaprodukta pašizmaksu iespējams samazināt.

Aptuveni aprēķini, ko veikuši darba grupas speciālisti, izvērtējot nacionālo programmu “Biodegvielu ražošana un lietošana Latvijā”, rāda, ka ar metanolu iegūtā biodīzeļdegviela Latvijā varētu izmaksāt 39 santīmus litrā, bet, atskaitot no ražošanas izmaksām iegūtā glicerīna vērtību, — ap 23. Pašlaik minerālās dīzeļdegvielas pārdošanas cena ir 26—30 sant. par litru, bet, tā kā lauksaimniekiem ir noteikta kompensācija, atmaksājot akcīzes nodokli 10 santīmu par litru, tad praktiskā dīzeļdegvielas cena lauksaimniekam varētu būt ap 16–20 santīmu litrā.

Ārvalstu speciālisti uzskata, ka nākotnē dīzeļdegvielas cenas celsies, turpretī biodīzeļdegvielas ražošanas izmaksas var krietni samazināties, īpaši uz rapša audzēšanas tehnoloģijas pilnveides rēķina. Piemēram, Austrijā, kooperējoties vairākiem fermeriem, pārstrādāja 1500 tonnu rapša sēklu un ieguva 500 tonnas biodīzeļdegvielas, ar kuru darbina traktorus augu gadu. Austrieši apgalvo, ka šādā kooperatīvā ražošanas ciklā, izvērtējot rapša audzēšanas labvēlīgo ietekmi uz laukkopību, ieņēmumus no eļļas raušiem un glicerīna, biodīzeļdegvielas izmaksas ir salīdzināmas ar izdevumiem parastās dīzeļdegvielas iegādei.

 

Ievirzes

kopsavilkumam

Ja noskaidrotas produkcijas realizācijas iespējas, var secināt, ka arī Latvijā ir lietderīgi veidot ražotnes veselībai draudzīgas (bioloģiski augstvērtīgas) pārtikas eļļas ražošanai pēc iepriekš minētā Austrijas parauga Mostfīrtelā. Šim nolūkam jākomplektē visa līnija: vītņveida rapša sēklas spiede, eļļas filtrspiede un citas iekārtas, arī viss, kas nepieciešams rapša sēklu tīrīšanai, kaltēšanai un uzglabāšanai. Var tikt analizēts arī jautājums par iekārtas iegādi biodīzeļdegvielas ieguvei nelielos apmēros traktoru darbināšanai.

Vēlams izvēlēties lauku saimniecību, kur jau ir uzbūvētas ražošanas ēkas rapša sēklu pieņemšanai, tīrīšanai, kaltēšanai, uzglabāšanai un eļļas spiešanai. Ieteicams, lai pašai saimniecībai būtu sējplatības, kur ne mazāk kā 20 hektāros audzēt rapsi ik gadu.

Veselībai draudzīgas pārtikas eļļas (ap 0,60—0,80 Ls/l) un lopbarības spraukumu (ap 0,90—1,00 Ls/10 kg) realizācija pašā lauku saimniecībā dos iespēju gūt lielāku peļņu, salīdzinot ar rapša sēklu realizāciju ārvalstu uzpircēju firmām.

Jautājums — cik ekonomiski pamatoti ir tiražēt šādas ražotnes vairumā; vai lieljaudas rūpnīca veselībai draudzīgas pārtikas eļļas ražošanā, piemēram, Zemgales reģiona centrā (kur var būt lielākā rapša sējumu koncentrācija), nav ekonomiskāka?

Risinot šīs saimnieciskās problēmas, pēc iespējas pilnīgāk izmantojamas kooperatīvās sadarbības formas klasiskās un sen pārbaudītās priekšrocības. Aprēķini rāda, ka uz hektāru rapša sējumu papildus var ieņemt 50—60 latus un peļņas palielinājumu 14 latu, kur katrs nesteidz savas lietas risināt individuāli (iegūst augstāku pārdošanas cenu, iepērk minerālmēslus un herbicīdus par zemākām cenām, racionālāk veic sēklas pēckombainēšanas kaltēšanu u.c.). Te uzreiz savu vietu atrod arī vidējās un nelielās saimniecības ar mazākām rapša sējumu platībām. Labāki arī realizācijas ieņēmumi — 100 Ls/t vietā par vienu tonnu rapša sēklu var saņemt 120 latus. Protams, valsts atbalstu lietderīgi atjaunot vismaz tādu, kāds tas bija iepriekšējos gados, — 20 –30 Ls/ha.

Neapšaubāmi, rapsim jākļūst par visstraujāk augošo kultūru Latvijā, kas uzlabotu arī valsts kopējo eksporta – importa bilanci, jo tagad ik gadu ievedam augu eļļas par vairāk nekā 10 miljoniem latu un rapša sēklas spraukumus — par vairāk nekā 2 miljoniem latu. Rapsis ir Latvijas lauku perspektīva. Tikai pēdējos gados sāk pieaugt rapša sējumu platības — triju gadu laikā no 900 līdz 9000 ha. Rodas arī organizatoriski priekšnoteikumi. 1999.gadā izveidota sabiedriska organizācija, kas var risināt ar rapša audzēšanu saistītās problēmas, — rapša audzētāju un pārstrādātāju asociācija “Latvijas rapsis”. Ar asociācijas atbalstu ir izveidojusies un darbojas rapša audzētāju kooperatīvā sabiedrība “Latraps”. Kopīgi pārdots iekūlums, iepirkta ziemas rapšu sēkla, augu aizsardzības līdzekļi un minerālmēsli. Kopīgi risinot sagādes un realizācijas jautājumus, saimniekiem izdevies ietaupīt naudu, kas citādi paliktu starpnieku rokās. Tiek pētītas iespējas iesaistīties biodegvielas ražošanā.

Taču nākotnē var būt izdevīga arī rapša audzēšana nepārtikas eļļas ieguvei un biodīzeļdegvielas ražošanai, konkurējot ar minerāldīzeļdegvielu. Vēl veicami papildu aprēķini (biodegviela, ja ņem vērā tikai ražošanas izmaksas, ir par 25—30% dārgāka nekā parastā no naftas ražotā dīzeļdegviela), vai šobrīd attaisnotos lieljaudas biodīzeļdegvielas ražotnes būve Latvijā. Vispirms būtu jānosaka valsts ilgtermiņa atbalsta politika biodīzeļdegvielas ražošanai un realizācijai, līdzīgi kā tas ir Vācijā. Latvijā vairs nav vajadzīgas investīcijas eksperimentālas biodīzeļdegvielas ražotnei, jo Vācijā un citās Rietumeiropas valstīs, kā arī Čehijā šī tehnoloģija ir aprobēta un izstrādāta.

Paliek jautājums: vai biodīzeļdegvielas iegūšanai un pāresterificēšanai izmantot metanolu, iegūstot rapša eļļas metilesteri (RME), vai etanolu, iegūstot etilesteri (REE). Biodīzeļdegvielas ražošanai galvenokārt izmanto metanolu, jo tā iznāk lētāk. Ja izšķiras par etanolu jeb dedzināmo spirtu, to var iegūt uz vietas no graudiem, kartupeļiem, cukurbietēm.

Sekmējamas arī investīcijas videi draudzīgas ķēžu eļļas ražošanai uz rapša eļļas bāzes (uzstādot attiecīgas jaudas reaktoru un pārējās iekārtas), ja tas ir izdevīgi, salīdzinot ar importētas analogas eļļas cenām. Bioloģijas zinātņu doktors A.Grīnbergs aprēķinājis, ka uz rapša bāzes ražoto ķēžu eļļu (bioķēžeļļu) varētu pārdot par 0,80—0,90 Ls/l, kamēr “Statoil” degvielas pildītavās eļļu “Statoil ChainWay Bio” var nopirkt apmēram par 1,00—1,20 Ls/l.

Rapša sēklu audzēšana un to pārstrāde var būt ļoti nopietna un plaša darbošanās niša lauksaimniekiem, gan apgrozībā iekļaujot jaunas apstrādājamās zemes platības, gan iesaistot papildu darbarokas, gan dodot papildu ieņēmumus pašam zemniekam, kā arī dažādu nodokļu veidā pašvaldību un valsts budžetā. Tā ir kultūra, kas prasmīgi jāizmanto līdz pilnīgai iespējai, pirms ķeras pie alternatīviem nodarbošanās veidiem lauksaimniecībā. Pēc svarīguma kopumā Latvijā tā var sniegties līdz 30 tūkstošiem hektāru. Tie ir papildu 8—10 miljoni latu ik gadu un piedevām vēl augsnes uzlabojumi. Savukārt arī biodīzeļdegvielas ieguvei attālākā perspektīvā, ja tās ieguve ekonomiski attaisnosies, var būt vajadzīga ievērojama sējumu platība: sākot ar eksperimentālām platībām šim nolūkam 500—1000 hektāru rapša sējplatības, bet turpmāk jau ar vairākiem desmitiem tūkstošu hektāru. Kopumā var rēķināties ar rapša sējumu paplašināšanu līdz 100 tūkstošiem hektāru.

Pagaidām gan valsts atbalsts rapša audzētājiem ir visai nestabils. Traucē tas, ka subsīdijas 1999. gadā tika samazinātas par 50% salīdzinājumā ar 1998.gadu. Savukārt 2000.gadam subsīdijas noteica 20 latu par vienu hektāru, ja sējumu platība ir ne mazāka par 3 ha. Taču 2001.gadam tās tika vēl samazinātas līdz 15 latiem par hektāru. Normālai attīstībai rapšu audzētājiem būtu vēlams valsts atbalsts ap 40 Ls/ha.

1992.gadā ASV un Eiropas Savienība (ES) noslēdza tirdzniecības līgumu, kur noteiktas kvotas, cik lielās platībās Eiropā audzēs eļļas kultūras. Ja, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijā rapša audzēšana jau būs attīstīta, šīs noteiktās kvotas tiks palielinātas uz kandidātvalstu rēķina. Bet, ja šīs kultūras audzēšana nebūs attīstīta, Latvijai būs jāražo rapsis Eiropas Savienībai noteikto kvotu ietvaros. Tādējādi ES ir ieinteresēta, lai kandidātvalstis paplašinātu eļļas kultūru audzēšanu.

Pasaulē arvien vairāk patērē rapša eļļu. Rapsis ir “naudas un zemes” kultūra. Rapsis ir garantēta nauda (apmaksa, to eksportējot, tiek saņemta raiti), bet nākamajā gadā rapsis kā priekšaugs nodrošina pieklājīgu kviešu ražu un atbilstošu peļņu. Latvijā ir perspektīva. Apkārtējās valstīs rapša sēklu pārstrādes tehnoloģijas ir apgūtas. Jau labu laiku tās vairs nav izmēģinājumu stadijā, un te ritenis vairs nebūtu jāizgudro.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!