Nāk 14.jūnijs

Ar sāpi par aizvestajiem. Ar piemiņas ziedu

Vakar Latviešu biedrības namā tika atvērta grāmata “Aizvestie”, atgādinot 1941.gada 14.jūnija deportācijas

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 11.jūnijā, grāmatas “Aizvestie” atvēršanā: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Saeimas priekš-sēdētājs Jānis Straume, Ministru prezidenta pienākumu izpildītāja Karina Pētersone

1941. gada 14. jūnijs — 2001. gada 14. jūnijs. Apritējuši 60 gadi, kopš norisinājās viena no smagākajām mūsu tautas traģēdijām — pirmā Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija.

Cik reižu pēc 14. jūnija ir skanējis vārds “aizvests”, to laikam nepateiks neviens. Smags pārdzīvojums, sāpes un neziņa bija pārņēmusi visus — gan tos, kurus aizveda, gan palikušos. Tūkstošiem cilvēku tika pakļauti varmācībai un nežēlībai, cilvēka cieņas jēdziens bija zaudējis jebkādu nozīmi. Kāpēc vajadzēja izpostīt tik daudzas dzīves un ģimenes, kāpēc gāja bojā mūsu piederīgie? Kā vārdā tas tika darīts?

Atbildes varēs rast grāmatā “Aizvestie”. Tā ļaus labāk izprast 1941. gada 14. jūnija notikumus kā Latvijas, tā arī starptautiskajai sabiedrībai. Grāmatas autori centās noskaidrot cilvēku likteņus, precizējot un pilnveidojot deportēto sarakstus, godinot to cilvēku piemiņu, kuru dzīves aprāvās izsūtījumā, izsakot cieņu tiem, kas izdzīvoja un atgriezās dzimtenē, nezaudējot cerību redzēt Latviju atkal brīvu. Ar arhīvu dokumentu palīdzību grāmatas “Aizvestie” autori ir apzinājuši un analizējuši 1941. gada 14. jūnija deportācijas sagatavošanu, norisi, apjomus, ekonomiskās, demogrāfiskās un sociālās sekas, kas skāra latviešus un citas Latvijā dzīvojošās tautas.

Mēs ceram, ka, turpinot jau agrāk iesākto darbu un izmantojot citu pētnieku veikumu, esam devuši savu ieguldījumu šīs traģēdijas izpētē.

Lai šī grāmata ir piemiņa un morāls gandarījums izsūtītajiem cilvēkiem!

Daina Kļaviņa, Latvijas Valsts arhīva direktore

No priekšvārda grāmatai “Aizvestie”

Grāmata, kas satur 15 424 latviešu likteņus

Tika atvērta grāmata “Aizvestie”. Pasākuma ievadā uzrunu teica Latvijas Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume. Pēc tam Valsts prezidente pasniedza grāmatu “Aizvestie” Latvijas politiski represēto apvienības nodaļu pārstāvjiem.

Ar moto “Neaizmirst un vienmēr pieminēt” savu tuvinieku un arī visas mūsu tautas sāpi izteica arī kultūras ministre Karina Pētersone, Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle, Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Andris Caune, Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Visvaldis Aivars, grāmatas izdošanas projekta vadītāja Iveta Šķiņķe un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Jānis Streičs.

Visi runātāji lielu paldies sacīja it visiem apjomīgās un faktoloģiski ļoti bagātīgās grāmatas autoriem, izdevējiem un naudīgajiem atbalstītājiem.

Tas neapšaubāmi ir svēts un nezūdošs rakstīts piemineklis visiem gandrīz 16 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kam ar varu lika šķirties no tēvzemes un brīvības, bet bieži vien arī no dzīvības.

1941. gada 14. jūnija traģisko notikumu atceres pasākums beidzās ar komponistes Lūcijas Garūtas kantātes “Dievs, Tava zeme deg” atskaņojumu. To izpildīja jauniešu koris “Sonore” (Rīga) un kamerkoris “Rāte” (Kuldīga) diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā, solisti bija Jānis Sproģis, Juris Ādamsons un ērģelnieks Tālivaldis Deksnis.

Mintauts Ducmanis, “LV” nozares redaktors

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna 1941.gada 14.jūnija deportācijām veltītās grāmatas “Aizvestie” atvēršanā 2001.gada 11.jūnijā

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs, Ministru prezidenta vietnieces kundze, Jūsu ekselences, dāmas un kungi, godātie represētie!

Jūs redzat, cik bieza ir grāmata, kas tikko nodota manās rokās, tā ir tik bieza un tik smaga, jo satur 15 424 izsūtīto vārdus. To ir par 1500 vairāk, nekā tas skaits, ko līdz šim mēs bijām domājuši. Šajā grāmatā ir ierakstīti visi līdz šim apzināto deportēto vārdi. To ir vairāk, nekā līdz šim bijām domājuši, nekā jau Rietumos angļu valodā iznākušajā sējumā “Šie vārdi apsūdz” — “These Names Accuse”. Es vēlētos šeit izteikt no sirds savu pateicību Latvijas Valsts arhīva direktorei Dainai Kļaviņas kundzei, projekta vadītājai Ivetai Šķiņķes kundzei un visiem līdzdalībniekiem, kas piedalījās šī darba sagatavošanā, tāpat arī Vēstures komisijai par to, ka tā atbalstīja šo projektu un iekļāva savā programmā. Vēlos pateikties tiem, kas ir finansiāli atbalstījuši tā izdošanu, pateicība ir arī māksliniekiem, kas veidojuši tiešām iespaidīgu grafisko apvalku šai vēstures liecībai.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga kā pirmā atver jauno liktensgrāmatu “Aizvestie” un pasniedz to Latvijas politiski represēto apvienības nodaļu pārstāvjiem, to vidū — apvienības priekšsēdētājam Visvaldim Aivaram (attēlā pa labi) Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Mums, kas esam dzīvi palikuši, un arī tiem, kas ir izsūtījuma pārdzīvotāji, ir pienākums attiecībā pret tiem, kas tajā naktī tika izrauti no savas dzīves ar visām saknēm, un šis pienākums bieži mums ir ļoti grūti izprotams, jo, tāpat kā toreiz daudzi domāja — cik labi, ka es nebiju to aizvesto vidū, toreiz bija arī tie, kas sadarbojās ar okupācijas varu, kas domāja, ka pareizi dara, izsūtot tautas ienaidniekus. Beigu beigās ar 60 gadu atkāpi mēs redzam, ka tajā naktī mūsu tautai tika cirstas dziļas un smagas rētas ar ilgstošām sekām, tuvu vai tālu tās ir skārušas ikkatru Latvijas iedzīvotāju, un katram Latvijas iedzīvotājam es vēlētos lūgt atcerēties — es būtu varējis būt šo izsūtīto vidū, ja man būtu bijis lemts dzīvot Latvijā tajā 14. jūnija naktī, jebkurš latvietis tajā brīdī varēja būt izsūtīto vidū, jebkurš varēja tikt šo notikumu aizskarts, un tā ir tīra sagadīšanās, ka dažus aizsūtīja un citi palika mājās. Tik vājprātīga un tik nekonsekventa bija komunisma vara.

Mums, šo notikumu pārdzīvotājiem, šo notikumu piedzīvotāju pēcnācējiem, ir pienākums atcerēties to, kas toreiz notika, par godu bojāgājušajiem, no kuriem daudziem šai grāmatā ierakstītais viņu vārds būs vienīgais viņu piemiņas piemineklis. Mēs šonedēļ varēsim redzēt filmu, kurā parādīti kapi, kur guldīti izsūtītie, un kurā kāda veca sieviete izsūtījumā izsaka savu vienīgo vēlēšanos — kaut viņa varētu atgriezties Latvijā uz pēdējo atdusas vietu sausā kapu kalniņā, kā tas bija pieņemts mūsu senčiem, nevis gulēt tur purvājā zem ūdens.

Mūsu vēstures apgūšanā šis ir tikai viens no posmiem. Jau tajā vienā gadā — no 1940. līdz 1941.gadam — šie 15 424 cietušie ir tikai aptuveni puse no visiem, kas tika represēti šādā vai citādā veidā. Daudzi tika nomocīti un zaudēja savu dzīvību, citi atgriezās mājās, smagi sakropļoti. Tajā pašā datumā — 14.jūnijā — protams, tika nošauti un izsūtīti arī latviešu virsnieki no Litenes, visa kara garumā notika dažādas citas represijas, kas turpinājās pēc kara ar atjaunotu spēku.

Mēs vēlamies atcerēties un godināt tos no mūsu vidus, kas ir tikuši netaisnīgi vajāti, kas ir tikuši nogalināti, kam ir izpostīts mūžs, viņu cerības un veselība, viņu labā slava, tos, kas, atgriezušies mājās, neatrada vairs savas mājvietas un dzīvokļus, kuru paziņas bieži novērsās un gāja pāri pa ceļu, lai nebūtu jāsastopas. Viņu visu sāpju ceļš turpinājās vēl ilgus gadus, tādēļ ir svarīgi mūsu jaunajai paaudzei mācīt par to, kas ir noticis. Mums ir jāmāca saviem bērniem par visu, kas ir vēsturē noticis, it īpaši par abiem okupācijas režīmiem, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varēsim izprast to, no kurienes mēs nākam, to, kas ar mums ir noticis, lai dziļāk izprastu un veidotu sevī to, kas mēs vēlētos būt nākotnē. Lai dziļāk varētu izprast, kādu tautu, kādu valsti, uz kādiem principiem balstītu, mēs nākotnē vēlamies redzēt.