Koncepcija par elektronisko komerciju

Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 13.marta sēdes protokollēmuma 43.§ 1.punktu

Turpinājums. Sākums — "LV" 15.05.2001., Nr.74;

"LV" 16.05.2001., Nr.75; "LV" 18.05.2001., Nr.77; "LV" 25.05.2001., Nr.81

6. E-komercijas politikas galvenās nostādnes un uzdevumu grupas

6.1. E-komercijas infrastruktūras attīstība

6.1.1. Telekomunikāciju pamatpakalpojumi

Saskaņā ar OECD pētījumu (DSTI/ICCP/TISP(99)11/FINAL), pastāv cieša korelācija starp tirgus pieaugumu un tirgus pieejamību publisko mobilo telekomunikāciju pakalpojumu tirgū. Šobrīd OECD valstu starpā ir tikai divas valstis, kurās pastāv ierobežojumi mobilo telekomunikāciju pakalpojumu tirgus pieejamībā (duopola situācija), Islande un Luksemburga. Nevar apgalvot ka lielu lomu tirgus atvērtībā spēlē valsts iedzīvotāju skaits. Piemēram, Lihtenšteina, kuras iedzīvotāju skaits sastāda tikai 32 tūkstošus, jau 1999.gada beigās piešķīra licenci ceturtajam GSM operatoram. Vairāk nekā pusē no OECD valstīm tiek nodrošināta četru GSM operatoru klātbūtne tirgū (ASV — 7).

Attēlā ir redzams ikgadējais tirgus pieaugums OECD valstīs atkarībā no GSM operatoru skaita tirgū, kas skaidri norāda duopola bremzējošo ietekmi uz tirgus attīstību.

Saskaņā ar ES direktīvu Nr. 90/388/EEC, dalībvalstis nedrīkst atteikt licences pieprasījumu darbībai GSM standarta mobilo telekomunikāciju tirgū. Uz šo brīdi ES visās dalībvalstīs, izņemot Luksemburgu, darbojas trīs vai vairāk GSM mobilie operatori.

Lielākais GSM mobilo telekomunikāciju tirgus pasaulē ir Somijā (60,7 lietotāji uz 100 iedzīvotājiem), kas tika panākts, paredzot trīs operatoru klātbūtni tirgū. Ņemot vērā Somijas zemo iedzīvotāju blīvumu, mobilo telekomunikāciju tirgus regulācijā, ienākot trešajam operatoram, tika paredzēta saprātīga iespēja šim operatoram izmantot esošo infrastruktūru, tādējādi nodrošinot strauju tirgus pieaugumu.

Šobrīd Latvijas tirgus struktūru ietekmē valsts lēmumi par licenču izsniegšanu un pietiekoša konkurence tirgū netiek nodrošināta. Ņemot vērā mazo dalībnieku skaitu un salīdzinoši lielo pieprasījumu tirgus ir izkropļots un pakalpojumu sniedzēju motivācijas līmenis ir zems.

Saskaņā ar Latvijas Republikas saistībām PTO, mobilo datu pārraides pakalpojumu tirgū nedrīkst būt nekādi regulatoriski ierobežojumi jaunu operatoru klātbūtnei, izņemot ārvalstu fizisko personu klātbūtni. Tas attiecas gan uz GSM standartu, gan uz jebkuru citu mobilo telekomunikāciju standartu. Kā arī balss pārraides pakalpojumu sektorā ir jānodrošina brīva konkurence, sākot no 2003.gada.

Lai nepieļautu Latvijas GSM mobilo telekomunikāciju tirgus konkurences izkropļojumu un stagnāciju tuvākajos gados, kā arī salīdzinoši augsto pakalpojumu cenu līmeni, nepieciešams ir piešķirt vēl vismaz vienu licenci pakalpojumu sniegšanai šī standarta ietvaros. Lai nodrošinātu lielāku tīkla pārklājumu Latvijā un pakalpojumu kvalitāti, tirgus regulācijā ir jāparedz saprātīgu esošās infrastruktūras izmantošanas iespēju citiem operatoriem.

Latvijas Republikas Saeimā 2000.gada 23.martā pirmajā lasījumā ir pieņemts likums "Par telekomunikācijām", kas attiecas arī uz mobilo telekomunikāciju pakalpojumu sektora regulāciju.

5.attēls

Vidējais tirgus pieaugums trijos gados atkarībā no operatoru skaita tirgū

(uz 100 iedzīvotājiem)

Avots: OECD

 

Pateicoties jauniem standartiem, piemēram United Mobile Telekomunications Standart (UMTS), nākotnē mobilās telekomunikācijas spēlēs lielu lomu adekvātas jaudas, kvalitatīvu Interneta pakalpojumu pieejamībā, konkurējot ar fiksēto telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem. Ienākot jaunajiem standartiem Latvijas tirgū, svarīgi, ka uz to brīdi mobilo telekomunikāciju tirgus ir sasniedzis augstu attīstības pakāpi, tādējādi nodrošinot strauju šo standartu pārņemšanu un kvalitatīvu e-komercijas risinājumu attīstībai Latvijā, svarīgi ir stimulēt UMTS tehnoloģiju ieviešanu.

Citi infrastruktūru veidi:

televīzijas kabeļu tīkli,

radio un satelīta pieslēgumi

Citi piekļuves infrastruktūru veidi – televīzijas kabeļu tīkli, radio un satelīta pieslēgumi utt. — Latvijā tiek izmantoti galvenokārt kā alternatīva fiksēto telekomunikāciju infrastruktūrai.

Latvijā lielākajās pilsētās ir izplatīti televīzijas kabeļu tīkli un tirgū darbojas liels skaits pakalpojumu sniedzēju. Daļā no šiem tīkliem ir iespējams nodrošināt Interneta pieeju.

Radio pieslēgumu, kā piekļuves infrastruktūru Internetam, Latvijā izmanto galvenokārt kā alternatīvu fiksētajām izdalītajām līnijām. Atkarībā no izmantotajām tehnoloģijām, galvenās priekšrocības salīdzinājumā ar fiksētajām līnijām ir zemākas ekspluatācijas izmaksas un/vai lielāka jauda, taču šim infrastruktūras veidam ir lielas sākotnējās ierīkošanas izmaksas. Šos infrastruktūras pakalpojumus Latvijas tirgū piedāvā vairāki pakalpojumu sniedzēji, vienlaicīgi nodrošinot arī Interneta pieslēgumu.

Pateicoties satelīta pieslēguma augstajam izmaksu līmenim un citu aizvietojošu telekomunikāciju pakalpojumu veidu pieejamībai, šis pakalpojumu tirgus ir neliels.

Latvijas tirgū šinī pakalpojumu sektorā tiek nodrošināta brīva konkurence un valsts nenosaka ierobežojumus.

Tuvākajā laikā no valsts puses nav nepieciešamas papildus darbības šī pakalpojumu sektora regulācijā, izņemot tehnisko kontroli un uzraudzību, brīvas konkurences saglabāšanu un statistikas uzskaiti.

Universālais pakalpojums

Universālais pakalpojums ir pakalpojumu kopums, kuru nodrošina vai nu sabiedrisks vai privāts pakalpojumu sniedzējs un kam par saprātīgu cenu jābūt pieejamam ikvienam lietotājam neatkarīgi no tā ģeogrāfiskās atrašanās vietas, tādējādi telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem (pārsvarā fiksētajās līnijās) tiek uzlikts par pienākumu, vai nu pašiem sniegt pakalpojumus atbilstoši universālā pakopojuma prasībām, vai arī veikt noteiktas iemaksas īpaši izveidotā fondā, no kura tiek dotēta telekomunikāciju pakalpojumu sniegšana no komercdarbības viedokļa neizdevīgiem patērētajiem (piem., attāliem un mazapdzīvotiem reģioniem).

Latvijas Republikas Saeimā 2000.gada 23.martā pirmajā lasījumā ir pieņemts likums "Par telekomunikācijām", kas paredz šādu universālā pakalpojumu Latvijas telekomunikāciju tirgū.

 

6.1.2. Datortehnoloģijas

1999. gada beigās Latvijā bija 9,1 dators uz 100 iedzīvotājiem (Lietuvā 5,9, Polijā 13,7, Krievijā 4, Eiropas vidējais 28) un salīdzinājumā ar 1998. gadu tas ir pieaudzis par 21,7%. Pēc 1998. gada datiem 87% no visiem datoriem tika izmantoti uzņēmumos. 2000. gada otrajā pusē tikai 9% iedzīvotāju mājās bija dators.

Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nevar atļauties iegādāties datoru privātām vajadzībām un tas ir saistīts ar vispārējo ekonomisko situāciju valstī. Kopējo īpatsvara pieaugumu lielā mērā veido datortehnika, kas iegādāta uzņēmuma vajadzībām kā arī datori, kurus privātām vajadzībām ir iegādājušies iedzīvotāji ar augstu ienākumu līmeni.

 

6.1.3. Interneta

pieslēguma pakalpojumi

Interneta pieslēguma pakalpojumus Latvijā nodrošina ~ 40 pakalpojumu sniedzēji, galvenokārt tiek izmantota Lattelekom , mazāk mobilo operatoru vai tiešo radio pieslēgumu piekļuves infrastruktūra. 2000. gada vidū Eiropas Interneta tīkla serveru reģistrācijas centrā RIPE Latvijā reģistrēti ~ 19 tūkstoši Interneta serveri.

Saskaņā ar Forrester Inc. pētījumiem — 1999.gadā Eiropā bija 72 miljoni interneta lietotāju un tikai 9% no tiem iepirkās tiešsaistes režīmā. Uz 2004.gadu paredzēts, ka interneta lietotāju skaits palielināsies līdz 201 miljonam, dažādosies arī ierīču dažādība, ar kuru palīdzību lietotāji lietos interneta pakalpojumus, pie kam 65% no visiem lietotājiem veiks iepirkumus internetā.

6.attēls

Eiropas potenciālie interneta lietotāji

 

1999. gadā Interneta lietotāju, kas izmantojuši Internetu pēdējo 6 mēnešu laikā, skaits Latvijā sasniedza 113 tūkst., kas ir aptuveni 6% no visiem Latvijas iedzīvotājiem (Igaunijā —21%, Lietuvā — 5%, Krievijā 1,5%). 2000. gada pirmajā pusē šis skaits palielinājās līdz 240 tūkst. (ap. 13% no visiem Latvijas iedzīvotājiem) turklāt no tiem 70% Internetu izmanto regulāri — vismaz reizi nedēļā. Jāatzīmē, ka statistikas dati par Interneta lietotāju skaitu nav viennozīmīgi dažādo statistikas apkopošanas metožu dēļ. Latvija interneta izplatības ziņā krietni atpaliek no Igaunijas, taču apsteidz Lietuvu.

7.attēls

Interneta izplatība Baltijas valstīs

 

 

 

Avots: Latvijas interneta asociācija

 

Precīzi dati par uzņēmumu pieslēgumiem Internetam nav, tomēr Interneta pieslēgums uzņēmumiem kļūst aizvien pieejamāks un populārāks. Praktiski visi lielie uzņēmumi un valsts pārvaldes institūcijas izmanto Internetu un tiek lēsts, ka kopumā aptuveni trešā daļa Latvijas uzņēmumu izmanto Interneta pieslēgumu.

Latvijas tirgū šinī pakalpojumu sektorā tiek nodrošināta brīva konkurence un no valsts puses netiek veiktas ierobežojošas darbības.

Saskaņā ar Satiksmes ministrijas izstrādāto koncepciju par Interneta pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas un valsts uzraudzības sistēmas izveidi, tuvākā laikā no valsts puses ir paredzēts ieviest Interneta pieslēguma pakalpojumu sniedzēju (IPS) reģistrāciju un nodrošināt IPS un pakalpojumu saņēmēju aizsardzību. Papildus darbības šī pakalpojumu sektora regulācijā, izņemot brīvas konkurences saglabāšanu un statistikas uzskaiti nav nepieciešamas.

 

6.1.4. Banku un elektroniskie

finansu pakalpojumi

Arī banku un finansu pakalpojumu attīstība tiek uzskatīta par kritisku elementu nacionālās e-komercijas infrastruktūras izveidei. Ir jābūt iespējai bez ierobežojumiem veikt banku transakcijas starp komerciālajiem partneriem un klientiem gan valsts iekšienē, gan starptautiskā mērogā. 1999. gada nogalē un 2000. gada laikā vairums Latvijas komercbanku ir sākušas piedāvāt saviem klientiem banku pakalpojumus, izmantojot internetu. Šādas iespējas, galvenokārt nepietiekamas interneta pieejamības dēļ, šobrīd nav pieejamas vairumam lauku rajonu iedzīvotāju.

Nozīmīga e-komercijas (it īpaši B2C) sistēmu komponente ir norēķinu sistēmas darījumiem, kas veikti internetā. Vairumā gadījumu tās balstās uz tradicionālajām norēķinu kartēm, parasti – kredītkartēm, lai gan pēdējā laikā parādījušās iespējas norēķināties arī ar debeta kartēm (parasti izdevējas bankas zemē). Šajā kontekstā ir nepieciešams izanalizēt pastāvošo praksi, kā tiek noteikta klienta maksimālā atbildība kļūdaina darījuma rezultātā.

Pašreizējais piedāvājums no pakalpojumu sniedzēju puses ir pietiekošs un uz šo brīdi šinī pakalpojumu sektorā tiek nodrošināta brīva konkurence.

Šajā jomā ES tiek izstrādāta direktīva "Par plaša patēriņa finansu pakalpojumu distanto pārdošanu"

No valsts puses nav nepieciešamas papildus darbības šinī pakalpojumu sektorā, izņemot brīvas konkurences saglabāšanu un statistikas uzskaiti.

Latvijā ir arī nepieciešams izvērtēt digitālās naudas un mikrotransakciju (transakciju, kas ir ļoti nelielas — zem Ls 1) tehnoloģiju ieviešanu un standartizāciju.

 

6.1.5. Domēnu pārvaldīšana

Būtisku loma informācijas sabiedrības pakalpojumu attīstībā spēlē domēnu pārvaldīšanas pakalpojumi.

Šobrīd Latvijā domēnu reģistra uzturēšanu un pārvaldīšanas pakalpojumus pēc līguma ar Eiropas reģistru RIPE sniedz viena institūcija — Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts, reģistrējot otrā līmeņa domēnus LV ietvaros.

Salīdzinot ar citām valstīm, pakalpojumu cenas ir– LVL 20 (iesk. PVN) gadā. Lietuvā domēna reģistrācijas maksa ir 31,4 LVL + PVN un ikgadējā uzturēšanas maksa ir 12,56 LVL + PVN; Krievijā — gan reģistrācijas, gan gada maksa — 22,68 LVL.

Domēnu izsniegšanas, pārvaldes un strīdu risināšanas mehānismi ir atbilstoši autoritatīvu starptautisko organizāciju ICANN (Internet Corporation for Assigned Names and Numbers) un IANA (Internet Assigned Numbers Authority) prasībām un rekomendācijām.

Turpmāk nepieciešams ir izstrādāt šī pakalpojumu sektora regulāciju, nodrošinot otrā līmeņa domēnu pārvaldīšanas pakalpojumu sektorā brīvu konkurenci un neatkarīgu valsts regulatora darbību, tādējādi būtiski samazinot domēnu reģistrācijas un pārvaldes izmaksas.

Šodien lielu lomu spēlē arī pirmā līmeņa domēnu atpazīstamības pakāpe. Ņemot vērā Baltijas jūras reģiona straujo interneta attīstību, pirmā līmeņa domēnu pārvaldītāju institūcijā nepieciešams būtu ierosināt domēna balt reģistrāciju.

 

6.1.6. Standarti

Tā kā tehniskie standarti tiek ieviesti un lietoti, ņemot vērā pasaules tendences un tirgus nepieciešamību, valsts tieša loma standartu izstrādē nav nepieciešama. Pateicoties straujajai informācijas tehnoloģiju attīstībai, standarti mainās un valsts tieša iejaukšanās varētu būt tikai bremzējoša, taču valstij ir jāraugās, lai tehnisko standartu lietošana kādā no sfērām neierobežotu citu tirgus dalībnieku tiesības.

Latvijas normatīvajos aktos jau ir noteikti atsevišķi standarti informācijas tehnoloģijā, piemēram 1996.gada 19.marta MK noteikumos Nr.70 "Noteikumi par valsts nozīmes datorizēto informācijas sistēmu piešķiršanas kārtību un tehniskās realizācijas prasībām" un 2000.gada 21.marta MK noteikumos Nr.106 "Informācijas sistēmu drošības noteikumi"

Valstij būtu jāatbalsta nozares ar strauju attīstību minimālo standartu iegāde un uzraudzība.

 

6.1.7. Preču piegāde

iespējami īsā laikā

Lai sekmētu elektroniski pasūtītu preču piegādi iespējami īsā laikā, ir jānodrošina elektronisko dokumentu ar juridisko spēku plūsmas iespēja, pirms preces ir fiziski piegādātas. (UNICTRAL e-komercijas likuma modelī, preču muitošanas aspekts ir uzsvērts kā viens no akūtākajiem jautājumiem e-komercijas sekmēšanā). Muitas procedūru uzlabošanas nolūkos ir jāsadarbojas ar privātsektora pārstāvjiem, kas kā muitas klienti spētu izvirzīt prasības muitas procedūrām.

 

6.1.8. Pasta pakalpojumi

Pasta pakalpojumi lielu lomu spēlē e-komercijas B2C modeļa attīstībā, jo pasūtot preces un arī norēķinoties par tām ar interneta starpniecību, tās ir arī nepieciešams piegādāt pircējam. Pasta pakalpojumu tirdzniecības sektorā var izdalīt vairākas funkcijas: sūtījuma pieņemšana (arī vēstuļu savākšana no), sūtījumu šķirošana, transportēšana, piegāde līdz konkrētam punktam, izsniegšana u.c.

Latvijas pasta pakalpojumu tirgu regulē Latvijas Republikas Saeimas 1994.gada 12.maijā pieņemtais Pasta likums, kas stājās spēkā 1994.gada 14.jūnijā, ar grozījumiem, kas izdarīti 1995.gada 15.decembrī un 1997.gada 20.februārī.

6.2. E-komercijas

"spēles noteikumu"

(pamatlikumu) noteikšana

Komercijai, kas tiek īstenota elektroniskā veidā izmantojot interneta vides sniegtās priekšrocības, nepastāv ne ģeogrāfiskās, ne laika robežas, tam piemīt globāls raksturs. Tādējādi e-komercijai, kā globālai darbībai ir nepieciešama starptautiski regulēta tiesiskā vide, tas ir, gan tās globālajam tirgum, gan tās infrastruktūras attīstībai.

Neskatoties uz to, jau tagad ir skaidrs, ka pieeja tās tiesiskā aspekta risināšanai dažādos pasaules reģionos būs samērā atšķirīga – būs nacionālie un reģionālie likumi un vienošanās, politikas un risinājumi. Pagaidām paliek atklāts jautājums cik lielā mērā šo e-vidi ir nepieciešams regulēt un/vai neregulēt, kā panākt tās dinamisku tālāko attīstību ieviešot to regulējošas normas. Pamatā tiek ieteikta šo divu pieeju apvienošana, integrācija katrā konkrētajā gadījumā.

OECD dalībvalstu vidū valda uzskats, ka valdībām ir jāstimulē privātais sektors uz rīcību, kas daļēji, kur tas ir iespējams, izstrādājot uzvedības kodeksus liktu tam pašam nodrošināt sabiedrības interešu īstenošanu.

Ņemot vērā, ka e-komercija ir savas attīstības pašā sākuma stadijā, mēs varam uzskatīt, ka tiesiskā vide, kas to regulē ir vāji attīstīta.

Sekmīgas e-komercijas regulējošās politikas izstrādē un implementācijā ir būtiska komerciālās sabiedrības piesaiste, jo tehnoloģiskās un situācijas izmaiņas e-tirgū ir tik straujas, ka valsts institūcijas ne vienmēr bez komerciālās sabiedrības līdzdalības var adekvāti uz tām reaģēt. Kā pozitīvu piemēru šajā sakarā var minēt OECD un ANO institūcijas.

Lai arī pašreizējos globalizācijas procesus ir grūti viennozīmīgi vērtēt kā tikai pozitīvus, ir skaidrs, ka e-komercijas sekmīga attīstība ir atkarīga no noteiktu politiku: nodokļu, tarifu, intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības, patērētāju tiesību aizsardzības un citu politiku, kas skar starptautiskās tirdzniecības vides jautājumus, sekmīgas harmonizēšanas pasaules mērogā.

 

6.2.1. Eiropas Parlamenta

un Padomes 2000. gada 8. jūnija

Direktīva 2000/31/EC

par elektronisko tirdzniecību

ES direktīvas mērķis ir saskaņot atsevišķu dalībvalstu noteikumus par informācijas sabiedrības pakalpojumiem attiecībā uz iekšējo tirgu šādos jautājumos:

- Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja reģistrācija;

- komerciālā komunikācija;

- elektroniskie kontrakti;

- starpnieku saistības pakalpojuma sniegšanā;

- uzvedības kodeksi;

- strīdu noregulēšana un sankcijas;

Minētā direktīva nosaka, ka valstij ir jānodrošina informācijas sabiedrības pakalpojumu pārraudzību.

Ņemot vērā, ka Latvija gatavojas kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti, direktīvā minētās prasības ir nepieciešams iestrādāt Latvijas normatīvajos aktos.

Īpaša uzmanība, īstenojot šīs direktīvas mērķi, uzvedības kodeksa izstrāde, ir jāvelta intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jautājumiem, kas bieži vien tiek ignorēti.

 

6.2.2. Intelektuālā īpašuma

tiesību aizsardzība

Interneta radītā iespēja apmainīties ar visdažādāko informāciju neierobežotā apjomā ar jebkuru interesentu bez ierobežojumiem, intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jautājumu ir nostādījusi priekšplānā apskatot e-komerciju vispār. PTO ietvaros Intelektuālā īpašuma tiesību jautājumi tiek regulēti saskaņā ar līgumu par ar tirdzniecību saistīto intelektuālā īpašuma tiesībām ( Agreement on Trade-Related Aspects of Intellectual Property Rights ). Pašlaik šis jautājums tiek aktīvi diskutēts starpvalstu sarunās un starptautiskajās organizācijās, īpaši Pasaules Intelektuālā Īpašuma Organizācijā ( WIPO — World Intellectual Property Organization ).

Ja autortiesību un blakustiesību subjektiem, t.i., autoriem, izpildītājiem, producentiem un raidorganizācijām, tiek radīti apstākļi, kuros tie internetā var droši pārdot un licencēt sava intelektuālā īpašuma izmantošanu, viņi ekspluatēs šo tirgu pilnībā un radīs arvien vairāk darbus, kas būs piemēroti tirdzniecībai šajā vidē. Piešķirto tiesību pamatoti izņēmumi, savukārt, sargās izmantotāju intereses. Rezultātā labumu gūs gan patērētāji, gan tiesību īpašnieki, gan pakalpojumu piedāvātāji un arī nacionālā ekonomika.

Ņemot vērā šos apstākļus un iepriekšminētās diskusijas, WIPO ir izstrādājusi 2 līgumus — Autortiesību līgumu ( Copyright Treaty ) un Izpildījumu un fonogrammu līgumu ( Performances and Phonograms Treaty ), kas starptautiskā mērogā regulē ar autortiesībām ( copyright ) aizsargātu darbu, izpildījumu ( performances ) un fonogrammu ( phonograms ) aizsardzību e-tirgū. Minēto līgumu nosacījumi jau ir iestrādāti ASV likumdošanā, un tos gatavojas akceptēt arī citas pasaules valstis. Arī Latvija jau daļu šo līgumu nosacījumu ir iestrādājusi Autortiesību likumā.

ES, lai nodrošinātu informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti iekšējā tirgū intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā, pašlaik izstrādā direktīvu "Par autortiesību un blakustiesību noteiktu aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā".

Lai Latvijā nodrošinātu autortiesību un blakustiesību aizsardzības nodrošināšanu digitālo tehnoloģiju vidē ir jāizvērtē nepieciešamība izdarīt grozījumus Autortiesību likumā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Krimināllikumā u.c. attiecīgos normatīvos aktos, ņemot vērā WIPO līgumu un topošās ES direktīvas nosacījumus.

E-komercijas kontekstā pašlaik ir ļoti aktuāls tirdzniecības zīmju aizsardzības jautājums saistībā ar Interneta "vārdu domēnu sistēmu" (DNS — Domain name system) nosaukumiem, jo, Internetam plešoties plašumā, ir novēroti daudzi gadījumi, kad DNS-ā ļaunprātīgi tiek iekļauti starptautiski plaši pazīstamu firmu vai produktu nosaukumi (jauns izspiešanas paveids), tādejādi netieši pārkāpjot tirdzniecības zīmju aizsardzības noteikumus. Kopš 01.07.2000 Latvijā ir ieviesti ICANN un IANA rekomendācijām un pasaules praksei atbilstoši noteikumi, kas attiecīgā līmenī aizsargā reģistrētas tirdzniecības zīmes Domēna vārdu, kas sakrīt ar LR Uzņēmumu reģistrā reģistrēta uzņēmuma pilno vai saīsināto nosaukumu kā arī LR Patentu valdē reģistrētajām tirdzniecības zīmēm, var reģistrēt paši uzņēmumi vai tirdzniecības zīmju likumīgie īpašnieki. Ir izstrādāts atbilstošs strīdu risināšanas mehānisms.

Ņemot vērā, ka domain var reģistrēt ne tikai uzņēmums kā tirdzniecības (preču) zīmi, bet arī jebkura privātpersona, piemēram, sabiedrībā plaši pazīstams cilvēks, tad domain nevar uzskatīt par tirdzniecības zīmi, vēl jo vairāk tāpēc, ka domain var saturēt gan preču zīmi, gan ģeogrāfisko norādi, gan arī citus identifikātorus. Ievērojot augstākminēto ir jāizvērtē nepieciešamība domain aizsargāt arī no autortiesību aspekta.

 

6.2.3. Patērētāju tiesību aizsardzība

E-tirgus piedāvā pircējam iespēju iegādāties dažādas preces un pakalpojumus divdesmit četras stundas diennaktī ar piegādi tieši mājās, bet pārdevējam par zemām izmaksām izeju uz visiem pasaules pircējiem. Veidojoties šim jaunajam e-tirgum rodas jautājums par tā drošumu, risku, kādam tiek pakļauts patērētājs iegādājoties preci vai pakalpojumu. Piemēram, pārdevējs bieži nenorāda informāciju par preces vai pakalpojuma kopējām izmaksām (piegādes izmaksas; pievienotās vērtības nodoklis un muitas nodevas, ja piegādā no citas valsts), informāciju par sevi, informāciju par to, ka patērētājam ir tiesības 14 dienu laikā atteikties no līguma un atgriezt preci, kā arī nenodrošina garantijas, ka pasūtītā prece tiešām tiks piegādāta.

Lai veicinātu patērētāju uzticēšanos, jo īpaši ņemot vērā, ka e-komercija ietver plašas iespējas preču un pakalpojumu pārrobežu tirdzniecībai, ir nepieciešams veikt vairākus pasākumus — nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības likumdošanas ewfektīvu piemērošanu arī attiecībā uz elektronisko tirdzniecību, veicināt uzvedības kodeksu ieviešanu, nodrošināt alternatīvas strīdus pirmstiesas risināšanas metodes, kā arī iespēju patērētājiem griezties tiesā. Lai starptautiskā līmenī nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību e-tirgū OECD ietvaros ir izstrādātas rekomendācijas uzņēmējiem par patērētāju tiesību aizsardzību. Šajās rekomendācijās ietvertos principus vajadzētu ņemt vērā arī Latvijas uzaņēmējiem.

Lai Latvijā nodrošinātu e-komercijas strīdu izskatīšanu, tur paredzēto sankciju efektīvu, samērīgu un preventīvu darbību ir nepieciešams sagatavot grozījumus kriminālā procesa normatīvajos aktos, kas paredzētu kārtību e-pierādījumu iegūšanai, savākšanai, apstrādei un piemērošanai.

Latvijā patērētāju tiesību aizsardzību pašreiz nodrošina šādi normatīvie akti:

1999.gada 18.marta Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kurš ievieš 1993.gada 5.aprīļa direktīvu 93/13/EEC par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, daļēji ievieš 1998.gada 19.maija direktīvu 98/27/EC par izpildrakstiem patērētāju interešu aizsardzībai un 1999.gada 25.maija direktīvu 1999/44/EC par noteiktiem plaša patēriņa preču tirdzniecības un ar tām saistītu garantiju aspektiem.

1999.gada 18.maija MK noteikumi Nr.178 "Kārtība, kāda norādāmas preču un pakalpojumu cenas", kas ievieš 1998.gada 16.februāra direktīvu 98/6/EC par patērētāju aizsardzību patērētājiem piedāvāto preču cenu norādīšanā.

1999.gada 13.jūlija MK noteikumi Nr. 257 "Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu", kas ievieš 1986.gada 22.decembra direktīvu 87/102/EEC dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu saskaņošana attiecībā uz patērētāju kreditēšanu.

1999.gada 7.septembra MK noteikumi Nr. 316 "Noteikumi par distances līgumu", kas ievieš 1997.gada 20.maija direktīvu 97/7/EC par patērētāju aizsardzību attiecībā uz distances kontraktiem.

1999.gada 21.septembra MK noteikumi Nr. 325 "Noteikumi par līgumu par ēkas vai ēkas daļas (nekustamā īpašuma) lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku", kas ievieš 1994.gada 26.oktobra direktīvu 94/47/EC par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem līgumu aspektiem attiecībā uz nekustamā īpašuma izmantošanas tiesību pirkšanu uz laiku.

1999.gada 20.decembra Reklāmas likums, kas ievieš 1984.gada 10.septembra direktīvu 84/450/EEC attiecībā uz maldinošu un salīdzinošu reklāmu.

1998.gada 17.septembra Tūrisma likums un 2000.gada 5.maija MK noteikumi Nr.163 "Noteikumi par kompleksiem tūrisma pakalpojumiem", kas ievieš 1990.gada 13.jūnija direktīvu 90/314/EEC par ceļojuma pakalpojumu kompleksiem.

2000.gada 20.maija Preču un pakalpojuma drošuma likums, kas ievieš 1992.gada 29.jūnija direktīvu 92/59/EEC par vispārējo produktu drošumu.

2000.gada 20.maija likums "Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem", kas ievieš 1985.gada 25.jūnija direktīvu 85/374/EEC par normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz atbildību par precēm ar trūkumiem.

1995.gada 31.oktobra MK noteikumi Nr.317 "Noteikumi par zāļu reklāmu", kas ievieš 1992.gada 31.marta direktīvu 92/28/EEC par medicīnas preču reklamēšanu

Lai Latvija pilnībā nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību atbilstoši ES noteiktajam prasībām informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas kontekstā, bez jau minētajām direktīvām ir jāadaptē arī 1993.gada 10.maija Direktīva 93/22/EEC par investīciju pakalpojumu nodrošinājumu un jau daļēji ieviestās direktīvas — 1998.gada 19.maija Direktīva 98/27/EC par rīkojumiem patērētāju interešu aizsardzībai; 1999.gada 25.maija Direktīva 1999/44/EC par noteiktiem plaša patēriņa preču tirdzniecības un ar tām saistītu garantiju aspektiem.

 

6.2.4. Nodokļi

Jaunā ekonomika, ļoti iespējams, nodokļu iekasēšanu padarīs valdībām sarežģītāku:

1) Pērkot preces tiešsaistes režīmā, pircējam ir iespēja izvairīties no PVN maksāšanas, īpaši, ja prece tiek piegādāta digitālā formā.

2) Internets palielina firmu un noteikta darba spēka, kas operē tīklā, mobilitāti. Tām ir tendence pārvietoties uz valstīm ar zemiem nodokļiem vai nodokļu "paradīzi". Saasinās valstu konkurence nodokļu sektorā.

3) Internets daudzos gadījumos neprasa atsevišķu operāciju īstenošanā iesaistīt starpniekus (bankas, mazumtirgotājus), kas nodokļu iekasētājiem nodrošina derīgu informāciju un veic nodokļu iekasēšanu.

Taču e-komercija paver arī jaunas iespējas nodokļu iekasētājiem caur daudz ātrāku komunikāciju ar nodokļu maksātājiem un operatīvāku pieeju tiem nepieciešamai informācijai.

ASV prezidents 1998.gada 21.oktobrī parakstīja Aktu par Nodokļu brīvību Internetam ( Internet Tax Freedom Act ), kas tika sagatavots balstoties uz principu, ka informācija nav jāapliek ar nodokļiem, paredzot 3 gadu moratoriju darbībām, kas tiek īstenotas izmantojot Internetu.

Attīstītās valstis aktīvi diskutē par nodokļu aspektiem e-komercijas kontekstā starptautiskās organizācijas OECD ietvaros.

Latvijā darbs pie ar nodokļiem saistītajiem jautājumiem ir tikai sācies. 2000.gada 14.decembrī Saeimā pieņemti grozījumi "Par nodokļiem un nodevām", paredzot ka nodokļu maksātājam ir tiesības iesniegt nodokļu administrācijai minētā likumā paredzētās deklarācijas, pārskatus un nodokļu aprēķinus elektroniskā veidā. Diemžēl pagaidām tā ieviešanu bremzē e-paraksta neesamība.

Nodokļu iekasēšanā aktuālākās problēmas ir šādas:

— Tiešie nodokļi

Tiešo nodokļu iekasēšanā problēmas rodas tikai, ja e-komercijā iesaistītais uzņēmums ir reģistrēts vienā valstī, bet veic savu darbību ārpus tā reģistrācijas valsts citā valstī. Kura valsts šajā gadījumā iekasē uzņēmuma ienākuma nodokli?

Pašlaik ir svarīgi sekot līdzi OECD "Konvencijas par ienākuma un kapitāla nodokļu dubultās uzlikšanas un izvairīšanās no nodokļiem" modeļa komentāru izmaiņām attiecībā uz tiešo nodokļu piemērošanu e-komercijas darījumiem, jo tā varētu kalpot par pamatu nodokļu likumu grozījumiem.

— Netiešie nodokļi

Kā galvenā problēma šeit tiek minēta PVN iekasēšana.

Jānosaka vai Latvija iekasēs PVN vispār digitālo preču iegādes gadījumā, ja tās tiek piegādātas tiešsaistes režīmā. Pasaules pašreizējā prakse liecina, ka pagaidām digitāli piegādātām precēm PVN un muitas nodokļus (tarifus) nepiemēro.

Ņemot vērā, ka vēl nav izstrādāts mehānisms, kā iekasēt tiešos un netiešos nodokļus no e-komercijas uz neilgu laiku (līdz 3 gadiem) vajadzētu atteikties no to piemērošanas, tādejādi vienlaicīgi stimulējot e-komercijas sākotnējo attīstību Latvijā.

 

6.2.5. Elektroniskā grāmatvedība

Likums "Par grāmatvedību" nosaka, ka uzņēmuma grāmatvedībai ir uzskatāmi jāatspoguļo visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi un īpašuma stāvoklis. Grāmatvedība ir jākārto tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu gūt skaidru priekšstatu par uzņēmuma finansu stāvokli un tā saimnieciskajiem darījumiem noteiktā laika posmā, kā arī lai varētu konstatēt katra saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisi.

E-komercijas apstākļos nāksies sastapties ar tādiem darījumiem, kuri pilnīgi vai daļēji tiks veikti elektroniski izmantojot Internetu. Elektroniski var notikt viss darījums — pasūtījuma pieņemšana, preces nosūtīšana elektroniskā formā (piemēram datorprogramma) un apmaksa kā arī darījuma iegrāmatošana, vai arī tikai daļa no tā. Arī šādos gadījumos ir jānodrošina iepriekšminēto likuma prasību izpilde.

Pašreiz spēkā esošie grāmatvedību reglamentējošie normatīvie akti pamatā balstās uz papīra veidā sagatavotu dokumentu un grāmatvedības reģistru izmantošanu, savukārt e-komercijas gadījumā nāksies saskarties ar elektroniski sagatavotu, apstiprinātu un saglabātu šo dokumentu un reģistru izmantošanu daļēji pieļauj arī pašlaik spēkā esošie normatīvie akti.

Likuma "Par grāmatvedību" 7.pants paredz iespēju kā ārēju attaisnojuma dokumentu izmantot arī elektroniski sagatavotu un apliecinātu (autorizētu) dokumentu, ja darījuma puses savstarpēji vienojušās par kārtību, kādā veicama attaisnojuma dokumentu apmaiņa elektroniskā veidā, un elektroniskās apliecināšanas (autorizācijas) kārtību.

Attiecībā uz grāmatvedības kārtošanu ar datoriem, šā likuma 7.pants nosaka pienākumu nodrošināt datu attēlu trešajai personai saredzamā veidā un, ja nepieciešams, — to izraksts, savukārt 10.pants nosaka, ka ir jānodrošina šajā pantā noteiktais datu glabāšanas laiks.

Likuma "Par uzņēmuma gada pārskatiem" 66.panta pirmā daļa atļauj uzņēmumam pārbaudīta gada pārskata, kā arī revidenta atzinuma (ja tāds ir) norakstu iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam un Uzņēmuma reģistram elektroniskā veidā, pievienojot rakstveida apliecinājumu par tā atbilstību oriģinālam.

Latvijā joprojām nav pieņemti attiecīgie normatīvie akti attiecībā uz elektroniskajiem parakstiem, kuriem ir izšķiroša nozīme elektroniski sagatavotu dokumentu apliecināšanā (autorizēšanā).

Problēmas var rasties arī uzņēmuma grāmatvedībā saņemot elektroniski sagatavotus attaisnojuma dokumentus, ja grāmatvedība pamatā tiek kārtota, izmantojot papīra formā sagatavotus attaisnojuma dokumentus un grāmatvedības reģistrus.

Neskaidrības var radīt arī likuma prasība nodrošināt attaisnojuma dokumentu, reģistru un pārskatu saglabāšanu uzņēmuma darbības vai tā likvidācijas gadījumā, jo nav noteikts uz kādiem datu nesējiem un kādos apstākļos ir jāveic datu glabāšana, lai varētu saglabāt informācijas likumā noteiktajā laikā.

Elektroniski sagatavotu attaisnojuma dokumentu un reģistru izmantošana var būtiski ietekmēt arī grāmatvedības revīzijas procesu. Ir jānovērš iespēja koriģēt jau apstiprinātus dokumentus, kā arī jāievēro, ka šādu dokumentu revīzija ir iespējama tikai izmantojot attiecīgas palīgierīces (datoru).

Ņemot vērā, ka Latvijā un pasaulē ar e-komerciju saistītie grāmatvedības jautājumi ir sākti pētīt tikai pēdējos gados un par to ir samērā maz informācijas, par tiem ir nepieciešams veikt padziļinātu analīzi.

6.3. Uzticības veidošana

e-komercijā

Informācijas sabiedrības pakalpojumu izmantošanas iespējas un efektivitāte ir būtiski atkarīga no sabiedrības pieprasījuma pēc šiem pakalpojumiem, ko ietekmē ne tikai tās pirktspēja, bet arī uzticība tam, ka elektroniskā vidē veiktās darbības ir drošas. Valstij ir jāveicina sabiedrības uzticēšanās informācijas sabiedrības pakalpojumiem, radot atbildošu normatīvo aktu un kontroles institūciju bāzi, kas nodrošinātu, ka elektroniski sniegto pakalpojumu izmantošana nesamazina to lietotāju privāto personas datu aizsardzības līmeni, neveicina noziedzīgu darbību (gan tradicionālo, gan kiber-noziegumu) izplatību, kā arī elektroniskos dokumentus ļauj izmantot tiesisko darbību veikšanai, tai skaitā izmantot tos kā pierādījumus tiesas procesos, vienlīdz sekmīgi ar citā formā noslēgtiem tiesiskiem darījumiem.

Forrester Inc. atzīmē Eiropas komersantu lēmumu pieņemšanas procesā bailes no sociālām un organizatoriskām izmaiņām.

 

6.3.1. Privātums.

Personas datu aizsardzība

Modernās informācijas apstrādes tehnoloģijas savienojumā ar apjomīgu datubāzu saslēgšanu vienotā tīklā rada apstākļus, kuros kļūst iespējams ļoti viegli un ātri iegūt izsmeļošu informāciju par jebkuru personu, atvieglojot un paātrinot visdažādākā rakstura darījumu kārtošanu un uzlabojot valsts pārvaldes darba efektivitāti. Lai novērstu draudus, ka tādējādi pieejamā informācija tiek izmantota negodīgiem vai prettiesiskiem mērķiem, likumdošanā un praksē ir jānodrošina, ka pieeja integrētajām informācijas sistēmām ir vienīgi atbildīgajām amatpersonām un tiek nodrošināta visa nepieciešamā šo informācijas sistēmu tiesiskā un tehnoloģiskā aizsardzība pret piekļūšanu tām no nepiederošu personu puses.

Latvijā jau ir izpildīti vairāki uzdevumi gan valsts nozīmes elektronisko informācijas sistēmu integrācijā, gan normatīvās bāzes radīšanā, kas reglamentē informācijas sistēmās glabāto datu pieejamību.

- Nacionālā programma "Informātika", kā arī LR MK Noteikumi Nr.104 "Par integrētas valsts nozīmes informācijas sistēmas (megasistēmas) izveides nodrošināšanu (pieņemti 14.03.2000.) paredz tādu valsts nozīmes informācijas sistēmu kā Uzņēmumu reģistrs, Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu maksātāju reģistrs, ceļu satiksmes drošības direkcijas informācijas sistēma, Zemes kadastra reģistrs un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes informācijas sistēma saslēgšanu vienotā megasistēmā, nosakot, ka turpmāk valsts un pašvaldību institūcijām ir jāizmanto dati, kas ir pieejami kādā no megasistēmas sastāvā ietilpstošajām informācijas sistēmām, un aizliedzot to atkārtoti pieprasīt no iedzīvotājiem un juridiskām personām.

- 2000. gada 20. aprīlī stājās spēkā Saeimā 2000. gada 23. martā pieņemtais "Fizisko personu datu aizsardzības likums", kas ikvienai fiziskai personai garantē tiesības uz savu personas datu aizsardzību un regulē kārtību, kādā ir veicama personas datu apstrāde ar mērķi aizsargāt iepriekš minētās indivīda tiesības. "Fizisko personu datu aizsardzības likums" ir izstrādāts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EC par personu aizsardzību attiecībā uz personīgo datu apstrādi un par šādu datu brīvu apriti. Saskaņā ar minēto likumu Direktīvas 95/46/EC prasības Latvija pilnībā tiks izpildītas līdz 2002. gada 1. janvārim.

- 2000. gada 1. janvārī stājās spēkā 28.11.2000. pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Nr.408 "Datu valsts inspekcijas nolikums", kas nosaka Datu valsts inspekcijas darbības organizāciju.

- Jaunajā Telekomunikāciju likumprojektā ir iestrādātas Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/66/EC par personīgo datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju nozarē prasības.

Turpmākā darba gaitā jānodrošina sekojošu problēmu risināšana:

- jāpiešķir adekvāts finansējums Tieslietu ministrijas pārraudzībā esošai Datu valsts inspekcijas darbības nodrošināšanai, kura ir galvenā Personu datu aizsardzības uzraudzības iestāde Latvijā;

- jāizveido visu pastāvošo informācijas un datu apstrādes sistēmu, kas satur personas datus, reģistrs (saskaņā ar "Fizisko personu datu aizsardzības likuma" prasībām šo darbu jāveic Datu valsts inspekcijai);

- jāizstrādā normatīvie akti par personas datu apstrādes sistēmu aizsardzības obligātajām prasībām (saskaņā ar 10.07.200 Ministru prezidenta rīkojumu Nr.260 pie šī jautājuma strādā darba grupa TM valsts sekretāra palīga H. Nagļa vadībā)

- jāīsteno sabiedrības informēšana par indivīda tiesībām uz personas datu aizsardzību un to aizstāvēšanas iespējām tiesiskā ceļā, šajā sakarā atbilstošu uzmanību veltot tiesnešu kvalifikācijas celšanai ar personas datu aizsardzību saistītos jautājumos.

- Ar Tieslietu ministrijas 09.10.2000. rīkojumu Nr. 1-1/399 izveidotai darba grupai ir jāturpina darbs pie vairāku grozījumu sagatavošanas normatīvajos aktos, lai nodrošinātu efektīvu Fizisko personu datu aizsardzības likuma piemērošanu un to atbilstību Eiropas Padomes rekomendācijām — jāizstrādā grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, arī Fizisko personu datu aizsardzības likumā.

- Jāratificē Eiropas Padomes 1981. gada konvencija "Par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi", kuru Latvija parakstīja 2000. gada 21. oktobrī.

 

6.3.2. Pasākumi valsts

un sabiedrības drošības aizsardzībai

sakarā ar informācijas sabiedrības

pakalpojumu izmantošanu

Lai gan valsts politikas, kas attiecas uz elektroniskās komercijas un informācijas sabiedrības pakalpojumu jomu, mērķi ir nodrošināt informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti gan vietējā tirgū, gan pāri valstu robežām, tādējādi radot konkurenci, uz kā balstās šo pakalpojumu tirgus tālākā attīstība, valstij ir jārūpējas arī par to, lai informācijas pakalpojumu izmantošana nesamazinātu sabiedrības veselības, patērētāju interešu, kā arī valsts drošības aizsardzības līmeni. Vairāku spēkā esošo Latvijas normatīvo aktu izstrādē ir ņemta vērā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstība un tajos ir iekļautas tiesību normas, kas nodrošina tiesiskās garantijas sabiedrības un valsts drošībai jaunajā tehnoloģiskajā vidē. Tā, piem., 1999. gada 18. martā pieņemtais "Patērētāju tiesību aizsardzības likums" un saskaņā ar to 1999. gada 7. septembrī pieņemtie MK noteikumi Nr.316 par distances līgumiem īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EC par patērētāju aizsardzību attiecībā uz distances līgumiem prasības.

Tomēr, pievēršot īpašu uzmanību Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EC 3. Preambulas 11) punkta, kā arī 3. panta 4.punkta prasībām, Latvijas normatīvajos aktos jāprecizē kārtība, kādā valsts var iejaukties informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju darbībā vai pat apturēt to ar mērķi aizsargāt sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselības aizsardzību, sabiedrības drošību, ieskaitot valsts drošības un aizsardzības nodrošināšanu, kā arī patērētāju aizsardzību. Šajā sakarā jāizvērtē krimināltiesisko jautājumu risinājums Eiropas Padomes I Ģenerāldirektorāta 2000. gada aprīlī sagatavotajā Starptautiskajā kibernoziegumu koncepcijas projektā*, kā arī nepieciešamību tai pievienoties. Eiropas Padome plāno minēto konvenciju apstiprināt 2001.gada oktobrī. Normatīvajos aktos, tai skaitā starptautiskos līgumos, jāparedz tiesiskās iespējas Latvijas valsts tiesībaizsardzības iestādēm iepriekš minēto iemeslu dēļ vērsties kā pret Latvijā reģistrētiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, tā arī pret ārvalstīs reģistrētiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kuru pakalpojumus Latvijas teritorijā izmanto Latvijas fiziskās un juridiskās personas. Nepieciešamo normatīvo aktu izstrādi koordinētu Tieslietu ministrijā, pieaicinot Latvijas tiesību aizsardzības iestāžu un — nepieciešamības gadījumā — ārvalstu ekspertus.

* Draft Convention on Cyber-Crime (PC-CY (2000) Draft No 19). Council of Europe, Secretariat Directorate General I (Legal Affairs).

 

6.3.3. Informācijas filtrēšana

Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EC preambulas 40) punkts paredz, ka ES dalībvalstu likumdošanā jānosaka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju, kas darbojas kā starpnieki, pienākumi noteiktos apstākļos kavēt vai apturēt konstatētu nelikumīgu darbību. Pakalpojumu sniedzēju tiesības un pienākumi ir jāreglamentē starp pakalpojumu sniegšanā iesaistītajām pusēm noslēgtiem līgumiem, un valsts loma varētu būt pieprasīt tādu sabiedrības interesēs radītu līguma nosacījumu iekļaušanu iepriekš minētajos līgumos, kas ļautu un uzliktu par pienākumu pakalpojumu sniedzējiem apturēt nelikumīgas darbības, likvidēt pieeju nelegālai informācijai un izņemt šo informāciju.

 

6.3.4. Kibernoziegumi

Var izdalīt trīs atbildības veidus par kaitējumiem e-komercijas jomā:

1. Civiltiesiskā;

2. Administratīvā;

3. Krimināltiesiskā.

1.Civiltiesiskā atbildība balstās uz līguma vai delikta attiecībām. Atbildību reglamentē Civillikuma normas, kas pilnīgi piemērojamas arī jaunajos apstākļos.

2.Administratīvā atbildība balstās uz speciālu APK normu (šobrīd administratīvā atbildība ir par patērētāju tiesību pārkāpumiem sk. 166-9-166.-27.p. Nepieciešams turpināt darbu pie izmaiņām APK iekļaujot speciālu nodaļu par pārkāpumiem Informācijas un telekomunikāciju jomā.

3. Krimināltiesiskā atbildība balstās uz 1999.gada 1. aprīlī pieņemto Krimināllikumu (KL), kurš pilnīgi pietiekami reglamentē atbildību, kuru var piemērot par krāpšanu 177. pants, piesavināšanās 179.p., apdrošināšanas krāpšana 178.p., 193-1. pants — Datu un programmatūras un iekārtu iegūšana, izgatavošana un izplatīšana, izgatavošana un glabāšana nelikumīgām darbībām ar vērtspapīriem un maksāšanas līdzekļiem., 197. pants Nolaidība, dienesta noslēpuma vai komercnoslēpuma izpaušanu utt., to skaitā atbildība par pircēju krāpšanu. Bez tam KL 241- 245. pants nosaka atbildību par patvaļīgu piekļūšanu datorsistēmai, datu bojāšanu, iznīcināšanu, programmatūras bojāšanu, viltošanu, vīrusu izplatīšanu. Latvijas KL ir viens no modernākiem Eiropā un savā attīstībā tas ir aizgājis tālu priekšā tādām valstīm kā Čehijai, Slovākijai, Lietuvai, Polijai, Ungārijai.

 

Atbildība par aizskārumiem privātā sfērā.

Privātās sfēras aizsardzības kontekstā apdraudējumi var būt cyberstalking , spamming , spoofing , spying , tas ir, goda un cieņas aizskaršana, apmelošana, nelikumīga noklausīšanās utt. Šeit svarīga nozīme ir jāveltī EP direktīvas Nr. 2000/31/EC 14.p., kas nosaka starpnieku atbildību, jo Latvijā šis jautājums vispār nav pietiekoši publiskots. Pie privātās dzīves aizsardzības noteikti ir jāparedz kārtība kādā valsts izstrādās " safegurds and conditions " sistēmu, kas aizsargātu indivīdu pret pārmērīgu valsts varas pielietošanu. Tā Kibernoziegumu Konvencijas projektā ir iestrādāta prasība, ka minimālais "safeguards and conditions" slieksnis ir Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas ievērošana.

 

6.3.5. Elektroniskie paraksti.

Sertificēšanas institūcijas

Latvijas Uzņēmumu reģistra valsts galvenā notāra M. Gulbja vadībā ir uzsākts darbs pie normatīvo aktu izstrādes, kas reglamentētu elektronisko dokumentu un ar to radīšanu, izmantošanu un tiesisko statusu saistītos jautājumus. Šie normatīvie akti regulēs arī sertifikācijas institūciju darbību. Līdz šim ir pilnībā izstrādāta un MK akceptēta "Koncepcija par elektronisko dokumentu juridisko statusu Latvijā" pēc kuras pašlaik tiek izstrādāts likumprojekts "Elektronisko dokumentu likums" un tam pakārtotie normatīvo aktu projekti. Tie tiek veidoti atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 13. decembra Direktīvas 1999/93/EC par Kopienas pamatnostādnēm elektroniskā paraksta jomā prasībām. Prasību katrai ES dalībvalstij panākt, ka "elektroniski dokumenti darbojas", t.i., panākt, ka valsts normatīvie akti adekvāti reglamentē katru ar līguma slēgšanas procesa posmu un līguma darbību, ieskaitot tā glabāšanu, uzstāda arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EC preambulas 34) punkts. Likumprojektu paredzēts izstrādāt līdz 2000. gada martam, tas stāsies spēkā 2002. gada 1. janvārī, kad arī tiks izpildītas iepriekš minētās Direktīvas prasības. Likumprojektu, kas saistīti ar elektronisko dokumentu ieviešanu un elektroniskās komercijas tiesiskās bāzes radīšanu, izstrādes un ieviešanas darbu koordinēšanu veic Tieslietu ministrija.

 

6.3.6. Elektronisko dokumentu

arhivēšana

Elektronisko dokumentu efektīvas aprites nodrošināšanā lielu lomu spēlē šo dokumentu elektroniskas arhivēšanas iespējas. Latvijā ir nepieciešams izstrādāt regulāciju, kas paredzētu arhīvā nododamo elektronisko dokumentu iesniegšanas kārtību, elektronisko dokumenta formātu un arhīva formātu, un informācijas nesēja veidu, kurā tiek uzglabāts elektronisko dokumentu arhīvs. Šādu elektronisko dokumentu arhīvu uzglabāšanā ir jāparedz noteikta drošības pakāpe pret dažāda veida ārējās vides ietekmes faktoriem un ļaunprātīgām darbībām.

Saskaņā ar Elektronisko dokumentu likuma projekta 6.pantu Elektronisko dokumentu izstrādāšanas, noformēšanas, glabāšanas un aprites noteikumus valsts iestādēm un fiziskām un juridiskām personām nosaka Ministru kabinets. Par elektronisko dokumentu uzkrāšanas, saglabāšanas un pieejamības nodrošināšanas regulāru uzraudzību valsts iestāžu arhīvos ir atbildīga Latvijas valsts arhīvu ģenerāldirekcija.

Lai tiktu nodrošināta pilnīga valsts un sabiedrības interešu aizsardzība privātstruktūrām ir jāveido savs arhīvs, kur tiktu glabāti elektroniskie dokumenti atbilstoši normatīvajos dokumentos noteiktai kārtībai. Valsts arhīvi šādus dokumentus varētu pieņemt glabāšanā depozitārijā.

Jāatzīmē, ka privātais sektors jau tagad Latvijā piedāvā drošas elektronisko dokumentu uzglabāšanas iespējas. Uzglabāšana notiek Grīziņkalnā zem 1905.gada parka piecdesmitajos gados būvētajā atompatversmes pazemes bunkurā.

6.4. Jaunās ekonomikas radīto

ieguvumu maksimizēšana

Elektroniskās komercijas attīstībā būtiska ir loma ir izglītībai, mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, u.c. faktoriem.

 

6.4.1. Izglītības attīstība

Izglītībai ir milzīga lomu informācijas sabiedrības pakalpojumu tirgus attīstībai valstī un salīdzinošo priekšrocību iegūšanā starptautiskajā tirdzniecībā ar pakalpojumiem.

E-komercija nav iespējama bez attiecīgas datorprasmes, kas būtu plaši izplatīta sabiedrībā un tiktu uzskatīta par normu. Te jānošķir datorprasme, ko iegūst vispārizglītojošajās skolās, no datorprasmes, ko iegūst tālākizglītības ceļā.

Pārskatāmā nākotnē Latvijas izglītības informatizācijas sistēmas (LIIS) projekta izpildes gaitā visas Latvijas vispārizglītojošās skolām būs visas iespējas sagatavot jauniešus pilnvērtīgai dzīvei informācijas sabiedrībā.

Uz šo brīdi Latvijā ir iniciēti un īstenoti atsevišķi projekti par skolu datorizāciju, IT speciālistu apmācības intensificēšanu u.c.

Latvijas Informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju asociācija 2001.gadā ieviesīs starptautiski atzītu datorprasmes sertifikāta ECDL mācību programmu. Šī programma satur visu nepieciešamo datora lietotājam, tajā skaitā arī e-komercijas pakalpojumu saņemšanai. ECDL programma jau ir ieviesta 44 pasaules valstīs, tostarp visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šai programmai būtu jākalpo arī par vispārizglītojošo skolu lietišķās informātikas kursa programmas kodolu.

No valsts puses būtu jānodrošina tālāka izglītības sistēmas informatizācija, padziļinātas izglītības iespējas pieaugušajiem, pietiekamu daudzumu kvalificētu IT speciālistu.

Tāpat ir nepieciešama iedzīvotāju un mazo un vidējo uzņēmumu izglītošana IKT radīto iespēju jautājumos.

 

6.4.2. E- robežšķirtne

Interneta un līdz ar to arī e-komercijas plašākai izplatībai Latvijā izraisa gan izglītības gan izpratnes trūkums. Internets un ar tā starpniecību sniegtie pakalpojumi tiek izmantoti arvien plašāk. Arvien vairāk cilvēku izmanto jauno tehnoloģiju pakalpojumus, lai iegūtu labāku darbu, jaunas izglītības iespējas un uzlabotu savu dzīves līmeni. Tomēr, nevienlīdzība Interneta pieejamībā nozīmē, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju drīzumā var draudēt ekonomiskās un sociālās atpalicības briesmas. Pieejas trūkums jaunajām tehnoloģijām vai arī neprasme tās lietot nākotnē būs līdzvērtīga neprasmei lasīt vai rakstīt.

Vairākās pasaules valstīs, piemēram, Nīderlande, Zviedrija, Slovēnija, ASV un daudzās citās valsts subsidē daļu no izglītības un zinātnes organizāciju platjoslas interneta pieslēguma izmaksām. Latvijas gadījumā lai atbalstītu skolas, augstākās mācību iestādes, zinātniskās organizācijas nepieciešama būtu šādas atbalsta sistēmas izveide paredzot līdzekļus budžetā.

Šobrīd pastāv trīs dažādas robežšķirtnes, kas veiksmīgākos un prasmīgākos Interneta lietotājus atdala no tiem, kam šīs tehnoloģijas izmantošana ir liegta.

Interneta lietotāju

sociāli ekonomiskais stāvoklis

(rādītājs, kurš ir atkarīgs no mājsaimniecības ienākumu un izglītības līmeņa);

BMF Gallup Media pētījumā tika konstatēts, ka no Latvijas iedzīvotājiem, kas pieder pie zemākā sociāli ekonomiskā slāņa, pieeja Internetam ir tikai 0.4% cilvēku, zemākā vidusslāņa pārstāvju vidū šis skaitlis ir 4%, augstākajā vidusslānī — 15%, bet sabiedrības pašā virsotnē 30%. Varam secināt, ka Interneta pieejamība dramatiski mainās atkarībā no iedzīvotāju sociāli ekonomiskā stāvokļa.

Turpmāk — vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores

 Ausma aldermane,  dace bebre