Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pie savas latviešu valodas, pie savas tautas vienotības un pašapziņas avota. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.05.1999., Nr. 173 (1633) https://www.vestnesis.lv/ta/id/24716

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par kooperētu ražošanu, sociāli orientētu valsti

Vēl šajā numurā

27.05.1999., Nr. 173 (1633)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē — Rīgas Latviešu biedrībā

Pie savas latviešu valodas, pie savas tautas vienotības un pašapziņas avota

Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Jānis Streičs:

"Svētki ir darbs dvēselei"

VA6.JPG (15612 BYTES)Prieks sveikt jūs atkaltikšanās reizē pēc tik ilgiem varmācības uzspiestiem šķiršanās gadiem. Jo šis nams un šī telpa nav tikai vieta vien. Šis nams ir laiks.

Ieejot šinī namā uz darbošanos, mēs ieejam Latvijas laikā.

Daudz runāts par laiku. Ir jēdziens temporālisms. Manā saprašanā laiks ne tikai rit, bet arī krājas kā pūrs, radot un saglabājot mums visvērtīgāko.

Manā sapratnē laiks veido tautas garu. Tāpēc, ieejot šinī namā uz darbošanos, mēs ieejam tautas garā.

Var pušu cirst augumu, bet garu nevar. Un gars, ja tāds ir un ja ir Dievam tīkams, tas savilks kopā un saaudzēs pušu cirtumu. Un mūsu saiešana šodien tam ir dzīva liecība.

Kas ir gars? Kas ir šis vārds, kuru tik bieži lietojam? Kas savieno tēvu un dēlu centienus? Kas notur tikumībā laika ritējumu? Kas sakrāj kā pūrā mūsu latvisko dzīves ziņu, kas kārto saskaņu starp tautām un kaimiņiem?

Vai tas nav vārds? Un vai tāpēc tautas gars nav mūsu valoda?

Šodien, pēc tik ilgiem gadiem mēs esam sanākuši kopā šinī mājā ar priesterības misiju — kopt, sargāt un vadīt Tautas garu. Šodien ir svētku diena. Bet svētki ir darbs dvēselei.

Lai Dievs mums palīdz šinī svētīgajā darbā!

Ikvienam mums sirdī ir Latvijas himnas trīs pirmie vārdi.

Klusu pie sevis tos atkārtojis, es skaļi piemetināšu vēl četrus: Dievs, svētī mūsu valodu!

Uzruna Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē Rīgā 1999. gada 14. maijā

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

"Zinību komisija, Kārlis Mīlenbahs, latviešu rakstība, Akadēmija"

VA5.JPG (18402 BYTES)Šī ir pēdējā reize, kad vēl XX gadsimtā un šajā gadu tūkstotī varam pagūt atzīmēt Rīgas Latviešu biedrības un tās izslavētās Zinību komisijas apaļu gadskārtu — tās dibināšanas atceres 130 gadus. Notikumam par godu Latvijas Zinātņu akadēmija sasaukusi īpašu ārkārtas pilnsapulci, lai daudzinātu savas priekšteces devumu latviešu humanitārajās zinātnēs un kultūrā. Reizē atzīmējam arī mūsu tagadējās, Zinību komisijas radītās latviešu rakstības 90 gadus.

Nesen, 1998.gada 10.decembrī, man bija gods nolasīt referātu Rīgas Latviešu biedrības 130 gadu jubilejas svinīgajā sanāksmē šeit pat, šajā Zelta zālē, tieši par RLB Zinību komisijas devumu. Komisijas darbs samērā sīki aplūkots jaunajā grāmatā par Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturi (III un IV nodaļā), tās dažādas darbošanās jomas šodien apcerēs kolēģi akadēmiķi Aina Blinkena, Viktors Hausmanis, Saulvedis Cimermanis. Tas viss atbrīvo mani no pienākuma sīkāk ieslīgt pagātnes detaļās, tomēr daži summāri vērtējumi laikam būtu jāsaka.

Zinību vai Zinātnības komisija izšķirīgā kārtā veicināja latviešu zinātņu tapšanu. Tā uzskatāma gan par pirmo mūsu humanitāro zinātņu centru, gan par nacionālās zinātņu akadēmijas aizmetni, tiesa, vēl ne profesionāļu, bet amatieru līmenī. Komisija izauga latviešu nācijas atmodas gaitā un virzīja to. Tā bija pirmo latviešu inteliģentu noorganizēts alternatīvs pretmets vāciskajai "Lettische Literarische Gesellschaft", kas darbojās mācītāju vadībā un centās latviešus noturēt vācu intelektuālajā aizbildnībā. Starp citu, atcerēsimies: šogad aprit arī 175 gadi, kopš Lestenes mācītāja Kārļa Vatsona ierosmē 1824.gadā izveidoja minēto Latviešu literārisko (Latviešu draugu) biedrību, kas uzņēmās gādību par "Latviešu Avīzēm" un cita veida literatūru latviešiem, par Bībeles tulkojuma pārlūkošanu, par latviešu etnogrāfijas, valodniecības, folkloras materiālu sistematizēšanu. Arī šī organizācija, kuras izcilākais pārstāvis bija Augusts Bīlenšteins, tās izdotais žurnāls "Magazin" mums šodien būtu jāpiemin ar zināmu bijību un pateicību, tomēr apzinoties — pilngadību sasniedzot, latviešu goda lieta un pienākums bija veidot savējo organizāciju, šajā gadījumā Rīgas Latviešu biedrību un tās Zinību komisiju.

Zinību komisijas dibināšanas iegansts bija Friča Brīvzemnieka aicinājums latviešiem pašiem vākt materiālus par "savas cilts" etnogrāfiju Maskavas Rumjanceva muzejam. Atsaucoties aicinājumam, 1869. gada 4.maijā (16.maijā pēc j.st.) tika dibināta Zinātnības komisija, par kuras pirmo priekšnieku kļuva Bernhards Dīriķis, bet par rakstvedi — Fricis Veinbergs. Latviešu biedrības iekšējo nesaskaņu dēļ (tādas bija arī toreiz) komisijas reāls regulārs darbs sākās tikai 1875.gadā, varbūt, vēl precīzāk runājot, pat 1881.gadā, kad komisijas vadībā Dīriķi un Veinbergu aizstāja žurnālists un sabiedriskais darbinieks Aleksandrs Vēbers. Zinību komisijas raženākais darba cēliens no 1875. līdz 1902.gadam saistās ar Dīriķa, Vēbera un Viļa Olava vārdiem. Zinību komisiju būtībā vadīja žurnālisti, sabiedriski darbinieki un zinātnes popularizētāji, turpinot Krišjāņa Valdemāra un agrīnā Krišjāņa Barona tradīciju; komisija bija cieši saistīta ar latviešu avīžniecību. Gribētos te izvērst analoģiju ar Āronu Matīsu XX gadsimta sākumā un Oskaru Gertu mūsdienās, kas zināmā mērā turpinājuši Zinību komisijas līniju.

No svarīgākajiem Zinību komisijas pasākumiem un veikumiem, manuprāt, būtu atzīmējami šādi:

1) RLB ZK Rakstu krājuma, pirmā latviešu zinātniskā žurnāla, izdošana no 1876. gada līdz 1940. gadam (iznāca 23 sējumi, līdz 1914.g. — 17 sējumi);

2) latviešu etnogrāfiskās izstādes sarīkošana 1896.gadā Rīgā X Krievijas arheoloģijas kongresa laikā un ar to saistītā latviešu muzeja dibināšana;

3) Zinību komisijas Derīgu grāmatu nodaļa (kopš 1886.g.), kas, cita starpā, izdeva arī RLB četrsējumu Latviešu konversācijas vārdnīcu (1903—1921), pirmo pilna apjoma latviešu enciklopēdiju un citus vērtīgus izdevumus, toskait Skruzīšu Mikus grāmatu "Sēļi — Augškurzemes novada senči" (1889), ko atceramies sakarā ar nākamnedēļ rīkojamo I Sēlijas kongresu;

4) Zinību komisijas vasaras sapulces (kopš 1884.g.) — pārskati sabiedrībai par latviešu rakstniecības, valodas kultūras ikgada aktuālo situāciju;

5) latviešu valodas izkopšana — jaunvārdi, vietvārdu vākums, terminoloģija, latviešu ortogrāfija uz latīniskā raksta aktīvas bāzes;

6) pirmo pētījumu rosināšana par Latvijas vēsturi no latviešu viedokļa;

7) jautājumu izskaidrošanas vakari Rīgas sabiedrībai (līdz 1904.g.);

8) stipendiju piešķiršana latviešu studentiem, galvenokārt no korporācijām;

9) kultūras mecenātisms — gādība par izciliem latviešu darbiniekiem un to piemiņu (atbalsts Krišjānim Baronam dainu kārtošanai, "Pēterburgas Avīžu" piemiņas krājums, Friča Brīvzemnieka rakstu sakārtošana un izdošana pēc viņa nāves).

Var atšķirīgi vērtēt Zinību komisiju, arī no politiskā un ideoloģiskā viedokļa. Gadsimta sākumā prāva daļa latviešu sabiedrības to un arī pašu RLB uzlūkoja par konservatīvu, pat reakcionāru. Pēc 1903.gada būtībā Zinību komisija kopumā darbojās neefektīvi, varētu pat sacīt — gandrīz nedarbojās. Taču visai aktīvas bija dažas tās apakšvienības — Valodniecības nodaļa kopā ar Ortogrāfijas komisiju (K.Mīlenbaha vadībā) kopš 1904.gada, Vēstures nodaļa (Friča Veinberga vadībā, dib. 1905.g.), Literatūras fonds (no 1898.g.) un Derīgu grāmatu nodaļa ar Konversācijas vārdnīcu. Pat ja latviešu "progresīvā sabiedrība" no RLB Zinību komisijas bija novērsusies, atsevišķās jomās joprojām tika veikts kluss, svētīgs, paliekamas nozīmes darbs latviešu kultūras labā, tā ka jaunstrāvnieku, arī Raiņa kritika ("Pusideālists"!) vēstures perspektīvā ir tikai nelielā mērā apstiprinājusies, drīzāk gan vēstures spriedums bijis pretējs.

1914.gadā Zinību komisija pārtrauca savu darbību vispār. Kad tā pēc 1920.gada atjaunojās, ievērojamam sinologam, valodniekam un folkloristam Pēterim Šmitam kļūstot par priekšnieku, tad neatkarīgajā Latvijā LU, jaunās mākslas un zinātnes iestādes tomēr vēl vairāk atņēma Zinību komisijai tās agrāko spožumu un sabiedrisko ietekmi, autoritāti. 1932.gadā Zinību komisija transformējās par privātu pilntiesīgu Zinātņu akadēmiju RLB paspārnē, ko vadīja vispirms Pēteris Šmits, pēc tam Jānis Endzelīns. Tās darbības formas bija visai līdzīgas tām, kuras esam izvēlējušies šodien, varbūt nedaudz pārāk arhaiskas, vecīgas, gaudenas, bez plašākas atbalss sabiedrībā. Par šo posmu savā laikā esmu referējis 1992.gada ZA pilnsapulcē, neatkārtošos; lūdzu vienīgi apzināties, ka tā tomēr — ar visām nepilnībām — bija pirmā īsti profesionālā (kaut gan vēl valstiski neatzītā) zinātņu akadēmija Latvijā, kura — visai ticami — būtu pārtapusi par oficiālo zinātņu akadēmiju, ja pirmajai Latvijas Republikai būtu bijis lemts ilgāks mūžs. Divi šīs Zinātņu akadēmijas kārtējie biedri — valodnieks Jānis Endzelīns un purvu pētnieks Pēteris Nomals — kļuva par jaundibinātās Latvijas PSR ZA pirmajiem īstenajiem locekļiem, iezīmējot tiešu pēctecību. 1996. gadā šajā pašā Zelta zālē tika parakstīts līgums starp LZA un RLB, kurā oficiāli fiksēts šis moments. No RLB Zinību komisijas arī šodien varam daudz mācīties — gan kā jādara, gan kā nav jādara.

Domāju, tagadējā LZA lielā mērā jaunos vēstures apstākļos patiešām turpina Zinību komisijas aizsākto darbu, turklāt sadarbība ar RLB veidojas arvien ciešāka. Domāju arī — un to rosināja RLB vadība —, ka varētu tagad atjaunot pašu Zinību komisiju jaunā statusā, dodot tai humanitāro zinātņu un vispār zinātņu popularizēšanas funkcijas sabiedrībā. Tāpat varbūt vērts būtu atjaunot vasaras sapulču tradīciju, sarīkojot tās Izglītības un zinātnes ministrijas ikgadējo skolotāju augusta sanāksmju laikā, to ietvaros kā kultūras un valodas dienu. Tiesa, jau seno grieķu prātnieks ir teicis, ka vienā ūdenī divreiz iekāpt nevarot, taču tēmas un variācijas tomēr būtu apsveramas, varbūt paveicas?

Tiktāl par Zinību komisiju kā LZA priekšteci. Šodien īpaši jāatgādina vēl viens aspekts — proti, ar Zinību komisiju un tās valodniecības nodaļas darbību visciešākā kārtā saistīta mūsdienu latviešu latinizētās ortogrāfijas tapšana. Jānim Streičam ir taisnība, ka līdz drukas aizliegumam Latgalē jau lietoja latīņu, nevis gotu rakstību, taču latviešu rakstību tagadējā (antīkvas) variantā izstrādāja RLB Zinību komisijā. To akceptēja 1908. gadā ortogrāfijas komisijā Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vadībā, tās principi aplūkoti Pētera Šmita apcerē "Jaunās pareizrakstības lietā" RLB ZK Rakstu 15. krājumā 1911. gadā. Šo ortogrāfiju ar likumu ieviesa Latvijas Republikā no 1920. līdz 1922.gadam, kaut arī gotiskā "vecā druka" (fraktūra) vēl daļēji noturējās, īpaši žurnālos un laikrakstos, līdz pat 30. gadu vidum. Šodien mēs Zinību komisijas 130 gadu atceri saistām ar latviešu mūsdienu ortogrāfijas 90 gadu jubileju, īpaši izceļot Kārļa Mīlenbaha kā ZK Valodniecības nodaļas priekšsēdētāja nopelnus, kaut arī — atzīsim — priekšdarbus jaunajai ortogrāfijai veica jau Bernhards Dīriķis un Aleksandrs Vēbers.

Godinot Kārli Mīlenbahu kā vienu no latviešu valodniecības celmlaužiem, LZA un RLB iedibinājusi kopēju Kārļa Mīlenbaha balvu. Līdzās J.Endzelīna balvai, ko ZA turpinās piešķirt par izciliem pētījumiem valodniecībā, īpaši baltu valodniecībā, Mīlenbaha balvu piešķirs par devumu latviešu valodas izkopšanā un lietišķā valodniecībā. Atgādināsim, ka Kārlis Mīlenbahs (1853 — 1916) bija pirmais izcilākais latviešu valodnieks — profesionālis, kas darbojies vēsturiski salīdzināmā valodniecībā, kopā ar Endzelīnu sastādījis latviešu gramatiku, interesējies par vispārējās valodniecības problēmām. Profesores Inas Druvietes pētījumi par Kārli Mīlenbahu, viņas sagatavotā Mīlenbaha rakstu izlase, kas iznāks drīzumā, cerams, dos vēl pilnīgāku priekšstatu par šo vēl ne gluži novērtēto valodnieku, ko īpatnējā dzejolī cildinājis arī Uldis Bērziņš. Nemirstīgs Mīlenbaha veikums ir "Latviešu valodas vārdnīca", ko J.Endzelīns publicējis jau pēc K.Mīlenbaha nāves 20. gados. Tā ir pirmā latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca ar milzum plašu vārdu krājumu, varbūt izcilākais piemineklis latviešu valodai, kurai gan, par laimi, pieminekļi vēl nav jāceļ. Šodien mēs tātad vēlreiz pievēršamies latviešu valodai, atbalstot konsekventu latviešu kā valsts valodas politiku integrētā sabiedrībā. Vajadzētu atbalstīt arī Latvijas vēstures atsevišķa kursa mācīšanu vispārizglītojošajās skolās — pašlaik "autonomā", bet ne pasaules vēsturē "integrētā" variantā, vienlaikus rosinot diskusijas par šo problēmu.

Kārlis Mīlenbahs, vācu valodas virsskolotājs Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, bija valodnieks ar milzīgu savas misijas apziņu. Kad mans tēvs Pauls Stradiņš, viņa skolnieks, pateicis, ka izšķīries kļūt par ārstu, nevis valodnieku, Kārlis Mīlenbahs ar dziļu nožēlu izsaucies: "Arzt kann jedermann sein, aber ein Philologe kann nur von tausenden einer werden!" ("Par ārstu var kļūt katrs, bet valodnieks var būt tikai viens no tūkstošiem"). Mīlenbahs centās izkopt latviešu valodu, normēt to, taču viņa polemika ar Raini "Baltijas Vēstnesī" un "Mājas Viesī" J.V.Gētes "Fausta" tulkojuma lietā bija kontroversa, latviešu kultūrvēsturē tā allaž uztverta dalītām jūtām. Tiesa, pats Mīlenbahs rakstīja šajā sakarā: "Uz 5—6 kļūdām "Fausta" tulkojumā norādīt nenozīmē "Fausta" tulkojumu nolamāt un noķengāt. Par "Fausta" tulkojumu es neesmu nekur spriedis. Ja man nāktos par viņu spriest, tad droši vien mans spriedums nelīdzinātos ķengāšanai." Taču Mīlenbahs vēršas pret, viņaprāt, pārsteidzīgiem valodas eksperimentiem, pret "jauno valodu" un šī 100 gadus vecā polemika, kas ilga 1898. un 1899. gadā un dažbrīd veidoja par Mīlenbahu greizu priekšstatu, vēl šodien ir aktuāla. Nekonfrontēsim Mīlenbahu nu vairs ar Raini — nesen ZA iedibināja un piešķīra pirmo Raiņa balvu, abi ir savā ziņā izcilības.

Savā ziņā tomēr Jānis Kušķis, ko šodien godinām kā pašu pirmo Mīlenbaha balvas laureātu, itin kā turpina Mīlenbaha cīņu par latviešu valodas tīrību, netaupot arī autoritātes, turpina cīņu par latviešu valodas stingriem normatīviem. Filoloģijas maģistrs Jānis Kušķis visu sava filologa mūžu ir veltījis latviešu valodas kultūras kopšanai un jaunu valodniecības speciālistu audzināšanai. Viņš ir iemantojis lietpratīga, prasīga, brīžiem pat pārlieku prasīga mācībspēka slavu, veidojis vairākus akadēmiskus kursus.

Jānis Kušķis ir izdevis četras mācību grāmatas, publicējis kādus 40 zinātniskus rakstus dažādos Latvijas un ārzemju izdevumos, taču latviešu sabiedrībai visnozīmīgākais ir šķitis viņa gadu desmitiem ilgais neatlaidīgais praktiskais darbs valodas kopšanā — radio raidījumi (pēdējos gados tādu bijis vairāk nekā 600), vairāk nekā 300 publicējumi ("Latviešu valodas kultūras jautājumi", "Valodas aktualitātes", laikrakstos, žurnālos). Rakstos un raidījumos minētās dzīvajā runā noklausītas vai no mūsdienu izdevumiem ekscerpētas valodas kļūdas, doti ieteikumi, kā būtu vēlams pareizi izteikties. Turklāt Kušķa diapazons aptver visu valodas sistēmu — fonētiku, morfoloģiju, vārdu darināšanu, leksiku, sintaksi, stilu, frazeoloģiju. Šis valodas kopšanas darbs ir smags, nepateicīgs, taču darītāja devums valodas kultūras uzturēšanā iemantojis plašu aprindu atzinību. Kā varam iemācīt citiem runāt pareizu latviešu valodu, ja pareizi nerunājam paši? Man jau arī bail, ka cienījamais Mīlenbaha balvas laureāts būs saklausījis kādas aplamības šajos manos ievadvārdos, tādēļ steidzu šo ieilgušo runāšanu beigt, pasludinot mūsu pilnsapulci par atklātu un sveicot jauno balvas laureātu.

Ievadreferāts Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē Rīgā 1999.gada 14.maijā

LZA akadēmiķe Aina Blinkena:

"Latviešu jaunās ortogrāfijas 90 gadi"

VA4.JPG (18335 BYTES)Attīstoties civilizācijai un kultūrai, valodas līdztekus mutvārdu formai iegūst jaunu izpausmes veidu — rakstu. Tas palīdz vārdam nostiprināties laikā un izplatīties telpā un kļūst par kultūrtautu valodu nozīmīgu daļu. Tāpēc katra valoda meklē visracionālākos un precīzākos rakstības paņēmienus un rakstu zīmes, un šis process ir tikpat nebeidzams kā pašas valodas attīstība.

Arī latviešu valodas rakstība veidojusies vairāk nekā 450 gadu gaitā un no sākotnējā haosa un nejaušībām izveidojusies par vienu no pilnīgākajām rakstībām pasaulē, jo mūsu rakstu zīmes iespējami pilnīgi atbilst latviešu valodas fonēmām.

Taču ceļš uz mūsdienu rakstību ir bijis garš un sarežģīts. Laika gaitā mainījies gan rakstīto un iespiesto burtu veids (grafētika), gan arī rakstu zīmju izmantošanas nosacījumi (ortogrāfija). Kā raksta K.Mīlenbahs: "Pirmie grāmatu rakstītāji bija vāci. Šie savus ortogrāfijas principus piemēroja latviešu valodai. Tā latviešu valoda dabūja vācu svārdkus, kuri dažā labā ziņā tai labi nepiederēja." (Austrums, 6, 1894, 582)

Šos "vācu svārkus" latviešu rakstībā nemitīgi lāpīja un centās labāk pielaikot vācu tautības darbinieki, kuri mēģināja izveidot latviešu tekstus. Savi nopelni te bija G.Mancelim, K.Fīrekeram, H.Ādolfijam, G.F.Stenderam u.c. Īpaši pieminama 1683. gada Bībeles redakcijas konference Jelgavā, kura ilga veselu mēnesi un izveidoja ortogrāfiju, t.s. kurzemnieku ortogrāfiju, kas ar pavisam nelielām pārmaiņām pastāvēja gandrīz 200 gadu. Tomēr šī ortogrāfija, kas izmantoja t.s. gotu jeb fraktūrburtus, pēc vācu rakstības parauga lietotus čupu burtus un līdzskaņu dubultojumus, daudzus neapmierināja.

1833. gadā notika Karla Kristjāna Ulmaņa organizētā diskusija par ortogrāfiju, bet tā atrisināja maz. Ļoti nozīmīgs bija latvieša, ārsta Jura Bāra raksts "Magazinās" (IX, 1847), kurā viņš iesaka latīņu (antīkvas) burtus un jaunu ie un uo atveidojumu: ia un ua .

Ortogrāfijas jautājumu risināšanā aktīvi iesaistījās jaunlatvieši, kas rakstību un ortogrāfiju cieši saistīja ar latviešu valodas vispārīgo attīstību. J.Alunāns savās "Dziesmiņās" (1856), apcerot latviešu valodu, dod arī jaunas ortogrāfijas paraugu, kurā izmantoti antīkvas burti un arī diakritiskās zīmes.

Tam seko mēģinājumi veidot ortogrāfijas paraugus, izmantojot gan antīkvas burtus un burtu kombinācijas, gan diakritiskās zīmes. Savus ortogrāfijas paraugus deva gan F.Brīvzemnieks, gan K.Biezbārdis, gan citi, bija mēģinājumi pat lietot kirilicu.

Ar 1868. gadu par latviešu valodas un valodniecības centru kļūst jaundibinātā Rīgas Latviešu biedrība, kas tolaik pulcina visas Latvijas (ne tikai Rīgas) gaišākos prātus.

1894. gadā RLB Zinību komisijas darbības apskatā K.Graudiņš raksta: "Kad 1868. gadā latvieši gribēja nodarboties ar gara gaismas izplatīšanu, tad vispapriekšu vēl nadzīgi vajadzēja piekopt pašu valodu, to kuplināt un izdaiļot. (..) Vispirms bija jāmodina tautā cenšanās uz garīgu darbību un jāgādā par derīgiem rakstiem. Bet kā lai to izdara, kad valoda neizkopta, kad papriekšu vēl jāķeras pie rakstu valodas izveidošanas?"

Drīz pēc RLB nodibināšanas jau 1868. gadā nodibināja Zinātnības komisiju, ko 1878. gada 12. aprīlī pēc A.Vēbera ierosinājuma pārdēvēja par Zinību komisiju. Zinību komisijā latviešu valodas kopšanai un attīstīšanai piederēja viena no centrālajām vietām, jo biedrības locekļi apzinājās, ka bez valodas izkopšanas nav iespējama nacionālās kultūras attīstība. Sākotnēji Zinību komisijā valodas jautājumus risināja kārtējās sēdēs starp visiem citiem jautājumiem. Par šajās sēdēs spriesto varam gūt ziņas no ikgadējiem RLB darbības pārskatiem, kas iespiesti RLB Zinību komisijas Rakstu krājumos (kopš 1876. gada), kā arī no bagātīgās informācijas preses izdevumos, īpaši "Baltijas Vēstnesī".

Viens no aktuālākajiem jautājumiem tai laikā bija latviešu ortogrāfijas izveidošana un nostabilizēšana, lai rakstā būtu iespējami precīza skaņu un burtu atbilsme (ideālā variantā — katrai valodas skaņai savs burts), lai rakstītais teksts būtu nepārprotams. Radās daudzi priekšlikumi, kurus apsprieda Zinību komisijā, un viens no galvenajiem strīdus jautājumiem bija grafētikas izvēle — vai nu tradicionālie fraktūrburti, vai arī antīkva, resp., latīņu burti, ar kuriem aizstātu arī "čupu burtus", kad vienu fonēmu apzīmē ar 3 vai 4 burtu kopām.

K.Barons 1864. gadā rakstīja: "No katras labas ortogrāfijas jeb riktīgas rakstīšanas vīzes ir sevišķi paģēramas divas lietas: 1) tai nebūs nepatiesi būt grūtai caur pārākiem bokstabiem un veltīgiem likumiem, un 2) tai jāgādā, ka pie visiem vārdiem un teikumiem ir pienākama izšķirība, lai jukšana nevar celties. Tādēļ ne par daudz zīmju, bet arī ne par maz zīmju pie katras derīgas ortogrāfijas vajadzīgs." (Raksti, I, R., 1928, 298)

Starp karsti diskutētajiem bija jautājums par patskaņu garumu apzīmēšanu un par divskaņu ie un uo apzīmēšanu. Tālaika rakstībā atkarībā no patskaņa funkcijas un pozīcijas vārdā garumu apzīmēja vai nu ar sekojošu burtu h pēc vācu rakstības parauga, vai arī ar jumtiņu lietvārda lokatīva galotnē, vai ar gravi dažās citās galotnēs. Ar h aiz burta apzīmēja arī divskani uo , piemēram, vārdā lohps . Vēl 60. gadu sākumā pēc vācu rakstības parauga uz iepriekšējā patskaņa īsumu norādīja sekojošā līdzskaņa dubultojums: matti, lassa . (Šādas rakstības atavisms vēl šodien vērojams dažu personu uzvārdu rakstībā, kā Motte , Spekke , Klappe .)

1873. gadā ortogrāfijas jautājumus apspriež Zinību komisijas vasaras sapulcē. Par to toreiz M.Kaudzīte rakstīja: "Neviens toreiz neparedzēja, ka pilnīga iznākuma šai lietā nesasniegs ne vien pēc 40, bet varbūt ir pēc 100 gadiem tādā ziņā, ka visas latviskas grāmatas būs izdodamas vienā pareizrakstībā, kā tas bija līdz priekšējā gadsimta vidum." (Atmiņas no tautiskā laikmeta, 1924).

XIX gs. 90. gados izveidota t.s. Zinību komisijas ortogrāfija. Te ir antīkvas burti, šņāceņu un svelpeņu apzīmējums ar diakritisku komatveida zīmi zem burta, garumzīmes galvenokārt tikai vārdu galotnēs, turklāt ne visās. Tajā iespiesti vairāki Zinību komisijas rakstu krājumi un citi iespieddarbi.

Šī ortogrāfija izraisīja daudzus iebildumus, tomēr K.Valdemārs latviešu ortogrāfijas reformas novērtēja ļoti atzinīgi: "Tādēļ uzrādīšu še īsumā uz vienu lietu, kas liekas maza, bet nebūt nav tāda, kad to labi ievēro. Tā ir latviešu ortogrāfijas uzlabošana mūsu dienās, ar ko patiesi pie mums tik žigli un veikli steidzas uz priekšu, cik vien tauta var panest. Vēl, zināms, daudz īstas pārlabošanas nav pilnīgi ievestas, bet taču ir pilna cerība, ka ievešana izdosies.

Šinī lietā sāk latvieši lielu soli pakāpt tālāk nekā dažas lielas tautas. Mazs laiks ir pagājis, kur vēl rakstīja par Riemeriem, Englenderiem, Estreiķeriem un citiem tādiem derriem un nerriem, kas nemaz tādi nebij pēc mūsu valodas dabas, bet kas taču iesākumā pat valodas pratējiem izlikās kā neizdzenami viesi, jo kas varēja cerēt, ka mazā rakstnieku pulciņā atradīsies diezgan dūšas un vienības gara uzņemt un laimīgi galā vest to grūto karu pret pašu un citu veciem ieradumiem sev nastu uzlikt, lai pēcāk visiem un visai rakstniecībai caur to labums celtos. Un tagad — ne vien tie, bet arī jau dubultnieki ir aizraidīti un pat "lops" ar tik daudz burtiem, cik tam kāju ir, rakstīts; garo h–asti vairs neliek cieņā un godā, kad arī tā daudz resnāka un kuplāka būtu, nekā vecu laiku lohpam bij. Šinī lietā pieder "Baltijas Vēstneša" redakcijai it liela slava, jo tādas svarīgas pārgrozīšanas var tikai tad ievest, kad papilnam izplatītas avīzes tās sāk izlietāt, nebīdamies par lielu darbu iesākumā un par tām daudz pretestībām lielākā, visvairāk maz mācītu, lasītāju starpā pirmajā laikā." (Baltijas Vēstnesis, 1874.g. 21. apr.)

Diskusijas turpinājās. Tajās iesaistījās arī valodniecības speciālisti. 1894. gadā K.Mīlenbahs paceļ jautājumu teorētiskā līmenī, izvirzot problēmas par vēsturisko un fonētisko rakstību (raksta tā, kā pagātnē runāja, vai tā, kā tagadnē runā), par etimoloģijas nozīmi ortogrāfijā, par svešvārdu rakstības principiem. Jau sākumā, Mīlenbahs uzskata, ka svešvārdi resp. svešie vārdi latviešu valodā rakstāmi tā, kā tos izrunā ar latviešu valodas skaņām, piemēram, komisija , gramatika , ne kommisija , grammatika , kā būtu jāraksta, sekojot oriģinālam: tāpat grieķu divskanis eu būtu atveidojams ar ei , kā vārdā Eiropa . ("Man nekad nav bijis saprotams, kamdēļ šo ciemiņu neietērpj latviešu uzvalkā.") K.Mīlenbahs atzīst: "Neviena ortogrāfija pasaulē nav tik pilnīga, ka viņā būtu apzīmēti visi valodas smalkumi. Arī mums pēc tādas ortogrāfijas nav jātiecas. Pietiks, ja mūsu ortogrāfija izšķir ne visas latviešu valodas skaņas, bet tikai praktiski izšķiramas skaņas vienu no otras, kurām nozīmējuma ziņā ievērojams svars." (Austrums, 1894, 6)

No jauna diskusija saasinās 1900. gadu sākumā, kad jāizraugās rakstība gatavojamai Konversācijas vārdnīcai. K.Mīlenbahs aizstāvēja antīkvu un garumu apzīmēšanu visos celmos un galotnēs, tautu rakstību ar mazo burtu un divpunktu (diarēzi) svešvārdos ( Taļti, Abraäms, diėta (Balt. Vēstn., 1903.g. 13. janv.). Tomēr vairums turējās pie konservatīviem ieskatiem un vārdnīcu iespieda fraktūrā.

Valodai un valodniecībai RLB veltīja arvien lielāku uzmanību, un 1904. gada 3. aprīlī nodibināja īpašu Zinību komisijas Valodniecības nodaļu. Par tās vadītāju kļuva K.Mīlenbahs, par vietnieku — F.Brīvzemnieks. Nodaļas mērķis bija rūpēties par latviešu valodas pareizību un izpētīšanu. Notika nodaļas sēdes, kurās galvenokārt iztirzāja mazāk pazīstamu vārdu nozīmes. Šīs ceturtdienu valodniecības sēdes bija ļoti populāras un notika līdz 1940. gadam.

Tā kā joprojām nebija panākta vienprātība ortogrāfijas jautājumā, 1908. gada sākumā Zinību komisija izveido īpašu Ortogrāfijas komisiju, par kuras priekšsēdētāju ievēlē K.Mīlenbahu, bet tajā darbojas arī J.Endzelīns, P.Šmits, J.Kalniņš, M.Ārons, F.Trasuns, V.Maldonis un citi. Komisijas uzdevums ir "izstrādāt priekšlikumu jaunai latviešu ortogrāfijai, piemērotai tagadnes ikdienišķās dzīves plašākām prasībām, kā arī rūpēties par viņas ieviešanu dzīvē". Darbības pirmajā pusgadā 18 sēdēs izstrādāja praktisko (ikdienišķo) ortogrāfiju. Šai laikā tika veikta plaša sabiedrības aptauja — pirmā latviešu valodniecības vēsturē. 21% respondentu ir par fraktūras saglabāšanu, 36,56% vēlas tūlītēju antīkvas ieviešanu, bet 42,43% ir par pakāpenisku antīkvas ieviešanu. Apspriešanā iesaistīja arī avīžu un grāmatu izdevējus un tipogrāfiju darbiniekus. Reformas projektu apsprieda un pieņēma Zinību komisijas vasaras sapulcē 1908. gada 17. un 18. jūnijā. To 5000 eksemplāros piesūtīja visām biedrībām, pagastu valdēm, laikrakstu redakcijām, tipogrāfijām, skolotājiem, rakstniekiem u.c. Vēlāk vienojās arī par t.s. zinātnisko ortogrāfiju.

Projekta apspriešanu vadīja J.Endzelīns, kurš vasaras sākumā ieradies Rīgā no Harkovas un darba pienākumu dēļ visās sēdēs nevarējis piedalīties, tomēr par jaunās ortogrāfijas pamatlicēju atzīstams K.Mīlenbahs.

Par ortogrāfijas reformu komisija informēja laikrakstā "Latvija" 1908. gada 9.(22.) jūnijā, minot galvenos grozījumus: ieviest antīkvu; "čupu burtu" vietā lietot grafēmas š , ž , č , ; ieviest burtu apzīmējumus v un z ; ee vietā lietot ie ; arī divskani uo apzīmēt ar o ; atmest h kā garuma zīmi un tā vietā lietot gulošu svītriņu virs burta (lokatīvā atstājams jumtiņš).

Tas ir vēsturisks pagrieziens, taču jaunais projekts praksē nostiprinās ļoti lēni — gan lietotāju konservatīvisma, gan izdevēju ekonomisko apsvērumu dēļ (nepieciešamas jaunas burtu garnitūras). Oficiāli jauno ortogrāfiju izsludina tikai 1919. gadā, bet daži izdevumi, piemēram, "Jaunākās Ziņas", uz jauno ortogrāfiju pāriet tikai 30. gadu vidū.

Tomēr dažādo iespieddarbu ortogrāfijā vēl ilgi nav vienotības. Izdevēju, autoru un redaktoru uzskati atšķiras galvenokārt patskaņu garuma apzīmēšanas izvēlē (svītriņa, gravis, jumtiņš), kā arī gramatisko formu izvēlē (apzīmēt vai neapzīmēt piedēkļu garumus); arvien strīdus objekts bijusi svešvārdu resp. svešo īpašvārdu rakstība; 30. gadu beigās 2 reizes mainījās mīkstinātā ® lietošanas nosacījumi. Vairākas pareizrakstības reformas notika 40. gados, kad lielākas pārmaiņas saistījās ar svešvārdu rakstību: atsakoties no izrunai neatbilstošās oriģinālvalodai tuvās garumu apzīmēšanas, svešvārdos atteicās no garumu apzīmēšanas pavisam, nonākot pretrunā ar ortogrāfijas fonētisko principu. Šāda pretruna bija izveidojusies arī ar vēsturiski nosacīto mīkstinātā ® un burtkopas ch lietošanu, ko dzīvajā runā XX gs. otrajā pusē šķir tikai ļoti maza daļa latviešu valodas runātāju. Pēc plašas sabiedrības aptaujas 1957. gadā notika daži nozīmīgi t.s. jaunās ortogrāfijas grozījumi — tika atmests mīkstinātais ® un ch , tos aizstājot ar vairākuma reālajai izrunai atbilstošiem burtiem r un h . Tika nostiprināts jau pagājušā gadsimtā K.Mīlenbaha izteiktais princips arī svešvārdos un svešajos īpašvārdos lietot tikai latviešu alfabēta burtus, bet ne ö , ä , ū , y . (Arī pats savu uzvārdu K.Mīlenbahs mūža nogalē rakstīja ar latvisko ī , ko diemžēl daži mūsdienu runātāji neņem vērā, viņa uzvārdu izrunājot.)

Ir paradoksāli, ka ortogrāfijas normu teorētiskā un praktiskā nostiprināšanā okupācijas gados bija lielāki panākumi nekā patlaban, kad ortogrāfijā un vispār valodā valda liela patvaļa. Sarucis redaktoru prasīgums un korektoru uzmanība, katram rakstītājam ir savi principi, rakstībā ieviešas latviešu alfabētam sveši burti, daudzas sievietes ignorē latviešu valodas gramatikas pamatprincipus un raksta savus uzvārdus ar vīriešu dzimtes galotnēm. Nopietna problēma ir ortogrāfijas atšķirības Latvijas un klaida latviešu rakstībā, jo tur pamatos valda 30. gadu beigu ortogrāfijas normas, bet Latvijā ortogrāfija ir saskaņota ar reālo valodas lietojumu Latvijā. Būtu visai problemātiski ieviest Latvijā formas eufųnija , eunūchs , fuajē , iųnizēt , aināties ( tālumā ainājas jūra ), kā iesaka 1993. gadā Amerikas latviešu apvienības izdotā "Latviešu valodas vārdnīca". Savukārt tai pusē šķiet nepieņemami daži Latvijā lietotie ortogrāfijas noteikumi.

Tomēr rakstība ir valodas vienotāja, un to nedrīkstam aizmirst. 90 gados, kopš pastāv latviešu ortogrāfija, ko tradicionāli joprojām dēvējam par jauno, tā ir apliecinājusi savu spēku un noturību, un tas dod cerību, ka arī nākamajos gados tā būs mūsu valodas tālākas izaugsmes garants. Arī turpmāk neapšaubāmi lielākas vai mazākas reformas ortogrāfijā notiks, jo, kā teicis V.Igo: "Valodu tāpat kā sauli nevar apstādināt. Ja tās apstājas, tās mirst."

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē Rīgā 1999. gada 14. maijā

LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:

"Rīgas Latviešu biedrība un latviešu etnogrāfija"

VA7.JPG (18237 BYTES)1868. gadā dibinātās Rīgas Latviešu biedrības interesēm par tautas tradicionālo dzīvesveidu un kultūru bija dziļš sabiedriski ekonomisks pamats. Tas bija laiks, kad latvieši un igauņi modās no gadsimtu miega. 19. gadsimta otrajā pusē, it īpaši pēc 60. gadu reformām Augšzemē, Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē, arī Igaunijā būtiski uzlabojās pamatiedzīvotāju — latviešu un igauņu zemnieku — stāvoklis. XIX gadsimta sākumā zemniekus formāli atbrīvoja no dzimtbūšanas jūga, atstājot spēkā daudzus ierobežojumus, kas joprojām kavēja viņu pārvietošanās un darba izvēles brīvību, kā arī citas rīcības iespējas, taču ar 60. gadu likumdošanas aktiem daudzi ierobežojumi tika atcelti. Cilvēki brīvāk pārvietojās, mainīja savas dzīves un darba vietas. Laukos attīstījās gan jaunas ražošanas nozares, gan palielinājās strādājošo skaits dažādos amatos, kuri agrāk tika regulēti. Kā ienesīgākos no tiem minēsim jūras transportlaivu un burinieku būvi, kā arī jūrniecību. Pilsētās attīstījās rūpniecība un celtniecība, kas gaidīja darbarokas. Tādēļ pilsētās ieplūda daudzi pārvietošanās un darba izvēles brīvību ieguvušie laucinieki. Tie veidoja plašas amatniecības un strādniecības aprindas. Pilsētās iesakņojušies laucinieki uzturēja sakarus ar dzimtajās vietās palikušajiem tuviniekiem un sekmēja pilsētniecisko garīgās un materiālās kultūras un sadzīves elementu iesakņošanos lauku apvidos. Latviešu dzīvesveidā un kultūrā veidojās jauns kultūrvēsturisks slānis.

Vidzemes zemnieki saskaņā ar 1849. gada, Augšzemes, Kurzemes un Zemgales zemnieki saskaņā ar 1863. gada likumiem ieguva tiesības iepirkt no muižām nomātās mājas par dzimtas īpašumu. Izmēģinājuma kārtā šis process bija sācies jau 50. gadu otrajā pusē, bet pa īstam izvērsās tikai pēc 1863. gada. Līdz 1884. gada beigām Kurzemes guberņas privātmuižās bija iepirktas 10188 zemnieku sētas jeb 85,4% no to kopskaita. Līdzīgi notika arī Vidzemes guberņā. Laukos veidojās spēcīgs zemnieku privātīpašnieku slānis, kas pakāpeniski vairoja savu turību. Norisinājās pāreja uz intensīvu lauksaimniecību ar daudzlauku augu seku, uzlabotiem darbarīkiem un tam laikam augstražīgu lopkopību. Nostiprinājās preču naudas saimniecība.

No otras puses, laucinieki strauji noslāņojās. 1882.—1883. gadā, pēc senatora Manaseina revīzijas datiem, bezzemnieku īpatsvars atsevišķos pagastos sasniedza pat 80% no iedzīvotāju kopskaita. Senators brīdināja muižniekus un valdību par šo ļaužu kritisko un bezcerīgo stāvokli, par draudošajām sociālā sprādziena briesmām. Par šās situācijas sekām uzskatāmi daudzie raksti par bezzemnieku dzīves un darba apstākļiem, kas lasāmi latviešu 60.–90. gadu periodikā. Lai uzlabotu laukstrādnieku un citu bezzemnieku dzīves apstākļus, sāka pārveidot vecos un celt jauna veida mājokļus un saimniecības ēkas. Tās iezīmēja vēl vienu jaunu kultūrvēsturisku slāni tautas materiālajā kultūrā.

Jaunie saimnieciskie un sadzīves apstākļi prasīja izglītotākus darba darītājus nekā XIX gadsimta pirmās puses norises. Latvijā paplašinājās esošās un dibinājās jaunas skolas. Auga to audzēkņu skaits un latviešu izglītības līmenis. Tam līdzi nāca augoša interese par latviešu vēsturi, kultūras un sabiedrisko darbību. Lai apmierinātu cilvēku kāpjošās intereses un vajadzības, dibinājās un aktīvi strādāja dažādas biedrības, it īpaši dziedāšanas, krājaizdevu, lauksaimniecības un ugunsapdrošināšanas biedrības. Tās organizēja bibliotēkas, izstādes, jautājumu un atbilžu vakarus, koncertus, priekšlasījumus un citus pasākumus. Līdz ar biedrībām un skolām auga latviešu izglītības, kultūras un sabiedriskā darba aktīvisti, no kuriem ievērojama daļa grupējās ap Rīgas Latviešu biedrību un tās atzariem citās pilsētās. Organizēts kultūras un sabiedriskais darbs kļuva par latviešu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Mazinājās novadu nošķirtība un veidojās priekšstati par kultūras, saimnieciskā un valodas ziņā vienotu tautu. Šis attīstības ceļš kļuva intensīvāks ar katru jaunu gadu desmitu.

Visās jomās atpalika vienīgi Latgale, kas ietilpa Vitebskas guberņā. Tā etniskā — latviešu apdzīvotības — ziņā atšķīrās no guberņas pārējiem — baltkrievu un krievu apdzīvotajiem — apriņķiem, bet saimnieciskā ziņā attīstījās galvenokārt pēc Iekškrievijas guberņu principiem. Par Latgales latviešu savdabībām un atšķirībām no pārējās Latvijas latviešiem būtu vajadzīgs īpašs stāstījums. Te minēsim tikai pašu svarīgāko: 1) Latgales apriņķos lasītpratēju īpatsvars bija 2 līdz 2,5 reizes zemāks nekā pērējos Latvijas apriņķos, izņemot Ilūkstes apriņķi; 2) no 1865. līdz 1904. gadam Latgalē nedrīkstēja izdot grāmatas latīņu drukā; 3) dzimtbūšanu atcēla vairāk nekā 40 gadus vēlāk nekā pārējā Latvijā; 4) valdīja katolisks reliģisks dogmātisms, kas nereti līdzinājās fanātismam; 5) Latgales latviešiem bija augsta pārtautošanās pakāpe, kas jūtama valodā, visā garīgajā un materiālajā kultūrā; 6) Latgales latviešiem bija ievērojami zemāka etniskā apziņa nekā pārējās Latvijas latviešiem; 7) etnisko apziņu nereti aizstāja konfesionālā apziņa. Šīs un citas Latgales latviešu savdabības traucēja latviešu nācijas attīstību un tās vajadzēja pārvarēt. Tas bija veicams tikai daudzu gadu neatlaidīgā darbā.

XIX gadsimta otrajā pusē un it īpaši pēdējā ceturksnī Latvija bija sīvas sacensības arēna. Vienā pusē stāvēja Krievijas impērijas intereses, kas īstenojās caur valsts varas aparātu un ierēdņu kopu. Tiem vajadzēja 1) panākt Krievijai uzticama un labi kontrolējama iedzīvotāju sastāva izveidošanos, t.i., iepludināt Latvijā iespējami daudz krievu tautības cilvēku, iespējami plaši iesakņo krievu valodas lietošanu visās dzīves jomās, nostiprināt Latvijā pareizticību, pievēršot tai latviešus, latviešu valodas rakstībā latīņu burtus nomainīt ar krievu burtiem — kirilicu un veikt citus pasākumus, 2) mazināt vai pat pilnīgi likvidēt vāciešu iespaidu uz latviešiem, t.i., veikt darbības, kas vērstas pret Vācijas centieniem nostiprināties Austrumbaltijā.

Otrā pusē bija Vācijas intereses. Tās īstenoja vācu muižnieki, kuru rokās atradās ekonomiskās un daudzas administratīvās sviras. Muižnieku dzimtu locekļi ieņēma simtus augstu administratīvu un ierēdniecības posteņu. Viņi ar dažādiem līdzekļiem turēja savā iespaidā latviešus. Nozīmīgs spēks bija arī vācu tautības mācītāji, kuri apkalpoja latviešu draudzes. Viss šis vāciskai mehānisms ārēji izskatījās lojāls Krievijas impērijai, saņēma tās varas struktūru atbalstu, ar viņu rīcībā esošiem līdzekļiem centās saglabāt savas agrāko gadsimtu un gadu desmitu privilēģijas, turēt savā iespaidā latviešus.

Krievijas valsts vēstures arhīvā Sanktpēterburgā ir saglabāti nozīmīgi dokumenti par krieviskuma un vāciskuma sacensību. Tie nākuši no guberņu pārvaldes virsotnēm un satur šādas virzības domas. 1) Viss, kas saistās ar vāciešiem, ir labi organizēts un precīzs. 2) Latvieši, it īpaši inteliģence, rāda ārēju lojalitāti pret Krieviju un krievisko, bet patiesībā pieslienas vāciešiem, pārņem viņu darbības formas un precizitāti. 3) Latviešiem ir daudz vairāk dažādu biedrību un citādu aktīvu kopu, kuras veic savu vāciskajam tuvo darbu. 4) Krieviem tādu norišu nav; ja viņi grib gūt panākumus, tad tādas jārada. 5) Jādara viss iespējamais, lai latviešus attālinātu no vāciešiem. 6) Ar visiem līdzekļiem Latvijā jānostiprina krievu valodas un kultūras pozīcijas.

Tādos apstākļos Rīgas Latviešu biedrība uzskatīja, ka neatliekami ir jāsekmē latviešu etniskās apziņas un topošās nācijas pašapziņas veidošanās, nācijas vienotības stiprināšana uz tradicionālās kultūras, saimnieciskās dzīves un valodas pamata. Šo pamatu vajadzēja apzināt, izvērtēt un vispārinājuma veidā pasniegt plašām sabiedrības aprindām. Tika nolemts pievērsties etnogrāfisko materiālu vākšanai, izvērtēšanai un popularizēšanai, izmantojot visu līdz tam Latvijā gūto pieredzi: akadēmiķa Šēgrēna 1846. un 1852. gada darbību, Friča Brīvzemnieka, Augusta Bīlenšteina, Jūlija Kalēja–Kuzņecova, Jāņa Sproģa, Eduarda Valtera (Voltēra) un citu devumu. Pārrunājamās vielas plašuma dēļ te aplūkosim tikai RLB svarīgāko etnogrāfisko darbību XIX gadsimta otrajā pusē.

Rīgas Latviešu biedrības paliekošākais devums latviešu etnogrāfijai šajā laikposmā ir Zinību komisijas izdotie rakstu krājumi ar tajos ievietoto bagāto faktu materiālu, kuram nereti ir pirmavota nozīme, un 1896. gada pirmā Latviešu etnogrāfiskā izstāde.

Rakstu krājumu analīzei nepieciešami īpaši apcerējumi. Tādēļ šoreiz uzskaitām tikai galveno. Līdz 1895. gadam iznāca 10 atšķirīga apjoma un satura rakstu krājumi. Ar etnogrāfiju tajos saistās: 1) Zinību komisijas pārskati par veikto darbu, kuros atspoguļojas etnogrāfisko vākumu ieceres, braucieni ziņu vākšanai, 1896. gada izstādes organizēšanas gaita, satura plānošana, interese par norisēm citās zemēs; 2) informācija par iznākušām grāmatām, kurās, starp citu, atrodamas arī etnogrāfiskas ziņas; sevišķi nozīmīgs, mūsuprāt, ir to grāmatu saraksts, kas izdotas Latgales izloksnē laikā no 1604. līdz 1894. gadam; 3) hipotēze par Autīnes pils atrašanās vietu un Vidzemes seno apdzīvotību; 4) augu, dzīvnieku un zivju nosaukumi; 5) apdzīvoto un citu vietu nosaukumi; 6) tekstiliju krāsošanas un apģērbu apraksti; 7) latviešu mitoloģijas dotumi; 8) kāzu ieražas Dundagas novadā. Visai būtiski bija centieni iegūt kādas ziņas par Latgali un turienes latviešiem, kas dzīvoja Vitebskas guberņā un visās dzīves jomās bija stipri atrauti no pārējās Latvijas.

1896. gada augustā Rīgā notika 10. Krievijas arheoloģijas starptautiskais kongress, kura organizēšanā jau 1893. gadā tika uzaicināta arī Rīgas Latviešu biedrība. Tā apņēmās kongresa dienās atvērt Rīgā pirmo latviešu etnogrāfisko izstādi. Kongresa rīcības komiteja priekšlikumu pieņēma un RLB Zinību komisija izvērsa plašu sagatavošanas darbu. Šā darba nozīmīgākās norises: 1) izstādes komitejas nodibināšana; 2) sabiedrības iepazīstināšana ar izstādes iecerēm; 3) norādījumu izstrāde un izsūtīšana iespējamiem eksponātu vācējiem; 4) dažādas materiālu vākšanas formas, to skaitā arī mākslinieku izbraukumi — ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas novadiem; 5) ekspozīcijas plāna izstrāde, nepieciešamo telpu projektēšana, izbūve un iekārtošana; 6) aktīva un zinoša izstādes veidotāju kolektīva radīšana; 7) izstādes kataloga sastādīšana un izdošana trijās valodās; 8) tautas sadzīves ainu uzvedumu iestudēšana un uzvešana.

Izstādes sagatavošanai vajadzīgo plašo aktīvu RLB noformēja 1895. gada 21. oktobrī. Tas sastāvēja no 28 cilvēkiem, kuri veidoja it kā četras darba darītāju grupas. Galvenā bija izstādes komiteja, kas strādāja priekšnieka zvērināta advokāta Fridriha Grosvalda (1850–1924) un rakstveža rakstnieka Mikus Skruzīša (1861–1905) vadībā. Kā pamatlocekļi tajā darbojās: namīpašnieks Kristaps Bergs (1843–1907), skolotājs un zvērināts advokāts Jānis Kļaviņš (1843–1902), skolotājs un RLB muzeja pārzinis Sīmanis Novickis (1852–1908), mācītājs un publicists Vilis Olavs (Plute) (1867–1917), tirgotājs K.Osis, arhitekts Konstantīns Pēkšēns (1859–1928), rakstnieks un redaktors Nikolajs Roberts Puriņš (Puriņu Klāvs) (1858–1935). Komiteja pieaicināja vēl sešus citus locekļus: skolotāju un mūziķi Ādamu Ārgali (1851–1937), mācītāju, etnogrāfu un valodnieku Augustu Bīlenšteinu (1826–1907), agronomu un sabiedrisko darbinieku Jāni Bisenieku (1864–1923), zvērinātu advokātu, redaktoru un sabiedrisko darbinieku Jāni Čaksti (1859–1927), gleznotāju Jani Rozentālu (1866–1917), zvērinātu advokātu un publicistu Aleksandru Vēberu (1848–1910).

Izstādes komitejā darbojās arī RLB citu komisiju un citu biedrību pārstāvji: Jelgavas Latviešu biedrības rakstniecības nodaļu pārstāvēja pieredzējušais publicists Kārlis Graudiņš (1863–1916), Rīgas Latviešu dziedāšanas biedrību — intendants A.Grīnvalds, RLB Kārtības komisiju — uzņēmējs un vēlākais mecenāts Augusts Dombrovskis (1845–1927), RLB Mūzikas komisiju — aktieris un dramaturgs Ādolfs Alunāns (1848–1912), komponists un latviešu vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģents Andrejs Jurjāns (1856–1922), RLB Teātra komisiju — aktieris un Rīgas Latviešu teātra direktors Pēteris Ozoliņš (1864–1938).

Vēl bija cilvēku grupa, kas apņēmās savākt eksponātus un sakārtot atsevišķas izstādes nodaļas. Jau minētais Jelgavas Lauksaimniecības biedrības priekšnieks agronoms J.Bisenieks apsolīja savākt un izkārtot kurzemnieku lauksaimniecības rīkus, Kurzemes biškopības biedrības priekšnieks E. Šēfers — biškopības nodaļu, publicists, jūrniecības vēsturnieks Ansis Bandrevičs (1850–1935) un kapteinis Kārlis Lindemanis (1856–1909) — kuģniecības nodaļu, inženierzinātņu students J.Lonfelds un Jānis Goldmanis (1875–1955) — jūras un upju zvejas piederumus, RLB Mūzikas komisija — mūzikas nodaļu.

Izstādes apmeklētāju iepazīstināšanai ar latviešu tautas un profesionālo mūziku, kā arī ar tautas darba un sadzīves ieražu saturu un formu bija paredzēti dažādi koncerti un teatralizēti uzvedumi. Tautas melodiju un latviešu komponistu darbu atskaņošanu uzņēmās Rīgas Latviešu dziedāšanas biedrība komponista un diriģenta Jēkaba Ozola (1863–1902) vadībā. Muzikāli dramatiskus tautas ieražu norišu uzvedumus apņēmās sagatavot jau minētie Ādams Ārgalis, Andrejs Jurjāns un Pēteris Ozoliņš.

Izstādes brīvdabas ekspozīciju paredzēja izvietot pēc latviešu tradicionālo senlaicīgo un jaunlaika celtņu parauga izveidotās guļbaļķu ēkās. Ēku plānus un konstrukcijas zīmēja arhitekts K.Pēkšēns pēc M.Skruzīša norādījumiem un materiālu vākšanas ekspedīciju dalībnieka inženierzinātņu studenta A.Vanaga savāktajām ziņām. Uzcelto ēku iekārtošanu uzņēmās M.Skruzītis, bet etnogrāfisko materiālu izkārtošanu galvenajā ēkā — paviljonā — S.Novickis.

Izstādei vajadzīgo karšu un kartogrammu zīmēšanu un izkārtošanu uzticēja skolotājam un senatnes pētniekam Matīsam Siliņam (1861–1942). Tas bija pirmais latviešu pētnieku mēģinājums kartēt latviešu apdzīvoto novadu robežas un parādīt šo novadu kultūras kopsakarības.

Tādā kārtā izstādes izveidošanas galveno smagumu uzņēmās dažādu nozaru labi speciālisti, kas izprata pasākuma audzinošo, izglītojošo, politisko un zinātnisko nozīmi, spēja ieinteresēt un vest sev līdzi plašas sabiedrības aprindas un vienkāršus darba darītājus.

1896. gada pirmās latviešu etnogrāfiskās izstādes paliekošā nozīme, mūsuprāt, izsakāma septiņos punktos.

1. Izstāde parādīja starptautiskajai sabiedrībai, ka jaunā latviešu inteliģence ir mērķtiecīgs un labi organizēts spēks, kas spēj veikt nopietnu zinātnisku materiālu vākšanas, sistematizēšanas, vispārināšanas un reprezentēšanas darbu, nostājoties ar to līdzās līdz tam Latvijā valdījušajai vācu zinātniskajai darbībai.

2. Izstāde apliecināja, ka vēstures arēnā ir ienākusi vienota latviešu nācija, kurai ir sava nacionālā apziņa, amatniecība, inteliģence, strādniecība, zemniecība un citi tā laika sabiedrībai raksturīgi sociāli profesionāli slāņi, sava izglītība, tradicionālā un profesionālā kultūra, māksla, saimnieciskā darbība, valoda, zinātne, kurām tāpat kā pie citām attīstītām valstīm ir savas novadu lokālās savdabības.

3. Izstāde neapšaubāmi stāstīja, ka Latgales latvieši ir neatņemama nācijas daļa, kuras dzīvesveida, izglītības, kultūras, saimnieciskās darbības, valodas un citas savdabības ir vēsturiskas kategorijas, kas izveidojušās Latgales ekonomiskajos, ģeogrāfiskajos un vēsturiskajos apstākļos, kad tā ilgāk nekā 250 gadus attīstījās atrauti no pārējās Latvijas. Izstāde zināmā mērā tuvināja Latgales latviešus pārējo vēsturiski etnogrāfisko apgabalu latviešiem un sekmēja vienotas etniskās apziņas veidošanos.

4. Izstāde demonstrēja latviešu labvēlīgo attieksmi pret kaimiņos dzīvojošajiem etnosiem — igauņiem, krieviņiem (votiem), lietuviešiem un lībiešiem, kaut arī pavisam nedaudz parādot šo Latvijā mītošo minoritāšu kultūru.

5. Ar šo izstādi latviešu tradicionālā un profesionālā kultūra izgāja pasaulē, kļuva pazīstama un pozitīvi novērtēta starptautiskā mērogā. Izstādi apmeklēja starptautiskā 10. arheoloģijas kongresa dalībnieki, kas bija atbraukuši no dažādām valstīm, un arī citi cittautieši interesenti. Savu zemju presē viņi par to publicēja labvēlīgas atsauksmes. Septiņas iespiedloksnes plašie krievu, latviešu un vācu valodā izdotie izstādes katalogi deva cittautiešiem iespēju iepazīties ar latviešu un viņu kultūras vēsturi, ar izstādes eksponātu plašo klāstu. Izstādes eksponāti kļuva par ilustrāciju vairumu Augusta Bīlenšteina 873 lappušu biezajam vācu valodā izdotajam divsējumu darbam "Latviešu koka ēkas un koka rīki". Grāmatas 1907. un 1918. gadā publicēja Krievijas Zinātņu akadēmija. Tās izplatīja daudzās valstīs. Vēl mūsdienās visi ārzemju zinātnieki, kas raksta par latviešu tradicionālo kultūru, atsaucas uz šīm grāmatām un tajās ievietotajiem RLB savāktajiem materiāliem. Bīlenšteina grāmatu ilustrācijas vēl mūsdienās glabājas un ir visiem pieejamas Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīvā Sanktpēterburgā. Izstādes eksponāti publicēti arī daudzos Latvijas izdevumos, kuri aizgājuši tālu pasaulē, piemēram, trīssējumu "Latvju rakstos" (1924–1931), trīssējumu "Latviešu tautas mākslā" (1961–1967), "Baltijas vēsturiski etnogrāfiskā atlanta" divos sējumos (1985, 1986), grāmatās "Latviešu tautas tērpi. 1. sēj.: Vidzeme" un "Latviešu tautas tērpi. 2. sēj.: Kurzeme" (1995 un 1996) un citos.

6. Uz izstādes materiālu bāzes laika gaitā izveidojās pašreizējā Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļa, kuras zinātniskā arhīva un fonda zelta pamatu veido RLB iegūtie rakstītie un lietiskie dotumi. No rakstītajiem te pieminēsim tikai mākslinieka Jāņa Krēsliņa un viņa kolēģu 1890. gada sākuma ekspedīcijās izdarītos celtņu, tērpu un cita krāsainos zīmējumus, tāpat RLB iegādātos Pēterburgas mākslinieka Augusta Pecolda (1794–1859) krāsainos zīmējumus, kas tapa akadēmiķa Šēgrēna 1846. gada ekspedīcijā pie Kurzemes un Salacas lībiešiem un pie Bauskas novada krieviņiem jeb votiem. Šie zīmējumi saglabājuši mums sen izzudušus, kultūrvēsturiski nozīmīgus materiālās kultūras objektus, cilvēku portretus ar tā laika apģērbiem, frizūrām un citu. No lietiskajiem eksponātiem minēsim tikai daudzveidīgos tautas lietišķās mākslas izstrādājumus, tajā skaitā apģērba gabalus un audumus. Daļai no tiem pēc senas tradīcijas iegriezti, iededzināti vai citādi izveidoti (atzīmēti) darināšanas gadskaitļi. Daudzi no šiem eksponātiem stāsta par latviešu centieniem pēc skaistuma, par rūpīgu darbu un augsti turētu darba tikumu, par neizsīkstošu radošo izdomu. Šie eksponāti stāsta par latviešu un citu tautu kultūras kopībām un savdabībām, par kultūrvēsturisko sakaru virzieniem, saturu, intensitāti un par daudz ko citu. RLB savākums ir neaizstājams un nepārvērtējams latviešu kultūras vēstures izzināšanas avots. Latviešu kultūras vērtību popularizēšanas līdzeklis, radošas ierosmes devējs tautas lietišķās mākslas, amatniecības un citu nozaru speciālistiem.

7. Latviešu etnogrāfiskās izstādes brīvdabas ekspozīcijas izveidei tika izmantota čehu 1895. gada etnogrāfiskās izstādes brīvdabas nodaļas pieredze un principi, kurus pusotra mēneša laikā Prāgā bija iepazinis Mikus Skruzītis. Rīgas izstāde savukārt rosināja domu par Latvijas brīvdabas muzeja izveidi Rīgā. Šo domu stiprināja Skandināvijā sākusies Brīvdabas muzeju dibināšanas plūsma: 1862. gadā meklējami Kaupangera, t.i., Sognes un Fjordanes Brīvdabas muzeja, sākumi Norvēģijā, 1891. gadā nodibināja Stokholmas Skansenu, 1894. gadā — Norvēģu tautas muzeju Oslo, 1894. gadā meklējami Lillehammeres brīvdabas muzeja — Mihaugena — sākumi. Latviešu inteliģence bija pietiekami informēta par šo plūsmu. Latvijas Brīvdabas muzeju nodibināja 1924. gadā un atvēra 1932. gadā. Mūsdienās tas atspoguļo ne vien latviešu, bet arī Latvijā dzīvojošo krievu un lībiešu, nedaudz arī igauņu tradicionālo dzīvesveidu un kultūru laikā no XIX gadsimta beigām līdz XX gadsimta 20.–30. gadiem. Muzejs ir kļuvis par Latvijas savdabīgu vizītkarti un milzīgu kultūrvēsturisku vērtību krātuvi. Par to rakstīts daudzos Latvijas un ārzemju izdevumos.

Noslēgumā. Latviešu etniskā situācija mūsdienās daudzējādā ziņā atgādina situāciju XIX gadsimta beigās, kad Rīgas Latviešu biedrība savu iespēju robežās izvērsa tautas tradicionālā dzīvesveida un kultūras izzināšanu un iegūtos dotumus izmantoja tautas etniskās apziņas celšanai, kultūras vērtību radīšanai, izglītošanai, tikumiskajai audzināšanai un tam līdzīgiem laikmetīgiem nolūkiem. Šo principu Latvijas etnogrāfi turēja spēkā visus padomju varas gadus. Piemēram, laikā no 1972. līdz 1992. gadam Latvijas Vēstures institūta etnogrāfijas nodaļa izdeva 18 apjomīgas monogrāfijas, kolektīvus pētījumus, rakstu krājumus un tautas mākslas materiālu krājumus. Grāmatu metiens svārstījās no 1200 līdz 50 000 eksemplāriem. Tās izpirka īsā laikā. Grāmatas izpildīja visus jau Rīgas Latviešu biedrības laikā spraustos uzdevumus. Kopš 1993. gada mūsu kolektīvs ir samazinājies divas reizes. Esam izdevuši tikai četras grāmatas, kas sastrādātas galvenokārt iepriekšējā laikposmā. Būtībā ir apstājusies jaunu materiālu vākšana ekspedīcijās. Man nav saprotams, kāpēc Latvijas valsts vadība nesekmē pašlaik tik ļoti vajadzīgo tautas tradicionālās kultūras pētīšanu un materiālu publicēšanu. Niecīgā finansējuma un cilvēku aiziešanas dēļ katastrofas priekšvakarā atrodas Latvijas arheoloģija, etnogrāfija, dialektoloģija, folklora un vēsture. Ja tuvākajos gados stāvoklis neuzlabosies, izsīks vēl esošās rezerves, daļa no šīm nozarēm pārtrauks darbību un tās atjaunot būs visai grūti.

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē Rīgā 1999. gada 14. maijā

LZA akadēmiķis Viktors Hausmanis:

"Rīgas Latviešu biedrības Vasaras sapulces"

VA3.JPG (17971 BYTES)Bija 1884.gads. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija bija darbojusies jau piecpadsmit gadus, kad tās vadītājs Aleksandrs Vēbers nāca ar domu, ka Zinību komisijas darbs būtu izvēršams, ka nepietiek tikai ar tautas izglītošanas un jautājumu vakaru rīkošanu, bet vajadzētu sanākt kopā plašākam latviešu inteliģentu lokam, lai izrunātu par mūsu kultūras un garīgās esības problēmām. Zinību komisija mēdza sanākt kopā sapulcēs, bet Aleksandrs Vēbers 1884.gada vasarā nolemj sasaukt ārkārtas sapulci un par tās norises laiku izvēlas 20.un 21.jūniju. Tas nebija nejauši: pavasara darbu sezona bija beigusies, skolās iesācies brīvlaiks un skolotājiem pienācis brīvāks brīdis, lauki apsēti, bet siens vēl nav pļaujams, kālab gan neaizbraukt uz Rīgu un nepiedalīties šādā ārkārtas sapulcē, pie tam — ja tā notiek Rīgas Latviešu biedrības lielajā zālē?

Tūliņ gribu akcentēt, ka šīs ārkārtas sapulces, kas drīz tika pārdēvētas par Vasaras sapulcēm un nebija šauras inteliģences kopas pulcēšanās reizes, bet tajās iesaistījās plašas aprindas no visas Latvijas un tās kļuva par notikumu visas tautas dzīvē. Apmeklētāju skaits šais Vasaras sapulcēs bija dažāds, sākumā vēl pieticīgs, bet tad vērsās arvien plašāks, atsevišķās reizēs bija 800 līdz 1000 klausītāju, kas manā vērtējumā ir izcili liels skaits.

Par pirmajām Vasaras sapulcēm, kas notika 1884.gada 20.un 21.jūnijā, "Baltijas Vēstnesī " atrodam šādu ziņu: "Sapulces bij’ apmeklētas pavisam no 116 Zinību komisijas locekļiem, gan viesiem, kas no tuvienes un tālienes bij’ sapulcējušies."

Un, rezumējot šo pirmo Vasaras sapulču sēžu norisi, "Baltijas Vēstnesis" rakstīja: "Lepni paceļas katra latvieša krūts, ieraugot tik prāvu skaitu mācītu vīru, ka mums ar viņiem kopīgi pavadītās stundas bij’ pacilājošas, jaunu jautrību un censību nesošas, tā vēlamies, lai arī viņi, katrs savā darba laukā tālumā aizgājuši, atjaunotām saitēm justos saistīti pie savas tautas un kopīgā jaunā darbā." ("Baltijas Vēstnesis", 1884.g. 23.jūn.)

Pirmais akmens pamatā bija iemūrēts, tradīcija aizsākta un vairāk nekā divdesmit gadus tā vairs nepārtrūkst. Vasaras sapulces arī turpmāk notiek katru jūniju pirms Jāņiem, tās ilga divas dienas, pirmās novakarē parasti bija kopīgs mielasts, šo kopīgo vakarēšanu mēdza saukt arī par Trimpus vakariem, draugi tad satikās ar draugiem, svešinieki kļuva par draugiem: brīžiem atskanēja pa kopīgi dziedātai dziesmai, pa starpām tika teiktas asprātīgas runas, un Trimpus vakari parasti ieilga līdz rīta gaismai, jo jāatceras, ka jūnija naktis ir īsas. Gadījās gan tā, ka otrā rītā kārtējās Vasaras sapulces sēdē klausītāju rindas bija klajākas, jo sēde iesākās pulksten deviņos no rīta un ilga līdz septiņiem vakarā. Pēc referātiem parasti sekoja debates un pārrunas gan par referātā skarto tēmu, gan citām problēmām. Referāti, cik var spriest, nav bijuši visai gari. Stāstot par 1903.gada Vasaras sapulces norisi, Rainis min A.Ķeniņa referātu par mēneša un nedēļas laikrakstiem un aizrāda, ka runātājs sūdzējies par to, ka viņam desmit minūšu laikā jāreferē par 500 drukas loksnēm literatūras. (Rainis. Kopoti raksti, 18.sēj., 354.lpp.)

Nedaudz par problēmu loku, kas Vasaras sapulcēs tika skatīts. Protams, ka nav manos spēkos izvērtēt šo daudzo referātu saturu.

Vasaras sapulču tēmu loks ir visai plašs, taču centrā allaž palika ar mūsu tautas garīgajām vērtībām saistītas problēmas. Svarīgs atzars katrā no Vasaras sapulcēm bija referāti par dažādiem latviešu valodas jautājumiem, turklāt galvenie referenti tai laikā ir mūsu valodniecības pīlāri K.Mīlenbahs un J.Endzelīns (tā laika rakstos gan visur minēts J.Endzeliņš!), taču vairākkārt par valodas jautājumiem referē arī Eduards Mednis, piemēram, 1898.gadā viņš runā par tādu, liekas, arī šodien aktuālu tēmu kā terminoloģiju psiholoģijā.

Neaplūkojot sīkāk referātos skartās valodniecības tēmas, jo šai problēmai veltīts plašs referāts, gribu gan izcelt un uzsvērt vienu: šo valodniecības problēmām veltīto referātu īpašo nozīmīgumu, jo tolaik Latvijas teritorijā par valdošo bija apstiprināta krievu valoda. Kaudzītes Matīss savās atmiņās par to raksta: "Kad visur bija noliegts vai pat ikviens publisks vārds mūsu valodā, kad slēdza biedrības un neatļāva nekādas sapulces, kad skolas bij cauri krieviskas, (..) tad šajās sapulcēs varēja vēl ikkurš justies uz brīdi kā atlaists no šiem valodas aprobežojumiem, kā izkļuvis no nebrīvības un kā iepeldējis savā dārgā tautības gara gaismā." (Kaudzītes Matīss. Atmiņas no tautiskā laikmeta, 1924, 120.lpp.)

Pie tam šajās sapulcēs ne vien skanēja latviešu valoda, bet aktīvi tika diskutēts par to, kādai tai būt, runāts par visai dažādām valodas problēmām.

Līdzās valodniecībai otra plašākā aplūkojamā nozare bija literatūra, un tradicionāli bija pārskati par dažādiem literatūras veidiem, allaž referāts tika veltīts aizvadītā gada dzejai, vairākkārt par šo tematu referējis Teodors Zeiferts, viņa referāts parasti saucās "Par lirisko dzeju". Dažreiz referātam par dzeju dota tematiska ievirze, un V.Dermanis 1901.gadā referēja par tēmu "Par pesimismu dzejā, sevišķi lirikā". Par latviešu beletristiku vairākkārt runājis Matīss Kaudzīte, par drāmu jeb dramatiskiem ražojumiem/Fricis Veinbergs un Vilis Dermanis. Vienu no literatūrai veltītajiem referātiem gribētos atzīmēt īpaši. Raksturīgi, ka 1900.gadā dzejnieks Jūlijs Dievkociņš referē par tematu "Par bērnu literatūras veicināšanu". Referents tai laikā aplūkojis pašu terminu "bērnu literatūra" un izcēlis domu, ka bērniem vajadzīga literatūra, kas viņus attīsta un izglīto vispirms estētiskajā ziņā.

Savukārt 1901.gadā ar referātu "Par latviešu liriku dažādos laikos" uzstājusies dzejniece, košsārtā magone Aspazija, atgādinādama, ka mūsu tautas atmodas laikmeta dzejai bijusi demokrātiska ievirze, bet tad esot sekojis mīlestības gaudu laikmets. Interesanti atzīmēt, ka Rainis, kamēr Aspazija plūca laurus Vasaras sapulcē, zobus sakodis, Slobodskā tulkoja, lai nopelnītu naudu iztikai, un tapa dzejoļi, kas vēlāk ietverti krājumā "Tālas noskaņas zilā vakarā". Vēl var piebilst, ka referātos tika aplūkota periodika, īpaši apskatot tur ievietoto literāro ražu, un šīs problēmas apcerēšanā iesaistījās arī Ludis Bērziņš, kā jau minēju — Atis Ķeniņš, arī E.Pīpiņš —Vizulis.

Gribu atzīmēt, ka Literatūras, folkloras un mākslas institūts nu jau gadus divdesmit turpina šo kādreizējo Vasaras sapulču tradīciju, un katru decembri konferencē notiek iepriekšējā gada literārā devuma izvērtējums, atsevišķi aplūkojot dzeju, prozu un drāmu un pēc tam publicējot gada ražas krājumus.

Samērā liela vieta Vasaras sapulcēs bija ierādīta jaunatnes audzināšanas un pedagoģijas problēmām, īpašu vērību pievēršot skolas mācību grāmatām. Tā Bebru Juris vairākkārt referējis par skolas grāmatām, bet Kaudzītes Matīss — par lasīšanas metodi.

Gandrīz vai katrā sapulcē tika nolasīts kāds referāts par Latvijas senatni, vēsturi, etnogrāfiju, dzīvesveidu, kā arī par dažādiem latviešu mitoloģijas un tautas ticējumu jautājumiem, toties reti šais sapulcēs bija referāti, kas skartu eksakto zinātņu tēmas, taču pa reizei pārskati sniegti arī par šīm nozarēm. 1897.gadā E.Pīpiņš—Vizulis referējis par tēmu "Kā mūsu laikraksti popularizē zinātni", 1898.g. noticis Dr. J.Alkšņa referāts par zinātnes grāmatām, 1899.g. Freibergs stāstījis par miega zāļu lietošanu senajos laikos un tagadnē.

Tuvojoties 1905.gada revolūcijai, Vasaras sapulču rīkošanā rodas sarežģījumi: 1904.gada vasarā tās vispār nenotiek, 1905.gadā — šaurākā apjomā, jo "nebija iespējams pielaist pie viņām bez Zinību komisijas biedriem arī viesus, tāpēc ka Vidzemes gubernators izskaidroja, ka tas atļaujams tikai tad, kad Latviešu biedrība uzņemoties atbildību par nekārtībām, kas varētu notikt šinīs sēdēs". 1906.gadā Vasaras sapulču sēdes notiek atkal daudzmaz normāli un uz tām ierodas 300 klausītāju (uz katru sēdi), savukārt uz 1908.gada sapulcēm ieradušies pāri par 1000 klausītāju.

Sākot ar 1907.gadu, Zinību komisija mēģināja sarīkot Vasaras sapulcēm līdzīgas sanāksmes arī ziemā ap Ziemsvētku brīvdienām, taču tās guvušas mazāku atsaucību un to tradīcija nav nostiprinājusies.

1908.gadā notiek nelaime — nodeg Rīgas Latviešu biedrības nams, līdz ar to zūd parastā Vasaras sapulču pulcēšanās vieta, kādus gadus sapulces notiek Interimteātrī — koka ēkā aiz tagadējā Nacionālā teātra. Šī ēka nojaukta. Pēdējās sapulces pirms Pirmā pasaules kara notika Jaunā biedrības nama lielajā zālē. Karš šo Vasaras sapulču rīkošanas dabisko tradīciju pārtrauca.

Kā vērtēt šo plašo pasākumu ciklu — Rīgas Latviešu biedrības Vasaras sapulces? Man gribētos šodien atgādināt divus vērtējumus, tos izteikuši dažādas orientācijas cilvēki — Matīss Kaudzīte, kas pats bija centīgs šo sapulču dalībnieks, un Rainis, kas uzrakstīja plašu atreferējumu par 1903.gada Vasaras sapulcēm un publicēja to laikrakstā "Dienas Lapa". Cilvēki dažādi, bet vērtējums — saskanīgs. Kaudzītes Matīss 1924.gadā publicētajā grāmatā "Atmiņas no tautiskā laikmeta" rakstīja: "Brīnumliela nozīme pie tautības sajūsmu spēcināšanas ir piederējusi ļoti iemīļotām un iecienītām Zinību komisijas Vasaras sapulcēm. Šajās sapulcēs ir pukstējusi vienmēr un vienkop latviešu tautas sirds vairāk kā jebkurā citā savienībā.

Tur ieradās dalībnieki no visām dzīves kārtām, nemeklējot daudz nekā sevišķa priekš saviem arodiem vien, bet visvairāk tik to, kas visiem kopīgs kā savas tautas apgaismība un visāda labklājība visplašākā nozīmē..." (115.lpp.)

Savukārt Raiņa 1925.gadā rakstītā atziņa: "Bet Vasaras sapulcēm Zinību komisijā līdz tam bija bijusi ievērojama nozīme mūsu tautas garīgā dzīvē. Teorētiski bija iespēja šīm sapulcēm izvērsties par tautas pašdarinātu parlamentu, kas vadītu tautu viņas centienos un mērķos, kas vismaz dotu pārskatus par gada laikā padarītiem sabiedriskiem un garīgiem darbiem." (Kopoti raksti, 18.sēj., 636.lpp.)

Galvenais līdz ar to būtu pasacīts: Vasaras sapulces bija mūsu tautas garīgo spēku, inteliģences vienotājas, kad visi kaisa par vienu mērķi: apzināties savu identitāti, apjaust, kas mēs esam, saprast, kas mūs vieno un nemeklēt tik daudz, kas mūs šķir. Un no šīm sapulcēm gan dalībnieki, gan klausītāji izgāja lepnāk izslietām galvām, jo visus vienoja apziņa, ka mēs neesam tikai skaidas vai spaļi vējā, bet aiz mums stāv lielas garīgas vērtības. Tur, tajās Vasaras sapulcēs, veidojās mūsu humanitārās zinātnes — valodniecība, literatūrzinātne, folkloristika, etnogrāfija, pedagoģija. Augstskolu šais nozarēs mums vēl nebija, bet spējīgu, jaunu zinātnieku paaudze sevi pieteica. Viņu vidū bija J.Endzelīns, K.Mīlenbahs, T.Zeiferts, J.Lautenbahs, L.Bērziņš, V.Dermanis, Bebru Juris, E.Pīpiņš–Vizulis.

Vai šodien, kad ir mūsu augstskolas ar humanitārām fakultātēm, kad ir institūti ar letonikas darbu ievirzi, kad ir Zinātņu akadēmija — vai šodien būtu iespējams atjaunot Vasaras sapulces? Es negribu dot kategorisku atbildi, kaut arī jāsaprot, ka mākslīgi atdzemdināt senas tradīcijas nav iespējams, taču vienu gan no tām vecajām Vasaras sapulcēm vajadzētu pārņemt: tā ir kopības sajūta un apziņa, ka visi kopā esam atbildīgi par mūsu tautas radītajām kultūras vērtībām.

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē Rīgā 1999.gada 14.maijā

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas dibināšanas 130.gadadienai un latviešu ortogrāfijas 90.gadadienai veltītās Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulces lēmums

Rīgā 1999.gada 14.maijā

1. Latvijas Zinātņu akadēmija atzīmē veiksmīgo sadarbību ar Rīgas Latviešu biedrību zinātnes un sabiedrisko pasākumu jomā, kas izveidojusies kopš 1995.gada. Regulāri tiek organizēti kopīgi saieti un abas organizācijas kopā ar Latvijas Inteliģences apvienību rīko konferences, daudzi LZA locekļi vienlaikus ir arī RLB un LIA biedri.

2. Latvijas Zinātņu akadēmija atbalsta Zinību komisijas atjaunošanu Rīgas Latviešu biedrībā, kas nodarbotos ar zinātņu, īpaši humanitāro zinātņu, popularizēšanu sabiedrībā, un izsaka gatavību piedalīties tās pasākumos. Latvijas Zinātņu akadēmija ir gatava atbalstīt vasaras sapulču tradīciju atjaunošanu Rīgas Latviešu biedrībā. Sapulces varētu rīkot Izglītības un zinātnes ministrijas organizēto skolotāju augusta sanāksmju laikā.

3. Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Rīgas Latviešu biedrību turpinās tradicionāli piešķirt Kārļa Mīlenbaha balvu.

4. Latvijas Zinātņu akadēmija atbalsta konsekventu latviešu valodas politikas ievērošanu valsts pārvaldē, izglītībā un sabiedriskajā dzīvē, tai skaitā, lai nodrošinātu integrētas sabiedrības veidošanu Latvijā.

5. Latvijas Zinātņu akadēmija atbalsta vēsturnieku diskusijas organizēšanu par integrētas vai autonomas Latvijas vēstures mācīšanu skolā, uzskatot par lietderīgāku pašreizējos vēsturiskajos apstākļos atsevišķa Latvijas vēstures kursa mācīšanu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš

VA1.JPG (20645 BYTES)VA2.JPG (26880 BYTES) Lai mūsu sadarbība tikpat cieša kā rokasspiediens: Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Jānis Streičs, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un Latvijas Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš

Gluži kā pirms gadu desmitiem Rīgas Latviešu biedrībā par valodu, tautas pašapziņu un zinātnes attīstību domā mūsu gaišākie prāti

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!