Svētki un godadienas

valsts svētki

Neatkarības diena

Profesore Marta Dodu Tomaklo

( Martha Dodoo Tamakloe ), Ganas Republikas vēstniece, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vēstnieces kundze, kā jūs raksturotu Ganas Neatkarības dienas lomu jūsu valsts dzīvē?

— Ganas valsts svētki ir 6. marts — diena, kad mūsu tauta pēc britu koloniālās valdīšanas gadiem ieguva politisko neatkarību. Šajā dienā mūsu nācija atceras savu neseno pagātni un cenšas plānot savu nākotni.

— Kāda ir Ganas ekonomiskā un politiskā situācija tās 42. gadskārtā?

— Daudzējādu iemeslu dēļ pagājušais mūsu valstij bija grūts gads. Mēs asi izjutām atkarību no zemajām zelta cenām pasaules tirgū, kā arī no laika apstākļiem un to postošās ietekmes uz mūsu lauksaimniecības produkciju, ūdens resursiem. Šo dabas apstākļu izraisītā enerģijas krīze savukārt iespaidoja mūsu rūpniecības produkciju un nacionālo kopproduktu.

Taču, neraugoties uz šīm grūtībām, tieši starptautiskās saimnieciskās krīzes kulminācijā, ciešot no valūtas tirgus spekulācijām, mūsu ekonomika daudzējādā ziņā izrādījās labākā stāvoklī, nekā bija gaidīts. Piemēram, inflācija joprojām turpināja pēdējos gados iezīmējušos lejupslīdes tendenci. Līdzīgi tam sekoja arī procentu likmes. Valūtas kurss saglabāja stabilitāti. Rezultātā resursi, kas agrākajos gados tika tērēti finansu operācijām ārvalstu valūtas tirgū, tika izlietoti produktīvākos sektoros.

Pateicoties pragmatiskai politikai un programmām, turpinājās stabils progress veselības aizsardzībā. Mūža vidējais ilgums Ganā ir palielinājies no 47 gadiem 1982. gadā uz 58 gadiem 1998. gadā. Savukārt jaunpiedzimušo mirstības līmenis ir nokrities caurmērā no 100 pēc katrām 1000 dzemdībām 1982. gadā līdz 66 traģēdijām 1998. gadā.

Arī ceļu attīstībā turpinājās pēdējos gados iezīmētais progress. Laikā no 1993. līdz 1998. gadam Ganas valdība ir izlietojusi ceļu būvei 1,32 miljardus ASV dolāru, uzturot labā kārtībā 18 244 kilometrus un rekonstruējot 1209 kilometrus autoceļu.

Es minēju progresa rādītājus tikai divos visai brīvi izvēlētos sektoros.

Galvenais, ko gribu uzsvērt, ir tas, ka valdība turpina nodrošināt apstākļus stabilai makroekonomikai , kā arī politiskai stabilitātei , un nule minētie pagājušā gada sasniegumi skaidri apliecina šo centienu konsekvenci.

— Kā jūs raksturotu politisko situāciju visā Rietumāfrikas reģionā?

— Par galvenā satraukuma cēloni mūsu reģionā bija un ir konflikts Sjerraleone, kurā vidutāju lomu cenšas īstenot Rietumāfrikas valstu Ekonomiskā savienība (ECOWAS). Nigērijā nule notika jauna valsts vadītāja vēlēšanas. Tagad jāgaida, kāda būs nākotnes attīstība Sjerraleones sakarā.

— Vēstnieces kundze, kā jūs vērtējat Latvijas un Ganas divpusējās attiecības?

— Pašlaik, kaut arī starp Ganu un Latviju jau pastāv labas , veselīgas attiecības, ekonomiskā sadarbība starp mūsu valstīm nav plaša. Mūsu valdība aktīvi meklē ceļus, lai šo situāciju koriģētu. Var sagaidīt, ka attiecības starp mūsu valstīm drīz varētu pacelties līdz augstam sadarbības līmenim.

— Ko jūs gribētu pavēstīt "Latvijas Vēstneša" lasītājiem un visai Latvijas sabiedrībai savas valsts svētku reizē?

— Ganas 42. gadadienas sakarā es gribu izteikt savu patieso cerību, ka draudzīgās attiecības , kas jau pastāv starp Ganu un Latviju, joprojām nostiprināsies, pateicoties ciešākai un auglīgākai sadarbībai.

Ganas Republika ir vidēji liela Rietumāfrikas valsts, kuras teritorija (238 533 kvadrātkilometri) trīsarpus reizes pārsniedz Latviju. Ganā dzīvo vairāk nekā 18 miljoni cilvēku.

Pirmos dokumentāli fiksētos eiropiešu kontaktus ar pašreizējās Ganas piekrastes rajoniem nodibina Portugāļu jūrasbraucēji XV gadsimtā. Līdz pat 1957. gadam, kad angļi atstāja Akru, vairāku Eiropas valstu monarhijas — Prūsija, Dānija, Zviedrija, Holande un Anglija — centās kontrolēt Ganas dabas bagātības, īpaši šīs zemes zelta atradnes. Par Eiropas koloniālās klātbūtnes vērienu Ganā uzskatāmi liecina fakts, ka no 32 koloniālajiem fortiem un pilīm Rietumāfrikas krastā 29 atrodas Ganā.

Politisko neatkarību Zelta Krasts ieguva 1957. gada 6. martā premjerministra Kvames Nkrumaha vadībā. Neatkarības dienā valsts tika pārdēvēta par Ganu — atceroties leģendāro Sudānas impēriju Rietumāfrikā, kuras uzplaukums bija no VI līdz XII gadsimtam. 1960. gada jūlijā Gana tika proklamēta par republiku, un Kvame Nkrumahs kļuva par tās pirmo prezidentu.

Tagad Ganas iedzīvotāju lielākā daļa (58,8%) nodarbināti lauksaimniecībā. Rūpniecībā strādā tikai nedaudz vairāk par 13% valsts iedzīvotāju. Pārtikas produktu ražošana Ganā, salīdzinot ar 1980. gada līmeni, pieaugusi par 180% . Pēc ANO datiem, Ganas sievietes gandrīz tikpat aktīvi piedalās ekonomikā kā vīrieši (strādā 81% Ganas sieviešu un 82,1% vīriešu). Valstī pēdējos gados visai strauji pieaudzis tūristu skaits (248 tūkstoši ārvalstu tūristu 1994. gadā, salīdzinot ar 85 tūkstošiem 1985. gadā).

Pilsētās dzīvo 36% ganiešu, un urbanizācijas temps kopš 90. gadu sākuma bijis caurmērā 4,3% gadā. Savukārt lauku iedzīvotāju skaits šajā laikā palielinājies vidēji par 2,3% gadā.

Izglītībai Ganas valdība atvēl 2,7% no valsts nacionālā kopprodukta. Uz katriem 100 000 iedzīvotājiem Ganā ir 54 studentes un 200 studenti.

Gana ir ANO locekle kopš 1957. gada 8. marta.

Diplomātiskās attiecības starp Ganu un Latviju tika nodibinātas 1992. gada 3. janvārī. Ganas intereses mūsu valstī pārstāv ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece profesore Marta Dodu Tamaklo ( Martha Dodoo Tamakloe ), kura savu akreditācijas vēstuli Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim iesniedza 1995. gada 26. novembrī. Ganas vēstnieces rezidence ir Kopenhāgenā.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors