INTERVIJAS. SARUNAS

Valdis Štāls, valsts arhīvu ģenerāldirektors, — "Latvijas Vēstnesim" ceturtdien, 4.martā

— Kā jūs īsumā raksturotu un novērtētu Latvijas valsts arhīvu sistēmas darbu 1998.gadā?

— Pagājušais gads mums iezīmējās ar šādu pamatdomu — valsts arhīvu devums Latvijai astoņdesmit gados. Tā bija viena no mūsu darba prioritātēm, kas īpaši izpaudās dokumentu sakārtošanas un pētniecības ziņā.

Otra prioritāte mums bija privatizējamo vai likvidējamo juridisko personu dokumentu pārņemšana, sakārtošana un nodošana valsts glabāšanā.

Trešā prioritāte — fizisko un juridisko personu pieprasījumu izpilde ne ilgāk kā mēneša laikā.

Visbeidzot, prioritāte bija arī ar dokumentu oriģinālu saglabāšanas nodrošināšanu saistītā investīciju projekta izpilde.

Visi šie prioritārie uzdevumi ir izpildīti un pat pārpildīti. Ministru kabineta noteiktie rezultatīvie rādītāji ir pārsniegti par 9 procentiem visu arhīvu fondu fiziskās saglabāšanas ziņā. Pašlaik mēs uzglabājam 13,1 miljonu lietu plānoto 12 miljonu vietā. Šobrīd ar dokumentiem aizņemto plauktu kopgarums ir jau 128 kilometri un 800 metri.

Plānojām pagājušajā gadā izsniegt 52 tūkstošus izziņu privātpersonām un juridiskajām personām, taču faktiski to skaits sasniedza 92 tūkstošus, tādējādi paredzēto daudzumu pārsniedzot par 80 procentiem. Plānojām pieņemt no privatizējamajiem vai likvidējamajiem uzņēmumiem 833 tūkstošus lietu, tomēr esam pārņēmuši glabāšanai 1 miljonu 60 tūkstošus lietu.

Vidēji katru dienu arhīvos tika apkalpoti 334 apmeklētāji, kas bija ieradušies gan ar izziņu pieprasījumiem, gan pēc konsultācijām. No tiem 18 ik dienu strādāja arhīvu lasītavās, turklāt katru dienu mēs saviem klientiem izsniedzām pētniecības vajadzībām 386 dokumentu lietas un izpildījām viņu pieprasījumu 333 izziņu veidā. Katru dienu valsts arhīvi pieņēma vidēji piecu valsts vai pašvaldību iestāžu pārstāvjus, kas nodeva savus dokumentus — kopskaitā 4800 lietas. Tāpat ik dienu mēs papildus iekārtojām arhīvu glabātavas 13 kvadrātmetru platībā un uzstādījām plauktus 18 metru garumā, kuros izvietot šīs jaunpienākušās 4800 lietas. Protams, valsts arhīvu darbinieki regulāri devās uz dažādām iestādēm, pārbaudot to arhīvu dokumentu sakārtotību, — vidēji katru dienu viņi apmeklēja 5 iestādes, un saskaņoja 6 lietu nomenklatūras.

Tāda, lūk, bija viena diena valsts arhīvu sistēmas darbinieku dzīvē. Piebildīšu, ka ik dienu tika filmētas 827 īpaši vērtīgo dokumentu lapas. Vismaz reizi divās dienās presē parādījās arhīvu dokumentu publikācijas. Savukārt katru dienu vismas divus cilvēkus no valsts vai pašvaldību institūcijām apmācījām, kā veikt arhīva darbu.

— Kā valsts arhīvu darbu vērtē Ministru kabinets un Saeima? Un vai paši valsts arhīvu sistēmā strādājošie ir gandarīti par paveikto un daudzmaz apmierināti ar pašreizējiem arhīvu darba apstākļiem?

— Visumā 1998.gadā apstākļi arhīviem bija labvēlīgi. Arhīvu pamatbudžets tika plānots 3,7 miljoni latu, bet faktiski tika izlietots par 3,4 miljoniem latu. Šī starpība radās uz maksas pakalpojumu rēķina — bija plānoti 1,3 miljoni, bet ieguvām 937 tūkstošus, tātad aptuveni 70 procentus.

Varu īpaši atzīmēt, ka arhīvisti galvenokārt savu algu nopelnīja, sniedzot maksas pakalpojumus. Ik dienu vidēji katrs no 750 arhīvistiem sniedza maksas pakalpojumus par 5 latiem. Mēs pieņēmām glabāšanā it visus tos dokumentus, ko saskaņā ar noteiktajiem termiņiem vajadzēja pieņemt, pat vairāk. Esam pieņēmuši dokumentus no daudzām privatizējamām vai likvidējamām organizācijām un uzņēmumiem, un Privatizācijas aģentūra mums par šo darbu nav samaksājusi 124 tūkstošus latu.

Šogad mūsu budžets būs par 25 procentiem mazāks. 1999.gadā tas noteikts 2,78 miljonu latu — par 900 tūkstošiem mazāks salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Tas nozīmē, ka ik mēmesi katrs arhīvists zaudēs 22 latus darba apmaksas ziņā. Apmēram par 500 tūkstošiem latu mazāk mums būs komunālajiem maksājumiem, datortehnikas iegādei, arhīvu plauktu iekārtošanai, telpu remontam.

Patlaban mūsu iekšējās rezervēs ir 1500 metru plauktu platības. Līdz ar to šogad mēs varēsim pieņemt dokumentus glabāšanai. Bet, ja glabātavu un plauktu platības šogad nepalielināsies, 2000.gadā valsts arhīvi būs spiesti pārtraukt dokumentu pieņemšanu glabāšanai – tāpat kā 1991.gadā. Diemžēl katru dienu pieņemot dokumentus no 8 iestādēm, mēs konstatējām, ka vismaz vienā no tām jau ir radušies dokumentu zudumi.

Šobrīd, izdevuši apmēram 95 tūkstošus izziņu, esam saņēmuši tikai 16 sūdzības no klientiem, no tām 5 ir pamatotas. Ir grūti spriest, kā tas būs turpmāk, ja valstij arhīvu dokumentu saglabāšana nebūs viena no prioritātēm.

— Kādas pašlaik ir iespējas radīt jaunas arhīvu dokumentu glabātavas ?

— Šobrīd ir iespējas izveidot jaunas dokumentu krātuves. Konkrēti — Jelgavā 600 kvadrātmetru platībā, kur darbi jau iesākti, bet trūkst līdzekļu, tāpat Rīgā, Kurzemes prospektā 5, ir brīvi 8 tūkstoši kvadrātmetru, taču arī tur vajadzīgi līdzekļi — 150– 200 latu vienam kvadrātmetram, lai iekārtotu dokumentu glabātavu.

Vēl ir iespējas iegūt papildu līdzekļus no maksas pakalpojumiem, kas ir tieši saistīti ar privāto sektoru, šajā gadā mēs vairs nevarēsim pieņemt no likvidējamajiem bankrotējušajiem vai privatizējamajiem uzņēmumiem dokumentus, ja nebūs radītas papildu vietas to glabāšanai. Tas ir sāpīgs jautājums, kas risināms valdības līmenī. Jo nav jau vietas, kur šos vairs neesošo uzņēmumu dokumentus glabāt, ja nav nepeiciešamā finansējuma. Ja, piemēram, tagad man no Jelgavas zvana advokāts un paziņo, ka pārtrauc savu praksi un līdz ar to viņa dokumenti nododami glabāšanā Jelgavas zonālajā arhīvā, es varu atbildēt tikai tā: ja jūs maksāsit, tad mēs visas lietas turpmāk uzglabāsim. Bet izmaksas ir 23 santīmi gadā par vienu lietu. Turpretī 1999.gadā mums ir atvēlēti tikai 18 santīmi vienai lietai. Līdz ar to mums tagad prioritāte ir valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu dokumentu pieņemšana. Taču arī privātstruktūrās ir strādājuši un strādā mūsu valsts iedzīvotāji, un arī viņiem nākotnē būs nepieciešams apliecināt savu darba stāžu, lai piemēram, iesniegtu izziņas par sociālā nodokļa nomaksu. bet, ja nav vajadzīgo dokumentu, pašlaik spēkā esošie likumi neļauj pierādīt izpelņu vai sociālā nodokļa maksājumus ar liecinieku palīdzību.

— Vai tagad līdz ar to neaiziet zudībā arī dažādo politisko partiju un sabiedrisko organizāciju dokumenti?

— Domāju, ka šis jautājums jau tika atrisināts 1993.—1994.gadā. Šobrīd katra sabiedriski politiskā organizācija uzskata par savu goda pienākumu, lai tā būtu valsts arhīvu komplektēšanas sarakstā, lai tai būtu iespējas nodot savus dokumentus nākamībai. Bet ir viena problēma. Šīs organizācijas gan ir gatavas nodot savus dokumentus, slēdzot sadarbības līgumus, taču arhīvistiem paliek uzdevums dokumentus sakārtot tā, lai tie būtu pieejami publiskai izmantošanai — tos sanumurējot, sašujot, aprakstot un tā tālāk. Politiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām šiem sakārtošanas darbiem nav līdzekļu, taču ir laba vēlēšanās nodot valsts glabāšanā dokumentus, kas ir visnotaļ apsveicami. Līgumos par dokumentu nodošanu glabāšanā tiek noteikts, kam un kādiem nolūkiem dodamas atļaujas par to izmantošanu. Šobrīdi ir vairāk nekā 4o politisko partiju, kas ir mūsu arhīvu fondu komplektēšanas avoti un kas agrāk vai vēlāk nodos savus dokumentus Latvijas valsts arhīvā. Taču jebkurā gadījumā pēc līguma parakstīšanas politiskā vai sabiedriskā organizācija ir noteicēja par tās dokumentu turpmāko izmantošanu. Vismaz 30 gadu tie būtu izmantojami ar organizācijas vadības atļauju. Bet Valsts arhīva uzdevums ir radīt iespēju, lai šie dokumenti būtu brīvi un publiski izmantojami pēc noteiktajiem 30 vai 50 gadiem.

Mintauts Ducmanis,

Dipl. hist., "LV" redaktors