Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1998. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.03.1999., Nr. 66/67 https://www.vestnesis.lv/ta/id/22535

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par valdības 100 dienās paveikto. Par valdības iecerēto. Rīcības programma

Vēl šajā numurā

06.03.1999., Nr. 66/67

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1998

Saturā

Ievads. Indivīda, valsts un privātsektora loma tautas attīstībā

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstības rādītāji

Pārskata pamattēma

Kas sekmētu tautas attīstību Latvijā?

Indivīda konkurētspējas veidošana un cilvēkresursu attīstība

Valsts pārvaldības uzlabošana

Privātsektora līdzatbildība

Līdzsvarota un sociāli atbildīga politika

Kolektīvās stratēģijas tautas attīstībā

1.nodaļa. Ekonomikas augsme un tautas attīstība

Ievads

Vispārīgs ekonomiskās augsmes raksturojums

Investīcijas

Budžets un tautas attīstība

Mājsaimniecību ienākumi, patēriņš un noslāņošanās

Materiālā stāvokļa pašnovērtējumi

Sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Indivīds un valsts: ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

Ievads

Indivīds un valsts: uzticēšanās vai atsvešinātība

Indivīds un valsts: caur nabadzības prizmu

Attiecības starp iedzīvotājiem, pašvaldībām un centrālo varu:

decentralizācija un iedzīvotāju līdzdalība pārvaldībā

Ierēdniecība kā indivīda un valsts starpnieks

Nevalstiskās organizācijas kā saikne starp indivīdu, valsti un privātsektoru

Secinājumi un ieteikumi

3.nodaļa. Indivīds, privātsektors un valsts:

kopīga atbildība par darbaspēka tirgus attīstību

Ievads

Pārmaiņas darbaspēka tirgū

Darbs kā vērtība

Darba slodze

Strādātspējas veidošana

Strādātspējas uzlabošana

Darbaspēka potenciāla pilnīgāka izmantošana

Sociālā dialoga attīstība

Ieteikumi nodarbinātības un sociālā dialoga veicināšanai

4.nodaļa. Valsts un privātsektors: labākas attīstības vides radīšana

Ievads

Privātsektora veidošanās un attīstība

Uzņēmējdarbības uzsākšana: iespējas un problēmas

Mazo un vidējo uzņēmumu sadalījums un to izaugsme

MVU ieguldījums nodarbinātībā, darba samaksa un personāla stimulēšana

Uzņēmumu attiecības ar valsts un pašvaldību iestādēm

Korupcija

Biznesa iekšējā organizācija

Valsts atbalsts privātsektoram

Secinājumi un priekšlikumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai

Nobeigums. Ieteikumi

Statistikas pielikums

Avoti, literatūra

Turpinājums. Sākums "LV" — nr. 23/24, 07.01.1999.;

"LV" nr.36/37, 09.02.1999.; nr.43/44, 16.02.1999.;

"LV" nr.45/46, 17.02.1999.; "LV" nr.50/51, 23.02.1999.; "LV" nr.62/63, 4.03.1999.

2. nodaļa

Indivīds un valsts:

ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

2.3. informācija

Ierēdņu sociālais portrets

Ierēdņa kandidātu vidējais vecums 1998. gadā bija 41 gads (1996. gadā — 39 gadi). Vadošos amatos strādājošo ierēdņa kandidātu vidējais vecums ir lielāks, piemēram, valsts sekretāriem un viņu vietniekiem tas ir 44 gadi, departamenta direktoriem — 42 gadi, bet nodaļu vadītāji ir nedaudz jaunāki. Sieviešu īpatsvars valsts civildienestā ir 55 %, vīriešu — 45 %, taču ministriju centrālajos aparātos šī attiecība ir apgriezta — 70 % vīriešu un 30 % sieviešu; turklāt vadošos amatus (tādus kā valsts sekretāra, departamenta direktora vai vietnieka amats) pārsvarā ieņem vīrieši.

Algas līmenis ierēdņa kandidātiem pēdējos gadus bijis "iesaldēts", kaut gan iedzīvotāju vidū valda uzskats, ka ierēdņiem algas ir lielas. Ne pārāk augstais atalgojums, it sevišķi vidējā un zemākā līmeņa ierēdņa kandidātiem, neelastīgā darba samaksas sistēma — tie ir faktori, kas tagad radījuši krīzes situāciju civildienestā, ierēdņu profesionālās attīstības motivācijā. To apstiprina arī daudzās sūdzības par ierēdņu neprofesionalitāti. Civildienestā ir liela personāla mainība: 1998. gadā ierēdņu amatos iecelti 300 cilvēki, bet no tiem atbrīvoti 418.

Gandrīz divām trešdaļām ierēdņa kandidātu ir augstākā izglītība, pārējiem ir vispārīgā vai profesionālā vidējā izglītība.

Civildienesta pētījumā "Apmierinātība ar darbu valsts civildienestā" atklājās, ka visvairāk civildienestā strādājošos apmierina labas attiecības ar kolēģiem (81 % aptaujāto ierēdņu), vadība (74 %), regulāras iespējas paaugstināt kvalifikāciju (49 %) un dažāda veida prēmijas un pabalsti (39–49 % aptaujāto ierēdņu). Ar karjeras iespējām ir apmierināti 39 % aptaujāto, bet viszemākā ir apmierinātība ar algu (36 % respondentu). Pētījums arī atklāja, ka konkurētspējīga alga civildienestā strādājošajiem ir visbūtiskākais atalgojuma sistēmas komponents. Acīmredzot samērā zemo atalgojuma līmeni pašreiz kompensē apmierinātība ar darba vidi, vadību un kolēģiem.

Pētījums arī parādīja, ka civildienesta darbinieku uzticība organizācijas mērķiem, vēlme piepūlēties organizācijas labā un saglabāt savu piederību pie organizācijas ir visai augsta (vidējais rādītājs 7,2 pēc 10 ballu skalas).

2.4. informācija

NVO attīstība Latvijā: kvantitatīvie rādītāji,

darbības virzieni, NVO laukos un pilsētās

1998. gada septembra sākumā Latvijā bija reģistrētas 3698 sabiedriskās organizācijas, kā arī 532 bezpeļņas sabiedrības ar ierobežotu atbildību.

No nevalstisko organizāciju teritoriālā izvietojuma analīzes, kas veikta 1997. gada sākumā, izrietēja, ka 71,8 % no tām atrodas Rīgā. Pusotra gada laikā krietni pieaudzis ārpus Rīgas reģistrēto organizāciju skaits, pašlaik tādas jau ir 60 % no visām Latvijā reģistrētajām organizācijām. Viens no iemesliem ir NVO Centra un donororganizāciju īpašais atbalsts organizācijām reģionos.

NVO darbības galvenie virzieni ir sociālais darbs, izglītības veicināšana, kultūra un brīvais laiks, interešu un juridisko tiesību aizsardzība, demokratizācija, vides aizsardzība. Grūti ir strikti nodalīt organizācijas, kas darbojas tikai vienā jomā, jo daudzas NVO par savu mērķi ir izvirzījušas gan sociāli neaizsargāto grupu aizsardzību un palīdzības sniegšanu tām, gan arī sabiedrības izglītošanu. Visvairāk nevalstiskās organizācijas darbojas jomās, kas saistītas ar sociālas politikas trūkumu kompensēšanu, sniegdamas palīdzību maznodrošinātajiem iedzīvotājiem un sociāli mazaizsargātajām grupām: invalīdiem, bērniem invalīdiem, daudzbērnu ģimenēm, nepilnajām ģimenēm, bāreņiem, pensionāriem, bezdarbniekiem.

Lai atbalstītu trešā sektora nostiprināšanos Latvijā, 1996. gadā ar Dānijas valdības atbalstu tika izveidots Nevalstisko organizāciju centrs, kura darbības pamatfinansētāji pašlaik ir Dānijas valdība, Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma un Sorosa fonds Latvija. Nevalstisko organizāciju centrs sadarbojas ar ikvienu nevalstisku organizāciju, piedāvādams izglītības iespējas, finansiālu atbalstu, konsultācijas un metodisku palīdzību. Pašlaik Nevalstisko organizāciju centrā kā resursu izmantotājas ir reģistrējušās vairāk nekā 700 organizācijas. To lielākā daļa darbojas sociālajā sfērā, kā arī izglītības un iedzīvotāju interešu aizstāvības jomā.

Līdzās minētajiem pakalpojumiem Nevalstisko organizāciju centrs piedalās likumprojektu izstrādē un sabiedrības informēšanā par nevalstiskajām organizācijām, sekmē sadarbību starp trešo sektoru, valsts institūcijām un pašvaldībām, administrē vairākas nevalstisko organizāciju finansiālās atbalstīšanas programmas, veicina brīvprātīgo darbu.

2.5. informācija

Nevalstiskas organizācijas sadarbība ar pašvaldību,

citām NVO un privātsektoru

1996. gada jūnijā nodibinājās Talsu pilsētas Pensionāru sociālās palīdzības fonds. Šobrīd tajā darbojas 80 biedri, valde, revīzijas komisija, 65 pensionāru apciemotāji mājās, medicīniskais personāls, bibliotekāre un jurists. Fonda darbība ir vērsta uz pensionāru un invalīdu resocializāciju. Pašreiz Talsos pensionāri ir 37 % no pilsētas iedzīvotājiem, un liela daļa no viņiem dzīvo trūkumā, daudzi ir spiesti atteikties no maksas medicīniskajiem pakalpojumiem, kultūras pasākumiem un citām vajadzībām.

Lai mazinātu sociālo spriedzi un palīdzētu pensionāriem un invalīdiem, fonds darbojas četros virzienos.

1. Veselības aprūpes programma. Fondā strādā trīs ārsti, divas žēlsirdīgās māsas un masieri, kuri pakalpojumus pensionāriem sniedz bez maksas. Regulāri meklē un gādā medikamentus un brilles (gan no Latvijas, gan ārvalstu sponsoriem), ko izsniedz bez maksas. Darbu sācis psihoterapeits. Talsu Sporta nama metodiķe sabiedriskā kārtā vada veselības vingrošanas grupu.

2. Sporta pasākumu programma. Vasarā organizē sacensības pie Usmas ezera, pavasaros un rudeņos rīko tūrisma pārgājienus, bet ik mēnesi notiek sacensības galda spēlēs.

3. Kultūras programmas ietvaros rīko ekskursijas pa Latviju, Rīgas teātru apmeklēšanu, pieredzes apmaiņas braucienus pie citām pensionāru apvienībām. Transportu šiem braucieniem apmaksā sponsori. Papildus notiek bezmaksas braucieni ogās un sēnēs. Fonda telpās rīko arī rokdarbu, gleznu un floristikas izstādes, pensionāru balles. Fondam ir sava lasītava, kur pieejama prese, un bibliotēkā ir vairāk nekā 600 grāmatu. Notiek lekcijas un tikšanās ar pilsētas un Saeimas deputātiem.

4. Sociālā programma paredz pensionāru apciemošanu un palīdzības sniegšanu mājās. Pilsēta ir sadalīta 64 iecirkņos, un katrā darbojas viens apsekotājs, kas izzina pensionāru vajadzības un problēmas. Ir izveidota pensionāru uzskaites sistēma, īpaši izdalot nestaigājošos, vientuļos un invalīdus.

Fonds sadarbojas ar Talsu pilsētas Pensionāru apvienību, Invalīdu biedrību, vairāku pagastu un rajonu pensionāru apvienībām, Talsu rajona Zinību biedrību, Raiņa un Aspazijas fonda Talsu nodaļu, Talsu Mūzikas skolu. 1998. gada sākumā fonds kļuva par asociēto biedru Sociālās un veselības aprūpes sabiedrisko organizāciju apvienībā. Fondam ir laba sadarbība ar Talsu pilsētas Domi, kas to atbalsta gan materiāli, gan morāli. Finansējumu piesaista no pilsētas Domes, vietējiem uzņēmumiem, Nevalstisko organizāciju centra, Nīderlandes karalienes Juliānas fonda. Ir iesniegts projekta pieteikums Phare programmai. Informācija par fondu pēdējā gadā 27 reizes bijusi publicēta laikrakstā "Talsu Vēstis", vienu reizi "Kurzemes Ekspresī" un vienu reizi "Dienā". Pateicoties aktīvai darbībai un plašiem kontaktiem, reāla kļuvusi iecere uz fonda bāzes veidot Talsu nevalstisko organizāciju atbalstīšanas centru.

Ierēdniecība kā indivīda

un valsts starpnieks

Likums "Par valsts civildienestu" ir grozīts sešas reizes, vairākas likuma normas nav ieviestas dzīvē, par iemeslu minot to, ka nepietiek finanšu, trūkst attiecīgas politiskās vadības, kā arī apmierinoši nedarbojas Valsts civildienesta pārvalde. 1997. gadā izveidoja Valsts pārvaldes reformas padomi un Valsts pārvaldes reformas biroju, kura pārraudzībā pašlaik ir Valsts civildienesta pārvalde un Valsts administrācijas skola.

Pašlaik Latvijā ir 8187 ierēdņa kandidāti. Tie ir cilvēki, kuri nokārtojuši Valsts civildienesta pārvaldes noteiktos ierēdņa kandidāta kvalifikācijas eksāmenus un ierēdņu atestāciju un strādā dažādās valsts iestādēs (sk. 2.4. tabulu). Ierēdņa kvalifikācijas eksāmena kārtošana ir atlikta uz nenoteiktu laiku, un pagaidām valstī pēc oficiālās terminoloģijas nav ierēdņu, bet ir tikai ierēdņa kandidāti (viņu sociālais portrets sniegts 2.3. informācijā).

2.4. tabula

Ierēdņa kandidātu skaits 1998. gadā

Ministrijas nosaukums Uz 01.06.98

Aizsardzības ministrija 263

Ārlietu ministrija 288

Ekonomikas ministrija 556

Finansu ministrija 214

Iekšlietu ministrija 27

Izglītības un zinātnes ministrija 253

Kultūras ministrija 133

Labklājības ministrija 754

Prokuratūra 85

Satiksmes ministrija 117

Tieslietu ministrija 1370

Valsts kanceleja 94

Valsts kontrole 123

Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrija 375

Zemkopības ministrija 3489

Eiropas integrācijas birojs 11

Valsts pārvaldes reformas birojs 35

Pavisam 8187

Latvijā ierēdņa kandidāti ir 8 % no visiem valsts sektorā strādājošajiem. Pašreiz Latvijā par ierēdņu skaitu lemj atbilstoši valsts finansiālajām iespējām. Kopš 1996. gada ierēdņa kandidātu skaits no 11 818 samazinājies līdz 8187, jo likuma grozījumi un Ministru kabineta noteikumi ierēdņa kandidātiem atļauj individuāli vai arī kolektīvi (visai civiliestādei kopā) aiziet no civildienesta un stāties darba līguma attiecībās. Tagad uz darba līguma attiecību pamata darbojas tādas iestādes kā Valsts ieņēmumu dienests, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, Valsts privatizācijas aģentūra, lielākā daļa Finansu ministrijas un Tieslietu ministrijas. 1996. un 1997. gadā arī lielākā daļa Satiksmes ministrijai padoto iestāžu ir izslēgtas no civiliestāžu saraksta.

Viena no lielākajām problēmām pašlaik ir tā, ka civildienests iemantojis negatīvu attieksmi gan no iedzīvotāju, gan politiķu puses. Politiķi to pamato ar ierēdniecības reformas neefektivitāti, savukārt iedzīvotāji nav apmierināti ar ierēdņu birokrātisko darba stilu. Iedzīvotāji nav pietiekami informēti, kādas viņiem ir tiesības, kādus pakalpojumus un kur var saņemt. Trūkst informācijas par to, kā kārtot lietas ar valsti, kādi ir noteikumi un procedūras. Trūkst arī pakalpojumu kvalitātes standartu, kurus zinātu gan ierēdņi, gan iedzīvotāji. Tādēļ vārdu ierēdnis nereti lieto kā negatīvu epitetu. Viens no cēloņiem nepietiekami efektīvai ierēdniecības reformai ir tas, ka priekšlaicīgi likvidēja Valsts reformu ministriju un programmu "Saikne ar pilsoni".

No ierēdņu pozīcijām raugoties, problēmas ir saistītas ar nemitīgajām pārmaiņām ierēdniecības sistēmā, neskaidro ierēdņa (ierēdņa kandidāta) statusu, neelastīgo darba samaksu, neskaidrajām karjeras izredzēm. Tā visa rezultāts ir civildienesta vidējā un zemākā līmeņa darbinieku mainība, darba kvalitātes pazemināšanās un nereti arī darba jautājumu pāradresēšana citam ierēdnim vai iestādei.

Reāla problēma ir tā, ka civildienestam ir grūti piesaistīt un noturēt labus un prasmīgus darbiniekus, it sevišķi vidējā un zemākā līmeņa amatos. Izveidojusies tāda situācija, ka daudzi jo daudzi valsts iestādes izmanto par izglītības papildināšanas iespēju devējām un par tramplīnu tālākai karjerai privātsektorā. Bieži vien civildienesta darbā pieņem studentus vai tikko augstskolu beigušos, kuri valsts sektorā iegūst darba pieredzi, rod papildu apmācības iespējas un kļūst konkurētspējīgi darbaspēka tirgū. Spējīgākie ierēdņa kandidāti bieži vien aiziet uz labāk apmaksātu darbu privātsektorā. Smadzeņu noplūdi no civildienesta uz privātfirmām nevarētu uzskatīt par ilgtspējīgu valsts un privātsektora sadarbības formu, un valstij būtu jārūpējas par labu ierēdņu labāku atalgošanu.

Viens no valsts pārvaldības reformas galvenajiem uzdevumiem ir izveidot Latvijā mūsdienīgu civildienestu, kas būtu profesionāls, no politiskajām partijām neatkarīgs un atbildīgs par valsts politikas īstenošanu. Politiskā valdība mainās, bet ierēdņi ir pastāvīgi, uzkrāj pieredzi un praksi un pastāv kā valsts pēctecības garants. Latvijā pašreiz šāds civildienests vēl tikai top, uz ko norāda arī Eiropas Komisijas atzinums, ka nepieciešams paātrināt administratīvo reformu.

Būtisks civildienesta turpmāko reformu uzdevums ir nostiprināt administratīvo struktūru spēju efektīvi īstenot nosprausto politiku, kā arī ieviest un īstenot ES likumus. Taču tikpat svarīgi ir arī palielināt civildienesta atbildību sabiedrības priekšā. Šai nolūkā jāpanāk, lai civildienesta darbība būtu caurredzama, lai ierēdņu skaits un citi resursi un ar tiem saistītās izmaksas būtu atklātas sabiedrībai, kā arī jāpieņem un jāievieš iedzīvotāju apkalpošanas standarti.

Valsts pārvaldības reformas gaitā paredzēts attīstīt sadarbību starp sabiedrību un valsti, un tas ir iespējams, veidojot konsultatīvas padomes, valstij neraksturīgās funkcijas nododot privātsektoram un sabiedriskām organizācijām, valsts iestāžu darbā ievērojot informācijas atklātības principu. Šajā ziņā civildienesta jaunā orientācija "ar seju pret sabiedrību" sasaucas ar pozitīvajām pārmaiņām un decentralizāciju pašvaldību darbā, par ko jau runāts iepriekš, un ar nevalstisko organizāciju lomas pieaugumu, kas analizēts tālāk. Pašreiz gan valsts funkciju deleģēšana sabiedriskajam sektoram ir tikai uzsākta, taču labs pamats tam ir 1998. gadā pieņemtie Ministru kabineta "Noteikumi par valsts pārvaldes kompetences deleģēšanu pilnvarotajām institūcijām".

Tomēr civildienesta turpmākajā reformēšanā būtu jāizvairās no neadekvātas minēto Ministru kabineta noteikumu piemērošanas, kas noved pie dažādu valsts pārvaldības iestāžu "izstumšanas" no civildienesta sistēmas. Kā jau minēts iepriekš, algu ierobežojumu dēļ iestādes no civildienesta aiziet, taču rezultātā veidojas neskaidra situācija: kā ar darba līgumiem šajās iestādēs var nodrošināties pret interešu konfliktu rašanos, kādas tagad ir šo iestāžu tiesības lemt valsts vārdā, kā tajās var nodrošināt pienākumu un atalgojuma līmeņa atklātību, gādāt par to, lai pakalpojumi iedzīvotājiem būtu pietiekami kvalitatīvi?

Svarīgs jautājums ir ierēdņu apmācīšana un viņu kvalifikācijas paaugstināšana. 1994. gadā ierēdņu apmācīšanas vajadzībām nodibināti 24 mācību centri; 14 no tiem darbojas Rīgā, 10 — rajonu pilsētās. Ir izstrādāta ierēdņu obligātās apmācības programma, kas ietver dažādus kursus vadīšanas darba, tirgus ekonomikas, saskarsmes psiholoģijas, likumdošanas un datorikas jautājumos. Šos kursus ir apmeklējuši apmēram 10 tūkstoši ierēdņu.

Ieviesta arī ierēdņu darba kontrole. Ja ierēdņa kandidāts izdarījis disciplinārpārkāpumu, pret viņu ierosina disciplinārlietu, ko var izskatīt valsts civiliestādē vai nosūtīt izskatīšanai Valsts civildienesta pārvaldei. Laikā no 1995. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 1. jūlijam pavisam ierosinātas 1703 disciplinārlietas un piemēroti 1506 disciplinārsodi. Visbiežāk izdarītie disciplinārpārkāpumi ir pienākumu nepildīšana (928 disciplinārlietas), nepietiekama padoto darbinieku darba organizēšana (128 disciplinārlietas), pilnvaru pārsniegšana (108). Izskatīti arī tādi pārkāpumi kā birokrātiska attieksme pret apmeklētājiem, nepieklājība un neiecietība, taču tie atklājas retāk, jo pilsoņi, ar tiem saskārušies, ne vienmēr par to ziņo. Bieži vien viņi neko neziņo tādēļ, ka nav informēti, kur šādos gadījumos griezties un kā izteikt sūdzību.

Latvijā būtu nepieciešams izveidot no valdības neatkarīgu pirmstiesas institūciju, kurā iedzīvotāji varētu griezties ar sūdzībām vai priekšlikumiem par valsts iestāžu darbu, — kaut ko līdzīgu ziemeļvalstīs pazīstamajai ombudsmanu institūcijai. Tomēr Latvijas situācijā šādai uzticības institūcijai jābūt nostiprinātai ne tikai likumos, bet arī tradīcijās — un ombudsmana autoritāte pati no sevis neradīsies. Šādas institūcijas izveidi varētu sākt, plašai sabiedriskai apspriešanai nododot likumprojektu "Administratīvā procesa likums".

Par spīti grūtībām, Latvijā veidojas valstij uzticams, profesionāls un stabils civildienests, profesionāla un motivēta ierēdniecība, kas demonstrē vēlmi un spēju darboties pilsoņu un valsts interešu labā un aizstāvēt valsts intereses Eiropas integrācijas procesā.

 

Nevalstiskās organizācijas

kā saikne starp indivīdu,

valsti un privātsektoru

Izdevums "Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996" analizēja pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanos. Nevalstiskās organizācijas (NVO) līdzās brīviem un atbildīgiem indivīdiem ir pilsoniskās sabiedrības pamatelements. Cilvēku iesaistīšanās tajās ir brīvprātīga, un tā nav tieši atkarīga no valsts un politiskās varas. Uz kopīgu interešu, ideju un vērtību pamata apvienodamies organizācijās, cilvēki īsteno ikdienas demokrātiju. Šādā veidā viņi spēj labāk atrisināt kopīgās problēmas un labāk izmantot savas tiesības uz līdzdalību sabiedrības pārvaldīšanā un dažādu jautājumu izlemšanā. Tādēļ NVO ir uzlūkojamas par svarīgu tautas attīstības resursu.

Liela nozīme ir NVO darbībai tādās sfērās, kur valsts institūcijām trūkst līdzekļu vai iestrādātu mehānismu un kur privātsektors pašreiz ir neaktīvs, piemēram, palīdzības sniegšanā mazaizsargātajām grupām, pieaugušo izglītošanā, vides aizsardzībā, cilvēktiesībās, kultūras vērtību popularizēšanā. Daudzās sociālās sfēras organizācijas Latvijā ir devušas nozīmīgu ieguldījumu sociālās spriedzes mazināšanā sabiedrības mazaizsargātajās grupās. Bieži vien NVO šādus pakalpojumus sniedz lētāk nekā valsts iestādes un tiem izmanto tādus resursus, kas valstij parasti nav pieejami: fondu subsīdijas, ziedojumus, brīvprātīgo darbu.

Nevalstisko organizāciju attīstība pēdējos gados atspoguļota 2.4. informācijā. To darbību reglamentē divi galvenie likumi: "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" un "Par bezpeļņas organizāciju". Solis pretī nevalstisko organizāciju lomas palielināšanai ir jau iepriekš minētie Ministru kabineta "Noteikumi par valsts pārvaldes kompetences deleģēšanu pilnvarotajām institūcijām", kas nevalstiskajām organizācijām paver ceļu, kā iesaistīties valsts pārvaldības procesos. Šajos noteikumos paredzēts, ka kompetenču deleģēšana var notikt pēc sabiedriskas vai privātas institūcijas iniciatīvas, atbildot uz iesniegtajiem priekšlikumiem. Tas nozīmē, ka nevalstiskajām organizācijām paveras plašākas iespējas gatavot priekšlikumus par konkrētas kompetences deleģēšanu un tos iesniegt atbilstošajām valsts pārvaldības institūcijām, lai dialogā rastu piemērotāko risinājumu. Ir jāveicina diskusija par šāda dialoga un sadarbības formām, jāpopularizē labākie piemēri.

Pēdējo gadu pieredze liecina, ka veidojas arī nevalstisko organizāciju apvienības un koalīcijas — gan viena rajona vai novada ietvaros, gan sadarbojoties organizācijām ar līdzīgiem darbības virzieniem. Šajā sadarbībā iesaistās arī pašvaldības, valsts iestādes, mediji, starptautiskas organizācijas un privātfirmas (sk. 2.5. informāciju).

Tomēr pagaidām vēl nevar teikt, ka NVO, pašvaldības un valsts institūcijas stabili un vispusīgi sadarbotos; var runāt tikai par atsevišķiem sadarbības piemēriem, jo līdzās jautājumam par funkciju deleģēšanu būtisks ir jautājums par līdzekļu piešķiršanu šo funkciju realizēšanai, par organizāciju gatavību pārņemt funkcijas, par valsts institūciju uzticēšanos nevalstisko organizāciju varēšanai. Šķiet, vienīgais ceļš ir atklātu konkursu kārtībā izraudzīties labāko, efektīvāko kāda konkrēta uzdevuma veicēju.

Turpmākajā trešā sektora attīstībā būtiski svarīgi ir paplašināt finansiālo bāzi, un to veicinātu "Labdarības likums", kas definētu, kādos gadījumos un kas varēs saņemt nodokļu atlaides par ziedojumiem. Tas sekmētu dažādu NVO iniciatīvu finansiālo atbalstīšanu no privātsektora puses.

No faktoriem, kuri pašlaik visbūtiskāk traucē nevalstisko organizāciju attīstību, minami trīs ierobežojumi: ierobežots ir to personu loks, kuras drīkst dibināt sabiedrisku organizāciju, un ierobežots ir arī atļautais NVO algoto darbinieku skaits, kā arī gada apgrozījums. Likuma "Par sabiedriskajām organizācijām" grozījumu projekts paredz šos ierobežojumus atcelt. Par faktoru, kas bremzē nevalstisko organizāciju darbību un attīstību, var uzskatīt arī to, ka tikai ierobežoti pieejama ir informācija par LR Saeimā un Ministru kabinetā izskatāmajiem jautājumiem, par ministriju darbības prioritātēm, iespējamo sadarbību ar ministrijām (likumu izstrādē, komisiju darbā, kompetenču deleģēšanā), finanšu izlietojumu, kā arī pašvaldību plāniem un sabiedrības iespējām piedalīties to izstrādē un īstenošanā.

Nevalstisko organizāciju forumos, kas 1998. gadā notika Rēzeknē, Kuldīgā, Cēsīs, Jelgavā un Rīgā, kā traucējošs apstāklis tika minēts arī tas, ka ierobežotas ir iespējas iegūt finansējumu administratīvajiem izdevumiem, un tas, ka NVO vadītājiem un biedriem ir nepietiekama profesionalitāte. Tika atzīts, ka daudzu sfēru NVO darbību ierobežo savstarpējās informācijas un koordinācijas trūkums. Forumu dalībnieki pauda uzskatu, ka atsevišķos gadījumos NVO darbību bremzē iedzīvotāju zemais dzīves līmenis un apātija pret sabiedrisko darbību, cilvēkresursu trūkums (izglītības, pašiniciatīvas, vadības, radošas pieejas trūkums), informācijas nepietiekamība un masu saziņas līdzekļu neprasme informēt sabiedrību par nevalstisko sektoru.

Lai gan NVO darbība, to kontakti ar valsts institūcijām un pašvaldībām aizvien pieaug, plašāka sabiedrība par trešo sektoru ir samērā vāji informēta, zema ir arī organizāciju atpazīstamība. Labi informēti par NVO ir tikai apmēram 6 % Latvijas iedzīvotāju, pamatā cilvēki, kas paši tajās iesaistījušies. Pārējā sabiedrības daļa informēta krietni vājāk, un tikai katrs piektais Latvijas iedzīvotājs ir dzirdējis, ar ko nodarbojas un kādas problēmas risina nevalstiskās organizācijas.

Nevalstiskajās organizācijās veiktie pētījumi liecina, ka līdzdalībai tajās ir daudzveidīga motivācija un šī līdzdalība dod ieguvumus, kas stiprina pilsonisko sabiedrību. NVO darbībā parasti iesaistās sociāli aktīvi cilvēki. Bieži vien iemesls līdzdalībai ir misijas apziņa: cilvēki izjūt atbildību, pienākumu vai gluži vienkārši spēju risināt savas un līdzcilvēku problēmas, uzlabot apkārtējo vidi. Iesaistīšanos veicina arī solidaritāte — vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem ar līdzīgām problēmām. Nozīmīgi motīvi ir arī vajadzība pēc domubiedriem un morālā atbalsta, kā arī iespēja interesanti pavadīt laiku, iegūt jaunas zināšanas, pieredzi un kontaktus.

Fokusgrupu diskusijas ar cilvēkiem, kuri ilgāku laiku darbojušies kādā nevalstiskā organizācijā, atklāj galvenos līdzdalības dotos ieguvumus:

• organizācijās darbodamies, cilvēki sasnieguši daudzus konkrētus mērķus, atrisinājuši vai mazinājuši konkrētas problēmas;

•cilvēkos pieaugusi pašapziņa, pārliecība par savām spējām risināt problēmas un uzlabot situāciju;

• līdzdalība devusi praktiskas iemaņas, kas tālāk palīdzējušas atrisināt citas problēmas, piemēram, atrast darbu;

• līdzdalība vairojusi politisko uzticēšanos un cēlusi ticību politiskās ietekmes iespējām, objektīvāku darījusi līdz tam pārspīlēto vērtējumu par autoritāra līdera nozīmīgumu;

• darbojoties nevalstiskās organizācijās, cilvēkiem paplašinājies sociālo kontaktu loks, viņi vairāk izjūt kooperēšanās sniegtās iespējas un mazāk paļaujas uz atsevišķu līderi;

• neapmierinātību ar valsts institūciju un ierēdņu darbību pavada konstruktīva attieksme pret valsti; nostiprinājies priekšstats, ka sabiedriskajām organizācijām iespējams sadarboties ar pašvaldībām, valsts iestādēm, medijiem, privātuzņēmējiem;

• organizāciju dalībnieki iepazinuši dažādus cilvēkus, kas vairojis iecietību pret uzskatu dažādību, pilnveidojis diskusiju un argumentācijas māku.

 

Secinājumi un ieteikumi

Jāuzsver, ka paralēli iedzīvotāju neapmierinātībai un pasivitātei veidojas pozitīva pieredze attiecībās ar valsti. Latvijā iezīmējas vairāki šādas pozitīvas pieredzes veidošanas ceļi, un tie ir varas decentralizēšana un tuvināšana pilsoņiem, iedzīvotāju iesaistīšana jautājumu izlemšanā, pašvaldību un iedzīvotāju savstarpējās saiknes nostiprināšana, valsts iestāžu un ierēdņu pakalpojumu pieskaņošana klientu vajadzībām, cilvēku iesaistīšanās nevalstiskajās organizācijās un iniciatīvas grupās. Pagaidām šī pieredze ir fragmentāra, tomēr tā vairo sabiedrības pašorganizēšanās spēju, cilvēku pašapziņu un arī uzticēšanos valstij. Šī pozitīvā pieredze vairāk jāpopularizē. Te slēpjas pārejas posma beigšanas iespēja, kas nozīmētu līdzsvara izveidošanos starp indivīdu un valsti, starp valsti un pilsonisko sabiedrību, svaru kausa nosliekšanos par labu pozitīvai attieksmei. Tas cilvēkiem dotu iespēju valsti uzlūkot par savu sabiedroto spēka gados un drošības garantu vecumdienās.

No tautas attīstības ilgtspējas viedokļa būtiski svarīgi ir tas, lai vertikālās saites starp indivīdu un valsti būtu līdzsvarā ar horizontālajām attiecībām, kas veidojas starp sabiedrības locekļiem. Ja horizontālās saites neveidojas, tad arī vertikālās ir trauslas, jo pēdējām ir nepieciešama barotne. To spēj nodrošināt pilsoniskā sabiedrība, kas veidojas, iedzīvotājiem brīvprātīgi līdzdarbojoties dažādās grupās un asociācijās. Darbodamies grupās, cilvēki ne tikai spēj atrisināt kopīgas problēmas, bet arī gūst pārliecību, ka viņu dzīvi nosaka pašu izvēle. Pilsoniskā sabiedrība ir tā, kas drošā valsts pajumtē spēj pati organizēties, apvienoties un daudzas problēmas risināt patstāvīgi.

Nabadzība Latvijā ir viena no sāpīgākajām problēmām, kas kavē tautas attīstību. Balstoties uz pēdējā laika pētījumiem par šo parādību, kā arī uz vērtējumiem par nabadzības sociālajiem cēloņiem un sekām, jāpaātrina nabadzības novēršanas programmas gatavošana.

Jāprecizē terminu lietošana, sākot jau ar terminu valsts , ko nereti lieto ļoti plaši, ar to apzīmējot visu publisko sektoru . Tāpat jāprecizē, ko saprotam ar terminiem valsts pārvaldības funkcija un pakalpojums .

Civildienestu tālāk reformējot, jānodala valstij neraksturīgās funkcijas un tās jānodod nevalstiskām organizācijām vai privātsektoram, skaidrāk definējot ierēdņu un valsts iestāžu funkcijas un ieviešot atbildības un kvalitātes prasības.

Jāizstrādā un jāievieš skaidras procedūras, kuru ietvaros iedzīvotāji apkalpojami valsts un pašvaldību iestādēs. Veicot attiecīgus informēšanas pasākumus, iedzīvotājiem jādara zināms, kā kārtot jautājumus ar valsti, kādi šai ziņā ir noteikumi un kādas procedūras jānokārto, risinot konkrētus jautājumus, kādi ir pilsoņu pienākumi un kādus pakalpojumus viņi var gaidīt no ierēdņiem. Jāizstrādā pakalpojumu kvalitātes standarti, kurus zinātu gan ierēdņi, gan iedzīvotāji. Jāveic regulāri pētījumi, lai iegūtu informāciju par iedzīvotāju apmierinātību ar pašvaldību un valsts iestāžu darbu un nostiprinātu atgriezenisko saiti ar sabiedrību.

Latvijā būtu nepieciešams izveidot no valdības neatkarīgu pirmstiesas institūciju, kurā iedzīvotāji varētu griezties ar sūdzībām vai priekšlikumiem par valsts iestāžu darbu. Šī uzticības institūcija būtu līdzīga Ziemeļu valstīs pazīstamajai ombudsmanu institūcijai, tomēr Latvijas apstākļos tai jābūt nostiprinātai ne tikai likumos, bet arī tradīcijās. Šādas institūcijas izveidi varētu sākt, plašai sabiedriskai apspriešanai nododot likumprojektu "Administratīvā procesa likums".

Jāizstrādā jauna ierēdņu atalgošanas sistēma, kas nodrošinātu augsti kvalificētu profesionāļu piesaisti civildienestam, motivētu uz darba rezultātu. Šai nolūkā algas apmēru vajadzētu saistīt ar darbinieka ieguldījumu un viņa darbības rezultātiem. Aktīvi jāiestājas pret unificētas budžeta iestāžu atalgojuma sistēmas atkalieviešanu, kas šobrīd notiek.

Civildienestu reformējot, jāizvairās no neadekvātas Ministru kabineta "Noteikumu par valsts pārvaldes kompetences deleģēšanu pilnvarotajām institūcijām" piemērošanas un aktīvi jāiestājas pret dažādu valsts pārvaldības iestāžu "izstumšanu" no civildienesta sistēmas. Iestādēm algu ierobežojumu dēļ no civildienesta aizejot, rodas neskaidra situācija: kā ar darba līgumiem šajās iestādēs var nodrošināties pret interešu konfliktu rašanos, kādas tagad ir šo iestāžu tiesības lemt valsts vārdā, kā tajās var nodrošināt pienākumu un atalgojuma līmeņa atklātību, gādāt par to, lai pakalpojumi iedzīvotājiem būtu pietiekami kvalitatīvi?

Valsts pārvaldes reformu birojam būtu ar īpašu monitoringu jāizpēta, kā notiek funkciju deleģēšana, noskaidrojot, vai šeit iniciatīva pieder valstij vai NVO, izsekojot, kas, ko, kam un ar kādu finansējumu deleģē un kādi ir šās deleģēšanas rezultāti — pozitīvi vai negatīvi. Šāda monitoringa pārskati jāpublisko, lai sabiedrība varētu vērtēt valsts politiku attiecībā pret NVO sektoru.

Sadarbojoties pašvaldībām un centrālajai valdībai, jāaktivizē darbs pie "vienas pieturas aģentūru" izveidošanas visu veidu pašvaldībās. Šādu aģentūru izveides pasākumiem jāparedz līdzfinansēšana no valsts budžeta, un pašvaldībām vietējā sabiedrība aktīvāk jāinformē par to, kādas iespējas šīs aģentūras pavērs.

Jāpilnveido likums "Par Ministru kabineta iekārtu", tajā paredzot, ka nevalstiskās organizācijas obligāti jāiesaista likumu un Ministru kabineta noteikumu projektu apspriešanā, un norādot noteiktu mehānismu, kā organizācijas aicināmas uz apspriešanu, un tāpat arī mehānismu, kā jebkura organizācija var sekot līdzi projektu apspriešanai un tajā iesaistīties.

Jāveido institucionalizēta kārtība, kuras ietvaros NVO varētu piedalīties sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Domājot par nabadzības, sieviešu bezdarba un citu akūtu sociālu problēmu mazināšanas iespējām, sabiedrībā vajadzētu rosināt diskusiju par sociālo ekonomiku , kas būtu balstīta uz nevalstisko organizāciju un sabiedrības grupu pašorganizēšanos, pašpalīdzību un savstarpēju pakalpojumu sniegšanu. Šādas diskusijas mērķis būtu nospraust, pēc kādām vadlīnijām virzāma valsts politika attiecībās ar NVO sektoru. Analoģisks process šobrīd noris Eiropas Savienībā: pirmo reizi tiek izstrādāta ES politika jautājumā par attiecībām ar NVO sektoru — Baltā grāmata par sociālo ekonomiku ( White Paper on Social Economy ).

Jāsakārto likumi, kas reglamentē NVO darbību. Tas sakāms ne tikai par "Labdarības likuma" izstrādi. Ir nepieciešama juridiska nevalstisko organizāciju klasifikācija, kas dotu iespēju tās diferencēt — iedalīt biedru grupās (jeb asociācijās) un fondos, kas rīkojas ar finansiāliem resursiem, kā arī izšķirt, vai attiecīgā NVO ir sabiedriska labuma ( public benefit ) organizācija vai savstarpēja labuma ( mutual benefit ) organizācija. Šobrīd nav iespējams pieņemt nodokļu politikas grozījumus un nevalstiskām organizācijām domātus atvieglojumus, jo Finansu ministrijai nav iespējams diferencēt, kam atlaides pienākas un kam ne. Citur pasaulē šo diferencēšanu veic, izmantojot kategorijas sabiedrisks labums un savstarpējs labums , un parasti atlaides piemēro tikai sabiedriska labuma organizācijām. Kamēr šo atšķirību starp organizācijām nevar noteikt, Finansu ministrijai grūti būs piekrist jebkādām atlaidēm.

Lai sekmētu NVO finansiālo ilgtspēju, jāpēta (arī īstenojot atsevišķus pilotprojektus), kā Latvijā būtu izveidojami publiski uzkrājumu fondi, kuros līdzekļus varētu ieguldīt NVO, indivīdi, privātuzņēmumi utt. Citās valstīs šādi fondi dod iespēju NVO darbību finansiāli uzturēt no kapitāla nestās peļņas. Fondi un NVO, kuri savu finansiālo darbību kaut daļēji balsta uz kapitāla uzkrāšanu, ir normāla parādība un arī normāls ceļš uz šā sektora finansiālo patstāvību. Latvijā tas ir būtiski svarīgi, jo pašreiz lielākie NVO sektora donori — ANO Attīstības programma un Sorosa fonds Latvija  — savas finansiālās injekcijas nevar turpināt bezgalīgi. Tādēļ aktīvi jāpēta, vai pašreizējie likumi atļauj šādu kapitāla uzkrājumu veidot, kādi ir šķēršļi, kāda ir potenciālo privātsektora ziedotāju attieksme.

Jāpopularizē NVO pozitīvā pieredze un jāmeklē svaigi ceļi, kā to darīt. Vienu šādu ceļu varētu iezīmēt Pašvaldību savienības un Nevalstisko organizāciju centra kopprojekts, kura mērķis ir šo pieredzi apgūt un publiskot, iesaistot presi, radio un televīziju, rīkojot ideju tirdziņus, kopīgas "sabiedrisko attiecību" akcijas, konferences un citus pasākumus.

3. nodaļa

Indivīds, privātsektors un valsts:

kopīga atbildība par darbaspēka tirgus attīstību

3.1. informācija

Krievijas krīzes ietekme uz Latvijas darbaspēka tirgu:

Salacgrīvas piemērs

Pirms krīzes . 1997. gada sākumā Salacgrīvā dzīvoja 3675 cilvēki. Oficiālais bezdarba līmenis bija ļoti zems: 1997. gada augustā bez darba bija tikai 17 darbspējīgi iedzīvotāji (šādu iedzīvotāju kopskaits bija 1991). Tik labvēlīgi nodarbinātības apstākļi bija tāpēc, ka mazpilsētā plauka uzņēmējdarbība un ostas bizness. Zivju pārstrādes uzņēmums "Brīvais vilnis" nodarbināja 950 strādājošo, bet zivju pārstrādes un ostas pakalpojumu uzņēmums "Salacgrīva 95" — ap 550 strādnieku. Vairāk nekā 300 cilvēku uz darbu brauca no tuvējiem ciematiem un pilsētām un pat no Rīgas, tātad mazpilsēta bija darbaspēka "importētāja". A/s "Brīvais vilnis" 1997. gadā saražoja 55 miljonus konservu kārbu, ko pārsvarā eksportēja uz Krieviju. Uzņēmuma apgrozījums sasniedza 13 miljonus latu, nodokļos tas samaksāja divus miljonus, bet iegūtā peļņa bija viens miljons latu.

Pēc krīzes. 1998. gada novembrī sakarā ar Krievijas krīzi dramatiski samazinājās zivju produkcijas eksports un darba meklētājos nokļuva 670 Salacgrīvas iedzīvotāji un 180 strādnieki no tālākas apkārtnes. A/s "Salacgrīva 95" pārgāja uz darbu vienā maiņā, un no darba uzņēmumā atbrīvoja aptuveni pusi strādnieku (255 personas). "Šis ir vissmagākais lēmums, kāds jebkad ir pieņemts. Strādnieki, no kuriem mēs bijām mācījušies, bija mūsu kapitāls," atzīstas uzņēmuma ģenerāldirektors. "Tie jūrnieki, kuri vēl sadarbojas ar mums un piegādā zivis, ir nobažījušies, vai tik sarežģītā situācijā rūpnīca spēs norēķināties, tomēr pašreiz tā ir viņu vienīgā iespēja nodrošināt sevi ar darbu." A/s "Brīvais vilnis" atlaida gandrīz 800 strādnieku. Uzņēmumam ir sertifikāts produkcijas eksportam uz Rietumiem un ir arī pasūtījumi, taču pārāk mazā apjomā. Vadība cer tuvākajā laikā norēķināties ar strādniekiem un tiem izmaksāt septembra algas. Strādniekiem tiek piedāvāta iespēja samaksu par darbu saņemt produkcijā — konservos un zivīs. Uzņēmuma konti ir arestēti, un ienākošo naudu savāc kreditori. Grūti laiki pienākuši arī konservu taras ražošanas uzņēmumam "Impress Metal Packing", kura vadītājs uzskata, ka maz ir cerību tuvākajā laikā atjaunot ražošanu. Krīze ar zvejniecību saistītajos uzņēmumos sāk ietekmēt arī pilsētiņas pakalpojumu un tirdzniecības uzņēmumus. Tā skar pat zemniekus, kuri zivju pārstrādātājiem piegādā kūpināšanai domāto alkšņa malku. Pilsētas komunālais dienests jūtas apdraudēts, jo nav pārliecināts, ka tam izdosies no uzņēmumiem saņemt maksu par saviem pakalpojumiem.

Atlaistie strādnieki ir šokā, un daudzās ģimenēs bezdarbniekos nokļuvuši gan vīrs, gan sieva. Tie, kas agrāk bija paļāvīgi raudzījušies uz sava uzņēmuma augšupeju, tagad sāk apzināties, ka nespēs norēķināties par precēm, kuras iegādātas uz kredīta. Lai ietaupītu 15 latus, vecāki izņem bērnus no bērnudārza; pilsētas vadība sāk piešķirt papildu brīvpusdienas skolēniem. Pagaidām bezdarbnieku pārkvalificēšanās kursos ir iespējams mācīties tikai 15 personām. Lielākas cerības dabūt citu darbu ir vīriešiem. Vecākie salacgrīvieši mierina jaunos: mēs esam spītīgi un jūras rūdīti, ir pārdzīvoti visādi laiki, arī šo pārdzīvosim.

3.2. informācija

Profesionālās karjeras izvēles centrs

Profesionālās karjeras izvēles centrs konsultē skolēnus un palīdz viņiem apzināties savas intereses un spējas, iepazīstina jauniešus ar to, kādas profesijas apgūstamas Latvijas profesionālās izglītības iestādēs un kādi tajās ir noteikumi. Centra uzdevums ir veicināt to, ka jaunieši patstāvīgi izlemj, kur tālāk izglītoties un kādu profesiju izvēlēties. Gada laikā ar Profesionālās karjeras izvēles centra pakalpojumiem ir iespējams aptvert aptuveni 14 % no visiem izlaiduma klašu (9. un 12.) skolēniem. Centrā konsultācijas saņem arī profesionālo mācību iestāžu audzēkņi un augstskolu studenti, kā arī strādājošie iedzīvotāji un nestrādājošie darba meklētāji.

1997. gadā Profesionālās karjeras izvēles centra pakalpojumus izmantoja 7000 skolu beidzēji un 2407 bezdarbnieki. Tomēr ar to nepietiek, lai varētu uzskatīt, ka valstij ir noteikta profesionālās orientācijas politika. Pašreiz no katriem simt skolu absolventiem profesionālu konsultāciju nesaņem 86, lai gan vajadzētu būt iespējai kaut vai vienu reizi šādu konsultāciju bez maksas saņemt katram absolventam.

3.3. informācija

Augstskolu akadēmiskais personāls novecojas

Aptuveni puse no augstskolu akadēmiskā personāla ir zinātņu doktori vai habilitētie doktori, kas ir labs rādītājs, salīdzinot pat ar rietumvalstīm. Taču liela problēma, kas var palēnināt augstākās izglītības attīstību, ir akadēmiskā personāla novecošanās un profesūras nesaskaņotība ar tautsaimniecības attīstības nākotnes izredzēm. 1998. gadā tādu docētāju, kuriem gadu skaits pārsniedz 60, ir par 17 līdz 19 % vairāk, nekā to bija 1997. gadā. Vairāk nekā puse profesoru (55 %) ir vecāki par 60 gadiem. Turklāt 32 % profesoru ir vecāki par 65 gadiem, un pēc Augstskolu likuma viņi nemaz nevar ieņemt vēlētu profesora amatu. Tikai apmēram 10 % docentu un profesoru ir vecumā līdz 40 gadiem. Salīdzināšanai: Dānijā tādu ir ap 50 %.

Kritisku ainu iezīmē TEMPUS programmas rezultātu izvērtēšana. Analizējot 230 profesoru vietas visās augstskolās, redzams, ka 65 % no profesoru vietām ir orientētas uz šauriem segmentiem dabaszinātnēs un inženieru specialitātēs, nav saistītas ar darbaspēka tirgus vajadzībām un tautsaimniecības attīstības tendencēm un neveicina augstskolu akadēmiskā personāla atjaunināšanos.

3.4. informācija

Nodarbinātības valsts dienests

Nodarbinātības valsts dienesta uzdevums ir bezdarbnieku profesionālo mācību organizēšana un palīdzības sniegšana darba meklēšanā. NVD darbība tika analizēta arī 1995. gada Pārskatā, un kopš tā laika NVD ir visai sekmīgi īstenojis aktīvās nodarbinātības politikas pasākumus. 1997. gadā NVD pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju nosūtīja 8 tūkstošus bezdarbnieku, t. i., 9 % no kopējā bezdarbnieku skaita. Visbiežāk profesionālo kvalifikāciju iegūt vai paaugstināt vēlas bezdarbnieki 20–40 gadu vecumā. 1998. gadā NVD izsludināja bezdarbnieku mācību organizēšanas pretendentu konkursu, un rezultātā tika izraudzīta 71 mācību iestāde. Kā veiksmīgu NVD sadarbību ar darba devējiem var minēt bezdarbnieku mācību nodrošināšanu pēc darba devēja pieprasījuma. Piemēram, 1998. gada 9 mēnešos vairākiem šūšanas uzņēmumiem pēc pasūtījuma sagatavotas šuvējas, tirdzniecības uzņēmumiem — pārdevēji.

NVD darbinieki, strādādami ar bezdarbniekiem, secinājuši, ka cilvēki, kuri ilgstoši meklē darbu un to neatrod, zaudē interesi un motivāciju. Lai šiem cilvēkiem palīdzētu atgūt ticību savām spējām un savai darba nākotnei, NVD izveidojis darba meklētāju klubus, kas ilgstošiem darba meklētājiem sniedz psiholoģisku un juridisku palīdzību. Bezdarbnieku vidū darba meklētāju klubu organizētie pasākumi guvuši lielu atsaucību (1998. gada pirmajā pusē tos apmeklēja 3,5 tūkstoši bezdarbnieku). Bezdarbniekiem klubu piedāvātās nodarbības ir bez maksas. Viens no iemesliem, kas daudziem no viņiem liedz iespēju apmeklēt klubu nodarbības, ir izdevumi ceļam līdz nodarbību vietai, kas apgrūtina arī darba meklēšanu.

Ievads

Pārmaiņas darbaspēka tirgū un bezdarbs kā šķērslis tautas attīstībā analizēts jau iepriekšējo gadu Pārskatos. Šāgada Pārskats īpaši pievēršas darba kvalitatīvajiem aspektiem un tam, uz kāda pamata un ar kādiem līdzekļiem iespējams veicināt indivīdu strādātspējas veidošanos un uzlabošanos un darbaspēka potenciāla pilnīgāku izmantošanu. Nodaļā aplūkota saikne starp izglītības sistēmu un darbaspēka tirgu, kā arī sociālā partnerība starp darba devējiem, darba ņēmējiem un valsti. Līdz ar to nodaļā izskatīti divi problēmu loki. Pirmkārt, analizēts, cik lielā mērā indivīdi ir gatavi pielāgoties darbaspēka tirgus prasībām un vai pašreiz darba devēji un darba ņēmēji izturas tā, kā tas ir vislabāk, raugoties gan no darbaspēka tirgus, gan tautas ilgtspējīgas attīstības viedokļa. Otrs aplūkoto problēmu loks saistīts ar institucionālām reformām, kurām būtu jālīdzsvaro darbaspēka tirgus attīstība un jānodrošina sociālo partneru sadarbība.

Pašreiz Latvijas darbaspēka tirgū pastāv vairākas disproporcijas. Pirmkārt, tie, kam darbs ir, tajā ir ļoti augstā mērā noslogoti, turpretī tiem, kam tā nav, ir ierobežotas iespējas to dabūt. Otrkārt, pastāv darba pieejamības nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm un starp reģioniem, kā arī starp latviski runājošiem un tiem, kas neprot latviski. Treškārt, algas ir zemas un neatbilst lielajai darba slodzei. Ceturtkārt, disproporcija pastāv starp darba devēju vajadzībām pēc kvalificētiem darbiniekiem un pašreizējo šādu darbinieku pieejamību, kā arī izglītības sistēmas spēju sagatavot kvalificētus darbiniekus pieprasītajās specialitātēs un perspektīvajās nozarēs. Pastāv arī pretruna starp pieaugošo tirgus spiedienu attiecībā uz darbaspēka mobilitāti un daudzu nodarbināto nepietiekamo spēju būt "mobiliem" darbā un karjerā. Mūsdienu ekonomika ir dinamiska, taču cilvēkiem būtiski svarīga ir droša un garantēta nodarbinātība, kā arī labi darba apstākļi, un šāda viņu vēlme ir saprotama.

Latvijas darbaspēka tirgū pastāv divējāds izaicinājums. No vienas puses, pāreja uz tirgus ekonomiku prasa nopietnas strukturālas un institucionālas reformas, kas ir kopīgas visām pārejas valstīm. No otras puses, Latvijas ekonomikai, darbaspēka tirgum un izglītības sistēmai ir jāpielāgojas arvien straujākai globalizācijai.

Nodaļā analizēta ne tikai darbaspēka tirgus struktūra, bet arī ar darbu saistītās vērtības un tas, kā mainās nodarbinātības formas un veids. Mūsdienu apstākļos, kur aizvien pieaug konkurence, līdzšinējās organizācijas kļūst nestabilas, un šis apstāklis atsaucas uz to, kādā veidā cilvēki strādā: viņi strādā arvien vairāk, nereti apvienodami vairākus darbus, tos mainīdami un no regulāras nodarbinātības pāriedami uz īsiem projektveida darbiem. Šādos apstākļos nodarbinātība vairs nav ilglaicīga un garantēta, bieži vien tā kļūst fragmentāra. Tagadējais strādāšanas veids ne tikai piedāvā iespējas, kā sevi apliecināt, bet arī rada nedrošību un stresu. Par darba dzīves sastāvdaļu kļuvis risks. No cilvēkiem tas prasa nepārtraukti sevi uzturēt formā, lai saglabātos spēja konkurēt darbaspēka tirgū. Kā parādīts tālāk, daudzi to dara uz veselības, ģimenes un brīvā laika rēķina, patiesībā sašaurinādami vai pat izkropļodami citas cilvēku dzīvē būtiskas iespējas. Nereti alga, ko saņem par šādu strādāšanu, ir zema, un, ja tomēr ir kādi ieguvumi naudā, tie ne vienmēr kompensē cilvēciskos zaudējumus. Visas šīs disproporcijas, ja tās neierobežo un nelīdzsvaro, var kļūt par kavēkli tautas attīstībai.

Līdz šim darbaspēka tirgus sakārtošana galvenokārt aplūkota kā institucionāla reforma; nodarbinātības kvalitatīvajai pusei  — darba devēju, izglītības iestāžu un pašu darba ņēmēju atbildībai — sabiedrības uzmanība pievērsta mazāk. Darbaspēka un darba kvalitātes jautājumi ir atradušies makroekonomisko reformu ēnā. Tādēļ daudziem strādājošajiem un darba meklētājiem trūkst izpratnes par to, kas noris darbaspēka tirgū, kādas ir tā nākotnes tendences un kā viņiem tās attiecināt uz sevi, veidojot personīgo strādātspēju. Rezultātā liela sabiedrības daļa savas neveiksmes un cerības darbaspēka tirgū joprojām saista ar valsts politiku un nevēlas uzņemties iniciatīvu un atbildību par savu konkurētspēju, labklājību un darba karjeru.

 

Pārmaiņas darbaspēka tirgū

Straujais ražošanas apjomu kritums un tautsaimniecības strukturālās pārmaiņas, kas notika 90. gadu sākumā, darbaspēka tirgū radīja nopietnu spriedzi. Stipri pieauga tādu cilvēku skaits, kuri zaudējuši darbu vai nevar to atrast, un rezultātā valstī joprojām saglabājas augsts darba meklētāju īpatsvars darbspējīgo iedzīvotāju vidū, augsts nabadzības līmenis un plaši izplatīta sociālā atstumtība. Darba devēju konfederācijas pētījums liecina, ka tuvākajā nākotnē nodarbinātības struktūrā vēl var notikt vairākas pārmaiņas, jo paredzams, ka lauksaimniecības un rūpniecības sektorā pieprasījums pēc darbaspēka tālāk samazināsies (sakarā ar ražošanas modernizāciju), toties tas palielināsies pakalpojumu nozarēs un būvniecībā.

Tuvāko gadu laikā situāciju darbaspēka tirgū stipri var saasināt tehnoloģiskā attīstība pasaules mērogā un Latvijas uzņēmēju ierobežotās finansiālās iespējas šās attīstības rezultātus izmantot savas konkurētspējas celšanā; ja tā notiks, Latvijai draud ilgstoša tehnoloģiskā atpalicība (sk. arī 4. nodaļu). Tā kā Latvija ir liberalizējusi tirdzniecību ar ES valstīm un iestājusies Pasaules Tirdzniecības organizācijā, vietējie ražotāji sastopas ar aizvien pieaugošu konkurenci, un rezultātā atsevišķi Latvijas ekonomikas sektori var kļūt konkurētnespējīgi, bet lielas iedzīvotāju grupas — zaudēt darbu. Gan darba devējus, gan darba ņēmējus Latvijā negatīvi ietekmē arī pasaules ekonomikas nestabilitāte, it īpaši ekonomiskā krīze Krievijā (sk. 3.1. informāciju).

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, 1997. gadā no Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem 49 % bija ekonomiski aktīvi, no kuriem tautsaimniecībā nodarbināti bija 85 %. Te jānorāda, ka, salīdzinot ar 90. gadu sākumu, stipri samazinājies (gandrīz par 200 tūkstošiem) darbspējīgo iedzīvotāju skaits (1990. gadā 1416,3 tūkstoši, 1997. gadā — 1217,5 tūkstoši) un to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā. Publiskajā sektorā 1997. gadā strādāja 34 % no visiem nodarbinātajiem. Pēdējos gados nodarbinātības struktūrā ir samazinājies darba ņēmēju skaits (par 7 tūkstošiem) un pieaudzis pašnodarbināto skaits. Tā, piemēram, 1995. gada novembrī pašnodarbināti bija 37,2 tūkstoši vīriešu un 20,3 tūkstoši sieviešu, bet 1997. gada novembrī pašnodarbināto vīriešu skaits bija pieaudzis līdz 53,2 tūkstošiem un sieviešu — līdz 43,9 tūkstošiem. Šajā laikā ir palielinājusies arī neatalgota ģimenes locekļu un radinieku nodarbināšana (no 46,6 tūkstošiem 1995. gadā līdz 59,7 tūkstošiem 1997. gadā).

Privātsfērā nodarbinātajiem samaksas līmenis ir augstāks nekā publiskajā sektorā nodarbinātajiem. Citās valstīs vērojama līdzīga aina: privātsektors ar lielāku darba samaksu nodrošina pastāvīgu darbaspēka pieplūdumu un lielākas atlases iespējas. No valsts budžeta finansētajās iestādēs darba samaksas pieaugums ir pilnīgi atkarīgs no budžeta iespējām. Tagad budžeta iestādes plāno turpmāk plašāk ieviest principu "Par vienādu darbu — vienādu samaksu". Šī tendence izpaužas vairākos 1998. gadā pieņemtos valdības dokumentos, un šī politika saskan ar ES direktīvu un Starptautiskās darba organizācijas konvenciju normām.

Darbtiesisko attiecību jomā Latvijā ir vērojami diskriminācijas gadījumi, visbiežāk pēc dzimuma un vecuma. Īpaši spilgti tā izpaužas, pieņemot darbā. Laikrakstos publicētajos, kā arī radio un televīzijas raidītajos darba vakanču sludinājumos nereti aicina pieteikties tikai sievietes vai tikai vīriešus, neraugoties uz pretendentu kvalifikāciju un citām darbā nepieciešamajām īpašībām. Bieži vien parādās arī sludinājumi, kuros ir izvirzīti vecuma ierobežojumi, piemēram, norādīts nepieteikties personām, kas vecākas par 35 gadiem. Cenšoties šo diskrimināciju apkarot, ir izstrādāti priekšlikumi grozījumiem Latvijas Darba likumu kodeksā. Arī lielākie masu mediji pārsvarā cenšas ierobežot šāda veida sludinājumu publicēšanu.

 

Darbs kā vērtība

Kā liecina dažādi apsekojumi, Latvijas iedzīvotāju vairākums tiecas sevi identificēt ar tradicionālajām Rietumu kultūras vērtībām, tomēr padomju ekonomiskā sistēma ir stipri ietekmējusi daudzu cilvēku vērtību sistēmu. Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas ekonomiskā un institucionālā struktūra ir pārvērtusies, bet sabiedrības vērtības, kā jau analizēts iepriekšējā nodaļā, ir mainījušās krietni lēnāk, un ar darbu saistītās vērtības vāji atbilst pašreizējām tautsaimniecības realitātēm. Pašlaik darbaspēka tirgū ļoti aktīvi un veiksmīgi iekļaujas jauno cilvēku paaudze, kas spēj pielāgoties uzņēmēju izvirzītajām prasībām un darba pieredzes un sociālo sakaru trūkumu kompensēt ar dinamisku rīcību un gatavību aktīvi paaugstināt savu kvalifikāciju.

Ne tikai agrāk lietotās tehnoloģijas, bet arī sociālisma apstākļos iegūtās darba iemaņas un vērtības izrādās maz piemērotas mūsdienu tirgus prasībām. Ne vienmēr cilvēki spēj kritiski izvērtēt cēloņus, kuri noveduši pie uzņēmumu slēgšanas vai darba vietu skaita samazināšanās. Vēl aizvien liela sabiedrības daļa uzskata, ka uzņēmumu zemajā konkurētspējā ir vainojama tikai valsts saimnieciskā politika un nevis pašu uzņēmumu un to darbinieku nespēja pielāgoties tirgus prasībām un izturēt konkurences spiedienu. Dažādu aptauju rezultāti liecina, ka ekonomiskās situācijas uzlabošanos respondenti visbiežāk saista ar pārmaiņām valdības makroekonomiskajā politikā (visbiežāk ar pēdējo saprotot aktīvu valsts protekcionismu) un nepietiekami novērtē mikroekonomikas jautājumus — tādus kā uzņēmējdarbības nozīme ekonomikā, ražošanas efektivitāte, nodarbināto kvalifikācija, darba motivācija, jauninājumi, ražojumu kvalitāte un dizains.

Tas, ka sabiedrībā plaši ir izplatīta paternālistiska izpratne par ekonomiskajiem procesiem, ir viens no faktoriem, kuri var bīstami ietekmēt transformācijas tālāko virzību, jo rada labvēlīgus nosacījumus tam, lai veidotos uz valsti orientēta ekonomika ar attiecīgu autoritāras ievirzes politisko sistēmu, un nepietiekami mobilizē ekonomiskos subjektus uz problēmu risināšanu viņu kompetences un iespēju robežās.

Kā rāda socioloģisko aptauju rezultāti, Latvijas iedzīvotāji darbam kā vērtībai atvēl lielāku lomu nekā rietumvalstu respondenti, lai gan vieniem un otriem tieši darbs un ģimene ir dzīves galvenās vērtības. Draugi, paziņas, kā arī brīvais laiks Latvijas iedzīvotāju vērtību skalā ir zemāk.

Orientācija uz "darba dzīvi" ir raksturīga valstīm, kuras nav sasniegušas augstu labklājības līmeni un kurās indivīdi visvairāk ir norūpējušies par materiālo vajadzību apmierināšanu, kamēr citas sociālās dzīves formas vērtē kā šim pamatuzdevumam pakārtotas. Pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāji izjūt sava darba sociālo nozīmību, bet šī izjūta ir krasā pretrunā ar to, kā viņi vērtē zemo atalgojumu par savu darbu. Šeit slēpjas būtiski avoti neapmierinātībai ar stāvokli darba jomā.

Darbaspēka tirgum kļūstot dinamiskākam, arvien lielāku nozīmi personas dzīvē iemanto darba karjeras jautājumi. Padomju ideoloģijas sistēmā karjeru kā vērtību neatzina, jo tā slikti iekļāvās dominējošajā kolektīvo vērtību sistēmā un tika interpretēta kā vēlme izcelties. Darbavietas maiņu visādi pēla un apgrūtināja, un sabiedrībā veidojās negatīva attieksme pret karjeru. Cilvēku darba biogrāfijas bieži vien nebija atkarīgas no personas kompetences un spējām, bet gan partijas piederības un politiskās pakļāvības.

Kā liecina pētījums "Demokrātija Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs", pēdējos gados situācija ir mainījusies un vairums cilvēku ir gatavi par karjeru runāt bez agrākajiem aizspriedumiem, tomēr iespēja veidot karjeru joprojām nepieder pie tiem faktoriem, no kuriem visnozīmīgāk atkarīgs, kā indivīdi izvēlas darbu.

Gandrīz katrs ceturtais respondents atzīst, ka viņa karjera pēdējā laikā veidojas veiksmīgi. To, kuriem tā nešķiet veiksmīga, ir uz pusi mazāk. Izvērtējot darbavietas mainīšanas iemeslus, respondenti vis- biežāk norāda, ka citā vietā iespējams strādāt labāku darbu, līdzšinējā vietā ir neapmierinoši darba apstākļi un zema alga vai arī gribas uzsākt individuālu uzņēmējdarbību. Tādējādi darbaspēka tirgū iesakņojas lielāks dinamisms. Tikai 15 procentiem no respondentiem darbavietas maiņas cēlonis ir uzņēmuma likvidēšana. Visbiežāk kā svarīgs veiksmīgas karjeras faktors novērtēta laba izglītība, tai seko uzcītība un strādīgums, personīgie sakari, iespēja piekļūt kapitālam. Retāk izcelta gatavība uzņemties risku, etniskā piederība, ģimenes stāvoklis un politiskie sakari.

 

Darba slodze

Pēc LR Centrālas statistikas pārvaldes "Darbaspēka apsekojuma" datiem, 10 procenti no nodarbinātajiem iedzīvotājiem vidēji dienā savā pamatdarbā strādā 9 līdz 11 stundas dienā, 12 procenti — 11 un vairāk stundas; tātad katrs piektais nodarbinātais pamatdarbā strādā virsstundas. Īpaši augsti šie rādītāji ir darba devējiem, pašnodarbinātajiem un tiem, kas bez atalgojuma strādā savas ģimenes ietvaros. Papilddarbu strādājuši 5 %, bet tādu meklējuši 6 % nodarbināto. To stundu skaits, kuras nodarbinātie iedzīvotāji nostrādājuši papilddarbā, ir visai liels — nedēļā vidēji 18 stundas. Centrālās statistikas pārvaldes apsekojumā uzdots jautājums, vai cilvēki nevēlētos strādāt garākas stundas, ja tas paaugstinātu darba samaksu. Lai gan lielākā daļa cilvēku nevēlas mainīt savu darba slodzi, daudz ir tādu (33 %), kuri būtu gatavi strādāt vēl vairāk un saņemt lielāku darba samaksu (mazāk vēlas strādāt tikai 5 % aptaujāto).

Bet 13 % no nodarbinātajiem iedzīvotājiem strādājuši nepilnu darba laiku, turklāt 63 % no visiem nepilnu darba laiku nodarbinātajiem to darījuši nevis pēc savas izvēles, bet gan tāpēc, ka šāda nodarbinātība viņiem bijusi vienīgā iespējamā (66 % gadījumu) vai arī tāds bijis administrācijas rīkojums (25 % gadījumu). Piespiedu nepilnā nodarbinātība visvairāk izplatīta lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, apstrādes rūpniecībā un tirdzniecībā.

Kā rāda CSP un Ekonomikas institūta pētījums par laika budžetu, nodarbinātajiem cilvēkiem Latvijā ir ļoti augsta kopējā darba slodze, it īpaši ģimenēs ar pirmsskolas bērniem, un rezultātā strādājošo iespējas veltīt uzmanību ģimenes locekļiem un bērniem ir visai ierobežotas. Piemēram, sievietes vecumgrupā no 20 līdz 29 gadiem bērnu aprūpei (fiziskā aprūpe un uzraudzība, nodarbības ar bērniem, viņu pavadīšana uz nodarbībām) dienā vidēji velta 70 minūtes, bet vecumgrupā no 30 līdz 39 gadiem — 40 minūtes. Savukārt šās vecumgrupas vīrieši bērniem velta vidēji 24 minūtes dienā.

Nodarbinātie vīrieši pašizglītībai vidēji velta mazāk par trim minūtēm dienā, sievietes — četras minūtes. Bet tie ir vidējie rādītāji. Pēc šā pētījuma datiem, lauku iedzīvotāju vairākums pašizglītībai laiku vispār nevelta.

Kā rāda socioloģisko aptauju rezultāti, daudzām darbavietām pašlaik raksturīga nedrošība un stress. Pēc katra piektā strādājošā domām, pastāv augsta varbūtība, ka gada laikā viņš zaudēs darbu, un vēl trešdaļa saasināti izjūt darba zaudēšanas iespējamību.

Baidoties pazaudēt darbu un ienākumus, liela daļa darba ņēmēju strādā pārslodzes režīmā, pietiekamu uzmanību nevelta savai veselībai un bērniem. Daudziem neatliek laika kvalifikācijas paaugstināšanai un pašizglītībai. Liela darba slodze ir arī uzņēmējiem, kuri, pārāk centralizēdami vadīšanu un visu lemšanu koncentrēdami savās rokās, bieži nonāk laika trūkumā.

Lielās darba slodzes un darba vietas nedrošības rezultāts ir stress: 37 % respondentu atzīstas, ka darbs viņiem bieži rada stresu, 34 % apgalvo, ka darbs stresu rada reizēm, bet 31 % norāda, ka darbs stresu nerada. Kopumā var secināt, ka liela daļa tiklab darba devēju, kā darba ņēmēju augstās slodzes dēļ nav spējīgi pietiekamu uzmanību veltīt bērniem, savai izglītībai un veselībai, un tas ir pretrunā ar tautas ilgtspējīgas attīstības principiem. It sevišķi tāpēc, ka nodarbināto vidū dominē viedoklis, ka ģimenei un atpūtai būtu jāvelta lielāka vērība.

Strādājošo augstā darba slodze dod iespēju saskatīt arī citas nodarbinātības stāvokļa pretrunas: kamēr vieni par relatīvi zemu samaksu strādā daudz, liela daļa darbspējīgo iedzīvotāju pašlaik ir darba meklētāji, pie tam šajā grupā ļoti liels ir ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars. Tas liecina, ka liela daļa cilvēku ekonomiski aktīvajā vecumā nespēj pielāgoties pat pašreizējām darbaspēka tirgus prasībām. Tādēļ, lai panāktu līdzsvarotu tautas attīstību, nodarbinātības politikā ir veicami ne tikai pasākumi, kas vērsti uz darba vietu radīšanu un strādātspējas veidošanu, bet arī pasākumi, kas pašreiz nodarbinātajiem uzlabotu darba apstākļus un mazinātu darba stresu.

 

Strādātspējas veidošana

Daudzu valstu pieredze liecina, ka sabiedrības strādātspējas potenciāla veidošanā ļoti nozīmīga loma ir profesionālās izglītības sistēmai, tās spējai gatavot tādus jauniešus, kuri gribētu un spētu pielāgoties tehnoloģiskām un ekonomiskām pārmaiņām. Profesionālās izglītības sistēmai jauniešos jāattīsta darbaspēka tirgum nepieciešamās iemaņas.

Latvijā vidējās pakāpes profesionālo izglītību var iegūt, apgūstot arodizglītības, amatizglītības un vidējās profesionālās izglītības mācību programmas, kuras piedāvā pietiekami plašs audzēkņu skaita ziņā nelielu vidējās profesionālās izglītības iestāžu tīkls. Tas aptver visus rajonus, izņemot Balvu rajonu. Vidējo profesionālo izglītību var iegūt aptuveni 320 arodos un specialitātēs. Profesionālajās skolās visvairāk mācās jaunieši vecumā no 15 līdz 19 gadiem (87 % no audzēkņu kopskaita), un profesionālo izglītību iegūst 24 % no šās vecumgrupas jauniešiem Latvijā. Lielākā daļa vidējās profesionālās izglītības iestādēs uzņemto audzēkņu ir ar pamatskolas izglītību (72 %), taču uz tām iet mācīties arī vidusskolu beigušie (17 %). 1997./98. mācību gadā profesionālās izglītības iestādēs kopā uzņēma 80 % no pretendentiem. Lielākā daļa audzēkņu mācās dienas nodaļā. Pašreiz 92 % profesionālās izglītības iestāžu atrodas valsts pārziņā, 5 % — pašvaldību pārziņā un tikai 3 % ir privātās izglītības iestādes.

Profesionālās izglītības sistēma joprojām ir sadrumstalota starp vairākām ministrijām. Uz to vērsa uzmanību jau izdevums "Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996". Līdz šim nav izveidots efektīvs modelis, kā organizēt trīspusējo sadarbību starp izglītotājiem, darbaspēka tirgus nozaru vai arodu komitejām un darba ņēmēju interešu pārstāvniecībām. Profesionālās izglītības iestāžu programmām raksturīga šaura specializācija, un tas apgrūtina audzēkņu spēju pēc iekļaušanās darbaspēka tirgū savu specializāciju mainīt atbilstoši tirgus prasībām. Galvenais līdzšinējās sistēmas trūkums ir nepilnīga izglītības kvalitātes nodrošināšana. Ir daudz audzēkņu skaita ziņā nelielu profesionālās izglītības iestāžu ar novecojušos materiāli tehnisko bāzi un apmācības metodēm. Šajās skolās grūti ir piesaistīt jaunus un kvalificētus mācībspēkus. Turklāt šo skolu uzturēšana pie dzīvības ir resursu šķiešana.

No darbaspēka tirgus attīstības viedokļa kritiski jāvērtē tas, ka liela daļa jauniešu pamet skolas, neieguvuši ar diplomu apliecinātu un pilnu profesionālu izglītību; rezultātā viņi neiegūst pilnvērtīgu strādātspēju un pazeminās viņu karjeras iespējas. Kā rāda 1997. gada statistika, pēc 9. klases beigšanas 56 % no absolventiem mācības turpina vidusskolā, 26 % — arodskolās, 14 % — vidējās profesionālās izglītības iestādēs, bet 4 % mācības neturpina. Savukārt no 12. klašu absolventiem 63 % mācības turpina augstskolās, 6 % — arodskolās, 7 % — vidējās profesionālās izglītības iestādēs un 24 % mācības neturpina. Tas nozīmē, ka vairāk nekā trešdaļa no šā gadagājuma jauniešiem (te ieskaitīti arī tie, kuri no šīm mācību iestādēm atskaitīti) neiegūst nekādu profesionālo izglītību. Izglītību neieguvušajiem jauniešiem darbaspēka tirgū iekļauties ir sarežģīti, jo trūkst tirgū nepieciešamo prasmju un iemaņu. To apliecina arī reģistrēto bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības: visvairāk bezdarbnieku ir ar vidējo izglītību bez jebkādas profesionālās kvalifikācijas.

Laikā no 1991. līdz 1997. gadam tādu audzēkņu skaits, kuri izglītību iegūst vidējās profesionālās iz- glītības iestādēs un arodskolās, stipri samazinājies. 1991. gadā vidējās profesionālās izglītības iestādes absolvēja 9,7 tūkstoši audzēkņu, 1998. gadā — tikai 4,0 tūkstoši. Arodizglītības iestādes beigušo audzēkņu skaits šajā periodā no aptuveni 18 tūkstošiem samazinājies līdz 7,7 tūkstošiem. Pēdējos gados pieaug audzēkņu skaits komercizglītības, apkalpojošo arodu, transporta un sakaru izglītības programmās, bet samazinās tādu audzēkņu skaits, kuri apgūst lauksaimniecības un mežkopības izglītības programmas.

Katru gadu daudzus jo daudzus audzēkņus no mācību iestādēm atskaita, iekams viņi apguvuši pilnu apmācības programmu. Laika periodā no 1996. gada septembra līdz 1997. gada septembrim no arodizglītības iestādēm pavisam atskaitīti 13,3 % audzēkņu, no vidējās profesionālās izglītības iestādēm — 11,7 % audzēkņu. Atskaitītie pārsvarā ir audzēkņi, kuri mācās pirmo mācību gadu. Arodizglītības iestādēs no kopējā atskaitīto audzēkņu skaita 1. kursa audzēkņi bijuši 54 %, vidējās profesionālās izglītības iestādēs — 51 %. Tas, ka vairāk par 50 % atskaitīto audzēkņu ir pirmkursnieki, liecina, ka daļa audzēkņu jau pašā sākumā kļūdās savas profesijas izvēlē.

Pašreiz Latvijā ar profesionālo orientāciju un konsultācijām nodarbojas Profesionālās karjeras izvēles centrs, kura uzdevums ir konsultēt skolēnus un bezdarbniekus izglītības un profesijas izvēles jautājumos. Šis centrs profesionālās orientācijas jomā Latvijā pilda arī metodiskās un koordinējošās funkcijas. Profesionālās karjeras izvēles centrs darbojas Rīgā un vēl 5 pilsētās — Daugavpilī, Liepājā, Līvānos, Rēzeknē un Valmierā. Pie centra darbojas mobilā konsultāciju grupa izbraukuma konsultāciju sniegšanai lauku skolās. Papildus jau esošajām 5 filiālēm paredzēts atvērt konsultāciju nodaļas visos Latvijas reģionos.

Viens no rādītājiem, kuri raksturo profesionālās izglītības kvalitāti, ir absolventu nodarbinātība. No visiem arodskolu un vidējo profesionālo mācību iestāžu absolventiem, kas mācību iestādi pabeiguši laikā no 1993. līdz 1997. gadam, 36 % pašlaik ir bez darba, 34 % strādā citā profesijā un tikai 30 % strādā apgūtajā profesijā. Savā profesijā galvenokārt strādā transporta un sakaru mācību programmu absolventi (55 % no visiem transporta un sakaru programmu absolventiem), bet bez darba visbiežāk palikuši tirdzniecības apmācību programmu absolventi (62 %). Fakts, ka liela daļa absolventu nestrādā iegūtajā profesijā vai arī ir vispār bez darba, liecina, ka profesionālās izglītības mācību programmās ir trūkumi. Tām vajadzētu kļūt krietni daudzveidīgākām, sniegt plašāku darbaspēka tirgū noderīgu iemaņu klāstu un plašāku kvalifikāciju. Tas celtu absolventu strādātspēju.

Oficiālā statistika, diemžēl, neatspoguļo reālās grūtības, kādās daudzi arodskolas beigušie nonāk, nespēdami atrast darbu specialitātē vai citu nodarbošanos. Salīdzinot ar 1996. gadu, reģistrēto profesionālās izglītības iestādes absolvējušo bezdarbnieku skaits ir krietni samazinājies. Taču viens no galvenajiem šās pārmaiņas cēloņiem ir tas, ka 1997. gada janvārī pieņemti grozījumi likumā "Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumā", tajā vairs neparedzot bezdarbnieku pabalsta maksāšanu personām, kas nav pakļautas apdrošināšanai, to vidū arī profesionālās izglītības iestāžu absolventiem. Darbu neatradušajiem arodskolu un profesionālo skolu absolventiem ir liegta iespēja reģistrēties kā bezdarbniekiem, kas ir diskriminācija un liela valsts nevērība pret jaunatnes bezdarba problēmu.

Jaunatnes strādātspējas veidošanas interesēs būtu jāpanāk plašāka uzņēmumu iesaistīšanās profesionālās izglītības darbā. Profesionālās izglītības iestādēm vairāk jāsadarbojas ar uzņēmēju organizācijām — Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Latvijas Amatniecības kameru un nozaru asociācijām. Tas varētu notikt, mācību standartu izstrādāšanā iesaistot arī darba devējus. Pēdējos gados darba devēju pārstāvji piedalījušies mācību programmu apstiprināšanā, nobeiguma eksāmenos un profesionālās izglītības programmu akreditācijā. Lai nodrošinātu vienveidīgas prasības kvalifikācijas piešķiršanā, sākts veidot praktisko mācību un eksaminācijas centrus. Tomēr sadarbība starp profesionālo skolu un darba devēju vēl ir vāja, jo nav oficiālu noteikumu, kas regulētu darba devēja piedalīšanos programmu veidošanā, apstiprināšanā un gala eksāmenos, un galvenā loma pagaidām ir skolu un uzņēmēju neoficiālajiem kontaktiem.

Viena no galvenajām profesionālās izglītības iestāžu problēmām ir grūtības ar kvalitatīvas praktiskās apmācības nodrošināšanu, materiāli tehniskās bāzes nepietiekamība un atbilstošas kvalifikācijas pedagogu trūkums. Tādēļ tiek meklēts dialogs ar darba devējiem, kuri spētu un vēlētos audzēkņiem praktisko apmācību nodrošināt potenciālajās darbavietās. Daļa darba devēju jau ir gatavi praktisko apmācību organizēt savos uzņēmumos, un daudzās profesijās tā jau reāli notiek, piemēram, apmācot viesmīļus, pavārus, būvstrādniekus un automehāniķus.

Pagaidām uzņēmējiem, kas labprāt atbalsta profesionālo izglītību, nav paredzēti nekādi atvieglo- jumi. Lai veicinātu jaunatnes strādātspēju, būtu jāizdara grozījumi likumos, paredzot atvieglojumus uzņēmējiem, kas atbalsta profesionālās izglītības iestādes.

Nozīmīga loma strādātspējas veidošanā ir augstākajai izglītībai. Valsts ieguldījums augstākās izglītības attīstībā jāvērtē kritiski. Finansējums uz vienu studentu Latvijā vidēji ir 6–7 reizes mazāks nekā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas ( OECD ) valstīs. 1997. gadā valsts budžeta finansējums augstākajai izglītībai bija tikai 22,6 miljoni latu (0,74 % no IKP). Ar šādu augstākajai izglītībai atvēlēto daļu ne tuvu nepietiek, lai studentus varētu mūsdienīgi apmācīt un jaunos speciālistus ieinteresēt izvēlēties mācībspēka darbu (sk. 3.3. informāciju). Latvijā augstākajai izglītībai atvēlētajā finansējumā, tāpat kā finansējumā zinātnei un tehniskajām izstrādnēm (salīdzināt ar 4.4. informāciju), zems ir privātkapitāla īpatsvars: 1995. gadā tas bija tikai 8 % no izglītībai atvēlētā finansējuma kopapjoma (salīdzināšanai: Īrijā un Spānijā tas ir 15–20 %, ASV — 46 %, Japānā — 60 %).

Latvijā uz 10 tūkstošiem cilvēku 1997. gadā bija 264 studenti. Pēdējos gados krietni pieaugusi jaunatnes studētgriba, un augstskolu studentu skaits no 37,5 tūkstošiem 1993./94. mācību gadā palielinājies līdz 64,7 tūkstošiem 1997./98. mācību gadā. Būtiski ir mainījusies jaunatnes interese par studiju programmām. Arvien vairāk jauniešu grib studēt sociālās un humanitārās zinātnes — ekonomiku, biznesa vadību, tiesību zinātnes, psiholoģiju, starptautiskās attiecības un svešvalodas. Liela ir arī jauniešu vēlme studēt socioloģiju, politikas zinātni, tūrisma organizāciju. Savukārt daudzas no agrāk populārajām dabaszinātņu un inženierzinātņu programmām piesaista arvien mazāk reflektantu.

Augstākās izglītības sistēmā pastāv ļoti nopietnas problēmas, ar kurām valdības iesāktā augstākās izglītības un zinātnes reforma nav spējusi tikt galā. Šo problēmu būtība ir izglītības kvalitātes nepietiekamība un nevienmērīgums un sektora nespēja reaģēt uz jaunatnes studētgibas radītajām augsmes tendencēm, kuru izpausme ir aizvien jaunu augstskolu izveide un veco augstskolu kvantitatīva paplašināšanās bez efektīvas iekšējas reformēšanās. Tirgus augstākajā izglītībā ienāk straujāk nekā kvalitāte. 1998. gada beigās Latvijā darbojās 14 privātas augstskolas, no kurām tikai četras bija akreditētas. Daudzās mācību valoda ir krievu valoda, un krievu jaunieši, kuri neprot latviski pietiekami labā līmenī, lai iekļūtu valsts augstskolās, apmeklē privātās, kur kvalitāte bieži klibo. Valsts šo problēmu ignorē, savukārt pasniedzēji ir laimīgi, ka var piepelnīties, par maksu lasot lekcijas vairākās augstskolās.

Daudzas augstskolas cenšas paplašināt maksas studijas. Jau 1996./97. akadēmiskajā mācību gadā 44 % no studējošajiem Latvijā par savām studijām maksāja paši. Tomēr maksa vēl negarantē kvalitāti un daudzi studenti par naudu saņem tikpat sliktu preci kā vienā solā par budžeta līdzekļiem studējošie. Bez tam maksas studijas Latvijā ir orientētas uz relatīvi lētākajām humanitārajām programmām, kurās ir iespējami zemāki apmācības izdevumi, nav nepieciešami dārgi pētījumi un pētniecības laboratorijas.

Lai gan valsts dotācijas augstākajai izglītībai ir nepietiekamas, par nespēju atjaunināt mācībspēku sastāvu un modernizēt programmas, kā arī par universitāšu reformu lēno tempu sava atbildība jāuzņemas arī augstskolām pašām. Autonomijas ietvaros augstskolas rīkojas ar budžeta dotācijām, maksas studiju līdzekļiem un nekustamajiem īpašumiem, taču iegūtos līdzekļus studiju kvalitātes uzlabošanai tās nereti neatvēl.

Kā augstskolu sistēmas nepilnība jāvērtē tas, ka studentu skaitu dažādās studiju programmās nosaka pašu augstskolu piedāvājums, kas veidojas kā reakcija uz attiecīgās studiju programmas prestižu sabiedrībā. To savukārt drīzāk ietekmē jauniešu vēlmes nekā izvēle, kas balstīta uz labu profesionālo orientāciju un izpratni par tautsaimniecības un darbaspēka tirgus norisēm. Savu galveno uzdevumu — veidot Eiropas Savienībā un globālā kontekstā konkurētspējīgus speciālistus un zinātniekus, studējošajiem optimāli īsā laikā sniedzot izglītību un pasaulē atzītu kvalifikāciju, kura nepieciešama darbaspēka tirgū un atbilst viņu pašu vērtīborientācijai un interesēm, — pašlaik augstākās izglītības sistēma paveic tikai daļēji.

 

Strādātspējas uzlabošana

Pašreizējais Latvijas iedzīvotāju izglītības līmenis (30 procentiem iedzīvotāju ir tikai pamatizglītība vai vēl zemāka izglītība, 24 procentiem — vispārīgā vidējā izglītība) neatbilst tam, kādas prasmes būs nepieciešamas tirgus ekonomikas apstākļos. Sakarā ar valsts ģeopolitisko stāvokli, izejvielu un enerģētisko resursu ierobežotību Latvijas konkurētspēju visvairāk nosacīs tas, cik izglītoti būs tās iedzīvotāji un cik kvalificēts būs tās darbaspēks. Tāpēc jārada tāds stāvoklis, lai iedzīvotājiem būtu iespējams mācīties visu mūžu un savu kvalifikāciju mainīt vai paaugstināt arī darba dzīves laikā.

Šādu nostādni pauž arvien vairāk darba devēju, kuri uzņēmumu stratēģiju saista arī ar darbinieku kvalifikāciju. Darba devēju konfederācijas un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras veiktajā apsekojumā darba devēji norādīja, ka viņi gribētu darbiniekus, kuriem piemīt labas teorētiskās zināšanas un praktiskā darba iemaņas. Uzņēmēji no darbiniekiem gaida precīzu darba izpildi, prasmi izmantot nepieciešamos instrumentus un tehnoloģijas. Viņi arī grib, lai darbinieki savas kompetences ietvaros spētu pieņemt patstāvīgus lēmumus. Liela daļa aptaujāto uzņēmēju uzskata, ka darbiniekiem jābūt ne vien ar labām profesionālajām prasmēm, bet arī ar saskarsmes iemaņām. No jaunajiem darbiniekiem uzņēmēji gaida arī prasmi strādāt ar datoru. Palielinās pieprasījums pēc darbiniekiem, kuri prot svešvalodas. Kā pirmo un svarīgāko svešvalodu min angļu valodu, kā otro nepieciešamo svešvalodu — krievu valodu.

Citi uzņēmēju vidū veiktie pētījumi (sk. 4. nodaļu) apstiprina, ka darbinieku kvalifikācijas jomā tiešām pastāv šādas prasības, kā arī norāda uz uzņēmējiem nepieciešamo palīdzību. Visvairāk uzņēmēji gribētu, lai viņiem palīdz darbinieku apmācīšanā nodokļu, likumu, grāmatvedības, tirgvedības un finansiālās vadības jautājumos. Jau mazāks skaits uzņēmēju vēlas, lai viņiem palīdzētu darbiniekus apmācīt datoru lietošanā, jaunās tehnoloģijās, biznesa plānošanā un importa un eksporta jautājumos.

Darba devēju vēlmes atbilst vājajiem punktiem izglītības darba nodrošināšanā — kvalificētu svešvalodu skolotāju trūkumam, nepilnīgajai skolu datorizācijai, ieskaitot pieslēgumu internetam, un informātikas skolotāju nepietiekamībai. Tas, ka darba devēji iesaistās profesionālās izglītības darbā, īpaši ir jūtams pretstatā tam, ka vāji to dara otra puse — darba ņēmēji, pie kam pat tādos gadījumos, kad pēdējie ir apvienoti arod- biedrībās vai profesionālās savienībās.

1997. gadā finansējums pieaugušo izglītošanai pārsniedza 6 miljonus latu; klausītāju iemaksas un uzņēmumu maksājumi veido 59 % no šās summas, valsts līdzekļu īpatsvars tajā ir 34 %, pašvaldību — 3 %. Pieaugušo apmācīšanas programmas apguva 120,1 tūkstotis cilvēku, t. i., gandrīz 10 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, turklāt vairāk nekā puse no viņiem mācījās pēc programmām, kuras veicina indivīdu strādātspēju. Visvairāk pieprasītas ir profesionālās pilnveidošanās programmas (to vidū bezdarbnieku apmācīšana un pārkvalificēšana), kurās iesaistīti 22 % no šo mācību dalībniekiem. Ekonomisko izglītību paaugstina 13 % klausītāju, valodu prašanu — 11 %, datorzinības — 6,8 %, jurisprudenci — 5,4 %.

LR Centrālas statistikas pārvaldes "Darbaspēka apsekojums" rāda, ka savas zināšanas papildinājuši 54 % no arodskolu un vidējo profesionālo mācību iestāžu pēdējo piecu gadu absolventiem. Vienai trešdaļai no visiem aptaujātajiem absolventiem bijis nepieciešams papildināties tieši savā specialitātē, gandrīz 20 procentiem — svešvalodās un tikpat lielai daļai — prasmē rīkoties ar datoru.

Tomēr, tāpat kā citos izglītības darba segmentos, arī pieaugušo izglītošanas jomā piedāvājums vēl neatbilst dinamiskā attīstībā esošā darbaspēka tirgus prasībām un iedzīvotāju vajadzībām pēc izglītības. Pieaugušo izglītošanās iespējas nav pieejamas maznodrošinātajiem iedzīvotājiem un sociālā riska grupām, jo šie cilvēki nav spējīgi par izglītošanu maksāt. Tas, ko pieaugušo izglītošanas jomā piedāvā dzīvesvietās un lauku teritorijās, neatbilst iedzīvotāju pieprasījumam. Bez pietiekamas līdzdalības no vietējās varas puses neizdosies nokārtot tādus jautājumus kā nodrošinātība ar kompetentiem pieaugušo izglītošanas organizatoriem un pedagogiem vai nepieciešamā tehniskā aprīkojuma un mācību tehnoloģiskā nodrošinājuma pieejamība pieaugušo izglītības centros.

 

Darbaspēka potenciāla

pilnīgāka izmantošana

1997. gadā Latvijā 14,8 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem bija nestrādājoši darba meklētāji1, un, kā rāda apsekojumi, katrs ceturtais no darba meklētājiem darbu nevarēja atrast jau 3 un vairāk gadus, bet 31 % — 1 līdz 2 gadus. CSP veiktā aptauja liecina, ka vidējais laiks, kuru aptaujātie darba meklētāji bijuši bez darba, ir 20 mēneši. Vairāk nekā puse no visiem darba meklētājiem 1997. gada novembrī darbu meklējuši ilgāk par 12 mēnešiem. Ieilgusī darba meklēšana liecina, ka zināma iedzīvotāju daļa lēni piemērojas darbaspēka tirgus prasībām, ir zemi pārkvalificēšanās tempi un darba meklētāji nav mobili.

Par atsevišķu demogrāfisko grupu spēju konkurēt darbaspēka tirgū labi liecina tas, cik liels cilvēku skaits šajās grupās ir darba meklētāji. 1997. gadā gandrīz 38 tūkstoši no darba meklētājiem bija jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, t. i., katrs piektais no Latvijas darba meklētājiem bija jaunietis. Citās vecumgrupās darba meklētāju īpatsvars svārstījās no 11 līdz 15 %, turpretī vecumgrupā no 15 līdz 19 gadiem darbu meklēja vairāk nekā trešdaļa. Par to, cik grūti ir iekļauties darbaspēka tirgū, liecina tas, ka 45 procentiem darba meklētāju nav darba pieredzes. 1997. gadā Latvijā darbu meklēja 77 tūkstoši personu bez darba pieredzes; 12,6 tūkstoši no viņiem nestrādā pēc mācību iestādes beigšanas vai mācību pārtraukšanas, un tas liecina, ka izglītības sistēma un darbaspēka tirgus nav sabalansēti.

Ja salīdzina ekonomiski aktīvos iedzīvotājus ar dažādu izglītības līmeni, tad var konstatēt, ka darba meklētāju īpatsvars krietni zemāks ir grupās ar augstāko un vidējo profesionālo izglītību. Pēc "Darbaspēka apsekojuma" datiem, sevišķi augsts darba meklētāju īpatsvars ir pilsētās. No lauku rajoniem nelabvēlīgākā situācija darbaspēka tirgū ir Latvijas austrumu rajonos. Vairāk nekā puse no tiem darba meklētājiem, kuriem ir darba pieredze, darbu zaudējuši sakarā ar iestādes likvidēšanu vai darbinieku skaita samazināšanu.

Reģistrēto bezdarbnieku skaits Latvijā ir neliels, un kritiski jāvērtē tas, ka 1997. gadā tikai katrs trešais no 91,3 tūkstošiem reģistrēto bezdarbnieku saņēma bezdarbnieka pabalstu.2 Bezdarbnieku vidū visai augsts ir sieviešu (59 %) un jauniešu īpatsvars, turklāt, kā jau minēts, lielai jauniešu daļai par bezdarbniekiem nav iespējams reģistrēties.

Kā liecina "Darbaspēka apsekojuma" rezultāti, galvenie darba meklēšanas veidi ir reģistrēšanās Nodarbinātības valsts dienestā (27 %), sekošana sludinājumiem, kuros piedāvā darbu (24 %), radinieku un paziņu iztaujāšana (21 %). Liela darba meklētāju daļa pati vērsusies pie darba devējiem (15 %) un pēc palīdzības privātajos dienestos (8 %). Visai reti darba meklētāji paši ievieto sludinājumus presē, mēģina dibināt savu uzņēmumu vai uzsākt individuālo darbu.

Ar Nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu 1998. gada 8 mēnešos darbā iekārtoti 8324 darba meklētāji, t. i., 12 % no NVD šai periodā reģistrēto darba meklētāju skaita. Darba meklētājus nosūta tikai pie tiem darba devējiem, kuri brīvās darba vietas reģistrējuši Nodarbinātības valsts dienestā. Diemžēl, NVD rīcībā nav datu par to, vai bezdarbnieks, kurš ar NVD norīkojumu uzsācis darba karjeru pie darba devēja, šai darbā noturas un cik ilgi viņš tajā paliek.

Pašlaik 47 uzņēmējsabiedrības ir saņēmušas Labklājības ministrijas licenci, kura dod tiesības Latvijas Republikā nodarboties ar iedzīvotāju iekārtošanu darbā, un četras — licenci, kura dod tiesības ar to nodarboties ārzemēs. Taču nav informācijas par to, kāds skaits mūsu valsts iedzīvotāju darbā iekārtoti ar šo uzņēmējsabiedrību starpniecību. Masu mediju loma darba piedāvāšanā ir samērā liela, to apsteidz tikai bezdarbnieku paziņu ieteikumi par iespējām atrast darbu (kā liecina aptaujas, kas veiktas bezdarbnieku vidū). Tomēr dažreiz bezdarbnieki masu medijos publicētajos darba piedāvājumos ir vīlušies, jo nākas sastapties ar krāpniekiem.

Analizējot faktorus, kuru rezultātā cilvēki ir atraduši darbu, jāsecina, ka šobrīd nepietiekama ir sadarbība starp darba devējiem un NVD. Darba devēji bieži vien brīvās darba vietas reklamē masu medijos, nevis piesaka Nodarbinātības valsts dienestam, kā to paredz likums. Tam par iemeslu ir uzņēmēju vēlēšanās saņemt nepieciešamos speciālistus no jau esošā kvalificētā darbaspēka tirgus, nevis ņemt darbā bezdarbniekus. Būtu nepieciešams biežāk rīkot darba devēju asociāciju un NVD tikšanās un sanāksmes, lai apspriestu, kā saīsināt darba meklētāja ceļu pie darba devēja un atvieglināt uzņēmēju meklējumus pēc kvalificētiem darbiniekiem.

Gan lielais darba meklētāju skaits, gan tas, cik ilgi šie cilvēki nevar atrast darbu, kopumā liek secināt, ka valstij nepieciešams aktivizēt nodarbinātības politiku, šai nolūkā izmantojot Eiropas valstu pieredzi.

1 Darba meklētāji ir personas vecumā virs 15 gadiem, kuras, apsekojuma nedēļā nekur nestrādādamas un nebūdamas pagaidu prombūtnē no darba, pēdējās četras nedēļas aktīvi meklēja darbu un darba atrašanas gadījumā bija gatavas nekavējoties (tuvāko divu nedēļu laikā) sākt strādāt.

2 Bezdarbnieka statusu piešķir tikai tām personām, kas

• ir Latvijas Republikas pilsoņi vai iedzīvotāji, kuriem piešķirta atļauja pastāvīgi uzturēties Latvijā,

• ir darbspējas vecumā,

• ir spējīgas strādāt,

• no tām neatkarīgu iemeslu dēļ nesaņem algu vai citādus ienākumus vismaz minimālās algas apmērā,

• nav iesaistītas uzņēmējdarbībā,

• meklē darbu,

• ir reģistrētas Nodarbinātības valsts dienestā,

• vismaz reizi mēnesī piesakās Nodarbinātības valsts dienestā.

Daudzi darba meklētāji Nodarbinātības valsts dienestā nereģistrējas ne tikai tāpēc, ka ir atraduši darbu, bet arī tāpēc, ka ir beidzies bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas periods.

 

Sociālā dialoga attīstība

Kad tikko vēl bija atgūta neatkarība, daudzos cilvēkos, arī politiķos, valdīja neuzticība pret iepriekšējā režīma institūtiem, arī pret tādiem, kuri demokrātijas un tirgus ekonomikas apstākļos būtu varējuši pildīt svarīgas sociālās funkcijas. Lielas pārmaiņas šajā laikā skāra arodbiedrības: tās zaudēja daudzas agrākās privilēģijas un īpašumus. Strauji samazinājās arodbiedrību biedru skaits. Pārejas perioda sākumposmā arodbiedrības darbojās neefektīvi un strādnieki no šīm organizācijām norobežojās, lai gan vajadzība pēc aizstāvības bija liela. Arī pašreiz uzticība arodbiedrībām nav augsta.

Pašreiz arodbiedrībās sastāv 30 % nodarbināto. Pateicoties regulārajām biedru naudām, arodbiedrības var uzturēt personālu, kura pienākumos ietilpst saikne ar biedriem, sabiedrību, darba devējiem un valsts institūcijām. Pēc 24 nozaru arodbiedrību apvienošanās 1990. gadā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība pašreiz ir lielākā arodorganizācija ar 258 tūkstošiem biedru, 3354 pirmorganizācijām.

Savukārt pēc īpašuma un uzņēmējdarbības formu dažādošanās ļoti pakāpeniski sāka organizēties darba devēji. Ar citu valstu darba devēju organizāciju materiālu un morālu atbalstu viņi veidoja savas organizācijas. Lielākās darba devēju organizācijas ir Latvijas Darba devēju konfederācija (apvieno uzņēmumus, kuros kopā strādā 458 tūkstoši cilvēku) un Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kamera (sk. arī analīzi 4. nodaļā). Iedzīvotāju uzticība darba devējiem visumā ir augstāka nekā arodbiedrībām, un gandrīz puse lielākā vai mazākā mērā uzņēmējiem uzticas.

Starp Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību pastāv divpusēja sadarbība, un abas organizācijas ir oficiālie darba devēju un strādājošo pārstāvji Latvijas Trīspusējā darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvajā padomē. Starp Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību un Latvijas Darba devēju konfederāciju ir noslēgta ģenerālvienošanās par sociālo partnerību; tās ietvaros paredzēts katru gadu vienoties par minimālo algu, par atskaites punktu pieņemot inflācijas līmeni valstī. Reglamentēts arī kārtējo sarunu uzsākšanas brīdis un kārtība.

Par divpusējo konsultāciju galarezultātu uzskatāmi arī darba koplīgumi. 90. gadu sākumā tādu noslēdza daudz; īpaši tas sakāms par lielajiem rūpniecības uzņēmumiem. Taču vēlāk no darbinieku puses parādījās tendence koplīgumu slēgšanu nepieprasīt, lai gan likums šādas tiesības paredz. Pēc 1997. gada datiem, Latvijā bija spēkā 1355 koplīgumi, kas aptvēra 212 058 nodarbinātos. Parasti koplīgumus slēdz uzņēmumos, kuros pastāv arodorganizācija. Uzņēmumos, kur arodorganizāciju nav, darbinieku tiesības pieprasīt, lai darba devējs ar viņiem noslēdz saskaņotu koplīgumu, paliek neizmantotas. No FSI "Mazo un vidējo uzņēmumu aptaujā" aptvertajiem uzņēmējiem pašreiz koplīgumus slēdz tikai 15 %, nākotnē to darīt plāno 9 %, bet 65 % no aptaujātajiem uzņēmējiem kolektīvus līgumus ar darba ņēmējiem neslēdz un arī neplāno slēgt. Tas liecina, ka daudzos uzņēmumos strādnieku un darba devēju intereses nemēdz saskaņot, kas ir pretrunā ar tautas attīstības principiem, jo dara iespējamu tādu stāvokli, kur darba ņēmēji ir beztiesīgi.

Viena no būtiskākajām problēmām ir individuālo un kolektīvo darba strīdu izšķiršana. Individuālos darba strīdus paredzēts izskatīt vispārīgām tiesām un īpaši veidojamām darba strīdu izskatīšanas komisijām, bet kolektīvo darba strīdu izšķiršanas procedūras noteikumi vēl nav izstrādāti un pieņemti. Tas steidzami jāizdara. Tiesa gan, 1998. gadā sociālā dialoga rezultātā pieņemts Streiku likums, tādējādi likumdošanā reglamentējot kolektīvo darba strīdu risināšanas galējo līdzekli. Tomēr reglamentācija vajadzīga arī "maigākai" strīda jautājumu noregulēšanai. Pēc Baltijas Datu nama veiktās aptaujas datiem, cilvēktiesības visvairāk tiek pārkāptas darba sfērā, un tas liecina, ka darba devēju un ņēmēju attiecībās pastāv nopietnas problēmas. Taču te daudz varētu panākt ne tikai ar likumdošanu, bet arī ar industriālo attiecību pilnveidošanu — pirmām kārtām ar konsekventu un demokrātisku savstarpējo interešu saskaņošanu un dialogu.

Prakse rāda, ka uzņēmumos, kuros uz darba līguma pamata strādā mazāk par 15 pastāvīgiem darbiniekiem, esošie likumi darba devējus nestimulē veidot darba strīdu komisijas. Šādi mazi uzņēmumi veido apmēram 75 % no kopējā uzņēmumu skaita valstī. Tāpēc vismazāk aizsargāti ir tieši mazāko uzņēmumu strādnieki, un tas, diemžēl, ir strādnieku vairākums. Bieži vien darba strīdu komisijas kā uzņēmumā pastāvoša institūcija netiek izveidotas arī tāpēc, ka paši uzņēmuma darbinieki neizrāda iniciatīvu to veidošanā. Tādējādi netiek respektētas starptautiskās saistības, ko Latvija uzņēmusies, parakstīdama cilvēktiesību dokumentus, kuri prasa veidot neatkarīgas strīdu izskatīšanas institūcijas. Nereti sastopami gadījumi, kur darba strīdu komisiju locekļi, baidīdamies no negatīvas darba devēju reakcijas, tīši neapmierina darbinieku likumīgās prasības.

Tiesas ir pārslogotas, tādēļ bieži vien darba strīda prasījuma iesniedzējam uz tā izskatīšanu nākas gaidīt trīs mēnešus vai pat gadu. Nereti šajā laikā viņš paliek bez iztikas līdzekļiem un nevar algot advokātu. No otras puses, tas, ka prasījumi tiesā netiek raiti izskatīti, stipri palielina vidējās izpeļņas summu, kas par piespiedu nestrādāšanas laiku pēc tiesas sprieduma maksājama darbiniekiem, kuri nelikumīgi atlaisti un atjaunoti iepriekšējā darbā. Tātad tiesu pārslodzes un lēnīguma dēļ zaudējumus nākas ciest arī darba devējiem.

Pēdējos trīs gadus ar darbtiesiskajām attiecībām saistīto prasījumu skaits palielinās. Piemēram, sakarā ar prasījumiem darba samaksas jautājumos 1995. gadā izskatītas 1206, bet 1997. gadā — 1785 lietas. Šādā situācijā ir nepieciešama institūcija, kas strīdus risinātu pirms tiesām vai būtu izveidota speciāli darba strīdu izšķiršanai (darba tiesa, darba komisija), vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā tiesneši nav specializējušies darba strīdu izskatīšanā un daudziem cilvēkiem psiholoģiska un materiāla rakstura barjeras liedz griezties tiesā. Arī Valsts darba inspekcija, kas 1997. gadā saņēmusi 1166, bet 1998. gada 1. pusgadā — 702 iesniegumus, daudzus jautājumus nevar izskatīt, jo pašreiz to izšķiršana ir tiesas kompetencē.

Te raksturotā situācija iezīmē vairākas sarežģītas problēmas, kas būs atrisināmas tikai ar visas sabiedrības atbalstu un ar darbinieku un darba devēju organizāciju aktīvu iesaistīšanos optimāla risinājuma meklēšanā. Par nozīmīgākajām problēmām būtu uzskatāma bezdarba mazināšana, darba devēju un darbinieku organizāciju nostiprināšana, arodbiedrību prestiža celšana un arodbiedrību aktīvāka iestāšanās par darbinieku tiesībām. Jāseko arī nolīgumu izpildei un darba tiesisko attiecību kvalitātei. Būtu jāizstrādā Darba kodekss un jāveido darba tiesas.

Latvijas arodbiedrības jau vairākus gadus apzinās šīs problēmas un darbojas šās dilemmas atrisināšanas virzienā, tādējādi saglabādamas iespēju iesaistīties lēmumu pieņemšanā, piesaistīdamas jaunus biedrus un atgūdamas vecos, kurus līdz šim atbaidījusi arodbiedrību nespēja strādāt ar jaunām metodēm — nespēja jaunajos apstākļos cīnīties par darbinieku tiesībām. Jaunais arodbiedrības modelis un sabiedriskais tēls šķiet efektīvāks: arodbiedrības cenšas ne tikai pildīt "tradicionālos" uzdevumus kolektīvajās sarunās, bet arī iegūt plašāku ietekmi nacionālā līmeņa ekonomiskās un sociālās politikas veidošanā, nodrošināt savu klātbūtni arvien lielākā skaitā uzņēmumu.

Kritisks sociālā dialoga vērotājs var jautāt, kā ir ar lēmumu un nolīgumu izpildi un vai nenotiek sadarbības imitācija, jo trīspusējo un arī divpusējo konsultāciju ietvaros ir pieņemts daudz svarīgu un pildāmu lēmumu, panāktas "džentlmeņu vienošanās", no kurām daudzas ir palikušas tikai "džentlmeņu starpā". Tomēr jāsecina, ka jebkurš kompromisa ceļā panākts lēmums ir solis ceļā uz sociālo mieru un taisnīgumu, kas arī ir sociālā dialoga mērķis.

 

Ieteikumi nodarbinātības

un sociālā dialoga veicināšanai

Lai veidotu aktīvu nodarbinātības politiku, jāpēta, pēc kādiem scenārijiem varētu attīstīties darbaspēka tirgus un no kādiem faktoriem atkarīgs, kurš scenārijs realizēsies, jāizvērtē, cik efektīvi ir Latvijā praktizētie nodarbinātības aktīvās veicināšanas pasākumi un kādi apstākļi darba ņēmējus kavē iekļauties darbaspēka tirgū. Jāanalizē Eiropas Savienības valstu piekoptā nodarbinātības politika un, balstoties uz labas prakses piemēriem, jāpilnveido nodarbinātības politikas instrumenti.

Lai veicinātu darbaspēka tirgus attīstību, valsts institūcijām, pašvaldībām, izglītības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām jāpalīdz cilvēkiem izprast darbaspēka tirgus tendences un mikroekonomikas jautājumus, to, kāda loma tautsaimniecības attīstībā ir nodarbināto kvalifikācijai un viņu motivācijai attiecībā uz darbu. Visos izglītības līmeņos jauniešiem jāveido izpratne par darba karjeras un profesionālās attīstības nosacījumiem. Izglītības sistēmai jānodrošina tirgus prasībām atbilstošas strādātspējas veidošana, jauniešos jāizkopj prasme pielāgoties mainīgām darbaspēka tirgus prasībām. Svarīgi ir jaunajā paaudzē veidot iniciatīvu un uz pašmācību vērstu motivāciju.

Sabiedrībai lielāka uzmanība būtu jāpievērš ne tikai nodarbinātības kāpināšanas un bezdarba mazināšanas problēmai, bet arī tam, lai darbs būtu līdzsvarā ar rūpēm par ģimeni, veselību, pašizglītību. Tāpat lielāka vērība jāvelta darba un nodarbinātības kvalitatīvajiem aspektiem — tam, lai darbavietās rūpētos par darba drošību un uzlabotu darba apstākļus, lai atalgojums būtu adekvāts un darba devēju un darba ņēmēju attiecībās valdītu taisnīguma principi. Šie jautājumi ir svarīgi ilgtspējīgai tautas attīstībai.

No darbaspēka tirgus attīstības viedokļa kritiski jāvērtē tas, ka liela daļa jauniešu savu izglītošanos beidz, neieguvusi profesionālu izglītību. Tas neļauj viņiem izkopt pilnvērtīgu strādātspēju. Valstij jānodrošina, lai audzēkņu materiālais stāvoklis neliegtu viņiem izglītoties. Jāsamazina to jauniešu skaits, kuri neiegūst nekādu profesionālo izglītību, un to jauniešu īpatsvars, kurus no mācību iestādēm atskaita, pirms viņi apguvuši pilnu izglītības programmu. Lai veicinātu šo uzdevumu izpildi, Latvijā jāizstrādā profesionālās orientācijas politika, skolu absolventiem jānodrošina iespējas bez maksas saņemt profesionālās konsultācijas. Audzēkņiem jābūt pieejamai bezmaksas informācijai par profesionālās izglītības iestādēm un mācību programmām.

Jāsakārto profesionālās izglītības administratīvā sistēma un tās struktūra, jālikvidē profesionālās izglītības sistēmas sadrumstalotība un nesaskaņotība starp dažādiem resoriem un izglītības līmeņiem. Profesionālās izglītības programmas jāpielāgo darbaspēka tirgus prasībām. Jāpilnveido mācīšanas metodes un jāuzlabo izglītības kvalitātes novērtēšanas mehānismi. Valstij jānodrošina profesionālās apmācības un skolu materiāli tehniskās bāzes modernizācija. Ieviešot likumos paredzētus atvieglojumus, jāstimulē uzņēmēju līdzdalība un ieguldījums profesionālo skolu materiālās bāzes modernizēšanā un skolēnu praktiskajā apmācīšanā. Jāveicina tādi apstākļi, lai audzēkņi praktisko apmācību varētu iegūt savās potenciālajās darbavietās un tehnoloģiski labāk attīstītos uzņēmumos.

Valsts līmenī nepieciešams stingrākus padarīt augstākās izglītības kvalitātes kontrolēšanas mehānismus, lai tie nepieļautu pavirši sagatavotu speciālistu producēšanu. Augstākās izglītības kvalitātes problēma jārisina kopsakarā ar augstskolu iekšējo reformēšanu: akadēmiskā personāla sastāvā plaši jāiesaista un uz priekšu jāvirza gados jauni un talantīgi cilvēki, kam piemīt spēja zinātni un pētniecību savienot ar studentu mācīšanu. Valstij jāatrod plašāki finansiālie resursi doktorantu gatavošanai. Jāveicina to jauno speciālistu iekļaušanās Latvijas augstskolās, kas 90. gados studējuši un akadēmiskos grādus ieguvuši Rietumu universitātēs. Valsts kopā ar privātsektoru varētu izveidot fondu, kurš veicinātu aizplūdušo smadzeņu atgriešanos Latvijā.

Pieaugušo izglītība jādara pieejama visām iedzīvotāju grupām — arī lauku iedzīvotājiem, maznodrošinātajiem un sociāli mazaizsargātajiem. Jāatbalsta iedzīvotāju centieni izglītoties tālāk. Nepieciešams radīt atvieglojumus uzņēmējiem, kuri atbalsta pieaugušo izglītības centrus un apmācību kursus.

Jāizplāno un jāīsteno tādi aktīvie nodarbinātības veicināšanas pasākumi, kas būtu īpaši domāti ilgstošo bezdarbnieku integrēšanai darbaspēka tirgū. Jāizstrādā speciālas programmas, kas būtu orientētas uz riska grupu bezdarbniekiem, kā arī atvieglinātu jauniešiem darba gaitu uzsākšanu. Jāatjauno iespēja bezdarbnieka pabalstu saņemt tiem profesionālās izglītības iestāžu absolventiem, kuri pēc mācību beigšanas nespēj atrast darbu. Jāveicina darba devēju uzticība Nodarbinātības valsts dienestam, izvēršot kopīgu projektu un iniciatīvu realizēšanu.

Tālāk jāpilnveido sociālais dialogs teritoriju, nozaru un uzņēmumu līmenī. Jācenšas panākt, lai visām lielākajām profesijām būtu izveidotas profesionālās asociācijas un lai par Latvijā norisošo sociālo dialogu un tā mērķiem plašāk būtu informēta visa sabiedrība.

Jāveicina sadarbība starp izglītības sistēmu no vienas puses un darba devējiem un arodbiedrībām no otras. Jāatbalsta darbinieku tiesību propagandēšana masu informācijas līdzekļos, jāveicina darba devēju un darba ņēmēju juridiskā kultūra. Jānodrošina darbtiesiskā regulējuma atbilstība starptautiskajām tiesību normām, reglamentējot darba strīdu izšķiršanas kārtību (šajā reglamentācijā ietverot arī strīdu izšķiršanas savlaicīgumu).

Tirgus mehānismi paši par sevi nenodrošina sociālo taisnīgumu. Lai šāds taisnīgums iestātos, ar valsts institūciju iejaukšanos jāstiprina sociālais dialogs starp darba devējiem un darba ņēmējiem.

Lai sabiedrībā ātrāk iedibinātos industriālās demokrātijas tradīcijas, jautājumi, kas saistīti ar strādājošo tiesībām un trīspusējo sadarbību, vairāk būtu jāizgaismo masu informācijas līdzekļiem.

No tautas attīstības viedokļa ļoti svarīgi ir izskaust nelegālo darbu, kurā pat minimāli nav nodrošinātas strādājošo tiesības. Valsts darba inspekcijai, Nodarbinātības valsts dienestam un Valsts cilvēktiesību birojam kopā ar arodbiedrībām un darba devēju organizācijām jānāk ar konkrētiem priekšlikumiem, kā samazināt nelegālo nodarbinātību.

Jāpieņem darba kodekss, tajā iestrādājot visas normas, kas nepieciešamas, lai darba devējs un darbinieks darba attiecībās būtu līdztiesīgi un darbtiesiskais regulējums atbilstu starptautiskajām tiesību normām. Jāizveido darba strīdu izšķiršanas institūcija — darba tiesu vai darba strīdu komisija.

4. nodaļa

Valsts un privātsektors:

labākas attīstības vides radīšana

Ievads

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā realizētā ekonomiskā politika ir vērsta uz tirgus ekonomikas izveidošanu un ekonomikas subjektu brīvības palielināšanu, tomēr valstij saglabājot sabiedrības interešu pārstāves lomu. Taču jautājums, kāda ir privātsektora1 loma tautas attīstībā un kā privātsektora augsmi labāk saskaņot ar tautas attīstības uzdevumiem, vēl nav pietiekami izdiskutēts — tāpat kā jautājums, cik lielā mērā valstij jāiejaucas, lai nodrošinātu vislabvēlīgākos apstākļus gan privātsektoram, gan tautas attīstībai. Nodaļā atbildes uz šiem jautājumiem meklētas kopsakarā ar ekonomikas struktūras pārmaiņām, tehnoloģijas attīstību un izpratni par tautas attīstības uzdevumiem Latvijā.

Nodaļā sniegts pārskats par privātsektora attīstību, īpaši pievēršoties mazo un vidējo uzņēmumu augsmei un problēmām, aplūkota privātās uzņēmējdarbības iekšējā organizācija un attiecības ar valsti. Nodaļas mērķis ir atspoguļot gan uzņēmēju, gan valsts viedokli un rosināt diskusiju par to, kā uzlabot uzņēmēju un valsts mijiedarbību un kopdarbību, lai ieguvēja būtu visa sabiedrība. Nodaļā secināts, ka privātsektors Latvijā ir nobriedis un gatavs uzņemties plašāku sociālu atbildību par tautas attīstību, taču tam nepieciešama veicinoša valsts ekonomiskā politika un arī lielāka sabiedrības izpratne par privātsektora lomu un iespējām.

1 Privātsektors ir ekonomikas daļa, kurā ekonomisko darbību veic privātuzņēmums, kas atdalīts no valsts sektora. Pie privātsektora pieder personiskais sektors (mājsaimniecības) un firmas. Ekonomisti un likumdevēji uzsver, ka viss, kas nav publiskais īpašums, uzskatāms par privātīpašumu. Publiskais (sabiedriskais) sektors, pēc Latvijas statistikā pieņemtā dalījuma, ir valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi, kā arī uzņēmējsabiedrības, kurās 50 % vai vairāk kapitāla pieder valstij vai pašvaldībām.

 

Privātsektora veidošanās

un attīstība

90. gados Latvijā izveidota likumiska bāze privātsektora attīstībai, atcelta centralizētā plānošana, liberalizētas cenas. Tas radījis principiāli jaunu ekonomiskās rīcības motivāciju un devis iespēju izveidoties tirgus ekonomikai kā sociālo un ekonomisko attiecību kopumam, kas balstīts uz privātīpašumu, brīvu uzņēmējdarbību un konkurenci. Latvijā, tāpat kā citās Centrāleiropas zemēs, tirgus reformas ir nosacījusi atvalstiskošanas un privatizācijas ideoloģija un prakse.

Kā jau analizēts iepriekšējo gadu Pārskatos, privātsektors veidojās, dibinoties jauniem uzņēmumiem un privatizējot vai denacionalizējot (atdodot bijušajiem īpašniekiem) valsts un pašvaldību īpašuma objektus. 1997. gadā privātsektora īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā jau bija 62 %, bet nodarbināto skaitā — 66 %. Privātsektora īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā visās nozarēs nav vienāds. Būvniecībā un tirdzniecībā tas ir tuvs 100 %, apstrādes rūpniecībā un lauksaimniecībā — ap 90 %, bet vismazākais tas ir apgādē ar elektroenerģiju, gāzi un ūdeni (8 %) un izglītībā (4 %). Ekonomikas ministrijas analīze liecina, ka privātsektora īpatsvaru tautsaimniecībā galvenokārt nosaka ar privatizēto valsts īpašumu radītā vērtība.

Privātsektora īpatsvars Latvijā ir līdzīgs citu pārejas valstu rādītājiem. Tā, piemēram, pēc "The Wall Street Journal Europe’s Central European Economic Review" datiem, 1997. gadā Igaunijā privātsektora īpatsvars bija 70 %, Lietuvā — 70 %, Čehijā — 75 %, Ungārijā — 75 %, Polijā — 65 %, Slovēnijā — 50 %, Horvātijā — 55 %, Slovākijā — 75 %, Krievijā — 70 %.

Paredzams, ka privātsektora īpatsvars ekonomikā pieaugs vēl vairāk. Pērngada Pārskatā konstatēts, ka privatizācija tuvojas noslēgumam. Šobrīd Latvijas Privatizācijas aģentūras valdījumā ir visi valsts īpašumi, kurus valdība nolēmusi privatizēt. Valsts īpašumā paredzēts paturēt tikai aptuveni 50 mazos un vidējos specializētos lauksaimniecības, veselības aprūpes, sociālās aprūpes un ceļu uzturēšanas uzņēmumus, kā arī Latvijas pastu, VAS "Latvijas dzelzceļš", un Rīgas Starptautisko lidostu.

Pašreiz dienaskārtībā ir sešu lielu valsts infrastruktūras objektu un transporta firmu, to vidū "Latvenergo" un "Latvijas kuģniecības", privatizācija, kas ir gan politiski, gan ekonomiski sarežģīta. Ar šo objektu privatizāciju ir saistītas ietekmīgu Latvijas privātfirmu un biznesa grupējumu intereses. No tautas interešu viedokļa raugoties, svarīgākais ir nodrošināt, lai privatizācija būtu maksimāli caurspīdīga un lai dabiskais monopols pēc privatizācijas nekļūtu par privātmonopolu. Lielo valsts uzņēmumu privatizācijā būtiski svarīgi ir atrast stratēģiskos investorus un veikt tādu attiecīgās nozares pārstrukturēšanu, lai uzņēmums pēc privatizācijas būtu efektīvs, jo tieši efektivitāte bijusi daudzu privatizēto uzņēmumu klupšanas akmens.

Turpinājums — seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!