Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Atskatoties, pieminot, sirdī turot 1991.gada janvāra barikāžu laiku Rīgā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.01.2011., Nr. 12 (4410) https://www.vestnesis.lv/ta/id/224721

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts ieņēmumu dienests: Par tarifu kvotu pieteikumiem 2010.gadā

Vēl šajā numurā

21.01.2011., Nr. 12 (4410)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Atskatoties, pieminot, sirdī turot 1991.gada janvāra barikāžu laiku Rīgā

Vakar, 20.janvārī, ar dažādiem atceres pasākumiem Latvija atzīmēja 1991.gada barikāžu aizstāvēšanas 20.gadadienu. No rīta Doma laukumā tika iedegts atmiņu ugunskurs – piedalījās Valsts prezidents Valdis Zatlers, Rīgas mērs Nils Ušakovs, Latvijas Tautas frontes pārstāvji. Uzrunājot pasākuma dalībniekus, Valsts prezidents novēlēja ikvienam būt atbildīgam par šodienu un nekad neaizmirst šo barikāžu laiku. Valsts prezidents arī dalījās atmiņās ar klātesošajiem barikāžu dalībniekiem, jaunsargiem un visiem sapulcējušamies
Vakar, 20.janvārī, ar dažādiem atceres pasākumiem Latvija atzīmēja 1991.gada barikāžu aizstāvēšanas 20.gadadienu. Doma laukumā, no lāpām aizdedzot atmiņu ugunskuru: Barikāžu laika Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks, Rīgas mērs Nils Ušakovs, Valsts prezidents Valdis Zatlers, Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais; pasākumā piedalījās arī Zemessardzes jaunsargi. Blakus – piemiņas zīme Barikāžu laikam pie Saeimas nama

Noliekot ziedus II Meža kapos: Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Valsts prezidents Valdis Zatlers un Ministru prezidenta pienākumu izpildītājs vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Vējonis

Piemiņas ugunskurs pie Saeimas nama, un daudzviet citur Latvijā

1991.gada un 2011.gada parlamentārieši, atceroties šos gadus “no … – līdz …”
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Saeimas priekšsēdētājas biedrs Gundars Daudze, malkojot karstu tēju, klausoties jauniešu kora priekšnesumā, kavējoties domās
Foto: Māris Kaparkalējs, Boriss Koļesņikovs, “LV”; Toms Kalniņš, VPK

 

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa:


Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Godātais Valsts prezidenta kungs [Valdis Zatlers]!

Cienījamie deputāti!

Ministri! Ekselences!

Barikāžu aizstāvji!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

“Ja es to visu neuzņemšu filmā, tad pēc mums neviens nezinās, kāds bija 1991.gada janvāris Rīgā. Katrs varēs notikumus interpretēt, kā gribēs. Patiesība būs vienīgi kino. Kādreiz tā būs milzu vērtība.” Šie vārdi pieder Andrim Slapiņam, operatoram, kurš mira ar kameru rokās.

Viņa teiktais man ik reizi liek domāt par to milzu pārliecību un pašaizliedzību, ar kādu katrs no Latvijas patriotiem gāja aizstāvēt mūsu valsti.

Katrs darīja savu darbu – kailām rokām stāvēja uz barikādēm, vārīja tēju, filmēja notikumus, organizēja aizstāvju pulkus no reģioniem. Nav lielu vai mazu varoņu. Katrs bija savā vietā. Katrs sevī atrada varonību, kas palīdzēja nosargāt Latvijai neatkarību un brīvību.

Godātie klātesošie!

Mēs esam sapulcējušies, lai pieminētu 1991.gada barikādes un to aizstāvjus Latvijā, lai atcerētos notikumus, kas pirms divdesmit gadiem mainīja vēstures gaitu ne tikai mūsu zemē, bet arī Baltijā un visā pasaulē. Mēs esam sapulcējušies, lai godinātu tos daudzos cilvēkus, kas barikāžu dienās atrada sevī drosmi, atbildību, patriotismu un ticību nostāties pretim trulam un agonējošam totalitāras valsts pārspēkam.

Divdesmit gadi – tas ir daudz vai maz? Šķiet, tas ir noticis nupat. Daudzi no mums vēl atceras ugunskurus Zaķusalā, tēju Doma baznīcā, betona bluķiem aizklātās ieliņas Vecrīgā un savādo trauksmes un kopības sajūtu, kas bija pārņēmusi cilvēkus ielās. Bet pa šiem divdesmit gadiem ir uzaugusi jau vesela paaudze jauniešu, kas barikāžu dienās vēl nebija dzimuši. Ko šī gadadiena nozīmē viņiem?

Ko tā nozīmē mūsu valstij, kas šajos divdesmit gados ir piedzīvojusi cerību un izaugsmes, vilšanās un krīzes brīžus? Ko mēs šajā laikā esam mācījušies un ko mums joprojām var dot izšķirošu vēstures pagrieziena punktu atcere?

1991.gada janvārī Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju bija nokļuvusi pasaules uzmanības centrā. Baisā padomju impērija, kas ilgus gadu desmitus tika uzskatīta par nesatricināmu, bija pietuvojusies savam sabrukumam. Neviens tobrīd vēl nevarēja paredzēt, kā un cik ātri tas notiks, taču mēs šeit, Baltijā, sajutām pavisam skaidri – pārmaiņas ir neizbēgamas. Mēs zinājām, ka brīvības alkas padomju iekārtā agrāk ir tikušas nežēlīgi apspiestas. Mēs zinājām, ka arī mūsu sapņi un cerības var tikt iemīdītas dubļos ar tiem pašiem zābakiem, kas jau ienēsāti 1956.gadā Ungārijā un 1968.gadā Prāgā.

Īstā cīņa notiek prātā. Īstais spēks mīt sirdī. Uzvari pats savas bailes! Uzvari savu neticību, un tu svinēsi arī uzvaru pār ienaidnieku!

Pirms divdesmit gadiem mēs šajā cīņā uzvarējām. Cilvēkus, kas pulcējās Doma laukumā, vienoja spēks, drosme un bezbailība.

Mūsu barikādes, kas tika uzceltas, lai sargātu televīziju, radio, Augstākās padomes ēku, nenozīmēja, ka mēs baidāmies no uzbrukuma. Daudz lielākā mērā tās bija simbols un izaicinājums, zīme tam, ka okupācijas gados pazemotajai tautai baiļu vairs nav.

Bailes mūsos neiesēja arī 1991.gada 13.janvāra nakts, kad tanku kāpurķēdes samala dzīvus cilvēkus pie Viļņas televīzijas. Mēs noliecām galvas šo brīvības upuru priekšā un zinājām, ka esam gatavi stāties pretī tankiem tāpat kā lietuvieši.

Barikādes vienmēr ir bijušas svarīgs simbols. Tās jau gadu simteņus apzīmē tautas nepakļaušanos negodīgai varai. Barikādes nekad nav bijis uzbrukums, tās vienmēr ir celtas, lai apturētu bruņota pārspēka ienākšanu. Tās vienmēr ir nozīmējušas: “Te mēs stāvam un no savas taisnības neatkāpsimies ne soli!” Franču revolūcijas laikā, 1960.gadu studentu nemieros, 1991.gadā Rīgā un Viļņā barikādes ir iemiesojušas sevī cerības uz pārmaiņām. Teroristi neceļ barikādes. Okupācijas armija neceļ barikādes. Uz barikādēm nāk tauta, kas vēlas nosargāt savu pilsētu, savas mājas un ielas. Nāk nosargāt savu valsti.

Dāmas un kungi!

Cik zīmīgi! 1991.gada barikādes Vecrīgā tika uzceltas ar mērķi nepieļaut parlamenta ēkas ieņemšanu. Toreiz Augstākās padomes darbs un lēmumi tautai bija tik svarīgi, ka daudzi šī mērķa vārdā bija gatavi riskēt pat ar savu dzīvību.

Nosargāsi parlamentu – nosargāsi valsti. Ar tādu pārliecību toreiz ļaudis nāca un “X stundā” bija gatavi kļūt par dzīvo mūri. Neapbruņotu ļaužu aizsargātā Latvijas parlamenta ēka kļuva par mūsu tautas nevardarbīgo un neatlaidīgo neatkarības centienu simbolu.

Mums, tautas ievēlētiem Saeimas deputātiem, vajadzētu paturēt to prātā. Mums jāstrādā tā, lai mēs būtu cienīgi strādāt šajā namā. Lai ar savu darbu mēs ik dienu attaisnotu tautas toreiz doto uzticību un traģiskos upurus.

Mūsu tautas vēsturē to gadu notikumi vienmēr paliks kā iepriekš nepieredzētas kopības sajūtas brīži. Tautas manifestācija krastmalā, sadošanās rokās Baltijas ceļā un sapulcēšanās Doma laukumā barikāžu dienās – tie ir trīs nozīmīgākie notikumi, kuros mēs apjautām savas tautas lielumu un gara spēku.

Tautas vienotību mēs izjutām, kad uz barikādēm Rīgā plūda pašaizliedzīgu ļaužu pulki no visiem Latvijas nostūriem. 1991.gada janvāris bija arī laiks, kad Tautas frontes aicināti uz barikādēm plecu pie pleca ar latviešiem stāvēja krievi, lietuvieši, poļi, ebreji – dažādu tautību Latvijas iedzīvotāji, kas ticēja labākas Latvijas idejai. Viņu patriotisms un sniegtais atbalsta plecs tajās dienās bija ļoti svarīgs, iespējams, pat izšķirošs. Tas palīdzēja mums uzvarēt savā prātā. Tas pārsteidza ienaidnieku.

Tautas vienotības, kopīgo ilgu un cerību dotā enerģija bija tas impulss, kas ļāva mums atjaunot valstisko neatkarību un sākt jaunas, demokrātiskas, eiropeiskas Latvijas veidošanu. Un šobrīd, arī pēc divdesmit gadiem, ir svarīgi nepazaudēt toreiz iegūto spēka vektoru. Ir svarīgi saglabāt dzīvu 1991.gadā izvirzīto augsto mērķi.

Godājamie klātesošie!

Mūsu centieni nosargāt neatkarību bija cieši saistīti ar mūsu izpratni par ģeogrāfisko un kultūras telpu, kurai mums jāpieder. Mēs zinājām, kas ir mūsu valoda, kas ir mūsu kultūra, kādas saimes daļa mēs esam. Tādēļ 1990.gada un 1991.gada notikumos liela nozīme bija draudzīgo valstu gatavībai būt mūsu sabiedrotajiem un aizstāvjiem.

Agrīnais Rietumu demokrātisko valstu atbalsts Baltijas valstu centieniem atgūt neatkarību, Rietumu raidstaciju pārraides latviešu valodā, ārvalstu žurnālistu sniegtā informācija par notikumiem Latvijā, citu brūkošā Varšavas pakta valstu iedvesmojošais piemērs – tas viss mums palīdzēja saglabāt pārliecību, drosmi un ticību idejai par neatkarīgu Latviju.

Mazai nācijai ir svarīgi saglabāt draugus, saglabāt savstarpēju uzticēšanos un paļaušanos uz starptautisku atbalstu kopīgu mērķu un ideālu vārdā. Un izrādījās, ka 50 gadu okupācija nevar būt par šķērsli, lai atgrieztos tur, no kurienes esam nākuši, – pašapzinīgu, rietumniecisku, demokrātisku valstu saimē. Tālaika palīdzīgās rokas sniedzēji un atbalstītāji tagad ir mūsu līdzvērtīgi sabiedrotie un partneri Eiropas un transatlantiskajās organizācijās.

Šodien mēs varam būt pateicīgi par to, ka Latvijas neatkarību izdevās izcīnīt bez daudziem traģiskiem upuriem. Ne velti Baltijas valstu atdalīšanos no Padomju Savienības dēvē par Dziedošo revolūciju – nevardarbīgu pārmaiņu ceļā iegūtais valstiskums kalpoja par iedvesmojošu piemēru daudzām nācijām Austrumeiropā un citur pasaulē.

Un tomēr mums ir jāpatur piemiņā to cilvēku vārdi, kuru dzīvības pārtrūka un kuru likteņi uz mūžiem ir saistīti ar neatkarīgas Latvijas vārdu. Milicijas darbinieki Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko, kas parādīja drosmi stāties pretim OMON kaujiniekiem. Savus profesionālos un pilsoņa pienākumus pildošie kino operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne un šoferis Roberts Mūrnieks. Traģisku notikumu epicentrā nokļuvušais skolnieks Edijs Riekstiņš un barikāžu rīkotājs Ilgvars Grieziņš.

Aicinu ar klusuma brīdi godināt šo drosmīgo cilvēku piemiņu.

Paldies!

Godājamie klātesošie!

Demokrātiska, brīva valsts ir jāveido un jāaizstāv katru dienu, katru stundu. Pirms divdesmit gadiem mēs Latvijas valsti sargājām pret svešu varu. Tagad mums jāturpina būt modriem un jābūt gataviem katrā savā solī būt joprojām tajā pašā barikāžu pusē. Taisnīguma, valstiskuma, patriotisma un tautas sirdsapziņas pusē. Es aicinu paturēt prātā Barikāžu dienu notikumus un smelties tajos spēku un ticību.

Šajās dienās man bieži jautā – vai viss nav mainījies? Vai ticība nav zudusi? Vai jaunā paaudze spētu izšķirošā brīdī celties kājās un aizstāvēt savu valsti?

Es atbildu: “Jā, spētu.” Šādu pārliecību man ik reizi sniedz svinīgās 1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmju pasniegšanas ceremonijas, kur skolēni no visas Latvijas lasa savus sacerējumus un pat pašu radītu dzeju. Es viņu acīs redzu to pašu uguni, to pašu degsmi un mīlestību pret savu valsti, kas redzama apbalvojumu saņēmēju acīs.

Mēs esam tik stipri, cik stipras alkas mājo mūsu sirdīs. Mēs esam tik brīvi, cik brīvs ir mūsu gars. Mēs esam tik sīksti, cik sīksti mūsos ir iesakņojusies tautas atmiņa.

Stāstīsim saviem bērniem un mazbērniem mūsu tautas likteņstāstus! Lai katra stunda šajās dienās mums atgādina dārgāko, kas mums ir, – savu valsti un brīvību.

Lai mūžam brīva un plaukstoša Latvija!

Dievs, svētī Latviju!


Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas runa Saeimas 20.janvāra sēdē par godu 1991.gada barikāžu aizstāvjiem

 

Par barikādēm veltītu piemiņas pasākumu pie parlamenta ēkas

20.janvārī barikādēm veltītā piemiņas pasākumā pie parlamenta ēkas Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pateicās visiem 1991.gada Latvijas neatkarības aizstāvjiem. “Paldies visiem, kuri ticēja, cerēja! Tikai visi kopā mēs nosargājām savu valsti!” uzsvēra S.Āboltiņa.

“Kad 1991.gada janvārī Latvijas patrioti devās sargāt neatkarību, ikviens atrada savu vietu sarežģītajos vēstures notikumu virpuļos,” teica Saeimas priekšsēdētāja. “Bija tādi, kas drosmīgi devās uz barikādēm, gatavi kailām rokām stāties pretī tankiem, bija tādi, kas vārīja tēju un zupu, latvju māmuļas cimdos ieauda stipros latviešu rakstus, lai brīvības aizstāvjiem nesaltu rokas. Savukārt citi aizstāvji drebošām sirdīm palika mājās, sargājot pavardu un tos, kuri tālāk dzīvos nosargātajā Latvijas valstī, bija tādi, kas filmēja un pierakstīja to dienu notikumus,” sacīja Saeimas priekšsēdētāja.

“Lai kādas mums šajos divdesmit gados bijušas vilšanās un nepiepildītu cerību sajūtas, svarīgi atcerēties svarīgāko – mums ir brīva un neatkarīga valsts. Ja ticēsim, ka visi kopā padarīsim šo valsti labāku, mums izdosies. Jo valsts ir tās cilvēki – ikviens no mums,” pauda S.Āboltiņa.

Godinot mūsu valsts neatkarības aizstāvjus, pie Saeimas nama tika iedegts ugunskurs, un svinīgā piemiņas pasākumā Saeimas priekšsēdētāja 20 barikāžu dalībniekiem pasniedza 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Klātesošie, pie ugunskura cienājoties ar karstu tēju un biezputru, kā arī klausoties Rīgas 45.vidusskolas kamerkora un Juglas vidusskolas jauktā kora muzicēšanā, kavējās atmiņās par 1991.gada janvāra dienām. Pasākuma dalībniekiem arī bija iespēja Saeimas nama Lielajā vestibilā apskatīt fotogrāfiju izstādi, kurā fiksēti barikāžu dienu notikumi.

 

Par īstas ceturtās – masmediju – varas dzimšanu barikāžu laikā

19.janvārī, tiekoties ar 1991.gada barikāžu laika žurnālistiem, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzsvēra, ka barikāžu laikā, neskatoties uz padomju totalitārās varas 50 gadiem, piedzima īsta ceturtā vara.

Uzrunājot svinīgā pasākuma dalībniekus, S.Āboltiņa pateicās par viņu drosmi un misijas apziņu, pildot savus pienākumus barikāžu laikā. “Ne jau velti vieni no galvenajiem OMON uzbrukuma mērķiem bija radio un televīzija. Ne jau velti šāva uz kino operatoriem. Tās bija viņu bailes, ka tiks iemūžināta patiesība, varonība un kādas mazas valsts alkas pēc brīvības, ko ieraudzītu visa pasaule,” sacīja Saeimas priekšsēdētāja. Viņa pieminēja Bastejkalnā nošautā Andra Slapiņa pēdējos vārdus: “Filmē mani!”, kas mums saka: viņš bija gatavs radīt vēsturiskas patiesības liecības ne tikai ar savu darbu, bet pat ar savu nāvi. “Tas ir apbrīnojams varonības un pašaizliedzības paraugs,” uzsvēra S.Āboltiņa.

S.Āboltiņa pauda, ka pirms divdesmit gadiem Latvijas patrioti devās pildīt savu misiju. Par spīti traģiskajiem notikumiem cilvēki devās uz barikādēm, citi uz Rīgu sūtīja stipriem latviešu rakstiem izrakstītus cimdus, lai aizstāvjiem nesalst rokas, citi gatavoja zupu un nesa tēju. Savukārt žurnālisti veica savu svarīgo misiju – informēja cilvēkus, cik būtiski ir tieši šobrīd nosargāt savu valsti, teica Saeimas priekšsēdētāja.

Tikšanās ar barikāžu laika žurnālistiem, operatoriem un fotogrāfiem notika Saeimas nama Viesu zālē. Piedalīties tajā bija aicināti vairāk nekā 100 aktīvistu, kuri 1991.gadā iesaistījās barikāžu laika notikumu atspoguļošanā.

Saeimas preses dienests

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!