Akadēmiķis profesors Bruno Puriņš

16.12.1928.–21.05.2001.

Mūžībā aizgājis mūsu kolēģis Bruno Puriņš, izcils zinātnieks fizikālās ķīmijas un neorganisko materiālu tehnoloģijas nozarē. Atzinību un augstu novērtējumu guvuši viņa vadītie pētījumi metālu korozijā, metālu elektroķīmiskajā izgulsnēšanā, bet it īpaši elektroķīmiskajā ekstrakcijā, izmantojot šķidrās membrānas.

Bruno Puriņš dzimis 1928.gadā Ukrainā, kur viņa tēvs, latvietis, gājis bojā Staļina represiju dzirnās. Ar izcilību beidzis LVU Ķīmijas fakultāti, B.Puriņš 1951.gadā sāka darbu Zinātņu akadēmijas Ķīmijas (tagad Neorganiskās ķīmijas) institūtā, laika gaitā kļūdams par Elektroķīmijas laboratorijas vadītāju (1957–1996), par institūta direktoru (1962–1984). Viņš bija izcilās ķīmiķes Lidijas Liepiņas skolnieks un darba turpinātājs fizikālajā ķīmijā. Aizgājējs Latvijas Zinātņu akadēmijā bija Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļas akadēmiķis sekretārs (1975–1984), Akadēmijas prezidents (1984–1989). Viņu ievēlēja arī par PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli (1984) un īsteno locekli (1987, vēlāk — Krievijas ZA akadēmiķi). 2000. gadā B.Puriņam piešķīra Valsts emeritētā zinātnieka nosaukumu, taču arī pēc tam viņš joprojām bija aktīvs pētnieks.

B.Puriņa darba rezultāti ietverti trijās monogrāfijās, vairāk nekā 200 publikācijās, viņš saņēmis ap 50 autorapliecību un patentus. Elektroķīmiskā ekstrakcija uzlūkojama kā jauns zinātnisks virziens, kurā B.Puriņš guva starptautisku atzinību. Šī metode ļāva izdalīt metālus — rēniju, palādiju, platīnu no ļoti atšķaidītiem šķīdumiem, radīt bezatlikuma tehnoloģijas. B.Puriņa vadībā aizstāvētas 17 zinātņu kandidāta disertācijas, viņš konsultējis trīs zinātņu doktora darbus.

22 gadus vadīdams Neorganiskās ķīmijas institūtu, B.Puriņš daudz pūļu veltījis tā pētniecības pamatvirzienu un eksperimentālās bāzes nostiprināšanai. Ar viņa aktīvu atbalstu republikā tika izveidots antikorozijas dienests. Augsti vērtējama arī B.Puriņa darbība Zinātņu akadēmijas prezidenta amatā sarežģītā vēstures laikmetā. B.Puriņš ir bijis "Zinātņu Akadēmijas Vēstu" Ķīmijas sērijas galvenais redaktors un pēdējā laikā vairāku Krievijas zinātnisko žurnālu redkolēģiju loceklis, bijis Ļeņina un PSRS Valsts prēmiju komitejas zinātnē un tehnikā, Padomju ķīmiķu nacionālās komitejas loceklis.

Akadēmiķa zinātniskie nopelni atzīmēti ar Latvijas PSR Valsts prēmiju (1970), PSRS Ministru padomes prēmiju (1976), LZA Gustava Vanaga balvu (1988). Viņam piešķirts Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka nosaukums (1978), viņš saņēmis Čehoslovākijas Zinātņu akadēmijas J.Heirovska Zelta medaļu (1989), apbalvots ar ordeni "Goda zīme" (1976) un Darba Sarkanā Karoga ordeni (1986) un pavisam nesen — ar Krievijas Tautu draudzības ordeni (2000).

Bruno Puriņam bija raksturīgas vispusīgas zināšanas, mērķtiecīgs un racionāls vadības stils, prasme sarežģītās situācijās rast "zelta vidusceļu". Optimisms, labestīga, iejūtīga un reizē prasīga attieksme pret darbiniekiem, laba humora izjūta ļāva Bruno Puriņam iemantot un saglabāt kolēģu uzticību, cieņu un simpātijas gan Zinātņu akadēmijā, gan institūtā, gan plašākās sabiedrības aprindās.

Jānis Stradiņš, Tālis Millers, Jānis Lielpēters, Raimonds Valters, Jānis Grabis