Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kādi esam un kādi ar Latviju izejam pasaulē (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.02.1999., Nr. 41/42 https://www.vestnesis.lv/ta/id/21721

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas unikālā pagātne starptautiskajos dokumentos

Vēl šajā numurā

12.02.1999., Nr. 41/42

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kādi esam un kādi ar Latviju izejam pasaulē

Vakar, 11. februārī, Rīgā turpinājās Latvijas diplomātiskā korpusa gadskārtējā darba sanāksme

 

Diplomātu domas

"Latvijas Vēstnesim":

 

Pēteris Vaivars, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ukrainā un Moldovas Republikā

 

— Kas, jūsuprāt, ir visvērtīgākais šajā sanāksmē?

— Ir vairāki faktori, kāpēc šāda sanāksme ir ļoti vērtīga. Tā ir vērtīga tāpēc, ka mēs paši satiekamies savā starpā. Apmaināmies domām, dalāmies pieredzē. Jo katrā vēstniecībā darbs tomēr rit citādi. Un tā mēs varam cits no cita pamācīties. Un šī ir iespēja, kad mēs tieši no cilvēkiem varam dzirdēt, kas veido Latvijas politiku, kas notiek mūsu valstī, kādas ir jaunās valdības domas. Arī no pašas ministrijas informācija vēstniecības tomēr sasniedz dažkārt tikai daļēji. Šeit mēs visus jautājumus varam pārrunāt uzreiz kompleksi. Palūkoties, kādas ir jaunas idejas.

— Kā, raugoties no Ukrainas, izskatās Latvijas pašreizējā situācija un šeit notiekošie procesi?

— Es domāju, ka ļoti pozitīvi. Latvija un vispār Baltijas valstis Ukrainai ir ļoti labs paraugs, kā valstis, kas vēl pirms septiņiem vai astoņiem gadiem bija uz vienas starta līnijas jeb " vienā bļodā", tomēr ir sasniegušas ļoti dažādus līmeņus gan ekonomikā, gan politikā, gan sociālajā sfērā. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem mūsu vēstniecībai ir, lai mēs par to maksimāli plaši informētu. Jo Ukrainā reformu process buksē. Jau diezgan ilgi valsts ir tādā kā labilā stāvoklī, un nav iekšpolitiski skaidri definēts, ko Ukraina darīs: vai tā tuvināsies Krievijai vai tomēr virzīsies uz Eiropas pusi. Jo pretrunas starp dažādiem varas zariem — starp parlamentu un valdību un starp prezidentu ir ļoti lielas.

— Vai šos svaru kausus, uz kuru pusi Ukrainai virzīties, ir arī kā iespaidojusi Krievijas krīze?

— Nenoliedzami. Jo Ukrainai galvenās tirdznieciski ekonomiskās saites bija ar Krieviju. Un, protams, Krievijas krīze izraisīja arī zināmus krīzes procesus Ukrainā.

Tas politiķiem un biznesa cilvēkiem tagad liek domāt — vai ciešas saites ar Krieviju, ar Baltkrieviju ir tas īstais ceļš, kas var dot valstij stabilu attīstību un skaidru perspektīvu. Baltijas valstu modelis ir labs paraugs Ukrainai — ka valsts, stingri nospraužot savu ārpolitikas kursu, var sasniegt daudz vairāk.

 

 

Ojārs Kalniņš, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs un Meksikas Savienotajās Valstīs

 

— Ko jūs sagaidāt no šīs darba sanāksmes Rīgā?

— Man galvenais ir uzzināt no citiem vēstniekiem, kādi ir viņu uzskati par lietām citās valstīs. Protams, mums pienāk informācija no ārzemēm, bet ir ļoti svarīgi, ka lietas var pārrunāt tieši.

Otrais mērķis, uzturoties šeit, Rīgā, ir iepazīties ar jauno valdību, uzzināt tās programmas prioritātes un konkrēti pārrunāt, kā varam šīs lietas veikt.

— Drīz sakarā ar vēstnieku rotāciju beigsies jūsu pilnvaru laiks Vašingtonā.

— Konkrēts mana darba beigu termiņš Vašingtonā vēl nav noteikts. Es personīgi pats to plānoju uz gada beigām. Redzēsim, ko domā Ārlietu ministrija. Nākotnē es domāju pilnīgi pārcelties uz Rīgu. Esmu ar mieru runāt ar Ārlietu ministriju un arī ar citām valdības iestādēm, kā arī ar privāto sektoru. Man ir interese turpināt darbu Latvijas labā, un redzēs, vai ir jaunas lietas, ko es varētu darīt. Esmu cilvēks, kas dzīvē meklē aizvien jaunus izaicinājumus.

— Ko jūs vēl gribat pagūt pašreizējā vēstnieka amatā Vašingtonā?

— Šogad vēl jāpaveic divas lietas. Pirmā ir NATO sanāksme aprīlī Vašingtonā. Mums rūpīgi jāgatavojas, lai tā Latvijai izietu gludi.

Otrais — mums vienmēr bijis mērķis veicināt ASV investīcijas Latvijā. Es ceru sadarbībā ar jauno valdību un tieši ar Krištopana kungu šogad noorganizēt vienu vizīti Amerikā, kuras laikā varētu pārrunāt nopietnas biznesa iespējas.

Vēl no tīri praktiskā viedokļa es gribētu nodrošināt jaunās vēstniecības ēkas nopirkšanu Vašingtonā. Kaut arī es pats šajā amatā to nepiedzīvošu, bet gribētu šo jautājumu vismaz nokārtot.

Ir ļoti svarīgi Latvijas ārpolitikas nākotnei — iegādāties pienācīgas telpas vēstniecības vajadzībām.

— Es zinu, ka attiecīgā ēka jau ir nolūkota.

— Jā, tā ir nolūkota, un mēs jau esam uzsākuši sarunas ar pārdevējiem un viņu juristiem. Diemžēl ir arī vairāki citi potenciāli pircēji, kas varētu mūs izkonkurēt. Bet es ceru, ka šis darījums izdosies. Jo šī ēka ir ideāla mūsu vajadzībām.

 

Andris Vilcāns, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Uzbekistānas Republikā un Kirgizstānas Republikā

— Kā jūs raksturotu šo vēstnieku sanāksmi Rīgā?

— Ka tā ir ļoti reta izdevība vēstniekiem tikties. Četros gados, kopš strādāju par vēstnieku, es lielāko daļu savu kolēģu nemaz neesmu redzējis. Protams, apmainīties viedokļiem par vēstniecību darba apstākļiem un mūsu kopīgo situāciju ir ārkārtīgi vērtīgi.

— Kā Latvijas politiskie un ekonomiskie procesi izskatās no ģeogrāfiski tālās Taškentas ?

— Izskatās ievērojami labāk, nekā tas tiek atspoguļots Latvijas presē. Jo gan ekonomiskie rādītāji, gan daudzas citas lietas, no malas raugoties, izskatās daudz labāk.

No Centrālās Āzijas valstu attīstības viedokļa mums Latvijā nu galīgi nav par ko gausties.

— Kāda ir pašreizējā situācija Uzbekistānā un Kirgizstānā? Cik stipri šo valstu ekonomiku iespaidojusi Krievijas krīze?

— Protams, šis iespaids ir spēcīgs. Taču šīs valstis nav iespaidojusi tikai Krievijas krīze vien. Liels ir arī Dienvidaustrumāzijas valstu krīzes iespaids. Jo, piemēram, Uzbekistānas ārējā tirdzniecībā Krievijas un Korejas kopējais īpatsvars ir 25%. Taču Uzbekistāna īsteno diezgan izolētu monetāro politiku un līdz ar to tā nav īpaši saistīta ar starptautiskajiem finansu tirgiem. Tādējādi šo krīžu iespaids Uzbekistānā tomēr ir krietni mazāks, nekā tas būtu varējis būt citos apstākļos.

— Kā jūs vērtējat Latvijas ekonomisko sadarbību ar Uzbekistānu un Kirgizstānu?

— Sadarbībā ar Uzbekistānu mums ir viena no pilnīgākajām starpvalstu līgumu bāzēm, un tas, protams, ir labs pamats šo attiecību tālākajai attīstībai. Mums jau ir vairāk nekā 20 dažādi līgumi, tai skaitā līgums par savstarpēju investīciju aizsardzību, par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem, par tiesisko palīdzību utt. Tiesa, pagaidām mūsu savstarpējās tirdzniecības apjomi vēl nav sevišķi lieli. Protams, vislielāko interesi izraisa Uzbekistānas kokvilnas tranzīts , jo apmēram 30% no kopīgā Uzbekistānas kokvilnas eksporta tiek nosūtīts caur Latvijas ostām. Ar Kirgizstānu mūsu ekonomiskie kontakti tikko kā uzsākti. Un tā ir arī relatīvi maza valsts, salīdzinot ar Uzbekistānu. Ar relatīvi mazām iespējām. Taču, labi pastrādājot, arī tur iespējams atrast noieta tirgu Latvijas produkcijai.

 

 

Oļģerts Pavlovskis, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Spānijā

 

— Ko jūs visvairāk sagaidījāt no šīs sanāksmes?

— Pats svarīgākais, tāpat kā iepriekšējo gadu sanāksmēs, ir koordinēt mūsu darbību . Un arī iespēja pārrunāt ar ministrijas darbiniekiem prioritātes, ko mums kā vēstniekiem vajadzētu akcentēt. Lai būtu tādas sava veida divas frontes. Viena šeit no Rīgas. Un otra no mūsu vēstniecībām attiecīgo valstu galvaspilsētās. Lai mēs savas valsts intereses varētu virzīt vēl mērķtiecīgāk. Šāda veida sanāksmes patiešām ir ļoti svarīgas, un tām jānotiek vismaz reizi gadā.

— Kā Latvijas politiskie procesi izskatās, no Madrides raugoties ?

— Madridē mūsu lietas izskatās samērā pozitīvi. Spānija ir mainījusi savu viedokli. Vēl pirms dažiem gadiem Spānija nebija pārāk sajūsmināta par Eiropas Savienības paplašināšanos, bet tagad tā atbalsta paplašināšanās procesu. Spānija arī ir pret to, ka kandidātvalstis tiek sadalītas vairākās grupās. Spānijas pieeja bija un joprojām ir, ka ar visām valstīm jāsāk sarunas uzreiz. Ar visām valstīm, kas ir spējīgas sākt šīs sarunas. Viņi to sauc par regates modeli. Citiem vārdiem, visi kopīgi šķērso starta līniju, un tad nu mērķi sasniedz katrs pēc savām spējām.

Taču Spānija arī pastāv uz to, lai netiktu samazināti strukturālie fondi. Jo Spānija no ES ir guvusi ļoti daudz finansiāli — gan ceļu, gan skolu, gan slimnīcu būvei utt. Bet Spānijas dzīves standarts tomēr vēl ir tikai 75% no ES vidējā standarta. Un spāņi uzskata, kamēr viņi nav sasnieguši ES caurmēra līmeni, viņiem joprojām pienākas šie fondi. Un spāņi nevēlas, ka šie fondi tiek samazināti uz viņu rēķina. Pēc Spānijas domām, tas tad izskatītos tā, it kā nabadzīgajām ES dalībvalstīm jāfinansē šīs organizācijas paplašināšanās. Tātad Spānija ir par ES paplašināšanos, taču uzskata, ka tam ir jāatrod papildu līdzekļi.

— Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojama Spānijas attieksmes maiņa pret ES paplašināšanos? Jo sākotnēji negatīvajai nostājai taču būtībā bija loģisks, pašas Spānijas ekonomiskajās interesēs balstīts pamatojums.

— Jā, protams. Spānijas attieksmes pozitīvā maiņa pret Latvijas virzību uz ES, manuprāt, ir galvenokārt mūsu Ārlietu ministrijas nopelns. Jo vienmēr jau atbalsta to, kuru pazīst. Agrāk mēs Spānijai bijām tikai okupēta valsts. Arī Spānijā ilgus gadus bija autoritāra valdība, kam ar Padomju Savienību bija minimāli sakari. Tādēļ Latvijas okupācijas laikā spāņi par mums nevarēja uzzināt gandrīz neko. Vārdu sakot, viņi mūs nepazina, un tad mēs viņiem — bijuši nebijuši. Taču pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mums nodibinājās diplomātiskās attiecības, mēs sākām aktīvu informatīvo darbu, sākās sabiedrisko organizāciju kontakti, ekonomiskā sadarbība, sportistu kontakti. Tā Spānijā vairojās informētība par Latviju .

Bet ir vēl arī otrs izskaidrojums šādai attieksmes maiņai. Spānija vēlas būt nopietna ES dalībvalsts. Tāda, kuru ņem nopietni, kurai ir savs iespaids ES. Līdz ar to Spānija sāk interesēties par visu, kas notiek Eiropas Savienībā, atmetot savu kādreizējo provinciālismu un nomainot to pret aktīvu politisku un diplomātisku darbību.

 

 

Mārtiņš Virsis, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Austrijas Republikā, Ungārijas Republikā, Šveices Konfederācijā, Lihtenšteinā, Slovākijas Republikā un Slovēnijas Republikā

 

— Jūs no visiem mūsu valsts diplomātiem esat akreditēts visvairāk valstīs. Kā kopumā, balstoties šajā ļoti daudzveidīgajā pieredzē, jūs vērtējat Latvijas pašreizējo attīstības līmeni un mūsu starptautisko situāciju?

— Viss pie mums ir daudz maz normāli un atbilst tiem pašiem demokrātijas principiem kā citur.

— Jums ir ļoti sarežģīta misija — pārstāvēt Latviju sešās valstīs. Kurā no tām jūs veicat savas galvenās vēstnieka aktivitātes? Vai Austrijā, kur ir arī jūsu rezidence?

— Neapšaubāmi, Austrijā, jo mana rezidence ir Vīnē. Tas ir noteikts arī ģeogrāfiski. Diemžēl iespējas darboties vienlīdz aktīvi arī citās valstīs ierobežo mūsu budžeta iespējas. Jau sanāksmes pirmajā dienā mēs skārām budžeta jautājumus. Un ir būtiski, ka sanāksmē piedalās arī Latvijas finansu ministrs.

 

 

Mārtiņš Perts, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Itālijas Republikā un Grieķijas Republikā

 

— Kas ir pats aktuālākais, ko jūs gribējāt šajā vēstnieku sanāksmē noskaidrot un izrunāt — ņemot vērā, ka pārstāvat Latvijas intereses divās valstīs?

— Ņemot vērā manu dubulto akreditāciju, aktuāls ir viss, kas saistās ar reģionu, kurā es strādāju. Gan Itālija, gan Grieķija abas ir gan Eiropas Savienības, gan NATO valstis, un līdz ar to tās ir svarīgas Latvijas stratēģiskajā ceļā uz šīm starptautiskajām organizācijām.

Otrkārt, aktuāli ir Latvijas divpusējās sadarbības aspekti ar katru no šīm valstīm. Es uzskatu, ka gan ar Itāliju, gan ar Grieķiju mēs varam sadarboties pilnīgi visos aspektos. Piemēram, ar Itāliju mums var sekmīgi attīstīties sadarbība kultūras jomā. Turklāt ne tikai starp Itāliju un Latviju, bet starp Itāliju un Baltijas valstīm. Sadarbība jau visā Baltijas jūras valstu kontekstā. Tātad varētu jau runāt par Vidusjūras reģiona un Baltijas jūras reģiona sadarbību.

Un, protams, paliek vēsturiski kopīgie saskarsmes punkti — ka mūsu valstis ir jūras valstis. No šejienes arī — papildu ekonomiskās sadarbības iespējas.

Sadarbībā ar Grieķiju aktuālākais šobrīd ir Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizītes sagatavošana — tā notiks martā.

 

Kārlis Eihenbaums, pastāvīgais pārstāvis Ķīmisko ieroču aizliegšanas organizācijā

 

— Jūsu rezidence atrodas Nīderlandē. Kā, no poētiskās tulpju zemes raugoties, izskatās Latvija ar mūsu problēmām un mūsu attīstību?

— Iebraucot Rīgā, šķiet, ka pats aktuālākais šeit ir sals — temperatūra ik dienu ir krietni vien mīnusos.

Bet runājot par Latvijas attiecībām ar Nīderlandi, jāteic, ka pagājušais bija pozitīvo pārmaiņu gads. Ir vērojams būtisks pieaugums mūsu ostu sadarbībā un mūsu ekonomisko attiecību jomā kopumā. Mums, no savas valsts interešu viedokļa raugoties, ir jādara viss, lai izmantotu Nīderlandes lielo pieredzi Eiropas Savienībā. Jo holandieši ir izcili eksperti ES iekšējās lietās. Viņi zina daudz ko tādu, bez kā mēs varētu lauzties atvērtās durvīs. Bet nīderlandieši mums var pateikt priekšā, kas un kā darāms. Jo nīderlandieši līdz šim ir pratuši ļoti veiksmīgi apgūt ES birokrātiju — es domāju birokrātiju labākajā nozīmē.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!