Dziesmā turoties

Aizvadīto Dzejas dienu atklāšanas uzrunā pie Raiņa pieminekļa Olafs Gūtmanis mudināja ar lielāku rūpību un mīlestību kopt latviešu valodu, kas mums "iz tautas dziesmām, iz mūsu literatūras klasikas devusi tik daudz mīļuma un garīga spēka, likusi tikumisku pamatu mūsu kā tautas pastāvēšanai". Par to mēs runājām arī, drīz pēc tam ciemojoties Gūtmaņu ģimenes jaunatgūtajā mājā klusā Liepājas ieliņā, kur pašas stiprākās ir tuvējās jūras smaržas. Kaut gan rakstnieks smej, ka nu viņiem ar dzīvesbiedri Velgu kā trūcīgiem namsaimniekiem ar tikpat trūcīgiem īrniekiem iznākot piestrādāt arī par sētniekiem, viņiem te ļoti patīk. Velgas tēvs, Latvijas armijas virsnieks, pēc mājas nacionalizācijas viņai vairākkārt teicis: "Gan jau pienāks laiks, kad tu atkal varēsi te dzīvot. Tā ir laba māja, celta no oša koka."

Māja tiešām elpo, un elpa ir arī daudzajiem Velgas mākslas darbiem un rakstnieka lielajai bibliotēkai. Kaut gan Olafs Gūtmanis pēc deportācijas un atkārtotās izsūtīšanas vēlu tika pie izglītības un tikai 37 gadu vecumā izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu ("Stiprie mezgli", 1964), viņš latviešu literatūrā iedzinis savu vagu ar dzejoļu grāmatām "Zilā glūda", "Disonanse", "Atgriešanās ceļš" un "Saulgrieži", ar vairākiem stāstu un tēlojumu krājumiem, bērnu grāmatām un tulkojumiem.

Savu 70. dzimšanas dienu Olafs Gūtmanis sagaidīja ar brieduma gadu dzeju, kas lasāma grāmatā "Godavārti", un ļoti lielā mērā tieši ar viņa darbu un iniciatīvu Liepājas nodaļas tautfrontieši Latvijas Tautas frontes 10.gadadienas priekšvakarā izdeva grāmatu "Atmiņas nākotnei".

Uz apsolīto zemi ejam,

Pie dziesmas turamies. Bez tās

Kas būtu mēs šai izkaltušā

Un neauglīgā klajumā?

(Olafs Gūtmanis. "Ak celies, dziesma...")

Kopā ar Agri Engelmani, arī liepājnieku, Olafs Gūtmanis sumināts arī lielo Dziesmu svētku estrādē, jo viņu smalkie darbiņi, kā raksta kritiķi, liek kopkorim vienoties "ne tikai spēkā, bet arī trauslumā".

"Es domāju, ka mums bieži vien pietrūkst patriotisma," toreiz Liepājā sacīja dzejnieks. "Gribētos ar jaunatni runāt par dzimtenes mīlestību. Tikai nezinu, kā to lai dara. Vārdos jau neviens neklausās. Neieklausās. Bet jārunā būtu. Un vispirms — par mūsu valodu."

Un nu pienākusi no Liepājas vēstule ar Olafa Gūtmaņa pārdomām šai sakarā. Lai ieklausāmies!

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Olafa Gūtmaņa portrets. Alda Kļaviņa ogles zīmējums

Sargājot savu patības sargātāju

Tas šķiet tik vienkārši un pašsaprotami — runāt, domāt, lasīt, rakstīt dzimtajā valodā. Par tās likteni rūpējas valodnieki, to aizsargā likumi, un mūsu, rakstnieku, pienākums to kopt un godā turēt. Taču pienāk laiki, kad valodas jautājumi saasinās, tā kļūst par ieganstu politiskām spēlēm, tās liktenis nav vairs tikai valodnieku ziņā — mēs visi, kas latvieši esam, tiekam aicināti uz savas valodas aizstāvību, aizsargājot to no pašu un svešu tieksmēm latviešu valodu izkropļot, noplicināt, padarīt tikai par lietišķu saziņas līdzekli, aizvien vairāk zaudējot tās poētiskās īpašības, ko valodai grūtā pašizcīņā ar vācu un krievu ietekmēm aizsākusi un attīstījusi mūsu folklora. Kādus attīstības posmus pirmajā un otrajā atmodā pārdzīvojusi mūsu valoda, kā par tās atdzimšanu un kuplināšanu cīnījušies atmodas laiku dižgari — Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Jānis Endzelīns un daudzi citi, tas jāatceras vēlreiz un atkal, jo mūsu trešā atmoda diemžēl nav iezīmējusies ar latviešu valodas spēju uzplaukumu. Tā, lolota un sargāta, padomjlaiku nelabvēlīgajā klimatā nu, saulītei austot, izrādās vairāk apdraudēta nekā jelkad. Ar attieksmi pret to. Sākot ar likumdevējiem un beidzot ar sveštautiešiem, kuri to mācās, zobus sakoduši. Un aizvien grūtāk kļūst valodu pasargāt no piesārņošanas, svešādām ietekmēm, nepareizrakstības. Aizstāvju ir daudz — valodnieki, rakstnieki, aktieri, daļa žurnālistu, dziļi inteliģentas personības dažādās nozarēs, bet valdības politika gan pagātnē, gan arī pašlaik attieksmē pret kultūru ir tik inerta, vienaldzīga, par noraidoša, ka garīgais klimats valstī ir sabojājies un kultūras un līdz ar to valodas uzplaukumam tik nelabvēlīgs, ka jābrīnās — kā mēs paši varam sev tik ļaunu vēlēt?

Var būt dažādi skatpunkti un redzes viedokļi (tie jau pausti vairākkārt) par mūsu valodas pašreizējo stāvokli, par tās iespējām tuvākā un talākā nākotnē attīrīties un attīstīties. Un tad nāk prātā, ka par latviešiem jo daudzos gadījumos varam saukties vien nosacīti un mūsu cīņa par latviešu valodas pastāvēšanu ir ciešā saistībā ar dažādiem pavērsieniem mūsu pašu likteņos. Kā piemēru varu minēt vairākus faktus iz paša dzīves.

Bērnība latviska, skolā ieliktie valodas pamati tik pamatīgi, ka tos jūt cauri visai dzīvei. Mātesmāte pēc tautības vāciete, trīs gadi vācu bērnudārzā, lai apgūtu arī šo valodu. Māte pārvalda arī krievu valodu, jo bēgļu gaitās Poltavā beigusi krievu ģimnāziju.

Izsūtījums 1941. gada 14. jūnijā — un sešus gadus esam krieviskā vidē, spiesti mācīties krieviski. Es gan daru to labprāt, pat ar aizrautību, lai varētu lasīt grāmatas, jo jau no bērnības esmu piejaucēts lasīšanai.

Ziemeļos aiz Polārā loka, vairākus gadus strādādams par zvejas brigāžu brigadieri, esmu pilnīgi izolēts no latviešu sabiedrības. Brigādes internacionālas: rietumukraiņi, Ļeņingradas apgabala somi, Pievolgas vācieši. Kā noplicinājusies un sajaukusies Pievolgas vāciešu dzimtā valoda, var secināt no viena teikuma: Gib mīr das tapor hēr, ich will das Konec aphaken... (Padod šurp man cirvi, es gribu nocirst galu (virvei)...) Baiga asimilācijas aina, ko toreiz vēl neapjēdzu.

Pēc tam divus gadus pavadu ostas ciematā Ustj–Portā inteliģentu latviešu trimdinieku sabiedrībā. Daudz latviešu grāmatu, pēc kara atsūtītas no dzimtenes. Saieti, kuros tiek dziedātas daudz un dažādas dziesmas. Pirmoreiz dziļi izjusta latvietības apziņa.

Trīs gadi Latvijā, atbēgot no trimdas. Divdesmit gadu vecumā vakarskolas 8. klasē. Zinību alkas. Pirmie mēģinājumi dzejā. Un atkal uz sešiem gadiem trimdā — sādžā, kur vienīgās iestādes ir kolektīvās saimniecības kantoris un četrgadīgā pamatskola. Visi sādžas iedzīvotāji kādreizējie un toreizējie "izkulakotie", izsūtītie, nometinātie sodu izcietušie lēģernieki. Starp tiem daudz lietuviešu no Žemaitijas. Latvieši esam tikai dažas ģimenes. Darbā savā starpā runājam krieviski, lai gan mūsu vidū ir indietis, ķīnietis, polis, armēnis, ukraiņi, igauniete. Grāmata — retums. Lai nezaudētu garīgo aktivitāti, pie nometināta krievu profesora mācos latīņu valodu, tulkoju Puškina "Jevgeņiju Oņeginu". Bet vide iesūc. Sāku domāt krieviski.

Divdesmit piecu gadu vecumā rajona centrā gribu pabeigt vidusskolu, turpināt izglītību. Skolas laikā dzīvoju zemnīcā pie Melānijas Vanagas. Par cik skolā mani krievisko un cenšas uzpotēt padomju ideoloģiju, par tik Melānija ar savu dziļi latvisko būtību atsārņo mani no nogulsnēm. Tas ir glābiņš no pārkrievošanās. Taču vēl četri gadi jāpavada no visas pasaules atšķirtā taigas sādžā. Latviešu valoda tik vien kā vakaros ģimenē. Rakstot dienasgrāmatu dzejā, saņemot vēstules, atbildot uz tām.

Tagad ar šausmām atceros to laiku — cik tur vajadzēja, lai zaudētu valodu, savas tautības apziņu. Vēlākos ceļojumos pa Sibīriju nācies sastapt jo daudzus mūsu trimdiniekus, kuri aizmirsuši latviešu valodu.

Vēl ilgi pēc tam, kad atkal biju atgriezies dzimtenē, kad no visa krieviskā veseļojos latviskā vidē, manu valodu kropļoja piesavinātā krievu valodas izteiksme. Pirmajos prozas darbos — stāstos un aprakstos — valodnieki atklāja, ka vārdu kārtība teikumos slāviska, esmu atsvešinājies no latvju gramatikas. Sāku sevi kontrolēt. Līdz no jauna iemīlējos savā dzimtajā valodā. Pateicoties Jānim Jaunsudrabiņam, Kārlim Skalbem, Jānim Akurateram. Agrāk tiecos pēc zūdošās latvietības, kaut neapzinājos savu un savu trimdas biedru traģiku, bet, tikai kļuvis par rakstnieku, iemīlējos valodā, izjutu tās daiļumu un tikumību. Līdz ar to vairāk izjūtu arī briesmas, kas tai draud. Padomjlaiks Latvijā bija nomācošs ar rusifikāciju un ideoloģisko spiedienu, bet pretestības gars un pašaizsardzības instinkts, kas vienoja inteliģenci, kas vienoja tautu, uzturēja valodu spēkā, padarīja par pašizcīņas ieroci. Bija, protams, zaudējumi — krievu valoda paralizēja daudzas dzīves nozares, atmira sabiedrības slānis, kam dzimtā valoda neko nenozīmēja. Piesārņojās sarunvaloda. Un tomēr tas laiks nebija tik nežēlīgs, kādi mēs reizēm esam paši pret sevi, valodu novārtā atstādami. Un ikviena līdz pamatiem apgūta svešvaloda ir bagātība, ko uzņemam, salīdzinot ar savējo, izjūtot līdzību un atšķirību, tās poētisko īpatnību, visus tos leksikas slāņus, kas atsedzas, jo pilnīgāk šo svešvalodu pārvaldām. Un jo sevišķi — tulkojot un atdzejojot. Esmu dzirdējis tik primitīvu krievu valodu, ka derdzas klausīties, un tik labskanīgu, bagātu, smalku un kuplu izteiksmē, ka tajā var klausīties, izjūtot baudu par tādu daiļskanību. Nerunājot nemaz par krievu literatūru. Un to visu jau var attiecināt uz jebkuru valodu. Varbūt atskaitot vienīgi primitīvās, klaji sadzīviskās. Un arī tajās (dolgānu, ņencu) atklājas pirmatnēji tīrradņi.

Daudz ir spriests par valodas tīrību. Tas, manuprāt, ir viens no sarežģītākiem un strīdīgākiem jautājumiem, kurā rakstnieki parasti runā pretī valodniekiem. Te jānonāk līdz valodas izjūtai. Un tāpat kā gleznotājam vai nu ir vai nav krāsu (kolorīta) izjūta, arī rakstniekam, jebkuram runātājam un rakstītājam jābūt šai dotībai — izjust savu dzimto valodu. Un katram pa savam. Ar savu vairāk vai mazāk īpatnu izteiksmi, savu stilu. Valodnieki runā par literāro valodu kā zināmu etalonu — kas tajā pieļaujams, kas skaužams. Un droši vien pat noteikti jābūt šādai mērauklai, jo patvaļa, ko sludina rakstnieki, var attiekties tikai uz katra individuālo stilu, uz paša atbildību bargo soģu priekšā.

Valodas slāņi ir tik pārbagāti ar visu ko. Vispirms jau žargons, kas pielipis no skolas laikiem. Tad visi tie ģermānismi un rusicismi, kas tikuši lietoti ģimenē, iejukuši leksikā. Tad ir tādi vārdi, kuri ģimenē kā mantojums nācis līdz no senākām paaudzēm. Un, protams, Lejaskurzemes izloksne, dialekti — kā runā Papē, Rucavā, Nīcā. Un jo daudzi vārdi, kas atmiņā aizķērušies no lasītā, sarunās ar citu novadu ļaudīm dzirdētā. Tas viss kopā sastāda tik dāsnu paleti, tādu izvēles dažādību, ka grūti pat orientēties šajos apcirkņos. Steigā un paviršībā bieži vien pakampjam tos vārdus, kas atmiņas virspusē, mēles galā, kas neprasa piepūli, rokoties dziļāk. Pieblīvējam valodu ar svešvārdiem, necenšoties pameklēt latvisko. Un tas it kā pat skaitās smalkais tonis — jo sarežģītāk un svešādāk, jo inteliģentāk un gudrāk.

Nevar nerunāt arī par nabadzību un kroplumu, par visiem tiem pārinodarījumiem, ko mūsu valoda ik dienas cieš no atsevišķu politiķu un valstsvīru izteikām, ierēdņu nevērības un štampiem, žurnālistu pārliekās steigas, vārdus virknējot. (Arī pašu brīžiem moka vainas apziņa). Manuprāt, noplicināšanas briesmas valodai draud arī no pilsonību iegūstošiem sveštautiešiem — tas leksikas slānis, kas viņu rīcībā, ir vistrūcīgākais. Tomēr visvairāk kaitina un biedē valsts attieksme pret valodu kā mūsu kultūras būtisku sastāvdaļu. Un tomēr jūt, kā daudzi rakstnieki strādā ar vārdu. Cik tas ir svētīgi mūsu valodai!

Vēl mums ir tik daudz iespēju — vispirms jau aizsargāt dzimto valodu ar likuma spēku, tad pašiem, ikvienam, un jo sevišķi skolās, veltīt tai daudz lielāku uzmanību kā līdz šim, to kopt, lolot, un ja vien tas nav par daudz no mums prasīts — ar Dieva svētību iemīlēt.

Olafs Gūtmanis

— "Latvijas Vēstnesim"