Pievienoties un paplašināties — cik tas ir sarežģīti

Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās, kā arī pievienošanās tai, ir divpusēja darbība. Lai tā būtu sekmīga, gan vienai, gan otrai pusei jāgūst pēc iespējas labāka izpratne par pretējo pusi. Eiropas Savienībā tiek veikti dažādi pētījumi par kandidātvalstu sabiedrību informētību un tās rezultātiem attiecībā uz integrāciju ES. Eirobarometra 1997./98. gadā veiktajā pētījumā atklātās problēmas:

• pievienošanās entuziasms, kas lielā mērā ir emocionāls, nevis racionāls, un kura pamatā ir maz zināšanu un izpratnes par to, ko īsti šis process nozīmēs vai kāds būs tā iespaids;

• bailes par to, ka "ko Krievija izdarīja ar tankiem, ES paveiks ar banānu un gurķu palīdzību";

• dažu kandidātvalstu sabiedrībā valdošais uzskats ir tāds, ka "pievienošanās nekādā veidā neietekmēs manu dzīvi", kas noved pie sabiedriskās apātijas;

• citos gadījumos — nenovēršamības sajūta, kas nozīmē, ka "mēs tur neko nevaram grozīt" un visu izlems politiķi;

• risks kādā noteiktā brīdī ieslīgt pašapmierinātībā, iedomāties, ka nu ir izdarīts pietiekami daudz;

• ar eiropagurumu saistītās briesmas un tā izraisītais jebkādas intereses zudums;

• dažos noteiktos sabiedrības slāņos, kā, piemēram, vecāka gadagājuma ļaužu, bezdarbnieku un mazturīgo iedzīvotāju vidū vērojamās ilgas pēc "vecajiem labajiem laikiem", kad "mēs vismaz zinājām, kas ar mums notiek".

Galvenie secinājumi:

• ja nepastāv diskusija par ES, tā ir jāuzsāk un jāizvērš visos sabiedrības slāņos;

• ja diskusija ir uzsākta, tai ir jābūt balstītai uz pietiekamu informāciju un izglītību;

• informācijai jābūt sistemātiskai, lai padarītu ES saprotamu, pieejamu un, visbeidzot, pievilcīgu kandidātvalstu sabiedrībām.

Kā secinājušas pēdējās paplašināšanās dalībnieces, pēdējā posma grūtības ir vissmagākās. Ir viegli vainot ES, bet daudz grūtāk ir to izskaidrot un vēl grūtāk likt tai izklausīties pievilcīgai.

Pēc Eirobarometra materiāliem