Dr. prof. Rimants Karazija, Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Lietuvas vēstnieks Dr. prof. Rimants Karazija,
aizvakar, 12.janvārī, atvadoties no Latvijas

Ar vissirsnīgākajiem laba vēlējumiem Lietuvas vēstniekam Dr. prof. Rimantam Karazijam un viņa dzīvesbiedrei Terēzei Joannai Karazijienes kundzei — Latvijas Ārlietu ministrijas Protokola vadītājs Artis Bērtulis (pa kreisi)

Turpinājums no 1.lpp.

— Kāds ir bijis šis laiks? Kas tajā priecē un kas sagādājis rūpes?

— Biju pirmais ārvalstu vēstnieks, kas savu akreditācijas rakstu Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim pasniedza viņa jaunajā rezidencē — Rīgas pilī. Šajā laikā man nācies tikties ar četriem Saeimas priekšsēdētājiem — Anatoliju Gorbunovu, Ilgu Kreitusi, Alfredu Čepāni un Jāni Straumi. Esmu iepazinis arī četrus Latvijas valdību vadītājus — Māri Gaili, Andri Šķēli, Guntaru Krastu un Vili Krištopanu. Esmu bijis liecinieks interesantām priekšvēlēšanu cīņām, sarežģītai valdību veidošanas gaitai un daudz kam citam. Turklāt daudzas norises līdzīgi veidojās arī Lietuvā.

Un uz visa šā fona attīstās divu valstu savstarpējās attiecības, kuras nav nemaz tik viegli izvērtēt. Kaut vai preču apgrozījums starp Latviju un Lietuvu. Tagad presē raksta kā par kaut ko īpašu, ka Lietuva iesniegusi Latvijai notu. Bet tāda ir diplomātiskā prakse, mēs gandrīz katru dienu rakstām kādu notu. Tās ir tik dažādas. Atceros, cik ļoti pārdzīvoju, kad mani atsauca uz konsultācijām Viļņā sakarā ar domstarpībām mūsu valstu jūras robežas noteikšanas jautājumā. Viss noskaidrojās. Esmu optimists un uzskatu, ka jautājums par abu valstu jūras robežu būtībā ir sakārtots un līdz 2000. gadam attiecīgs līgums tiks noslēgts. Iespējams, ka būs sarežģījumi, risinot dažas ekonomiska rakstura problēmas, ja izšķirsimies par līdzekļu ieguldīšanu naftas iegulu izpētē. Ir zināms, ka tur būs naftas smarža, bet, cik šīs iegulas ir lielas, tas vēl jānoskaidro.

Jārisina vēl citi, arī ekoloģiskie jautājumi, kas saistīti ar termināla celtniecību Būtiņģē. Nav jau patīkami, ja pie vēstniecības piketē... Pēc tam gan bija arī piketi, kur izvirzīja politiskas prasības, lai Lietuvā beigtu vērsties pret bijušo kompartijas vadītāju Burokēviču un citiem Lietuvas valsts neatkarības pretiniekiem. Tomēr tas jau ir cits jautājums.

Bet tāda ir dzīves gaita, pie tās jāpierod. Tāpat kā jāpierod pie socioloģiskajiem pētījumiem, kad kāda politiķa reitings nepārtraukti pazeminās, un jāuzdod jautājums sev pašam: bet ko gan es neesmu izdarījis pa prātam?

Domāju, ka tiks arī noslēgta starpvalstu vienošanās vai līgums par ekoloģisko drošību, ekspluatējot Būtiņģes objektu. Protams, tas vispirms ir pašas Lietuvas interesēs. Tāpat kā Lietuva ir ieinteresēta arī Ventspils ostas drošībā. Tā, protams, ir moderna, labi apgādāta osta. Bet, kad tajā iebrauc kuģi ar 100 000 tonnu kravnesību, tad var rasties dažas drošības problēmas ne tikai Latvijai, bet arī Lietuvai.

Šajā laikā ir radīta vienota ekonomiskā telpa: no 1997. gada 1. janvāra ir stājies spēkā Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgums. Tas ir ļoti nopietns panākums. Manuprāt, pirms galavārdu likumprojektā par cūkgaļas importa kvotām teiks Saeima, vispirms savs vērtējums jādod ekspertiem par šo grozījumu atbilstību brīvās tirdzniecības līguma būtībai. Bet kopumā saimnieciskajai integrācijai ir jānotiek, jo mūsu mērķi ir kopīgi — Eiropas Savienība un NATO.

Mūsu attiecības arvien attīstās — ir iezīmēta abu valstu sauszemes robeža, kopīgais robežkontroles punkts Grenctāle — Saloči ir intensificējis robežas šķērsošanu, viss notiek mūsdienīgāk, ātrāk, lai gan vēl ir rindas. Šajā gadā, domājams, par Lietuvas līdzekļiem tiks uzbūvēts robežkontroles punkts Medumi — Smelīne, tiks iekārtoti arī citi kopīgie abu valstu robežkontroles punkti. Tas viss veicina un tuvina integrāciju, liek veidot vienotu infrastruktūru. Jūsu bankas jau piedalās privatizācijas procesos Lietuvā — viss attīstās.

Ja Lietuvas preces tiks izstumtas no Latvijas tirgus vai otrādi, vieta tukša nepaliks — to aizņems trešās valstis. Ne Lietuva, ne Latvija nespēj sevi apgādāt ar visu veidu rūpniecības un pārtikas ražojumiem. Tas ir jāņem vērā.

Patīkami, ka attīstās un kļūst ciešākas mūsu kultūras saites, ka Latvijas Nacionālajā operā strādā un viesojas Lietuvas mākslinieki, reizēm izsaucot pat konkurentu greizsirdību.

Iepriecina, ka nostiprinās lietuviešu kopiena Latvijā, ka nākamajā mācību gadā Rīgā jau būs pilnvērtīga lietuviešu pamatskola. Sapnis — atjaunot Rīgas lietuviešu ģimnāziju, kas savulaik daudz devusi lietuviešu kultūrai, bet Jelgavas ģimnāzijā vēl cara laikā ir izglītojies mūsu valsts pirmais prezidents Antans Smetona. Nākamās ģimnāzijas ietvaros varētu darboties arī abu mūsu tautu kultūras centrs, lai veicinātu plašāku apmaiņu ar informāciju jau citā, mūsdienu līmenī.

Šajos gados ļoti ir uzplaukusi ne tikai Rīga, bet arī daudzas citas vietas Latvijā. Citiem vārdiem — viss tiecas uz augšu, uz labu. Kaut gan, protams, ir arī grūtības. Jo, manuprāt, viens no svarīgākajiem valsts attīstības raksturotājiem ir jaunu darba vietu radīšana.

— Var jau būt, ka jums būs mazliet skumji, aizbraucot no Latvijas. Ko jūs vēlētos sev paņemt līdzi?

— Tās nav materiālas vērtības, bet gan garīgā bagātība, ko esmu guvis, tiekoties ar cilvēkiem, sekojot līdzi dažādām norisēm Latvijā, izjūtot labestību attieksmē pret mums. Tas sekmēja darbu, bija viegli strādāt. Esmu sevi bagātinājis ar to, ka mazliet vairāk saskāros ar jūsu kultūru, redzēju teātra izrādes, mākslas izstādes, iepazinu Vecrīgu, tagad to zinu jau tik labi, ka varētu strādāt pat par gidu.

Mans darbs Latvijā iekrita laikā, kad risinājās ļoti interesanti gan politiskie, gan tautsaimnieciskie procesi. Jātzīmē arī tas, ka arvien kuplāks lietuviešu pulks kļūst par Latvijas pilsoņiem. Daudzi lietuvieši jau ir dzimuši Latvijā, bet daļai tā kļuva par otro dzimteni tieši tāpēc, ka viņiem bija aizliegts atgriezties Lietuvā pēc represijām, cietumiem, izsūtīšanām, savukārt citi te tika atsūtīti strādāt, nodibināja ģimenes. Kad es ierados Latvijā 1995. gada vasarā, tikai kādi seši tūkstoši lietuviešu bija Latvijas pilsoņi, bet tagad — piecpadsmit tūkstoši. Lai gan Latvijā dzīvo arī apmēram divtūkstoš Lietuvas pilsoņu, tie, kas ar sirdi un dvēseli aizstāvēja Lietuvu dažādos laikos, arī represētie. Sākumā, kad Latvijas pilsonību bija grūtāk iegūt, viņi, patriotisku jūtu mudināti, kļuva par Lietuvas pilsoņiem. Tagad šie Latvijas lietuvieši, kas labi prot latviešu valodu, teic, ka vēlētos iegūt dubultpilsonību, ja jau pats liktenis viņiem ir licis dzīvot un strādāt gan vienā, gan otrā no divām kaimiņzemēm.

Protams, man kaut kā pēc šiem gadiem pietrūks. Tomēr arvien saglabāsies tikai gaišas atmiņas par Latviju.

— Vai jums ir kādi noteikti nodomi par turpmāk darāmo?

— Ir visai noteiktas iespējas atkal atgriezties zinātnē un pasniedzēja darbā augstskolā — esmu biologs, veterinārārsts, bet tieši savā arodā nostrādāju tikai dažus gadus. Pārējais mūžs lielākoties ir atdots zinātnei, studentu audzināšanai — esmu bijis gan augstskolas dekāns, gan prorektors, gan rektors. Pa šiem gadiem no zinātniskiem pētījumiem būšu atpalicis, nāksies adaptēties, bet par pasniedzēju vēl varētu būt — ir tāda iecere. Ar jauniešiem būt kopā aizvien ir ļoti aizraujoši — tad arī pats lēnāk noveco. Ja ilgāk gribi saglabāt jaunību, strādā kopā ar jauniem cilvēkiem.

Tas ir viens no maniem iespējamajiem darba laukiem. Ir arī cits piedāvājums. Būs jāizvēlas. Cilvēkā ir ielikta kāda vērtīga tieksme — izzināt nezināmo. Otrs priekšlikums vispār daudz ko pavērš pavisam citādi. Un es nekad nesaku nekad.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Lietuvas vēstnieks Dr. prof. Rimants Karazija,
aizvakar, 12.janvārī, atvadoties no Latvijas

Ar dziļas cieņas apliecinājumiem — biedrības "Latvija Eiropā" prezidents, bij. Latvijas Ārlietu ministrijas Baltijas un Ziemeļvalstu lietu valsts ministrs, latviešu diplomātijas veterāns Gunārs Meierovics (pa kreisi)

Ar patiesu cieņu, pateicību un tālāku veiksmju vēlējumiem Lietuvas vēstniekam un vēstnieka kundzei (fotoattēlos no kreisās): Latvijas Universitātes rektors Dr. prof. Juris Zaķis, Austrijas vēstnieks Dr. Antons Kozusniks, Saeimas komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts, Itālijas vēstnieks Alesandro Pietromarki, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Dr. prof. Tālis Millers, Ukrainas vēstnieks Viktors Mihailovskijs un Latvijas Saeimas priekšsēdētāja biedrs Dr. Indulis Bērziņš, Vācijas vēstnieks Dr. Horsts Veizels un vēstnieka dzīvesbiedre Ingrīda Veizelas kundze ...

... Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, Krievijas vēstnieks Aleksandrs Udaļcovs, Saeimas deputāts Jānis Jurkāns, Ķīnas Tautas Republikas vēstnieks Jao Peišeņs, vēstnieka dzīvesbiedre Hua Liņpiņas kundze un "Latvijas Vēstneša" galvenais redaktors, LZA goda loceklis Oskars Gerts, Francijas vēstnieks Bernārs Ponsē, Šveices vēstnieks Pjērs Lusirī un Latvijas Ārlietu ministrijas Protokola vadītājs Artis Bērtulis Foto: Arnis Blumbergs, "LV", 12.01.1999., pl. 17.00 – 18.15