Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar augsto cieņu pret likumu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.01.1999., Nr. 10 https://www.vestnesis.lv/ta/id/20823

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar augsto cieņu pret likumu (Turpinājums no 1.lpp.)

Vēl šajā numurā

14.01.1999., Nr. 10

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Foto: Māris Kaparkalējs,

Ar augsto cieņu pret likumu

Linards Muciņš,

MUCINS.JPG (24682 BYTES)
7. Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Juridiskā komisija ne tikai pati sagatavo fundamentāla rakstura likumprojektus, bet arī caurskata un pielabo daudzus likumdošanas dokumentus, kas nonākuši citu komisiju pārziņā. Aizvakar, 12. janvārī, tika intervēts Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Linards Muciņš , dzimis 1951. gadā Liepājā, pēc izglītības un iepriekšējās nodarbošanās jurists, zvērināts advokāts, Augstākās padomes deputāts no 1990. līdz 1993. gadam.

"LV"

— Savulaik jau bijāt Latvijas Republikas Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisijas sekretārs, gūstot parlamentārā darba pieredzi. Kādas ir galvenās atšķirības starp tālaika Likumdošanas komisijas un tagadējās Juridiskās komisijas darbu? Vai tagad jums palīdz agrāk gūtā pieredze un zināšanas?

— Protams, var salīdzināt kādreizējās Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisijas un tagadējās Saeimas Juridiskās komisijas darbību. Taču vēl pārāk maz laika ir pagājis man šajā amatā, lai veiktu vispusīgu salīdzinājumu. Jo pagaidām vēl neesam ķērušies klāt pie īsti fundamentāliem likumiem.

Jā, vairāk nekā trīs gadus — no 1990. gada maija līdz 1993. gada jūnijam — es biju Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisijas sekretārs. Šajā komisijā tolaik es biju atbildīgs par jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iekārtas reformu. Lielā mērā man personiski nācās izstrādāt advokatūras un notariātu likumus. Piedalījos arī likuma par tiesu varu sagatavošanā. Kā savu svarīgāko sasniegumu es varētu minēt 1937. gada Civillikuma atjaunošanu. Vienubrīd jau bija iecerēts uzrakstīt gluži jaunu sadaļu, bet tad mēs šo virzību apturējām, un tika nolemts, ka Civillikums atjaunojams pilnā apjomā.

Varu sacīt arī, ka lielā mērā mans nopelns ir bijis likums par politiski represēto reabilitāciju, kurā līdz šim vēl nav mainīts neviens pants vai punkts. Taču tajā tomēr būtu kas jāmaina, sekojot līdzi dzīves norisēm.

Tātad līdzšinējā parlamentārā darba pieredze man ir bijusi tieši likumdošanā.

Un es negribētu teikt, ka man šajā ziņā ir bijis pārtraukums, jo visu laiku kopš 1993. gada esmu turpinājis darboties likumdošanā. Trīs gadus biju Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, būdams cieši saistīts ar to likumu sagatavošanu, kas attiecas uz progresīvo Eiropas paraugu ieviešanu sodu izpildē un cietumu sistēmā. Tolaik tika izstrādāts operatīvās darbības likums, izdarīti daudzi grozījumi Kriminālkodeksā, Kriminālprocesa kodeksā, arī policijas likumdošanā. Ir bijusi saistība ar likumiem, kas attiecas uz valsts pārvaldi. Pēc tam kādu laiku strādāju arī par padomnieku valdībā un par advokātu, piedalīdamies gan nevis tiesas procesos, bet likumprojektu izstrādāšanā. Turklāt vienulaik biju uz pusslodzi konsultants Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, strādāju, piemēram, pie jautājumiem, kas saistīti ar īres tiesām, kas patlaban ir īpaši aktuāli, bet vienam otram ne sevišķi patīk to iedibināšana. Tāpat plašas diskusijas bija, kad izstrādājām Liepājas un Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likumu projektus, arī tā saukto kuģniecības likumu, kas paredz Latvijas kuģu nonākšanu atkal zem Latvijas karoga.

Tātad šajā laikā, būdams zvērināts advokāts, lielākoties strādāju pie dažādiem valsts un citu institūciju pasūtījumiem, izstrādājot vajadzīgos likumprojektus. Izmantojot savu pieredzi, tos aizstāvēju dažādās Saeimas komisijās — Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas, Valsts pārvaldes un pašvaldību un citās.

Man nereti nācās piedalīties arī Juridiskās komisijas sēdēs, kuras nu jau kopš pērnā gada novembra pats vadu, būdams tās priekšsēdētājs. Sevišķi mani interesēja tās sēdes, kurās tika izskatīti grozījumi tajos likumos, kurus savulaik biju izstrādājis, — Notariātu likumā, Zemesgrāmatu likumā, Uzņēmumu reģistra likumā. Šīs jomas cieši saistītas ar tiesu iekārtas reformu, un es uzskatīju, ja reiz šie likumi manā pārziņā ir tapuši, mans pienākums ir arī informēt 5. un 6. Saeimas deputātus par tiem principiem, kas līdz 1990. gadam padomjvaras tiesībās nebija pazīstami. Turklāt kaut arī nebiju oficiāla valsts amatpersona, dažkārt nācās iebilst pret viena otra deputāta gluži aplamu ierosinājumu saistībā ar likumdošanu. Un nevaru sūdzēties, ka nebūtu uzklausīts.

Ja runājam par atšķirībām Augstākās padomes Likumdošanas komisijas un pašreizējās Saeimas Juridiskās komisijas darbā, pirmām kārtām varu atzīmēt to, ka toreiz mēs uzskatījām, ka likumprojekti mums pašiem, deputātiem, jāuzraksta. Tagad, protams, finansu un cilvēciskais potenciāls ir vairāk izvietots ministrijās un valdībā. Un lai kā arī būtu, es nedomāju, ka politiķiem tieši šeit, Juridiskajā komisijā, vajadzētu izstrādāt kādus milzumlielus likumprojektus. Deputāti šeit tikai sakārto visas tās lietas, bet visumā likumprojektiem būtu jānāk no valdības un ministrijām. Tiesa, ar to kvalitāti joprojām neesmu apmierināts. Nekur taču nav teikts, ka Saeimas Juridiskajā komisijā jābūt tikai cilvēkiem ar augstu jurista kvalifikāciju. Patlaban Juridiskajā komisijā gandrīz visi deputāti ir ar jurista izglītību, bet ne vienmēr viņi pirms ievēlēšanas Saeimā ir bijuši arī praktizējoši juristi. Mums komisijā ir jāpieņem politiska rakstura lēmumi. Juridisko jautājumu precizēšanai un sakārtošanai taču ir komisijas konsultanti un Saeimas Juridiskais birojs. Man nekad nav paticis, ka jau pašā sākumā tiek diskutēts par katru vārdu iesniedzamajā likumprojektā. Šim nolūkam ir otrais un trešais lasījums Saeimā. Tāpēc esmu iecerējis organizēt darbu Juridiskajā komisijā tādā veidā, lai mēs te pieņemtu galvenokārt politiskus lēmumus. Bet jurisprudences laukā vairāk vajadzētu piestrādāt speciālistiem, likumus līdz galīgajam lasījumam noslīpējot un sakārtojot.

— Sekojot līdzi Saeimas pastāvīgo komisiju darbam, rodas iespaids, ka tieši Juridiskajai komisijai aizvien ir bijis vislielākais veicamo pienākumu apjoms. Vai tā ir arī 7. Saeimas laikā?

— Te es gribētu atgādināt to komisijas darbības stilu, ko jau minēju. Vai patiešām diskusijās tik sīki un detalizēti jāapspriež katrs likumprojekta teikums, vai arī vairāk jāpaļaujas uz speciālistu, tostarp Saeimas Juridiskā biroja darbinieku, atzinumiem un labojumiem? Protams, arī pašiem, kā mēdz teikt, acis jātur vaļā. Mans viedoklis — ja ir iebildumi, tad jābalso, ja ir konkrēti priekšlikumi, tie jāiesniedz rakstiski. Man negribētos, ka komisijā būtu pārlieku ilga spriedelēšana.

Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka likumu kvalitāte nav augstākām prasībām atbilstoša. Kādreiz vienā priekšlasījumā es salīdzināju mūsu Tieslietu ministriju ar putnu, kam ir viens spārns. Bet putns ar vienu spārnu nevar palidot. Viens spārns Tieslietu ministrijai ir ļoti attīstīts — Zemesgrāmatu departamentam, Dzimtsarakstu departamentam, Tiesu departamentam ir pakļautās iestādes. Bet ir arī trīs departamenti zem kuriem nekā apakšā nav — Publisko tiesību, Privāto tiesību un Starptautisko salīdzinošo tiesību departamenti. Savulaik PSRS Tieslietu ministrijai apakšā bija pat zinātniskie institūti, kuru kompetencē bija dažādas jurisprudences jomas, un tajos tad arī tapa likumprojekti. Tagad iznāk, ka mums ir putns ar vienu spārnu. Turklāt ministrijas finansējums ir gauži neliels. Faktiski nomirusi ir ideja par likumdošanas institūta izveidi, jo diemžēl pavisam maz mums ir civiltiesību speciālistu. Bet būtu vairāk jādomā par to, kā radīt tādu institūciju, kas tieši nodarbotos ar valstij nepieciešamu likumprojektu perfektu izstrādāšanu.

— Kādi pašlaik ir tie nozīmīgākie likumprojekti Juridiskās komisijas darba "portfelī"?

— Tagad Kārtības rullī ir pants, kas nosaka, ka nākamajā Saeimā ir izskatāmi iepriekšējā Saeimā līdz galam neizskatītie likumprojekti. Tomēr mēs nepiekrītam tam, ka būtu pārņemams izskatīšanai valdības ierosinātais Administratīvo pārkāpumu likums, kas līdz otrajam lasījumam ir diezgan būtiski pārstrādāts. Faktiski sestās Saeimas Juridiskā komisijā tika izstrādāts jauns kodekss. Domāju, ka šis teksts būtu iesniedzams uz pirmo lasījumu — kā gluži jauns likumprojekts. Nākamais lielais dokuments ir Administratīvā procesa likums, kas tikko pie mums komisijā ir nonācis. Trešais ir — komerclikums, ar ko, saprotams, saistīti vairāki citi likumi, kuru pārstrādāšana būs jāveic paralēli. Faktiski tas būs saistīts ar visu juridisko un privāto personu darbības sistēmu, kas būtu revidējama, līdz ar to arī ar visām saimnieciskās darbības jomām. Tāpat valsts pārvaldes likumdošanā ir vajadzīga reforma. Tā uzņēmējdarbības likumdošana, ko mēs Augstākajā padomē 1990.–1991. gadā izstrādājām, tomēr ir izrādījusies panaiva un neatbilstoša Eiropas un pasaules prasībām. Mēs tās lietas vienkāršojām, bet tās ir tikpat sarežģītas kā Civillikumā. Vajadzīgi arī likumi par koncerniem, par bankrotiem, par uzņēmumu maksātnespēju.

Rodas jautājums, vai ar to vien būtu jānodarbojas Saeimas Juridiskajai komisijai, vai tai būtu jāierosina šādu likumu pieņemšana. Bet ik brīdi jau uzpeld komisijā tādi jautājumi, kas izlemjami tieši Juridiskajā komisijā. Piemēram, aizvien strādājam pie īpašumtiesību atjaunošanas jautājumiem. Šodien pat apspriedām lietas, kas saistītas ar Sarkanā Krusta īpašumu atdošanu.

— Kad notiek Saeimas plenārsēdes, lielākoties pēc Prezidija priekšlikuma iesniegtos likumprojektus nodod izskatīšanai arī Juridiskajai komisijai. Vai tas, ņemot vērā komisijā sagatavojamos tiesību likumdošanas aktus, nerada pārlieku lielu slodzi?

— Atklāti runājot, man šķiet, ka pat par maz likumprojektu tiek virzīts arī caur Juridisko komisiju. Aizvien mēs tiecamies tos sagatavot komisijas sēdēs iespējami labāk, tai pašā laikā cenšoties priekšlikumu neizkropļot.

— Gluži vai par nodrāztu izteicienu ir kļuvis sabiedrībā valdošais uzskats par likumdošanas nesakārtotību. Kā jūs vērtējat šādu viedokli?

— Es domāju, ka, no vienas puses, tas ir mīts par likumdošanas nesakārtotību. No otras puses, jāapsver, vai to vispār ir iespējams līdz pilnībai sakārtot. Likumdošana taču ir nepārtraukts process. Likumu uzlabošanai nekad nav robežu — vienmēr var uzrakstīt tos precīzākus, labākus un tā tālāk.

Mani gan visvairāk uztrauc tas, ka to pasaciņu par likumu nesakārtotību izplata tieši tie, kas nevēlas likumus ievērot. Un likumus, manuprāt, tieši tāpēc neievēro, ka to pārkāpējiem nav nekādu baiļu no smaga soda, no izsūtīšanas uz Sibīriju vai citādas represēšanas. Tie cilvēki, diemžēl, nesaprot, ka normālā, eiropeiskā valstī tās pilsonis vai iedzīvotājs bez jebkādas piespiešanas vai represiju draudiem ievēro spēkā esošos likumus. Jo sevišķi tie būtu jāievēro ierēdņiem. Bet pie mums aizvien ir cilvēki, kas pēkšņi cenšas sadzejot kaut kādas murgainas likumdošanas normas, kas nevienam normālam cilvēkam, nopietni izstrādājot likumprojektus, pat sapņos nevarētu rādīties. Ņemsim kā piemēru tās pašas īres tiesas, kur it kā kaut kas neesot sakārtots. Bet tur taču viss patiešām ir sakārtots. Ir vienīgi tāds sīkums, ka tām jau tagad būtu jāsāk darboties, taču pagaidām nav iedota vajadzīgā nauda. Bet kurš tad iesniedza šo likumprojektu? Valdība. Turklāt valdība bija izdomājusi nodibināt īres tiesas katrā pagastā, neraugoties uz to, vai tajos ir izīrējami dzīvokļi.

Manuprāt, runas par likumu nesakārtotību ir vien sliņķu atrunas. Protams, likumdošana ir jāpilnveido, tā jāsaskaņo ar Eiropas Savienības prasībām. Ļoti daudzi no tiem mums ir palikuši deviņdesmito gadu sākuma revolucionārās izpratnes līmenī. Sevišķi valsts pārvaldes jomā mums ir nepieciešamas jaunas iestrādes. Šobrīd mums taču nav likuma, kurš precīzi noteiktu, kas ir publiskas vai juridiskas personas, kas ir publisks un kas ir privāts. Normālā valstī to visu skaidro tiesību teorija. Bet pie mums pēdējā pusgadsimta laikā ļoti daudzi jautājumi ir it kā izkrituši ārā. Ne vienmēr arī 1937. gada Civillikums dod skaidras atbildes, jo tolaik, trīsdesmitajos gados, šo likumu pieņemot, daudzi termini un atzinumi šķita pašsaprotami.

Mums joprojām nav nekāda likuma par iestādēm. Ļoti labi, ka tika atjaunots 1924. gada likums par Ministru kabineta iekārtu. Bet nu vajadzētu uzrakstīt plašu un kompleksu likumu par Ministru kabinetu un visām ministrijām. Un tad būtu jārunā arī par ministrijām pakļautajām institūcijām jeb iestādēm.

Mums ir jāizstrādā arī virkne likumu, kas attiecas uz publisko tiesību subjektiem. Tālab jārada skaidrs priekšstats, kas ir iestāde un kas ir organizācija. Piemēram, kas ir teātri? Uzņēmumi vai budžeta iestādes? Acīmredzot tās ir organizācijas, kas pieņemsim, pusi līdzekļu gūst no savas uzņēmējdarbības, bet otru pusi — no valsts budžeta asignējumiem. Bet ir arī tādas iestādes — muzeji, bibliotēkas, kur vismaz 90 procentus no budžeta veido piešķīrumi no valsts budžeta līdzekļiem. Līdz ar to, manuprāt, valsts pārvaldes lietās mums joprojām ir liela putra.

Diemžēl savulaik tika apturēta ierēdniecības reforma, kam nenoliedzami pamatā bija cilvēku gluži personiskas intereses. Taču tagad šis jautājums būtu līdz galam sakārtojams, lai nerastos tādas situācijas, kad vieni cilvēki, kas strādā valsts iestādē, ir ierēdņi, bet citi nav. Tā nedrīkst būt.

Un mūsu likumdošana turpmākajos nepilnos četros gadus, kamēr strādās septītā Saeima, nemitīgi būs jāuzlabo un jāpilnveido. Bet tas nenotiks vienā brīdī.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados vēl ļoti ilgi bija spēkā cariskās Krievijas likumi, protams, ciktāl tie nebija pretrunā ar Latvijas Republikas valstiskuma pamatlikumiem. Sodu likums, piemēram, bija spēkā līdz pat 1933. gadam. Ilgu laiku — līdz pat 1937. gadam Civillikuma pieņemšanai — jurisprudences pamatā bija XIX gadsimta sešdesmitajos gados apstiprinātie Baltijas guberņu likumi. Turklāt jāņem vērā, ka 1918. gadā, nodibinoties neatkarīgajai Latvijas valstij, netika radikāli mainīta sociālekonomiskā iekārta. Būtībā tika likvidēti vienīgi feodālisma rudimenti, proti, agrārās vācbaltu ekonomiskās un politiskās privilēģijas. Turpretī kopš 1990. gada pašos pamatos bija jāpārveido sabiedrības ekonomiskā un politiskā iekārta, kas vienmēr un visur tiesiski jeb juridiski nostiprināms un kodificējams. Šajā virzienā tad arī turpinās darbu nākamos četrus gadus Saeimas Juridiskās komisijas locekļi.

— Kuri tie ir ?

— Pavisam Juridiskajā komisijā esam desmit deputāti. Bez manis tajā vēl darbojas Dzintars Rasnačs (priekšsēdētāja biedrs), Imants Burvis (sekretārs), Silvija Dreimane, Māris Grīnblats, Kristiāna Lībane, Vineta Muižniece, Boriss Rastopirkins, Mareks Segliņš un Juris Sokolovskis. Kaut arī pārstāvam dažādas politiskās partijas, līdz šim mūsu darbs aizvien ir noritējis konstruktīvisma un lietišķuma garā.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!