Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru prezidents: - intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 17.maijā - intervijā Latvijas Radio vakar, 17.maijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.05.2001., Nr. 77 https://www.vestnesis.lv/ta/id/20542

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr.174

Grozījums Ministru prezidenta 2001.gada 10.maija rīkojumā Nr.170 "Par Ģ.V.Kristovska komandējumiem"

Vēl šajā numurā

18.05.2001., Nr. 77

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 17.maijā

Intervija Latvijas Televīzijas 17. maija raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar jūsmājās! Andris Jakubāns un Andris Bērziņš šovakar ir "4. studijā". Pulkstenis ir 19.30. Mums ir dikti daudz tādi Andri Bērziņi.

A.Bērziņš: — Kopā ir 212 Andri un Andreji Bērziņi.

— Viens no viņiem ir liels kolekcionārs. Es viņu nupat satiku. Viņš jūs apsveic sakarā ar to, ka jūs esat Ministru prezidents rekordists. Jūs visilgāko laiku esat bijis Ministru prezidents. Jūs šajā neatkarības laikā esat gluži kā hokeja uzvarētājs. Viņš saka, lai tas arī turpmāk tā būtu, jo viņš ir par jums.

Bet šodien Saeimā notika tāds liels pasākums sakarā ar integrāciju Eiropas Savienībā. Jūs tur teicāt tādu kā ievadrunu.

A.Bērziņš: — Mērķis mums ir tāds, lai Latvijas nākotne būtu nodrošināta ilgākā laika termiņā, lai mēs varētu normāli attīstīties. Tālab mums ir vajadzīga iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas nozīmē kopīgu aizsardzības un drošības sistēmu, kopīgu tirgu, kopīgu likumdošanu.

— Šodien es klausījos radio, un man tā šķita, ka jūs esat šausmīgi lepni, bet opozīcija jums metās virsū kritizēt. Šodien arī saņēmu vēstuli ar 273 parakstiem, kurā aicināts tomēr izvērst nopietnāku diskusiju par iestāšanos Eiropas Savienībā. Izsakot attieksmi par un pret, vēstuli galvenokārt parakstījuši studenti, piemēram, Valdis Kalns un Anita Petrika. Es jums šo vēstuli atdodu. Tie ir jauni cilvēki, un tas ir ļoti īpatnēji, ka tik daudz cilvēku ir pret. Vai arī jūs kaut kas atbaida no Eiropas Savienības, vai arī jūs kā eņģelītis ejat tur iekšā?

A.Bērziņš: — Protams, Eiropas Savienība nav nekāda paradīze vai kaut kāds atpūtas nams. Bet es neticu, ka mēs šajā ģeogrāfiskajā vietā, kur krustojas tik daudzas intereses, kur pēdējās tūkstošgades laikā mūs skārušas tik daudzas un dažādas ietekmes, kur tādā vai citādā veidā esam bijuši pakļautībā, mēs spēsim palikt pilnīgi neatkarīgi. Tas nozīmē, ka mums ir jāizvēlas kaut kāds savs ceļš, ar ko iet kopā. Vai mēs gribam būt kopā ar Eiropas Savienību, kura pēdējos 50 gados ir apliecinājusi reālu darbību, kur katra valsts dzīvo un attīstās pēc saviem principiem, kur tiek ievērotas valstu intereses, kur tiek saglabāta valstu nacionālā identitāte, kur tiek saglabāta un attīstīta valoda, kur ir straujš ekonomiskās izaugsmes potenciāls, kur citas valstis nāk palīgā nabadzīgākajām, lai izlīdzinātu kopīgo attīstības līmeni, tātad tā ir tāda vispārēja lieta. Un es gribu teikt paldies visiem, kas ir rakstījuši, diskutējuši un uzdevuši jautājumus. Es uz šiem jautājumiem, protams, atbildēšu. Es piekrītu, ka par šīm lietām ir jādiskutē. Arī šodienas tā sauktās Eiropas debates Saeimā bija vērstas uz to, lai šos jautājumus mēs risinātu.

— Bet sakiet, vai jūs absolūti nekas nebaida?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā: lielākā mērogā, kā man uz to jāskatās, Latvijas valstij ir svarīgi, lai tā būtu kopā ar stipriem, lai Latvijas nākotne ilgākā termiņā būtu nodrošināta. Es jau vairākkārt par to esmu runājis. Paskatīsimies uz pēdējiem 100 gadiem, ko mēs esam pieredzējuši? Mēs esam pieredzējuši trīs revolūcijas, divus karus, trīs nacionalizācijas, vienu denacionalizāciju, divas deportācijas. Faktiski mums nav bijis tā, ka būtu varējuši dzīvot desmit piecpadsmit gadus stabilizācijas un miera apstākļos. Tas nozīmē, ka neviens nav varējis, piemēram, uzbūvēt māju un mierīgi atdot to bērniem vai attīstīt savu zemnieka saimniecību un atdot to tālāk nākamai paaudzei. Vienmēr kāds ir atnācis un teicis: redz, tur mēs uz sliedēm esam tev sagatavojuši vilcienu un tagad brauc uz Sibīriju, padzīvo tur kādu laiciņu. No tā vienkārši ir jāizvairās.

— Bet pēdējā tūkstošgadē latvieši aizvien ir bijuši vergu tauta. Un tādas valstiskas idejas kā lietuviešiem latviešiem principā nav bijis. Arī kad ar varu tikām iekļauti Padomju savienībā, mēs ļoti centīgi pildījām tās likumus. Man liekas, ka mēs ļoti cītīgi klanīsimies arī Briseles kungu priekšā. Man ir bailes no tā, ka mēs nemākam būt patstāvīgi un lepni.

A.Bērziņš: — Man gan liekas, ka tā nav, ka mums ir pietiekami liels pašlepnums. Es zinu, ka mēs esam bijuši ļoti vienoti, stāvot uz barikādēm un cīnoties par savu neatkarību. Toreiz mēs pat teicām: staigāsim kaut vīzēs, bet būsim neatkarīgi. Bet pašlaik ir radusies tā labā iespēja, kad mums saka: jums jāstaigā nevis vīzēs, bet mēs gribam jums palīdzēt, lai jūs ātri vien sasniegtu to pašu līmeni, kādā mēs pašlaik esam.

— Cik drīz tas būs? Pēc divdesmit gadiem?

A.Bērziņš: — Divdesmit gadi būtu par daudz. Domāju, ka kādus desmit gadus mums būs jānodzīvo līdz tam brīdim, kamēr sasniegsim Eiropas Savienības līmeni. Bet tad tas tik tiešām tā arī būs. Vismaz būs garantija un pārliecība par to, ka mūsu bērni paliks dzīvot tepat Latvijā un nebrauks projām kaut kur uz Ameriku. Ja labi mācīsies un būs labs darbs, nebūs nekāda nepieciešamība doties kaut kur projām.

Ja mēs izlemsim, ka nevēlamies būt kopā ar attīstīto pasauli, ja novilksim četrkārtīgu dzeloņstiepļu žogu sev visapkārt, nevienu nelaidīsim šeit iekšā un paši nemēģināsim kaut kur braukt ārpusē, tad gan būs tāda situācija, ka jaunieši izmācīsies un brauks projām.

— Indulis Bērziņš sacīja, ka jāpieņem Eiropas prasībām atbilstošs telekomunikāciju likums, lai gan ir zināma šī tiesas prāva, kur ir runa par ļoti daudziem miljoniem.

A.Bērziņš: — Mūsu juristi ir izanalizējuši šo jautājumu un pateikuši, ka mēs varam pieņemt šo likumu un ka tas nekādi tiesas prāvai nekaitēs. Tā kā mēs pavisam droši drīzumā pieņemsim telekomunikāciju likumu trešajā lasījumā un par tiesu runāsim kā par atsevišķu jautājumu.

— Bet jums tomēr tie drausmīgie miljoni jāmaksā.

A.Bērziņš: — Nu tā ir tiesa. Mums ir ļoti labi argumenti pretī.

— Edvīns Inkēns runāja par tādu lietu, ko ar partiju vēl neesot saskaņojis, proti, jāsamazinot pievienotās vērtības nodoklis pārtikas pirmprodukcijai. Tas varētu paaugstināt cilvēkiem dzīves līmeni, pazemināt cenas. Visa tauta justu, ka dzīve drusku labāka paliek.

A.Bērziņš: — Dzīves līmeni tas tieši nepaaugstina, bet tas, protams, sekmētu Latvijā ražotās nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas apriti un palielinātu tās kopējo apjomu. Es esmu lūdzis Inkēna kungu noformulēt šo domu uz papīra. Un tad, protams, šis jautājums būtu ārkārtīgi rūpīgi jāizanalizē. Jāpaskatās uz to arī no procesa administrēšanas viedokļa. Valdībā jau tuvojas beigām diskusija par dalītu pievienotās vērtības nodokli. Pagaidām runa ir par deviņu procentu pievienotās vērtības nodokļa likmi latviešu grāmatām, daiļliteratūrai un citām, kā arī Latvijā ražotiem medikamentiem.

— Bet varbūt uz pārtiku to arī varētu attiecināt. Tas zemniekiem būtu ļoti nopietns atspaids.

A.Bērziņš: — Mēs par šo jautājumu vēl diskutēsim, bet, kā jau teicu, tur ir vajadzīgi nopietni aprēķini.

— Jānis Jurkāns, uzkāpis tribīnē, teica, kāpēc jūs nerunājat ar mums? Rodas tāda sajūta, ka jūs to opozīciju neņemat vērā, lai gan reizēm viņa gluži prātīgi runā. Kāpēc ir tik slikti kontakti ar opozīciju? Visspilgtāk tas ir izpaudies pašreizējā Rīgas domē.

A.Bērziņš: — Es arī daudz kam, ko ir teicis Jānis Jurkāns, varētu pievienoties. Viņš bija ļoti korekts savā runā. Es vienmēr esmu uzsvēris, ka Jānis Jurkāns ir ļoti nopietns un vērā ņemams politiķis. Tajā pašā laikā es negribētu piekrist, ka viņam nav iespēju piedalīties visā Saeimas darbā. Patiešām, mēs esam tikai vienu reizi šā gada laikā tikušies oficiāli, bet jāsaka, ka opozīcijas pārstāvji nav arī lūguši šādu tikšanos ar mani. Kas attiecas uz darbu Saeimā, tad, protams, Saeimas komisiju darbā vienlīdzīgi piedalās gan pozīcija, gan opozīcija. Tur nu ir visas iespējas izteikties un paust savu viedokli. Arī tad, kad dokumenti nonāk Saeimas plenārsēdē, visi var izteikties.

— Izteikties jau var. Bet valdošā koalīcija jau to neņem galvā.

A.Bērziņš: — Bet parlamentārā demokrātija ir tāda, ka likumus un lēmumus pieņem ar balsu vairākumu un skatās, kādi ir argumenti. Nepavisam ne visi ierosinājumi, kas nāk no opozīcijas, tiek noraidīti. Droši vien daudzi labi un pozitīvi ierosinājumi ir arī pieņemti.

— Jūs interesējaties par to, kas notiek Rīgas domē?

A.Bērziņš: — Man ir divējādas domas par tur notiekošo. Tā atgādina dzīvnieku ar divām galvām — viena it kā skatās uz austrumu pusi, otra it kā uz rietumu pusi. Bet tas vezums uz priekšu īpaši nekust.

— Bet vai šiem cilvēkiem nav iespējams vienoties? Nejūt lietišķības domes darbā.

A.Bērziņš: — Kādam ir jāuzņemas iniciatīva un jāsāk runāt par visām aktuālajām lietām. Domniekiem jāmēģina ap sevi konsolidēt. Izskatās, ka šobrīd ne domes priekšsēdētājs, ne domes priekšsēdētāja vietnieks tā īsti nemaz negrib šo funkciju veikt, nejūt to kustību un dinamiku.

— Jūs ilgu laiku strādājāt kopā ar Ārgaļa kungu. Kāpēc, jūsuprāt, viņš atteicās no domes priekšsēdētāja amata? Vai tam pamatā ir nesaskaņas ar savu partiju?

A.Bērziņš: — Man ir grūti komentēt kādas citas partijas iekšpolitiskās lietas. Man vēl šodien liekas, ka "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK tomēr neizmantoja visas iespējas, viņiem vajadzēja uzņemties iniciatīvu, it īpaši tāpēc, ka gan "Latvijas ceļš", gan Tautas partija atbalstīja Ārgaļa kandidatūru domes priekšsēdētāja amatam. Mēs to vēl joprojām atbalstām. Kopā būtu 22 balsis, tāpēc varētu uzņemties iniciatīvu un mēģināt organizēt ap sevi saprātīgi domājošus deputātus. Bet es domāju, ka šis resurss vēl nav izsmelts. Tikai, protams, tad ir jārīkojas.

— Pagājušajā svētdienā mūsu Valsts prezidente parādījās uz ļoti skaista jūras fona un viņa tā ļoti burvīgi teica, ka viņa nekā nesaprot, kas notiek ar "Latvijas kuģniecības" privatizāciju, kaut gan viņa ļoti daudz par to esot interesējusies. Vai jūs saprotat, kas notiek ar kuģniecības privatizāciju? Lūk, ko raksta cilvēki. Vai Latvija ir tik bagāta valsts, lai pelnītspējīgu kompāniju atdotu par sviestmaizi? Iespējams, ka premjers tiešām nesaprot, ko vainot nesekmīgā kuģniecības privatizācijā, jo viņam to neviens nepasaka priekšā. Ir tādas baumas, ka aiz vienas kompānijas stāvēja divi deputāti, bet aiz citas — bijušais kuģniecības darbinieks, domāts Avotiņš.

A.Bērziņš: — Lai nu ar baumām nodarbojas attiecīgas instances. Es savā krēslā sēžu ne jau tāpēc, lai izplatītu baumas vai tādā vai citādā veidā uz baumām reaģētu. Katrā gadījumā es esmu pārliecināts, ka "Latvijas kuģniecības" privatizācijas process bija absolūti caurspīdīgs un atklāts. Tur piedalījās visas iespējamās organizācijas, kas vien vēlējās piedalīties privatizācijas procesā. Salīdzinājumā ar pirmajām divām reizēm mēs nonācām diezgan tālu. Pieteicās divi pretendenti. Diemžēl tie abi neizpildīja nosacījumus un laikā neiemaksāja drošības naudu. Tāpēc mēs pieņēmām lēmumu, ka šis privatizācijas procesa mēģinājums ir beidzies un ka vienkārši ir jāmēģina turpināt privatizācijas procesu, sagatavojot jaunas privatizācijas vadlīnijas. Ekonomikas ministrijai uzdots divu nedēļu laikā tās iesniegt Ministru kabinetā. Tad mēs skatīsimies tālāk, kā veikt šo procesu.

— Bet divu nedēļu laikā jau neko jaunu nevar izdomāt. Ekonomiste Karnītes kundze teica, ka pašreizējais variants ir vissliktākais, ko vien var vēlēties.

A.Bērziņš: — Es negribu teikt, ka tas ir vissliktākais variants. Tieši tāpēc jau tika pieņemti privatizācijas noteikumi, lai tos pildītu. Ja kāds tos nav izpildījis, viņam ir cerības piedalīties kādā citā kārtā un tos izpildīt no jauna. Iespējams, ka mēs pieņemsim lēmumu par pretendentu loka paplašināšanu un neierobežosim to tikai ar kuģošanas kompānijām. Ja būs sagatavoti pietiekami labi argumenti, tādu lēmumu varētu pieņemt. Tad varētu nākt, piemēram, kāda investīciju banka. Tā ka tur ir dažādas iespējas. Tagad, piemēram, noskaidrojās, ka pieeja datu telpai, kurā kompānijas var iekļūt, ir diezgan neaizsargāta. Samaksājot drošības naudu, tur var ieiet iekšā un apskatīties visu komerciālo informāciju, un pēc tam iznākt laukā un sacīt: ziniet, mēs to "Latvijas kuģniecību" tomēr nepirksim. Bet tā informācija jau paliek pie viņiem. Tādēļ turpmāk noteikumos jāparedz, kā aizsargāt šo informāciju. Ja ne pilnīgi aizsargāt, tad vismaz likt par to samaksāt. Jo tā ir tāda prece, kas dažkārt maksā vairāk nekā paši dzelži vai paši kuģi.

— Kā jūs vērtējat Nagļa kunga darbību? Viņš nupat izskatījās melnāks par zemi, lai gan agrāk šķita tāds veikls vīrs.

A.Bērziņš: — Nav viegls darbs pārdot tādus lielus un nopietnus uzņēmumus. Te faktiski nebūtu ko īpaši satraukties par to, ka Nagļa kungam nav veicies ar šiem procesiem. Jāsaka, ka no dažādu mediju un varbūt pat ieinteresēto grupu puses jau bija darīts viss, lai šis process neietu uz priekšu vai lai tas pārspīlēti tiktu politizēts. Es gribu teikt, ka mēs ļoti pragmatiski esam piegājuši šim jautājumam. Mēs to necenšamies politizēt. Gribu teikt, ka koalīcijā ir samērā vienprātīgs viedoklis par to, kā ir jārīkojas.

— Bet laikam gan tēvzemiešu viedoklis ir atšķirīgs.

A.Bērziņš: — Nē, tas neatšķiras.

— Paldies Dievam, Latvijā pēc pieciem gadiem notiks pasaules čempionāts hokejā. Nāksies izdot diezgan lielu naudu. Visi it kā ir par tā sarīkošanu. Bet mēs ļoti daudz strīdamies par Nacionālās bibliotēkas celtniecības finansējumu. Tur gan ir diezgan daudz pretestību.

A.Bērziņš: — Pirmkārt, nav jau vēl neviena konkrēta projekta. Kad es strādāju Rīgas domē, laikam reizes trīs biju braucis uz Starptautisko hokeja federāciju, kad mēs lobējām šo pasākumu. Faktiski, lai iegūtu tiesības sarīkot šādu pasākumu, vismaz kādi gadi četri ir jāstrādā. Jābraukā, jāstāsta, jāpārliecina. Ir jau viens plānots projekts uzbūvēt hokeja halli vecā hipodroma teritorijā. Jau manā laikā mēs šo projekta skici apspriedām. Man liekas, ka Ārgaļa kunga laikā arī šis projekts tika apstiprināts. Tur, šķiet, ir gatava arī noteikta finansēšanas shēma. Domāts, ka šo halli varētu uzcelt pilnīgi bez valsts budžeta līdzdalības. Ja pilsēta iedotu uz 99 gadiem zemi, uzņēmēji pret šo zemi varētu saņemt kredītu. Pēc tam paši varētu apsaimniekot šo halli, rīkojot tur dažādus koncertus un citus pasākumus. Šai hallei vajadzētu būt multifunkcionālai.

— Jā, ar hokeju mums problēmu nav, bet ar Nacionālo bibliotēku ir.

A.Bērziņš: — Nacionālās bibliotēkas jautājumu arī mēs risināsim. Šodien visas politiskās partijas atzīst, ka bibliotēka ir jābūvē, tikai pastāv jautājums: kur ņemt līdzekļus. Vai to celt uz budžeta rēķina, aizņemoties, vai arī izmantot to pašu shēmu, ko savulaik piedāvāja Šķēles kungs, pieliekot klāt kādu santīmu pie elektrības tarifa.

— Šajā pašā studijā jūs savulaik teicāt, ka lai nu ko, bet medmāsu algu jautājumu jūs atrisināsiet. Bet tagad iet arvien trakāk. Slimnīcas paziņo, ka tur nevar operēt cilvēkus. Es zinu slimniekus, kam sola veikt operāciju tikai kaut kad oktobrī.

A.Bērziņš: — Tā nav taisnība. Neatliekamai palīdzībai līdzekļi ir.

— Ne jau par neatliekamo palīdzību ir runa, bet par plānotām operācijām.

A.Bērziņš: — Plānojamās operācijas dažkārt patiešām tiek noliktas rindā. Ārsts jau nosaka, vai operācija ir neatliekama vai ieplānojama uz tālāku laiku. Faktiski šāda vai līdzīga situācija ir visā pasaulē, un te mēs absolūti neko jaunu neesam atklājuši. Šajā procesā ļoti nopietni varētu piedalīties pašvaldības, kas varētu nākt talkā veselības aprūpes sistēmai, parūpēties par saviem strādājošiem, finansējot kaut kādus medicīnas pakalpojumus. Savulaik mēs Rīgas domē darījām tā — katru gadu aprēķinājām, cik, piemēram, endoprotēzes vajadzīgas cilvēkiem, un tad pieņēmām domes lēmumu un nopirkām šīs protēzes. Un tad Traumatoloģijas vai kādā citā slimnīcā cilvēkiem šīs endoprotēzes tika ieliktas. Es domāju, ka ar šāda veida pašvaldību palīdzību varētu būtiski samazināt šīs rindas pēc operācijām.

Bet algas māsiņām no 1. jūlija tiks paaugstinātas. Visas rezerves, kādas vien Ministru kabineta rīcībā ir, ir atvēlētas šīm medmāsu algām. Tagad ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, kā slimnīcu galvenie ārsti jeb direktori šīs algas māsiņām palielinās. Ļoti svarīgi, lai tiktu noslēgts divpusējais līgums starp slimnīcas vadību un māsiņām.

— Esmu saņēmis tādu jautājumu: kāpēc tieši Bērziņa valdīšanas laikā parādās slepenība lietu kārtošanā?

A.Bērziņš: — Nedomāju, ka manā laikā ir ieviesta kaut kāda īpaša slepenība. Likums par valsts noslēpumu nosaka, ka attiecīgais ministrs ir tiesīgs ierosināt jautājuma konfidencialitāti un, ja pārējie Ministru kabineta locekļi to neapstrīd un ja ir sagatavoti argumenti, kāpēc jautājums ir uzskatāms par konfidenciālu, tad tāds tas jautājums arī ir līdz tam brīdim, kad ministrs saka, ka šim jautājumam konfidencialitāti var noņemt.

Mintauts Ducmanis, "LV" nozares redaktors

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas Radio vakar, 17.maijā

Intervija Latvijas Radio 17. maija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

Parlamentā bija debates par Eiropas Savienību, man te ir klausītāju jautājumi par Eiropas Savienību.

A.Bērziņš: — Ļoti labi, tas būs debašu turpinājums!

Sakarā ar iespējamo Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā arī krievu valoda kļūs par oficiālo Eiropas Savienības valodu — tā te ir rakstīts; nezinu, vai tas cilvēks to ņēmis no LETA informācijas. Un otrs — nepilsoņiem nepieciešamas tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Šajā sakarā viņam ir šādi jautājumi: vai mūsu valdība un arī parlaments ir gatavi aizstāvēt latviešu valodas pozīcijas. Citiem vārdiem sakot — vai mums būs arī otra valsts valoda, kā tas, piemēram, ir Beļģijā, Kanādā un Somijā, konkrēti — krievu valoda?

A.Bērziņš: — Jautātājs acīmredzot ir domājis — ja Krievija kādreiz iestāsies Eiropas Savienībā, tad krievu valoda varētu būt arī oficiāla Eiropas Savienības valoda.

— Acīmredzot, jā.

A.Bērziņš: — Tā kā tuvākā nākotnē Krievija nav izteikusi vēlmi līdzdarboties šajā organizācijā vai ir izteikusi to tikai politiska uzstādījuma līmenī un nav sākusi runāt par iestāšanās sarunām, acīmredzot diskutēt, ka krievu valoda Eiropas Savienībā varētu būt oficiālā valoda, ir pāragri. Tātad — ja Latvija iestājas Eiropas Savienībā, tad latviešu valoda ir vienīgā, ar kuru tiek pārstāvēta Latvija un kura tik tiešām ieņem oficiālas Eiropas Savienības valodas statusu.

Protams, jautājums ir par otro valsts valodu. Ja arī Krievija kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, vai tam būtu kāda ietekme uz Latviju?

A.Bērziņš: — Tādā gadījumā Eiropas iekšējās sarunās un visās sanāksmēs oficiāli tiktu lietota arī krievu valoda.

Bet tas taču nenozīmē, ka tā ir valsts valoda Latvijā?

A.Bērziņš: — Tas nekādā veidā neskar Latvijas likumdošanu, kura skaidri un viennozīmīgi saka, ka Latvijā valsts valoda ir viena — latviešu valoda, un, cik zinu, ne parlaments, ne valdība negrasās šo pozīciju mainīt.

Vai pašvaldību vēlēšanās piedalīsies arī nepilsoņi? Iekavās te ir rakstīts: "Neskatoties uz to, ka jau tagad Rīgas domē ir iekļuvuši Latvijai "īpaši lojālie" Kurdjumovs, Zaļetajevs, Ivanovs."

A.Bērziņš: — Pašlaik vēlēšanu likums to neparedz, un es domāju, ka līdz brīdim, kamēr sabiedrība nebūs pietiekami integrēta, tas arī nenotiks. Nepilsoņu īpatsvaram kopējā struktūrā droši vien ir jābūt salīdzinoši minimālam — tādam, lai tas nevarētu tieši ietekmēt pilsoņu balsojumu. Šajā konkrētajā situācijā es gribu teikt tā, ka tie cilvēki, kuri ir izdomājuši, ka viņi grib dzīvot Latvijā, patstāvīgā valstī, neatkarīgā valstī, baudīt visas tās pašas tiesības, tai skaitā tās vienīgās tiesības, kuru nepilsoņiem šodien nav, — vēlēt, tiem ir jāiet uz Naturalizācijas pārvaldi, jākārto eksāmeni un jānaturalizējas. Tas ir labākais veids, kā piedalīties politiskajā dzīvē.

Cik lielai būtu jābūt šādai integrācijai, kā jūs teicāt, vai procentuāli cik mazam šim nepilsoņu skaitam?

A.Bērziņš: — Neviens to nav mēģinājis teikt vai vērtēt, to pieņem katra valsts atsevišķi. Domāju, ka pašlaik par to runāt ir pāragri.

Arnis Rižkovs jautā: ja Latvijas valdība nejauši parādīs mugurkaulu, tad kādus argumentus tā izmantos, lai nepiekāptos šajos jautājumos?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā: mūsu mērķis ir, integrēta sabiedrība. Ja mēs iesim uz šādu soli un, teiksim, rīt visi nepilsoņi var iet vēlēt — tad vienai lielai daļai varbūt varētu zust motivācija piedalīties šai integrācijas procesā. Tas ir tas, kāpēc acīmredzot vēl ir priekšlaicīgi runāt par nepilsoņu piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās, nemaz nerunājot par piedalīšanos, teiksim, parlamenta vēlēšanās. Vajadzētu saprast, ka mūsu mērķis ir, lai šī sabiedrība kļūtu pēc iespējas integrētāka, jo to mums daudzina visur — arī Eiropas Savienība pieprasa, lai sabiedrība būtu pietiekami integrēta un lai tā pārstāv pietiekami vienotu visas sabiedrības viedokli. Ja runājam Eiropas Savienības kontekstā, tad tie nepilsoņi, tie krievi, ukraiņi un citas tautības, kuras dzīvo Latvijā un kuras nav latvieši, — šie cilvēki ir vairāk par Eiropas Savienību procentuāli nekā mēs paši, latvieši. Tas liecina, ka mums, latviešiem, ir tāda patriarhāla attieksme pret šīm lietām. Mēs esam ekonomiski mazkustīgāki, mēs gribam dzīvot tajā mājā, kur piedzimis un uzaudzis mans tēvs un vecaistēvs; mēs vairāk turamies pie zemes, pie kādas konkrētas vietas.

Pēc pagājušās nedēļas vizītes Bratislavā man gribētos jums jautāt arī ne tik daudz par Eiropas Savienību, bet vēl par NATO. Pēc, spožās Havela runas, kuru mēs esam šeit pārraidījuši un kura ir publicēta arī avīzēs, pēc visām šīm sarunām — kādas jums izskatās Latvijas perspektīvas NATO?

A.Bērziņš: — Vispirms es gribētu teikt tā, ka Latvijai nav pašmērķis ne Eiropas Savienība, ne NATO. Principā Latvijas mērķis ir panākt to, lai Latvijai būtu ilglaicīgas attīstības iespējas, lai, vienkāršā valodā runājot, tas, ko viena paaudze rada, lai viņa varētu to mierīgi atdot nākamajai paaudzei un lai pa starpām nebūtu kari, revolūcijas un tamlīdzīgas lietas. Citiem vārdiem sakot — Eiropas Savienība un NATO mums nav mērķis, tas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Ja runājam par NATO, tad tieši šī transatlantiskā komponente jeb Amerikas komponentes līdzdalība mūsu drošības sistēmā ir tā, kas, manuprāt, dod Latvijai vislielākās garantijas, ka neviens nevarēs aiz mūsu muguras par kaut ko vienoties, mums par to nezinot. Es negribu domāt, ka būtu iespējams kāds otrs Molotova—Ribentropa pakts, bet mēs pēdējos simt gados esam tik daudzas reizes mācīti, ka mums būtu jābūt šai dubultajai pārliecībai, un tas ir tieši tas, ko mums līdzdalība šajās organizācijās varētu dot. Izskatās, ka mūsu iespējas pieaug, varbūtība pieaug. Protams, mums ir jāizdara viss tas, ko prasa no mums, jāpaveic savi mājasdarbi, lai apliecinātu, ka esam gatavi, ka protam, ka zinām, kā mums konkrēti jārīkojas. Te es domāju šo Eiropas normu un principu realizāciju, kā arī jautājumus, kas ir saistīti ar savas aizsardzības sistēmas sakārtošanu atbilstīgi prasībām, arī ar finansēšanu aizsardzībai, jo tad uzreiz ir citāda attieksme, ja mājasdarbi ir izdarīti. Un laiks mums ir tikai līdz nākamā gada beigām — tātad nākamā gada septembrī notiks nākamais sammits NATO kontekstā, piemēram, Prāgā. Tur viņi lems par NATO tālāko paplašināšanu. Tie, kas būs gatavi, par tiem var runāt; tie, kas nebūs gatavi, acīmredzot paliks ārpusē. Kas notiek pēc tam, tas ir cits jautājums. Šobrīd ir viennozīmīgi skaidrs, ka mēs ejam šo ceļu, lai līdzdarbotos abās šajās organizācijās.

Kas jādara no mūsu puses, un vai ir iespējams, ka varam palikt ārpusē — tas bija tas, par ko runāja Havels. Iespējamais Krievijas faktors, ja tā to varētu raksturot. Vai šobrīd ir tāda drošāka pārliecība, ka tādu objektīvu iemeslu, kāpēc mēs nevarētu nokļūt NATO, nav?

A.Bērziņš: — Mēs vienmēr esam deklarējuši un deklarējam to joprojām, ka mūsu attiecības ar Krieviju un ar pārējām kaimiņvalstīm ir mūsu prioritāte un ka mēs gribam ar viņām dzīvot mierā, draudzīgās, labās kaimiņattiecībās, veikt savstarpēji izdevīgus ekonomiskus darījumus un visādā veidā sadarboties. Pēc Induļa Bērziņa vizītes Maskavā un pēc Valsts prezidentes tikšanās ar Krievijas prezidentu Putinu ir skaidri redzams, ka šīs attiecības ir ieguvušas jaunu impulsu un aizgājušas diezgan strauji uz priekšu. Bija nopietna saruna, tikšanās Gorbunova kungam kā starpvalstu komisijas vadītājam, viņam beidzot tika iedoti to cilvēku vārdi, kuri vadīs šīs divpusējās darba grupas. Mēs no savas puses esam nozīmējuši šīs darba grupas un strādājam pie šiem divpusējiem nolīgumiem, esam izvirzījuši katrs savas prioritātes šajā jomā, un šķiet — arī Krievija ir sapratusi, ka netaisāmies nevienam uzbrukt, ka mūsu līdzdalība NATO nekādā gadījumā nav vērsta ne pret vienu, — tas ir vienkārši mūsu ilgtermiņa garantiju jautājums, un par šīm garantijām katra valsts var izlemt pati pēc sava prāta.

Un Rietumi arī to ir sapratuši?

A.Bērziņš: — Domāju, ka mēs pietiekami skaidri arī Rietumiem to esam pateikuši.

Vēl pāris jautājumu. Man šeit ir vēstule no Arāja kunga par sociālā nodokļa parādiem. Viņam ir jautājums: ja ir legalizēts sociālā maksājuma parāds un, pieņemsim, 30 miljoni latu, vai mēs varam runāt par sociālā budžeta deficītu?

A.Bērziņš: — Kamēr parāds nav piedzīts un ieskaitīts konkrētā budžetā, tiktāl budžetā ir deficīts — tas no naudas plūsmas viedokļa. Kas attiecas uz parādiem, tad Valsts ieņēmumu dienests ar šiem parādniekiem strādā un mēģina no viņiem to piedzīt. Kā izskatās šī piedzīšana — tur tiek noslēgti dažādi līgumi pat pusotra gada garumā ar maksājuma procesu, kurā mēnesī cik un kas ir jāiemaksā. Ir tā sauktā parāda kapitalizācija, kura gan neattiecas uz sociālo nodokli jeb sociālās apdrošināšanas maksājumiem — tā būtu pareizāk; tā ka pie tā tiek strādāts. Vai visus šos parādus izdosies piedzīt — tas ir cits jautājums.

Un līdz ar to nākamais jautājums: vai ir domāts, kā uzlabot VID darbu, lai sociālais nodoklis tomēr tiktu pilnīgāk iekasēts?

A.Bērziņš: — Katru mēnesi skatām valdībā Valsts ieņēmumu dienestu un to, kā tam sokas ar nodokļu iekasēšanu. Katru mēnesi mēs ejam cauri katram nodoklim burtiski pa pozīcijām un analizējam, kāpēc nenotiek tas, kam vajadzētu notikt tā, kā ir plānots, kādi ir iemesli, ko vajadzētu uzlabot, ko vajadzētu izdarīt valdībai, kur valdībai būtu jāvēršas vai jāgriežas Saeimā ar kādiem priekšlikumiem, lai saņemtu Saeimas atbalstu šīm pozīcijām. Tā ka par to tiek nemitīgi domāts, un jāsaka, ka marts bija pirmā reize pēc 6—7 gadiem, kad sociālajā budžetā ienāca nedaudz vairāk naudas, nekā bija jāiztērē tajā mēnesī.

Bet vai nav tā, ka varbūt tomēr VID vienkārši jums parāda, ka viņi strādā, strādā, bet ...

A.Bērziņš: — Viņi var stāstīt visu, ko vēlas. Galvenais rādītājs ir tas, vai budžets pildās.

Bet ar budžeta pildīšanos ir tā — mums šorīt studijā bija Sončika kungs. Viņš teica, ka situācija ir salīdzinoši bīstama, jo šobrīd nepildās akcīzes nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis.

A.Bērziņš: — Jā. Tie ir divi nodokļi, uz kuriem norādījām jau pagājušo reizi. Uzdevām Sončika kungam uz šo Ministru kabineta sēdi, kad runāsim par visiem budžetiem, sagatavot savus priekšlikumus un konkrētu detalizētu analīzi, apsverot, kas būtu jādara, lai varētu pildīties šis nodoklis. Pagājušo mēnesi mums vēl teica tā — akcīze nepildās tādēļ, ka vēl nav iztērēta visa tā dīzeļdegviela, kas kā krāšņu kurināmais ir ievesta Latvijā. Kad tā būs beigusies, tad uzreiz sāks maksāt akcīzes nodokli, taču šis laiks ir pagājis, bet mēs uzlabojumus vēl neredzam, tādēļ būs vēl īpaša saruna ar Sončika kungu un ar visu Valsts ieņēmumu dienesta administrāciju.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!