Par baltām dienām, baltiem darbiem, baltiem svētkiem, baltumu mūsos – Latvijā un Lietuvā

Blakus un kopā esam savos ritos – māsas, tautas, valstis. Ir neskaitāmas tuvības un kopības saites, kas sējušas mūs gadu simteņos un gados.

Arī aizvadāmajā 2009.gadā. Tik atraisīsim divas no tām: viena Lietuvas dzejnieka jaunāko krājumu un abu valstu zinātnieku sakrāto un sastādīto valodas liecību atlantu.

Par Zemgali, Žiemgalu, dzīvi tās krāsās

 Ir Zemgales, Žiemgalas dzejnieks Jons Ivanausks, cildas bajāru dzimtas pēctecis. No Platones upes krasta, vien Lietuvas pusē; tagad – ar literāti, tulkotāju latvieti Dzintru Elgu Irbīti Jonišķos. Līdz ar rudens lauku ražu nāca viņa divdesmit otrā grāmata “Baltaliemenė diena”.

Kā zinām, ir divas Zemgales. Latvijas Zemgale – ar Jelgavas, Dobeles, Ezeres, Vadakstes, Auces, Elejas, Bauskas, kreisā krasta Aizkraukles, Jaunjelgavas, Tukuma novadiem. Un Lietuvas Zemgale (Žiemgala): Mažeiķi, Akmene, Žagare, Jonišķi, Kuršēni, līdz pat Šauļiem, Radvilišķiem, Pakroja, Pasvale, Birži, līdz Panevēžai (pētnieces I.Vaškevičutes robežas).

Gadu gaitā Jons Ivanausks Lietuvai, Latvijai, un jo īpaši Zemgalei, devis tādas savas sirds dziesmu grāmatas kā: “Acīs Lietuva, sirdī Zemgale”, “Un svētību sajūtu”, “Tev un Tēvzemei”, “Zemgales patvērumā”, “Zemgales izlūkošana”, “No Platones krastiem”, “Likteņa rētām pieskaros”, “Laimes līnijas delnā”, “Dziesma Zemgalei”, “Acis tiecas pēc debesīm”, “Vārdi – putni”, “Silapurenes zieds” un citas, dziļas poētikas apdvestas.

Aizvadāmais gads Lietuvai bija lielas pacilātības gads – pirms tūkstoš gadiem kādā hronikā pirmoreiz pieminēts Lietuvas vārds. Gadījums tiem laikiem it kā parasts: uz slāvu un lietuvju robežas 1009.gada martā pagāni nosituši katoļu arhibīskapu Sv. Bruno (viņš arī Bonifācijs) kopā ar astoņpadsmit ticības brāļiem. Bet ar to pasaules (Eiropas) priekšā pirmoreiz atzīmēta, atzīta, ierakstīta lietuviešu zeme un tauta. Šajā sakarā tad 2009.gadā bija lieli Lietuvas valsts svētki, kuros piedalījās kaimiņvalstu vadītāji, tostarp Latvijas Valsts prezidents.

Dzejnieks savu krājumu atver ar vārdiem: “Šī bilingvistiskā grāmata veltīta Lietuvas 1000 gadu jubilejai un pauž vēlēšanos, lai anglis, latvietis vai vācietis var lietuvieša dzeju lasīt savā valodā.” Un līdz ar to izdevuma pirmā daļa “Smalsios gėlės žydi” (“Ziņkāras puķes zied”) atvērumos runā lietuviski un angliski, otrā daļa “Ar gyveni, Dangau?” (“Vai esat tur, Debesis?”) – lietuviski un latviski, trešā daļa “Ačiū, kad esi” (“Paldies, ka esi”) – lietuviski un vāciski.

Tomēr visa krājuma tituldzejolis ir viens – “Baltaliemenė diena”, kas latviski varētu skanēt tā:

Balts sniegs balti bērzi

Un tu no gaidīšanas mazliet nobālusi.

Šķiet te trūkst tik krīta

Un pianīno vai pat balta flīģeļa.

Balts tilts Sidabreni sargā

Balts tilts Mūšu sasien.

Balti mākoņi skaidrās debesīs

Atnes baltas negaistošas skumjas.

Tiešā tulkojumā varētu sacīt “Diena baltā vestē”. Tomēr Diena mūsu abu valodās ir Sieviete, un tai vairāk iederas kaut kas sievišķīgāks – plīvurs vai ņieburs. Vācieši pat to tulko “Ein Tag mit weiβen Mantel” – tātad “Diena baltā mētelī, apmetnī”.

Un tas ievibrē lasītajā: Tik daudz baltas krāsas. Lai gan baltais ir ne vien tīrība, nevainība – tas ir arī skumju simbols (atcerēsimies, indiešiem pat sēru krāsa). Ir dažādas krāsas un dažādas dienas. Bet šī ir ieskauta baltā plīvurā. Un šis klusais baltums uzvedina uz skumjām, kuras neizplēn, bet ar katru nākamo balto pieskārienu kļūst aizvien jūtamākas. Šī baltās krāsas nopietnība nekliedz, neuzbudina, tomēr ar tās atnākšanu, vai aiziešanu, paliek skumji…

Jona Ivanauska dzeja – tā nav tikai kārtējā laipa pār Platoni tās augštecē. Tas ir nebrūkošs tilts starp latviešiem un lietuvjiem, starp Latviju un Lietuvu.

Par skaņām un formām divpadsmit vārdos

Rudenī, Latvijas zinātņu sabiedrību, Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja akadēmiķe Dr. habil. philol. Ilga Jansone kā dārgu latviešu un lietuviešu filologu – Latvijas Universitātes, LU Latviešu valodas institūta un Lietuviešu valodas institūta – lolojumu ienesa “Baltu valodu atlanta” prospektu. Baltistu lielformāta lieldarbu zinātniskās apcerēs, komentāros, ekskursos. Par divpadsmit nosaukumiem (jēdzieniem) Latvijas un Lietuvas izloksnēs (novados, pagastos): par mākoņa, galotnes, paegļa, krupja, baloža, cīruļa, stārķa, kāļa, ziemas kviešu, apcirkņa, stirpas, kalēja nosaukumiem.

Tiešā runā pašas skrupulozā sējuma sastādītājas, zinātniskās redaktores un ievada autores – Dr. philol. Anna Stafecka un Dr. hum. Dangole Mikulēniene – paskaidro:

 “Abu vēl dzīvo baltu valodu – latviešu un lietuviešu – dialekti aizsargājami īpaši. Tie ir ne tikai divu radniecīgu tautu vēstures un kultūras mantojums, bet arī starptautiski nozīmīga vērtīgu valodas dārgumu krātuve, kas var sniegt daudz informācijas ne tikai baltu un slāvu valodu pētniekiem, bet arī citas specializācijas indoeiropeistiem – valodniekiem, etnogrāfiem, vēsturniekiem, arheologiem.[--]

Šis prospekts pirmoreiz plašāk iepazīstina Latvijas un Lietuvas, kā arī starptautisko zinātnes sabiedrību ar topošo pētījumu. Prospektā ietverts konspektīvs Baltu valodu atlanta ievads, 12 kartes ar komentāriem latviešu un lietuviešu valodā un to tulkojums angļu valodā.[--]”

Kāda te poētika, kāds mīļums! It kā ikdienišķi vārdi savās skaņās un formās. Tomēr, apzināti, sakārtoti, apcerēti, tie tik glezni atver mūsu kopīgo dvēseli, mūsu acis uz lietām un parādībām, uz dzīvi, tās daudzveidību. Lai vien ieklausāmies:

Latviski – mākuonis, mārkuonis, mākulis, tūce, bānis, pūznis, debesis, padebesis; lietuviski – debesis, debesys, grumulys;

la. – (koka) galuotne, virsūne, virsūtne, galuokne; lie. – viršūne;

la. – krupis, kŗupis, kraupis, rupucis, kaupiņš, kaukainis, dēpis; lie. – rupužė, pamatinė, repėka, karvinė, žeba;

la. – baluodis; lie. – balandis, karvelis;

la.– cīrulis; lie. – cyrulys, vieversys, čivyras, vyturys;

la. – (ziemas) kvieši, pūri, pūŗi; lie. – kviečiai, pūrai;

la. – apcirknis, apcirksnis, aruods; lie. – aruodas, miega…

Un mēs jūtamies un apzināmies sevi bagāti savā sentautas ģimenē: ka neesam vieni, bet kopā, un vienīgie – vēl dzīvie balti.

Oskars Gerts, “LV”