Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

 •

Anita Kovaļevska. Tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni

To, ka tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni ir cilvēktiesības, apliecināja to iekļaušana ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā 1948.gadā. Satversmē šādas tiesības nav minētas expressis verbis. Līdz ar to aktuāls ir jautājums, vai Satversme aizsargā šīs tiesības un kāds ir to saturs. Raksta mērķis nav visaptveroši analizēt tiesību uz atbilstošu dzīves līmeni saturu, bet gan pievērsties atsevišķiem to aspektiem. Rakstā autore analizē, vai Satversme aizsargā šīs tiesības un kāds ir minimālais ienākumu līmenis, kas cilvēkam būtu jāgarantē atbilstoši šīm tiesībām.

Rakstā aplūkots arī jautājums, vai šīs tiesības ierobežo valsti attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokļu noteikšanu. Pieņemot ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tajā tika iekļautas arī tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni. Deklarācijas 25.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai atbilstošu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un nepieciešamos sociālos pakalpojumus.

• Inga Kačevska. Konvencijas “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” piemērošana

1980.gada ANO Vīnes Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem (Konvencija) stājās spēkā 1998.gada 1.janvārī, un tā ir ļoti populāra pasaulē – tai ir pievienojušās 73 valstis. Šobrīd tiešsaistē ir izveidotas datubāzes, kurās ir apkopoti Konvencijas komentāri un tiesu prakse, lai veicinātu tās preambulā nostiprināto mērķi – starptautisko tirdzniecības tiesību unifikāciju. Lai gan Latvija minētajai Konvencijai ir pievienojusies jau 1997.gadā, tomēr tiesas to piemēro reti un parasti – neprecīzi.

Konvencijas tvērums ir noteikts tās 1.panta pirmajā daļā, kas paredz tās tiešo un netiešo piemērošanu. Proti: a) apakšpunkts paredz, ka Konvencija tiek piemērota preču pirkuma un pārdevuma līgumiem starp pusēm, kuru uzņēmumi atrodas dažādās Konvencijas dalībvalstīs; savukārt b) apakšpunkts nosaka, ka Konvencija piemērojama, ja atbilstošās privāto tiesību normas norāda uz līgumslēdzējas valsts tiesībām.

• Viola Supe. Pārstāvniecības jēdziens, vēsturiskā attīstība un aktuālās problēmas

Pēdējā laikā Latvijā ir aizsāktas diskusijas par nepieciešamību izdarīt grozījumus Saeimas vēlēšanu normatīvajā regulējumā. Kā galvenā problēma, kuras dēļ šie grozījumi nepieciešami, tiek minēta vēlētāju neuzticēšanās parlamentam, kas pēdējā gada laikā, kā var spriest no socioloģisko aptauju datiem, svārstās 14 līdz 19 procentu robežās, un tas tiek vērtēts kā zemākais rādītājs pēdējos gados. Vērojama arī strauja vēlētāju aktivitātes samazināšanās parlamenta vēlēšanās.

Trīspadsmit gadu laikā, kopš pirmajām atjaunotās Saeimas vēlēšanām 1993.gadā, vērojams vēlētāju aktivitātes kritums par aptuveni 30 procentiem. Turklāt sabiedriskās domas pētījumi liecina, 2010.gada Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitātes rādītāji varētu būt vēl zemāki. Līdzīga situācija – ka vēlētāju dalības procents ir ļoti zems, sastopama praktiski visās Austrumeiropas valstīs. Piemēram, Polijā pēdējās parlamenta vēlēšanās piedalījās 40,58 procenti balsstiesīgo vēlētāju, Igaunijā 2003.gada vēlēšanās – 61 procents, Čehijas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās 2006.gadā – 64,47 procenti, Bulgārijas parlamenta 2005.gada vēlēšanās – 55,76 procenti, un šo uzskaitījumu varētu turpināt.

• Līga Fjodorova. Starptautiska preču pirkuma līguma forma

Lai veicinātu 1980.gada Vīnes konvencijas “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” (Konvencija) piemērošanu Latvijā, ir jāprecizē likums un jāatsauc atļauja pusēm pašām izvēlēties gribas izteikuma formu atbilstoši Konvencijas noteikumiem. Kaut arī nopietni pētījumi par Konvencijas piemērošanu Latvijas tiesās nav veikti, jāatzīst, ka praksē to piemēro nelabprāt, priekšroku dodot Civillikumam. To gan nevar teikt par šķīrējtiesu praksi, taču arī tad vēl jādiskutē par Konvencijas piemērošanas kritērijiem un to, kādas tiesiskās sekas ir Latvijas izdarītajai atrunai.

Atbilstoši pušu autonomijas principam preču pirkuma līgums netiek pakļauts speciālām formālām prasībām, un tas kā princips ir plaši atzīts starptautiskajās tirdzniecības tiesībās. Arī Konvencija neizvirza īpašas prasības attiecībā uz līguma formu, bet tieši pretēji – Konvencija pauž tā dēvēto neformalitātes principu (principle of informality). Konvencija paredz, ka “nav nepieciešams, lai pirkuma un pārdevuma līgums tiktu noslēgts vai apstiprināts rakstiskā formā vai lai tas pakļautos citai prasībai attiecībā uz formu. Pirkuma līgums var tikt pierādīts jebkuriem līdzekļiem, tai skaitā ar liecinieku liecībām”. Arī pirkuma un pārdevuma līguma grozījumi var tikt veikti brīvā formā, pusēm vienojoties. Tādējādi komersanti paši izvēlas, vai līgumu slēgt rakstveidā, to klasiski noformējot un abām pusēm parakstot, vai slēgt mutvārdos, apmainoties ar faksiem, elektroniskā pasta vēstulēm vai citādi.

• Elīna Umbraško. Konvencijas “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” noteikumu tulkojums

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980.gada Konvencija “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” (Konvencija) atšķirībā no valstu normatīvajiem aktiem, kuri tiek veidoti kopsakarā ar jau pastāvošo normatīvo bāzi, tika veidota valstu pārstāvju un starptautisko institūciju savstarpēji panāktas vienošanās ceļā. Tā kā katrai valstij ir sava izpratne par preču pirkumu un pārdevumu, jau Konvencijas tapšanas laikā tika uzsvērts, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai neskaidrību gadījumā tiesas nepiemērotu nacionālās tiesības.

Tāpēc, lai izvairītos no pretrunīgas Konvencijas noteikumu iztulkošanas, kas ir neizbēgama, ja Konvencijas noteikumi tiek tulkoti no nacionālo tiesību skatupunkta, Konvencijā ietverti noteikumi gan par tās noteikumu iztulkošanu, gan Konvencijas normu robu aizpildīšanu, tādējādi izslēdzot nacionāli atšķirīgu interpretāciju un citu juridisko metožu izmantošanu. Tomēr praksē Konvencijas normas, kur ietverti noteikumi par tās iztulkošanu un robu aizpildīšanu, dažkārt tiek ignorētas.

“Jurista Vārda” redakcija