“Viens no pamatnosacījumiem, lai izkļūtu no krīzes, ir rast risinājumus problēmām, kas saistītas ar ES valstu finanšu ilgtspējību,” sacīja Eiropas ekonomikas un monetāro lietu komisārs Hoakins Almunja. “Mums ir jāturpina atbalstīt ekonomikas atveseļošanos. Bet, tā kā valsts finanšu stāvoklis krasi pasliktinās, pasākumi, kas iecerēti, lai palielinātu uzticēšanos un atbalstītu pieprasījumu, pozitīvus rezultātus var sniegt tikai tad, ja gan tirgus, gan sabiedrība tos uztver kā pagaidu pasākumus, turklāt tādus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu ilgtspējību ilgtermiņā. Ja krīzes epilogam izstrādātā stratēģija būs skaidra, mēs nostiprināsim atbalsta pasākumu efektivitāti īstermiņā un radīsim vajadzīgos priekšnosacījumus, lai ekonomiskā izaugsme nākotnē būtu stabila un līdzsvarota.”

14.oktobrī publicētajā paziņojumā, kas pievienots 2009.gada ziņojumam par stabilitāti, izvērtēta valsts finanšu ilgtspējība ES, ņemot vērā krīzes sekas.

Valsts finanšu ilgtspējība ir problēma, kas aktuāla visām ES valstīm, lai arī stāvoklis šajā jomā dalībvalstīs atšķiras. Pamatojoties uz dažādiem sīki izstrādātiem rādītājiem un jutīguma analīzēm, paziņojumā un tehniskajā ziņojumā vispārēji izvērtēts risks, kas varētu apdraudēt valsts finanšu ilgtspējību dažādās dalībvalstīs. Ekonomikas krīzes dēļ atšķirības ilgtspējības ziņā lielākajā daļā valstu ir kļuvušas vēl krasākas un vairākas valstis pašlaik ir iekļuvušas augstāka, ilgtermiņa riska kategorijā.

Pēdējā desmitgadē ES valstu valdības ir daudz paveikušas, lai risinātu sabiedrības novecošanās problēmu, īstenojot stratēģiju, kuru 2001.gadā definēja Stokholmas Eiropadome. 2007.gadā tika sasniegts labākais kopējā budžeta stāvoklis pēdējos 30 gados: vidējais deficīts visā ES kopumā bija 0,8%. Tas daudzām dalībvalstīm nodrošināja nepieciešamās rīcības iespējas, lai palīdzētu to ekonomikai krīzes apstākļos. Nodarbinātības rādītāji pieauga un attiecībā uz dažu kategoriju darbiniekiem, proti, vecāka gadagājuma darbiniekiem un sievietēm, sasniedza Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus. Arī daudzās valstīs īstenotās pensiju reformas sniedza ieguldījumu, kas vajadzīgs, lai saglabātu pastāvošās pensiju shēmas arī turpmākajām paaudzēm, vienlaikus uzlabojot to ilgtspējību.

Kaut gan pašreizējā krīze ir likvidējusi daļu no šiem pozitīvajiem rezultātiem, joprojām tiek piemērota “trīsvirzienu” stratēģija, kas paredz deficīta un parāda samazinājumu, nodarbinātības līmeņa kāpumu un sociālās aizsardzības sistēmas reformas. Tomēr, lai gan sākotnēji minētie elementi bija iespējas, no kurām valstis varēja izvēlēties sev piemērotāko, tagad tie visi trīs ir imperatīvi lielākajai daļai ES dalībvalstu.

Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut, ka bezdarbs kļūst par pastāvīgu un ieilgušu parādību, kas arvien izplatās. Tādēļ ir tik būtiski turpināt izvērst elastdrošību un citas strukturālās reformas, kas palīdzēja uzlabot nodarbinātības rādītājus iepriekšējos gados.

Ir arī jāpalielina faktiskais pensionēšanās vecums, lai tādējādi ņemtu vērā mūža ilguma pieaugumu. Vairākās valstīs jau tiek apsvērts, kas šajā nolūkā būtu jādara. Cilvēki nekad iepriekš nav dzīvojuši tik ilgi, un tiem nav bijusi tik laba veselība. Ja netiks mainīta pašreizējā politika, tad vidējais vecums, kurā cilvēki iziet no darba tirgus ES, līdz 2060.gadam pieaugs tikai par vienu gadu – tas būs nevis 62, bet 63 gadi. Tomēr vienlaikus ir paredzams, ka šajā pašā laikā dzīvildze 62 gadus veciem cilvēkiem pieaugs par veseliem sešiem gadiem – no 20,2 gadiem līdz 26,2 gadiem.

Komisijas paziņojumā ir arī akcentēta nepieciešamība gatavoties reformu īstenošanai veselības aprūpē, kamēr ir obligāti jāuzlabo valsts finanšu kvalitāte, lai samazinātu neproduktīvu izdevumu apjomu un pārorientētu līdzekļus uz izglītības un pētniecības jomu, kā arī citiem politiskajiem mērķiem (sociālajiem, vides, veselības aprūpes jomā u.tml.). Fiskālās konsolidācijas centienos (vajadzības gadījumā meklējot iespējas papildināt ieņēmumus) būtu jāņem vērā stimulu ietekme, efektivitāte un konkurētspēja un galvenokārt jāorientējas uz pasākumiem, kas rada vismazāk ekonomiskā līdzsvara traucējumu.

Paziņojumā atspoguļots, ka sekmīga fiskālā ekspansija, kuras nolūks ir dot pretsparu recesijai, un ilgtermiņa ilgtspējība ir savstarpēji savietojamas.

Pašlaik ir jāizstrādā budžeta stratēģijas, lai izkļūtu no krīzes un lai sasniegtu vērienīgus, bet reālus vidējā termiņa mērķus, un tās ir koordinētā veidā jāīsteno, tiklīdz ekonomika sāk atgūties, ņemot vērā katras atsevišķas valsts specifisko situāciju. Lai atbalstītu nepieciešamās reformas un sekmētu fiskālo korekciju uzticamību (kuras turpmākajos gados nāksies piemērot arvien biežāk) dalībvalstīm, iespējams, būs arī vēl vairāk jāpilnveido savas budžeta programmas.

Kas attiecas uz Stabilitātes un izaugsmes paktu, pārraudzības procedūrās ļoti nozīmīga un konkrēta loma būs parāda ilgtspējībai.