Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par sabiedrības noskaņojumu Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.09.2009., Nr. 147 https://www.vestnesis.lv/ta/id/197748

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par sociālās aizsardzības pasākumiem
Labklājības ministrs Uldis Augulis

Vēl šajā numurā

16.09.2009., Nr. 147

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par sabiedrības noskaņojumu*

 

* Komisijas pārskata ziņojums “Par sabiedrības noskaņojumiem 2009.gadā” Ministru kabineta ārkārtas sēdē 2009.gada 15.septembrī

 

Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija:

 

Šā ziņojuma mērķis ir koncentrēti ieskicēt svarīgākās tendences sabiedrības noskaņojumos 2009.gada laikā, kuri var atstāt ietekmi uz 2010.gada budžeta pieņemšanu. Ziņojums arī tiecas iezīmēt valdības prioritātes turpmākajiem mēnešiem tieši sabiedrisko noskaņojumu attīstības tendenču gaismā. Atsevišķi šajā ziņojumā tiek izvērtēti panākumi un neveiksmes, īstenojot SAK ieteikumus, kas tika formulēti saistībā ar Valsts prezidenta sasaukto ārkārtas Ministru kabineta sēdi 2009.gada 24.aprīlī.

2009.gada martā Stratēģiskās analīzes komisija savos ziņojumos par ekonomisko stāvokli valstī un sociālajiem procesiem pauda nopietnas bažas, ka ekonomiskās situācijas pasliktināšanās var izraisīt nopietnu sabiedrības viļņošanos un protestus. Cita starpā tika konstatēts, ka Latvijā pašlaik gandrīz vienlaikus attīstās politiska un ekonomiska krīze, kas negatīva scenārija gadījumā izvērtīsies par plašu sociālo krīzi un ļoti negatīvas apstākļu sakritības gadījumā vietumis pāries arī sporādiskā humanitārā krīzē.

 

Ņemot vērā situācijas nopietnību, pavasarī un vasarā SAK uzmanīgi sekoja socioloģiskajiem pētījumiem un, atskatoties uz pagājušajiem pieciem mēnešiem, izdara šādus secinājumus.

1. Sociālā spriedze turpināja palielināties. Kā redzams no klāt pievienotā grafika, kas apkopo astoņus dažādus sabiedriskā noskaņojuma mērījumus un aptver pēdējo 15 mēnešu aptauju salīdzinošos rezultātus (SKDS), tad sociālpsiholoģiskā spriedze nemazinās, bet turpina pieaugt. Vislielākais pieaugums vērojams saistībā ar aktīvu valdības darbu saistībā ar budžeta grozījumiem. Lai gan vasaras laikā nebija vērojams izteikts spriedzes pieaugums, tās līmenis ir atgriezies agra pavasara līmenī. Arī vērojot datus par apmierinātību ar dzīvi, kas regulāri un plaši tiek izmantoti, lai salīdzinoši vērtētu kādas sabiedrības subjektīvo labklājību (subjective wellbeing), Latvijas iedzīvotāju dzīves apmierinātības līmenis ir nozīmīgi samazinājies un sasniedzis zemāko līmeni Eiropas Savienībā.

2. Nav īstenojies visnegatīvākais SAK minētais scenārijs, kas paredzēja sociālo nemieru un humanitārās krīzes izcelšanos. Jāsaka gan, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem sabiedriskā aktivitāte un protestu dinamika ir pieaugusi. Piemēram, gandrīz katru šī gada mēnesi ir notikusi kāda nopietnāka sabiedrības grupas uzstāšanās un publiska rīcība, aizstāvot savas intereses. Tomēr saistībā ar budžeta grozījumiem nav uzsāktas masveida pilsoniskās nepakļaušanās vai protesta akcijas. Līdz ar to pagaidām nav vērojams tā sauktais Argentīnas scenārijs. Tomēr vienlaikus SAK vērš uzmanību uz to, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju, saskaņā ar aptauju rezultātiem, ir gatavi pieņemt vardarbīgas akcijas kā savu interešu aizstāvības formu. Jāmin arī tas, ka nu jau tradicionāli negatīvās ekspektācijas sabiedrībā par nākotni arī negatīvas ziņas vai prognozes padara ticamākas nekā pozitīvas vai neitrālas. Izveidojas apburtais loks, kad negatīvas ekspektācijas sevi baro un caur pesimismu (tai skaitā patērētāju) uztur krīzes dinamiku.

3. Salīdzinošā griezumā Latvijas sabiedrības noskaņojumi vairāk līdzinās nosacītam Somijas scenārijam. Somijā pēc Padomju Savienības sabrukuma 1990.gadu sākumā iestājās dziļa krīze, kas bija saistīta ar ekonomisko panīkumu pēc lielākās tirdzniecības partnerības pēkšņa izsīkuma. Lielākoties par šo laiku tiek vēstīts, norādot uz veiksmīgo Somijas izvēli strauji attīstīt un investēt zinātnes, inovācijas politikas un tehnoloģiskā biznesa attīstībā, kas patiesi atnesa lielus panākumus. Vienlaikus, kā atzīmē paši somu pētnieki, dziļā krīze atstāja nopietnas sekas uz Somijas iedzīvotāju sociālpsiholoģisko stāvokli. Somu mājsaimniecības, neiesaistoties aktīvos protestos pret valdības politiku vai paužot neapmierinātību ar savu stāvokli, centās pielāgoties un samierināties ar straujo labklājības zudumu un lielo bezdarbu. Taču milzīgais stress tā laika vecāku dzīvē atstāja smagas sekas uz tā laika bērnu un pusaudžu psiholoģisko stāvokli. Rezultātā gan toreiz, gan arī pēc desmit gadiem un vairāk novērojama pastiprināta depresivitāte, lielāka psiholoģiskā nospiestība, pievēršanās asociālām uzvedības formām, atkarībām. Kā atzīmē gan somu, gan citvalstu speciālisti, vērojamas pārdzīvotās krīzes ilgtermiņa sekas. Svarīgi tādēļ ņemt vērā iespējamās krīzes ilgtermiņa sekas, neaprobežojoties tikai ar fiskālās konsolidācijas un tūlītēja sociālā atbalsta formām.

4. Latvijas sabiedrībā valda bezprecedenta zema uzticība gan valdībai, parlamentam, gan, kā rāda 2009.gada vasaras aptauju rezultāti, arī visai politiskajai un partiju sistēmai. Lai gan Latvijas iedzīvotāji nekad pēdējo piecu gadu laikā nav pauduši nozīmīgu uzticību savām demokrātiskās pārstāvniecības formām, 2009.gada pavasaris un vasara demonstrē jau permanentu uzticības krīzi. Šādā kontekstā maz ticams, ka iespējams atgūt pat daļu no zaudētās uzticības dažu mēnešu laikā. Uzticības politiskai sistēmai atjaunošana ir būtiski nepieciešama pozitīvas krīzes dinamikas panākšanai (negatīvā apburtā loka pārraušanai). Tomēr šis uzdevums nav atrisināms dažu mēnešu laikā un, iespējams, nav tikai vienu vēlēšanu kampaņas jautājums (sk. 5).

5. Jāsecina, ka arī vēlēšanas, kā izrādās un pretēji sagaidītajam, var nebūt nopietns uzticības atgūšanas līdzeklis interešu pārstāvniecības iestādījumiem. Kā rāda 2009.gada jūnijā veiktā aptauja, tūlīt pēc pašvaldību vēlēšanām, vairums Latvijas iedzīvotāju tām tomēr neuzticas, lai gan tikko ir balsojuši par tām. Atzīmēšanas vērts ir arī tas, ka arī sabiedrisko noskaņojumu spriedze (sk. iepriekš) būtiski nemainījās pēc vēlēšanām. Rezultāti ļauj izteikt minējumu, ka vēlēšanas pašas par sevi nav ne izšķirošs spriedzes mazinātājs (tvaika nolaišana), ne kritisks faktors uzticības atjaunošanā. Uzticības atjaunošana politiskās pārstāvniecības formām ir ilgāka – vismaz vidējā termiņa – jautājums un vairāk saistās ar sistemātiskās regulārām aktivitātēm, ne vienreizējiem notikumiem vai kampaņām. Politiskā komunikācija neticības sienas dēļ ir ļoti apgrūtināta. Līdz cilvēkiem “var izlauzties” vai nu ar radikālām idejām vai rīcību, kas ir pretēja jēdzieniska vektora virzienā kopējām tendencēm (piemēram, palielināt vai nesamazināt algas, ja pārējiem samazina, ir ziņa, kas tiks uztverta asi). Šādā kontekstā iespējams vēlamāk ir stāstīt nevis labas ziņas vai plaši skaidrot (ko, neticības dēļ cilvēki vienkārši nedzird), bet labot kļūdas ātri un strauji kā arī regulāri demonstrēt solīto un izdarīto. Pašlaik pilnīgi neadekvāti ir piedāvāt no politiskās pārstāvniecības Latvijas iedzīvotājiem vērtību sistēmu, saskaņā ar kuru dzīvot.

6. Latvijas iedzīvotāji tomēr nav gatavi pieņemt jebkādu politiskās sistēmas piedāvājumu. Vairums nav gatavi iztirgot politiskās brīvības pret ekonomisko labklājību. Tomēr puse ir gatava nepildīt saistības pret valsti un nemaksāt nodokļus, ja tas uzlabo viņu tūlītējo materiālo stāvokli. Šeit SAK atzīmē, ka gadījumu (ne statistiskā) evidence norāda uz to, ka gatavība nemaksāt nodokļus pašreiz izpaužas plašā spektrā. Ja agrāk šad tad bija vērojama ienākumu slēpšana, algas maksāšana aploksnē, tad tagad tas nozīmē arī ikdienišķu un plašu PVN nemaksāšanu un citu nodevu un nodokļu maksājumu apiešana, ja vien tas iespējams.

7. Gan statistiska, gan gadījumu evidence norāda arī uz emocionālo un lojalitātes saišu saraušanu ar Latvijas valsti, no tās aizbraucot. Kārtējais migrācijas vilnis ir neizbēgams. Ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās, spriedze valsts un indivīda attiecībās, subjektīvi uztverts netaisnīgums rada labvēlīgu fonu lēmumiem aizbraukt ne vairs pa vienam, bet veselām ģimenēm un ne vairs uz dažiem mēnešiem, bet uz ilgāku laiku. Emocionālās, racionālās un normatīvās lojalitātes valstij sakrītoša krīze ir ļoti nopietns izaicinājums Latvijas valsts tēlam pašu pilsoņu vidū.

8. Nepieciešamība valsts budžeta fiskālās konsolidācijas dēļ veikt straujas reformas izglītības, veselības aprūpes un publiskās pārvaldes jomās sakrīt ar teritoriālās reformas plānotās īstenošanas brīdi. Finansējuma modeļu maiņa it īpaši veselības un izglītības sfērās kritiski ietekmē līdz šim stabilo profesiju – skolotāju, pasniedzēju, ārstu, medmāsu profesionālās karjeras, liekot nozīmīgai daļai pensionēties vai meklēt jaunas profesijas. Slēdzot, mainot profilu vai apvienojot izglītības un veselības iestādes, īpaši Latvijas lauku rajonos, daudzviet tiek nopietni izmainīta iedzīvotāju dzīves vide, kas rada papildu spriedzi un neziņu. Daļai pašvaldību jaunā teritoriālā iedalījuma un smagās budžeta situācijas kontekstā ir grūti pilnvērtīgi veikt sociālās aizsardzības un pakalpojumu piegādes pienākumus, kas vēl vairāk eskalē spriedzi un neapmierinātību.

9. Latvijas iedzīvotājiem, t.sk. pat izpildvarai un ekspertiem, grūti nonākt skaidrībā par ekonomiskās un sociālās krīzes tālāko gaitu un dzīves uzlabojumu kalendāru. Piesardzīgākie apsvērumi norāda, ka dzīves līmeņa atgriešanās 2007.gada līmenī gaidāma ne ātrāk kā pēc pieciem gadiem. Turklāt lielāka nenoteiktība par notikumu gaitu ir tādēļ, ka Latvijas ekonomika un arī mājsaimniecību dzīves līmeņa izmaiņas vislielākajā mērā saistītas ar norisēm pasaules ekonomikā un tās eventuālo atkopšanos. Tā nav precīzi paredzama, taču neatceļ budžeta fiskālās konsolidācijas spiedienu un termiņus.

10. Par visnopietnāko tuvākās nākotnes sociālekonomisko problēmu jānosauc nodarbinātība. SAK agrā pavasarī prognozēja bezdarba līmeni sasniedzam 200 tūkstošus cilvēku. Šādu prognozi min tagad arī valdības pārstāvji. Absolūtie darba meklētāju apjomi paši par sevi nav katastrofiski. Taču pie nosacījuma, ka, pieaugot bezdarbam daļā no tautsaimniecības, vienlaikus parādās jaunas darba vietas citos sektoros. Taču ekonomiskā attīstība diemžēl tuvākā gada laikā nesola strauju darba vietu pieaugumu. Iepriekš augošie sektori – būvniecība, valsts pārvalde, finanšu sektors, pakalpojumu sfēra atbrīvojas no darbiniekiem un tuvākajā laikā nespēs absorbēt bezdarbu ar jaunu darba vietu radīšanu. Arī eksporta nozares vidējā termiņā tieksies uz konkurētspēju, kas labākajā gadījumā nozīmē tikai mērenu darba vietu pieaugumu (konkurēt ar zemām algām nav cerīgi vidējā termiņā – vairāk ar tehnoloģijām un darba organizāciju, tātad – mazāk cilvēku nodarbinātību). Nodarbinātība ekonomiskas stagnācijas un vāji augoša ārējā pieprasījuma kontekstā kļūst gan ekonomiski, gan sociāli vissvarīgākais 2010.gada jautājums.

 

Ieteikumi:

1. Izvirzīt nodarbinātību par galveno 2010.gada prioritāti; savietot visu atbildīgo ministriju (saistībā ar nodarbinātības politiku, veicināšanu, kontroli u.tml.) paveikto un darāmo vienuviet. Izvirzīt nodarbinātību kā galveno sadarbības platformu ar pašvaldībām, darba devējiem, ņēmēju pārstāvjiem (arodbiedrībām), NVO un ekspertiem. Noslēgt Sociālo paktu ar iepriekšminētajām pusēm par nodarbinātību, līdzīgi 2009.gada 26.jūnija Īslandes paktam.

2. Gan bezdarbnieka pabalstu, gan jebkuras stipendijas bez darba esošajām personām saistīt ar nodarbinātā stāvokļa atgūšanu, lielā mērā virzot cilvēkus uz pašnodarbinātā statusa iegūšanu. Veicot valsts publiskos pasūtījumus, valsts investīcijas un līdzfinansējot ES struktūrfondu projektus, kā centrālo kritēriju izvirzīt nodarbinātības veicināšanu.

3. Maksimāli vienkāršot sociālās aizsardzības pasākumus un programmas, savienojot pabalstus un apvienojot veicējus (nodrošinot maksimāli efektīvu institūciju sadarbību sociālās aizsardzības un drošības jomā un nepieciešamības gadījumā apvienojot), tādā veidā palielinot to pieejamību un samazinot administrēšanas apjomus. Atbalstu veidot mērķtiecīgu – uz konkrētām mājsaimniecībām (nevis atsevišķiem cilvēkiem vai kategorijām). Nodrošināt sociālo darbinieku atbilstošu loku un nodrošināt to sniegto konsultāciju pieejamību, nepieciešamības gadījumā piesaistot papildus sociālā darba veicējus (pārkvalificējot un iesaistot bijušos medicīnas un publiskās pārvaldes darbiniekus, pedagogus).

4. Visstraujāk īstenot reformas tajos sektoros, kuros nav gaidāmas (parasti nav) lielas vēlētāju balsu dividendes (piemēram, augstākajā izglītībā un zinātnē). Koncentrēties uz tām reformām, kas paveicamas vai neatgriezeniski ievirzāmas 12 mēnešu laikā (līdz sagaidāmajai ekonomiskās attīstības atjaunošanai).

5. 2010.gada budžetu izstrādāt un pieņemt pēc iespējas ātrāk, lai neievilktos negatīvo noskaņojumu eskalācija un sociālās spriedzes kāpums līdz kritiskajam slieksnim.

6. Īstenot līdz galam iepriekš izvirzītos SAK ieteikumus.

 

Pārskats par SAK ieteikumu īstenošanu no 2009.gada marta līdz septembrim

Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija š.g. februārī un martā nāca klajā ar diviem ziņojumiem par situāciju ekonomikā un situāciju sociālās, pārvaldības, izglītības un zinātnes jomā Latvijā.

Šajos ziņojumos jau kopš februāra mēneša uzsvērta nepieciešamība (1) izveidot visaptverošu sociālās drošības programmu, (2) rēķināties ar iespējamo bezdarba pieaugumu līdz 14% darbaspējīgo jeb aptuveni 200 000 bezdarbnieku, (3) īstenot tūlītējas un radikālas strukturālās reformas valsts pārvaldē un (4) nodrošināt fiskālās disciplīnas pasākumus saskaņā ar vienošanās līgumu ar SVF.

Kopumā minētajos 2 ziņojumos ir minēti 26 konkrēti nepieciešamās rīcības virzieni jeb priekšlikumi. Analizējot to īstenošanu, varam secināt, ka ir realizēti 6 SAK priekšlikumi; aptuveni 8–9 priekšlikumi ir guvuši konceptuālu atbalstu sabiedrībā un atsevišķu koalīcijas partiju vidū, kā arī ir notikušas vairākas diskusijas par to īstenošanu, tomēr konkrēti lēmumi un rīcība vēl nav sekojusi. Savukārt aptuveni 11 priekšlikumi nav guvuši atbalstu valdības un koalīcijas partneru vidū un nav tikuši īstenoti.

Starp nozīmīgākajiem soļiem, kas veikti, īstenojot SAK priekšlikumus, jāmin:

1) valdības darbs pie tā dēvētā sociālā spilvena izveides, lai sniegtu atbalstu bez iztikas līdzekļiem palikušiem ilgstošajiem bezdarbniekiem, maznodrošinātām ģimenēm iztikas un veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanai, kā arī skolu reformu rezultātā bez darba palikušajiem pedagogiem;

2) tāpat arī ir novirzīti ES SF līdzekļi mājokļu siltināšanas programmu īstenošanai un samazināti dabasgāzes un daudzviet arī siltumenerģijas tarifi;

3) ir veikti soļi skolu tīkla sakārtošanai un nodrošināts, ka finansējums pamatizglītības nodrošināšanai seko bērnam līdz tā dzīvesvietas pašvaldībai. IZM ir paudusi gatavību nākamajā gadā turpināt šā principa ieviešanu, izvērtējot gan vecāku vaučeru ieviešanas iespējas, gan finansējuma novirzīšanu līdz konkrētajai skolai;

4) iedzīvotāju līdzdalības kustība “Latvijas Forums”, kas izveidota pēc Valsts prezidenta un SAK iniciatīvas. Līdz šim 20 dažādās Latvijas vietās notikušas divas tematiskās diskusijas gan par situāciju valstī kopumā, gan par atbalsta mehānismiem skolām, piesaistos gandrīz 1000 iedzīvotāju tiešu dalību un izplatot idejas un pieredzi par netradicionāliem krīzes situācijas risinājumiem un pašorganizācijas iespējām.

Salīdzinoši daudz diskusiju ir bijis un risinājumi meklēti priekšlikumiem, kas saistīti ar:

1) valsts pārvaldes funkciju audita īstenošanu, atmetamo valsts funkciju identificēšanu un daļu funkciju nodošanu privātajam un nevalstiskajam sektoram. Šajā jomā jāmin LDDK veiktā aptauja par valsts funkciju novērtējumu sabiedrības skatījumā, kas var kalpot par pamatu turpmākajām diskusijām;

2) skolotāju tālākizglītības reformas ieviešana un 40 stundu darba nedēļas noteikšana pedagogiem;

3) visu valsts aģentūru likvidācija; ES SF administrēšanas sistēmas vienkāršošana; kā arī augstākās izglītības sistēmas reorganizācija.

Tomēr šajās jomās konkrēti lēmumi vēl nav pieņemti.

Savukārt ir vairāki būtiski priekšlikumi, kuru īstenošana nav notikusi, bet kuru aktualitāti joprojām nepieciešams uzsvērt, t.sk.:

1) krīzes grupas izveide, kas plašākā kontekstā analizētu sociālās drošības jautājumus un īstenotu atbilstošus pasākumus, iesaistot arī privāto sektoru un realizējot PPP projektus;

2) līdzdalīgas budžetēšanas prakses ieviešana gan ministrijās, gan pašvaldību līmenī;

3) nepieciešamās normatīvās bāzes izveide, lai radītu iespēju dibināt sociālos uzņēmumus;

4) valsts teritoriālo iestāžu darba optimizācija un visu aģentūru likvidācija;

5) līdzšinējo izglītības un zinātnes finansēšanas sistēmas mainīšana, izveidojot Inovatīvās pētniecības attīstības fondu un Zinātnes fondu fundamentālo pētījumu finansēšanai;

6) starptautiskās ekspertīzes augstskolu profesoru vēlēšanās ieviešana un augstskolu zinātniskā un inovatīvā snieguma izvērtējums.

ZINOJUMS1_PAGE_1.JPG (75420 bytes)

ZINOJUMS1_PAGE_2.JPG (70797 bytes)

ZINOJUMS1_PAGE_3.JPG (51937 bytes)

ZINOJUMS1_PAGE_4.JPG (35618 bytes)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!