Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.08.1999., Nr. 258 https://www.vestnesis.lv/ta/id/18477

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mostas aizmirstie ugunskuri

Vēl šajā numurā

17.08.1999., Nr. 258

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Pensiju reforma rada satraukumu Latvijā"

"Dagens Industri"

— 99.08.13.

Rīga. Pretrunīgo Latvijas pensiju reformu, kas aizliegtu pensionāriem strādāt un vienlaikus saņemt pensiju, parlamenta priekšsēdis Jānis Straume pagaidām ir apturējis.

Vienlaikus Latvijas varas iestādes veic sagatavošanās darbus parakstu vākšanai tautas nobalsošanas sarīkošanai par šo pretrunīgo likumu, kas arī pakāpeniski paaugstinātu pensionēšanās vecumu no pašreizējiem 57 gadiem sievietēm un 60 vīriešiem.

Likums, kas pārtrauktu pensiju izmaksāšanu visiem strādājošajiem pensionāriem, kas saņem vairāk nekā 60 latus (870 kronas) mēnesī, tika pieņemts kā viens no jaunās vairākuma valdības vissvarīgākajiem taupības pasākumiem, lai samazinātu budžeta iztrūkumu. Tomēr izrādījās, ka valdības sniegtā informācija par deficītu gandrīz 50 miljonu latu apmērā var būt krietni vien pārspīlēta. Dagens Industri māsas avīzes Latvijā Dienas Bizness rīcībā ir informācija no Latvijas apdrošināšanas kases, kurā redzams, ka iztrūkums ir 16 miljoni latu.

Vienlaikus Latvijas uzņēmumu nesamaksātie sociālie nodokļi (nodokļu iestāžu piešķirto atļauju vai citu iemeslu dēļ) ir sasnieguši 140 miljonus latu. Ja visi sociālie nodokļi būtu precīzi samaksāti, tad pārpalikums sociālajā budžetā būtu apmēram 70 miljoni latu.

Dienas Biznesa galvenais redaktors Juris Paiders brīdina, ka veids, kā valdība risina pensijas reformu un nodokļu parādu lietu, var radīt nopietnas iekšpolitiskas un ārpolitiskas sekas.

"Tik apjomīgas nodokļu atlaides uzņēmumiem var uzskatīt par beznodokļu, tas ir, subvencionētajiem aizdevumiem uzņēmumiem. Tas var radīt problēmas Latvijas attiecībās ar Eiropas Savienību", Paiders teica sarunā ar Dagens Industri.

"Atkarība no ārvalstu investīcijām"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.08.13.

 

Postkomunistiskās valstis, kuras savas ekonomiskās atjaunotnes virzīšanā uz priekšu ir paļāvušās uz ārvalstu investīcijām, bieži vien ir spiestas atklāt, ka tās ir nonākušas sarežģījumos, kad investori novēršas. Vēl nopietnāks ir tas fakts, ka valstis, kuras šādu investīciju rezultātā pagātnē ir spējušas uzrādīt relatīvi augstus pieauguma tempus, dažkārt ir atļāvušās ar šo panākumu pamatot izvairīšanos no smagas izvēles, ko ir jāpieņem, lai nodrošinātu pieauguma pašuzturēšanos.

Tas, šķiet, ir noticis Igaunijā - valstī, kuras ekonomiskie rādītāji pēdējo astoņu gadu laikā ir bijuši vieni no labākajiem postkomunistisko valstu vidū, taču kuriem pašreiz nākas saskarties ar krītošiem pieauguma tempiem un bezdarba līmeņa palielināšanos.

Pagājušajā nedēļā valsts premjerministra ekonomikas jautājumu padomniece Kersti Kaljulaida izteicās, ka Igaunijai ir nepieciešami ievērojami lielāki ārvalstu investīciju apjomi, ja tā vēlas izvairīties no gaidāmās ekonomiskās krīzes. Iemesls tam ir tas, ka vietējā ekonomika joprojām vēl ir par vāju, lai spētu virzīt uz priekšu atjaunotni, teica padomniece. Taču, kā viņa atzina, "ārvalstu investīcijas jau vairākus gadus ir bijušas šīs ekonomikas galvenais dzinējspēks... Lai arī pagājušajā gadā ekonomiskā attīstība apstājās, mēs joprojām pieredzējām rekordaugstus ārvalstu investīciju līmeņus."

Tomēr tagad ārējās investīcijas arī var kristies. SVF nesen atteicās atbalstīt papildus investīcijas Igaunijā, un tam var sekot arī citi investori. Ja tā notiks, Igaunija, kura atrodas uz ES līdzdalības ātrā celiņa, var nonākt gan ekonomiskos, gan politiskos sarežģījumos.

Igaunijas labvēlīgā ģeogrāfiskā izvietojuma un tās biznesam draudzīgās valdības dēļ ārvalstu investori valstī ieplūda visai iespaidīgā skaitā. Piemēram, pirms dažiem gadiem ārvalstu investīcijas Igaunijā līdzinājās vai pat pārsniedza investīcijas Krievijas Federācijā, kuras iedzīvotāju skaits ir 100 reižu lielāks.

Šāda situācija ļāva Igaunijai uzrādīt krietni labākus ekonomiskos rādītājus, nekā lielākajai daļai pārējo postpadomju valstu. Taču tas arī pārliecināja daļu Igaunijas valdības, ka ārējo investīciju nodrošinātie labie laiki turpināsies nepārtraukti.

Tomēr daži Igaunijas līderi pievērsa uzmanību šādai pārmērīgai paļāvībai uz ārvalstu investīcijām. Piemēram, savā šī gada runā prezidents Lennarts Meri zīmīgi jautāja: "Kur ir Igaunijas Nokia?", atsaucoties uz Somijas elektronikas firmu, kas ir devusi tik lielu ieguldījumu Igaunijas ekonomiskajā izaugsmē. Meri runa Igaunijas masu medijos izraisīja diskusiju par to, vai Igaunija var attīstīt industriālu bāzi, kura virzītu uz priekšu ekonomiku pat tad, ja samazinātos ārvalstu investīcijas.

Daži šīs diskusijas dalībnieki izteica domu, ka Igaunijai vajadzētu paļauties uz savu ģeogrāfisko pozīciju, lai kļūtu par tiltu starp Krieviju un Rietumiem, un pelnītu naudu kā tirdzniecības centrs. Taču citi iebilda pret šādu stratēģiju, uzstājot, ka tā atstātu Tallinu Maskavas politikas kaprīžu žēlastībā.

Citi izteicās, ka Igaunija varētu attīstīt savas tradicionālās industrijas nozares, tajā skaitā zvejniecību un pārtikas ražošanu. Taču šie argumenti saskārās ar atbildi, ka šīs nozares vien nespētu ilgi uzturēt augstus pieauguma tempus.

Vēl citi izteica ideju, ka Igaunijai vajadzētu izmantot savu vērā ņemami plašo kompjūtertīklu, lai kļūtu par Ziemeļeiropas informācijas centru. Taču atkal atskanēja atbildes, ka ar šādu stratēģiju nepietiktu, ņemot vērā to, ka šajā jomā vadībā tagad atrodas Rietumeiropa.

Tā rezultātā šīs debates nerada atbildi uz Meri uzdoto jautājumu. Tomēr pašreizējā ekonomiskā krīze, ko izraisīja ārvalstu investīciju apmēri, ar kuriem vairs nepietiek pieauguma uzturēšanai, šķiet, noteikti atjaunos šīs diskusijas.

Tas, vai Igaunija spēs atrast atbildi - vai, citiem vārdiem sakot, savu Nokia - joprojām ir atklāts jautājums. Taču, kamēr tas netiks izdarīts, Igaunijai un igauņiem nāksies atklāt, ka tie ir krietni vien vairāk atkarīgi no starptautiskās ekonomikas, nekā tie vēlētos, un līdz ar to Igaunija ir krietni mazāk neatkarīga valsts, nekā tie nepārprotami vēlas.

Pols Goubls

"Jeļcina manevri rada šaubas par prezidenta vēlēšanām"

"International

Herald Tribune"

— 99.08.12

Prezidentam Borisam Jeļcinam gribētos, lai vēsture viņu atcerētos kā cilvēku, kas radīja pamatu Krievijas demokrātijai. Tomēr šādas ambīcijas apdraud viņa vēlme kontrolēt, kurš būs viņa kā prezidenta pēctecis, nodrošinot, lai viņa korumpētās aprindas neiznīcinātu viņa reputāciju, kā arī Jeļcina politiski ietekmīgo meitu, viņas draugus un savus atbalstītājus.

Un tā viņš ir izvēlējies jaunu, sev uzticamu pavalstnieku no drošības dienestiem - Vladimiru Putinu, lai nomainītu sen uzticamo Sergeju Stepašinu no šiem pašiem dienestiem. Trīs mēnešus atrazdamies amatā, Stepašinam neizdevās sakaut iespējamo prezidenta kandidātu Maskavas mēru Juriju Lužkovu, kurš ir nodibinājis politisko aliansi ar ietekmīgajiem Krievijas reģionu un republiku gubernatoriem, izveidojot sev vēlēšanu pamatu visā valstī.

Premjerministru maiņas praktiskās sekas droši vien būs nelielas, kas attiecas uz Krievijas pārvaldi. Laika periodā starp šo brīdi un parlamenta vēlēšanām 19.decembrī nav atlicis daudz darāmā.

Stepašins jūlija beigās panāca jaunu vienošanos ar Starptautisko Valūtas Fondu par 4,5 miljardu $ kredītu, līdz ar to valsts ir paglābta no bankrota pasludināšanas. Krievija pašlaik bauda tik liela parāda priekšrocības starptautiskajai kopienai, ka var draudēt saviem ārvalstu kreditoriem nevis otrādi.

Valsts ekonomiskā situācija ir nedaudz uzlabojusies. Inflācija ir samazinājusies līdz 2-3% mēnesī, savukārt rūpnieciskā ražošana un patēriņš ir kļuvuši pozitīvi. Iekšzemes kopprodukts krītas daudz lēnāk nekā agrāk. Tomēr neviens nav atradis īsto ceļu, lai piespiestu ekonomikas oligarhus un lielos uzņēmumus maksāt nodokļus.

Pasludinot savu izvēli jaunajam premjerministram, Jeļcins ir minējis Putinu kā iespējamo jauno Krievijas prezidentu. Lai gan nevienam nav pamats to uztvert nopietni, pamatoti rodas jautājums par to, vai prezidenta vēlēšanas patiesībā notiks.

Pašlaik ir divi relatīvi spēcīgi prezidenta kandidāti - Jurijs Lužkovs un bijušais premjerministrs Jevgēņijs Primakovs. Pēdējā kandidatūra nav pasludināta, tomēr ir iespējama, un tā varētu gūt plašu varas aparāta atbalstu.

Atvaļinātais ģenerālis Aleksandrs Ļebeds, šķiet, ir dziļi ieslīdzis Sibīrijas politiskajās cīņās, tomēr ir viegli iztēloties viņa atgriešanos uz valsts skatuves, it īpaši tādā gadījumā, ja netiks atrisināta Kaukāza vardarbība.

Ja kāds no šiem trim kļūs par prezidentu, Jeļcins nespēs nodrošināt savas reputācijas vai savas ģimenes aizsardzību. Ņemot vērā Putina ievēlēšanas neiespējamību, jāsecina, ka prezidenta vēlēšanas ir vai nu jānovilcina vai jāatceļ.

Savā iepriekšējā amatā Putins jau ir demonstrējis savu spēju vājināt draudus Jeļcina tuvajām aprindām - viņš spēja stāties pretī prokuroru mēģinājumiem apsūdzēt korupcijā Borisu Berezovski.

Turklāt situāciju pilnīgi izmainīja cīņu atsākšanās Kaukāzā. Stepašins nespēja apturēt čečenu īstenoto ciemu ieņemšanu kaimiņos esošajā Dagestānā. Stepašins savā pēdējā kabineta sanāksmē pat atzina, ka Krievija, iespējams, ir zaudējusi Dagestānu. Tādā veidā ir izveidojusies situācija, kad ir attaisnojama ārkārtas stāvokļa pasludināšana un ir iespējama vēlēšanu atlikšana - "nekonstitucionāls" atrisinājums Jeļcina vēlēšanu problēmai. Maskavas aprindās tiek apspriesta šāda nekonstitucionāla risinājuma iespēja.

Olga Krištanovska ir izteikusies, ka "reizē ar Sergeja Stepašina atlaišanu ir radies iespaids, ka Kremlis savu stratēģiju ir izvēlējies, tikai neviens vēl nezina, kāda tā būs. No vienas puses, Boriss Jeļcins ir parakstījis vēlēšanu likumu un apliecinājis savu uzticību demokrātiskajam procesam, tomēr, no otras puses, nosaucot par premjerministru Federālās Izlūkošanas Dienesta vadītāju, viņš ir licis saprast, ka varētu rīkoties ārpus likuma ietvariem."

Tas ir negatīvs scenārijs. Pirms premjerministru maiņas Džordžs Kennans izteicās par Krievijas šodienas situācijas pozitīvajiem faktoriem. Tā ir taisnība, ka "vēlētās struktūras funkcionē īpaši vāji. Tomēr neviens nav nopietni aicinājis tās likvidēt. Parlamentā ir iekļauti cilvēki, kuri ar vienu kāju atrodas vecajā režīmā, bet ar otru - ārpus tā, un viņi nekad nav īsti sapratuši, kā rīkoties. Pašlaik ir gaidāma paaudžu maiņa, kas varētu izraisīt jaunas pozitīvas ietekmes".

Jautājums, kuru izraisa šī valdību maiņa, ir, vai Jeļcins un tie, kuri ir no viņa atkarīgi, ļaus šīm ietekmēm iesaistīties vēlēšanu spēlē.

Viljams Pfaffs

"Nodilusī politika"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.10.

Juku laiki Krievijā negrib beigties. Jo tuvāk nāk valsts domes vēlēšanas šī gada decembrī, vēl jo vairāk, pusgadu vēlāk sekojošās prezidenta vēlēšanas, kurās tiks nomainīts Jeļcins, jo nervozāk reaģē "Kremļa kungu saime". Viņi izskatās norūpējušies par to, ka pavisam drīz kādu dienu būs jādod atskaite par savu īpašumu šaubīgo izcelsmi. Kurš līdz šim vienmēr centās nopietni attiekties pret korupciju politikā un ekonomikā, varēja būt drošs, ka no Kremļa vai valdības tiks izsviests. Nesen atlaistais, pēc kārtas ceturtais ministru prezidents astoņpadsmit mēnešu laikā, nepiegrieza vērību fakta konstatācijai, ka viņa valdība "starp citu" nav bijusi korumpēta.

Uz Jeļcinu šajā ziņā, atšķirībā no viņa meitas Tatjanas, aizdomas nekrīt. Bet vai viņš vispār ir savu lēmumu pieņēmējs?

Vai tas nav viens vai otrs padomnieks, kas prezidentam iesaka, ko darīt un ko ne. Par bagātāko Krievijas vīru uzskatītais finansu magnāts Berezovskis, neslēpj, ka viņam ir liela ietekme uz lietu norisi Kremlī. Viņš, kurš Padomju Savienības norieta gados bija viduvējs matemātikas profesors un kura īpašums tagad sastāda vismaz trīsdesmit miljardus dolāru, pārvalda ne tikai ievērojamu daļu Krievijas mediju pasaules, bet nupat paziņoja, ka viņš "nepieļaušot" to, ka bijušais ministru prezidents Primakovs vai tikpat populārais Maskavas mērs Lužkovs būs sekotāji Jeļcinam viņa amatā. Tas, ka par to jālemj vēlētājiem, viņam acīmredzot neienāk prātā. Berezovskis politiski satraucoši pievelk drāti, pie kuras pieķērušies atsevišķi ministri, jaunbagātnieki un patreizējais Kremļa ieceltais štāba komandieris.

Arī juku laikos Krievijā bijuši vienmēr skaidri zināmi "varenie". Šoreiz norisinās cīņa par prezidenta amatu. Tas, ka Jeļcins bijušajam drošības dienesta vadītājam piedāvājis ministru prezidenta amatu, galvenokārt to pamatojot ar to, ka viņš Putinu Kremlī var iedomāties kā vispiemērotāko sekotāju šajā amatā, neko daudz neizsaka. Līdzīgus izteikumus nepārtraukti varēja dzirdēt no viņam tuvu stāvošu cilvēku vidus, neatkarīgi no tā vai valdības galvu sauca Černomirdins, Kirijenko, Primakovs vai Stepašins. Katrā ziņā Jeļcins izrāda zināmu patiku pret drošības dienesta darbiniekiem, jo arī abi pēdējie Putina amata priekšgājēji, pirms tika uzcelti uz ļodzīgā ministru prezidenta krēsla, ar to izcēlās.

Pēdējā laika drudžainā uzvešanās Kremlī galvenokārt saistāma ar to, ka viņiem krievu vēlētāju vidū nebūtu tikpat kā nekādu izredžu, ja vienmēr kā kandidāts būtu jāieteic Jeļcins. Ciktāl to ļauj spriest valdošais noskaņojums, vislabākās izredzes nākamā gada vasarā ievākties Kremlī būtu Primakovam vai arī Lužkovam. Izejot no šāda viedokļa, Jeļcins un viņa padomnieki zināmā mērā ir neziņā. Atliek tikai cerēt, ka Stepašins pēc savas nesaudzīgās atlaišanas kā savu pēdējo vēlēšanos izteica to, lai viss, kas Krievijā drīzākajā laikā notiks, varētu noritēt konstitūcijas ietvaros. Jeļcins gan tanī pat dienā izdeva ukazu, kurā apstiprināja Parlamenta vēlēšanu norises termiņu. Tomēr Maskavā jau sen nekas nav smalki izrēķināms: pirmkārt tāpēc, ka Krievijas Konstitūcija prezidentam piešķir par daudz lielas pilnvaras un ar to pilnīgu patvaļu, otrkārt tāpēc, ka šis prezidents priekšroku dod peļņas kāru finansistu atbalstītai ārpusparlamenta darbībai, treškārt tāpēc, ka Valsts dome pret to iebilst, tomēr joprojām kavē reformējošu likumu pieņemšanu.

Vienalga, vai Kremlis vai Dome: abi ļoti maz rūpējas par to, kā tas ietekmē pārējo pasauli. Piepeši finansiāli vairāk vai mazāk bankrotējošajai valstij Starptautiskais Valūtas fonds piešķir jaunu miljardiem lielu kredītu, jo amerikāņiem un eiropiešiem tieši Stepašins liekas vispārliecinošākais reformists, bet viņš nu jau vairs nav ministru prezidents. Tomēr vēl arvien eksistē Krievijas Centrālās bankas vadība, kas ar datiem par savām valūtas rezervēm apkrāpa SVF. Arī Vācijai, kurai Krievija ir parādā, neraugoties uz citu kļūdām, pašai gribas iegūt pieredzi, vienalga vai runa ir par kara laikā nozagtajām mākslas vērtībām, vai par spiegošanu ieroču tehnoloģiju jomā.

Saprotams, ka neviens nevēlas vāju Krieviju. Ja arī tā Rietumiem draud ar savu vājumu, kas pamazām kļūst par paradumu, tad tomēr uz Maskavā notiekošajām kļūdām un pārpratumiem vajadzētu reaģēt ar izpratni, kā tas notika, vēl nesen nomainot Krievijas valdības galvu. Tā vietā vajadzētu padomāt par to, ka Kremļa "saimes" tiekšanos noturēties pie varas, turpinot samudžinātas personāliju spēles Kremlī, neattur pat iekšējie nemieri, kādi patreiz novērojami Ziemeļkaukāzā.

Jeļcins, kurš Krievijā vēl nesen vērsās pret rietumu nostāju Kosovas kara sakarā un centās to ierobežot ar tālredzīgu ārpolitiku, iekšpolitikā piedzīvoja bankrotu.

Tas, ka viņš arvien lielākas cerības liek uz finansu žonglieriem, papildus kaitē viņa izskatam un piešķir viņa vadības stilam gan satraukumu radošas, gan atbaidošas pazīmes.

Verners Adamss

 

"Piedošanas cena"

"Financial Times"

— 99.08.11.

Aizdot vairāk naudas Krievijai - vai pat norakstīt tās parādus - nav ne kreditoru, ne arī pašas Krievijas tautas interesēs.

Gandrīz tieši pirms gada, 1998. gada 17. augustā, Krievijas valdība pārtrauca aizsargāt rubļa kursu, pasludināja maksātnespēju iekšējā parāda saistībās un paziņoja par 90 dienu moratoriju privāto ārvalstu obligāciju apmaksā. Tas aizsāka vairākus mēnešus finansu sajukuma.

Pasaules ekonomika ir atveseļojusies un tas pats acīmredzot ir noticis arī ar Krievijas finansu reputāciju. Šķiet, ka investorus pat īpaši nesatrauc prezidenta Borisa Jeļcina bieži veiktās premjerministru maiņas.

Šī valsts nav pelnījusi ātru reabilitāciju, taču tā ir to saņēmusi. Laikā kopš pagājušās vasaras Krievijas vērtspapīru tirgus ir uzrādījis pat labākus rezultātus, nekā Dienvidkorejas tirgus. 28. jūlijā Starptautiskais Valūtas fonds piešķīra Krievijai savu respektabilitātes sertifikātu: kredītu 4,5 miljardu dolāru apmērā. Un šomēnes Parīzes kreditoru klubs piekrita atlikt lielu daļu no procentu un parāda nomaksas no 8 miljardiem dolāru, ko Krievijai bija jānomaksā laikā no 1998. gada augusta līdz 2000. gada beigām. Taču krievi grib vēl vairāk: tie vēlas panākt, lai tai tiktu atlaista vērā ņemama daļa no padomju laika parāda.

Sāksim ir viszīmīgāko lēmumu: SVF jauno aizdevumu. Vai Krievija ir pelnījusi un vai tai ir nepieciešama šī nauda?

Atbilde uz pirmo jautājuma daļa ir pilnīgi skaidrs un nepārprotams nē. Krievijas valdība pavisam nesenā pagātnē ne tikai apkaunojoši izturējās pret saviem iekšējiem un ārvalstu kreditoriem, bet tās Centrālā banka arī meloja SVF. Fonda izpildu padome ir paziņojusi, ka "līdzekļu pārvešana uz Džersijas firmu Fimaco nozīmēja to, ka centrālās bankas bilance radīja maldinošu priekšstatu par patieso rezervju stāvokli un monetāro politiku".

Tiesa, jāatzīst, ka pēc pagājušā gada augusta devalvācijas ne politiskie lēmumi, ne panāktie rezultāti nav bijuši tik slikti, kā daudzi gaidīja. Daļēji tā ir noticis pateicoties tam, ka Krievijas elite pēdējo septiņu gadu laikā šo to ir iemācījusies - it īpaši par inflācijas cenu. Laikā no 1998. gada augustam līdz šī gada augustam patēriņa preču cenas ir palielinājušās "tikai" par 112%. Ikmēneša inflācijas līmenis augstāko punktu sasniedza septembrī - 38% - taču laikā no šī gada marta līdz jūnijam tas bija krities līdz vidēji 2,5%.

Turklāt šī gada otrajā kvartālā rūpnieciskā ražošana pārsniedza pagājušā gada līmeni par vairāk nekā 5%. Tā kā rublis ir zaudējis trīs ceturtdaļas no savas nominālās vērtības attiecībā pret dolāru un 60% no savas reālās vērtības (rēķinot ražotāju cenās), tas nemaz nav tik pārsteidzoši.

Apvienojumā ar augstākām eksporta cenām, it īpaši naftas cenu kāpumu, tiek sagaidīts, ka šī atjaunotne radīs nelielu fiskālās pozīcijas uzlabošanos. Paredzēts, ka sākotnējais federālās valdības budžets (pirms procentu nomaksas) pāries no 1998. gada 1,3% deficīta no IKP uz 2% pārpalikumu.

Taču, kā atzīt SVF, krīzes rezultātā strukturālās reformas ir saskārušās ar tālākiem šķēršļiem. Kā vienu piemēru var minēt SVF atzīmēto faktu, ka "bankrotējušā banku sektora problēmu risināšanā ir panākts ierobežots progress". Pāri visam valda gandrīz nekontrolēta nemaksāšanas kultūra un visaptveroša privātā un oficiālā korupcija.

Uz šī fona nav iespējams ticēt, ka Krievija ir pelnījusi saņemt oficiālu naudu tik drīz pēc tās izraisītā globālā sajukuma.

Tikpat sarežģīti ir piekrist viedoklim, ka tai ir vajadzīgi jauni līdzekļi. Galvenais šīs operācijas mērķis ir nepieļaut, lai Krievija vēl dziļāk ieslīgtu parādos SVF. Taču nav skaidrs, kamdēļ Krievijai vajadzētu palīdzēt šādā veidā.

Saskaņā ar izdevuma Russian Economic Trends jūlija numurā publicētajiem rādītājiem, Krievijas tekošo rēķinu pārpalikums 1998. gada pēdējā kvartālā bija 6,6 miljardi dolāru, un vēl 5,1 miljards dolāru šī gada pirmajā kvartālā. Taču tās valūtas rezervēs nav notikušas gandrīz nekādas izmaiņas. Jūnijā tās pat bija mazliet zemākā līmenī, nekā pagājušā gada augustā.

Šīs neatbilstības skaidrojums meklējams kapitāla aizplūšanas apmēros. Tomēr 1998.gadā 40% no Krievijas eksporta sastādīja enerģētikas produkti, bet 16% - metāli. Valdība zina, kas pārdod šīs preces, kādā daudzumā un par kādām cenām. Ja tai būtu pietiekoši drosmes, apņemšanās un vēlēšanās piespiest šos uzņēmumus gan atgādāt uz ārvalstīm aizpludināto valūtu, gan nomaksāt nodokļus, tā zinātu, kur jāskatās.

Ja SVF kredīts ir slikts, tad parāda norakstīšana būtu vēl ļaunāka. Tiesa, ka parāda kopapjoms, kas šogad tiek lēsts ap 157 miljardiem dolāru, sastāda aptuveni 93% no Krievijas pēcdevalvācijas IKP. No šī parāda ievērojamu daļu veido vecais padomju laiku parāds. 1997. gada beigās šis parāds bija 91 miljards dolāru no kopējās summas 124 miljardu dolāru apmērā. Tādēļ nav jābrīnās, ka Krievija mēģina panākt vērā ņemamu sava padomju laika parāda atlaišanu.

Taču oficiālajiem kreditoriem ir taisnība, kad tie apgalvo, ka Krievija nav pelnījusi atlaides, un tās tai arī nav vajadzīgas. Krievija ir bagāta: tai ne tikai ir liels tekošo rēķinu pārpalikums, bet tā aizņem arī vienu astoto daļu no pasaules sauszemes. Tā iegūst 17% no pasaules jēlnaftas, no 25 līdz 30% dabasgāzes, kā arī no 10 līdz 20% reto un dārgmetālu. Teikt, ka šāda valsts nekad nespēs nomaksāt 150 miljardu dolāru lielu parādu ir absurdi.

Fonda aizdevums nodarīs ļaunumu Krievijai, pašam SVF un arī visai pārējai pasaulei. Tas apstiprinās Krievijas elites pārliecību, ka tā var nesodīti neņemt vērā normālus starptautiskos standartus. Tas arī graus SVF kā standartu noteicēja un nosacījumu ieviesēja ticamību. Vissliktākais ir tas, ka šī rīcība citu valstu mēģinājumiem pakļauties saprātīgas vadības un godīgas pārvaldes principiem liks izskatīties donkihotiskiem.

Oficiāla parādu atlaišana būtu vēl mazāk pamatojama. Tā sagrautu gudro konsensu, ka parādu atlaišanu vajadzētu piemērot tikai tām valstīm, kurām tā ir nepieciešama un kuras to ir pelnījušas. Krievijas milzīgā bagātība un sliktie panākumi ir nostādījuši to rindas beigās abās ziņās.

Kādēļ tad pret šo slikti pārvaldīto, taču potenciāli bagāto valsti vajadzētu izturēties ar tik ārkārtēju dāsnumu? Atbilde ir sekojoša - cilvēki ir nobijušies no tā, ko Krievija varētu darīt pretējā gadījumā. Tie baidās, ka bankrots nostiprinās tos, kuri iestājas pret Krievijas atvēršanos pasaulei un, vēl sliktāk, draudēs izraisīt starptautisku konfliktu. Tādēļ labāk, kā tie secina, ir pakļauties šantāžai, nekā uzņemties risku, ko radītu pretošanās tai.

Var jau būt, ka pesimisms par Krievijas iespējamo uzvedību ir pamatots, lai arī par to ir jāšaubās. Taču ir jāuzsver arī piekāpšanās cena. Tā var novest tikai un vienīgi pie beigu beigās neproduktīvu atkāpšanos ķēdes.

Tā vietā ārpasaulei būtu jāpaziņo Krievijai, ka tās pašas interesēs ir, lai tās valdība pakļautos standartiem, kurus ievēro visas pārējās vadošās pasaules valstis. Tāpat Krievijas valdošajai elitei ir jāliek saprast, ka atbilstoša uzvedība ir cena, ko tai jāmaksā par tās tīkoto ietekmi.

Galu galā Krievijai nenāks par labu, ja pret to izturēsies kā pret bezatbildīgu pusaudzi. valsti ir jāvērtē pēc pieaugušo standartiem - un jo ātrāk tas tiks darīts, jo labāk.

Mārtins Volfs

"Pakāpiens ceļā uz neatkarību"

"Der Spiegel"

— 99.08.09.

Albāņu vadītājs Ibrahims Rugova par Kosovas nākotni.

Spiegel:

Rugovas kungs, Kosova pārejas periodā atbalsta starptautisku protektorātu. Kas sekos pēc tam?

Rugova:

Tas ir solis ceļā uz neatkarību. Vēlākais pēc trim gadiem mēs sasauksim referendumu. Pēc tam serbiem būs jāakceptē mūsu neatkarība.

SP:

Serbu opozīcija grib pārliecināt iedzīvotājus, ka, atņemot varu Miloševičam, Kosova turpmāk paliktu Serbijas sastāvdaļa.

R:

Tam nav nekādu izredžu. Serbiem pēc šī kara, kā arī viņu speciālo policijas vienību un paramilitāristu masu slaktiņiem uz Kosovu vairs nav nekādu tiesību.

Neviens dienvidslāvu karavīrs nepārkāps Kosovas robežu. Arī nākotnē Kosovas policijā tiks iesaistīti vienīgi vietējie serbi. Mēs atzīstam demokrātisku Serbiju, nepieciešamības gadījumā kā draudzīgu kaimiņvalsti. Ja Miloševičs būtu parakstījis Rambujē vienošanos, Belgradai būtu daudz izdevīgāka situācija.

Sp:

KAA joprojām pretojas jūsu vēlmei to izformēt un atbruņot.

R:

KAA pati parakstīja demilitarizāciju. Tātad tai tā arī jāievēro. Dažiem viņu vadoņiem ir acīm redzamas politiskas un militāras ambīcijas. Karš ir beidzies, eiforija izgaisusi. Mūsu iedzīvotāji līdz šim meklēja brīvību, tagad runa ir par nākotnes veidošanu.

Sp:

Vai Jūs uz ilgāku laiku vispār varat atteikties no armijas?

R:

Nekādā gadījumā. Tajā līdzās KAA kaujiniekiem vajadzētu iesaistīt citus jaunos Kosovas vīrus, kurus līdz starptautisko miera uzturēšanas spēku vienību atsaukšanas militārā jomā apmācīja Kfor. Līdz tam mūsu aizstāvji bija NATO.

Sp:

ASV par favorītu nosaukto premjeru un KAA vadītāju Hasimu Tači Jūs neatzīstat. Vai Jūs no viņa baidāties kā no pretinieka cīņā par prezidenta amatu?

R:

Tačī izveidoja valdību bez mūsu piekrišanas. Tas bija paredzēts tikai gadījumā, ja tiktu parakstītas Rambujē vienošanās. Līdz vēlēšanām mēs, t.i. Demokrātu līga, atbalstam Bukoši valdību.

Tomēr abas valdības, kā arī plašais visu partiju spektrs strādās kopā ar starptautisko vadību. Es arī turpmāk esmu Kosovas prezidents un iestājos par tiešām vēlēšanām. Parlamentāru ievēlēšanu es noraidu.

Sp:

Līdz pavasarī iespējamajām vēlēšanām, vienīgā lēmējvara pieder starptautiskajai sabiedrībai. Kas notiks pēc tam?

R:

Tad visa kompetence pāries ievēlētās Kosovas valdības pusē. Mums būs pašiem savi likumi, tiesu vara, Konstitūcija un politika - pilnīgi neatkarīgas no Belgradas. Nākotnē robežas ar Maķedoniju un Albāniju kontrolēs nevis dienvidslāvu armija , bet gan vienīgi starptautisko miera uzturēšanas spēki.

Sp:

Līdz ar to nepastāvēšot šķēršļi ceļā uz vienošanos ar Maķedoniju.

R:

Par to vēlāk vajadzētu izšķirties iedzīvotājiem referendumā. Ļoti drīz pēc konsultācijām ar starptautisko sabiedrību mēs ar citām valstīm noslēgsim ekonomiskās vai muitas savienības. Realizēsim tādu lielus projektus: kā kalnu raktuvju Trepčā, elektro un dzelzs rūpniecības ātru atjaunošanu, tādējādi pierādot pasaulei, ka mēs arī kā maza valsts varam patstāvīgi rīkoties un izdzīvot.

Sp:

Jūs nepārtraukti apsolījāt Kosovā dzīvojošajiem serbiem drošību gadījumā, ja albāņi atkal patstāvīgi pārvaldīs provinci. Tagad serbi tiek brutāli izdzīti, dzīvokļi izlaupīti vai izpostīti. Kā Jūs kavēsiet šādu iejaukšanos?

R:

Tās ir atsevišķu indivīdu vai bandu, kuras izmanto nekontrolējamās situācijas iespēju, atriebības akcijas. Bet es garantēju, ka neviens serbiem viņu dzīvokļus vai mājas neatņems. Tiklīdz stāvoklis būs nostabilizējies un ieradīsies starptautiskā policija, mēs nodarbosimies ar sabiedriskā īpašuma jautājumu skaidrojumu. Izceļošanu jāpārtrauc. Visi serbi var atgriezties, un mēs viņus sargāsim. Mums arī nav nekas pretim, ja viņi izvirzīs savu viceprezidentu vai vicepremjeru. Protams, ka tiesas pārbaudīs, kurš no viņiem kara laikā pastrādājis noziegumus.

Sp:

Miloševičs ir apsūdzēts kā kara noziedznieks. Vai Jūs viņā saskatāt galveno atbildīgo par masu slaktiņiem un izraidīšanām Kosovā?

R:

Pavēles deva centrs, mērķis bija pilnīga albāņu padzīšana. To kavēt varēja vienīgi ar NATO intervences palīdzību. Tomēr man ir bažas par to, ka Miloševiču nav tik viegli gāzt.

"Bīstama politika"

"Financial Times"

— 99.08.12.

NATO rīcība attiecībā pret Serbijas atjaunošanu var pārvērst šo valsti par vēl vienu Irāku, kuru vada atriebīgs diktators.

Dienvidslāvija ne tuvu nelīdzinās Irākai. Kaut arī Slobodans Miloševičs ir ļaunprātīgs, korumpēts un cinisks valdnieks, nerunājot nemaz par to, ka pret viņu ir izvirzītas apsūdzības kara noziegumos, tomēr viņš nekādi nespēj sacensties ar Sadamu Huseinu, ja runa iet par totalitāru diktatūru.

No bijušās Dienvidslāvijas pāri palikušajā teritorijā, kas galu galā var izrādīties tikai par Serbiju vienu pašu, ir kaut kas ārēji līdzīgs demokrātijai. Tajā ir arī opozīcijas kustība, kas, iespējams, varētu gāzt Miloševiču. Sadama valdīšanas 30 gados Irākas opozīcija ir pilnīgi sagrauta un iznīcināta.

Dienvidslāvijai ir caurlaidīgas robežas, kuras tās iedzīvotāji var šķērsot, pārvedot mājās iespaidus un informāciju no ārpasaules. Masu mēdiji visā valstī galvenokārt ir Miloševiča un viņa draugu rokās, taču eksistē arī opozīcijas publikācijas un ārzemju radio un TV raidījumi ir pieejami. Eksistē arī pilsonisko sabiedrību atgādinošas struktūras. Irākā, kas kādreiz bija arābu civilizācijas centrs, no tā visa nekā nav.

Un tomēr pastāv nopietni draudi, ka kampaņā par Kosovas atbrīvošanu no serbu paramilitāro grupējumu terorisma ar triumfu uzvarējušo NATO sabiedroto politika varētu Serbiju pārvērst par kaut ko līdzīgu šodienas Irākai.

Ja sabiedrotie turpinās atteikties sniegt palīdzību valsts atjaunošanā, kamēr pie varas ir Miloševičs, tad tie var izrādīties ievilkti tādā pašā politikas strupceļā, kādā viņi ir nonākuši Irākā. Viņiem pretī varētu stāties saniknots un atriebīgs diktators (vai nu Miloševičs, vai arī kāds, kas varētu izrādīties vēl ļaunāks); opozīcija būtu sašķelta; visā reģionā valdītu pastāvīga nestabilitāte; nerastos nekāda iespēja sniegt palīdzību trūkumā nonākušajiem serbiem, kuros arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka viņi tiek spīdzināti.

Pagājušajā mēnesī Sarajevā sabiedrotie, Bila Klintona un Tonija Blēra neatlaidīgi mudināti, apstiprināja, ka Dienvidslāvijas atlikusī daļa nesaņems neko vairāk par stingri ierobežotu humanitāro palīdzību, kamēr vien Miloševičs atradīsies pie varas. Pārējās bijušās Dienvidslāvijas daļas saņems palīdzību atjaunošanas darbiem: iznīcinātās infrastruktūras, tiltu, ceļu, spēkstaciju un tamlīdzīgu objektu atjaunošanai.

Tāda norobežošana ir bīstama un to būtu nepieciešams pārskatīt.

Protams, ir pilnīgi skaidrs, ka uzvarētājiem Kosovā varētu arī nebūt vēlēšanās darīt kaut ko, kas varētu nostiprināt Miloševiča un viņa drauģeļu pozīcijas Serbijā. Ir tiesa, ka galvenajai prioritātei vajadzētu būt pašas Kosovas atjaunošanai un to bēgļu izmitināšanai, kuri tika padzīti no savām mājām.

Taču NATO visu laiku atkārtoja, ka tās karš nav vērsts pret serbu tautu, bet gan tikai pret Miloševiču un viņa režīmu. Tagad rodas bažas, ka sabiedrotie liks ciest visai valstij, un tas varētu izraisīt pretēju efektu gaidītajam. Miloševičs jau ne vienu reizi vien ir izmantojis starptautisko spiedienu, lai nostiprinātu savas pozīcijas paša mājās. Viņš centīsies to izdarīt arī šoreiz.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka šo sakāvi Miloševičs nevarētu ilgi pārdzīvot; viņi saka, ka Miloševičs tikšot gāzts nākamo sešu mēnešu laikā. Uz to atliek tikai stingri cerēt. Taču, ja viņš netiks gāzts, tad ārpasaulei ir jāsagatavo tāda politika, kas šo procesu varētu pasteidzināt. Maz ticams, ka iedarbīga varētu izrādīties pātagas politika vien bez jebkādiem kliņģera solījumiem.

Šonedēļ jaunā opozīcijas kustība Pārmaiņu Alianse plāno noturēt nedēļu ilgu masu mītiņu Belgradā, pieprasot Miloševiča atkāpšanos. Mītiņa organizētāji ir apvienojuši dažādās opozīcijas organizācijas un Serbu pareizticīgo baznīcu zem aicinājuma pašreizējo režīmu nomainīt ar tehnokrātu valdību.

Belgradas universitātes ekonomiskas profesors, reformu atbalstītājs un viens no galvenajiem Alianses vadītājiem Mladjans Dinkičs uzskata, ka ir iespējami trīs notikumu attīstības varianti.

"Valdošajai partijai mēs piedāvājam iespēju atteikties no varas mierīgā ceļā," stāsta Dinkičs. "Ir iespējamas mierīgas pārmaiņas, Bukarestes scenārijs vai Tjanaņmeņas laukuma notikumu atkārtošanās."

Alternatīvas ir visai drūmas. Bukarestē demokrātiski noskaņotie revolucionāri vardarbīgi gāza Nikolae Čaušesku, nogalinot viņu bez tiesas sprieduma. Tjanaņmeņas laukumā demokrātiski noskaņotie studenti samaksāja ar savām dzīvībām, kad laukumā ieradās Ķīnas armijas vienības.

Profesors Dinkičs uzskata, ka Miloševiču ir iespējams piespiest atkāpties. Taču, ja atkārtotos Tjanaņmeņas variants, tad visa valsts patiesi pārvērstos par Irāku. Dinkičs pauž bažas par to, ka sabiedroto taktika graujot opozīciju.

"Draudi, ka Serbija nesaņems nevienu peniju atjaunošanas darbiem, kamēr netiks gāzts Miloševičs, izklausās pēc šantāžas," saka Dinkičs. "Ir nepieciešami arī daži kliņģeri. Serbija, piemēram, varētu kļūt par Eiropas Savienības asociēto valsti, ja tā ievērotu cilvēktiesības, sāktu demokratizācijas procesus un ekonomiskās reformas. Mēs paši apzināmies, ka nav iespējams kļūt par starptautiskās sabiedrības daļu, kamēr pie varas ir Miloševičs."

Dinkičs arī uzskata, ka humanitārajā palīdzība ir jāiekļauj arī elektrostaciju un termocentrāļu atjaunošanas darbi. "Ja Serbijā šoziem nebūs elektrības, neviens par to nevainos Miloševiču. Visi par vainīgo uzskatīs NATO."

Saskaņā ar profesora teikto, NATO uzlidojumu rezultātā tika sagrauti 60 tilti, no tiem septiņi vai astoņi pāri Donavai. Ja Serbijai netiks sniegta nekāda palīdzība, paies vairāk nekā desmit gadi, kamēr tie tiks salaboti. Sagrautie tilti arī kavē normālu upes satiksmes atjaunošanu Donavā.

Trīs no sagrautajiem tiltiem pār Donavu atrodas Novisada, kas līdz šim ir bijis pret Miloševiču vērstās opozīcijas priekšpostenis. Ja tilti netiks atjaunoti, neviens par to nevainos Miloševiču.

Protams, ka būtu ļoti grūti palīdzēt atjaunot Serbiju tā, lai neļautu Miloševičam iztēlot to par savu nopelnu. Taču tieši tā būtu jārīkojas sabiedrotajiem, Eiropas Savienībai un Savienotajām Valstīm. Tāda rīcība nekādā gadījumā nenozīmētu finansu līdzekļu piešķiršanu valdībai. Tā tikai nozīmētu atsevišķu projektu noteikšanu, kuri ir īpaši nepieciešami vienkāršajiem cilvēkiem. Augstāku prioritāti būtu nepieciešams noteikt palīdzībai tādiem opozīcijas centriem kā Novisada.

Tāda rīcība arī dotu signālu serbiem, ka sabiedrotie būtu gatavi sniegt palīdzību, ja vien Miloševičs to pieļautu. Karadarbības laikā sabiedrotie diemžēl nemācēja serbiem darīt zināmus savus nolūkus. Taču pēc kara beigām tas varētu izdoties, jo opozīcijas masu mēdiji tagad uzdrīkstas runāt.

Bez Serbijas atjaunošanas un tās pārvaldes sistēmas un institūciju reformām centieni atjaunot Kosovu un pārējo Balkānu reģionu ir lemti neveiksmei. Serbija ir reģiona centrs, tā transporta sistēmas un administratīvā centrālā ass. Jebkurš "stabilitātes pakts", kas to neņems vērā, cietīs neveiksmi.

Piemēram, Kosovā ir iespējams izvērst palīdzības programmas ēku celtniecībai un lauksaimniecības attīstībai. Bet Serbijas iesaiste ir nepieciešama lielāku projektu - tādu kā kalnrūpniecības atjaunošana - īstenošanai, jo šādiem projektiem ir vajadzīgs institucionalizēts atbalsts. Vienīgā alternatīva šādā gadījumā ir Kosovas neatkarības atzīšana.

Rodas iespaids, ka līdz šim sabiedrotie nav izstrādājuši kaut cik sakarīgu politiku attiecībā pret Serbiju. Tie nav veikuši nekādus aprēķinus par to, kas ir nepieciešams Serbijas atjaunošanai. Viņiem pat nav pilnīga priekšstata par kara nodarītajiem postījumiem. Jau sen ir pienācis laiks veikt šādus aprēķinus. Slēpšanās aiz vienkāršā fakta, ka karā ir gūta augstu morālo principu uzvara, nevar aizvietot pēckara atjaunotnes darbu.

Kventins Pīls

"Jūs maksājat savu naudu…"

"The Economist"

— 99.07.31.

Trešais raksts sērijā par izmaiņām nobriedušajās demokrātiskajās valstīs skar partiju finansējuma problēmas.

Amerikāņu firmas Lincoln Savings and Loan bosam Čārlzam Kītingam reiz jautāja, vai 1,3 miljoni dolāru, ko viņš piešķīris piecu senatoru priekšvēlēšanu kampaņām, ir ietekmējuši viņu rīcību. "Es ļoti ceru, ka jā," viņš atbildēja.

Naudas izmantošana politiskās ietekmes pirkšanai ir tikpat veca, kā pati demokrātija, un tikpat svaiga, kā šodienas ziņu virsraksti. Šonedēļ Lielbritānijā leiboristu valdība nāca klajā ar jauniem priekšlikumiem politiskās darbības apmaksas regulēšanai - tieši tad (tā esot tikai sakritība, kā apgalvo valdība), kad parādās jautājumi par Maiklu Eškroftu - konservatīvo opozīcijas partijas kasieri un vienu no lielākajiem tās finansu donoriem. Amerikā demokrāti ir paziņojuši, ka tie gatavojas savākt rekordlielu naudas summu, lai spētu cīnīties ar republikāņu galveno prezidenta kandidātu Džordžu Bušu.

Tāpat kā katoļi tic, ka cilvēcība bez iedzimtā grēka nav iespējama, arī politologi pieņem, ka demokrātija bez naudas nav iespējama. Demokrātijas balstās uz politiskajām partijām. Un, lai tās varētu pastāvēt, organizēties un īstenot vēlēšanu kampaņas, tām ir nepieciešama nauda. Pat Amerikā, kur kampaņu naudas vākšana un tērēšana pārsvarā ir individuālo kandidātu, nevis to partiju lieta, partijas sniedz nenovērtējamu aizsegu neierobežotas "mīkstās naudas" vākšanai. Runas brīvība var būt visiem par velti, taču lai panāktu, ka tevi sadzird, ir jāmaksā.

Patiesi, politikas izmaksas pieaug. Amerikā politiskās pārraides aizņem arvien lielāku daļu no kandidātu izmaksām. Kabeļu un satelīttelevīzijas kanāli, kā arī Internets sniedz jaunus komunikācijas līdzekļus. Kompjūteri ļauj darboties ar lielām datubāzēm un analizēt sarežģītas sabiedriskās domas aptaujas. Partijas, kuras atpaliek tehnoloģijas ziņā, var nonākt arī pie atpalikšanas vēlēšanās.

Izmaksas palielina arī politikas profesionalizācija. Tāpat kā 17. gadsimts pieredzēja uz vietas izveidotu zemessardžu pārveidošanos pastāvīgās armijās, šis gadsimts ir pieredzējis izmaiņas politiskajās partijās. Tagad tām ir jābūt pastāvīgām, ar dārgi izmaksājošu personālu apgādātām organizācijām, nevis tikai grupām, kuras īslaicīgi kristalizējas uz vēlēšanām un tad atkal sadalās.

Ieviest likumdošanu pret sabiedriskā amata izmantošanu personīga labuma iegūšanai ir pietiekoši vienkārši. Taču daudz grūtāk ir panākt, lai politiķi nekļūtu pārmērīgi pateicīgi grupām vai atsevišķiem cilvēkiem, kas finansējuši to kampaņas. Pašreizējā Lielbritānijas valdība tika kritizēta par to, ka tā mainīja savu politiku attiecībā uz lapsu medībām un tabakas reklāmu sportā īsi pēc tam, kad leiboristu partija bija saņēmusi lielus ziedojumus no attiecīgajām interešu grupām. Amerikā zemesriekstu un cukura subsīdiju pastāvība ir tieši saistīta ar to audzētāju politisko dāsnumu.

 

Naudas vākšana

Kā gan partijas var savākt tām vajadzīgo naudu, nenokļūstot šādu saistību važās? Pret dažiem naudas avotiem nav ko iebilst. Lielākajā daļā valstu partijas vāc naudu no saviem atbalstītājiem biedru naudas veidā. Dažās valstīs, kā, piemēram, Vācijā, partijas liek ievēlētājiem dalībniekiem daļu savas algas pārskatīt partijas fondos.

Tas nekādus strīdus neizraisa. Partijas, kurām ir jāpanāk masveidīga līdzdalība, veicinās veselīgi plašu politisko aktivitāti. Neviens atsevišķais partijas biedrs nevar cerēt, ka viņa iemaksātā biedranauda varēs mainīt viņa partijas politiku. Un ja partijas nodoklis profesionāliem politiķiem ir obligāts un piemērojams visiem, to ieguldījums nedod tiem vēl lielāku ietekmi pār politiku, kādu tie jau bauda ar savu pozīciju partijā.

Taču ar biedranaudām un obligātajiem maksājumiem vien neizbēgami ir par maz. Biedranaudas nevar būt augstas, jo citādi tās atturēs no līdzdalības iespējamos jaunos biedrus, un tāpat partijas arī nevēlas pārāk stingri izspiest pašas savus pārstāvjus. Kādiem tad vajadzētu būt ierobežojumiem pār partiju mēģinājumiem pastiept cepuri tālāk?

Viena pieeja ir aizliegt politiskos ziedojumus no zināmiem avotiem. Amerika aizliedz politiskus dāvinājumus no ārzemniekiem, un Lielbritānijas valdība šonedēļ paziņoja, ka tā gatavojas rīkoties līdzīgi. Citas valstis ierobežo institūciju dāvinājumus. Piemēram, Japāna aizliedz izdarīt politiskus ziedojumus tām firmām, kurām ir vislielākās iespējas, ka tās varētu skart sabiedriski politiskie lēmumi; nauda no subsidēta privātuzņēmuma vai deficītā nonākušām kompānijām tagad ir tabu. Dažās valstīs firmām vai arodbiedrībām ir nepieciešams saņemt savu locekļu vai akcionāru piekrišanu, pirms tās var izsniegt naudu. Un Japānā šo naudu var saņemt tikai partijas, nevis atsevišķi politiķi.

Daudzas valstis arī pieprasa, lai par saņemtajiem ziedojumiem tiktu ziņots. Amerikā kandidātiem ir jāziņo par ikviena ziedojuma apmēriem un avotiem, kurš pārsniedz 250 dolāru vērtību. Lai arī prasība ziņot par ziedojumiem neattur iespējamos ietekmes pircējus, tā tomēr liek politiķiem un partijām daudz piesardzīgāk pieņemt naudu, un tā arī nodrošina, ka tām būs jāpamato jebkādi lēmumi, kas pieņemti to donoru interesēs. Vairākas valstis ir nonākušas pie secinājuma, ka ar ziņošanu vien nepietiek. Tādēļ tās ievieš ierobežojumus individuālu ziedojumu apmēriem. Amerikāņi jebkura individuālā kandidāta kampaņai nedrīkst ziedot vairāk kā 1000 dolārus, lai arī tiem ir tiesības 5000 dolāru gadā piešķirt politiskās rīcības komitejai, kura tad var īstenot kampaņu kandidāta vārdā.

Taču ierobežojumi reti kad ir "ūdensnecaurlaidīgi". Nauda var palīdzēt kandidātam vai partijai pat tad, ja tā netiek tieši iemaksāta to kasē. Ar kandidātu saistītās interešu grupas - piemēram, arodbiedrība vai pretabortu grupa - var efektīvi vākt un tērēt naudu kandidāta labā. Un Amerikā ziedojumu ierobežojumi attiecas tikai uz federālajām vēlēšanām. Tas ļauj štatu partijām ievākt neierobežotus līdzekļus to tērēšanai štatu vēlēšanās, lai arī bieži vien šī nauda reāli ir domāta arī federālo kandidātu atbalstam. Nodrošināt, lai šī tā dēvētā "mīkstā nauda" tiktu izmantota tikai vispārējām kampaņas vajadzībām un lai tā nenonāktu pie atsevišķiem cilvēkiem, ir regulatora murgs.

 

Ienāk valsts

Jo stingrāki ir ierobežojumi pār privātu līdzekļu vākšanu, jo lielāka iespēja, ka ar partiju vai kandidātu privātajiem ienākumiem nepietiks, lai segtu nepieciešamos izdevumus. Tādēļ ikvienā demokrātijā daļu politiskā finansējuma apmaksā nodokļu maksātājs. Lielbritānijā nodokļi maksātāji apmaksā tikai nelielu palīdzību opozīcijas partijām parlamentā. Savukārt Spānija, pēc vairākiem 80-to gadu sākumā notikušajiem skandāliem, pieņēma likumu, lai ierobežotu partiju privāto līdzekļu vākšanu līdz 5% no to valsts subsīdijas.

Zināmu sabiedrisko līdzekļu piešķiršanu politiskajām partijām nav grūti aizstāvēt. Ja demokrātijai ir nepieciešamas partijas, tad ir pilnīgi pamatoti sagaidīt, ka pilsoņi dos savu ieguldījumu demokrātijas uzturēšanā pie dzīvības. Taču, jo lielākas ir nodokļu maksātāju subsīdijas, jo lielāks risks, ka partijas kļūs par valsts institūcijām, nevis paliks kā brīvprātīgas savu dalībnieku apvienības.

Vienkāršākās valsts finansējuma sistēmas izmanto valsti kā naudas ievākšanas līdzekli. Tā dēvētais nodokļa papildinājums ļauj cilvēkiem savā nodokļu atskaitē atzīmēt, ka tie vēlas izdarīt papildu maksājumu, kuru valdība tad nodod attiecīgajām partijām. Šīs sistēmas variācija - iedzīvotāji nemaksā papildus, bet neliela summa no to maksātajiem nodokļiem (Amerikā - 3 dolāri) iet uz valdības fondu prezidentālo kandidātu finansēšanai.

Dažās valstīs naudas daudzums, ko saņem partija vai kandidāts, ir proporcionāla donoru ieguldījumam. Nodokļu kredīta vai nodokļu atlaižu sistēmas palielina partiju ieguvumus no ziedojumiem, kas izdarīti no pēc-nodokļu ienākumiem. Tomēr šīs sistēmas joprojām stimulē partijas cīnīties par lielākajiem donoriem, jo nodokļu atlaides lielums būs atkarīgs no ziedojuma apmēriem. Egalitārāka metode ir valdības līdzekļu saskaņošanas sistēma, kurā valdība privātos ziedojumus saskaņo ar nodokļu maksātāju līdzekļiem.

Dažas valstis uzskata, ka nav godīgi dot tālākas priekšrocības tām partijām, kuru atbalstītāji ir visvairāk gatavi un spējīgi piešķirt līdzekļus. Tādēļ, piemēram, Vācijā valsts palīdzība nav proporcionāla partiju panākumiem līdzekļu vākšanā, bet gan to atbalstam vēlētāju vidū, parasti izmantojot formulu, kas balstās uz gūtajām balsīm un vietām.

Tomēr šeit pastāv briesmas, ka pie varas esošās partijas var blēdīties ar šo formulu, lai tādējādi uzlabotu savu situāciju. Jebkura formula, kas balstās uz pašreizējo politisko pārstāvniecību, ir tendētas uz to partiju un kandidātu atbalstīšanu, kurus vēlētāji izvēlējās pagātnē. Vācijā, kur mazu partiju rašanās Veimāras republikā atviegloja ceļu Hitleram, pastāv augsts elektorālā atbalsta slieksnis, pirms partijas var pretendēt uz valsts palīdzību. Spānijā lielākās partijas saņem neproporcionāli lielu daļu naudas. Īsāk runājot, valsts finansējums ir tikpat problemātisks, kā privātais.

 

Tērē, tērē un vēlreiz tērē

Partijas un politiķi negūst politiskus panākumus tikai ar to, ka viņu banku rēķinos atrodas lielas naudas summas. Nauda var nest politiskas dividendes vienīgi tādā gadījumā, ja tā tiek tērēta. Tādēļ dažas valstis pieturas pie uzskata, ka mazāk svarīgi ir kontrolēt līdzekļu vākšanu, bet būtiski ir samazināt bagātības politiskās priekšrocības.

Visgalējākais šīs pieejas piemērs ir Japāna. 1994. gadā, kad Šins Kanemaru - cilvēks, kurš, kā tika uzskatīts, ir bijis galvenais četru premjerministru virzītājs - atzina, ka viņš ir pieņēmis nelikumīgus politiskus maksājumus, tika reformēta visa vēlēšanu sistēma. Valdība likvidēja veco triju kandidātu vēlēšanu rajonu sistēmu, kura veicināja dārgi izmaksājošo konkurenci starp vienas un tās pašas partijas kandidātiem. Tā vietā nāca viena kandidāta apgabali, kuros pretendenti var cīnīties tikai pret citu partiju pārstāvjiem, un milzīgi daudzu kandidātu apgabali. Valdība cerēja, ka, samazinoties nepieciešamībai gūt personīgu atbalstu, kandidātiem nebūs nepieciešamas tik dārgi izmaksājošas kampaņas.

Daudzas citas valstis ierobežo veidus, kādos politiķi var tērēt naudu. Lielbritānijā ir aizliegta apmaksāta radio un televīzijas reklāma, un šis aizliegums ir domāts gan tādēļ, lai ierobežotu nepieciešamību vākt lielus līdzekļus, gan arī tādēļ, lai padarītu vienlīdzīgāku spēles laukumu. Arī Francija rīkojas līdzīgi, taču tā iet vēl tālāk: tā aizliedz reklāmu presē, plakātus un apmaksātas telefona līnijas. Šeit cerība ir tā, ka, ierobežojot partiju līdzekļu tērēšanas veidus, šāda veida režīmi ierobežos arī to apetīti naudas vākšanā.

Alternatīva tēriņu veida ierobežošanai ir ierobežot tēriņu apmērus. Taču neviena no šīm pieejām nav brīva no problēmām. Amerikas konstitūcija aizstāv runas brīvību, un Augstākā tiesa ir devusi plašu skaidrojumu, ko tas nozīmē attiecībā uz politisko finansējumu. 1976. gadā pieņemtais lēmums aizliedza ieviest jebkādus ierobežojumus federālo vēlēšanu kandidātu politiskajos tēriņos, ja vien tie nav saņēmuši sabiedriskos līdzekļus.

Amerikas iebildumi pret izdevumu ierobežojumiem ir filozofiska rakstura. Taču pastāv arī praktiskas dabas sarežģījumi. Viens no tiem ir laiks. Cik lielam vajadzēt būt izdevumu ierobežojuma periodam? Bieži vien pirmie izdevumi ir visefektīvākie. Vairākus gadus pirms vēlēšanām partijas infrastruktūrai un kompjuterizētajām datubāzēm iztērētā nauda var nest lielākas politiskas dividendes, nekā pēdējā brīža reklāmas uzplaiksnījums. Taču kumulatīvie ierobežojumi, kas noteikti vairākus gadus uz priekšu, var traucēt partijām pielāgot savu taktiku kampaņas nobeigumam. Francijā visi izdevumi gadu pirms vēlēšanām jau tiek ieskaitīti noteiktajās robežās. Lielbritānijā, kur vēlēšanu datumu nosaka premjerministrs - bieži vien tas notiek tikai dažas nedēļas iepriekš - ierobežojumi attiecas tikai uz izdevumiem pēc oficiālā kampaņas sākuma.

Papildus tam regulētājiem ir jāizlemj, ko šiem ierobežojumiem būtu jāskar. Ja valstij vispār ir kādi ierobežojumi, tiem nešaubīgi vajadzētu attiekties uz partijām un kandidātiem. Taču ārēju organizāciju izdevumi var būt krietni lielāki, nekā partiju un kandidātu tiešie izdevumi. Dažas valstis to atrisina, kampaņas laikā aizliedzot politisko reklāmu, ko neapmaksā pašas partijas vai kandidāti. Citas šādus aizliegumus uzskata par runas brīvības ierobežošanu. Kompromisi starp šīm galējībām ir iespējami, taču tie ir neveikli. Vispārējas kopsummas noteikšana kādas trešās puses izdevumiem liek regulētājiem lauzīt galvas par samērīgu pieļaujamo izdevumu sadalīšanu starp dažādām grupām. Taču ļaut jebkurai organizācijai tērēt kādu fiksētu naudas summu, kā tas tiek plānots Lielbritānijā, nozīmē vienkārši to, ka interešu grupas sadalīsies, lai saņemtu vairākas izdevumu atļaujas.

Vienam trešās puses organizāciju veidam - valdībām - ir nepieciešami īpaši finansējuma noteikumi. Tām ir pieeja krietni lielākiem resursiem, nekā politiskajām partijām. Taču tas vēl vairāk liek novilkt līniju starp pareiziem valdības izdevumiem un sabiedriskās naudas izmantošanu, lai valdošā partija noturētos pie varas. Šīs līnijas novilkšana nav vienkārša. Dabiski, ka veids, kādā valdība tērē naudu, ietekmēs tās atkalievēlēšanas izredzes. Valdībām ir tiesības tērēt sabiedrisko naudu, lai īstenotu savu pasludināto politiku, vai arī lai pārbaudītu, vai īstenotā politika darbojas. Taču izdevumi, kuru mērķis ir pārbaudīt vēlētāju attieksmi pret valdības politiku, ir apšaubāmāki. Tas pats ir sakāms par sabiedriskās naudas izmantošanu, lai pārliecinātu elektorātu balsot kādā noteiktā veidā.

Ierobežojumu ieviešana pār to, kā un cik daudz partijas un kandidāti var tērēt, dažkārt noved pie negaidītām sekām. Piemēram, viens no tradicionālajiem vēlēšanu ieguvumiem ir tas, ka vēlēšanas liek politiķiem tikties ar saviem vēlētājiem, lai izskaidrotu savus uzskatus. Lielos vēlēšanu apgabalos, kā, piemēram, Kalifornijā, izdevumu ierobežojumi virza kampaņu masu mediju virzienā un prom no tiešas saskarsmes ar vēlētājiem. Kandidātu izdevumu ierobežojumi var arī dot priekšrocības labāk pazīstamajiem jau esošajiem amatvīriem iepretī labāk kvalificētajiem jaunpienācējiem.

Fundamentālāka ir ierobežojumu īstenošanas problēma. Nav īpašas nozīmes ieviest ierobežojumus, ja tos ignorē. Taču paradoksālā kārtā, jo nozīmīgākas ir vēlēšanas, jo grūtāk ir ieviest stingrus ierobežojumus. Vācijā tiesa var atcelt vēlēšanu rezultātus tiem individuālajiem kandidātiem, kuri ir pārtērējuši līdzekļus. Amerikā Bils Klintons tika cauri tikai ar Federālās Vēlēšanu komitejas aizrādījumu, kad 1996. gadā viņš arī pārkāpa noteiktos izdevumu ierobežojumus. Taču diskvalifikācija šādos apstākļos diez vai ir praktiska alternatīva.

 

Reformas slazdi

Visas politiskā finansējuma sistēmas atspoguļo apmaiņu. Partijām un kandidātiem ir leģitīma nepieciešamība pēc naudas, taču tie riskē kļūt pārāk atkarīgi vai nu no individuāliem donoriem, vai arī no valsts. Runas brīvības aizsardzība - un tiesības tērēt līdzekļus kādā noteikta viedokļa aizstāvēšanai - ir jālīdzsvaro ar visu demokrātijā pārstāvēto grupu tiesībām panākt, lai to uzskati tiktu sadzirdēti. Pat ja būtu iespējams izveidot perfektu shēmu, tās ieviešana būtu sarežģīta, jo politiskā finansējuma noteikumus demokrātijās var mainīt tikai ar valdību varu, kuras sastāv no vēlētiem politiķiem. Un politiķi vēlēsies mainīt noteikumus tikai tādā gadījumā, ja tas būs viņu interesēs. Tādēļ arī Amerikas mēģinājumi veikt reformas ir nonākuši strupceļā starp republikāņiem, kuri vēlas ierobežot mīkstās naudas pielietošanu, un demokrātiem, kuri vēlas ierobežot politisko rīcības komiteju lomu.

Vienas atbildes nav. Politiskais finansējums atrodas katras valsts politiskās kultūras centrā. Partiju un kandidātu relatīvās izdevumu iespējas ietekmē to relatīvo spēku: Amerikā ir daudz tērējoši kandidāti un vājas partijas, kamēr Lielbritānijā - maz tērējoši kandidāti un spēcīgas partijas. Un tā nav tikai vienkārša sagadīšanās, ka gan Amerikā, gan Vācijā galvenie lēmumi politiskā finansējuma jomā tiek pieņemti augstākajā konstitucionālajā tiesā.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!