Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mostas aizmirstie ugunskuri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.08.1999., Nr. 258 https://www.vestnesis.lv/ta/id/18476

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mantojumu ziņas

Vēl šajā numurā

17.08.1999., Nr. 258

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mostas aizmirstie ugunskuri

Lasot Donata Latkovska grāmatu "Nacionālā atmoda Latgalē"

Nacionālā atmoda Latgalē — šī Latvijas vēstures daļa — vairs nav gluži aizmirstības smiltīm un pelniem aizputināta. Tā nav sniegiem klāta ainava. Publicēti Fr.Trasuna rakstu trīs sējumi un Fr.Kempa politiski publicistiskās monogrāfijas, vēstures pētījumi, bibliogrāfiskie rādītāji, pārdomu un atmiņu krājumi un apceres. Par svarīgām laikmeta griežu problēmām rakstījuši gan paši Latgales autori, gan pārnovadnieki. Atcerēsimies kaut vai A.Gobas spilgto studiju materiālu apkopojumu "Latgale" (1933), kur liela uzmanība pievērsta kā šīs zemes sarežģītajiem likteņceļiem, tā arī atsevišķām spilgtākām personībām.

Viņu pulkā pirmā un galvenā vieta pelnīti ierādīta katoļu garīdzniekiem, jo priestera amats cariskajā Krievijā bija reāli iegūstams toreizējās Vitebskas guberņas jeb Inflantijas latvietim. Tāpēc Pēterpils Garīgais seminārs daudziem zemnieku dēliem kļuva par izglītības vārtiem. Pa tiem vairākas lasītāju paaudzes izvadājis ne tikai A.Goba, bet to darījuši arī M.Apeļs, O.Svenne, N.Trepša–Neikšānīts, M.Valters, T.Puisāns, J.Broks u.d.c. Blakus Fr. Trasuna vispusīgajai aktivitātei spilgti iezīmējas P.Smeltera, F.B.Laizāna, N.Rancāna, K.Skrindas un vēl dažu baznīckungu ražena darbība folkloras vākšanā, skolu un tautsaimniecības attīstībā, jaunatnes literāro centienu sējā un kopšanā.

Bet vai tik vien Latgalei vīru baznīckungu sutanos ir bijis, kuri varējuši sakustināt, sapurināt, saviļņot dzimto novadu, kas, iesprostots sādžu šņorēs, palicis bez iespējām pat pātaru grāmatu iespiest sev tuviem un ierastiem latīņu burtiem, taustījās kā pa tumsu starp istabu un vušku klāvu, starp ciemu un krogu, pagastu un baznīcu?

Latgales Kultūras centra Izdevniecības simtā grāmata Donata Latkovska "Nacionālā atmoda Latgalē" (1999) parāda citu ainu, atklāj plašu panorāmu, min daudzus nezināmus vai pusaizmirstus darbiniekus, kas ilgojušies, lai viņu tēvu un brāļu zeme celtos gara gaismā un brīvībā, augtu turībā un labklājībā. Aizmirsts jau arī pats šo darbinieku meklētājs un atradējs Donats Latkovskis (07.09.1912.—1943.?) — žurnālists, dzejnieks, dramaturgs, prozaiķis, literatūras un kultūras vēsturnieks, kas gājis bojā hitleriešu okupācijas laikā.

Labi, ka rosīgais Rēzeknes izdevējs J.Elksnis atsaucies uz sabiedrības atgādinājumiem un prof. P.Zeile ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu izdoto sējumu rūpīgi pārlūkojis, precizējis un komentējis.

D.Latkovskis dzimis Varakļānu pagasta Dekšārēs. Beidzis vietējo pamatskolu, līdzīgi J.Klīdzējam, mācās Rēzeknes komercskolā, kur valda radoša literāra gaisotne. Pirmās plašākās ziņas par viņu P.Zeile atradis dienas laikraksta "Daugavas Vēstnesis" 1940.gada 5.janvāra numurā, kur žurnālists O.Ozoliņš radījis visai uzskatāmu priekšstatu par šo talantīgo jaunekli, kas jau divdesmit gadu vecumā iesaistās žurnālistikā. No fotogrāfijas pretī raugās izskatīgs un domīgs, varbūt mazliet pašpārliecināts jauns cilvēks, kas savos 27 gados paspējis gan līdzdarboties novada presē, gan publicēties lielajās Rīgas avīzēs, strādājis par Latvijas radio korespondentu. Viņš publicējis dzejoļu krājumus "Klusie brīži" (1936) un "Gaišie ceļi" (1938), par kuriem gan saņēmis krietni pabargu kritiku. Apjomīgākais D.Latkovska darbs drāma "Karalis Visvaldis" (1937) ir krietni veiksmīgāks par pieminētajiem dzejoļu krājumiņiem. Prozas grāmatā "Zilie ezeri" (1936) tēlota Latgales lauku ļaužu dzīve ar savām darbdienām un svētkiem.

Taču nozīmīgākais D.Latkovska darbs ir šī sen sakārtotā, bet tikai nule izdotā grāmata. Šeit minēts ne mazums personību un faktu, ko nav sniedzis pat tik respektējams pētnieks, kāds ir M.Bukšs.

Mūsu acu priekšā nostājas 54 personības, un katrai ir sava biogrāfija, savdabīgs vaibsts, savas brūces un cerības, jo laiks, kurā dzīvo un strādā šie entuziasti, ir ļauns, bargs un nežēlīgs. Tie ir kā 54 ugunskuri, kas karstas dzirkstis sviež nebrīves tumsā. Pirmais no aprakstītajiem vīriem — Vincents Leika — dzimis 1810., pēdējais — dzejnieks Staņislavs Cunskis — 1892.gadā. Leika pārkāpj krietni pāri simtam, Cunskis krīt karā krievu–vācu frontē, nesasniedzis Ļermontova vecumu. "Dzīves gājumu apraksti sakārtoti pēc dzimšanas gadiem," paskaidro autors. "Lasītājiem, jo sevišķi kultūrvēsturniekiem, tas liksies neparasti. Daži grāmatā pirmie apskatītie darbinieki sabiedriskā dzīvē un darbā nav nemaz tik pazīstami kā vēlākie, bet tas darīts tāpēc, lai, pieturoties atsevišķu personu dzīves gadiem un darbības periodam, reizē ieskicētu arī novada attīstības gaitu."

Šis princips izrādījies visai produktīvs. Mēs redzam, kā no dzimtbūšanas sprosta laužas ārā uzņēmīgākie un spītīgākie zemnieki, sazaro spēcīgākās dzimtas, no muižu patvaļas raisās pat atsevišķi pagasti un draudzes, sāk gluži vai sacensties savā starpā, lai parādītu un pierādītu, kuru ļaudis ātrāk un sekmīgāk spēj tikt uz zaļa zara. D.Latkovskis konstatē:

"Latgales draudžu svētkos un atlaidās satiekas Sakstagala, Viļānu, Atašienes,Varakļānu un Nautrānu pagasta latvieši. Līdzi brauc arī viņu dēli, un tiem tagad ir kopīgas pārrunas. Kad brauks uz skolu. Kurš tēvs vedīs pārtiku uz Jelgavu un ko citi dos aizvest saviem dēliem. Tā pamazām vienojas pagasts ar pagastu un ciems ar ciemu. Latgales vecākās paaudzes un jaunatnes vidū rodas jaunas draudzības un saprašanās saites. Sākas kopīga cīņa par savu latvisko un kopīgo interešu aizstāvēšanu. Dēlu izglītības jautājums vieno arī vecāko paaudzi — viņu tēvus."

D.Latkovska grāmatā uzskatāmi redzams, kā veidojas atsevišķas ligzdas, kā no tām paceļas spārnos gājputni, kas, pabijuši vai palikuši pasaulē, sapņos vai darbos atgriežas dzimtajā malā. Piemēram, Platpieri (Platpīri)? D.Latkovskis pagātnē saskaitījis septiņas paaudzes. Noskaidrojis arī, kā cēlies šis uzvārds. Viens no vecākajiem dzimtas locekļiem Ādams reiz pārpeldējis Rītupi, lai sausus pārnestu otrā krastā dokumentus. Kā to izdarīt? Piesējis tos pie pieres, kas bijusi visai plata, un tā uz mūžu atradis savai saimei un tās pēctečiem uzvārdu. Viņi saistīti ar Zaļmuižu, Nautrāniem, ar Rogovku. Ar Migliniekiem. Abas dzimtas saradojas, un ja kāds raudzītu aprakstīt Brigitas Miglinieces un Andreja Platpiera (1818–1903) mīlestību un precības, tad iznāktu romantisks stāsts, kurā netrūktu greizsirdības un traģikas. Šajā bērniem bagātajā ģimenē bieži ciemojas baznīckungs Dominiks Andrekuss, lietuvietis, dedzīgs latviešu draugs, kura aprūpē nokļūst daudzi latgaliešu jaunekļi. Andrejs Platpieris, izglītodams dēlus, bieži tiekas arī ar Stiglavas draudzes prāvestu un vēlāko Ludzas dekānu Andreju Seipulnieku, pie kura pulcējas vairāki novada darbinieki un čaklākie zemkopji. Tā jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Ludza kļūst par pirmo šīs apkaimes tautiskās kustības centru.

Baznīckungs Aleksandrs Platpieri s (1860–1922) turpina tēva ievadīto sadarbību ar populāro Seipulnieku, nodibinās cieša un sirsnīga sadraudzība ar Jāni Višņevski, kas nāk no uzņēmīgās Stirnienes lauksaimnieku cilts. Jānis arī kļūst par Ludzas draudžu vadītāju. Bet pirms tam viņš izdara īstu celmlauža darbu: Pēterpils Garīgajā seminārā pirmais sagādā atļauju lasīt latviešu valodas lekcijas, jo poļi un sevišķi leišu semināristi grib labāk sagatavoties turpmākajam darbam Vitebskas guberņas latviešu katoļu draudzēs.

No Rogovkas nāk arī Andrīvs Sviklis (1862–1928), kas jaunībā turpina P.Miglinieka darbu un ir tikpat dedzīgs zemnieku aizstāvis, kas sajūt naidu pret muižniekiem. Kļuvis priesteris, A.Sviklis drukas aizlieguma laikā sadarbojas ar grāmatu iespiedējiem, palīdz izplatīt nelegālos izdevumus, savā Pušmucovas draudzē sprediķus teic tikai latviski, arī personīgā dzīvē ir nelokāms patriots. Viņš rāda sava novada ļaudīm, ka arī izglītots cilvēks nekaunas ne mātes valodas, ne tautības. Cariskā vara A.Svikli izsūta uz Minskas guberņu. Par tautiskiem centieniem vajāti daudzi latviešu katoļu garīdznieki. Kā tiek mētāts Fr.Trasuns! Vai viņa studiju un domubiedrs Andrīvs Kantinieks (1867–1912)! Bet visur viņi spītīgi meklē sakarus ar novadniekiem. Dzīvodams Tērbatā, Kantinieks pulcina latviešu darbiniekus, pie viņa ierodas Fr.Trasuns. Vērīgā patvaldības acs to pamana: Kantinieku izsūta uz Voroņežas apgabalu, pēc tam uz Žitomiras bīskapiju un uz Maskavu.

Līdzīgs liktenis piemeklē baznīckungu Jāni Putānu (1867–1943), kas pat tiek turēts aizdomās par piedalīšanos sazvērestībā pret caru Aleksandru III. Izsūtīts uz Žitomiras apgabalu, viņš sevišķi aktīvu darbību uzsāk pēc 1905.gada. Dibina vairākas jaunas skolas un organizē draudzes. Tūkstošiem cilvēku pāriet katoļticībā. Viņš šinī laikā saprecina ar katoļu augstākajiem darbiniekiem vairākas krievu aristokrātes un galma vīru meitas. Viņam izdodas sameklēt krietnus vīrus arī divām Stolipina radiniecēm. Beidzot pār J.Putānu sadrūzmējas sūdzību mākoņi. 1910. gadā pats varas vīrs Stolipins dod rīkojumu 24 stundu laikā vajātajam baznīckungam izbraukt uz Austriju, kur viņš Vīnē iepazīstas ar jezuītu ordeņa brāļiem un atkal kļūst plaši pazīstams darbinieks.

Mūža beigās atgriezies dzimtenē, J.Putāns Kombuļu draudzē rūpējas par tautas izglītību un arī par daudzu atsevišķu draudzes locekļu materiālo labklājību.

Vajāšanas klājas kā smagi mākoņi pār atmodas darbinieku galvām. Daudziem priesteriem tiek draudēts ar Sibīrijas salu un purgu. Bet pat šiem draudiem ar tundras sniegiem un taigas negaisiem nav spēka apturēt tautas nacionālās pašapziņas celšanās un augšanas rosmi! To veicina ne tikai garīdznieki, bet arī citi viņu izglītoti brāļi. Spilgtākais piemērs ir Antons Skrinda (1881–1918) — ārsts, dzejnieks, pirmo skatuves mākslinieku pulcinātājs un koru diriģents. Viņam palīgos ir gan teologi, gan civilo profesiju pārstāvji. Teātra uzvedumos čaklas talcinieces ir A.Bžezinska, H.Višņevska, A.Laurinoviča. Viņu aprindās sastopam arī Konstanci Dauguli–Kempu, latgaliešu pirmo dramaturģi.

Viņas ir pēterpilietes, bet arī dzimtenē netrūkst pašaizliedzīgu sieviešu. Katra māte ir sava bērna skolotāja. Bet ir arī gluži vai profesionālas lasīt un rakstīt pratējas, kas sādžu zēniem un meitenēm iemāca orientēties vismaz katehismā. Gaigalaviete Sofija Prentniece (1820–1907) ir Stružānu latviešu zemnieku bērnu skolas skolotāja un audzinātāja. Uzņemoties šos pienākumus, viņai ir tikai 20 gadu, bet kad tuvojas 40, viņa pārceļas uz Varakļāniem, kur rosina kora un sabiedriskās dzīves atdzimšanu. Vēlāk viņa apprecas ar ērģelnieku Pēteri Latkovski. Viņu meita Ģertrūde ir viena no pirmajām sava novada sievietēm, kas ieguvusi augstāku izglītību. D.Latkovskim viņa teikusi: "Manai mātei bija Fjodora Šaļapina balss. Svētku rītos viņa viena pati piepildīja baznīcas jomus ar savām garīgām dziesmām. Es vēl biju uzrakstījusi vairākas mātes dziedātās dziesmas. Dažas bija arī tautas dziesmas, un tās nodevu krājējiem."

Grāmata — tā toreizējās Inflantijas latviešiem ir spožākā sapņu zvaigzne, skolas nams — gaismas pils, izglītība — brīnumatslēga, ar kuru var atvērt visu panākumu vārtus. Tāpēc patiesā cieņā tiek turēti dziesminieki un grāmatnieki Pēteris Miglinieks un Andrievs Jūrdžs, vēlāk Pēteris Rockāns (1871–1923), kas ir viens no pirmajiem Latgales latviešu grāmatu rūpniekiem un drukātā vārda izplatītājiem.

Latgaliešu rakstu izplatītāja Vincenta Leikas dzīves un darbības posms sakrita ar P.Miglinieka, A.Jūrdža un J.Seiļa laiku, tomēr V.Leikas darbs ritējis savrup. Tauta viņu pazinusi arī kā labu un asprātīgu stāstītāju. Savā garajā mūžā viņš apceļojis Lietuvu, Poliju, Vāciju, Itāliju un pat pabijis Palestīnā, kur aplūkojis Jeruzalemi, Kalvarijas kalnu un citas katoļiem svētas vietas. Ar saviem stāstiem viņš sajūsminājis ļaudis. Bieži gadījies, ka stāstījumu sācis pievakarē un beidzis tikai pēc pusnakts. V.Leika pratis poļu, leišu, latīņu un krievu valodu.

Latgales nacionālās atmodas pirmo līdumnieku pulkā redzam ne tikai garīdzniekus un grāmatniekus, bet arī citu profesiju pārstāvjus: pagastu vecākos un skrīverus, dzelzceļniekus, ērģelniekus, agronomus, inženierus, dzirnavniekus, veikalniekus un uzņēmējus. Tā pirmā ierosme slavenās Pēterpils Muzikāliskās biedrības dibināšanai rodas Donata Grišāna mājās. Es vēl atceros, kā bērnībā pirms kara pie mana vectēva Dubuļos šad un tad ieradās sirms un cienīgs vīrs, attāls radagabals Lubginiem, un kavējās atmiņās par pilsētu Ņevas krastos. Viņam, D.Grišānam, tur piederējuši četri veikali un liels nams — vārdu sakot, skaitījies viens no turīgākajiem latgaliešiem. Šie bijušā pēterpilieša apciemojumi un nostāsti man nāk prātā, kad lasu D.Latkovska aprakstu:

"D.Grišāns ir aculiecinieks vai katram jaunam latviskam pasākumam Pēterpils latviešu kolonijā. Viņš piedalās arī pirmajos latviešu sarīkojumos un teātra vakaros. Latviešu Muzikāliskās biedrības atklāšanas vakarā pats redzējis, kā raudāja vecākās sieviņas, kad izdzirda latviskas dziesmas dziedam. Daudzas vecākas sieviņas viņam stāstījušas, ka tās jau esot nodzīvojušas vairāk nekā trīsdesmit gadus Pēterpilī, bet latviešu dziedāšanu gan vēl nebija piedzīvojušas."

Pēteri Zeili sevišķi pārsteidzis Donata Latkovska atklājums: "Lai cik tas būtu arī neticami un paradoksāli, Latgales pirmās atmodas atbalstītāju vidū bijuši arī trīs ģenerāļi: Antons Kazradzis (Kazričs, 1862–1917), Benedikts Zazerskis (1867–1917), Ignats Čeksters (1842–1914) un viens pulkvedis — Jānis Kantinieks (1865–1914). B.Zazerskis turklāt ir bijis arī Krimas gubernators (1912–1917).

Vissensacionālākais man šķiet stāsts par Aloizu Lauru Trūpu (1856—1918) — Krievijas cara galma darbinieku, kas noslepkavots kopā ar Nikolaja II ģimeni. A.Trūps arvien interesējies par dzimto Barkavas pusi, atcerējies kaimiņus, atbalstījis tēvu un brāļus, pats draudzējies un sadarbojies ar A.Skrindu. Es cenšos iedomāties Ežezeru 1909.gada 16.augustā, kad Bukmuižā notiek pirmais latviskais sarīkojums.

"Uzvedot A.Skrindas lugu "Pēdējie divi rubļi", A.Trūps spēlējis virsnieka Kostana lomu, bet Antons Skrinda — denščika Andrieva lomu. Vietējais koris Skrindas vadībā četrabalsīgi nodziedājis četras tautasdziesmas. Sevišķi spēcīgi trīs reizes nodziedāts — "Dievs, svētī Latviju"."

Kāds kupls līdumnieku pulks plēsis atmatas un aris zemi nacionālajai atmodai Latgalē! Izcilu darbu paveicis Donats Latkovskis, pulcējot šos darbiniekus kopējā rakstu sējumā. Atkal kā dzīvi iekvēlojas aizmirstie ugunskuri. Bet tas nav viss: nupat Jānim Elksnim izdevies dabūt šī darba otrās daļas manuskriptu, kur ir vēl daudz citu biogrāfiju un unikālu fotogrāfiju, kas attiecas uz abām daļām. Atrasti jauni fakti arī par Donatu Latkovski. Pēteris Zeile atkal ķēries pie darba, lai jauniegūtos materiālus sakārtotu un sagatavotu iespiešanai. Tātad varam gaidīt jaunu grāmatu ar jauniem faktiem un pārsteigumiem.

Andris Vējāns

— "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!