Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Agnese Rudzinska. Līdzdalības honorārs un tā piemērojamība Latvijā (I) 

Līdzdalības honorārs ir viens no advokāta atlīdzības veidiem, ko plaši piemēro angloamerikāņu tiesību saimē, bet kritizē kontinentālās Eiropas tiesību saimē. Tomēr aizvien vairāk Eiropas Savienības dalībvalstu atļauj piemērot līdzdalības honorāru advokāta atlīdzības vai tās daļas noteikšanā. Šajā situācijā ir būtiski aplūkot Latvijas nostāju, ieguvumus un zaudējumus, kas varētu rasties, mainot pašreizējo tiesisko regulējumu un ieviešot līdzdalības honorāru.

Līdzdalības honorāra aizliegums juridisko pakalpojumu sfērā sākotnēji ir konstatējams romiešu tiesībās, kuras ir kontinentālās Eiropas tiesību saimei piederīgo valstu tiesību pamatā, kā arī ietverts angloamerikāņu common law kā aizliegums ņemt finansiālu dalību citas personas tiesvedībā. Tādējādi sākotnējā situācija abās tiesību saimēs ir līdzīga, tomēr tālākā attīstība bijusi atšķirīga. ASV ar savas tiesību doktrīnas, tiesu prakses un normatīvo aktu starpniecību pirmās pārvarēja no common law izrietošo aizliegumu. Lielbritānija aizliegumu pārvarēja 1990.gadā ar normatīvu aktu (Courts and Legal Services Act), nosakot, ka ir pieļaujama atlīdzība, kas atkarīga no lietas iznākuma un prasījuma apmēra.

• Edgars Džeriņš. Tiesību uz taisnīgu tiesu masveida pārkāpumi administratīvajās tiesās 

Ar 2006.gada 26.oktobra grozījumiem Administratīvā procesa likumā (APL) tika iestrādāti tā sauktie slinkuma panti. Līdz ar šiem grozījumiem šobrīd gan apelācijas instances tiesa, gan kasācijas instances tiesa masveidā neizskata administratīvo pārkāpumu lietas. Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu drīkst pievienoties zemākas instances nolēmumiem, bet Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments savukārt drīkst atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību saskaņā ar APL 338.1panta otro daļu, ja “nerodas šaubas” par apelācijas instances sprieduma tiesiskumu. Slinkuma pantus Administratīvā apgabaltiesa piemēro visās lietās pēc kārtas.

• Anete Unbedahte. Netradicionālās medicīnas regulējums normatīvajos aktos 

Cilvēka veselība ir viena no valsts aizsargātajām pamatvērtībām. Atbilstoši Satversmes 111.pantam valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Tieši tādēļ valsts ir izveidojusi medicīniskās aprūpes sistēmu, kura nepārtraukti attīstās – parādās arvien jaunas ārstēšanas metodes un paņēmieni. Pēdējo gadu laikā acīmredzami ir augusi sabiedrības interese par netradicionālajā medicīnā lietotajām ārstēšanas metodēm. Visspilgtāk šī tendence atspoguļojas drukātajos plašsaziņas līdzekļos, publicējot gan dziedniecības pakalpojumu reklāmas, gan rakstus par Latvijā pieejamām netradicionālajām ārstēšanas metodēm.

“Jurista Vārda” redakcija