Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par visas civilizācijas un pasaules nelaimi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.08.1999., Nr. 244/245 https://www.vestnesis.lv/ta/id/18143

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saeimas priekšsēdētāja biedrs : - sarunā ar Polijas vēstnieku

Vēl šajā numurā

03.08.1999., Nr. 244/245

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par visas civilizācijas un pasaules nelaimi

Latvijas Vēža apkarošanas biedrība — pirms 65 gadiem un tagad

Latvijas Onkoloģijas centra telpās notika Latvijas Vēža apkarošanas biedrības (LVAB) dibināšanas sapulce.

LVAB dibināta kā sabiedriska organizācija ar visām Latvijas Republikas likumos paredzētajām juridiskās personas tiesībām.

Mūsu valstī, tāpat kā citur pasaulē, saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem gadu no gada pieaug. Tas rosināja biedrības radīšanu ar domu iesaistīt tās darbībā ne tikai ārstus, bet arī visplašāko sabiedrību.

Ideju par biedrības dibināšanu, ko var uzskatīt arī par biedrības atjaunošanu, veicināja šādas biedrības pastāvēšanas precedents pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Tā darbojās no 1934. gada līdz 1940. gadam, un oficiālais nosaukums bija tāds pats — Latvijas Vēža apkarošanas biedrība.

Par savas darbības galveno mērķi jaundibinātā LVAB izvirzījusi onkoloģiskās saslimstības un mirstības samazināšanu. Lielu uzmanību tā pievērsīs vēža profilaksei. Šajā nolūkā svarīgi samazināt vai pat pilnīgi likvidēt cilvēku saskarsmi gan sadzīvē, gan ražošanā ar veselībai kaitīgiem faktoriem un kancerogēniem, tas ir, vielām, kas var izraisīt vēzi. Jāsamazina smēķēšana un alkohola lietošana iedzīvotāju vidū.

Biedrība paredz veikt propagandas un medicīniskās izglītošanas darbu, kā arī šiem profilaktiskajiem nolūkiem izmantot likuma un likumdošanas institūcijas.

Tāpat LVAB par savu svarīgu pienākumu uzskata sekmēt tā saukto vēža sekundāro profilaksi, kad ar ļaundabīgajiem audzējiem jau saslimušie cilvēki tiek laikus atklāti profilaktiskajās apskatēs un saņem agrīnu nepieciešamo ārstēšanu. Tam vajadzīga plaša modernu diagnostikas metožu ieviešana, kā arī izglītojošais darbs, lai cilvēki par savu veselību rūpētos apzināti, jo piespiedu kārtā uz profilaktiskajām apskatēm nevienu vairs nesūtīs, kā tas bija padomju varas gados.

Rūpēm par savlaicīgu vēža diagnostiku un to slimnieku iespējami pilnvērtīgāku izmeklēšanu, kas ar savām sūdzībām griezušies pie ārsta, pievienojas gādība par ļaundabīgo audzēju mūsdienīgu ārstēšanas metožu, jaunu medikamentu un citu līdzekļu ieviešanu klīniskajā praksē. Tas ievērojami samazinātu mirstību no vēža.

Citi LVAB darbības virzieni ietver ārstu onkologu un onkoloģijā strādājošo medicīnas māsu izglītības un kvalifikācijas celšanas sekmēšanu, vēža slimnieku rehabilitāciju pēc ārstēšanās un rehabilitācijas centru organizēšanu nākotnē, gādību par neārstējami slimo onkoloģisko pacientu aprūpi un viņu atlikušās dzīves kvalitātes uzlabošanu.

LVAB dibināšanas sapulcē uzstājās juridisko zinātņu profesors Dītrihs Andrejs Lēbers no Vācijas, kura tēvs darbojies 1934. gadā dibinātajā Latvijas Vēža apkarošanas biedrībā.

Profesors Dītrihs Andrejs Lēbers pētījis vēsturiskos dokumentus, kas liecina par šīs biedrības darbību un tās locekļu tālākajiem likteņiem kara gados un padomju laikā.

Pirmās LVAB padomes sēde pirmoreiz notika Anatomikuma klausītavā, Kronvalda bulvārī 9, vēlāk sēdes sanāca Veselības muzeja telpās Kalpaka bulvārī 4. Par pirmo padomes priekšsēdētāju kļuva ģenerālis, armijas komandieris Krišjānis Berķis, kas 1941. gadā tika apcietināts, deportēts uz PSRS un gājis bojā izsūtījumā.

1934. gada 28. jūnijā tika ievēlēta arī biedrības valde, par kuras priekšnieku izvirzīja ārstu ģenerāli, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoru Pēteri Sniķeri. Profesors Pauls Stradiņš kļuva par biedrības valdes galveno sekretāru.

Pirmās LVAB galvenā darbības joma bija vēža slimnieku ārstēšana. Tika atvērts aizgādniecības punkts pie Rīgas pilsētas 2. slimnīcas, kur notika tam laikam ļoti rūpīga vēža slimnieku izmeklēšana. LVAB centās panākt, lai tā būtu bez maksas, tomēr tas nebija iespējams. Slimnieki maksāja vienu latu par pirmo vizīti un pašizmaksas cenu par tālākajiem izmeklējumiem. Cilvēkiem, kas paši nespēja samaksāt, LVAB piešķīra pabalstus vai arī sedza maksājumus no savas puses (piemēram, par mikroskopisko un histoloģisko izmeklēšanu).

Diemžēl neizdevās atvērt otru iecerēto aizgādniecības punktu pie 1. pilsētas slimnīcas. Taču no 1936. gada Tērbatas ielā sāka darboties ambulance vēža slimnieku izmeklēšanai un ārstēšanai.

1935. gada 1. janvārī Rīgas pilsētas 2. slimnīcā ļaundabīgo audzēju slimniekiem atklāja stacionāra nodaļu. Par ārstēšanos šajā nodaļā rīdziniekiem bija jāmaksā 2 lati dienā, bet "ārrīdziniekiem" 3 lati dienā. Bija slimnieki, kas ārstējās uz iestāžu rēķina. Šajos gadījumos tika maksāta pašizmaksas cena. Vienai daļai nabadzīgāko slimnieku ārstēšanās izdevumus sedza LVAB. Stacionārajā nodaļā sākumā ārstējās 20 slimnieku, vēlāk — jau ap četrdesmit. Tur strādāja ārsts, viena māsa, 5 kopējas un 2 brīvprātīgās darbinieces. LVAB algoja vēl vienu feldšeri ar 60 latu mēnešalgu. Ar pilsētas atvēlētajiem līdzekļiem zāļu iegādei nepietika, arī te palīgā nāca LVAB.

70% stacionārās nodaļas slimnieku bija ar ielaistu vēzi, kas nebija ne operējams, ne apstarojams. Viena trešdaļa slimnieku saņēma rentgenapstarošanu. 2. slimnīcas rentgenkabinets bija pārslogots, tika domāts par jauna aparāta pirkšanu.

LVAB ierosināja Veselības departamentam noteikt, kurās slimnīcās drīkst vēzi operēt, jo šādas operācijas prasīja augstu ķirurga kvalifikāciju.

Pēc LVAB iniciatīvas Labklājības ministrija pieņēma lēmumu par obligātu vēža slimnieku reģistrāciju Veselības departamentā. Tika sastādīta speciāla anketa vēža statistikas sakopošanai, kas bija jāiesūta departamentam, laucinieki bija pieteicami savu rajonu ārstiem.

LVAB panāca arī sev tiesības lietot pastu par brīvu, jo ar to bija jāapseko tālāk slimnieki, kas griezušies pēc palīdzības aizgādniecības punktos.

Stacionārajā nodaļā slimniekiem bieži nācās uzturēties lieku laika posmu, jo starp vienu un otru apstarošanu bija ilgāks intervāls, un tādēļ LVAB ierosināja, lai vēža slimniekiem braukšana vilcienos būtu bez maksas.

Par LVAB biedriem varēja būt arī juridiskas personas. 1934. gadā biedrībā iestājās Žēlsirdīgo māsu savienība. Biedra maksa juridiskām personām bija 20 latu gadā.

Biedrība ievēlēja zinātniskas komisijas, propagandas un preses komisiju, kurā aktīvi darbojās E.Benjamiņa kundze, līdzekļu vākšanas komisiju un citas.

Tika paredzēts izveidot ļoti plašu līdzekļu vākšanas komiteju un dibināt nodaļas katrā apriņķī vai pat pagastā, līdzīgi tai sistēmai, kāda pastāvēja līdzekļu savākšanai Brīvības piemineklim.

Lielu vērību LVAB veltīja presei. Tika publicēti gan zinātniski raksti, gan raksti ar aicinājumu ārstiem izglītot iedzīvotājus vēža slimībās.

LVAB biedri sekoja Pēterburgas ārsta profesora Vintera paraugam, kurš jau XIX gadsimtā griezās ar attiecīgiem uzsaukumiem pie ārstiem, vecmātēm un sabiedrības, lai slimnieks, kas saslimis ar vēzi, pēc iespējas ātrāk nokļūtu daktera rokās.

LVAB padomes sēžu protokolos rakstīts, ka paredzēts sarīkot ceļojošu izstādi, lai parādītu, kāds izskatās vēža slimnieks, kad tas griežas pie ārsta un ārsts iesaka viņam operāciju, un kāds izskatās slimnieks, kurš ārsta ieteiktajai operācijai nav paklausījis, bet gan devies pie pūšļotāja un beidzot neoperējamā stadijā atkal atgriezies pie ārsta.

1935. gadā tika izdotas skrejlapas ar apmēram tādu saturu: "Vēzis, tuberkuloze un sirds slimības — galvenie mirstības cēloņi", "Vēzis agrīnās stadijās ir izārstējams", "Vēzis nav lipīgs".

Kopā ar Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrību tika iespiests kalendārs ar daudziem rakstiem par veselības kopšanu. 1935. gadā tika nodibinātas vairākas Latvijas Vēža apkarošanas biedrības nodaļas — Cēsīs, Valmierā, Jelgavā, Kuldīgā, Tukumā, Liepājā, Daugavpilī, Valkā, Dubultos.

1937. gadā LVAB zaudēja savu patstāvību, jo tika iekļauta Veselības veicināšanas biedrības sastāvā.

1938. gadā P.Stradiņš uzsāka organizēt vēža slimnīcu, un gadu vēlāk šo slimnīcu atklāja Talsu ielā 7a. Slimnīcā bija 100 gultas, 2 operāciju zāles, firmas "Simons" rentgenaparāti.

1941. gada sākumā Latvijas PSR Tautas komisāru padomes biedrību likvidācijas komiteja likvidēja Veselības veicināšanas biedrību un līdz ar to arī Vēža apkarošanas biedrību.

No LVAB biedriem pēc padomju varas nodibināšanās Latvijā tikai 26% palikuši dzimtenē, 18% tika represēti — deportēti uz Padomju Savienību vai ieslodzīti Vācijā, 56% — pārcēlušies uz dzīvi Rietumvalstīs.

Tagad pēc tik daudziem gadiem otrreiz dibinātā Vēža apkarošanas biedrība uzsākusi savu darbību.

Par LVAB goda prezidenti kļuvusi Aija Krištopane, bet biedrības valdes priekšsēdētājs ir Latvijas Onkoloģijas centra direktors Gunārs Lasmanis.

Par LVAB biedru var būt jebkurš vecumā no 18 gadiem. Biedri var būt arī juridiskas personas. Kā paredz statūti, LVAB līdzekļus veido iestāšanās maksa un biedra nauda, fizisko un juridisko personu ziedotā nauda un manta.

Jaundibinātā Vēža apkarošanas biedrība gaida jaunus biedrus neatkarīgi no cilvēka izglītības un profesijas un cer uz plašu sabiedrības interesi un atbalstu.

Laura Klimkāne, onkoloģe

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!