Ministru prezidents Andris Šķēle — sabiedrībai:

"Nav vieglākā situācija. Bet jātiek galā"

Turpinājums no 1.lpp.

— Un kāpēc bija vajadzīgs palielināt pensijas vecumu līdz 62 gadiem?

A.Šķēle: — Tas ir pakāpeniski ejams solis. Tas ir vajadzīgs, lai ienākumi, kas ienāk sociālajā budžetā, un izdevumi būtu sabalansēti, būtu sabalansēti tādā veidā, ka sociālais budžets, kā tas ir paredzēts bijis no pensiju reformas paša sākuma, būtu pašfinansējošs, ja tā var teikt. Tik, cik samaksā nodokļos, sociālajā nodoklī, to mēs arī varam atļauties izmaksāt pensijās. Šobrīd izskatās un stipri izskatās, ka ir šī starpība; mums lēnām, bet jākāpina pensiju vecums. 62 gadi ir daudz, un tajā pašā laikā pat 62 gadu slieksni nevar atļauties noteikt labklājības valstis — Vācija, kurai ir ļoti jaudīgs ekonomiskais motors, kur tautsaimniecība strādā un plaukst, šī norma ir 65 gadi. Spānija tik tikko arī izmainīja — arī 65 gadi; Dānijā, labklājības zemē, — 65 gadi. Viņi nevar atļaut ātrāk saviem cilvēkiem iet pensijā, jo viņi nespēj izmaksāt tad pensijas. Mēs ar savu pašlaik stagnējošo pašlaik tautsaimniecību uzskatām, ka mēs varam iet ātrāk. Mums pietiks līdzekļu? No kurienes? Sāpīgs solis, nepatīkams; droši vien tas bija jādara daudz, daudz agrāk un laikus bija jāstrādā pie tā, lai nebūtu tāda situācija ar sociālo budžetu.

— Ir vairākas organizācijas, kas ir vēlējušās tikties vai vismaz kaut kādā veidā prasās pie jums uz tikšanos. Vai jūs pieņemsit, vai jūs esat gatavi sarunām?

A.Šķēle: — Jā, protams, bet vispirmām kārtām šajās pensiju lietās, protams, labklājības ministrs — tas ir pirmais cilvēks, kam vajadzētu šīs lietas pārrunāt. Un šīs tikšanās notiek. Ja ir nepieciešams un tiešām galīgi neatliekams, arī šobrīd, neskatoties uz to, ka budžeta labojumi ir starp pirmo un otro lasījumu, es arī esmu gatavs to darīt. Bet šobrīd esmu ļoti, ļoti koncentrējies uz to, lai mēs visīsākajā laikā būtu pieņēmuši budžeta grozījumus un valdība ķērusies pie deklarācijas izpildes pilnā apjomā.

— Šodien arī izskanēja kāda ziņa, pārmetums, ka trīspusējā sadarbībā starp arodbiedrībām, darba devējiem un valdību ir izveidojies pārrāvums un nerit tā, kā to varētu vēlēties.

A.Šķēle: — Pārbaudīšu. Labklājības ministram, kurš ir pārstāvis no valdības puses, būtu tur jāstrādā aktīvi. Es noteikti to pārbaudīšu, ir jānovērš tādas problēmas.

— Mums ir šādi tādi ierosinājumi. Varbūt mēs arī varētu ielūkoties vēstulītē, kas ir atnākusi šiet no Maznodrošināto politiskās apvienības. Tur ir kādi pirmie seši punkti, kuros viņi ierosina, kādā veidā varētu palielināt valsts budžetu vai vismaz ienākumus. Kā jūs tos varētu vērtēt? Un varbūt nedaudz pieminiet īsi.

A.Šķēle: — Jā, nu, šī partija, kas arī piedalījās vēlēšanās, Maznodošināto politiskā apvienība, protams, nāk ar savu izpratni un saviem argumentiem, bet tie vēlēšanās neguva nekādu pārliecību, un šī politiskā partija nav pārstāvēta Saeimā un laikam nepārvarēja nekādu kaut cik vērā ņemamu procentu likmi. Bet nu ir dažas lietas, kurās var piekrist, par kurām var diskutēt, un katrā gadījumā — ja ne diskutēt, tad izskaidrot. Jo kopš 1998. gada ir spēkā noteikumi, kas paredz, ka virs noteiktas summas sociālo nodokli tālāk var nemaksāt. Tādā veidā tas bija mēģinājums, toreizējās valdības nodoms ir bijis stimulēt, lai cilvēki gribētu uzrādīt lielākus ienākumus, lai viņi neslēptu, jo pretējā gadījumā viņi saka — man tik daudz jāmaksā nodokļos, un sāk blēdīties. Un tad bija noteikts, ka nav jau faktiski vairs lielas nozīmes, vai cilvēks samaksā no 14 tūkstošiem, kā ir minēts šai vēstulē, vai 10 tūkstošiem, tad tā starpība vairs nav tik liela, pilnīgi pietiktu, ja viņš būtu teicis — es maksāju jau vispār nodokļus no 10 tūkstošiem latu ienākuma, kas ir šausmīgi liela summa. Vai no tā vajadzētu atteikties šobrīd? Es nezinu, tik maz šobrīd cilvēku godīgi saka — es saņemu tik daudz — un deklarē. Vai nebūs pilnīgi pretējais efekts? Attiecībā uz progresīvo ienākuma nodokli man ir tie paši argumenti. Es uzskatu, ka progresīvais ienākuma nodoklis, pastāvot vājai administrēšanas jaudai un pašreizējā situācijā, nesekmē ienākumu godīgu uzrādīšanu, nesekmē. Starp citu, modernās valstis, tās, kuras ir pārkārtojušas jau savu ekonomiku, — un varbūt tas nav tik raksturīgi Eiropas Savienībā, bet ārpus tās, — arī ievieš kaut kādu likmi, līdz kurai iekasē nodokļus, un, ja tu uzrādi lielākus ienākumus, tad par pārpildi tu vari atļauties maksāt mazāk. Tādā veidā sekmē cilvēku legalizēt savus ienākumus. Šeit ir vairākas lietas, kuras, man liekas, nedaudz tiek jauktas. Teiksim, alkohola ražošanas monopols jau Latvijā nav bijis arī pirmskara laikā, bet gan tirdzniecības monopols. Vakardien Saeimā akceptēja valdības priekšlikumu par akcīzes nodokļa pacelšanu trīs grupās: nodokļi azartspēlēm, un, es domāju, ka tur iebildumi nevienam nevarētu rasties; alkoholam un tabakai. Mēs nepalielinājām nevienu nodokļu likmi, kas varētu skart visus sociālos slāņu. Mēs pievērsāmies šiem specifiskajiem nodokļiem, kuri, ja tā var teikt, tomēr ir kaut kāds netikums. Es arī azartspēles kvalificēju, tāpat kā alkoholu un tabaku, ja to pārmērīgi lieto, kā netikumu.

— Un te parādījās tās šaubas — vai jūs spēsit tikt galā ar kontrabandu un arī līdzekļu ekonomiju valsts struktūrās, ierēdņu struktūrās, valsts pārvaldes institūcijās?

A.Šķēle: — Jātiek ir galā. Jātiek ir galā ar šo milzīgo kontrabandu, nelegālajiem spirtiem un visu pārējo, jātiek. Šobrīd šīs likmes, arī tās, kas būs spēkā, ja Saeima atbalstīs otrajā lasījumā šo likmju palielināšanu, vienalga, būs zemākās Baltijas valstīs. Igaunijā un Lietuvā šīs akcīzes nodokļa likmes ir augstākas nekā Latvijā. Un es saprotu, ka tur nav tik lielu problēmu. Tad kur ir tās problēmas pie mums Latvijā, kur ir tie Ieņēmumu dienesta darbinieki vai vadītāji, policijas attiecīgie vadītāji vai darbinieki, kas nespēj tikt galā? Vai mēs esam mazvarīgāki, nespējīgāki?

— Kad mēs redzēsim — tur aizturēja un tur atkal aizturēja, jā, grūti laiki sākušies kontrabandistiem? Kad mēs manīsim tādu rezultātu?

A.Šķēle: — Viena no tādām pazīmēm, ko es atļaušos stāstīt, ir sekojoša. Stājoties pirmoreiz Ministru prezidenta amatā 1995. gada decembrī, es palūdzu noskaidrot, cik maksā nelegālais spirts Centrāltirgū. Tad tas maksāja kādus 80 santīmus litrā. Un tajā dienā, 1997. gada 6. augustā, kad es atsāju Ministru kabinetu, tad es paprasīju, cik šodien maksā spirts. Jo tas vienmēr jau kaut kādā apjomā ir, un tad cena bija trīs lati 50 santīmi. Šobrīd cena ap 2 lati 40 santīmi. Tā ka iepriekšējā vara ir bijusi mazvarīgāka par to, kas beidza savas funkcijas pildīt 1997. gada augustā. Es domāju, ka tas būtu viens no rādītājiem — ja spirta cena nelegālajā tirgū konstanti celtos un pienāktu laiks, ka vispār kļūtu neizdevīgi nodarboties ar šo aizliegto rūpalu, ar šo aizliegto biznesu, tad viss būtu kārtībā.

— Mēs pievēršamies klausītāju jautājumiem. Ir ieteikums, ka varbūt tiem, kas ir iebraukušie pensionāri, nevajadzētu maksāt pensijas, lai, piemēram, Krievija maksā viņiem.

A.Šķēle: — Mums ir starptautiski līgumi ar daudzām valstīm, un mums ir savstarpēja apņemšanās maksāt pensijas neatkarīgi no tā, kur šis cilvēks dzīvo. Ja arī Krievijas iedzīvotājs pārceļas uz dzīvi Latvijā, tad Krievija turpina maksāt šīs pensijas šeit. Mēs gan paredzam vienu grozījumu Pensiju likuma sadaļā, kas skar tās valstis, ar kurām mums nav līgumu. Ja aizbrauc uz tādām valstīm dzīvot Latvijas iedzīvotājs, kas ir pensionārs, tad nav mūsu pienākums uz to valsti, ar kuru mums nav šo starptautisko vienošanos, pārsūtīt pensiju.

— Viens no ieteikumiem ir par struktūrām, kas viena otru dublē. Mums bija saruna pirms pāris dienām šeit, studijā, runājot par pārtikas iestādēm, piemēram, pārstrādes uzraudzības institūcijām. Izrādījās, ka tādas ir 8. Vai nav par daudz?

A.Šķēle: — Jā. Un jāsaka, ka arī pietiekami ļoti dārgas, ir pagājušā valdības sēdē arī ministri bija ar vienādu izpratni. Ir, teiksim, tādas lietas, ko sauc par references laboratorijām, kuras domātas kontrolei, pārtikas kontrolei. Un radās doma, ka varētu būt divas — viena priekš dzīvniekiem, viena priekš cilvēkiem. Bet īstenībā ir pilnīgi vienalga, kam tas gabaliņš pārbaudāmās vielas būtu piekritīgs pēc lietošanas. Un skaidrs, ka mums divas references laboratorijas nav jāveido. Tiešām, ir virkne vietu, kur notiek naudas nelietderīga izšķērdēšana. Un ir rūpīgi jāķeras klāt šīm lietām un jāiet soli pa solim revidējot.

— Daudzas lietas jūs arī nezināt. Vai jūs ziniet, kādā veidā, piemēram, aiziet tā nauda ministrijā, jo tur varbūt cilvēki dzīvo zaļi, bet neviens to nezina. It sevišķi jūs, Ministru kabinetā.

A.Šķēle: — Nu, mēs itin bieži to uz ielas redzam, ka dienesta mašīnas ir stingri labākas nekā varbūt var atļauties pat lielas privātfirmas vadītāji, un tās mašīnas ir iegādātas par budžeta naudu. Tā kā redzēt jau redz, neredz tie, kas negrib redzēt vai arī nesaprot, kā pareizi jāskatās uz šīm lietām. Ir tiešām virkne pozīciju, kuras, piemēram, par tām pašām mašīnām, tiks pārskatītas vistuvākajā laikā, teiksim, ministriju centrālie aparāti. Kabineta iepriekšējā sēdē ministri lēma jau konceptuāli, ka centrālajos aparātos ministrijās paliks tikai četras mašīnas.

— Jautājums — ja strādājošajam pensionāram nemaksās pensiju, bet viņš izvēlēsies strādāt — vai no viņa algas tomēr atvilks sociālo nodokli?

A.Šķēle: — Jā, bet tas būs mazāks nekā tiem, kas nav pensionāri, tur likme ir citāda.

— Jautājums — vai, pensionāriem samazinot viņu ieņēmumus, tas skars kaut kādā veidā arī tos, kas dzīvo ļoti labi, bagātus cilvēkus?

A.Šķēle: — Es domāju, ka Pensiju likums ir vispārējs un tas skar visus. Valdība ir ar izpratni attiekusies pret tiem, kam šie ieņēmumi ir mazāki kopumā, un tādēļ ir noteikusi šo robežu — 60 latus, līdz kuriem nekādu apgrūtinājumu, samazinājumu vai ierobežojumu nebūs, nekādu. Tas skar tikai tos, kam šie ieņēmumi ir virs 60 latiem.

— Jautājums — ja tiek samazinātas pensijas, vai nevajadzētu arī samazināt kaut kādā veidā, piemēram, deputātu pensijas vai algas?

A.Šķēle: — Attiecībā uz Saeimu un Saeimas nodrošinājumu — šīs lietas lemj pati Saeima. Valdība piedāvāja likumprojektā par grozījumiem budžetā 1999. gadam samazinājumu Saeimas kopējiem izdevumiem. Mēs nedaudz bijām pārkāpuši procedūru, jo mums bija tas iepriekš jāsaskaņo ar Saeimu. Es esmu pārrunājis ar Saeimas priekšsēdētāju šīs lietas, un man izskatās, ka Saeima kopumā varētu attiekties pozitīvi arī pret to, ka līdzekļi tiks samazināti 1999. gadā arī Saeimai, un 2000. gada budžetā arī paredzēts daudz, daudz mazāks pieaugums, nekā varbūt Saeima to gribētu.

— Vai nebūtu lietderīgi — nākamais jautājums — Pensiju fondā ieskaitīt naudu no sponsoriem, kas organizē izklaides pasākumus?

A.Šķēle: — Droši vien varētu būt daudz piedāvājumu, no kā šo naudu iekasēt, bet viss Pensiju likums būvēts uz to, ka pensijas maksā no nodokļa, ko maksā strādājošie. Tā ka mums pirmām kārtām vissvarīgākais būtu rūpēties, lai vairāk ir strādājošo, mazāk bezdarbnieku, lai tautsaimniecība aug, lai vidējās algas aug, lai nodokļi ienāk lielāki — būs tad arī pensijas lielākas.

— Ja runā par iepriekšējo valdību, kas ir radījusi zināmus priekšnosacījumus pašreizējai krīzei — vai taisnība, ka šiem valdības locekļiem tagad izmaksā trīs mēnešu algu kā kompensāciju par to, ka viņi vairs nav ministri?

A.Šķēle: — To paredz likums. Es domāju, ka tas nav godīgi, un man ir tiešām nedaudz skumji skatīties, ka šie paši cilvēki atļaujas arī tribīnē nākt ar kaut kādiem pārmetumiem. Vakardien konkrēti arī bijusī ministre no tribīnes kritizēja valdības budžeta grozījumus, bet trīs algas kompensāciju saņēma bez kādas kurnēšanas.

— Jautājums — kā jums šķiet pašam, vai izdosies šos grozījumus tādus, kā jūs esat iecerējuši pirmajā lasījumā, veikt līdz otrajam lasījumam? Vai jūs pieļaujat, ka tur varētu būt zināmas mīkstinošas formas?

A.Šķēle: — Es domāju, ka dažādi grozījumi vēl, protams, ir iespējami. Tāpēc jau ir dažādi lasījumi, un valdība otrdien jau pirms parastā laika, pirms pulksten vieniem, sāks kārtējo valdības sēdi, lai izskatītu šos priekšlikumus. Deputāti Saeimā vakar lēma, ka ir jāiesniedz priekšlikumi līdz pirmdienas pulksten 12, un es domāju, ka ceturdien Saeima būs gatava izskatīt valdības piedāvātā otrā lasījuma redakciju.

— Zināmas pensionāru organizācijas rīkos kaut kādus piketus un protesta akcijas. Kā jūs to vērtējat?

A.Šķēle: — Mēs visi esam demokrātiskas valsts iedzīvotāji, un katram ir tiesības paust savu viedokli, jo katram dotas tiesības izteikties, un tas ir tas pats svarīgākais. Nedod Dievs, ja kādreiz būs atkal situācija, ka kāds priekšnieks teiks: jums jātur mute, vai šīs tiesības būs liegtas saskaņā ar likumu. Nedod Dievs! Ir jāizskatās un jāskatās ir, kā mums pareizi arī paskaidrot, kāpēc šāda situācija šobrīd ir, kaut arī domāju, ka daudziem jau skaidrs, kas pie tā vainīgs.

— Kādi būs nākamie projekti jeb pasākumi, kas būtu steidzami jāveic?

A.Šķēle: — Šobrīd tiek strādāts pie valdības rīcības programmas, lai izpildītu deklarāciju, tas arī skar visas ministrijas, un tur ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa uzdevumi. Ja runājam par tādām pavisam īstermiņa lietām, kuras būtu svarīgas, arī par nodokļu labāku iekasēšanu un papildināšanu, tad vistuvākajā laikā ir jāizskata normas par vairumtirdzniecības atdalīšanu no mazumtirdzniecības. Vairumtirdzniecības posms ir jāpārved, manā uztverē, tikai uz bezskaidras naudas norēķiniem, lai tie būtu vieglāk kontrolējami. Ir jāskatās cauri visam šim blokam, ko saucam par tirdzniecību, — vai to, ko mēs redzam pilsētā, vispār var saukt par tirdzniecību, vai tas bieži vien neatgādina kaut kādu parodiju par šīm lietām. Es nedomāju šos labos, glaunos veikalus; bet viss, kas notiek ap tirgiem un citur, šī joma ir viena no pirmajiem soļiem, kas jādara. Tāpat šobrīd jau notiek rudens darbi laukos, labības kulšana. Diemžēl atkal ir sanācis tā, ka valsts rezerve ir pilna ar graudiem. Valdībai jādomā, kā atrisināt šo jautājumu. Un galu galā — kāda būs intervences politika, lai mēs iepirktu labus graudus, tos, kas varbūt tai brīdī bijuši lieki nepieņemti no zemniekiem. Šīs ir tās lietas, ar ko valdība šodien neatliekami strādā.

— Jautājums: kā jūs vērtējat, kad varētu pensiju jomā samanīt kādu konkrētu uzlabojumu tādā ziņā, ka varbūt situācija kļūt labāka?

A.Šķēle: — Šo drausmīgo caurumu — vairāk nekā 50 miljonu latu iztrūkumu — izdosies aizlāpīt ne ātrāk kā līdz 2002. gadam, būsim reālisti. Ja tautsaimniecības attīstība tiešām būs straujāka, nekā mēs pašlaik liekam savos aprēķinos, ja tā būs tik augsta, kā mēs esam stādījuši politisko mērķi — nacionālā kopprodukta pieaugums 7 procenti —, tad, protams, to var salāpīt arī pa gadu. Bet, zinot, cik grūti padodas daudzi, daudzi tautsaimnieciski lēmumi un likumi, es pieļauju, ka jāpaliek ir pie prognozes par 2002. gadu, kad mēs tiksim galā ar šīm problēmām, kas radušās pēdējā pusgada, pēdējo astoņu mēnešu laikā.

— Vēl tāds jautājums, kas, neapšaubāmi, palicis no pagājušās reizes un kas noteikti būtu jāpajautā — vai un kā jūs redzat cīņu ar reketu Latvijā?

A.Šķēle: — Nu, vienmēr, ja grib cīnīties ar kādu, kas klusiņām nāk un draud, tad tam, kam draud vai kam prasa, ir jābūt gatavam par sevi pastāvēt vismaz vismazākajā formā — par sevi pieteikt. Un, ja cilvēks ir pieteicis to, ka viņam kāds kaut ko prasa, atņem, taisās atņemt, valdībai, valstij ir jāgarantē, ka viņam to neatņems un neatņems vēl, nedod Dievs, dzīvību. Bet nevar palīdzēt tam, kurš nepiesakās, kurš nav gatavs teikt — ziniet, nāk bandīti un ņem nost, izspiež. Cilvēkam ir jābūt gatavam apzināties un spert pirmo soli — es gribu pārtraukt šo lietu. Un tad šajā brīdī mēs esam gatavi — tas ir valdības pienākums. Ir mums enerģisks iekšlietu ministrs, un es domāju, ka policijas darbu visādā ziņā sekmēs ministra enerģiskā rīcība, viņa izpratne par šīm lietām, un tas mums jānodrošina.

— Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Šķēle.

Pēc ieraksta diktofonā