Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.09.1999., Nr. 313/316 (1773/1776) https://www.vestnesis.lv/ta/id/18089

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Es mācos krievu valodu"

Vēl šajā numurā

24.09.1999., Nr. 313/316 (1773/1776)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Daidžests. Citu rakstītais

"Diplomātija ar humoru"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.09.22.

Pensionētais Somijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Oke Vītols ir izdevis savas atmiņas, tām liekot pašironisku nosaukumu "Diplomaatti, minäkö?".

Neraugoties uz to, ka viņa dzimtā valoda ir zviedru, Vītols grāmatu ir uzrakstījis somiski, varbūt cerot uz plašāku lasītāju loku. Grāmatā runa lielākoties ir par viņa kā amatpersonas darbību, bet samērā maz ir par viņa privāto dzīvi un interesēm.

Lasot tomēr uzzinām, ka neparastais uzvārds ir nācis no Latvijas un nozīmē "vītols". Viņa dzimta no turienes izceļoja ap 1870. gadu.

Autors ir dzimis 1924. gadā, izaudzis Helsinkos. 17 gadu vecumā viņš kā brīvprātīgais devās karā un pie Tienhāras tika ievainots.

Pēc kara Vītols steigšus sāka studēt, un 1948. gadā nokārtoja augstāko tieslietu eksāmenu un 1950. gadā kļuva par diplomētu ekonomistu. Šajā pašā gadā viņš sāka strādāt kādā firmā Hamburgā, taču drīz vien tika salīgts darbā Somijas konsulātā Hamburgā. Te tad arī sākās viņa vairāk nekā 40 gadus ilgā karjera Ārlietu ministrijā, kas tika kronēta ar visaugstāko ierēdņa posteni - no 1985. līdz 1991. gadam viņš bija valsts sekretārs.

Hamburgā nostrādātie gadi autoram atmiņā ir iespiedušies ar vairākām spilgtām epizodēm, un lasītājam reizēm nākas gardi smieties.

Pēc samērā īsa Ārlietu ministrijā nostrādāta laika Vītols tika pārcelts uz vēstniecību Otavā no 1955. līdz 1957. gadam, bet tad atkal atgriezās ministrijā, lai no 1957. līdz 1961. gadam nodarbotos ar tirdzniecību ar Padomju Savienību. Vītols krievu valodu neprot, taču tādēļ jau ir labi tulki. Šis darbs bija grūts, bet pamācošs, un ilgstošās sarunas ar krieviem pēc tam tika noskalotas ar milzīgām degvīna devām.

Pēc tam atkal pienāca laiks doties pāri Atlantijas okeānam, šoreiz uz Vašingtonu D.C., kur viņš pavadīja no 1961. līdz 1963. gadam. Nākamais postenis bija Briselē, kur autoram nācās iedziļināties integrācijas jautājumos, lai gan Somijas intereses galvenokārt bija vērstas uz austrumiem. Vītols īsumā izklāsta Somijas nostāju pret EEC, EFTA, ETA, EK, GATT, OECD u.t.t., lasītāju tomēr nenogurdinot ar detaļām. No 1965. līdz 1968. gadam Oke Vītols bija Tirdzniecības politikas nodaļas vadītāja vietnieks, un pēc tam kļuva par vēstnieku Japānā. Šajā neparastajā valstī viņš nostrādāja trīs gadus.

Vītola rakstnieka un humorpilna vērotāja talants īpaši atraisās šajā nodaļā, un ar lielu interesi varam lasīt viņa vērojumus par japāņu sabiedrību un atmiņas par braucieniem, personālu un daudzas mazas epizodes, kurās viņš bija nokļuvis. Īsumā tiek pieminēta viņa akreditācija Filipīnās.

1971. gadā atkal pienāca laiks atgriezties Ārlietu ministrijā, lai vispirms kļūtu par Politiskās nodaļas vadītāja vietnieku un vēlāk par jaunizveidotās Attīstības sadarbības nodaļas vadītāju.

Darba neatņemama sastāvdaļa bija daudzi un dažādi braucieni, par kuriem autors prot saistoši stāstīt.

No 1975. līdz 1981. gadam Vītols bija Somijas vēstnieks Briselē, kur darbs bija saistīts ar Beļģiju, EK un NATO, kā arī Luksemburgu. Tagad viņš priecājas par to, ka Somija ir sākusi izrādīt augošu interesi par integrāciju un to sekmē. Grāmatā ir izklāstīta arī Ziemeļvalstu sadarbība, kā arī to atšķirīgās intereses.

Pēdējos desmit amatpersonas gadus Vītols nostrādāja Ārlietu ministrijā, vispirms par Tirdzniecības politikas nodaļas valsts sekretāra vietnieku un pēc tam par valsts sekretāru. Tirdzniecība ar Padomju Savienību vēl aizvien bija svarīga, lai gan stāstījums kļūst smagnējāks, taču arī te lasītājs var iepazīties ar daudzām vairāk vai mazāk nopietnām anekdotēm. Te lasām par spiegošanu, diplomātu korpusu, neitrālo valstu sadarbību, ceļojumiem, Ārlietu ministrijas pārcelšanos no Bruņinieku ielas uz Jūras Ekipāžu un daudz ko citu.

Pēc aiziešanas pensijā Vītols vēl aizvien palīdz Igaunijai veidot savu Ārlietu ministriju.

Autors diemžēl nav pieminējis, ka valsts sekretāra amatā viņa vietā nāca Somijas pašreizējais prezidents. Iederējies būtu arī apkopojošs pēcvārds par garo un piesātināto karjeru. Grāmata ir viegli lasāma un ļoti izklaidējoša, neraugoties uz dažām neprecizitātēm, un ir jūtams, ka autors uz sevi un sava amata svinīgo pusi ir raudzījies ar zināmu humora piedevu.

Ulfs-Ēriks Slotte

"Krievijā pazudusī nauda"

"The Washington Times"

— 99.09.22.

Tieši tāpat kā salūzis pulkstenis divas reizes dienā rāda pareizu laiku, to var teikt arī par valsts sekretāri Madelaini Olbraitu.

Kārnegi starptautiskā miera fonda klausītājiem viņa 16.septembrī apgalvoja: "Ir augstprātīgi apgalvot, ka mēs esam zaudējuši Krieviju. Šāds apgalvojums gluži vienkārši ir nepareizs."

Pašlaik, ja panākumu mērs ir demokrātiskas pārvaldes sistēmas un funkcionējošas tirgus ekonomikas izveide - tādi kritēriji, kurus daži naivi uzskatīja par pēcpadomju Krievijas mērķi - patiesi var domāt, ka Krievija ir zaudēta un ka amerikāņu politika, lai palīdzētu tās pārveidei, ir izrādījusies pilnīga neveiksme.

Varētu apskatīt arī Krievijas demogrāfiju. Saskaņā ar Nikolasa Eberštata rakstu Policy Review : "Krievija: Pārāk slima, lai tai pievērstu nozīmi?", krievi iet bojā - viņi patiesībā nodzeras līdz nāvei. 1997.gadā vidējais dzīves ilgums bija tikai 67 gadi, kas ir daudz mazāk nekā 50. gados un par sešiem gadiem zemāks nekā šodienas Meksikā. Krievija ir valsts, kur vidējā dienas izpeļņa no 4$ ir nokritusies uz 1$, un 75% no ekonomikas balstās uz barterdarījumiem. Un, protams, jārunā arī par pašreizējo korupcijas skandālu, kurā ir iesaistīti miljardiem dolāru starptautiskās palīdzības, kas ir pazuduši ārvalstu banku kontos. Tā ir sabiedrība, kuru ir pārņēmusi bezlikumība, kas savu augstāko pakāpi ir sasniegusi Krievijas kleptokrātijas slāņos jeb, citiem vārdiem sakot, valdībā.

Tomēr lielos mērogos Olbraitai droši vien ir taisnība. Krievija pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991.gadā nekad nepiederēja amerikāņiem, lai tiktu zaudēta. Šīs bija pašas krievu tautas tiesības un privilēģijas, kuras līderi pārgāja no komunistu diktatūras uz oligarhijas pārvaldi, kas balstījās uz privatizēto valstu kompāniju bagātību, galvenokārt naftu un gāzi. Krievija nav zaudēta arī burtiskā nozīmē. Kartē vēl arvien ir redzams milzīgs plankums, kas stiepjas pāri deviņām laika zonām pāri Āzijai no Somu jūras līča līdz Beringa jūrai. To patiesi ir viegli atrast.

Ja jau valsts veidošana pasaules lielākajā valstī ir nonākusi līdz nenovēršamām beigām, tad jāuzdod kāds jautājums: Kurš pazaudēja 15 miljardus $, kas ieplūda Kremļa koferos, lai tālāk nonāktu Ņujorkas Bankas kontos? Amerikāņi ir vienpusēji ieguldījuši 4,5 miljardus $, kas mūsdienu plaukstošajā ekonomikā var likties sīkums, taču šī nauda taču piederēja ierindas amerikāņiem.

Kādam par šo noziedzīgo izšķērdēšanu, kas vēl arvien turpinās, ir jābūt atbildīgam. SVF gatavojas piešķirt jaunu SVF kredīta daļu. Pat, ja nauda tiktu pārvietota no viena SVF konta citā, tas izklausās pēc ļoti nejaukas banku prakses.

Nevajadzētu aizmirst, ka prezidenta kandidāts Als Gors bija amerikāņu priekšējais patruļnieks Krievijā. Viņam, tikpat lielā mērā kā citiem, vajadzētu uzņemties atbildību.

Tomēr nevajadzētu pārāk cerēt uz finita comedia tuvākajā laikā. ASV valdība un SVF amatpersonas nevar atļauties atzīt savu neveiksmi. Ne jau Krievija būtu "zaudēta", bet gan daža laba karjera gan. Finansu ministrs Lerijs Sammers Banku komitejai paziņoja, ka Savienotās Valstis turpina atbalstīt SVF naudas piešķiršanu Krievijai, par spīti apsūdzībām korupcijā un naudas atmazgāšanā. Viņš apgalvoja, ka pretējā gadījumā Savienotās Valstis tikšot nosauktas par galveno grēkāzi Krievijas neveiksmēs.

Jārunā arī par Krievijas atomieročiem, tās vēl arvien bīstamo arsenālu. Sammers apgalvoja: "Krievijas kā pārāk korumpētas norakstīšana nekalpotu mūsu valstiskajām interesēm." Viņš uzskata, ka tas, ka Krievija nav piedzīvojusi pilnīgu sabrukumu vai atgriešanos pie komunisma, esot pietiekams iemesls, lai turpinātu pašreizējo politiku.

Tomēr, kurš gan var apgalvot, ka amerikāņu kļūdainā politika vienādi vai otrādi patiešām ir ietekmējusi Krievijas virzienu? Varbūt krievu tauta tāpat būtu kūlusies uz priekšu bez miljardu piešķiršanas oligarhiem, kā tā jau ir spējusi gan cara, gan komunistu laikā, tāpat kā pašlaik. Varbūt vairākums krievu nevēlētos atgriezties pie komunisma vienīgi pašiem zināmu iemeslu dēļ. Patiesībā amerikāņi būtu darījuši viņiem vairāk laba, ja ar karoti nepiebarotu to korumpētos vadītājus "reformu" vārdā, kā arī ļaujot ekonomikas likumiem iet savu gaitu. Olbraitai ir taisnība. Krievija nepieder amerikāņiem, lai viņi to varētu zaudēt, tādēļ vajadzētu izbeigt izlikties, ka tā notiek.

Helle Beringa

"Krievu rulete"

"The Washington Times"

— 99.09.22.

Ekonomisti galveno uzmanību ir pievērsuši Krievijas milzīgajām fiskālajām problēmām.

Starptautiskie eksperti ir norādījuši uz likuma varas sabrukumu un brutālās mafijas iedzīvošanos bagātībā, kam ir ciešas saites ar valdību. Uzrunājot Kongresu, ASV finansu ministrs Lorenss Sammers teica: "Ja arī visi mūsu mērķi, kurus mēs saistījām ar Krieviju, nav piepildījušies, taisnība ir arī tā, ka ne visas ar Krieviju saistītās bažas ir materializējušās. Krievijas atomraķetes vairs nav nomērķētas uz mūsu pilsētām. 1993.gadā tika uzskatīts, ka Krievijā izcelsies bads." Viņš apgalvoja, ka tas tomēr nav noticis.

Ņemot vērā mistisko krievu kontu parādīšanos Ņujorkas Bankā, Sammera Krievijas sasniegumu interpretācija, šķiet, ir pretrunā veselajam saprātam, it īpaši tādēļ, ka norit federālā izmeklēšana par darījumiem starp banku un Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam tuvajiem cilvēkiem, tai skaitā Leonīdu Djačenko, kurš ir Jeļcina znots un padomnieks.

Tomēr panākumi ir relatīvi. Patiesībā Klintona administrācija ir pasniegusi nozīmīgu relativitātes mācībstundu. Patiesība un sekss ir relatīvi. Papīrnauda un cietā valūta - tas viss ir relatīvs.

Krievijai ir dažas kaitinošas problēmas, kuras uzsvēra Sammers, piemēram, stagnātisks pieaugums, korupcija un fakts, ka "nav izveidota uz tirgu balstīta ekonomika." Tomēr viņš likumdevējiem atgādināja, ka kopš 1998.gada augusta Krievija ar daudz lielākiem panākumiem nekā gaidīts ir cīnījusies pret hiperinflācijas un ekonomiskā sabrukuma draudiem.

Tika plaši ziņots par to, ka Krievijas ekonomika patiesībā sabruka 1998.gada augustā, pēc tam kad iesaldēja savu parādu un sabruka tās valūta, izraisot kapitāla aizplūšanu no topošajiem tirgiem visā pasaulē. Taču viss lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā tiek definēts sabrukums.

Mazāk niansēta faktu interpretācija varētu liecināt par to, ka Sammera Krievijas slavinājumā ir daži nopietni trūkumi. Varbūt Klintona administrācijai būtu vajadzējis atzīt, ka SVF Krievijas glābšana nav ekonomiski palīdzējusi šai valstij. Drīzāk tā ir leģitimizējusi korupciju, izraisījusi nepamatotus finansu izdevumus, bremzējusi ekonomiskās reformas un devusi Krievijai mānīgu drošības izjūtu. Visvairāk iespējams ir tas, ka šis finansējums ir ļāvis plaukt arī Krievijas mafijas elitei. Naudas bēršana melnajā caurumā burtiskā nozīmē būtu nodarījusi mazāku ļaunumu.

Vissatraucošākā atklāsme tomēr ir tā, ka Finansu ministrija atbalstīja SVF kredītus Krievijai, neraugoties uz plaši izplatītajām apsūdzībām korupcijā. Sammers paziņoja: "Mēs jau kādu laiku esam apzinājušies Krievijas Centrālās bankas integritātes problēmas." Un tomēr Finansu ministrija bija un vēl arvien ir SVF kredītu atbalstītāja Krievijai. Baltā Nama lielākais SVF kredītu atbalstītājs bija viceprezidents Alberts Gors.

Atbalstot finansiālo palīdzību Maskavai, kuru finansē visas pasaules nodokļu maksātāji, Baltais Nams ir iesaistījies gluži vai Fausta darījumā.

1998.gada augustā Krievijai un SVF tika apgalvots, ka tā miljardu dolāru kredīts spēs vienīgi atlikt, nevis novērst krīzi. Krievijas iedzīvotāji vēl arvien ir spiesti par to maksāt un jūtas saniknoti par Jeļcina valdību. Maskava pašlaik cenšas novērst uzmanību no savām ekonomiskajām problēmām, iesaistoties karā pret Dagestānu un Čečeniju. Šajā ziņā Baltais Nams sev raksturīgā manierē ir klusējis. Varbūt ir pienācis patiesības brīdis?

"Haoss turpināsies"

"Der Spiegel"

— 99.09.Nr. 38

Bumbu sprādzieni Krievijas pilsētās, kara paplašināšanās briesmas Kaukāzā, korupcija augstākajos ešelonos. Īsi pirms Valsts Domes vēlēšanām valsts atrodas sabrukuma vai diktatūras priekšā. Kurš izglābs Krieviju?

Tādus skatus Krievija kopš 1941. gada rudens, kad Vācijas gaisa spēki uzbruka Krievijas galvaspilsētai, vairs nav piedzīvojusi: no māju drupām tiek atbrīvoti sprādzienā cietušie, televīzijā tiek demonstrēti bērnu līķi, politiskie vadītāji un ģenerāļi aicina uz cīņu pret ienaidnieku. Varas centrs, visā pasaulē nonācis uzmanības centrā finansu skandālu un pārmetumu korupcijā pret Jeļcina klanu dēļ, atstāj kara laiku piefrontes pilsētas iespaidu.

"Mums, tautai, teroristi ir pieteikuši karu," paziņoja prezidents Boriss Jeļcins. Ir jākonsolidē spēki cīņai pret "iekšējo ienaidnieku."

Jau daudzi ir "mēģinājuši nospiest Krieviju uz ceļiem," papildināja premjers Vladimirs Putins. Tas neizdosies arī teroristiem, šiem "trakajiem dzīvniekiem". Kā ienaidnieku viņš nosauca Čečeniju, kas asiņainajā karagājienā nav spējusi pieveikt Maskavu un tagad līdzinoties "lielai teroristu nometnei".

Valdības vadītājs paziņoja par "teroristu bāzu likvidēšanu" un "politiski militāru kārtību" šajā Kaukāza republikā. Ar šādu lētu populismu, kas Krievijai var izmaksāt daudz dārgāk, slepenā dienesta pulkvedis izpelnījās Valsts Domes aplausus, it kā tur vairs nebūtu partiju, bet vienīgi krievi.

Jau pagājušajā nedēļā gaisa spēki veica uzlidojumus Čečenijai. Bez tam "čečenu pēdas" atentātos, par kurām deputātiem stāstīja Putins, līdz šim ir ļoti neskaidras.

"Mēs esam identificējuši noziedzniekus," apgalvoja Maskavas policistu šefa vietnieks Vladimirs Veldjajevs. Līdz pagājušajai piektdienai Maskavā tika apcietināti divi aizdomās turētie čečeni, atrastas 4 tonnas sprāgstvielu un 70 m gara degaukla.

Valsts mērogā inscenētajās teroristu medībās runa vairāk ir par efektīgumu nekā par efektivitāti. Valstī policija un slepenais dienests realizē akciju "Viesuļvējš". Tai ir jāmazina iespaids, ka valdība vairs nespēj pat dzīvokļos aizsargāt tautas naktsmieru.

Maskavā jau valda reāls ārkārtas stāvoklis. Taču "Viesuļvējš" nespēja aizkavēt nākamo terora aktu Volgodonskā. Vladivostokā ir noteikts sapulču aizliegums, kā arī iedzīvotājiem ir ieteikts pēc plkst. 22 palikt mājās. Policija ik dienu galvaspilsētā pārbauda apmēram 3 000 iebraucēju, īpaši tos, kuriem ir dienvidnieciski sejas vaibsti.

"Naidīgais noskaņojums pret kaukāziešiem ir tik spēcīgs, ka katrs, kas vēl šaubās par oficiālo ienaidnieka tēlu, tiek nosaukts par čečenu aģentu," saka kāds krievu inženieris. Vakara avīze "Večerņaja Moskva" pat bija novilkusi paralēles ar Staļina laikiem: "Šodienas situācijā pārmērīgs aizdomīgums nekaitē."

Taču iespējamās čečenu pēdas vēl neatbild uz jautājumu par to, kas ir terora aktu iniciators un kam no tiem ir kāds labums. Mafiozā Maskavas vide ar daudzajiem iepriekš sodītajiem, izspiedējiem un viltoto pasu īpašniekiem, un pie tam vēl specifiskā nosliece uz vardarbīgu anarhismu, ir auglīga augsne visa veida slepenajiem dienestiem. Māju uzspridzināšanas know – how nāk no Staļina slepenās policijas.

Izmeklētāji jūlija vidū uz vienu dienu apcietināja Čečenijas valsts drošības ministru Turpalu Ali Atgerijevu. Čečenijas valsts drošības ministrs no Maskavas atvadījās ar pareģojumu: "Haoss turpināsies."

Čečens Šamils Basajevs, kurš jau augusta sākumā kopā ar tuviem līdzgaitniekiem okupēja vairākus ciematus Dagestānā, "Berliner Zeitung" teica, ka drīz notiks eksplozijas. Skaidrāk izteicās viņa līdzgaitnieks Hatabs: "Ja krievi nogalinās mūsu sievietes un bērnus, mēs likvidēsim krievu sievietes un bērnus." Tagad Hatabs apgalvo, ka viņam "nekad nav bijis nodoms ar bumbām un granātām nogalināt gulošus pilsoņus".

Basajevs vismaz divos gadījumos ir pierādījis, ka viņš neņem vērā krievu civiliedzīvotājus. Taču Čečenijas prezidents Mashadovs saka: Basajevs, kurš kādu laiku bija armijas vadītāja vietnieks un premjerministrs, ir tikai "parasts Čečenijas pilsonis", kuram "neviens nevar aizliegt" piedalīties "kaut kādā konfliktā". Taču jau sen Kaukāzā runa vairs nav par pāris apbruņotiem avantūristiem, kuri nesen piedzīvoja neveiksmi Dagestānas kalnos tāpat kā "Če" Gevara 1967. gadā Bolīvijā. Kaukāza islamistu politiskie stratēģi Krievijā meklē sabiedrotos pret Kremli un tieši krievu nacionālistu un nacionālkomunistu vidū.

Pašieceltā "islamiskā Dagestānas valdība" aicina "Krievijas patriotus" neielaisties kara avantūrā pret musulmaņiem Kaukāzā, bet kopā izveidot fronti pret "oligarhiem, "demokrātiem" un līdzīgiem Rietumu favorītiem. Kopējais ienaidnieks, tā islamisti, esot "cionistiskais kapitāls": galvenokārt ar to tiek domāts finansu magnāts Boriss Berezovskis un viņa "uzticīgais kalps Boriss Jeļcins".

Ar Kaukāza nemierniekiem saistītā "Krievijas islamiskā komiteja" Maskavā aicina "uz cīņu pret Berezovska klana diktatūru" un jau ir izveidojusi savienību ar "Kustību armijas atbalstam". Tās vadītājs Viktors Iļjušins ir komunistu pārstāvis parlamentā un Valsts Domes Drošības komisijas priekšsēdētājs.

Vai pret Jeļcina un Berezovska plāniem izveidosies fundamentālistiska krievu nacionālistisko, komunistisko un islamisko spēku fronte?

Jauns karš Kaukāzā uz neilgu laiku būtu noderīgs, lai novērstu uzmanību no Jeļcinam un viņam tuvajām aprindām izteiktajiem pārmetumiem par korupciju. Jeļcins var izsludināt ārkārtas stāvokli. Tas viņam dotu iespēju atlikt decembrī paredzētās Valsts Domes un, iespējams, arī nākamajā gadā ieplānotās prezidenta vēlēšanas.

Taču izziņot ārkārtas stāvokli ir ļoti grūti. Daudzajiem valsts sargiem nav nekādas intereses "kļūt par oligarhu vai korumpētu politiķu miesassargiem".

Tomēr viens zina, kā glābt Kremļa kamarilju un pats sevi: tas ir Berezovskis. Oligarhs ar divām pilsonībām – Krievijas un Izraēlas - spēlē arī dubultu spēli un uztur labas attiecības arī ar biznesmeņiem un politiķiem no Čečenijas. Kritizētāji tic tam, ka viņš pēc vajadzības spēj vai nu saasināt, vai arī uzlabot attiecības starp Krieviju un Čečeniju.

Pašreiz Krievijas tiesa veic izmeklēšanu pret Berezovski. Šveices firmām, norādot par darījumu slepenību, izdevās aizkavēt dokumentu nodošanu tālāk krievu izmeklētājiem. Tagad Šveices tiesai ir jālemj par izmeklēšanas rezultātu nodošanu krievu pusei. Līdz lēmuma pieņemšanai var paiet vairāki mēneši. Ceturtdien Berezovskis krievu slepeno dienestu apsūdzēja "Krievijas interešu nodevībā". Miljardierim ir pazīstama krievu vēlme pēc stingrā vīra. Tāpēc tagad viņš atbalsta Krasnojarskas gubernatoru Aleksandru Ļebedu, kurš arī pats sevi uzskata par potenciālo tēvzemes glābēju.

Politiski un veselības ziņā smagi cietušais Jeļcins varētu Ļebedu iecelt premjera amatā un piesardzīgi atkāpties, tad ģenerālis kļūtu par prezidenta pienākumu izpildītāju. Tad viņam būtu iespēja cara cēlo soli atalgot ar amnestiju korupcijas lietā un Jeļcina klanam nodrošināt godpilnu atkāpšanos, pasniedzot to kā nacionālās samierināšanās aktu.

Mieru ar Čečeniju jaunā valdība varētu pasniegt kā dāvanu. Mashadovs jau ir paziņojis, ka "jebkurā laikā ir gatavs" sarunām ar Ļebedu.

"Briesmīgi visai pasaulei"

"Der Spiegel"

— 99.09.Nr. 38

Krasnojarskas gubernators Aleksandrs Ļebeds par Krieviju briesmās.

Spiegel:

Aleksandr Ivanovič, "mans laiks nāks, spriedumi tiks pieņemti atkarībā no situācijas", tā jūs nesen atbildējāt uz jautājumu, vai jūs vēl tiecaties uz prezidenta posteni. Vai jūs piedalīsieties?

Ļebeds:

Būs vēl ļaunāk. Es tagad esmu Krasnojarskas reģiona gubernators, un šeit man risināmi īpaši steidzami uzdevumi visas valsts labā. Es bandītiem pierādīšu, ka ne viņi pārvalda valsti, bet gan tādi cilvēki kā es. Kaut kā svarīgāka pašreiz nav. Kas attiecas uz maniem plāniem - tos es neatklāšu pat sievietei.

Sp.:

Vai jums nav neviena optimistiska diagnoze jūsu valstij?

L.:

Kāda? Drīz viss Ziemeļkaukāzs būs iesaistīts karā. Terorisms pārvalda valsti, bet nekas netiek darīts. Trīs gadu garumā vahabītu ieņemtajos ciemos Dagestānā varēja izveidot iespaidīgu aizsardzības sistēmu, Maskava tajā visā vienkārši nolūkojās. To, ka situācija kļuvusi nekontrolējama, centra vara vienkārši skaidro ar Hasavjurtā panākto vienošanos par mieru…

Sp.:

… ar līgumu, ar kuru jūs 1996.gadā palīdzējāt izbeigt karu Čečenijā.

L.:

Jā, šo līgumu grib atcelt. Par to man atliek tikai pasmaidīt. Krievijas prezidents pats to jau sen izdarījis - kad viņš 1997.gada 12.maijā formāli noslēdza mieru ar Čečenijas vadītāju Aslanu Mashadovu. Jeļcins šajā dokumentā atcēla jebkuru norādi uz Hasavjurtu. Līdz ar to Čečenijas statuss palika neskaidrs, nepietika naudas atjaunošanas programmai.

Sp.:

Maskavā tiek uzskatīts, ka jūs esot pēdējais glābiņš, dekrēts par jūsu iecelšanu Krievijas premjerministra amatā ir jau parakstīts.

L.:

Man ar to pilnībā nav nekāda sakara. Šādā valsts vadībā neviens mani vairs nevar iecelt jebkādā valstiskā amatā.

Sp.:

Viens tomēr jau jums lūdzis neatliekamu palīdzību - Čečenijas prezidents Mashadovs. Viņš baidās no jauna kara Kaukāzā un atkārtoti cer uz jums kā vidutāju. Vai jūs atbildēsiet?

L.:

Nē. Šādas ziņas izplatījušas aģentūras, bet līdz šim vēl nav noticis tiešs kontakts.

Sp.:

Vai jūs būtu tam gatavs?

L.:

Kā es to varētu? Man vienīgi pieder Krasnojarskas gubernatora pilnvaras. Lai ar to nodarbojas Krievijas valdība, tas ir viņas uzdevums.

Sp.:

Maskavā Kaukāza Republiku daži vēlas "ar raķetēm noslaucīt no zemes virsmas", citi - kā mērs Lužkovs - ap Čečeniju uzcelt mūri. Vai jaunā krīze ir pašu radīta?

L.:

Protams, ka Kremlis ir vainīgs. Kā gan aparatčiki, kuri nekad nav redzējuši nogalinātus cilvēkus, var atrisināt šādas problēmas - viņi pat neaptver, par ko ir runa. Tomēr Čečeniju kartē viņi grib izdzēst. 1994.gada karā es ieteicu, ka viņiem vajadzētu izveidot pulku, kas sastāvētu tikai no viņu bērniem un mazbērniem. Tad tas būtu patiess patriotisms, visa valsts viņu priekšā noņemtu cepuri. Bet tie ir cilvēki, kuri organizē karu vienīgi priekš citiem.

Sp.:

Rietumi ir sašutuši par pārmetumiem Jeļcinam un viņa ģimenei saistībā ar korupciju. Vai jūs ticat tam, ka šoreiz šie pārmetumi tiks izmeklēti?

L.:

Es esmu pārliecināts: nebūs nekādas nopietnas izmeklēšanas un tātad arī nekādas tiesas. Tagad uz Ņujorku ceļā dodas "komisija", kurā nav neviena patiesa speciālista. Tā būs tukša pļāpāšana.

Sp.:

Vai laiks, kurā notiek korupcijas skandāls un karš Kaukāzā ir sakritība?

L.:

Šeit ir sava veida loģiska sakarība. Redziet: valstij ir prezidents, ap viņu ģimene, tad labējo un kreiso opozīcijas, kreisie un labējie centristi. Bet, kurš atrodas prezidenta pusē, kurš? Neviens. Tāpat vairs nepastāv komunisma draudi. Darbojas citi.

Sp.:

Rietumi viņu uzskatīja par jaunās demokrātijas simbolu.

L.:

Rietumi Krievijā ieguldījuši daudz naudas, kas ir vienkārši nozagta. Nauda bija paredzēta jaunas demokrātiskas sabiedrības izveidei Krievijā - tagad naudas nav, arī izveidots nav nekas.

Sp.:

Labējais uzbrucējs Žirinovskis pieprasa jūsu un biznesmeņa Berezovska apcietināšanu, lai aizkavētu tālākās provokācijas. Aiz tā visa slēpjas pārmetums, ka jūs pats esot mēģinājis saasināt situāciju, lai pēc tam varētu ievākties Kremlī.

L.:

Žirinovskis tieši žurnālistiem teica, ka viņš tāpat kā visi krievi zogot jau kopš bērnības. Jau viņa māte esot zagusi ēdienu ēdnīcā, savādāk viņi būtu nomiruši badā. Vēlāk viņš savā izdevniecībā piesavinājies biroja inventāru, vēl šodien viņš pieņemšanās čiepjot dakšas, nažus un salvetes - tāda nu reiz esot dzīves patiesība.

Sp.:

Tagad, jā.

L.:

Domes vēlēšanu sarakstā iekļauto 18 kandidātu vidū kā otrais minēts Krasnojarskas alumīnija rūpnīcas direktoru padomes priekšsēdētājs, pret kuru ierosinātas divas lietas - vienā viņš tiek turēts aizdomās par slepkavību. Vēl divi ļaundari atrodas vēlēšanu sarakstā - Žirinovskis ap sevi sapulcinājis augstākās klases bandītus.

Sp.:

Viņš cīnās pret jums…

L.:

… jo viņš grib kavēt, ka šādus cilvēkus ievēl Domē. Bet tas ir principiāls jautājums. Vai mūsu valsts - un līdz ar to viena devītā daļa visas zemes - kļūs par bandītu galvaspilsētu? Vai arī mēs kļūsim par valsti, kas mēģina atveseļoties un ar kuru citi labprāt kontaktētos?

Sp.:

Jūs apsolījāt vismaz savā pārvaldītajā rajonā izskaust noziedzību un mafiju. Līdz šim jūs esat iemantojis daudz ienaidnieku. Vai ir arī kādi panākumi?

L.:

Svarīgāko es nupat esmu sasniedzis. Arvien vairāk cilvēku atbrīvojas no mafijas valgiem, no tās naudas kāres un vēlas godīgi strādāt. Bandītiem nav izredžu. Man ir liela problēma: mani priekšgājēji atstājuši astoņus miljardus rubļu lielu parādu. Citādi es situāciju pārvaldu, ekonomika atkal pamazām virzās uz priekšu, mēs iegūstam pat vairāk nodokļu naudas …

Sp.:

Maskavā turpretim valda panika. Kirgīzijas prezidents Akajevs jau saskata draudus, ka Krievija līdzīgi kā Padomju Savienība 1991.gadā sadalīsies. Vai tas ir parastais sabrukuma scenārijs?

L.:

Tie diemžēl ir reāli draudi. Ja valsts, kurā ir atomieroči, sadalīsies atsevišķos gabalos, tas būs briesmīgi visai pasaulei. Neviens savā laikā nenožēloja, ka sabruka Padomju Savienība - neveidojās pret PSRS sabrukumu vērsti masu protesti, komunisti neuzsāka partizānu kaujas. Šodien tas ir citādāk: pēc astoņus gadus ilgušajām šķietamajām demokrātiskajām pārmaiņām valda hroniska neuzticēšanās, bailes un sarūgtinājums.

Sp.:

Kādēļ jūs pagājušajā piektdienā nelidojāt uz Federācijas padomes ārkārtas sēdi Maskavā?

L.:

Kāpēc gan? Tā pat nevar pieņemt likumu par ārkārtas stāvokļa ieviešanu. Nekas nav ieviešams, nekas nav apspriežams. Vienkārši sanākt kopā un pļāpāt - tas nav priekš manis.

"Izvēle — no diviem"

"Moskovskije novosti"

— 99.09.21.-27.

Pirms trīs gadiem, pašā Čečenijas kara kulminācijā, ar pāris nedēļu starpību notikušas divas tikšanās - ar Šamilu Basajevu un Aslanu Mashadovu.

Liekas, ka šo sarunu iespaidi vajadzīgi tagad, jo tiek runāts par svarīgām personām ne tikai čečenu, bet arī Krievijas vēsturē.

Basajevs - atradums jebkuram žurnālistam. Tēlaina, nosvērta runa, absolūti tīra krievu valoda, lai gan diezgan atšķaidīta ar kriminālžargonu. Cītīgi seko sarunu biedram, nepiedod nevienu neveiklu vārdu: uz jautājumu, kurš sākas ar "Vai jūs nebaidāties?" - nenoklausoties turpinājumu, atbild: "Es ne no viena nebaidos."

Mashadovs - Dieva sods žurnālistam. Katrs vārds no viņa jāizvelk, runā neizteiksmīgi, kļūdaini. Ļoti daudz sagatavotu un iestrādātu standartfrāžu. Nekādu nostāstu, jociņu, frontes stāstu. Interviju sniedz ar acīmredzamu nepatiku, izturas sasaistīti, gandrīz vai naidīgi, un skaidrs, kāpēc: viņa iemīļotais žanrs - ziņojums, atskaite, komanda.

80. gadu vidū Basajevs atbraucis uz Maskavu, lai iestātos Juridiskajā fakultātē. Vēlējies ķert krāpniekus, jo tā viņu audzinājis tēvs komunists. No tautiešiem uzzinājis, ka jādod kukulis, par ko ļoti sašutis. Iestājies mācīties par mērnieku, vienlaicīgi strādājis. /../ Pēc otrā kursa mācības pametis un sācis nodarboties ar biznesu. 1991.gadā tirdzniecība ar kompjūteriem viņam atnesa pirmo miljonu, bet 1992.gada rudenī, kad Čečenijā pirmo reizi pasludināja ārkārtas stāvokli, visu pameta un aizlidoja uz Grozniju.

Kas Basajevam ir sižets avantūriskam romānam, tas Mashadovam - izdienas saraksts. Artilērijas skola, tad viens garnizons, otrs garnizons un tā visu dzīvi. Vienīgais spilgtais izņēmums - dienests Viļņā, kur 1991.gada janvārī viņš, padomju virsnieks, "izdzenājis lietuviešu nacionālistus". "Esmu daudz domājis. Tagad man par to kauns," viņš teicis 1996.gada jūnijā. Jau sācis ar sievu raudzīties pēc dzīvesvietas, kad beigsies dienests "kaut kur provincē", bet 1994.gadā pabijis Groznijā un sapratis, ka jāatvaļinās un jāatgriežas.

Basajevam un Mashadovam kopējs tikai viens - nacionalitāte. Cik Mashadovs tipisks padomju pulkvedis, tik Basajevs - viņa pretstats, bet arī tipisks. "Es zināju, ka tālāk par pulkvedi netikšu," teica Mashadovs. "Es Maskavā gribēju dzīvot skaisti," teica Basajevs, atceroties ko viņš šai dzīvē sasniedzis: "devītnieks", "malboro", "roleks".

Kad krita padomju vara, viņiem abiem radās izdevība realizēt sevi jaunos apstākļos. Bet, kļūstot par prezidentu un vicepremjeru, ģenētiski viņi palika atšķirīgi.

Mashadovs un Basajevs paši par sev nav svarīgi: galu galā nav lielas atšķirības, kas atrodas dumpīgas teritorijas priekšgalā. Svarīgi, ko nolēmuši darīt ar šo teritoriju. Paklājveidīga bombardēšana - viens no variantiem. Bet tas ir efektīvs tikai tad, ja novests līdz loģiskām beigām, tas ir, līdz pilnīgam Čečenijas jautājuma atrisinājumam. Jebkurā citā gadījumā ar čečeniem tomēr nāksies runāt.

Un te noskaidrojas pats svarīgākais: nav citu līderu, ar kuriem Krievijai varētu būt sakari, un tuvākajā laikā neparādīsies.

Mashadovs un Basajevs - dažādi polāri punkti, bet no viena spektra. Tāpēc Basajeva likvidēšana nebūs problēmas atrisinājums: viņa vietu ieņems jebkurš cits no garā saraksta - Barajevs, Gelajevs, Apsanovs vai kāds no jaunajiem, kurš pieaudzis kara laikā.

Ja Čečenijā nebūs Mashadova, kurš pārdzīvojis jau trīs slepkavības mēģinājumus, radīsies problēma. Atbildīga, kārtīga līdera, kurš biogrāfijas un skaidā saprāta ziņā ir lojāls Krievijai, deficīta problēma. Galvenais jautājums: vai tai tāds ir vajadzīgs?

Piemēram, Čečenijai izrādījās vajadzīgs: vēlēšanās, kuras neizsauca ne Krievijas, ne starptautisko novērotāju kritiku, tā nobalsoja par Mashadovu. Un divdesmittūkstošus lielu mītiņu pret jaunu karu ar Krieviju Groznijā šodien var savākt tikai viņš.

Starp Mashadovu un Basajevu šodien jāizvēlas nevis Čečenijai, bet Krievijai. Un liekas, ka šī izvēle nebūs vienkārša: Krievijā savākušies dažādi cilvēki, kuriem dota iespēja izvēlēties. Kas šodien veido kori, kurš izpilda dziesmu "Nožmiegt maitu"? Izpildītāji pazīstami - netalantīgi ģenerāļi, zaglīgi uzņēmēji, ambiciozi politiķi, publicisti-oficianti. Patriotisko jūtu pamošanās šiem cilvēkiem neko labu Mashadovam nesola. Bet basajeviešiem jauns karš ar Krieviju vai tā draudi - debesmanna, kas viņiem dod jaunus cilvēku un finansu papildinājumus. Mashadovieši ir vienīgie, kuri var atrisināt basajeviešu problēmu - kā rāda prakse, tāda attieksme attiecībā uz Čečeniju nav apsveicama, bet ietekme zūd.

Un vēl prakse rāda, ka pateikt: pie velna visas čečenu nianses, lai beidzot tiek skaidrībā ar visiem uzreiz, tikai ātri un uzvaroši - nesanāk. Cenšas tikt galā ar viņiem, bet pēc tam izrādās, ka tikuši galā ar mums - mūsu zaldātiem, mūsu budžetu, mūsu vēlēšanām

"Islande — ar logu pret pasauli"

"Framtiden direkt"

— 99. nr.4

"Zvejniecība, zvejniecība un zvejniecība. Šīs ir Islandes trīs galvenās rūpniecības nozares", profesors Palls Valdimarsons šķiet nedaudz izmisis.

Islande tomēr mainās. Mazi Reikjavīkas datoruzņēmumi tagad izplešas, un jaunie augstāko izglītību ieguvušie islandieši ir mobili un spēj viegli apgūt to, kas notiek pasaulē.

Islandieši allaž ir bijuši ceļotāju tauta. Sākot no sāgās minētajiem vikingu braucieniem līdz 19. gadsimta studētgribētājiem, kas devās uz Kopenhāgenu. Šodien ceļošana vairs nenotiek gluži tādā veidā, taču vēlme doties uz āru, šķiet, ir tāda pati kā agrāk.

"Tā kā mēs esam tik izolēti, pastāv liela nepieciešamība izdarīt jaunus atklājumus, un islandieši nebaidās braukt. Mēs esam atklājēji tik daudzās jomās, un esam gatavi riskēt."

Šos vārdus saka datoruzņēmuma Oz - kas ir viens no visveiksmīgākajiem Islandē - izpilddirektors Skuli Mogensens. Sadarbībā ar zviedru koncernu Ericsson tas ir radījis produktu iPulse , kas kopīgā portālā sasaista tālruņa, mobilo tālruņu un datorsakarus. Oz šeit, Islandē, ir viens no daudzajiem success story. "Es labprāt gribētu ticēt, ka mēs esam radījuši pozitīvu ietekmi, un ceru, ka esam iedvesmojuši mēģināt arī citus", Skuli saka.

Viņš runā par Islandi, kurā pašlaik notiek lielas pārmaiņas. "Uzņēmumu tirgus un riska kapitāla vide tikpat kā nemaz nebija neattīstīta, kad mēs sākām strādāt pirms desmit gadiem. Līdz 1994. gadam izdarīt ieguldījumus ārzemēs nebija likumīgi, taču pēdējos piecos gados ir notikušas dramatiskas pārmaiņas. Agrāk valdīja uzskats, ka šeit nav iespējams nodibināt jaunus uzņēmumus un ka uzņēmums nav spējīgs iziet ārpus Islandes. Tā, protams, nav taisnība."

Skuli zina, ko runā. Oz šobrīd ir savi biroji gan Sanfrancisko un Bostonā, gan Stokholmā. Galvenā mītne pagaidām atrodas Reikjavīkā. Pats Skuli zināmā mērā atgādina islandiešu Bilu Geitsu. 21 gada vecumā viņš pārtrauca studēt filozofiju un kopā ar kolēģi nodibināja datorfirmu. Viņu mērķis bija nokļūt datortehnoloģijas priekšpozīcijās, un viņu firma drīz vien guva lielus panākumus 3D jomā. Par viņu izstrādātajiem produktiem interesi sāka izrādīt Microsoft , kas nopirka dažas Oz radītās aplikācijas.

"Šis darījums ar Microsoft un Interneta straujā attīstība atvēra mums acis. Ak Dievs, ko mēs te, Islandē, darām? Mēs gribējām aktīvi piedalīties cyberspace veidošanā un pārstājām būt par biroju citu vajadzībām."

Oz

attīstības gaita ir svarīga, jo tā labi parāda, kā patlaban notiek attīstība šajā mazajā valstī Atlantijas okeāna vidū. No attālas zvejnieku nācijas tā pārvēršas par vienu no visattīstītākajām modernās tehnoloģijas zemēm Skandināvijā.

Islandē ir ļoti jūtams, cik starptautiski orientēti ir daudzi gados jauni cilvēki, vismaz tie, kuri mācās. Pašsaprotama lieta ir mācīties un strādāt ārzemēs, parasti vienu vai vairākus gadus.

Hildura Ingvarsdottira nupat Islandes universitātē pēc trīs gadu studijām ir saņēmusi BS ( Bachelor of Science) grādu mehāniskajās inženierzinātnēs. Neparasti, ka viņa ir viena no nedaudzajām sievietēm vīriešu dominētā nozarē. Rudenī viņa dosies uz Vankūveru Kanādā, lai divarpus gados kļūtu par maģistri.

"Mums ir nepieciešams braukt. Ir tik daudz lietu, ko Islandē nav iespējams studēt. Mana māsa nupat atgriezās mājās pēc pieciem gadiem Dānijā, kur studēja arhitektūru, ko nav iespējams apgūt Islandē. Es jau varētu savu maģistra grādu iegūt arī Islandē, taču uzskatu, ka labāk ir izbraukt un paplašināt redzesloku." Hildura tomēr uzsver, ka prom viņa dodas nevis piespiedu kārtā, bet ar prieku.

"Islandē es jūtos labi, tomēr jūtu, ka vismaz reizi gadā gribu braukt uz ārzemēm. Dažreiz pārņem laba sajūta, atstājot šo mazo pasauli un iebraucot lielajā. Te mēs viens otru pazīstam, tāpēc dažreiz ir labi aizbraukt un kļūt par "jebko"".

Hildura norāda, ka mazā valstī cilvēki kļūst daudz atvērtāki. "Mazai valstij ir svarīgi zināt par to, kas notiek pasaulē. ASV masu informācijas līdzekļu ziņās runa ir tikai par Ameriku. Ja, piemēram, plūdos Kazahstānā bojā gājuši 200 cilvēki, amerikāņi par to neko nezin. Šeit, Islandē, mēs uzzinām visu, kas notiek pasaulē - pat ja Kazahstānā dzīvību būtu zaudējuši tikai divi!"

Paradoksāli, bet tas nozīmē, ka šķietami izolēta sala Atlantijas okeānā kļūst par salu, ko apdzīvo ļoti internacionalizēti un par pasaulē notiekošo labi informēti cilvēki.

Islandē studentus mudina iegūt pēc iespējas plašāku izglītību savā specialitātē. "Ar to mēs varbūt atšķiramies no, piemēram, Amerikas. Tur ir vislabāk, ja tu esi specializējies konkrētā jomā, bet šeit, ja tev ir plašas zināšanas. Mazā valstī mums ir jābūt gataviem darīt dažādas lietas."

Vai tad Islandē nav neviena trūkuma?

"Laiks. Es labprāt gribētu vasaru", Hildura saka.

Pirms kāda laika Islandē ieradās speciālistu grupa, lai novērtētu Islandes universitāti. Kaut arī viņi konstatēja nepilnības datoru jomā un bibliotēkā, izglītības līmenis tika novērtēts kā augsts. Islandiešu studenti turklāt ļoti labi tiek galā ar mācībām ārzemēs, un šķiet, ka islandieši ir labi sagatavoti arī starptautiskajam darba tirgum. Skuli no Oz saka: "Talantu medības ir kļuvušas globālas. Islandiešiem ir arī vieglāk atrast darbu ārzemēs, kur nav svarīgi, vai tu esi vai neesi islandietis. Nozīme ir vienīgi tam, vai tev ir nepieciešamās zināšanas. Robežas izzūd sevišķi līdz ar interneta ienākšanu."

Universitāte studentus mudina vismaz pusgadu pavadīt ārzemēs. Jaunajā izglītības programmā teikts, ka studentiem ir iespējas pie saviem maģistra punktiem Islandes universitātē pieskaitīt ārvalstu universitātēs apmeklētos kursus.

Siltumapgādes profesors Islandes universitātē Palls Valdimarsons par Islandes izglītības sistēmu var pastāstīt vairāk. Jaunums ir iespēja Islandē iegūt maģistra grādu.

"Patlaban mēs ieviešam amerikāņu sistēmu - trīs gadu BS studijas un pēc tam divi gadi maģistra grāda iegūšanai. Pie pēdējā tikpat labi iespējams tikt arī ārzemēs. Agrāk mēs konstatējām, ka apmēram 80% no mūsu studentiem pēc pamatizglītības iegūšanas dodas uz ārzemēm, bet aptuveni 20% sāk strādāt Islandes tautsaimniecībā. Mēs uzskatām, ka jaunā sistēma nodrošinās lielāka skaita palikšanu te. Ņemot vērā, ka nespējam piedāvāt maģistra kursus visās iespējamajās un neiespējamajās nozarēs, mēs piekrītam, ka studenti vienu semestri pavada ārzemēs un ka tas tiek iekļauts mūsu maģistra programmā. Ja valstī ir 270 000 iedzīvotāju un apmēram 2000 inženieru, tad ir svarīgi uzturēt sakarus ar ārzemēm un rūpēties par to, lai mēs būtu starptautiski orientēti", viņš saka.

Šī elastība Islandē ir patiešām iespaidīga. Izprotot savu ierobežotību, pats par sevi saprotams, ka islandieši ir atvērti pret pasauli. Viņi izmanto arī pašu zemes priekšnoteikumus, tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņi citus ir apsteiguši tādās sfērās kā zivju rūpniecība un ģeotermija.

Daudzi cerības saista ar jaunām nozarēm, kas pārtrauks zivju rūpniecības dominanti. Skuli Islandē saskata jaunu uzņēmējdarbības attīstības pakāpi.

"Tagad Islandē ir 20 - 30 uzņēmumi, kas attīstās arī ārzemēs. Tas ir noticis bez valsts iesaistīšanās un atbalsta. Mums ir ārkārtīgi attīstīta programmnodrošinājuma kultūra. Šī nozare pēdējos gados ir attīstījusies ļoti strauji. Pastāv arī mentalitātes atšķirība. Cilvēki tic nākotnei, un visu laiku tiek dibināti jauni uzņēmumi."

Panākumu atslēga Islandē, tāpat kā citās valstīs, ir mobilitāte jeb kustīgums.

"Tā kā viss tik ātri mainās, mums jābūt spējīgiem uzņemt jaunas idejas. Vienīgais, kas ir pilnīgi droši, ir tas, ka pēc dažiem gadiem mēs darīsim kaut ko pavisam citu nekā šodien, un tādēļ mums ir jābūt atvērtiem pret visu jauno."

Kā šādā gadījumā Islande spēs turpināt pozitīvo attīstību? Atbilde varbūt ir atrodama jaundibināmajos uzņēmumos, kas spēj nokļūt līdz starptautiskajam tirgum. Skuli raksturo Oz priekšrocības:

"Mēs spējam reaģēt ātrāk nekā tāds uzņēmums kā Ericsson. Mēs varam būt tā ideju laboratorija. Mūsu spēks ir jaunu attīstības tendenču identificēšana un filtra funkcijā. Radošais faktors ir ļoti svarīgs. Internets taču nozīmē vislielāko pārmaiņu, kā rezultātā Islande vairs neatrodas tik tālu prom. Personīgie kontakti ir svarīgi, bet ikdienas jautājumus iespējams risināt ar elektroniskā pasta starpniecību."

Viena no pašreiz aktuālām problēmām ir sameklēt un paturēt talantus, kas ir vajadzīgi valstij. Uzņēmumam Oz arī ir problemātiski sameklēt cilvēkus.

"Mūsu ir tikai 275 000, tādēļ notiek cīņa par šeit esošajiem. Lai varētu augt, mēs bijām spiesti izplesties uz ārzemēm. Menedžmentā ir grūti atrast kvalificētus darbiniekus, bet tehniķus varam dabūt.", viņš saka.

Palls Valdimarsons norāda, ka vienlaikus pastāv smadzeņu aizplūšanas problēma, tomēr viņš nevēlas mēģināt kaut ko darīt, lai aizkavētu cilvēku braukšanu uz ārzemēm.

"Mēs uzskatām, ka ir labāk, ja ļaudis brauc uz ārzemēm. Varbūt pēc 5 - 6 gadiem viņi atgriezīsies. Cilvēki bieži atbrauc atpakaļ ģimenes dēļ. Ja viņiem ārzemēs piedzimst bērni, tad reiz pienāk brīdis, kad jāizlemj, vai bērni būs islandieši vai kaut kas cits. Daudzi tādēļ atgriežas, taču elite bieži paliek ārvalstīs."

Neraugoties uz to, šķiet, ka Islandi daudzējādā ziņā gaida spoža nākotne. Ar savu ekstraverto un pasauli iepazinušo jauniešu palīdzību Islande gūst dziļas zināšanas un nākotnes vīzijas. Ceļošana sāk no jauna nest augļus.

Jalmars Ulsons

"Lielbritānija nodod atklātībai

plānu cīņai pret nabadzību"

"International

Herald Tribune"

— 99.09.22.

 

Premjerministra Tonija Blēra valdība otrdien paziņoja par savām visvērienīgākajām saistībām cīņā pret nabadzību, apgalvojot, ka tās mērķis esot līdz 2002.gadam izvilkt vairāk nekā 1 miljonu britu no nabadzības, un 20 gadu laikā samazināt nabadzīgo bērnu skaitu.

Sociālās apdrošināšanas ministrs Elisters Dārlings, kurš šos mērķus pasludināja, publicējot valdības pirmo ikgadējo ziņojumu par nabadzību un sociālo izolāciju, izteicās, ka valdība izstrādājot politiku cīņai pret sociālām un ekonomiskajām kaitēm: "Tā nav vienkārša naudas problēma. Tā ir nabadzīgo dzīvokļu problēma, vājā veselība un izglītība, iespēju trūkums bērnam un darba trūkums vecākiem."

Ziņojums nosaka noteiktus mērķus, lai izvērtētu pēdējo divu gadu laikā veikto pasākumu rezultātus, tai skaitā darba nodrošināšanas shēmu gados jaunajiem un ilgstošajiem bezdarbniekiem, veselības aprūpes un izglītības programmas nepriviliģētajiem pirmsskolas vecuma bērniem, kā arī labklājības reformas, kuru mērķis ir palielināt ienākumus zemu ienākumu ģimenēs.

Pretnabadzības grupas atzinīgi novērtēja valdības saistības attiecībā uz šo problēmu risināšanu, tomēr bažījās, ka Blēru vairāk varētu saistīt vidusslāņa nodokļu samazināšana, nevis izdevumu palielināšana valsts dienestiem.

Bērnu nabadzības darba grupas direktors Martins Bārnss teica: "Cilvēki ir nabadzīgi tādēļ, ka viņiem ir pārāk zemi ienākumi. Mēs valdībai sakām: izlietojiet naudu tajā, par ko jūs runājat."

Konservatīvā partija ziņojumu kritizēja, apgalvojot, ka šāda mērķu dažādība radot neizpratni un ka izdevumi labklājībai palielināšot atkarību no pabalstiem.

Neviens tomēr neapšauba problēmas nopietnību. Pēc septiņiem ekonomiskās atveseļošanās gadiem, kad bezdarba līmenis ir 5,9%, kas ir tikko puse no Vācijas, Francijas un Itālijas bezdarba līmeņa, Lielbritānija turpina ciest no nopietnas nabadzības.

Kā apgalvo ziņojums, katrs trešais Lielbritānijas bērns dzīvo ģimenē, kuras ienākumi ir zemāki par pusi no vidējā ienākumu līmeņa valstī. Savukārt gandrīz katrā piektajā ģimenē visi ir bezdarbnieki.

Valdības izsludinātajos plānos ietilpst to bērnu skaita samazināšana, kuri dzīvo bezdarbnieku ģimenēs, izglītības pieejamības palielināšana, ilglaicīgo bezdarbnieku skaita samazināšana, kā arī bezpajumtnieku un narkotiku lietošanas samazināšana.

Toms Bērkls

"Aplenktais kanclers Gerhards Šrēders"

"The Economist"

— 99.09.18./24.

Vai 55 gadus vecais Gerhards Fricis Kurts Šrēders, vīrs ar tumšo matu šķipsnu (kura, kā viņš pats apgalvo, neesot piekrāsota), pirms 12 mēnešiem ievēlētais un kopš tā brīža nozudušais Vācijas kanclers, nebūtu tik laipns panākties uz priekšu un atsaukties?

Tas ir - īstais Šrēders, tas, kurš kopā ar politiskajiem "jaunā vidusceļa" meklējumiem solīja arī reformas un jaunas darba vietas pēc 16 gadus ilgušās "konservatīvo stagnācijas"; nevis Brioni firmas uzvalkos tērptais, dārgus cigārus smēķējošais aktieris ar blēdīgo smaidu, kurš līdz šim lielā mērā ir vāji spēlējis savu sociāldemokrātu un zaļo koalīcijas līdera lomu.

Vai tāds lūgums būtu veltīgs? Veselam baram arvien indīgāku kritiķu otrs "īstais Šrēders" nemaz neeksistējot. Viņi uzskata, ka Šrēders esot redzams kā uz delnas, tāds, kāds viņš patiesībā arī esot: pabalējusi mediju zvaigzne, kurai turklāt vēl raksturs kļūst aizvien nejaukāks, cik var spriest pēc viņa sašutuma par kādu televīzijas ziepju operas satīru "Kā es izskatījos, Doris?" (satīras virsrakstā ir norāde uz Šrēdera ceturto sievu); kādreizējais vēlēšanu uzvarētājs, kas tagad vada savus demoralizētos spēkus no vienas sakāves reģionālajās vēlēšanās uz nākamo; kādreizējais marksists un vides aizstāvis, kurš ir izvērties par Vīnes Operas balles sajūsminātu cienītāju un "pragmatisku" draugu rūpniecības bosiem; karjerists, kurš jau sen ir tiecies ieņemt augstāko posteni valstī - vismaz kopš tās bēdīgi slavenās nakts pirms septiņpadsmit gadiem, kad viņš dzērumā dauzīja pie Bonnas kanclera rezidences vārtiem, skaļi saukdams: "Laidiet mani iekšā!", bet kuram nekad nav bijusi skaidra apjausma par to, ko darīt tad, kad viņa vēlēšanās būs piepildīta.

Līdz ar to tiek apgalvots, var izskaidrot pašu sliktāko jaunas valdības sākuma posmu visā pēckara Vācijas vēsturē, kā arī Šrēdera ieražu - zaudēt savus galvenos līdzgaitniekus. Viņa izvēlētais ekonomikas ministrs Josts Štolmans (datoru entuziasts, kas ir pazīstams ar iesauku "Vācijas Bils Geitss"), iemeta ringā dvieli vēl pirms cīņas uzsākšanas. Šrēdera finansu ministrs Oskars Lafontēns aizbēga pēc piecu mēnešu neveiksmīgas cīņas ar Bundesbanku. Un viņa kancelejas vadītājs Bodo Hombahs tika "atlaists" ar paaugstinājumu, piešķirot viņam starptautisku amatu Balkānu atjaunošanas darbos, tiklīdz izraisījis aizdomu ēnu par kaut kādu skandālu.

Politiskajā jomā Šrēderam nav klājies daudz labāk. Ir bijuši samudžināti jauni likumi par nepilnas slodzes darbu un darbu pašnodarbinātajiem, kuri, visticamāk, iznīcinās jau esošās darba vietas tā vietā, lai radītu jaunas; ir bijis "ekoloģijas" nodoklis, kas vēl vairāk sadārdzina jau tā dārgo enerģiju Vācijā; ir bijusi arī bruņnieciski nepārdomāta gatavība lauzt jau noslēgtos kodolatkritumu pārstrādāšanas līgumus, ar to saniknojot britu un franču partnerus. Pat tad, ja valdība šovasar nebūtu paziņojusi par pamatīgu budžeta apcirpšanu un nebūtu ķērusies klāt pensijām, vēlēšanās rezultāti nebūtu iepriecinoši.

Tādēļ nav jābrīnās par izplatītajām baumām, ka, situācijai pasliktinoties, Šrēders varētu tikt izmests no partijas priekšsēdētāja amata, kuru viņš ieņem tikai kopš aprīļa, kad Lafontēns atteicās arī no tā, un, iespējams, arī no kanclera amata, kaut gan pēdējo panākt būtu daudz sarežģītāk. Šrēdera kritiķi apgalvo, ka jaunais kanclers gluži vienkārši netiekot galā ar saviem pienākumiem. Viņam nepiemītot tāda stūrgalvīgā apņēmība, kāda piemita kristīgajam demokrātam Helmūtam Kolam, kuru viņš sakāva pagājušā gada vēlēšanās; tāpat Šrēderam nepiemītot arī tāds ideālisms kā Villijam Brantam, kuru viņš dievināja 70. gados; nedz arī tāds intelekts kā Helmūtam Šmitam, kuram Šrēders 80. gadu sākumā aktīvi iebilda (no kreisās puses) par atomenerģijas un aizsardzības politiku. Tagad Šrēderam Šmita padomi ir nepieciešami.

Vai septītās Federatīvās Vācijas valdības vadītāja un pirmā kanclera, kurš valsti vadīs no vecās jaunās galvaspilsētas Berlīnes, epitāfija skanēs tā: "Te dus kanclers, kurš nespēja"? Iespējams, ka nē. Vispirms, lai gan daudzi no viņa centieniem iekšpolitikā ir izrādījušies neveiksmīgi, Šrēders ārpus valsts ir darbojies labāk - piemēram, panākdams, ka gausie un negribīgie vācieši tomēr piedalās sabiedroto akcijās Kosovā, kā arī aktīvi iestādamies par lielo (kaut arī nepilnīgo) ES budžeta reformu laikā, kad viņš šā gada pirmajā pusē bija ES Padomes prezidents. Ārpolitikas darba neizbēgami radītā uzmanības novēršana, kā arī Lafontēna atrašanās valdībā izraisītā spriedze pirmajos mēnešos vismaz palīdz izskaidrot, ja arī ne attaisnot, haotisko darbību iekšpolitikā.

Otrkārt, nevar noliegt, ka Šrēders ir cīnītājs. Pretējā gadījumā no trūcīgās, bez tēva atbalsta pavadītās bērnības caur advokāta karjeru un Lejassaksijas premjerministra amatu viņš nekad nebūtu nonācis tur, kur viņš atrodas pašreiz. Vai viņa paša stāsts par pašpuikas piedzīvojumiem bērnībā, ar kuru citi bērni nevēlējās spēlēties, nav nostiprinājis viņā pārliecību - parādīt visai pasaulei, uz ko viņš ir spējīgs? Un vai tas nav par iemeslu tieksmei izrādīties, nonākot augstajā amatā, par kuru daudzi viņa partijas "biedri" ir tik sašutuši? Šrēderu vienmēr ir bijis grūti uz ilgu laiku ringā noguldīt nokdaunā; jādomā, ka panākt nokautu cīņā pret viņu ir gandrīz neiespējami.

Tomēr, lai noturētos uz kāpņu augstākajiem pakāpieniem, viņam ir nepieciešamas divas lietas. Pirmkārt, neraugoties uz skaļajiem brēcieniem no sabiedrības puses, uz kreisā spārna sociāldemokrātu pretestību un kristīgo demokrātu apņēmību pieprasīt dārgu mākslu par savu atbalstu, neatkāpties no budžeta paketes, kuru ir izstrādājis daudz lamātais, taču neatlaidīgais finansu ministrs Hanss Eihels ("viņam piemīt papīru saspraudes pievilcība"). Ja Šrēders pieļaus novirzīšanos no kursa, cerībā, ka "elastība" ļaus palielināt vēlētāju atbalstu, tad gandrīz neapšaubāmi viņš nonāks zaudētājos - turklāt pilnīgi pamatoti.

Otrais, turklāt daudz sarežģītāks, uzdevums ir panākt, lai hroniski kašķīgie sociāldemokrāti viņam pakļautos un neizklīstu katrs par sevi. Starp sociāldemokrātiem un viņu vadītāju nevalda nekāda dižā mīlestība. Šrēders galvenokārt savu karjeru ir veidojis provincē, nostādīdams sevi pretī funkcionāriem partijas galvenajā mītnē, kurus viņš uzskatīja par "ietiepīgiem neveikļiem", un partijas parlamentāro frakciju, kas viņa ieskatā bija "viduvējību apvienība". Tad nav jābrīnās, ka partija negribēja kanclera amatā redzēt tik dzēlīgu iznireli, taču tā vēlējās tikt pie varas un "buldozeram" Šrēderam neapšaubāmi piemita spēja uzvarēt vēlēšanās. Tagad, pateicoties Lafontēna negaidītajai aiziešanai, sociāldemokrātiem ir jāsamierinās ar Šrēderu kā partijas vadītāja, tā arī kanclera amatā. Vai viņš patiešam būs spējīgs izveidot no partijas modernu cīņas vienību, tādu kā Tonija Blēra "Jaunos leiboristus" , kurus kanclers sakās apbrīnojam?

Iespējams. Viņam pašlaik ir vairāki jauni un entuziasma pilni atbalstītāji, kuriem ir apnikusi partijas vecbiedru "ideoloģiskā savas nabas vērošana". Kreisajā spārnā viņam nav neviena nopietna pretinieka, ja vien nepiepildās baumas par to, ka Lafontēns, nogarlaikojies provincē bez darba, plānojot atgriezties aktīvajā politikā. Partijas centrā viņa lielākais potenciālais konkurents ir efektīvais aizsardzības ministrs Rūdolfs Šarpings, kuram ir pārliecība, ka viņš varētu būt vēl labāks kanclera amatā. Ja vien viņam tiktu dota kaut visniecīgākā iespēja. Pēc lielā mērā zaudētā pirmā gada kanclera amatā Šrēderam tagad ir jāpanākas uz priekšu un jānodemonstrē viss, uz ko viņš ir spējīgs.

"Berlīnē kā pirmais"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.09.21.

Tas, ka Izraēlas ministru prezidents Ehuds Baraks kā pirmais ārvalstu valdības vadītājs oficiāli dodas uz Berlīni, nozīmē: pēc ASV Vācija ir nākamais svarīgākais Izraēlas partneris.

Un otrādi: vajadzētu saprast, ka vēsture atgādina par ievērības cienīgu vāciešu rīcību attiecībās ar Izraēlu, vēl jo vairāk, pēc tam, kad Berlīne pasaules vēstures aizvējā nokļuvušās Bonnas vietā kļuvusi par galvaspilsētu. Vācijas kanclers Šrēders un Baraks galvenokārt runās par Tuvo Austrumu miera procesu, kas pašreiz atrodas izdevīgākā stadijā, nekā tas bija pavasarī. Vācijas politiskā ietekme reģionā ir ierobežota, tādēļ tā lielu ievērību velta palestīniešu ekonomikai. Tas nav mazsvarīgi, jo miers, ja tas tiks panākts, saistīts ar ekonomiskajiem sasniegumiem. Tikai ar tiem iespējams panākt stabilitāti, kas fanātiķiem visās nometnēs sagrautu pamatu zem kājām. Neatlaidīgi jau vairākus gadus palestīniešu apdzīvotajās teritorijās vācieši strādā pie tā, lai radītu infrastruktūru vai arī uzlabotu jau pastāvošo. Tas kalpo miera labad tikpat lielā mērā kā labas attiecības ar Izraēlu.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!