Saeimas 2008. gada 29. jūnija ārkārtas sēdes stenogramma

Stenogramma — Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas redakcijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Labrīt, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Sāksim Saeimas 2008.gada 29.jūnija ārkārtas sēdi.

Pirmais darba kārtības punkts – lēmuma projekts “Par neuzticības izteikšanu aizsardzības ministram Vinetam Veldrem”.

Iesniedzēju vārdā – deputāte Sandra Kalniete. (No zāles dep. J.Dobelis: “Vai dieniņ, tētiņ! Vai tiešām Sandra Kalniete? Sandra, nevajag, nu!”)

S.Kalniete (partijas “Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi!

Vineta Veldres karjera bija zibenīga. Pēc septiņiem aizvadītiem gadiem Pārtikas un veterinārajā dienestā 2007.gadā viņš kļuva par veselības ministru, bet dažus mēnešus vēlāk jau sēdēja aizsardzības ministra krēslā. Tik straujš uznāciens uz politiskās skatuves lielākoties draud ar Kesona slimību vai apreibumu no paša panākumiem. Cilvēks zaudē saskarsmi ar realitāti un strauji sasniedz savas kompetences griestus.

Tieši tas ir noticis ar Veldres kungu. Ministra dīvainības būtu viņa personīgā lieta, ja vien viņam nebūtu pienākums pārstāvēt Latvijas valsti NATO un Eiropas Savienības aizsardzības ministru sanāksmēs, kā arī citos starptautiskos forumos.

Tikai ar pārspīlētu pašpārliecinātību var izskaidrot Veldres kunga paziņoto Viļņā neformālajā NATO aizsardzības ministru sanāksmē un Minhenes prestižajā drošības jautājumu konferencē. Tur, atbildot uz Amerikas Savienoto Valstu, Kanādas, Francijas un Lielbritānijas aicinājumu ikvienai NATO dalībvalstij aktīvāk iesaistīties operācijās Afganistānā, ministrs teica: “Izvērtējis mūsu vienību gatavību, esmu pieņēmis lēmumu, ka neviens nekur nebrauks, kamēr nebūs attiecīgā bruņojuma.” (No zāles dep. K.Leiškalns: “Pareizi! Tā arī jādara!”)

Acīmredzot ministram nav bijis laika iepazīties ar dienesta uzziņu, kādu uz katru sanāksmi un nozīmīgu tikšanos sagatavo ministrijas ierēdņi. Tajā detalizēti tiek izklāstīti Latvijas aizsardzības politikas un starptautisko saistību jautājumi un to priekšvēsture.

Ja ministrs ar to būtu iepazinies, tad viņš apzinātos, ka Aizsardzības ministrija nav sākusies ar viņu un ka viņam ir jāpilda tās saistības, kuras Latvija ir uzņēmusies, kļūdama par NATO dalībvalsti. Tad viņš saprastu, ka viņa izteikumi nedrīkst būt pretrunā ar priekšgājēja un paša partijas biedra Ata Slaktera nostāju un Latvijas armijas komandiera Maklakova doto solījumu NATO valstu armiju komandieru sanāksmē, ka Latvijas karavīri uzņemsies apmācīt afgāņu bataljonu 2008.gada oktobrī. Tā vietā pēc sava neveiksmīgā paziņojuma Veldres kungs mēģināja atrunāties, ka viņš jau tikai diskutējis. Ja ministrs neatšķir, kad ir laiks diskusijām un kad ir jāpilda solījumi, tad viņš neatbilst tiem politiskās profesionalitātes kritērijiem, kādi tiek izvirzīti NATO dalībvalsts aizsardzības ministram.

Kā to parādīja neveiksmīgā izrunāšanās Viļņā un Minhenē, tad varbūt ir arī labi, ka ministrs Veldre tik maz uzmanības velta sadarbībai ar Latvijas sabiedrotajiem NATO un arī Eiropas Savienībā. To viņš atstāj lielākoties Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra Edgara Rinkēviča ziņā, kuram ir liela darba pieredze, bet kurš tomēr ir tikai augsts ierēdnis.

Ministrs Veldre nav piedalījies NATO aizsardzības ministru sanāksmē un Eiropas Savienības Slovēnijas prezidentūras aizsardzības ministru sanāksmē. Protams, ikreiz viņam ir bijuši attaisnojoši iemesli, tomēr tas ir jautājums par atbildību, prioritātēm un plānošanu, jo šādu sanāksmju grafiks ir zināms vismaz gadu uz priekšu un ministra pienākums ir plānot savu darba kārtību tā, lai netiktu atstātas novārtā valsts drošības intereses. Tāpēc līdzdalība NATO sanāksmēs ir svarīgs pienākums, jo šīs organizācijas dalībvalstis kolektīvi garantē Latvijas drošību.

Līdz šim tikai bijušajam Saeimas priekšsēdētājam Indulim Emsim pa spēkam bija izteicieni, kas tūdaļ folklorizējās, taču Veldres kungs neko daudz no viņa neatpaliek. Ko vien vērts ir apgalvojums: “Zirgs nav dzīvnieks, nav arī cilvēks, bet ir pa vidu.” Gluži vai aina no klasiskās grieķu mitoloģijas ar vienu kentauru priekšgalā.

Visciešākajā saistībā ar Veldres kunga pausto grieķu mitoloģijas tēlu mīlestību ir aplūkojams viņa lēmums izveidot jātnieku godasardzi. Ekonomikas lejupslīdes apstākļos, kad ir prasība par 5,9 procentiem samazināt katras ministrijas budžetu, Veldres kungs tomēr ir iemanījies atrast iekšējās rezerves, lai turpinātu īstenot savu projektu. Baumo, ka Aizsardzības ministrijas budžetā ir pozīcija, kurā jau ir ieslēpts pusotrs miljons, kas paredzēts staļļu būvniecībai. Tā ka šeit nav runa par dažiem simtiem, tie ir tūkstoši. Viņa ietiepību nav mazinājuši ne Ministru prezidenta sākotnējie iebildumi, ne sabiedrības neizpratne par to, kāpēc parlamentārā republikā 21.gadsimtā ir jāiedibina tradīcijas, kas citās valstīs ir pārmantotas jau no 19. vai vēl agrākiem gadsimtiem, kad šajās valstīs pastāvēja monarhija.

Sabiedrības iebildumiem nav nekāda sakara ar patiku vai nepatiku pret zirgiem, bet gan ar nodokļu maksātāju naudas lietderīgu vai nelietderīgu izmantošanu.

Mani nepārsteidz arī tas, ka Veldres kungs, pirms vēl komisija, kuru izveidoja, lai izvērtētu KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atbilstību amatam, bija beigusi darbu, atļāvās pateikt, ka lēmums par KNAB vadītāja likteni konceptuāli jau ir pieņemts un ka šīs komisijas izveidošana faktiski ir atstādināšanas procedūras sākums, kam nepieciešams vairs tikai juridisks pamatojums.

Šāda attieksme nav nejaušība, bet gan atspoguļo ministra dīvainos priekšstatus par likumu un politiķu visatļautību.

Kādā intervijā 2006.gadā, būdams augsts valsts ierēdnis, nākamais veselības un aizsardzības ministrs bija izteicies: “Kukuļus jau var ņemt, bet ir minimālā summa, kad tas jādara, – miljons, un ne mazāk!” Kad nu žurnālists vēl nelikās mierā un pārvaicāja: “Ja jums dotu miljonu, jūs to ņemtu?”, tad ministrs atbildēja: “Ņemtu un aizietu no darba. Bet ne mazāk kā miljonu.”

Tomēr tālāk ir vēl trakāk. Ministrs no brīva prāta atzīstas, ka pats arī ir devis kukuļus ceļu policistiem.

Normālā valstī ierēdnis nevarētu atļauties tik neuzmanīgus un likumu nievājošus humoriņus. Tāpat normālā valstī politiķis rūpētos par savu reputāciju un izvairītos tikties ar cilvēkiem, kuru attiecības ar likumu nav skaidras. Vai gan citādi Veldres kungs tiktos ar muitas priekšnieku Vaškeviča kungu, par kuru pastiprināti interesējas tiesībsargājošās iestādes…

Ministra Veldres izteikumi saistībā ar KNAB priekšsēdētāja Loskutova atbilstību ieņemamajam amatam diskreditē Latvijas valsti un atklāj Latvijas politikā notiekošo degradēšanos – tiesisko nihilismu un pienākuma un politiskās atbildības trūkumu. Viņa izteikumi plašsaziņas līdzekļos un paziņojumi atklāj krietnus robus tiesiskajā apziņā un augstai politiskai amatpersonai nepieļaujamu izpratnes trūkumu par likuma burtu un garu.

Partijas “Pilsoniskā Savienība” frakcijas deputāti uzskata, ka ministrs Veldre netiek galā ar saviem tiešajiem pienākumiem Aizsardzības ministrijā un ka viņu neinteresē kopīgs darbs ar NATO sabiedrotajiem.

Mēs uzskatām, ka ministrs Veldre neatbilst tiem politiskās profesionalitātes kritērijiem, kuri nepieciešami NATO dalībvalsts aizsardzības ministra pienākumu veikšanai.

Mēs aicinām Saeimas deputātus balsot “par” aizsardzības ministra Veldres atstādināšanu no amata.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Paldies deputātei Kalnietei.

Sākam debates. Debatēs vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (partijas “Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie kolēģi! Esam sanākuši svētdienā, lai strādātu. Vai tā ir laba prakse? Nedomāju. (No zāles dep. J.Dobelis: “Kurš tad ierosināja? Kurš tad ir galvenais vainīgais?”)

Šodien ārkārtas sēdē mums ir skatāmi divi jautājumi, un šie jautājumi ir skatāmi laikā, kad sabiedrības uzticība Saeimai un valdībai ir vien nieka 10 procenti vai nedaudz vairāk. Šķiet, ka šā ārkārtīgi “augstā” reitinga vismaz divi vaininieki sēž šodien šeit, Saeimas Sēžu zālē. (No zāles dep. J.Dobelis: “Šadurskis viens no tiem!”)

Laikam ne velti runā, ka neviens nevar sev tik daudz ļauna nodarīt kā cilvēks pats ar savu mēli. Kādreiz ir lietderīgi pašķirstīt vecus žurnālus, piemēram, 2006.gada žurnālu “Klubs”, kurā lasāma ministra Veldres intervija. Daži citāti: “Varu pateikt, kāds man ir rozā sapnis: hipodroms, zirgu stallis Latvijā ar iespējamu filiāli Vācijā. Kapacitāte – apmēram 20 zirgi.” Tā Veldres kungs 2006.gadā saka intervijā žurnālam “Klubs”. Žurnāls jautā: “Kur tos zirgus liks?” Veldre atbild: “Var taisīt zilo gvardi. Tā piedalās goda eskortā, kad atbrauc prominences. Zirgi ir mans sapnis kopš bērnības.”

Ir jau skaisti, ka cilvēks realizē savus sapņus, bet vai to vajag darīt valsts pārvaldes sistēmā?

Ministrs Veldre arī aizrautīgi krāj zirgu figūriņas, vecas lauksaimniecības grāmatas, aizraujas ar šaušanu šautuvē, ir Vācijas buldogu kluba biedrs, savukārt ministrs nav dienējis armijā, jo nav redzējis tam jēgu.

Interesanti, ka šim pašam žurnālam Veldres kungs atzīstas arī kādā citā sapnī: ja viņam kā Pārtikas un veterinārā dienesta vadītājam kukulī dotu miljonu, tad viņš to ņemtu un aizietu no darba. Un Veldres kungs ir aizgājis no darba Pārtikas un veterinārajā dienestā… Taču Veldres kungs ir ļoti asi izteicies par KNAB vadītāju Loskutovu un pielicis savu roku KNAB apkarošanā.

Godātie kolēģi! Vai šie trīs fakti ir savā starpā saistīti – to jūs varat tikai minēt, jo zināt mēs to nevaram, taču ir pilnīgi skaidrs, ka pusotru miljonu latu šā bērnības rozā sapņa realizēšanai neklājas uzlikt uz Latvijas nodokļu maksātāju pleciem.

Godātie kolēģi! Tikai mūsu rokās ir tas, vai šis uzticības barometrs Saeimai un valdībai turpinās kristies, vai mēs tomēr pieliksim kopīgas pūles, lai šis barometrs sāktu kāpt uz augšu. Ir pilnīgi skaidrs, ka ekonomiskās krīzes apstākļos Saeima un valdība ar tik zemu uzticības reitingu pat tad, ja tā darīs pareizus darbus, tiem diez vai būs vajadzīgā atdeve un diez vai mūsu valsts pārvalde spēs risināt samilzušos ekonomiskos jautājumus.

Godātie kolēģi! Es aicinu šodien atbalstīt partijas “Pilsoniskā Savienība” frakcijas iesniegumu un balsot “par” neuzticības izteikšanu aizsardzības ministram Veldres kungam.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jurim
Dobelim.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Es tā īpaši nebiju šodien gatavojies briesmīgi runāt, bet tā nu iznāca – pie Saeimas sanākušie man pasniedza divus puķu pušķus un teica, lai es rīkojoties pēc sirdsapziņas. Es viņiem apsolīju, ka es rīkošos pēc sirdsapziņas, un to arī darīšu.

Un tagad parunāsim drusku par šo konkrēto jautājumu. Protams, ir normāli, ka opozīcija grib gāzt kādu no ministriem. Tā ir normāla prakse, un ar to ir jārēķinās. Šoreiz PS frakcija to ir uzņēmusies. Nu, ak Dievs, nu lai viņi tur uzņemas, nav jau nekādas vainas! Bet, ja jau PS frakcija to ir uzņēmusies, tad vajadzētu vismaz vienam no viņiem šeit nākt un kaut ko profesionāli pateikt. Draugi mīļie, tas, ko jūs abi divi te runājāt, ir vienkārši nožēlojami! Tas tikai parāda, ka jums absolūti nekādas sajēgas nav par to, kam ir jānotiek Aizsardzības ministrijā. Nav jau arī ko brīnīties – Sandra Kalniete savulaik pretendēja uz kļūšanu par Eiropas komisāru lauksaimniecības jautājumos. Uzskatu, ka tādā gadījumā viņa ir viena no tiem, kas vainīgi pie piena un zivju krīzēm. Lai padomā!

Jūs nākat ar citātiem, izvilktiem no dzeltenās preses, nākat ar kaut ko tādu absurdu, bet nenākat runāt par to, kam ir jānotiek Aizsardzības ministrijā. Neviens no jums nerunāja par valsts aizsardzības koncepciju un par to, ko tur ministrija ir sliktu izdarījusi un ko tur ministrs ir sliktu izdarījis. Godātie runātāji, atšķirībā no jums es strādāju Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā un šad un tad iegriežos arī Aizsardzības ministrijā, un šad un tad es runāju ar Aizsardzības ministrijas speciālistiem, un tur es neesmu dzirdējis nekādus nievājošus izteicienus. Es nezinu, no kurienes jūs tos esat izvilkuši. Nu nāciet runāt šeit par profesionālām lietām! Tur jau tā lieta, ka Aizsardzības ministrija – tā ir profesionāla ministrija, kas prasa zināšanas, kas prasa spēju izprast jautājumus. Es gribētu atgādināt: tad, kad pēdējā Latvijas Augstākā padome pārņēma no okupācijas varas pārstāvjiem visas funkcijas ar varu, man bija tas gods strādāt arī toreiz Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Un mums pretim stāvēja PSRS armijas ģenerāļi, dažus nācās nedaudz apcietināt, mums stāvēja citi profesionāļi pretim, un mums, neprofesionāļiem, vajadzēja ar viņiem cīnīties. Un tagad jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai mums Latvijā izveidotos profesionāla armija. Lai mums būtu cilvēki, kurus mēs varam sūtīt uz jebkuru zemes nostūri. Paldies Dievam, ka tāda ir! Un viņi godam aizstāv Latvijas krāsas. Godam! Un par to vajag runāt. Un, ja kaut kas tāds nenotiek Aizsardzības ministrijā, ja tur ir kļūdas, tad par to vajag runāt, nevis par to, ko ministrs kaut kur un kaut kad kādam ir teicis. Ļoti interesanta saruna!

Un par zirgiem. Šie zirgu nīdēji skaidri pierāda, ka viņi ir absolūti Latvijas vēstures nezinātāji. Kauns man par jums ir! Skaitāties inteliģenti cilvēki ar augstāko izglītību, taču jums nekādas sajēgas nav par Latvijas vēsturi! Jūsu zināšanai: pirms kara, Otrā pasaules kara, Latvijā bija jātnieku pulks. Šis jātnieku pulks bija izvietots Daugavpilī… Klausieties, kādi brēcēji uzreiz! Vainīgie sevi atsedz!… Jātnieku pulks bija izvietots Daugavpilī. Tur, pie ieejas šā pulka mītnē, bija brīvības cīnītājiem veltīts piemineklis… Zaķi, ko tu zini! Nekā neesi redzējis un nesaproti… (Zālē smiekli.) Šis piemineklis ir viens no retajiem brīvības cīnītāju pieminekļiem, kuri nav atjaunoti. Diemžēl. Viens no tiem pieminekļiem, ko PSRS okupācijas varas iestādes uzreiz novāca. Tāpēc es atgādinu par šo jātnieku pulku, kura devīze bija “Dievs, Tēvija, Pulks”. Varbūt kādreiz padomājiet par šiem nopietnajiem vārdiem! Tur bija augsta līmeņa virsnieki. Gandrīz visi jātnieku pulka virsnieki ir gājuši bojā Noriļskas nāves nometnē. Varbūt painteresējieties, vai tā bija vai ne. Varbūt kādam pat rads ir tur bijis? Latvijas jātnieku pulks bija galvenais kodols pasaules jātnieku sacensībās, un Latvijas jātnieki vairākkārt ir izcīnījuši nāciju kausus. Pat 1939.gadā, atgriežoties caur Dancigas koridoru.

Jātnieks ir Latvijas karavīra simbols. Un neiedomājieties, ka te kāds ar mietiem taisās karot. Bet ir jābūt reprezentācijai. Vai jūs tiešām neesat nekur redzējuši, ko nozīmē armijas reprezentācija? Vienmēr jebkura armija miera apstākļos ir jāapvelta ar reprezentācijas funkcijām. Kā to var nesaprast! Vai tiešām jums nemaz nav cieņas pret to, kas ir noticis Latvijas vēsturē? Paskatieties vecās bildītes, paskatiet, palasiet par jātnieku pulku… par Latvijas jātniekiem, par tiem virsniekiem, kas bija! Par tiem cilvēkiem ir jāsaglabā piemiņa. Kā to var nesaprast! Un neviens taču neiedomājas, ka jātnieku pulks būs pirmajās rindās kara apstākļos. Nu kā var tādas muļķības te perināt?!

Par naudu. Nauda tiek proporcionāli sadalīta.

Es uzskatu, ka šie zirgu nīdēji ir tuvu tam, lai viņi kļūtu par cilvēknīdējiem, jo ar šādu naidu… (No zāles dep. A.Latkovskis: “Paskaties uz sevi spogulī!”) ar šādu naidu izteikties par dzīvniekiem var tikai dzīvnieku nīdējs. Un acīmredzot daļa no tiem, kas šodien ir atnākuši šeit, ir tādi paši kā jūs, tuvu tam.

Ja jūs gribat runāt par profesionālām lietām, tad nāciet un runājiet. Tad, kad būs runa par zemkopības ministru, es te atgādināšu viena otra jūsējā izteicienus par zivju kūpināšanu. Tas būs vēlāk.

Vārdu sakot, neviens no abiem diviem runātājiem nebija spējīgs pateikt nevienu nopietnu vārdu. Žēl, ka jūs esat tik slikti sagatavojušies.

Es nebūt nenožēloju, ka es aicināju neievēlēt Sandru Kalnieti Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā. Nedod Dievs, ka viņa tur sāks strādāt! Ne tādus vien brīnumus tad mēs tur redzēsim. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Uldim Gravam.

U.I.Grava (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamie ministri! Godājamie deputāti! Gan tagad, gan pagātnē latviešu sabiedrība ir bijusi norūpējusies par savas jaunatnes patriotisko audzināšanu. Un loģiski, ka tieši Aizsardzības ministrijai šis ir nerakstīts papildu uzdevums – gādāt, lai godā tiktu turētas mūsu tautas likteņgaitas, lai mēs atcerētos gan mūsu valstsvīrus, gan mūsu kultūras dzīves dižgarus un it sevišķi tos krietnākos mūsu tautas dēlus, kuri krita kaujas laukā, aizstāvot mūsu zemi no svešiem iekarotājiem.

Atcerēties un pieminēt karavīrus, ar to nodrošinot jaunatnei nacionālo pašapziņu, ir viens no Aizsardzības ministrijas darba stūrakmeņiem.

Jau latviešu tautas pašā pirmajā Atmodā Kronvaldu Atis uzdeva mūžīgo jautājumu: “Kas tad mums ir jādara, lai šī tēvzemes mīlestība uzdīgtu un iesakņotos pie mums, mūsu jaunajā paaudzē?” To prasīja Kronvaldu Atis, un pats arī atbildēja: “Neviens cits ceļš kā vien tas, kurš jauno audzi pieved pie tēvzemes mīlestības skaidriem un spirgtiem avotiem. Tikai tas, kas savu tēvzemi pazīst, var to patiesi mīlēt. Un viss tas zemes plašums, kuru jau mūsu sviedri un asinis ir apslacinājuši, ir mūsu tēvu zeme.”

Un, ja mēs šodien pabraucam pa Latviju, mēs nevaram neievērot, ka ik pa brīdim parādās zīmes, ka, lūk, šeit, vietējos brāļu kapos, guļ kritušie latviešu karavīri.

Ne jau tikai lielie Brāļu kapi Rīgā vai Otrā pasaules kara upuru piemiņas un atdusas vietas Lestenē… Ar latviešu karavīru asinīm ir apslacīta visa Latvijas zeme. Ar mūsu krietnāko dēlu mirstīgajām atliekām. Viņi atsaucās uz dzejas rindām, ko pazīstam caurcauri Latvijas vēsturei jau no pirmās Atmodas laikiem: “Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!”

Un, ja rodas tieši tas jautājums, ko jau Dobeļa kungs pieminēja: kādi tad ir šie mūsu brāļu kapi šodien pa visu Latviju? Tagad šie kauli, šīs miesas guļ aizmirsti – dus neskaitāmos mazos brāļu kapos pie apsūbējušiem piemiņas akmeņiem, aizaugušiem krūmiem, nenopļautas zāles, dažkārt pat starp garāmbraucēju izmestiem atkritumiem.

Šur un tur vietējās pašvaldības tos sakopj, bet visbiežāk šie brāļu kapi ir aizmirsti, pamesti un nesakopti. Kā jau Dobeļa kungs minēja, to skaitā ir arī neatjaunotais piemineklis Daugavpils Brāļu kapos.

Pirms 130 gadiem Kronvaldu Atis teica: “Bet jods, Laima un pats debesu Pērkons mums sniegs savu palīdzīgo roku pacelties virs kauna un bēdu dubļiem uz goda un slavas krēsla, ja sāksim vīra prātā goda un slavas darbus strādāt.”

Bet Veldres kungs šādu vīrišķīgu cīnīšanos nav sapratis. Ko nozīmē godāt kritušos, lai tagad būtu mums nākotne. Ko nozīmē gādāt par Tēvijas sargiem šodien, lai būtu mūsu tautai nākotne.

Viena lieta ir krāt zirgu figūriņas – tāds ir Veldres kunga vaļasprieks –, bet pavisam cita lieta ir tad, ja par Aizsardzības ministrijas prioritāti tiek izvirzīta šī zirgu iegāde, šī kavalērija, šī jātnieku godasardze, lai, Veldres kunga vārdiem runājot, “būtu goda eskorts, kad atbrauc prominences”.

Toreiz, senajos Atmodas laikos, nacionālās vērtības bija skaidras mūsu jaunajiem censoņiem Tērbatas universitātē, kad viņi dziedāja dziesmu, kurā derētu ieklausīties arī šodien mūsu aizsardzības ministram:

“Cīrulīti, mazputniņ,

Negul’ ceļa maliņā,

Rītu brauks lieli kungi,

Tie tev’ bāzīs karietē.”

Latvju dēls no mētraines,

Nebāzies tu karietē!

Latvijai nevajag ne karietes, ne zirgu eskortus, ne aizsardzības ministru, kuram valsts aizsardzība ir tikai rotaļa!

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds Aizsardzības ministrijas parlamentārajam sekretāram Jānim
Porietim.

J.Porietis (Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs).

Godātais Saeimas Prezidij! Cienījamie deputāti! Ministri! Klātesošie!

Personīgi ar ministru Vinetu Veldri es pazīstams nebiju, pirms es stājos parlamentārā sekretāra amatā. Bet es viņu biju jau iepazinis kā rīcības cilvēku. Daži varbūt ir aizmirsuši, ka tad, kad kaimiņvalsts sāka nepieņemt mūsu ražotās šprotes, viņš nevis sūkstījās, ka tur jau neko nevarot darīt un ka mēs esam mazi un nevarīgi, bet sēdās vilcienā un brauca šīs lietas kārtot.

Tas pats notika arī šā gada 4.maijā: kad mēs gājām pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, ministra tur nebija, jo viņš bija ar helikopteru devies uz kuģi “Mona Lisa”, lai pats personiski rūpētos par to cilvēku veselību un dzīvību, kuri atradās uz kuģa.

Un šajā pusgadā, kopš es esmu parlamentārais sekretārs Aizsardzības ministrijā, es esmu sajutis ministru tikai kā rīcības cilvēku. Par ko ministrs domā? Pirmām kārtām par to, lai mūsu karavīri būtu ekipēti, lai viņiem būtu droši, jo katrs – nedod Dievs! – kritis vai ievainots karavīrs ir galvenokārt uz ministra sirds­apziņas. Un tad neviens viņam neprasīs: “Kāpēc mūsu karavīri tur bija šādā bruņojumā, nevis tādā, kādā viņiem vajadzēja tur būt?”

Esmu pamanījis vēl arī to, ka ministrs cenšas, lai armija nebūtu tikai militārs, ārpus sabiedrības stāvošs organisms, bet iekļautos sabiedrības dzīvē, un lai mūsu armijas prestižs celtos. Varbūt jūs esat pamanījuši – jau trešo reizi notika Sauszemes bruņoto spēku orķestra parādes gājiens ar muzicēšanu: no Pils laukuma līdz Brīvības piemineklim. (No zāles dep. A.Golubovs: “Un vakar Balvos!”) Protams, var teikt, ka tas armijas stiprību neveicina. Taču tie cilvēki, kas šos koncertus klausījās, saprata, ka tā ir mūsu armija, ka tas ir mūsu armijas orķestris un ka par nodokļu maksātāju naudu uzturētais orķestris rūpējas arī par sabiedrību.

Vēl es gribētu pateikt… Šeit pieminēja, ka jaunatnes patriotiskā audzināšana ir ļoti svarīga. Neapšaubāmi, tas tā ir. Ministrs jaunsardzei pievērš ļoti lielu uzmanību, bet, ja to neuzskata par lielu lietu, ka jaunsardzei tagad būs jauni formas tērpi, ka jaunsardzē tagad ir 7 tūkstoši jauniešu, ka tajā stājas arvien jauni un jauni biedri, ka tiks nodibināts jaunsardzes orķestris…

Protams, pats galvenais ir… Lai es nekļūdītos un lai neiznāktu tā, ka paliek tikai tāds viedoklis, ka ministrs absolūti neko nav darījis kā ministrs, es atļaušos minēt dažus viņa svarīgākos padarītos darbus. Valsts sekretāru sanāksmē ir izskatīta Nacionālo bruņoto spēku karavīru un nacionālās pretošanās kustības dalībnieku rehabilitācijas centra izveides koncepcija. Ir izskatīts arī koncepcijas projekts par Nacionālo bruņoto spēku personālsastāva nodrošināšanu ar dienesta dzīvojamām telpām, jo nav noslēpums, ka ne visiem virsniekiem šīs dzīvojamās telpas varbūt ir apmierinošas.

Citi ilgtermiņa projekti: Lielvārdes militārā lidlauka būvniecība, militāro bāzu infrastruktūras pilnveidošana un jaunu patruļkuģu būvēšana.

Un vēl mazlietiņ. Protams, zirgi! Zirgi tagad visiem ir jājamzirdziņš. Kaut kā tā jocīgi sanāk: mēs aizbraucam uz Londonu, mēs visi ejam skatīties jātnieku godasardzi. Aizbraucam uz Stokholmu vai Briseli, un mēs visi tur to pašu redzam un priecājamies, cik skaisti tas izskatās, bet, ja kāds nāk ar ideju (es saku – ar ideju!) realizēt to šeit, tad viņš tiek kritizēts. Manuprāt, šis pašapziņas trūkums mums visiem, tajā skaitā varbūt arī man, ka mēs savējos neatbalstām, bet to, kur analoga situācija ir citur, mēs slavējam… man liekas, ka tas ir nepieņemami. Un neviens vēl nav arī izrēķinājis, cik tas maksātu katram nodokļu maksātājam. Te pavīdēja cipars – miljoni, taču pagaidām šā plāna uzsākšana maksā 120 tūkstošus. Un es parēķināju, ka šobrīd, ja pieņemam, ka miljons Latvijas iedzīvotāju maksā nodokļus, tad tie ir 12 santīmi no katra. (No zāles dep. S.Āboltiņa: “Vai ir paprasīts, vai viņi to grib?”)

Un vēl es gribētu pateikt divas lietas. Ministram tiek pārmesta neprofesionalitāte. Nu nebūsim liekuļi! Faktiski neatkarīgās Latvijas, atjaunotās Latvijas laikā, manuprāt, tikai viens – Valdis Pavlovskis – bija ar militāru pieredzi. Vai militārā pieredze bija ministram Eināram Repšem un Lindai Mūrniecei – atliek tikai minēt.

Es aicinu Saeimu neatbalstīt pieprasījumu par aizsardzības ministra Vineta Veldres demisiju.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Aleksandram Mirskim.

A.Mirskis (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Godātie kolēģi! Vai cilvēks, kurš melo, var veikt savus pienākumus? Laikam katrs no mums, kas šeit atrodas, atbildēs: “Nē!” Bet ja melo ministrs?

Es tikos ar Veldres kungu un palūdzu viņu iedalīt naudas līdzekļus Latvijas militāro izpletņlēcēju sagatavošanai, jo Latvijas armija jau ir zaudējusi 16 militārpersonas, kuras sasitās, lecot ar izpletņiem. Veldres kungs man atbildēja, ka nav tādas iespējas. Taču interesanti ir tas, ka Aizsardzības ministrijas sēdē, kurā nolēma atteikt finansējumu izpletņlēcējiem, tika pieņemts lēmums par naudas līdzekļu piešķiršanu jātnieku svētkiem. Es vēlos jums pajautāt, ministra kungs: kādēļ jūs samelojāt? Un kas ir svarīgāks – armijas sagatavošana vai jātnieku svētki? Piemēram, hokejam ir iedalīti 400 tūkstoši latu, bet militāro izpletņ­lēcēju sagatavošanai – tikai 17 tūkstoši. Varbūt mums ir pienācis laiks mainīt Aizsardzības ministrijas nosaukumu un nodēvēt to par Militārā hokeja ministriju?

Kolēģi, mūsu armijai ir nepieciešami speciālisti, ne jau kavalērija, un tikai ministra atlaišana vien neko neatrisinās. Ir jāmaina sistēma! Jūs zināt, ka Ādažu brigādes divi bataljoni vispār nav nokomplektēti ar militārpersonām un virsniekiem un ka mums ir pieci ģenerāļi uz 56 karavīriem, bet pārējie ir virsnieki un seržanti. Padomājiet tikai! Mēs maksājam vairāk par 200 miljoniem latu par 56 karavīriem.

Un kādēļ ministram ir nepieciešams vesels bars padomnieku? Viens Zeibots ko vērts! Viņš lasīja marksisma un ļeņinisma lekcijas padomju laikā Baltijas flotē, bet tagad viņš ir padomnieks. Komunisma pamati? Ja mēs nemainīsim sistēmu, atlaist aizsardzības ministru nav jēgas. Lai tik melo tālāk!

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Artim Pabrikam.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Labrīt, dāmas un kungi! Mēs esam devuši šai valdībai un šim aizsardzības ministram divreiz pa simts dienām, lai viņš spētu parādīt, ko viņš šajā valdībā un šajā valstī var izdarīt.

Diemžēl valdības un ministra darbība kopumā, manuprāt, nedaudz atgādina to laiku, kad Romas impērija bija savā pagrimuma etapā. Visvairāk man prātā nāk Kaligulas laiks – apmēram ap 40.gadu, varbūt nedaudz ātrāk pēc Jēzus Kristus dzimšanas –, un šis laiks ir zināms ar vienu būtisku politisko principu, proti, ar varas visatļautības principu.

Ar ko tad Kaligula bija tik slavens Romas impērijā? Ar to, ka viņš iecēla par senatoru savu zirgu Incitātu, tādējādi parādot, ka neatkarīgi no tā, ko tauta, ko sabiedrība, ko cilvēki par to domā, viņš var darīt, ko viņš grib.

Savā ziņā mūsu politiskais process šajā valstī atgādina kaut ko pa vidu starp farsu un traģēdiju, un, ja mēs palūkojamies uz Aizsardzības ministrijas politiskās vadības darbību pēdējās 200 dienās, tad es gribētu izdalīt kādas trīs, četras detaļas, kas liecina par farsu, un kādas trīs, četras detaļas, kas liecina par traģēdiju.

Ja mēs runājam par farsu, tad man šķita ļoti interesanti tas, ka Kaligulas mūsdienu pēcteči spēj ļoti vienkārši pateikt ārzemju tūristu pārvadātājfirmai, piemēram, kuģim “Mona Liza”, kurš bija uzskrējis uz sēkļa, ka kuģis nekur tālāk nedosies un ka varētu tikt izmantots militārais spēks, ja, lūk, šeit netikšot nomaksāti kaut kādi konkrēti parādi.

Šeit ir jāsaka, ka pat partijas biedram no Tautas partijas Mārim Riekstiņam nācās taisnoties kameras priekšā un teikt, ka droši vien aizsardzības ministrs tā īsti to nebija domājis. Es domāju, ka tas nav pats labākais piemērs.

Otrām kārtām, protams, šie zirgi senatoru vietā vai godasardzē tad, kad mūsu karavīriem trūkst bruņojuma, tad, kad mūsu karavīriem trūkst aizsardzības šajās starptautiskajās operācijās, kurās viņiem ir jāpārstāv mūsu valsts…

Un trešām kārtām pie farsa es vēl pieskaitītu arī interesanto interviju “Lauku Avīzē”, kur kā viena no prioritātēm, vismaz mutiski, ir minēta gandrīz vai līdzīga repertuāra atjaunošana, kāds bija padomju laikā slavenajam ansamblim “Zvaigznīte”, lai nav jāsoļo zem svešas dziesmas. Ar svešām dziesmām droši vien ir domāti mūsu sabiedrotie, NATO valstis un, protams, tas repertuārs, kas pašreiz skan Aizsardzības ministrijas orķestra izpildījumā.

Ja mēs runājam par traģēdiju, tad šeit ir jārunā par citām lietām. Pirmām kārtām es nekur neesmu dzirdējis (varbūt mēs to dzirdēsim ministra uzrunā?) detalizētu atskaiti par to, kāpēc vairāki karavīri pēdējā laikā ir izdarījuši pašnāvību.

Tālāk, ja mēs runājam par traģēdiju, tad mēs varam runāt arī par mūsu politisko pārstāvību, jo es neesmu pārliecināts, ka tad, kad mūsu aizsardzības ministrs piedalās starptautiskajās sanāksmēs, viņš saistībā ar saviem izteikumiem tiek uztverts ļoti nopietni. To man ir nācies dzirdēt, protams, neformālās sarunās, tiekoties ar citu valstu pārstāvjiem, taču šeit es nevienu uzvārdu netaisos minēt.

Ja mēs vēl runājam par traģēdiju, tad, ja mēs paskatāmies arī uz šiem dokumentiem, kuros runāts par Aizsardzības ministrijas koncepciju, par plānoto un izpildīto, mēs šeit redzam interesantas lietas, kas, protams, būtu diskusijas vērtas, ja mūsu valstī politiskā vara rēķinātos ar sabiedrības viedokli un ar diskusiju. Runa ir par tā saucamās sanatorijas vai SPA tipa rekreācijas centra celtniecību. Ja mēs paskatāmies uz detaļām, kas šeit ir piedāvātas, tad redzam, ka kapitālieguldījumi vien sasniegtu 6,43 miljonus latu, lai šādu rekreācijas centru uzceltu, savukārt ikgadējie uzturēšanas izdevumi būtu gandrīz 1,3 miljoni latu.

Mūsu armija nav liela. Mēs piekrītam, ka mums ir jārūpējas par katru mūsu karavīru tad, kad viņš atgriežas no starptautiskajām misijām. Taču par šiem līdzekļiem, es varu garantēt, mēs varētu nosūtīt vismaz reizi gadā visus tos mūsu karavīrus, kas atgriežas no starptautiskajām misijām, kopā ar ģimenēm, bērniem un varbūt pat dažu labu radinieku vai nu uz Karību jūras salām, vai kaut kur citur. Nevis šo naudu ieguldīt šāda veida celtniecībā.

Ja mēs runājam par mūsu līdzdalību starptautiskajās operācijās, kas ir viena no prioritātēm, diemžēl man ir jāteic, ka mums joprojām karavīri iet projām no sava darba, profesionāļi iet projām no sava darba. Mūsu valsts līdzdalības ziņā sāk atpalikt no mūsu kaimiņvalstīm. Mēs neesam atraduši veidu, kā garantēt pietiekami proporcionālu mūsu valsts pārstāvniecību ne tikai NATO operācijās, bet arī Eiropas Savienības operācijās.

Manuprāt, ministrs nav ņēmis vērā nepieciešamību sabalansēt šo līdzdalību gan NATO, gan Eiropas Savienības pasākumos.

Šeit ir liels jautājums, par kuru būtu arī tālāk mums jādiskutē un jājautā ministram (cerams, ka viņš šodien par to runās), – jautājums par bruņojuma iegādēm.

Jā, mēs laiku pa laikam saņemam ilgi gaidītos Humvee tipa pārvadātājus no Amerikas Savienotajām Valstīm, bet aizsardzības ministram der arī atcerēties, ka mūsu karavīri ir aizgājuši no Irākas un pašreiz atrodas Afganistānā. Afganistānā ir citas militārās prasības nekā Irākā. Arī citas tehniskās prasības nekā Irākā.

Gribētos dzirdēt arī par to, kādā veidā un no kā, un ar kādiem starpniekiem tiks iegādāta nākamā bruņutehnika. Vai tie būs novecojuši ASV piedāvājumi vai tomēr konkurētspējīga un moderna, iespējams, Eiropas, tehnika?

Tie ir jautājumi, uz kuriem mēs neesam dzirdējuši atbildi ne simt, ne divsimt dienās. Toties pārpārēm esam dzirdējuši izteikumus, kas mums atgādina Kaligulas laiku – varas visatļautība un zirgi tur, kur būtu jābūt cilvēkiem.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Jurim Dalbiņam.

J.Dalbiņš (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Kolēģi! Runājot par tādu tēmu kā ministra atbilstība ieņemamajam amatam, diemžēl nākas secināt, ka tie argumenti, kuri šeit tiek izteikti, neatbilst tiem darbības veidiem, plāniem, koncepcijām, visiem tiem dokumentiem, kurus mēs paši šeit esam apstiprinājuši, kuri ir saņemti no ministrijas un ir ministra līdzparakstīti, tātad parakstīti. Tas viss ir it kā pretrunā ar to, ko jūs šeit runājat un ceļat galdā kā argumentus.

Aizsardzības un iekšlietu komisija iepazinās ar attiecīgajiem attīstības plāniem un koncepciju, slēgtā sēdē uzklausīja ministru personīgi, kas bija ieradies, lai runātu par visām jomām, arī par jātnieku godasardzi.

Ko varējām secināt? Ir pilnīgi skaidrs, ka ministrs precīzi pārvalda situāciju Nacionālajos bruņotajos spēkos. Un tie izteikumi, kurus mēs varētu varbūt kritizēt, – par to, ka netiks nosūtīti nesagatavoti karavīri… Zināmā mērā tur ir arī taisnība, jo tanī momentā, kad mēs šos karavīrus sūtījām, mēs izšķīrāmies politiski, ņemot vērā Latvijas valsts drošības intereses, un uzņēmāmies arī daļu riska – nosūtīt mūsu vienības uz attiecīgajiem karstajiem punktiem, neņemot vērā to, ka nav pilna ekipējuma, atbilstoša tam reģionam. Tas arī šobrīd vēl tā ir! Jāņem vērā tas, ka šādi iepirkumi un šādas programmas nevar tikt realizētas, tā teikt, vienā momentā, kā pēc mājiena: “Uz līdakas pavēli un pēc mana lūguma lai rītdien mums būtu bruņutehnika – pašas augstākās klases!” Valstī darbojas konkrētas iepirkuma procedūras, kuras visas ir jāievēro.

Ja runājam par attīstības plāniem un budžeta līdzekļiem, kas piešķirti tiem, es varu skaidri un gaiši pateikt, ka ir ļoti precīzi izrēķināts, kādā laikā, ar kādiem līdzekļiem un kādā virzienā tiks iets, lai realizētu šos iepirkumus un veiktu šo apmācību, kā arī risinātu tos jautājumus, ko nupat pieminēja (bet arī – neprofesionāli) mūsu bijušais ārlietu ministrs, – rehabilitācijas jautājumus. Ir jāsaprot tas: ja tie cilvēki, kuri atgriežas no misijām, momentā kopā ar ģimenēm nonāktu kaut vai tajās Karību jūras salās, ko jūs, Pabrika kungs, minējāt, tā būtu viņiem tā lielākā trauma, jo, pirms viņi atgriežas pie savām ģimenēm, vismaz divas nedēļas viņiem būtu jāpavada zināmā izolācijā, savā sabiedrībā, lai atgūtos no šā stresa, un tikai tad… Jo viņiem tur nebūs, ar ko runāt, par ko runāt.

Tā ka tie aprēķini, kas ir veikti, lai atrisinātu šos jautājumus, nebūt nav maz­svarīgi. Taču tie ir jārisina, kooperējoties visām trim Baltijas valstīm, lai mēs varētu šo rotāciju veikt un taisnā ceļā no misijām neatgriezties mājās. Runāsim par šīm lietām profesionāli, tad arī tas izskatīsies tā labāk!

Par to, ko minēja Gravas kungs, – ka mēs savus veterānus esot aizmirsuši. Piedodiet, es ieteiktu jums iepazīties ar to budžetējumu, ar tiem Aizsardzības ministrijas līdzekļiem, kas pienākas attiecīgajiem veterāniem, veterānu organizācijām un tiem vīriem, kuri ir mūsu godavīri, kuri ir cīnījušies par Latvijas neatkarību!

Par brāļu kapiem. Katras pašvaldības svēts pienākums ir šīs vietas uzturēt. Šobrīd nav atjaunoti tikai divi pirmās brīvvalsts laika pieminekļi, šie tā saucamie mazie. Visu pārējo atjaunošanā ir lielākā vai mazākā mērā dalību ņēmusi Aizsardzības ministrija ar savu budžetējumu. Un, ja runājam par Lestenes Brāļu kapiem, tad jāteic, ka tur valsts… Arī deputāti balsoja par to, lai būtu šie līdzekļi. Es domāju, ka vairāk uzmanības būtu jāpievērš tieši tam, ko dara mūsu izglītības sistēma attiecīgās patriotiskās audzināšanas uzlabošanai, jo Aizsardzības ministrija šo problēmu risina ar jaunsardzi, kurai tiek iedalīti konkrēti naudas līdzekļi katru gadu un kurai ir precīzi organizēta sistēma.

Gribu teikt, ka, runājot ar ministru, uzzināju par to, cik īsā laikā viņš ir iepazinies ar situāciju Nacionālajos bruņotajos spēkos. Es domāju, ka tas ir zināmā mērā apbrīnas vērts. Tas fakts, ka viņš nav dienējis pirms tam, nav traucējis viņam izprast šīs sistēmas būtību un komandu mehānismu!

Es uzskatu, ka viņš var turpināt savu darbu ļoti sekmīgi, un aicinu neatbalstīt lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Vitālijam Orlovam.

V.Orlovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Ministru kungi!

Jā, es neesmu Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas loceklis, es strādāju Sociālo un darba lietu komisijā, un viena no tās atbildībā esošajām nozarēm ir veselības aprūpe. Es ļoti labi atceros to, kā Veldres kungs līdz šim vadīja Veselības ministriju. Un laikam viņš arī atceras to, cik niecīgs bija finansējums Veselības ministrijai… Un tie nav slavenie 2 procenti, par kuriem nevajag cīnīties, tie ir stabili… Lielāks budžets, lielāka nauda Aizsardzības ministrijai… Un sabiedrībai… Es esmu cilvēks, kurš no malas skatās uz situāciju Aizsardzības ministrijā. Tad, kad redzu, ka uzbūvēts, piemēram, tilts Ādažos vai jauns bērnudārzs, vai ir sniegts atbalsts kaut kādām komandām, es saprotu, ka šajos apstākļos Aizsardzības ministrija dara visu, lai sabiedrība varētu saprast to, ka mēs gatavojamies ne jau karam ar kaimiņiem vai ar kādiem teroristiem, bet ka Aizsardzības ministrija vienmēr palīdz valstij attīstīties. Un man liekas, ka jums, Veldres kungs, vajadzētu kā jau bijušajam veselības ministram vienmēr atcerēties to, ka tas ir jūsu pienākums – atbalstīt, daļēji atbalstīt, Veselības ministriju… Ir runa par tiem 7 procentiem, par ko mēs varam tikai sapņot. To prasa no mums Eiropas valstu līmenis – līmenis, kāds ir nepieciešams veselības aprūpei. Piemēram, savulaik tika uzbūvēti lidlauki, lai varētu atvest cilvēku no Daugavpils vai Liepājas uz Gaiļezeru. Man liekas, ka jums jāvirza tā naudiņa tādiem labiem darbiem, kurus sapratīs sabiedrība. Un es piekrītu tam, ko pirms divām nedēļām teica Ābiķa kungs: šādos grūtos apstākļos mēs nevaram atļauties tērēt naudu šobrīd (es gribu pasvītrot – šobrīd!), jo sabiedrība nesapratīs. Tagad, kad pensionāri gaida, kad tiks paaugstināta pensija, un kad invalīdi gaida, kad pabalsti invalīdiem tiks paaugstināti, tērēt naudu tādas jātnieku komandas izveidei – man liekas, tas nav prātīgi. Savukārt, piemēram, tā ideja par pūtēju orķestri, kas vienu reizi mēnesī staigā pa pilsētu un priecē rīdziniekus ar savu mākslu, – tā, man liekas, ir ļoti laba, atbalstāma ideja. Un, ja jau mēs plānojam arī uzbūvēt rehabilitācijas centru un ja valdība pieņems to lēmumu, tad, cienījamais ministra kungs, neaizmirstiet arī tos cilvēkus, kuri savulaik izpildīja savu karavīra pienākumu, karodami Afganistānā! Starp tiem ir visu to tautību pārstāvji, kuras dzīvo Latvijā. Varbūt iedaliet kaut kādu kvotu arī viņiem, lai šie cilvēki varētu atpūsties… nevis atpūsties, bet savu veselību drusciņ uzlabot! Arī viņiem, ne tikai nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un tiem, kuri tagad atgriezīsies no Afganistānas un citām daļām!

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Man, protams, īsti nav saprotami tie atsevišķie apvainojumi, kas tika izteikti ministra kungam. Manuprāt, ir ļoti normāli, ka ministrs aizstāv karavīru intereses, lai viņi būtu labāk ekipēti, bruņoti. Tā ir ļoti apsveicama parādība!

Tāpat apsveicams ir arī tas, ka Aizsardzības ministrija atbalsta sportu. Tā ir visā pasaulē, arī citās NATO valstīs. Piemēram, slavenā Vācijas biatlonistu izlase praktiski visa sastāv no Bundesvēra karavīriem, lai gan īstenībā tie ir profesionāli sportisti.

Tāpat man nav saprotams, kāpēc aizsardzības ministrs nevarētu tikties ar citu augsta ranga amatpersonu – ar Vaškeviča kungu, kurš joprojām ir augsta ranga amatpersona.

Tomēr vienā jautājumā gan, kā jūs jau noprotat, es ministram nepiekrītu, jo arī man pašam kļuva neomulīgi… Varbūt es tiešām sāku justies kā dīvainis, kas nesaprot, cik jauka būtu šī jātnieku godasardze… šī godasardzes rota, jo man tā likās ļoti ārišķīga un nepiemērota mūsu valstij, it īpaši pašreizējos ekonomiskajos apstākļos. Un tāpēc es lūdzu, lai tiktu veikta neliela telefonaptauja. Telefoniski tika aptaujāti vairāki simti lauku rajonu iedzīvotāju, arī mazpilsētu, piemēram, Cēsu, iedzīvotāji un Rīgas iedzīvotāji aptuveni vienādās proporcijās. Uz jautājumu: “Vai jūs atbalstāt aizsardzības ministra Vineta Veldres iecerētās jātnieku godasardzes rotas izveidi?” atbildes sadalījās šādi: 11 procenti aptaujāto atbildēja: “Jā!”, 17,5 procenti atbildēja: “Nezinu.”, “Nevaru atbildēt.” vai “Neesmu informēts.”, bet 71,5 procenti aptaujāto atbildēja ar kategorisku: “Nē!” Turklāt diezgan daudzi, it īpaši tie, kuri ir vecāka gadagājuma cilvēki, uzsvēra: “Es esmu pensionārs un šobrīd neuzskatu, ka valsts šādas ārišķīgas lietas varētu atļauties.”

Tāpēc, respektējot visu to labo, ko ministrs ir paveicis, es tomēr aicinu arī ministru šobrīd respektēt, manuprāt, sabiedrības vairākuma viedokli un pagaidām šo ideju par jātnieku godasardzes rotu nolikt tālākos plauktos un turpināt darbu.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Jurim Dobelim, otro reizi.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Šoreiz par citu tēmu. Tā kā es jūtu, ka vēstures zināšanas ir pavājas Saeimā un tās parasti klibo, tad, atbildot uz jautājumu “vai Aizsardzības ministrija piedalās to kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanā, kas skar mūsu karavīru cīņu un atdusas vietas?”, es atbildēšu apliecinoši: “Piedalās, turklāt ļoti aktīvi!” Es tikai tur tikpat kā nemaz neredzu Saeimas deputātus, arī deputātu Zaķi es tur nekad neesmu redzējis…

Tātad – kāds ir bijis reālais atbalsts? Ne tikai brīvības cīnītāju piemiņas vietu kopšanā, bet arī latviešu leģionāru piemiņas vietu izveidošanā un kopšanā, piemēram, Lestenē, Džūkstē, Morē un daudzās citās vietās, Aizsardzības ministrija vienmēr ir piedalījusies ar savu atbalstu.

Par latviešu nacionālo partizānu cīņu un atdusas vietām. Tādu šodien Latvijā ir desmitiem un būs vēl. (No zāles dep. A.Golubovs: “Kāpēc būs?”) Un tur Aizsardzības ministrija sniedz pamatīgu atbalstu – tiek veidotas grāmatas, vairākas grāmatas, par latviešu leģionāru un par latviešu nacionālo partizānu cīņu un atdusas vietām.

Jāteic, ka man ir iegūta neliela pieredze, okupācijas gados vadot šīs grupas, kas toreiz atradās zināmā uzraudzībā. Tas bija viens no paņēmieniem, kā uzturēt latviešos dzīvu nacionālo garu, kā nezaudēt pārliecību par to, ka nākotnē mēs kaut ko izveidosim. Diemžēl šodien mēs, latvieši, esam sadalīti divās naidīgās grupās. Interesanti – kurš to ir paveicis?

Runājot par nacionālo partizānu piemiņas vietām, pēdējā bija Viļakā… nupat es tur biju, būdams kā vienīgais Saeimas deputāts. Es tiku laipni uzņemts, arī ar ziediem. Viļakas kapos ir tēlnieka Zemdegas veidots piemineklis, kas savā laikā tika nopostīts – uzspridzināts. Tagad tas ir atjaunots un ir veltīts Viļakā agrāk dzīvojušajiem brīvības cīnītājiem.

Turpat Viļakā pie katoļu baznīcas pagājušajā gadā atklāja pieminekli leģendārajam nacionālo partizānu vadītājam Pēterim Supem. Tur ir viņa piemiņas vieta. Šogad blakus šim piemineklim atklāja vēl vienu pieminekli – 55 nacionālajiem partizāniem, Pētera Supes cīņu biedriem.

Aizsardzības ministrija, it īpaši tās pārraudzībā esošais Kara muzejs, pastāvīgi pulcē savās telpās nacionālos partizānus un leģionārus uz pastāvīgiem saietiem. Sākot ar muzeja direktori, mūsu apvienības biedri, Aiju Fleiju, viss muzeja kolektīvs atbalsta gan latviešu leģionārus, gan latviešu nacionālos partizānus.

Varbūt tas būtu mūsu kopīgais darbs, neraugoties uz ko citu, kur mēs varētu kopīgi darboties un kopīgi apmeklēt šīs cīņu un piemiņas vietas? Un nevar noliegt to, ka Aizsardzības ministrijas pārstāvji vairāk nekā desmit gadu laikā, cik es zinu, ir pastāvīgi bijuši klāt šajos pasākumos. Tur piedalās gan bijušie, gan esošie Bruņoto spēku komandieri.

Tā ka – lūdzu! Ja jums ir vēlēšanās kaut ko sīkāk uzzināt par šādiem darbiem, tad tādu informāciju jūs varat saņemt.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Pēterim Hankam.

P.Hanka (ZZS frakcija).

Labdien, cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Cienījamie ministru kungi! Es varu runāt par lietām, ko es zinu un pārvaldu. Es nerunāju nekad par to, ko es nezinu.

Es gribu runāt par Aizsardzības ministrijas atbalstu jaunsargiem. Es neskaitāmus gadus esmu nostrādājis pašvaldībā un pats arī piedalījies novados tajās nometnēs, ko organizē Aizsardzības ministrija, – jaunsargu nometnēs… Es vakar sazvanījos ar Kurzemes novada koordinatoru, un mēs pārrunājām šīs lietas. Jā, viņš jaunsargus atbalsta! Un arī es to esmu jutis, jo, teiksim, kaut vai konkrēti Penkulē ar Aizsardzības ministrijas atbalstu ir uzcelta sporta bāze. Un es arī ceru, ka Aizsardzības ministrija palīdzēs Aizputes pilsētā uzcelt sporta bāzi. Tā ka man nav nekāda pamata domāt, ka šā atbalsta nav.

Tāpat jaunsargiem tiek piešķirta naudiņa formas tērpu iegādei, un tagad pat, jūlijā, apmēram 30 jaunsargi būs Sakas mežos, kur nodarbosies ar šīm interesantajām lietām. Ja man būs laiks, arī es tur aizbraukšu, jo esmu tur bijis.

Un man nav nekāda pamata balsot “par” šo lēmuma projektu. Es uzskatu, ka aizsardzības ministram ir jāstrādā tālāk un jāatbalsta jaunsargi un visas pārējās lietas.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Staņislavam Šķesteram.

S.Šķesters (ZZS frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Kolēģi! Cienījamie ministri!

Arī es šodien gribētu pateikt dažus vārdus par Veldres kungu un par Aizsardzības ministriju. Es domāju, ka ļoti pozitīvs darbs viņam bija Zemkopības ministrijā, Pārtikas un veterinārā dienesta vadītāja amatā.

Taču šodien es runāšu par ko citu. Jūs jau saprotat, ka Aizsardzības ministrijas budžets faktiski ir formēts un veidots tā, ka šos līdzekļus… Te jau kolēģi teica, ka tos varētu izmantot pensionāriem vai vēl kaut kam citam. Skaidrs, ka šie līdzekļi tiek novirzīti tikai militārajām vajadzībām un šiem pasākumiem, kuri ir domāti tieši šai jomai. Un tādā ziņā nevajag maldināt sabiedrību, ka šie līdzekļi varētu tikt izmantoti citiem mērķiem.

Otra lieta. Es domāju, daudz pozitīvāk būtu tas, ka mēs tomēr atbalstītu varbūt tieši šā jātnieku pulka izveidi, nevis iegādātos kaut kādus tankus vai tamlīdzīgu bruņutehniku, kas varbūt ir domāta tieši tādam agresīvam uzbrukšanas veidam.

Nobeigumā es vēl dažus vārdus gribētu pateikt. Latvijas zemnieki būs spējīgi pieaudzēt auzas priekš šiem zirgiem. Neuztraucieties! Un siena arī pietiks!

Priecīgu Pēterdienu!

Un atbalstīsim ministru, lai strādā tālāk! (Aplausi.)

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Guntim Eniņam… Deputāt Eniņ, jūs esat pārdomājis? Jūs esat pieteicies debatēs.

G.J.Eniņš (ZZS frakcija).

Augsti godātie deputāti! Es tikai par to kavalērijas atjaunošanu Latvijas armijā. Daudzi uzskata to par dārgu un šajā grūtajā ekonomiskajā situācijā tiešām neizdevīgu. Tāpēc, lai būtu oriģināli, man ir cita – daudz lētāka, toties interesantāka ideja. Ja nu mēs reiz ejam uz senatni, tad ieejam senatnē līdz galam! Es tad nu gribētu ierosināt jums pārdomāt šādu jautājumu: Valsts prezidenta pils godasardzē ikdienišķos mūsu laikmeta agresīvā bruņojuma kareivjus mums vajadzētu nomainīt ar karavīriem senlatviešu apģērbā – bruņu­kreklos un ar senajiem ieročiem. (Aplausi.) Iedomājieties, cik tas būtu iespaidīgi un oriģināli: stāv divi braši karavīri bruņucepurēs, spožos bruņukreklos, pie jostas karacirvis, pār kreiso plecu bultu maksts un šaujamais loks, labajā rokā – šķēps. Lūk, šāda sardze būtu daudz vēsturiskāka un senatnīgāka par pagājušā gadsimta 30.gadu kavalēriju!

Punkts viens. Tas būtu arī daudz lētāk.

Punkts divi. Tas būtu tīrīgāk un higiēniskāk. (Zālē smiekli.)

Punkts trīs. Tas lieliski piesaistītu ārzemju tūristus, jo nevienā citā valstī tas tā nebūtu.

Punkts četri. Tas lieliski celtu mūsu jaunatnes patriotismu – no tiesas es tā domāju! –, jo būtu redzami dzīvi senlatviešu karavīri vēl no tiem laikiem, kad Latvijas ciltis bija brīvas.

Varu jums apliecināt, ka es pats esmu redzējis šādus mūsu jaunekļus, tērptus bruņukreklos, no biedrībām “Ugunszīme” un “Vilkači”.

Piemetināšu vēl tikai to, ka Valsts prezidenta pilī atrodas vairāki muzeji un ka šāda vēsturiska sardze pie vēsturiskās pils – tas ļoti labi saderētos ar šiem muzejiem, iekļautos šajā kontekstā.

Bet jāņem vērā, ka kaujā pret ienaidnieku mūsu senči karavīri nedevās zirgu mugurās. Tas tiešām tā nav bijis! Tāpēc šādā variantā zirgiem nav vietas. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātei Ingrīdai Circenei.

I.Circene (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Neapšaubāmi, Veldres kungs ir ļoti atraktīva personība. Nenoliedzami! (No zāles dep. V.A.Krauklis: “Eniņš ir atraktīvs!”) Jā, bet Eniņš ir vēl atraktīvāks… Visa šī aizsardzības ministra darbība, protams, ir piesaistījusi sabiedrības uzmanību ar dažādiem pasākumiem – gan ar vaļa skeleta saglabāšanu, gan ar “taksīšu” izmantošanu gripas epidēmijas laikā… Protams, arī šī ideja par jātnieku godasardzi ir noteikti tāda, kas jebkura sabiedrības locekļa uzmanību piesaista vai nu pozitīvā, vai negatīvā nozīmē.

Bet man gribas pieminēt citu lietu. Hankas kungs kāpa tribīnē un runāja par sporta zālēm un par Aizsardzības ministriju. Nu man vienkārši jāievieš neliela skaidrība. Tajā laikā, kad Priekules sporta zālei bija ārkārtīgi vajadzīga nauda, Rozes kungs kopā ar Pārtikas un veterināro dienestu līdzēja iznīdēt simtiem mazo uzņēmumu, nākdami klajā ar ļoti daudzām prasībām, kuras absolūti nebija nedz pamatotas, nedz vajadzīgas tajā brīdī. Un sporta zālei nauda tika piešķirta tad, kad aizsardzības ministrs bija Repšes kungs.

Saku to vienkārši tādēļ, lai neliela skaidrība būtu tajā jautājumā, par ko runāja Hankas kungs.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Imantam Kalniņam.

I.Kalniņš (TB/LNNK frakcija).

Godājamie kolēģi! Iespējams, ka es izpelnīšos Saeimas priekšsēdētāja pārmetumu par to, ka runāšu ne par tēmu. Bet var būt arī, ka ne.

Lēmums, par kuru es runāšu, iespējams, ir ticis pieņemts ne jau Veldres kunga laikā. Runa ir par tiem nabaga puišiem – Saeimas drošības dienesta puišiem, kas uz ielas stāv tādos tērpos, kas labākajā gadījumā der priekš maskēšanās tuksneša apstākļos. Es tik tiešām gribu izmantot šo prestižo sanāksmi, lai beidzot darītu galu tam, kas tur notiek ar šiem nabaga puišiem.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Vārds aizsardzības ministram Vinetam Veldrem.

V.Veldre (aizsardzības ministrs).

Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Cienījamie klātesošie! Dāmas un kungi!

Es gribētu ieviest mazu skaidrību par savas darbības prioritāšu hierarhisko secību, kāda tā ir tagad, kad esmu aizsardzības ministra amatā.

Daudz kas man tiek pārmests, inkriminēts, jo esmu savu hobiju paudis attiecībā uz zirgiem. Ir runa par jātnieku godasardzi. Ja mēs paskatāmies, kā veidojās 1991.gadā Saeimas drošības dienests un Militārā policija, tad pēc tām pavēlēm redzam, ka tas nav mans izdomājums.

Es šobrīd negribu īpaši strīdēties, debatēt, vēlos tikai ieviest skaidrību par to, kas ir manas prioritātes. Zirgi nav pirmā prioritāte! Nav arī trešā, nav arī piektā, pat ne desmitā! Tā ir piecpadsmitā. Tā nu ir iznācis, ka man nākas pamatot savu domu no otra gala.

Kas ir manas pirmās trīs prioritātes, strādājot šajā amatā?

Pirmā ir karavīru bruņojums – gan individuālais, gan kolektīvais. Zināmā mērā Pabrikam taisnība: Latvija izceļas. Bet izceļas ne ar to, ko Pabrika kungs minēja, – piedalīšanos starptautiskās misijās. It īpaši Eiropā… Atļaušos pieminēt, ka Eiropas misijas tiek pildītas arī Āfrikā. Es absolūti nedomāju jums piedāvāt lemšanai jautājumu par mūsu karavīru piedalīšanos misijā Āfrikā.

Tālāk. Bruņojumam seko tāda prioritāte kā rekreācija, atalgojums, tā saucamā sociālā pakete, kas ir ārkārtīgi svarīga karavīriem, – gan uztura deva, gan atpūta, jaunu spēku uzkrāšana.

Pēdējā, trešā (no svarīgākā gala, ja mēs tā runājam), prioritāte ir militārās bāzes. Visa veida militārās bāzes, kādas mums ir. Tas darbs ir vērsts uz karavīriem. Tas ir vērsts arī uz sabiedrību. Tā ir zināmā mērā armijas kā mugurkaula parādīšana maksimāli labā gaismā.

Es piekrītu deputātu teiktajam par kamuflāžas formu karavīriem, kuri pilda savu uzdevumu gan šeit, apkārt Saeimai, gan arī cituviet. Pie šā jautājuma strādājam, taču visus trūkumus uzreiz nevarēsim novērst.

Taču pats svarīgākais darbs ir vērsts uz āru – tas skar militārās tradīcijas un jauniešu patriotisko audzināšanu. Un ir runa ne tikai par tiem cilvēkiem, kas mājās runā latviski. Uzskatu, ka Latvijas patriots ir arī tas, kurš runā poļu, krievu, ebreju vai jebkurā citā valodā un ir ieguvis (pasvītroju – ir ieguvis!) Latvijas pilsonību un ciena šo valsti.

Par zirgiem. Maniem mīļajiem zirgiem. Man nu ir tā iespēja no Saeimas tribīnes pateikt paldies visiem šiem dzīvniekiem, visiem zirgiem: paldies par darbu visu gadsimtu garumā! Paldies, ka palīdzējāt saviem saimniekiem – mūsu zemniekiem! Paldies, ka palīdzējāt mūsu karavīriem!

Es esmu to teicis un nenorobežojos no šiem saviem vārdiem: zirgs nav dzīvnieks, zirgs nav arī cilvēks. Tas ir simbols. Sava veida simbols gan armijai, gan lauksaimniekiem, gan jebkurai veselīgai sabiedrībai.

Un nobeigumā, dāmas un kungi, saku paldies par labajiem vārdiem no pozīcijas puses. Dāmas un kungi, paldies arī par kritiku! Es to ņemu vērā un analizēšu to.

Tāda nu ir dzīve – ir jāstāv pretī jebkuriem dzīves izaicinājumiem.

Paldies jums!

(Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Aigaram Štokenbergam.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Man ir šīs sēdes laikā jāpie­krīt deputātam Dobelim. (No zāles dep. J.Dobelis: “Ne vienreiz vien!”) Kad mēs kopā 1989.gadā kopām strēlnieku kapus, mums nelikās, ka mēs būsim dažādās pusēs. Bet šodien mēs esam dažādās pusēs. Un tas, kas mūs atšķir šodien, apspriežot ministru Veldri, ir tas, ka opozīcija uzskata, ka politisko atbalstu vajag karavīriem, nevis zirgiem.

Es gaidīju, ka te kāds tiešām pēc deputāta Dalbiņa aicinājuma runās par profesionālām lietām. Izmantosim šo iespēju! Vēl aizsardzības ministra Repšes laikā ir apstiprināts Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns vidējam termiņam – laika periodam no 2005.gada līdz 2008.gadam. Lielisks plāns! Ir pienācis 2008.gads, bet mēs joprojām esam tur, kur bijām. Septiņpadsmit gadu Latvijas armijā nav kaujas spējīga bataljona. Ir apsolīts, ka 2009.gadā… Tā realitāte ir tāda, ka mūsu ārvalstu partneri dažkārt smīkņā par to, sacīdami, ka Latvijas armija, iespējams, ir labākā armija pasaulē, bet tikai PowerPoint prezentācijās. Uz papīra mums ir pat brigāde… Uz papīra mums ir formējums brigādes apjomā, bet faktiski mums joprojām nav pat trešā kaujasspējīgā bataljona. Mums vispār nav trešā bataljona!

Kosovas operācijām spējam ar grūtībām savākt simts cilvēkus.

Kāda ir ieguldītās naudas efektivitāte? Uz papīra mums ir 10 406 zemessargi. Un mums ir 595 profesionāļi, kas saņem algu par to, lai mums būtu arī kaujasspējīga Zemessardze. No vairāk nekā simts vecākajiem virsniekiem tikai ļoti nedaudziem ir atbilstoša militārā izglītība.

Tas, ka mums nav kaujasspējīga bataljona, noved arī pie tā, ka mūsu augstākajiem virsniekiem nav militāro operāciju pieredzes, jo tajās vienībās, kas tiek sūtītas, parasti ir kādi simts vai simts divdesmit cilvēki, un tādējādi ir skaidrs, ka, vadot šādas vienības, nekādu pieredzi iegūt nav iespējams.

Te kā sasniegums tika pieminēta jaunās formas ieviešana. Pajautājiet karavīriem, ko viņi domā par šo formu! Nerunājot nemaz par to, ka šīs formas nēsāšanas noteikumus neviens nav apstiprinājis, turklāt šīs formas izslavētie zābaki ir vienkārši nelietojami. Aizbrauciet uz kazarmām un pajautājiet!

Un secinājums ir tāds, ka ministrija šobrīd šā ministra vadībā ir spējīga nodarboties vienīgi ar mazām lietām, jo nodarboties ar lielām lietām tā nav spējīga.

Runājot par sociālajām garantijām. Jā, tikko tika pielikti simts lati, lai karavīrs pats ietu un meklētu sev kaut kādus normālus dzīves apstākļus. Vai tas ir tas, ar ko karavīram ir jānodarbojas? Vai nākamais solis nebūs tāds, ka katram karavīram tiks izsniegti vairāki tūkstoši latu, lai viņš pērk sev bruņojumu, militāro tehniku…

Taču tajā ziņā gan es nepiekrītu deputātam Šķestera kungam, kurš ierosināja turpmāk militāro tehniku vairs nepirkt. Es domāju, ka tā ir jāpērk, jo, ja mēs nepirksim militāro tehniku, tad drīz vien par velti mums izdalīs baltos karogus…

Kādi ir tie rezultāti? Ir bijušas divas karavīru pašnāvības pēdējā laikā. Vienā gadījumā palika atraitne ar četriem bērniem. Un tas ir šis izdegšanas sindroms, kas rodas tiem karavīriem, par kuriem mūsu valsts nav parūpējusies. Tie ir simp­tomi, kas raksturo nopietnas problēmas, kuras ir Latvijas armijā. Un par to visupirms atbildīgs ir ministrs. Ir!

Mēs te dzirdējām pieteikumu par SPA tipa sanatoriju. Varbūt nevajag celt SPA tipa sanatoriju, bet vajag Ādažu sporta zālē beidzot iekārtot dušas, lai karavīri varētu nomazgāties? Mums armiju ir atstājuši vairāki simti pieredzējušu cilvēku, un tas ir noticis šīs politikas, šīs nepietiekamās uzmanības, rezultātā, kas šiem karavīriem netika veltīta. Viņu vietā nāk 300 vai vēl nezin cik nepieredzējušu jauniešu, un tie atkal ir līdzekļi, kuri viņiem būs jātērē.

Starp citu, runājot tieši par līdzekļu izlietojumu, es labprāt kādreiz noklausītos vai nu Ministru prezidenta vai viņa vietas izpildītāja, vai paša aizsardzības ministra ziņojumu.

Noslēgumā Veldres kungs runāja par zirgu kā par simbolu, bet es atgādināšu to, ko teica kolēģis Pabriks…

Šodien es aicinu balsot “par” šā ministra demisiju, jo Veldre tāpat kā Kaligula ir tikai šīs varas visatļautības simbols.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debates beidzam. Iesniedzēju vārdā – deputāte Sandra Kalniete.

S.Kalniete (partijas “Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi! Es neko daudz nepiebildīšu, tāpēc ka ir daudz runāts gan “par”, gan – “pret”. Es tikai vēlētos uzdot vienu jautājumu aizsardzības ministram Vinetam Veldrem un arī saņemt atbildi uz to. Runa, lūk, ir par 19.Zemessardzes bataljona štāba teritorijas labiekārtošanas projektu Ulbrokā. Tam ir paredzēti 1,5 miljoni latu, kas jau ir ieplānoti 2009.gada budžetā. Taču patiesībā tur tiek celti staļļi – tā vismaz runā cilvēki –, kas ir paredzēti šai jātnieku godasardzei, un šāgada budžetā jau ir iekļauti līdzekļi to projektēšanai. Es gaidu no ministra atbildi.

Un vēl daži vārdi par šā SPA tipa atpūtas centra celtniecību. Karavīriem pēc militārajām operācijām noteikti ir vajadzīga aprūpe, lai viņi atgūtos, tomēr es gribētu atgādināt, ka valstij ir parāds arī vēl kādai citai ļoti lielai iedzīvotāju grupai. Un es šeit runāju par politiski represētajām personām un par tiem, kuri savulaik dienēja leģionā vai pēc kara piedalījās nacionālās atbrīvošanās kustībā. Arī šiem cilvēkiem ir tiesības uz rehabilitāciju – ierobežotu dienu skaitu reizi divos gados. Tāpēc es gribētu aicināt valdības locekļus un Saeimas deputātus tad, kad mēs balsosim par budžetu, to atcerēties un labot šo netaisnību. Šie cilvēki vienkārši izmirst.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par neuzticības izteikšanu aizsardzības ministram Vinetam Veldrem”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 41, pret – 47, atturas – 3. Lēmums nav pieņemts.

Cienījamie kolēģi! Es jūs informēju, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis 10 deputātu parakstītu iesniegumu, kurā saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 140.pantu tiek lūgts pēc balsošanas par šo lēmuma projektu nolasīt katra deputāta balsojumu. (No zāles dep. K.Leiškalns: “Kāda jēga? Kas tie par pekstiņiem?”)

Vārds balsojuma rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāram Dzintaram
Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Balsojums par lēmuma projektu ar dokumenta numuru 2621 šā gada 29.jūnijā pulksten 10.29.

“Par” – 41: Valērijs Agešins, Solvita Āboltiņa, Silva Bendrāte, Valērijs Buhvalovs, Vladimirs Buzajevs, Boriss Cilevičs, Ingrīda Circene, Ilma Čepāne, Oļegs Deņisovs, Sergejs Dolgopolovs, Ina Druviete, Sergejs Fjodorovs, Aleksandrs Golubovs, Uldis Ivars Grava, Nikolajs Kabanovs, Sandra Kalniete, Artis Kampars, Arturs Krišjānis Kariņš, Sarmīte Ķikuste, Ainars Latkovskis, Aleksandrs Mirskis, Miro­slavs Mitrofanovs, Linda Mūrniece, Vitālijs Orlovs, Artis Pabriks, Jakovs Pliners, Jānis Reirs, Einars Repše, Ivans Ribakovs, Inguna Rībena, Artūrs Rubiks, Anna Seile, Juris Sokolovskis, Kārlis Šadurskis, Aigars Štokenbergs, Jānis Tutins, Jānis Urbanovičs, Nils Ušakovs, Aleksejs Vidavskis, Dzintars Zaķis un Ausma Ziedone-Kantāne.

“Pret” – 47: Vitālijs Aizbalts, Māris Ārbergs, Aija Barča, Andris Bērziņš (Zaļo un Zemnieku savienības frakcija), Andris Bērziņš (Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcija), Guntis Blumbergs, Vilnis Edvīns Bresis, Uldis Briedis, Augusts Brigmanis, Juris Dalbiņš, Gundars Daudze, Juris Dobelis, Jānis Dukšinskis, Guntis Jānis Eniņš, Inta Feldmane, Māris Grīnblats, Pēteris Hanka, Dzintars Jaundžeikars, Andis Kāposts, Jānis Klaužs, Vents Armands Krauklis, Māris Kučinskis, Jānis Lagzdiņš, Kārlis Leiškalns, Ingmārs Līdaka, Leons Līdums, Anatolijs Mackevičs, Vineta Muižniece, Leopolds Ozoliņš, Vaira Paegle, Raimonds Pauls, Karina Pētersone, Pauls Putniņš, Dzintars Rasnačs, Baiba Rivža, Anta Rugāte, Oskars Spurdziņš, Dagnija Staķe, Jānis Strazdiņš, Viktors Ščerbatihs, Staņislavs Šķesters, Inese Šlesere, Jānis Šmits, Dainis Turlais, Gunārs Upenieks, Imants Valers un Ērika Zommere.

“Atturas” – 3: Dzintars Ābiķis, Imants Kalniņš un Pēteris Tabūns.

Nebalso – 1: Valdis Ģīlis.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Cienījamie kolēģi! Laiks doties pārtraukumā. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam deputātei Ērikai Zommerei.

Ē.Zommere (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi, Baltijas Asamblejas delegācijas deputāti! Lūdzu pulcēties uz Baltijas Asamblejas apakškomisijas sēdi tepat, Sarkanajā zālē. Tūlīt!

Sēdes vadītājs.

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi, lūdzu mazu uzmanību! Nav reģistrējušies: Aigars Štokenbergs, Jānis Eglītis, Andrejs Klementjevs, Ivans Klementjevs, Visvaldis Lācis, Gunārs Laicāns, Sergejs Mirskis, Aigars Kalvītis, Raimonds Pauls… Raimonds Pauls ir.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Cienījamie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas! Turpināsim Saeimas 29.jūnija ārkārtas sēdi.

Nākamais darba kārtības jautājums – lēmuma projekts “Par neuzticības izteikšanu zemkopības ministram Mārtiņam Rozem”.

Lēmuma projekta iesniedzēju vārdā – deputāts Ainars Latkovskis.

A.Latkovskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Kolēģi! Rozes kungs! Jāpiekrīt tiem, kuri saka, ka dīvaina zeme ir tā Latvija. Iznāk tāda kā greizo spoguļu karaļvalsts – jo sliktāk kādai nozarei mūsu valstī klājas, jo stabilāk ministrs jūtas savā krēslā. Sak’ tikai viņš viens var izstrebt to, ko pats savārījis! Tas vienmēr ir arguments, kas dzirdēts koalīcijas valdošo politiķu mutēs. Pat tad, ja viņa koalīcijas biedri atzīst, ka Roze ir vājš ministrs, viņi saka: “Nu, bet lai jau Roze pats tiek galā!” Man gan liekas, ka tas ir mīts. Drīzāk vietā būtu teiciens: jo dziļāk mežā – jo vairāk koku.

Kāda tad ir Mārtiņa Rozes darba bilance šo sešu gadu laikā? Cukurrūpniecības iznīcināšana, piena nozares gremdēšana, kokrūpniecības graušana, zvejniecības degradācija un zivrūpniecības ignorance! Tāda ir šābrīža zemkopības ministra Mārtiņa Rozes darba bilance.

Mēs gan varam lepoties ar to, ka jau sešus gadus tieši viņš ir tas, kurš vada šo nozari, un, neskatoties uz šo bēdīgo bilanci, joprojām turpina graut, nevis celt. Seši gadi ministra krēslā ir pietiekami ilgs laika posms, lai ministrs spētu apliecināt sevi darbos un pierādīt sabiedrībai, ka viņš ir spējīgs vadītājs, kurš par savā atbildībā esošo nozari krīt un ceļas. Diemžēl daiļrunīgā ministra Rozes darbība nepavisam par to neliecina.

Atcerēsimies vien to, cik izmanīgi un paklausīgi, it kā pildot Eiropas Savienības prasības, tika likvidēta cukura ražošanas nozare Latvijā. Tik paklausīgi, ka tā rezultātā tikai Latvija un Slovēnija ir valstis, kas ir likvidējušas cukura ražošanas nozari savās valstīs. Tagad mēs katru rītu, berot pie kafijas lietuviešu cukuru… Protams, no 1.novembra mēs lietuviešu cukuru redzēsim Jelgavas cukurfabrikas maisiņos, jo dāņi ir nopirkuši, kā saka, šo etiķeti, un tad mēs varēsim stāstīt saviem bērniem un mazbērniem par to, ka Latvijā reiz bijušas cukurfabrikas. Arī solījumi par to, ka cukurs paliks lētāks, – vai tie ir piepildījušies? Pašlaik Latvijā cukurs ir viens no dārgākajiem visā Eiropas Savienībā.

Lēmums par cukura nozares likvidēšanu Latvijā, par kuru atbildīgs ir arī Mārtiņš Roze, vistiešāk skāra gandrīz 500 saimniecības, kā arī tos vairāk nekā 600 cilvēkus, kuri bija nodarbināti abās cukurfabrikās. Aiz katras saimniecības, kas audzēja cukurbietes, un aiz katra cukurfabrikā strādājošā stāv ģimene, kurai darbs šajā nozarē bija arī iztikas avots.

Ne mazāk dīvaina aina paveras, ielūkojoties Zemkopības ministrijas darbībās un bezdarbībās, kas saistītas ar zvejniecības nozares degradāciju. Jūlijā savu pēdējo kuģi lūžņos grasās sagriezt līdz šim fanātisks zvejas nozares aizstāvis, Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents Inārijs Voits. Tas ir cilvēks, kurš pārstāv visu zivsaimniecības nozari Latvijā. Un šobrīd man ļoti gribētos, lai manī ieklausās arī Tautas partijas biedri, kas, visticamāk, balsos “pret” Rozes demisiju. Inārijs Voits ir Tautas partijas biedrs! Intervijā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” viņš atzina, ka vairs neredz nekādu perspektīvu tālākai darbībai šajā sfērā, tāpēc izstājas no spēles.

Kas notiks tālāk? Nu, tālākais ir apmēram zināms, jo tā politika, ko atbalsta Mārtiņš Roze, paredz, ka kuģu sagriešanai ir nodrošināts simtprocentīgs finansiāls atbalsts. Starp citu, Ministru kabineta noteikumi par kuģu sagriešanu tapa pirmie, tagad Ministru kabinetā ir noteikumi par kuģu modernizāciju, kas atsevišķos gadījumos paredz atbalstu tikai 20–60 procentu apmērā – tātad kuģus sagriezt ir izdevīgāk nekā modernizēt.

Latvijas zvejas flote pamazām tiek iznīcināta, un drīz vien Latvijas ūdeņos, visticamāk, saimniekos dāņi, zviedri, holandieši vai īslandieši, bet tas nozīmē tikai to, ka atkal neskaitāmas ģimenes paliks bez iztikas līdzekļiem.

Savukārt zemkopības ministra Rozes un Zemkopības ministrijas atbildīgo ierēdņu bezdarbība, nespēja vai nevēlēšanās aizstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienībā atstāj tiešas sekas uz zivrūpniecību – pašu eksportspējīgāko pārtikas nozari Latvijā. Zivrūpniecības ignorance un sistemātiska Latvijas interešu neaizstāvēšana Eiropas Komisijā, kā arī nozares pārstāvju neinformēšana par Komisijā diskutēto, šķiet, draud ar vēl vienas Zemkopības ministrijas atbildībā esošas nozares pamatīgu paputināšanu un tās eksportspējas samazināšanu.

Paši uzņēmumu vadītāji savā starpā jau ir izkalkulējuši, cik viņiem izmaksātu savas ražotnes pārcelšana uz Baltkrieviju vai uz Ukrainu. Ir konkrēti aprēķini un ir zināms, ka, pavasarī kārtīgi ražojot un uzkrājot preci noliktavās, trīs vasaras mēnešu laikā var visu ražotni pārvietot uz Baltkrieviju vai uz Ukrainu un ražot tur, jo aprēķini rāda, ka tur valsts eksportspējīgu nozari atbalsta daudz vairāk, nekā to Latvijā dara mūsu valdība. Un atbildība par to ir jāuzņemas ne tik daudz valdībai, bet gan atbildīgajam ministram – Rozes kungam.

Visnotaļ dīvaina šķiet Zemkopības ministrijas bezdarbība vēl vienā ļoti eksportspējīgā nozarē – kokrūpniecībā. Arvien vairāk mazo un vidējo uzņēmumu šajā nozarē pārtrauc savu darbību vai to sašaurina. Šīs nozares eksportapjomi krītas, savukārt monopolists – “Latvijas valsts meži” – audzē muskuļus un var lepoties pat ar gandrīz simts miljonu latu lielu peļņu.

Neesam dzirdējuši nevienu ierosinājumu ne no ministra, ne no ministrijas puses par to, kā atbalstīt šīs eksportspējīgās nozares tālāko attīstību. To gan nekā citādi nevar nodēvēt kā vien par apzinātu kokrūpniecības nozares gremdēšanu, tikai paliek jautājums: kam tas ir izdevīgi šajā gadījumā?

Un visbeidzot es vēlos vērst jūsu uzmanību uz jau vairākus mēnešus ilgušo krīzi piena ražošanā, kas var novest pie šīs nozares izputināšanas. Tajā pašā laikā, kad, samazinoties piena iepirkuma cenai, zemnieku saimniecības vairs nav spējīgas nomaksāt kredītprocentus un nodrošināt saimniecības darbību ar nepieciešamajiem resursiem, mēs redzam, ka piena cenas un piena produktu cenas veikalos nekādā veidā nesamazinās, bet ministrs ir noteicis vai ieteicis, ka būtu laiks pievērsties aitkopībai un augļkopībai. Nu tas ir diezgan dīvains ierosinājums par augļkopību, jo mēs taču zinām, ka arī viņa atbildības sfērā esošajā augļkopībā pagājušajā gadā un šogad izplatās bakteriālā iedega un ka tā vēl nav apstādināta.

Vēl dīvaināks izklausās ministra aicinājums piensaimniekiem pievērsties aitkopībai. Nez kā Roze ir iedomājies to zemnieku pievēršanos aitkopībai, kuri par kredītlīdzekļiem ir jau iegādājušies govju slaukšanas iekārtas un piena dzesētājus? Kādā veidā viņi to varēs izmantot aitkopībā?

Un vai Roze ir padomājis par to, kas notiks pēc tam, kad arī šīs nozares paputēs Zemkopības ministrijas bezdarbības dēļ? Tik vien atliks, kā kārtējo reizi atstāt slīcēju glābšanu viņu pašu rokās…

Taču, atstājot slīcēju glābšanu viņu pašu rokās, taisnība būs tam zemniekam, kas “piena dumpja” laikā Doma laukumā stāvēja ar plakātu rokā, uz kura bija rakstīts: “Iznīdēšu latviskos laukus, un latvieši iznīks paši, tad es ieiešu vēsturē.” Zem tā paraksts: “Mārtiņš Roze – ministrs likvidators.”

Un tā jau ir realitāte! To redzam pēc zemnieku saimniecību iesūtītajiem datiem. Piemēra labad salīdzināšu cenas. Laika periods – pagājušā gada (2007.gada) maijs un šā gada (2008.gada) maijs. Lopkopjiem nepieciešamo graudaugu cenas pirms gada bija 93 lati par tonnu, pašlaik – 229 lati par tonnu. Atšķirību jūt jebkurš.

Šogad, 2008.gadā, minerālmēsli, kas arī ir nepieciešami lopkopjiem, maksā jau 260 latu, bet gadu iepriekš tie maksāja tikai 160 latu. Tātad ir 100 latu liels cenas pie­augums.

Jebkurš zina (nav jābūt lopkopim, lai to zinātu!), ka dīzeļdegvielas cena ir strauji pieaugusi. Arī pats darbaspēks maksā dārgāk tiem lopkopjiem, kas tiešām nodarbojas ar reālu ražošanu, nevis ar piemājas saimniecību.

Straujais pieaugums dažādās izdevumu pozīcijās, ar kurām jāsaskaras zemnieku saimniecībām, notiek laikā, kad piena iepirkuma cenas krītas. Pagājušajā gadā tās bija no 160 līdz 187 latiem par tonnu, bet šogad maija beigās tās nokritās līdz 110–185 latiem par tonnu. Tātad tās ir vai nu vēl zemākas, vai tādas pašas kā gadu iepriekš. Savukārt izmaksas ir dubultojušās daudzās pozīcijās!

Var jau teikt, ka tās ir kaut kādas globālā tirgus tendences un ka tas viss ietekmē to, kas notiek Latvijā. Protams, neapšaubāmi. Bet atbildīgā ministra, šajā gadījumā – Mārtiņa Rozes, spēkos ir atbalstīt krīzē esošo nozari un piedāvāt risinājumus, nevis ar skaļiem paziņojumiem pielikt treknu punktu tās pastāvēšanai.

Šobrīd, pēc Doma laukumā rīkotās piensaimnieku akcijas un mistiskās nakts sarunas ar premjeru, Roze ir iesaistījies vismaz diskusijā ar zemniekiem un risinājuma meklēšanā. Taču tas nenotiek tik kaismīgi, cik kaismīgi ministrs ir gatavs atbalstīt Meža attīstības fonda līdzekļu nonākšanu ar savas partijas biedru tēla spodrināšanu saistītu firmu rokās, un arī ne tik kaismīgi, cik kaismīgi ministrs nododas savam hobijam – fotografēšanai. Bet tas jau nekas, jo dzīvojam mēs Greizo spoguļu karaļvalstī, kur ministrs nevis rūpējas par savā atbildībā esošo nozaru attīstību, bet gan svētlaimīgā bezrūpībā dziļāk iesēžas savā krēslā un plāno, kurai nozarei pievērsties, kad arī šī būs izputināta.

Kolēģi! Partija “Jaunais laiks” uzskata, ka Rozem ir jāuzņemas atbildība par Zemkopības ministrijas sešu gadu bilanci. Par cukura nozares iznīcināšanu, par kokrūpniecības nozares gremdēšanu, par zvejniecības nozares degradāciju un par piena nozares izputināšanu.

Ir pienācis laiks apturēt Rozes uzvaras gājienu zemkopības nozaru iznīcināšanā!

Aicinu jūs atbalstīt Mārtiņa Rozes demisijas pieprasījumu! Atbalstot Rozes palikšanu amatā, jūs uzņematies atbildību par visu to, kas noticis un īstenībā vēl arī notiks viņa pakļautībā esošajās nozarēs. Kaut gan daudz jau nekas nav palicis pēc tiem sešiem gadiem, kad Mārtiņš Roze ir bijis šajā ministra krēslā.

Tā ka es aicinu tiešām tam pielikt punktu un ļaut kādam spējīgam cilvēkam no tās pašas Zemnieku savienības uzņemties atbildību par šīm visnotaļ svarīgajām nozarēm un ļaut tām attīstīties, nevis ļaut ministram Rozem tās nogremdēt! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Sākam debates. Debatēs vārds deputātei Annai Seilei.

A.Seile (partijas “Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie deputāti! Šodien ir tāda ļoti nopietna diena – jārunā par zemniecību, par to cilvēku turpmāko likteni, kuri dzīvo laukos. Mēs jau visi pēdējā laikā dzirdam, ka latviešu zemniekiem ir trīs galvenie ienaidnieki: viens ienaidnieks – sauss pavasaris, otrs – lietains rudens un trešais – ziema bez sniega.

Šo ienaidnieku sarakstā nav ne reizi minēts zemkopības ministrs. Un pareizi jau vien ir, jo viņš nevarētu būt ienaidnieks, būdams šādā postenī. Bet, ja ministra līdzšinējais darbs drīzāk varētu tikt saukts par bezdarbību, tad, protams, lauksaimnieku organizācijas ļoti rūpīgi šo jautājumu pārdomā, un nu jau, neticēdamas vairs tiem solījumiem, ko ministrs vairākkārt ir devis tām, tās jau vēršas vairāk pie Saeimas. Tā, piemēram, līdz Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai un arī Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai ir nonācis Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes iesniegums, kurā ir lūgums izdarīt labvēlīgus grozījumus likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kuri mazliet atvieglinātu zemnieku likteni šajā grūtajā laikā, kad degvielas cenas ceļas gandrīz vai bezprātīgi un nav nekādu reālu pasākumu.

Mēs esam deputātu vārdā vērsušies pie Ministru prezidenta: “Lūdzu, palīdziet, jo ir jāveic kādi konkrēti pasākumi, un to nevar izdarīt atsevišķi deputāti, šeit ir jāiejaucas Ministru kabinetam!” Un vēl pirms tam, kad bija notikusi tā liktenīgā sadursme ielu krustojumā, Ministru prezidents Ivars Godmanis bija uzdevis finanšu ministram Slakterim un zemkopības ministram Rozem izvērtēt Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas jau 29.aprīlī iesniegtos priekšlikumus saistībā ar situācijas uzlabošanu piensaimniecībā, sagatavot grozījumus attiecīgajos normatīvajos aktos un iesniegt tos Ministru kabinetam izskatīšanai sēdē. Nu nav iesniegti šādi priekšlikumi! Līdz Saeimai tie vēl nav nonākuši kopš šā datuma – 29.aprīļa.

Kas tad atliek? Tad tās lauku “sedzacītes”, kas ražo pienu, izlēma, ka ir jārīkojas tā kā Raiņa Baibiņai, un, nedaudz pārfrāzējot “Pūt, vējiņi!” citātu, varētu teikt, ka “pati acis sev atsedzu, lai tu redzi (tas laikam ministram adresēts!), kā tās mirdz, piena litrus izdalot”. Bet viņām par šo piena litru dalīšanu Doma laukumā bija jāsamaksā 12 tūkstoši, jo viltīgās zemnieces taču varēja izraisīt kaut ko ļoti ļaunu – varbūt nogāzt baznīcai kādu torni –, un te nu bija vajadzīga pamatīga apsardze. Tiekoties ar šīm zemniecēm, mēs konstatējām, ka viņas neko šausmīgi ļaunu nebija domājušas, bet ar asarām acīs tik tiešām dabūja samaksāt 12 tūkstošus. Es ceru, ka tiks publiskots tas rēķins, kas tika zemniecēm piestādīts par uzturēšanos Doma laukumā. Viņas nesaprata: “Vai tad mēs savas galvaspilsētas centrā, Doma laukumā, nevarējām atnākt un pabarot ļaudis, kuri tur stāvēja lielā rindā?!”

Protams, tās neizdarības, kas līdz šim ir bijušas, jau Latkovska kungs uzskaitīja, un tāpēc pārāk gari es pie tām nepakavēšos. Pēdējā laikā Rozes kungs tik tiešām ir devis ļoti, ļoti daudzus solījumus, bet šiem solījumiem jau vairs netic zemnieki, lauku ļaudis.

Viens no, manuprāt, pašiem galvenajiem jautājumiem, kura risināšana mums vēl stāv priekšā un kuru tā aktualitātes dēļ būtu vajadzējis jau risināt, ir zemnieku kooperācijas jautājums, lai piena ražotāji, piena pārstrādātāji savos uzņēmumos varētu paši iegūt peļņu un iegādāties (vai arī uzcelt no jauna) piena pārstrādes uzņēmumu. Tas ir visiem skaidrs, ka, tikai sadarbojoties ar piena pārstrādātāju, piena ražotājs varētu gūt kaut cik normālu peļņu un viņam tiktu maksāti nevis 17 santīmi, bet vismaz normāla cena – kaut vai 25 santīmu apmērā –, kas varbūt varētu segt ražošanas pašizmaksu. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgs ne tikai atbalsts vārdos; ir vajadzīgas arī konkrētas izmaiņas likumdošanas aktos un valsts budžetā, lai tiktu dots valsts galvojums šīs kooperācijas attīstībai.

Protams, ir arī pārkāpumi (es domāju, ka tie ir ļoti nozīmīgi) – Meža attīstības fonda naudu izmantot dažādiem reklāmas pasākumiem. Ne tādam mērķim bija domāta Meža attīstības fonda naudas iedalīšana!

Tāpēc, lai nu cik žēl ir zemkopības ministra, es uzskatu, ka viņam sen jau vajadzēja atmosties un saņemties, un es aicinu balsot “par” Rozes kunga demisiju, kaut arī viņš ir no Talsiem un arī es esmu no Talsiem.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Artim Kamparam.

A.Kampars (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienītie kolēģi! Neapšaubāmi, viena lieta ir tā, ka Roze šajā valdībā ir viens no redzamākajiem ministriem, ņemot vērā pārējo ministru neredzamību vai bezdarbību. Diemžēl gan jāteic, ka redzamākais viņš ir negatīvā nozīmē, jo šogad tieši Rozes kunga vadītās ministrijas darbu (vai nedarbu) dēļ ir notikušas divas Saeimas sēdes, ir arī vairāki protesta pasākumi notikuši, to skaitā arī tepat blakus – Doma laukumā. Un tomēr ministrs Roze kā sēdējis, tā sēž – kluss un mierīgs! Nav nedz rīcības, nedz idejas!

Kolēģi! Es atgādināšu jums pagājušo ārkārtas sēdi, kurā mēs runājām par Latvijas ekonomikas problēmām un kurā piedalījās arī premjers, un kurā mēs diezgan plaši diskutējām par to, kā Latvijas ekonomika attīstīsies tuvākajos gados. Un atļaušos jums atgādināt manis minētos skaitļus par vairākām nozarēm. Dati bija apkopoti un bija pietiekami precīzi, to skaitā bija arī informācija no Centrālās statistikas pārvaldes. Tomēr ministrs Roze diemžēl nedz publiski, nedz personīgi nav reaģējis… nav atradis par vajadzīgu šos jautājumus nedz kaut kādā veidā komentēt, nedz risināt. Tāpēc atļaujiet man šeit vēlreiz atgādināt tās lietas, kuras, manuprāt, joprojām ir aktuālas.

Pirmā lieta – būtiskais eksporta kritums meža nozarē. Savukārt valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” peļņa pagājušajā gadā bija 96 miljoni latu, apgrozījums – 163 miljoni latu. Ir 28 miljoni latu samaksāti valstij kā dividendes… kā šā uzņēmuma īpašniekam. Rozes kungs, kur ir 68 miljoni latu, kas šajā ekonomiskajā situācijā, manuprāt, būtu ļoti liela un ļoti svarīga summa nozares atbalstam?

Otrā lieta – ministra ignorējošā attieksme pret zvejniekiem, zivju pārstrādātājiem laikā, kad kuģi ar Eiropas Savienības atbalstu tiek sagriezti, bet jauniem nauda netiek dota. Atkal – ko dara ministrs? Ministrs ciniskā veidā, kā to redzam presē, nevis mēģina iedot kādu ideju, kā šo situāciju atrisināt, bet – tieši otrādi! – uzbrūk zivsaimniekiem, nosaukdams viņus, nu, es teikšu, diezgan nepiedienīgos vārdos.

Trešā lieta – ministra attieksme pret piensaimniekiem ir tāda pati kā pret zobu sāpēm. Laikā, kad iepirkuma cena objektīvi pasaulē strauji krīt, ministrs Roze nevis aktīvi atbalsta mūsu cilvēkus, bet gan ilgstoši cenšas viņus paciest kā tādu sastrutojušu zobu, ar ko ir diemžēl jāsadzīvo, bet kam palīdzēt viņš būtiski nevēlas.

Kolēģi, man tiešām reizēm jau trūkst spēka par to runāt un runāt, un runāt. Mārtiņam Rozem acīmredzot šīs problēmas ir kā pīlei ūdens. Arī sabiedrības viedoklis Mārtiņam Rozem ir kā pīlei ūdens. Arī Latvijas intereses Eiropas Komisijā ir Mārtiņam Rozem kā pīlei ūdens. Joprojām! Bet varbūt būsim drosmīgi un šodien nozari atbrīvosim no šīs vienaldzības un bezcerības? Izdarīsim to reiz, un esmu pārliecināts, ka vietā nāks cilvēks (no jūsu pašu vidus droši vien, koalīcija), kurš spēs kaut nedaudz šo nozari iekustināt!

Kolēģi, nu neļausimies!… Darīsim galu šai savu cilvēku bezcerībai un savu cilvēku iedzīšanai vienaldzībā un ekonomikas krišanai! Atbalstīsim Rozes kunga demisiju!

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātei Baibai Rivžai.

B.Rivža (ZZS frakcija).

Godātais Prezidij! Ministri! Deputāti! Es balsošu par ministra Mārtiņa Rozes palikšanu amatā un aicinu arī jūs to darīt, jo ministra atbrīvošana no amata situācijā, kad tiek meklēti risinājumi (un ir rasti tie!), mums nestu tikai ļaunumu.

Godātie deputāti! Sausā un bezkaislīgā teorija saka, ka ražošana notiek cikliski. Tātad ražošanas attīstība ir cikliska visās nozarēs. Un bija tā, ka vairākus gadus piena cena mums kāpa uz augšu, un šobrīd mēs izmisīgi meklējam risinājumus piena ražošanai. Un tā tas notiek arī visās citās nozarēs. No vienas puses, tas ir objektīvs process. Kāpēc tāda situācija ir izveidojusies? Kādi faktori to ir ietekmējuši? Pirmkārt, neapšaubāmi, to ietekmē starptautiskā situācija, jo arī tādas piena ražošanas lielvalstis kā Vācija un Nīderlande – arī šīs valstis! – pārdzīvo krīzes situāciju. Un, protams, tas ietekmē arī Latviju.

Ja runājam par Latviju, mums ir jāņem vērā, ka mums ir atšķirīgas zemnieku saimniecības: vienas ražo trīs tonnas piena, citas – desmit tonnas piena. Tās ir dažādas pēc lieluma, un, protams, katra no šīm saimniecību grupām pārstāv savas intereses, un šeit ir grūti vienoties. Un tas ir ļoti liels sasniegums, ka tomēr ražotāji šobrīd ir vienojušies, viņi redz savas vienošanās nepieciešamību.

Un tāpēc tas jautājums par kooperāciju ir šobrīd vienīgais, kas vēl jāatrisina, lai gan ražošanā, gan piena savākšanā mēs tās izmaksas samazinātu un padarītu efektīvāku šo procesu. Un par to jau arī ir panākta vienošanās. Cita lieta, ka valstij ir jāatbalsta šādi kooperatīvi. Un Zaļo un Zemnieku savienība ir stingri par to iestājusies.

Mēs saražojam vairāk nekā patērējam, un tāpēc mums ir jādomā par eksportu. Taču pirmām kārtām ir jādomā piena pārstrādātājiem, un, protams, mums labs piemērs ir Lietuva, kur ir labi eksportētāji, kas laikus ir par to domājuši. Taču arī šeit jau ir iestrādes, un arī eksporta jomā mums jau ir savi nodomu protokoli.

Trešais faktors ir ražošanas izmaksas, kas te tika pieminētas. Tik tiešām ir tā, ka lopbarības izmaksas sadārdzinās, energoresursu cenas pieaug, un tāpēc ir jāizvērtē energoresursu cenu kāpuma prognozes, kā arī iespējas palielināt akcīzes nodokļa atmaksas par izlietoto dīzeļdegvielu.

Tie visi ir kārtojami jautājumi.

Un šajā sakarā tiešām, kolēģi, gribu uzsvērt, ka Mārtiņš Roze pārvalda situāciju. Un ir meklēti risinājumi. Un pirmām kārtām tas ir aktīvs un konstruktīvs dialogs ar piensaimniekiem, ar Zemnieku saeimu, kā arī ar lauku atbalsta organizācijām. Tātad tas process ir pārvaldīts, tiek meklēti iespējamie risinājumi.

Ministrs ir uzrunājis, uzaicinājis arī zinātniekus sniegt priekšlikumus par govju ēdināšanas, ģenētikas jautājumiem, tehnoloģiju jautājumiem, par Subsīdiju nolikuma pilnīgošanu. Tāpat jāpiemin arī saimniekošanas dažādošanas iespēju apzināšana, kas, starp citu, ir ļoti nopietns jautājums. Lai gan viens otrs deputāts ar tādu kā smaidu par to runā, zemnieku saimniecībām tā ir papildu iespēja iegūt naudu, un tas jau ir ļoti svarīgi. Protams, mums ir jāsalīdzina resursi un iespējas. Taču arī tā ir viena no mūsu iespējām.

Un, runājot par Eiropu, jāteic, ka ministram ir paredzēta tikšanās ar Eiropas komisāri konkurences lietās Nelliju Krūzu. Tā ka, es domāju, arī šajā ziņā tomēr ir sperti soļi. Un tāpēc es aicinu ļaut ministram turpināt strādāt.

Paldies par uzmanību. (No zāles dep. K.Šadurskis: “Pareizi! Rivžu Rozes vietā!”)

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Vispirms es gribu pateikt paldies demisijas pieprasījuma iesniedzējiem – kaut vai tikai tāpēc, lai varētu šo tribīni izmantot dažu ieteikumu paušanai zemkopības ministram. Jo Eiropas lietu komisijā izskanējušie ieteikumi ne vienmēr tiek sadzirdēti.

Kā jūs zināt, Eiropas lietu komisijā mēs apstiprinām tās valdības pozīcijas, ar kādām uz Eiropas Savienības Ministru padomi dodas mūsu ministri. Un ne reizi vien mums ar zemkopības ministru ir sanākusi diezgan asa viedokļu apmaiņa – un ne jau tikai man vienam, bet praktiski lielākajai daļai Saeimas deputātu; izņēmums varbūt ir “Saskaņas Centrs”. (No zāles: “Ko tu muldi!”)

Tāpēc es uzskatu, ka mans pienākums ir izmantot šo tribīni, lai no šejienes paustu ieteikumus mūsu ministram (jo ir skaidrs, ka viņš turpinās darbu, un lai viņam veicas!), lai viņš šos ieteikumus tomēr fiksētu un respektētu.

Pirmais ieteikums, protams, ir par komunikāciju ar sabiedrību. Diemžēl Zemkopības ministrijas darbs ir ievērojami veicinājis eiroskepticismu. Cik man nākas dzirdēt katru dienu, pie visa vainīga esot Eiropas Savienība, visās mūsu ķibelēs vainojama esot Eiropas Savienība. Tā tas nav! Manuprāt, ministra pienākums būtu skaidrot sabiedrībai, ka ir arī tāda organizācija kā Pasaules Tirdzniecības organizācija, kura ar Eiropas Savienību ļoti bieži nonāk konfliktsituācijās, un ka pastāv vesela virkne dažādu lielu karteļu lobiju, kuriem Eiropas Savienības gaiteņos ir milzīga ietekme, un ka pret šiem lobijiem var vienoties tikai tad, ja pastāv veiksmīga sadarbība starp dažādām valstīm.

Pretī turēties šiem lobijiem pagaidām vēl Eiropas Savienība vairāk vai mazāk spēj tikai ģenētiski modificētas pārtikas un ģenētiski modificētu augu ievazāšanas jautājumā. Respektīvi, iebilst pret to. Taču daudzos citos jautājumos diemžēl Eiropas Komisija kapitulē.

Viens ministrs varbūt arī nav karotājs Eiropas Savienības Ministru padomē, tāpēc šī valstu sadarbība tomēr būtu jāuzlabo.

Eiropas Savienības dalībvalstu Ministru padomei ir risināmi daudzi un dažādi jautājumi. To skaitā, protams, ir arī jautājums par ģenētiski modificētu pārtiku un ģenētiski modificētiem augiem. Es aicinu ministru saglabāt šajā jautājumā stingru nostāju – tādu nostāju, kāda ir mūsu Saeimas Eiropas lietu komisijas vairākumam. Saeimas Eiropas lietu komisija vēršas pret ģenētiski modificētas pārtikas un ģenētiski modificētu augu masveida ievazāšanu Latvijā, ko, protams, grib panākt daudzas lielas pasaulē ietekmīgu pārtikas audzētāju lobiju grupas.

Aicinu ministru saglabāt stingru nostāju!

Un atgādināšu, ka praktiski vienīgā frakcija, kas Saeimas Eiropas lietu komisijā ir atbalstījusi ģenētiski modificēto augu masveida ievazāšanu Latvijā, ir frakcija “Saskaņas Centrs”. Nu vismaz tās pārstāvis Cilevičs balsoja “par”.

Tā ka, ministra kungs, es aicinu jūs ieklausīties šajos vārdos. Protams, es balsošu pret jūsu atstādināšanu no amata, taču aicinu jūs ieklausīties Saeimas Eiropas lietu komisijas viedoklī!

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Aleksandram Golubovam. (No zāles dep. J.Dobelis: “Nost ar okupāciju! Nost!”)

A.Golubovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Šodien mēs apspriežam jautājumu par neuzticības izteikšanu zemkopības ministram Mārtiņam Rozem. (No zāles: “Nevar būt!”) Šeit viņš sēž. Paskatīsimies uz viņu! Tas ir viens no tiem ministriem, kuri ir ilggadēji ministri pēdējās valdībās. Tas ir tas ministrs, kurš ievilka Latviju Eiropas Savienībā. Tas ir tas ministrs, kurš sarunās ar Eiropas Savienību neatrunāja nekādas preferences ne zemkopībai, ne lopkopībai, ne kam citam. Tas ir tas pats ministrs, kura darbības laikā likvidēja mūsu valstī cukura nozari. Līdz galam likvidēja! Tas ir tas pats ministrs, kurš izputināja cukurbiešu ražotājus. Tas ir tas pats ministrs, kurš pašreiz aicina nodarboties ar alternatīvo lauksaimniecību – audzēt strausus. Tas ir tas pats ministrs, kurš gandrīz likvidēja zivsaimniecību. Tas ir tas pats ministrs, kura laikā piena ražotāji (tie pašreiz sastāda piecpadsmito daļu no tā lopkopju skaita, kas bija 1990.gadā) nevar nodot pienu, jo Eiropa tam nedod kvotas. Šā ministra laikā!

Tas ir tas pats ministrs, un tas ir galvenais arguments! Padomājiet par to, ka mūsu statistikas datos vairs nav lauksaimniecības. Paskatieties pēdējos statistikas datus! Lauksaimniecības tur vairs nav! Tad nav jābūt arī šim ministram!

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Aigaram Štokenbergam.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Es negribētu gari kavēties pie tām lietām, kas te jau tika pateiktas. “Sabiedrība citai politikai” tieši tāpat kā iepriekšējie runātāji uzskata, ka ministram Mārtiņam Rozem, kurš (atšķirībā no ļoti daudziem citiem ministriem) jau sešus gadus ir savā amatā, būtu jāuzņemas pilna atbildība par to kritisko situāciju, kāda ir lauksaimniecībā, un jāatkāpjas no amata. Protams, vēl labāk būtu, ja uz atkāpšanos viņu aicinātu valdības vadītājs, bet no viņa to ir grūti sagaidīt, jo šīs valdības mazspēja kopumā, tajā skaitā nespēja lūgt nespējīgiem ministriem demisiju, jau ir pierādījusies.

Mēs uzskatām, ka Rozes kungs ir atbildīgs par lauksaimniecības politiku Latvijā pēdējo sešu gadu laikā, un it īpaši tas attiecas uz pasākumiem piena ražošanā un pārstrādes sektora konkurētspējas paaugstināšanā. Ministra Rozes līdzšinējā politika ir bijusi vienkārša: sadalīt Eiropas Savienības un Latvijas atbalsta līdzekļus laukiem tā, lai būtu pēc iespējas mazāk neapmierināto un, protams, būtu nodrošināts labs rezultāts nākamajās Saeimas vēlēšanās.

Krīze lauksaimniecībā – un ne tikai piensaimniecībā, bet arī zivrūpniecībā, kā te tika minēts, – pierāda, ka šī politika ir bijusi tuvredzīga un Latvijas lauksaimniecībai pēc būtības kaitnieciska, jo tā nerisina strukturālus jautājumus. Sešu gadu laikā praktiski nav notikusi nekāda pārstrādājošās rūpniecības konsolidācija un konkurētspējas paaugstināšana, un sekas mēs jau redzam, jo arī mūsu vietējā tirgū latviešu ražotās preces arvien vairāk izspiež mūsu kaimiņu ražojumi. Un tas attiecas ne tikai uz cukuru, bet tas attiecas arī, protams, uz pienu.

Lauksaimniecības sektorā joprojām ir dramatiski liels nelielo saimniecību īpatsvars, kuras izjūt nemitīgu spiedienu gan no lielo pārstrādātāju, gan no valsts kontrolējošo institūciju puses. Mēs domājam, ka Latvijai faktiski nav citas izejas kā vien orientēt savu lauksaimniecību uz efektīvu ražošanu. Līdz ar to tie līdzekļi, kas ir Zemkopības ministrijas rīcībā, būtu koncentrējami efektīvai lauksaimnieciskai ražošanai, nevis izmētājami pa dažādām programmām, kuru efektivitāte ir visai apšaubāma.

Vēl vairāk! Mēs domājam, ka Rozes kungs faktiski nav vienīgais vainīgais pie tā visa. Latvijā nav efektīvas lauku politikas. Tad, kad mēs runājam par Zemkopības ministriju, mēs parasti runājam par to, ka tieši Zemkopības ministrija ir atbildīga par visām problēmām laukos. Bet tas tā nav! Par pasta problēmām ir atbildīga Satiksmes ministrija, un arī par to, ka cilvēki nevar nokļūt uz darbu pilsētā, ir atbildīga Satiksmes ministrija.

Man jāsaka, ka ir arī ārkārtīgi maz instrumentu, ar kuriem varētu palīdzēt. Piemēram, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas rīcībā joprojām nav neviena struktūrfondu instrumenta, ar ko varētu risināt to cilvēku problēmas, kuri nespēs būt konkurētspējīgi un efektīvi strādājoši lauksaimnieki.

Te tika pieminēta Eiropas Savienība, un te nu ir divas lietas, ko es gribētu pateikt. Tās vēlreiz parāda, ka valdībai kopumā – ne tikai zemkopības ministram, bet arī valdības vadītājam un ārlietu ministram – ir aktīvi jāiesaistās Eiropas kopējo politiku veidošanā. Tas ir tieši valdības vadītāja un ārlietu ministra uzdevums, kā arī, protams, paša zemkopības ministra uzdevums – veidot Eiropas politikas tā, lai tās būtu efektīvas.

Tikai viens piemērs. Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka Eiropas Savienības lielākais izaicinājums 21.gadsimtā ir veidot konkurētspējīgu ekonomiku. Eiropas kopējā lauksaimniecības politika nekādā gadījumā nav efektīva. Gluži otrādi! Tā šķiež līdzekļus! Kaut vai viens piemērs Rivžas kundzei, kuru es cienu kā augstākās izglītības un zinātnes speciālisti. Runa ir par to, ka Eiropas Savienībā atbalsts tabakas audzētājiem ir lielāks nekā kopējās Eiropas Savienības programmas izglītībai un zinātnei. Un tieši par šīm lietām, manuprāt, valdības vadītājam un arī zemkopības ministram būtu katrreiz aktīvi jārunā un jāpiedāvā risinājumi.

Es aicinu viņus to darīt, jo man nav nekādu ilūziju. Protams, valdošais vairākums atkal paturēs savu ministru amatā. Un man nav arī nekādu ilūziju, tāpēc ka vienīgais cilvēks, pret kuru patiesi valdošā koalīcija… kura likteni tā gribētu šodien izlemt, ir Aleksejs Loskutovs.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Ingmāram Līdakam.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Cienījamie deputāti! Cienījamā opozīcija! Es jums pilnīgi un absolūti piekrītu, ka lauksaimniecības jomā problēmas ir visur, bet es nepiekrītu tam, ka ministra nomaiņa šīs problēmas tik tiešām tūdaļ atrisinās, jo es patiesi nezinu cilvēku, kuram būtu tāda brīnumnūjiņa, kas varētu šīs problēmas tiešām īsā laika periodā atrisināt. Laikam pats laiks ir tāds, ka šīs problēmas lauksaimniecībā ir neizbēgamas. Un tas varbūt tomēr zināmā mērā ir saistīts ar faktu, ka Latvijas lauku ļaudis pārāk ilgu laiku tika saņēmuši diezgan labu atbalstu. Salīdzinājumā ar Igauniju un ar Lietuvu mūsu lauksaimnieki, tieši sīkie lauksaimnieki, tika ļoti labi atbalstīti. Igaunijā šī sāpe ir jau pārsāpēta, turpretī Latvijā šī sāpe – tātad mazo saimniecību varbūt pārprofilēšanās vai pat bankrots – vēl ir priekšā. Igaunijā vairākums saimniecību tomēr ir lielas. Latvijā tas tā vēl nav. Un katrs šo pārmaiņu un izmaiņu periods tomēr ir saistīts ar neapmierinātību, ar problēmām, ar ļoti daudziem protestiem. Tas ir vienkārši loģiski!

Mārtiņš Roze, manuprāt, ir profesionālis, kurš ne tikai lieliski pārzina lauksaimniecības un mežsaimniecības nozaru nianses, bet arī mīl savu darbu. Un tad es domāju tā: ja kādam šķiet, ka rudzi druvā tā pašvaki vārpo, tad tas vēl nenozīmē, ka noteikti tā rudzu druva būtu pārarama un sējama no jauna. Drīzāk ir vairāk jāpamēslo, lai aug labāk. Un šinī gadījumā jebkuras diskusijas šeit, Saeimā, arī ministram ir tāds papildmēslojums, lai viņam darbs labāk veiktos. Es vismaz tā ceru.

Mārtiņš Roze grib runāt un arī runā ar nozares nevalstiskajām organizācijām un arī ar profesionāļiem, un es domāju, ka šobrīd būt par zemkopības ministru tik tiešām nav viegli un nav arī patīkami. Tā nu tas ir sanācis, ka dzīve laukos lielā mērā ir atkarīga no valstiskā atbalsta, un tādējādi zemkopības ministrs ir kļuvis arī par lauku labklājības ministru. Dažs, protams, uzskata, ka tas ir nepareizi un ka ir jāatbalsta tikai lielražošana un lielsaimnieki, turpretī es esmu gatavs balsot “par” Mārtiņa Rozes palikšanu amatā tieši tāpēc, ka viņam rūp ne tikai lauksaimnieciskā lielražošana, bet arī lauku cilvēks un lauku vides saglabāšana.

Bet kā vienīgo Mārtiņa Rozes nopietno trūkumu es saskatu viņa pārlieko iekaršanu diskusijās. Dažam Mārtiņš nepatīk, jo viņš ir pārāk tiešs, nepiekāpīgs un ass jebkurā diskusijā. Un tad nu es esmu gatavs atvainoties viņa vietā, ja kādreiz viņa runa ir bijusi pārāk tieša un aizskaroša, jo man ir laiks apdomāt katru vārdu, ko es saku, bet ministram ir jāstrādā. Viņam obligāti ir jāprot strādāt, nevis obligāti jāmāk skaisti runāt.

Es novēlu, protams, Mārtiņam Rozem iemācīties arī skaistāk runāt un vēlu veiksmi darbā!

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Nu kā jau to varēja gaidīt, šīs debates nav pārāk konstruktīvas, jo tomēr nav pretargumentu. Es negribu atkārtot to kritiku, kas tika vērsta pret ministru, bet es nekādus nopietnus pretargumentus tā arī nesadzirdēju. Atkārtot to visu diez vai ir vērts.

Ir skaidrs, ka koalīcija nu nekādā gadījumā nevar atzīt, ka ministram var būt nopietnas kļūdas un ka var būt arī labāks kandidāts šim amatam. Nu nē! Jo šī ir vislabākā koalīcija, šī ir vienīgā dzimtenes glābēju koalīcija, un par to liecina arī argumenti par labu ministram. Un par to gan es gribētu pāris vārdu pateikt – konkrēti par to, ko teica kolēģis Rasnača kungs. Viņš pieminēja arī manu vārdu, tāpēc man ir jāatbild. Un tas patiešām ir ļoti uzskatāmi redzams.

Ko dara Rasnača kungs? Viņš biedē radioklausītājus, jo šeit sēdošie deputāti jau visu labi saprot, bet radioklausītāji patiešām var noticēt tam, ka šīs starptautiskās korporācijas sapņo iekarot Latvijas tirgu ar saviem ģenētiski modificētajiem produktiem, un daži “sliktie” deputāti, tādi kā Cilevičs, kalpo šīm korporācijām un atvieglo tām šo uzdevumu. Nu frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK vienmēr tā rīkojas! Tā vienmēr meklē kaut kādus tautas ienaidniekus, kuri domā tikai par to, lai pārdotu Latviju Krievijai, un kuri izdomā vēl kaut kādus noziegumus pret latviešu tautu. Un līdz ar to šī frakcija tā attaisno savu ministru neprofesionālismu.

Šobrīd šīs sarunas temats ir cits, tāpēc es netaisos skaidrot savu un “Saskaņas Centra” nostāju attiecībā uz demo, es vienkārši gribētu uzsvērt, ka Rasnača kungs kārtējo reizi maldināja cilvēkus, kā to diemžēl gan viņš, gan citi frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK deputāti dara visai bieži.

Runājot par ministru. Cienījamie kolēģi! Vai jūs patiešām domājat, ka cilvēki visu laiku jums ticēs, ka lauksaimniecības ministrs Rozes kungs, ko es personiski visnotaļ cienu… Taču viņš slikti strādā, tāpēc minēt šādus argumentus, ka viņš ir vienīgais drosmīgais bruņinieks, kas aizsprosto ceļu šai kaitīgajai Frankenšteina pārtikai un ka tikai tāpēc vien viņam ir jāpaliek šajā amatā, jo kāds cits ministrs varētu atvērt šo ceļu šai kaitīgajai pārtikai, un tā tālāk. Nu, kolēģi, vai tas ir nopietni?

Mēs visi ļoti labi saprotam, ka jums ir jāturas kopā, jo nedrīkst nodot savus minis­trus, citādi, nedod Dievs, koalīcija tiks apdraudēta! Protams, tad tiks apdraudētas arī jūsu partiju personiskās intereses. Un tikai tāpēc jūs esat spiesti noliegt acīm redzamo un apgalvot, ka ministrs strādā labi, kaut gan ne tikai mēs, opozīcijas deputāti, bet visa Latvija redz, kā šis ministrs strādā.

Mēs balsosim saskaņā ar savu sirds­apziņu, jūs balsosiet pret savu sirdsapziņu, jo jūs ļoti labi saprotat, ka patiesībā būtu jābalso “par” un ka ir vajadzīgs jauns ministrs. Tas, kāpēc jūs to darāt, lai paliek jūsu pašu, kā saka, iekšējā lieta un vēlētāji lai pēc tam domā, kādi secinājumi no šāda balsojuma ir jāizdara.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie kolēģi! Protams, es neesmu laucinieks un neesmu arī liels speciālists zemkopībā. Runāšu kā patērētājs.

Rozes kungs ir ministrs jau sešus gadus. Visa mūsu tagadējā lauksaimniecības politika ir Rozes “laikmeta” rezultāts. Pirms sešiem gadiem Latvijā bija krējums, bet tagad mums ir krējuma produkti. Pirms sešiem gadiem Liepājā bija cukurfabrika, bet tagad Liepājā ir Cukura iela un bijušās cukurfabrikas drupas.

Man nesen zvanīja kāds zemnieks no Ventspils rajona un teica: “Kāpēc Zemkopības ministrija mēnešiem ilgi nemaksā hektāra subsīsijas?” Mēnešiem ilgi cilvēki nezina, kā lopus, teiksim tā… Viņi nezina, ko darīt ar savām govīm, – nokaut, pārdot vai darīt ko citu. Un tā tālāk.

Piemēram, Engure – sens zvejnieku pagasts. Tur nevar nopirkt zivis! Vistuvākā vieta, kur tās var nopirkt, ir Ragaciemā. Tāds ir rezultāts šai zvejniecības politikai! Un tā tālāk, un tā joprojām. Piemēram, Sabile. Visi zina, ka Sabile ir vienīgā vieta, kur Latvijā aug vīnogas. Tur ir gruzīnu vīns, tur ir franču vīns, bet Sabiles vīna nav, jo to neatļauj vara.

Man šķiet, ka visa mūsu lauksaimniecības politika ir kā krējuma produkts, bet man tas produkts negaršo.

Lūdzu atbalstīt Rozes kunga demisiju!

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Krišjānim Kariņam. (No zāles dep. J.Dobelis: “Vai dieniņ, vai dieniņ!”)

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Godājamie kolēģi! Ministri! Padomāsim mirkli, ko pavisam nesen mūsu kolēģis Līdakas kungs teica par savas partijas ministru Rozi. Viņš teica, ka pārmaiņu laikā bieži ir neapmierinātība un grūtības, bet gan jau viss ar laiku būs labi.

Par kādām pārmaiņām Līdakas kungs runāja? Līdakas kungs runāja par tām pārmaiņām, ka pastāv zemnieku saimniecības, ka cilvēki strādā laukos un ka visas šīs saimniecības pakāpeniski tiek likvidētas, ka visa rūpniecība un ražošana tiek likvidēta un ka cilvēki acīmredzot vairs laukos nedzīvos. Tātad viņš tagad aizstāv ministru, kura acīm redzamais virsuzdevums ir novadīt līdz galam lauku ražošanas iznīcināšanu. Un šī, man liekas, ir viena no pamata jeb fundamentālajām problēmām, kas mums sešus gadus ir bijusi pašam ministram Rozem un Zemkopības ministrijai. Un viņam, šķiet, pietrūkst to spēju, kādām politiķim ir jābūt…

Te runāja par viņa darbspējām, par to, ka viņš ir profesionālis. Viņš ilgus gadus pirms tam, iekams kļuva ministrs, tik tiešām ir bijis ierēdnis. Labs vai slikts ierēdnis – to lai pasaka viņa kolēģi, es nespēju par to spriest, bet atšķirību gan starp ierēdni un politiķi es esmu manījis šajos gados. Ierēdnim, iespējams, ir nepieciešama spēja saņemt uzdevumu un to izpildīt. Politiķim un ministram ir jābūt spējai arī pateikt, kāds būs rezultāts – kāds tad būs tas rezultāts, kura dēļ visi ministrijas ierēdņi strādā. Un Rozes kungs šajos sešos gados nekad nav skaidri pateicis, uz ko tad mēs Latvijā virzāmies, – vai mēs esam ceļā uz lauku ražošanas attīstīšanu vai uz lauku ražošanas iznīcināšanu? Kāda ir šī vīzija?

Ja mēs spriežam pēc darbiem, tad Latkovska kungs tos jau pašā savas runas sākumā uzskaitīja: cukurrūpniecība bija, bet vairs nav. Zvejniecība? Kādā stāvoklī ir zivkopība? Kādā stāvoklī ir graudkopība? Kādā stāvoklī ir piensaimniecība? Mēs visi tam sekojam līdzi un saprotam, ka viss ir vai nu iznīcināts, vai strauji slīd šajā virzienā. Tāpēc mums, Saeimas deputātiem, ir jāprasa no ministra vispirms skaidra vīzija un tad tās izpilde.

Draugi mīļie! Ja sešos gados cilvēks nav spējis saskatīt nākotnes vīziju, uz ko viņš virzās, ja viņa darba rezultāts ir tāds, ka viena nozare pēc otras iznīkst un cilvēki laukus – turklāt ne tikai laukus, bet arī mūsu valsti – pamet, tad mums steigšus vajag šo ministru nomainīt.

Kaut vai tas pats Līdakas kungs lai nāk viņa vietā, jo tiem lauku cilvēkiem, kuriem Zemkopības ministrijas darbība vai bezdarbība ir svarīga tieši ikdienā… viņiem ir ļoti no svara, ka viņi var kādam ticēt un ka šī ir tā vīzija, kuras vārdā mēs esam gatavi strādāt. Rozes kunga redzējumā šīs vīzijas nav. Ir, iespējams, kompetents ierēdnis, bet ministrs ir pavisam kas cits.

Un tāpēc, es domāju, tas nebūtu par daudz no Saeimas puses prasīts, lai šis ministrs tiktu nomainīts ar citu. Koalīcijā ir Zaļo un Zemnieku savienība, un tā droši vien no sava vidus varētu izvirzīt citu cilvēku, kuram būtu šis sākotnējais uzticības kredīts un kurš varētu pateikt to vīziju, uz ko tad mēs virzīsimies. Tā varētu būt kaut vai Rivžas kundze, kurai ir šī vīzija, tikai tai, kā saka, neļauj parādīties.

Es nezinu… Es esmu pārliecināts, ka katra partija, katra frakcija šajā Saeimā varētu atrast cilvēku, kuram būtu šāda pieņemama vīzija un kurš gribētu strādāt šajā virzienā. Taču esošais ministrs diemžēl savā darbībā ir pierādījis, ka viņam tādas vīzijas nav, un rezultāts ir tāds, ka, ja mēs turpināsim rīkoties šādā veidā, tad mēs pēc trim gadiem varēsim nosaukt vēl trīs nozares, kuras Latvijā bija agrāk, bet kuru nu vairs nav. Nostalģiski ir par to runāt un konstatēt, ka to vairs nav!

Es neatbalstu šādu rīcību. Es uzskatu, ka tā ir bezatbildīga rīcība no Saeimā ievēlēto deputātu puses. Es domāju, ka tas ir mūsu valstiskais uzdevums – gādāt par to, lai katrā nozarē būtu cilvēks, kurš zina, ko viņš grib, un kurš spēj to arī īstenot. Šajā gadījumā tas tā nav.

Aicinu atbalstīt Rozes kunga demisiju.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Aleksandram Golubovam, otro reizi.

A.Golubovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Es runāju otro reizi, un es sapratu, ka mēs šodien gribam izteikt neuzticību zemkopības ministram. Šis ministrs nedomā ne vien kopumā par visu lauksaimniecību, bet viņš nedomā arī par zemsaimniecību (No zāles: “Kas ir zemsaimniecība?”), kā tam vajadzētu izrietēt no viņa amata nosaukuma… Viņš nedomā ne par lopkopību, ne par zirgkopību, ne par zivsaimniecību. Par zirgiem šodien runāja Veldres kungs, aizsardzības ministrs. Viņa vadītā ministrija jau pārvēršas par izklaides ministriju. Nu tad atdosim varbūt viņam visu to, kas ir saistīts ar dzīvniekiem, jo viņš ir veterinārs, viņš saprot šo jomu! Atdosim! Tad šajā gadījumā mūsu zemkopības ministrs varbūt padomās par zemi, par zemniekiem, par ko viņš pašreiz nedomā!

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Ingmāram Līdakam, otro reizi.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Cienījamais Kariņa kungs! Es, protams, tikai pāris vārdu pateikšu par vīziju, jo es nezinu skaitļus, taču domāju, ka Rozes kungs pats jūs tūdaļ apbērs ar šiem skaitļiem.

Es nesen devos pa Zemgali tādā diezgan pagarā braucienā. Es diezgan daudz esmu braukājis pa Latviju, un šogad es biju ļoti pārsteigts, ka Zemgalē praktiski neapsētu lauku nav… (No zāles dep. A.Ziedone-Kantāne: “Zemgalē vienmēr ir bijuši apsēti lauki!”) Pirms trim gadiem tajā pašā Rundāles pusē bija ļoti daudz neapsētu lauku.

Es braucu pa šiem laukiem un domāju, ka viena vīzija, vismaz Zemgalē, jau ir sasniegta – lauki ir apsēti – un ka tūdaļ pat tīri politiski būs jālemj par to, kā šos laukus padarīt humānus, kā šīs lauku platības tagad safragmentēt, atstājot kādu vietiņu arī dabai.

Par vienu konkrētu vīziju ir ārkārtīgi grūti runāt, un tāpēc jau mēs šeit sēžam, lai šīs vīzijas mainītu. Mums katram var būt sava vīzija. Es nedomāju, ka var būt tikai viens strikti noteikts plāns, pēc kura viss notiek. Lai pabraukātu pa Latvijas mežiem pirms pieciem gadiem, to varēja izdarīt tikai ar ļoti labu apvidus mašīnu. Tagad ar diezgan normālu mašīnu var braukt pa jaunuzbūvētiem ceļiem, no kuriem ir redzams, ka cirsmu vietā zaļo jaunaudzes – cik tiek izcirsts, tik tiek iestādīts, pat vairāk tiek iestādīts…

Ir šī vīzija, un es to saredzu!

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Staņislavam Šķesteram.

S.Šķesters (ZZS frakcija).

Augsti godātais Prezidij! Kolēģi! Cienījamie ministri!

Man šodien ir dots liels un grūts uzdevums – runāt par nozari, kura ir ļoti daudzšķautņaina, ļoti specifiska, smaga… Esmu ilgus gadus nostrādājis lauksaimniecībā, tāpēc teikšu, ka tā ir viena no pašām nozīmīgākajām un grūtākajām nozarēm. Es domāju, ka daudzi kolēģi, kuri šodien te atrodas un kuri paši ir nodarbojušies ar lauksaimniecību, zina, ka faktiski Zemkopības ministrijai ir uzticēts ļoti nozīmīgs sektors, kas laukos aptver visas šīs trīs pamatnozares: tā ir zemkopība, tā ir mežsaimniecība un tā ir zivsaimniecība. Diemžēl šīm nozarēm ir jābūt specifiskai pieejai, jo visas šīs nozares ļoti lielā mērā ir atkarīgas no laika apstākļiem, no dabas. Es teikšu, ka tās ir pat vienīgās nozares, kurās cilvēki strādā bez jumta, jo visām pārējām ir ēkas, būves un tamlīdzīgi.

Tagad es domāju, ka mēs, kolēģi, šodien varam runāt par lauksaimniecības attīstību tādā kontekstā, kā tā motivē ne tikai lauksaimniecības produkcijas ražošanu, intensīvu ražošanu, bet arī par to, kā tā motivēs cilvēkus, kuri dzīvo laukos, nodarboties ar šo ražošanu un apsaimniekot šīs platības, kur viņi dzīvo. Tāpēc Zaļo un Zemnieku savienībai vienmēr bijis šis uzstādījums, ka laukos ir jādzīvo cilvēkiem, jāstrādā gan mazajiem, gan vidējiem, gan lielajiem uzņēmējiem, un atkarībā no tā, kā viņi prot šo darbu veikt, tādi arī rezultāti viņiem būs. Intensīvā lauksaimniecība notiek šodien reģionos, kur tā ir pieļaujama. Graudkopība mums šodien ir Zemgales auglīgajās zemēs, savukārt lopkopība ir pārsvarā tajos reģionos, kur zemes reljefs ir ļoti nelīdzens un zemes auglība nav tik liela kā auglīgākajos reģionos.

Šodien zemniekiem ir izvēles brīvība, tomēr valstij un tieši Zemkopības ministrijai ir jārada priekšnosacījumi uzņēmēju veiksmīgai darbībai tieši laukos. Tāpēc Zemkopības ministrija ir tagad izstrādājusi virkni lauku attīstības programmu, lai atbalstītu lauksaimniecības attīstību valstī kopumā un arī reģionos. Zemkopības ministrs ir uzsācis arī zināmu cīņu: attiecīgu darbu viņš veic Eiropas Savienības institūcijās, lai izlīdzinātu to netaisnīgo, nevienlīdzīgo sistēmu – zemnieku atbalsta sistēmu, kura ir varbūt radusies sakarā ar mūsu saistībām, kādas uzņēmāmies, iestājoties Eiropas Savienībā. Ir skaidrs, ka mūsu zemnieks šodien cieš, jo šis tirgus diemžēl ir atvērts Eiropas Savienības iekšienē, un, saņemot divas trīs reizes mazāku tiešo atbalstu, mūsu zemnieks jau automātiski nonāk tādā situācijā, ka šajā tirgū konkurēt ir grūti.

Latvijā pamatnozares, ar ko nodarbojas, tomēr ir standarta – piena, gaļas un graudu ražošana. Taču mūsu ministrija un ministra kungs atbalsta arī netradicionālās lauksaimniecības nozares, kuras ir videi draudzīgas, un atbalsts šīm nozarēm tiek sniegts gan ar nacionālām subsīdijām, gan no Eiropas strukturālajiem fondiem. Tātad tie cilvēki, tie zemnieki, kuri strādā laukos šodien, var reāli saņemt šo atbalstu.

Dažus vārdus es gribētu teikt par reģionālo politiku mūsu valstī. Ja runā par Zemkopības ministriju, tad jāteic, ka tā jau sen ir veikusi reģionālo reformu. Valstī izveidoti deviņi reģioni, un visi šie reģioni tiek atbalstīti. Šis atbalsta mehānisms ietver izlīdzināšanu un arī struktūrfondu un subsīdijas līdzekļu kvotēšanu. Šie mazāk atbalstāmo apvidu saņemtie maksājumi arī ir veicinājuši to reģionu attīstību, kurus mēdz saukt par nelabvēlīgiem reģioniem. Man pašam bija prieks šajās dienās tikties ar zemniekiem, kuri tiešām ir iegādājušies tehniku, inventāru un citas lietas par tiem līdzekļiem, kas varbūt nāk no tieši šiem tā saucamajiem platību maksājumiem. Citādākā situācijā viņi varbūt nebūtu šādu iespēju raduši.

Par piena nozari valstī. Skaidrs, ka zemniekam, lauksaimniekam ienākumi no piena ir viens no reālākajiem ienākumu avotiem, jo samaksa nāk katras 15 dienas mēnesī. Savukārt tad, ja audzē liellopus vai citus mājdzīvniekus, samaksa, protams, nāks pēc pusotra gada. Faktiski zemnieks visu laiku kreditē pats sevi, jo atalgojumu par savu darbu viņš saņems pēc pusotra gada. Atrodiet vēl vienu nozari, kura tik ilgi varētu kreditēt šo iespēju!

Tāpēc es domāju, ka tas nav prātīgi – šodien zemnieku vainot pie tā, ka veikalos ir šīs augstās cenas. Ministrs ir uzsācis darbu, lai sakārtotu šo sistēmu. Ne tikai piena ražotāji un pārstrādātāji būtu vainojami pie šīs sistēmas. Es domāju, ka liela daļa vainas jāuzņemas arī pārdevējiem un tirgotājiem.

Visu vainu mēs jau varam novelt uz zemkopības ministru… Bet, kā jau te minēja kolēģi, ir šī kopējā lauku politika, kurā primāra ir ne tikai lauksaimnieciskā ražošana, bet arī viss pārējais sektors, kas ir vajadzīgs gan pilsētniekam, gan lauciniekam savā mājā. Es domāju, ka ir jāskatās globāli uz šiem jautājumiem un ka mēs nevaram teikt, ka cenu pieaugums gan degvielai, gan minerālmēsliem par vairāk nekā 30 procentiem un elektroenerģijas sadārdzinājums par vairāk nekā 30 procentiem… ka tas viss ir izraisījis to, ka zemnieks, lauksaimnieks nenopelna tik, cik viņš varētu nopelnīt. Skaidrs, ka kredīta procenti un visas šīs lietas ir saistītas ar to… Ministrs un ministrija strādā, lai rastu kompromisu un atrisinātu jautājumu saistībā ar piena iepirkšanu.

Es teikšu to, ka tomēr visgrūtāk ir mazajam un vidējam zemniekam, jo no pārstrādātāju puses bija nevēlēšanās iepirkt pienu, ko šie zemnieki saražo. Un tāpēc ir izstrādāta šī kooperācijas atbalsta shēma, un tuvākajā laikā tā tiks iedarbināta. Lūdzu arī pārējās ministrijas aktīvi atbalstīt lauku problēmu risināšanu, un tādā veidā mēs, kopīgi strādājot, varēsim uzlabot lauku cilvēku dzīves līmeni.

Lūdzu ļaut ministram turpināt strādāt un uzlabot savu darbu. Ir skaidrs, ka ir jāizsaka arī kritika un piezīmes. Katram no mums taču ir kļūdas, ja mēs strādājam.

Aicinu tomēr balsot pret zemkopības ministra Mārtiņa Rozes demisiju.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Vārds zemkopības ministram Mārtiņam Rozem.

M.Roze (zemkopības ministrs).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidij! Deputāti! Domubiedri un savādāk domājošie!

Šodien mēs tiešām atkal pievēršamies vienai no Latvijas tautsaimniecībai un Latvijas pastāvēšanai nozīmīgām nozarēm. Faktiski – pat vairākām nozarēm, kuras ir Zemkopības ministrijas un manā, kā jau ministra, pārraudzībā. Un tā ir lauksaimniecība, tā ir zivsaimniecība, tā ir mežsaimniecība. Jā, klāt varam pielikt vēl arī lauku attīstību, arīdzan pārtikas ražošanu un pārtikas drošību.

Tiešām, laikam kādam ir īpašs naids pret Latvijas lauku iedzīvotājiem, ja tiek noniecināts tas, ko Latvijas lauku iedzīvotāji, Latvijas saimnieki, mežsaimnieki, zivsaimnieki ir panākuši.

Šodien izskanēja vairāki apgalvojumi, kurus es vēlētos mazlietiņ komentēt.

Sākšu ar iestāšanās sarunām Eiropas Savienībā.

Jā, mēs sākām no ļoti neizdevīgas pozīcijas, jo tanī laikā dažādu iemeslu dēļ Latvijas tautsaimniecības statistiskie rādītāji bija ļoti bēdīgi. Taču, pastāvot ļoti ciešai sadarbībai starp lauksaimnieku organizācijām (jo tieši tanī brīdī izveidojās Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome kā vienots lauksaimnieku viedokļa paudējs, viena no spēcīgākajām organizācijām) un arīdzan sadarbībai ar mūsu kolēģiem no pārējām Baltijas valstīm (jo Eiropas Savienība – tas nav kaut kāds atsevišķs veidojums, tā ir valstu savienība), mums izdevās panākt maksājumus, kas bija apmēram 1,4 reizes lielāki nekā tie, kas bija atspoguļoti statistikā.

Vēlos pateikt arī to, ka Latvija ir vienmēr bijusi visveiksmīgākā valsts attiecībā uz Eiropas fondu izmantošanu lauksaimniecībā un lauku attīstībā. Jā, protams, tur ir arīdzan manu priekšgājēju, kolēģu, nopelns. Latvija SAPARD līdzekļus izmantoja visveiksmīgāk, simtprocentīgi. Tādu rezultātu nav parādījusi neviena no citām Eiropas Savienības valstīm.

Ja paskatāmies uz struktūrfondu izmantošanu un to efektivitātes novērtējumu laika posmā no 2004.gada līdz 2007.gadam, tad redzam arīdzan to, ka Lauksaimniecības fonds ir vienīgais, kurš ir Latvijā izmantots simtprocentīgi. Šī nauda ir nonākusi Latvijas lauku uzņēmējiem.

Vēl. Šķestera kungs pieminēja mazāk labvēlīgos apvidus. Eiropas Komisijas nosacījums bija, ka valstī nedrīkst būt vairāk par 30 procentiem šādu apvidu, kuriem varētu pienākties Eiropas papildu maksājumi. Pateicoties Zemkopības ministrijas darbībai un arīdzan tai palīdzībai, ko tanī laikā sniedza Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, Ekonomikas ministrija un Ārlietu ministrija, mums izdevās panākt šo skaitli – 75 procentus. Sakiet, vai tā ir liela starpība, ja Eiropas papildu maksājumus saņem nevis 30 procenti teritorijas, bet gan 75 procenti? Manuprāt, tā ir ļoti liela starpība.

Attiecībā uz Eiropas Savienību un Zemkopības ministriju jāuzsver arī tas, ka Lauku atbalsta dienests ir Latvijā pirmā institūcija, kurā ir iespējams uz Eiropas maksājumiem pieteikties elektroniski, neizejot no sava biroja, neizejot no savas mājas. Pieteikties var, arī apciemojot visos pagastos esošos konsultantus lauksaimniecības un lauku attīstības jautājumos.

Tiem, kas pieteikušies šajā shēmā, ir iespējams saņemt 18 dažādus maksājumus. Ar vienu pieteikumu, neizejot no savām mājām!

Es vēlos arī piebilst, ka šāda situācija ir savā ziņā unikāla visā Eiropas Savienībā: no visām 27 valstīm tikai četrās ir šāda iespēja.

Jau šajā gadā apmēram 12 procenti no visām platībām ir deklarētas elektroniskā veidā. Tas vienkārši nozīmē to, ka šajos gados gan mūsu institūcijas, gan – un to es varētu īpaši uzsvērt! – arī mūsu lauksaimnieki, mūsu ražotāji, ir kļuvuši stipri vien izglītotāki un efektīvāki.

Tālāk. Par katras nozares attīstību. Šeit vairākkārt izskanēja dažādi viedokļi. Vienā brīdī – piensaimniecība, nākamajā brīdī – graudkopība… Bet jāatceras, ka lauksaimniecība – tas ir kopējais organisms. Jā, pagājušais gads un vēl arīdzan šis gads ar augstajām graudu cenām ir ļoti izdevīgs graudu audzētājiem. Protams, tā nozare ir saistīta ar lopkopību, jo graudi – tas ir kā izejmateriāls. Protams, šeit nevar nepalikt sekas.

Par piensaimniecības attīstību. Piens ir vajadzīgs un būs vajadzīgs. Pasaulē pieprasījums pēc piena un piena produktiem tikai pieaug.

Diemžēl pagājušajā gadā pašu pārstrādes uzņēmumu (šajā gadījumā es gribētu teikt – lielo pārstrādes uzņēmumu) ārpus Latvijas saceltās ažiotāžas dēļ pieauga, ļoti būtiski pieauga, piena cenas, un šis fakts bija par iemeslu tam, ka saražotie gala­produkti daudzās valstīs – arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā un arīdzan diemžēl pie mums, Latvijā, – kļuva nespējīgi konkurēt pasaules tirgū. Tur nākas maksāt paaugstināto cenu, kāda ir, šeit, Latvijā.

Bieži vien man pārmet, saka, ka būtu jādara tieši tas, ko es daru. Īpaši tas attiecas uz šīs “ķēdes” sakārtošanu, kura sākas ar piena ražotāju un beidzas ar mums visiem kā piena patērētājiem.

Es domāju, ka Zaķa kungs neļaus man sameloties. Es biju viens no lielākajiem atbalstītājiem tam viedoklim, ka ir jābūt ļoti būtiskiem Konkurences likuma grozījumiem. Un tādi arīdzan tika pieņemti.

Es uzskatu, ka, iespējams, mums ir jāiet pat vēl tālāk – vēl striktāk jāregulē šīs attiecības starp pārtikas produktu ražotājiem un tirgotājiem, tā, lai neciestu galapatērētāji un, galvenais, lai ienākums tiktu godīgi sadalīts un nonāktu arīdzan pie sākotnējiem ražotājiem.

Es domāju, ka pašreiz ir ļoti aktīvs dialogs ne vien starp ministriju un piena nozari, bet arīdzan piena nozares iekšienē. Nekad agrāk piena ražotāji un pārstrādātāji nav bijuši tik organizēti un viens otru tik uzklausoši. Parasti šīs intereses bija vairāk vai mazāk šķeltnieciskas – katram savs “dārziņš” tuvāks. Tagad arīdzan Latvijas piena ražotāji, es domāju, ir ļoti tuvu sava nopietna pārstrādes uzņēmuma izveidošanai. Tas, protams, ir atkarīgs no tā, cik labs būs dialogs ar piena pārstrādes uzņēmumiem.

Šis dialogs varbūt nav tas pats labākais, toties ir nesalīdzināmi labāks, nekā tas bija pirms gadiem pieciem, un daudz, daudz labāks, nekā tas ir mūsu kaimiņvalstī – Lietuvā.

Par zivsaimniecību. Es nekad neesmu izteicis nievājošas piezīmes attiecībā uz šo nozari. Taču man ir nepieņemams tas, ka atsevišķi tās pārstāvji klaji melo. Tas, kas ir izdarīts, ir arī atainots dokumentos, kurus var izlasīt arī Zemkopības ministrijas mājaslapā. Tur var izlasīt arī par to, kāda ir bijusi sadarbība ar Zivsaimnieku savienību.

Arīdzan uzņēmumi nav apmierināti ar Zivsaimnieku savienības darbu. Šinī laikā, kopš ir radušās problēmas ar mūsu galveno noieta tirgu – ar Krieviju –, man pašam personīgi ir bijušas vairākas tikšanās gan ar Krievijas vēstnieku, gan arīdzan ar atbildīgo dienestu pārstāvjiem. Diemžēl nejutām, ka šādu aktivitāti vēlētos arī konkrētās savienības vadītājs.

Par to ļoti neapmierināti ir daudzi no zivju pārstrādes uzņēmumiem, kuri – vēlos arīdzan to pateikt! – tieši šā iemesla dēļ no savienības ir izstājušies. Nu ko lai dara! Tagad šie uzņēmumi cīnās atsevišķi, bez savas “dzimtās” (nosacīti) organizācijas “gādības” (šinī gadījumā es vēlētos pēdiņās likt).

Ja paskatāmies arīdzan uz Krievijas veiktajām inspekcijām, tad redzam, ka esam vienīgā valsts, kura panākusi ārkārtas inspekciju attiecībā uz konkrētajiem uzņēmumiem. Viens no uzņēmumiem bija ļoti cītīgi gatavojies šai inspekcijai, un tam šo licenci atjaunoja, turpretī otrs uzņēmums absolūti ignorēja jebkādas normas un, protams, nesaņēma šo Krievijas licenci.

Mazliet par mežiem. Jā, mums pārmet, ka valsts akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” ir liela peļņa. Bet, ja paskatāmies, kā bija pirms dažiem gadiem, tad redzam, ka šī nozare, no valstiskā viedokļa raugoties, radīja tikai un vienīgi zaudējumus. Tas nozīmē, ka, pārstrukturēdami toreizējo Mežu pārvaldi, sadalīdami uzraudzības funkcijas un saimnieciskās funkcijas, mēs esam ļoti būtiski palielinājuši efektivitāti. Turklāt jāņem vērā, ka “Latvijas valsts meži” nav tipiska akciju sabiedrība, jo lielākais no apsaimniekojamiem īpašumiem – mežs – ir tai nodots tikai apsaimniekošanā, nevis īpašumā. Protams, tas apstāklis ir garants tam, ka šie meži ir valsts īpašums. Bet jāņem vērā, ka, šādā veidā darbodamies, uzņēmums nevar ieguldīt tiešā veidā līdzekļus kaut vai tajos pašos mežu ceļos, lai segtu kādus amortizācijas izdevumus. Tas viss ir jāveido no peļņas. Šī ir arī atbilde tiem deputātiem, kuri vaicāja, kur ir palikusi valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” peļņa. Tā ir ieguldīta jaunajos mežu stādījumos un mežu ceļos.

Ja pašreizējā momentā paskatāmies uz to, kāda ir importa un eksporta bilance un kā attīstās kokrūpniecība, nav pamata teikt, ka samazinās eksports. Jā, samazinās apjomu ziņā, taču pieaug vērtības ziņā. Mēs kādreiz eksportējām daudz baļķu, taču tagad baļķu eksportā praktiski vairs nav. Protams, paskatoties uz ailīti “Kokmateriālu eksports” un ieraugot tur, ka baļķu eksports samazinājies vairāk nekā tūkstoš reižu, ir laikam pamats bļaut, ka kaut kas nav kārtībā. Bet ir tieši otrādi! Tas nozīmē, ka šī mūsu nozare kļūst arvien konkurētspējīgāka.

Protams, mums ir vēl daudz darāmā, jo Latvijā darbojas ne tikai Latvijas kompānijas, šeit darbojas arī meitas kompānijas daudzām citām lielām, to skaitā arī skandināvu, kompānijām, kuras, iepērkot koku resursus, var atļauties likt lietā daudz lielākus līdzekļus nekā mūsu uzņēmumi. Šis fakts noteikti ir daudz nopietnāk jāņem vērā, jo šie ierobežotie koku resursi, protams, var ietekmēt mūsu uzņēmumu konkurētspēju.

Jebkurā gadījumā esmu vienmēr bijis gatavs diskutēt, nekad neesmu izvairījies no jebkuras diskusijas – nedz no publiskas diskusijas, nedz no diskusijas speciālā komisijā vai darba grupā, nedz arī no tikšanās tieši ar nozares pārstāvjiem, nevis tā saucamajiem “aizstāvjiem”. Esmu gatavs diskutēt par konkrētām lietām. Izvairīšanos neviens līdz šim man nav varējis pārmest un nevarēs pārmest arīdzan turpmāk.

Paldies, cienījamie deputāti!

Sēdes vadītājs.

Debates beidzam.

Vai iesniedzēju vārdā deputāts Latkovskis vēlas kaut ko piebilst? Nevēlas.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par neuzticības izteikšanu zemkopības ministram Mārtiņam Rozem”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 41, pret – 49, atturas – 2. Lēmuma projekts nav atbalstīts. (No zāles: “Nolasīt!”)

Cienījamie kolēģi! Informēju, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu parakstītu iesniegumu, kurā tiek saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 140.pantu lūgts pēc balsošanas par šo lēmuma projektu nolasīt katra deputāta balsojumu. (No zāles: “Ļoti labi!”)

Balsojuma rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Rezultāti balsojumam par lēmuma projektu (dokuments Nr.2618) ir šādi.

“Par” ir balsojis 41 deputāts: Valērijs Agešins, Solvita Āboltiņa, Silva Bendrāte, Valērijs Buhvalovs, Vladimirs Buzajevs, Boriss Cilevičs, Ingrīda Circene, Ilma Čepāne, Oļegs Deņisovs, Sergejs Dolgopolovs, Ina Druviete, Sergejs Fjodorovs, Aleksandrs Golubovs, Uldis Ivars Grava, Nikolajs Kabanovs, Sandra Kalniete, Artis Kampars, Arturs Krišjānis Kariņš, Sarmīte Ķikuste, Ainars Latkovskis, Aleksandrs Mirskis, Miroslavs Mitrofanovs, Linda Mūrniece, Vitālijs Orlovs, Artis Pabriks, Jakovs Pliners, Jānis Reirs, Einars Repše, Ivans Ribakovs, Inguna Rībena, Artūrs Rubiks, Anna Seile, Juris Sokolovskis, Kārlis Šadurskis, Aigars Štokenbergs, Jānis Tutins, Jānis Urbanovičs, Nils Ušakovs, Aleksejs Vidavskis, Dzintars Zaķis un Ausma Ziedone-Kantāne.

“Pret” ir balsojuši 49 deputāti: Vitālijs Aizbalts, Dzintars Ābiķis, Māris Ārbergs, Aija Barča, Andris Bērziņš (LPP/LC frakcija), Andris Bērziņš (ZZS frakcija), Guntis Blumbergs, Vilnis Edvīns Bresis, Uldis Briedis, Augusts Brigmanis, Juris Dalbiņš, Gundars Daudze, Juris Dobelis, Jānis Dukšinskis, Guntis Jānis Eniņš, Inta Feldmane, Māris Grīnblats, Valdis Ģīlis, Pēteris Hanka, Dzintars Jaundžeikars, Andis Kāposts, Jānis Klaužs, Vents Armands Krauklis, Māris Kučinskis, Jānis Lagzdiņš, Kārlis Leiškalns, Ingmārs Līdaka, Leons Līdums, Anatolijs Mackevičs, Vineta Muižniece, Leopolds Ozoliņš, Vaira Paegle, Raimonds Pauls, Karina Pētersone, Pauls Putniņš, Dzintars Rasnačs, Baiba Rivža, Anta Rugāte, Oskars Spurdziņš, Dagnija Staķe, Jānis Strazdiņš, Viktors Ščerbatihs, Staņislavs Šķesters, Inese Šlesere, Jānis Šmits, Dainis Turlais, Gunārs Upenieks, Imants Valers un Ērika Zommere.

Atturējušies divi deputāti: Imants Kalniņš un Pēteris Tabūns.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Cienījamie kolēģi! Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Kamēr tiek gatavoti nolasīšanai reģistrācijas rezultāti, paziņojumam vārds deputātam Sergejam Dolgopolovam.

S.Dolgopolovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde notiks tūlīt, pārtraukuma sākumā, Sarkanajā zālē. (No zāles dep. K.Leiškalns: “Ko sodīs?”)

Sēdes vadītājs.

Reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Aigars Štokenbergs (ir uz vietas), Jānis Eglītis, Andrejs Klementjevs, Ivans Klementjevs, Visvaldis Lācis, Gunārs Laicāns, Sergejs Mirskis, Miroslavs Mitrofanovs un Aigars Kalvītis.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

Saskaņā ar Prezidija lēmumu šodien notiek arī kārtējā sēde, kuras sākums būs pēc 32 minūtēm, tātad pulksten 12.55.