Saeimas 2008. gada 9. aprīļa ārkārtas sēdes stenogramma

 

Stenogramma — Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas redakcijā

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Labdien, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi.

Šodienas sēdes darba kārtībā ir viens punkts – patstāvīgais priekšlikums: lēmuma projekts “Par jaunu elektroenerģijas staciju būvniecību”.

Ņemot vērā to, ka iesniegtais lēmuma projekts ir patstāvīgais priekšlikums, atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 117.panta ceturtajai daļai Prezidijam vispirms ir jāziņo par šo patstāvīgo priekšlikumu.

Un tātad Prezidijs ziņo, ka lēmuma projektu ir iesnieguši 34 Saeimas deputāti – deputāti Zaķis, Štokenbergs, Pabriks, Āboltiņa, Kariņš un citi. Lēmuma projekta nosaukums – “Par jaunu elektroenerģijas staciju būvniecību”. Ir jautājums: vai deputātiem ir iebildumi pret šā patstāvīgā priekšlikuma iekļaušanu šodienas sēdes darba kārtībā un pret šā lēmuma projekta izskatīšanu? (No zāles dep. K.Leiškalns: “Baigi jau gribētos!”) Deputāti neiebilst… Nē, nav nevienam iebildumu.

Tātad sākam lēmuma projekta izskatīšanu.

Iesniedzēju vārdā – deputāts Dzintars Zaķis. Lūdzu!

Dz.Zaķis (frakcija “Jaunais laiks”).

Labdien, godājamie kolēģi! “Jaunais laiks” atbalsta jaunas elektrostacijas būvniecību Latvijā, bet – tikai tādas, kuras darbība balstītos uz cieto kurināmo, tas ir, koksni, kūdru, atkritumiem vai jebkuru citu brīvā tirgū pieejamu kurināmo.

“Jaunais laiks” kategoriski iebilst pret tādas jaunas elektrostacijas būvniecību, kura palielinātu Latvijas atkarību no Krievijas. Ja nav iespējams dabasgāzi iegādāties citur, nevis tikai “Gazprom”, tad “Jaunais laiks” šādam projektam saka “nē”. Šis ir Latvijas neatkarības un nacionālās drošības jautājums.

Bet nu visu pēc kārtas.

Pirmais plānošanas dokuments elektroenerģijas jomā šajā gadsimtā Latvijā tika pieņemts Ministru kabinetā 2001.gadā. Tā nosaukums – “Enerģētikas politika elektroenerģijas sektorā”. Toreiz tika nosprausts loģisks mērķis – enerģētikas nozares attīstība atbilstoši tautsaimniecības izaugsmei.

Par galvenajiem mērķa sasniegšanas instrumentiem tika definēti trīs:

pirmais – energoapgādes drošuma paaugstināšana,

otrais – vietējo energoresursu izmantošana

un trešais – tirgus mehānisma aktivizācija.

Ar pēdējā instrumenta realizāciju veicas labi, proti, 2005.gadā tika pieņemts jaunais Elektroenerģijas tirgus likums, ar kuru tad tika izveidots brīvs elektrības tirgus Latvijā. Savukārt ar pirmajiem diviem instrumentiem galīgi neveicas.

Nākamo plānošanas dokumentu – “Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016.gadam” – jau pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Ministru kabinets pieņēma 2006.gadā. Šis dokuments šobrīd ir spēkā. Un no tā izriet, ka galvenie mērķi lielos vilcienos nav mainījušies, un piedevām tie atbilst Eiropas Savienības enerģētikas politikai.

Politikas plānotāji joprojām par prioritātēm uzskata energoapgādes drošuma paaugstināšanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Citēšu dažas frāzes no minētā dokumenta “Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016.gadam”.

“…Latvijā ieviest ne mazāk kā 700 MW jaunu jaudu, tajā skaitā cieto kurināmo izmantojošu elektrostaciju ar jaudu aptuveni 400 MW; …” Tātad īpaši tiek uzsvērta nepieciešamība būvēt tieši cietā kurināmā elektrostaciju.

Nākamais citāts: “…sekmēt cieto kurināmo [..] izmantojošas kondensācijas elektrostacijas projekta attīstību, projekta sākuma fāzē iniciatīvu uzņemoties valstij, veicot nepieciešamās izpētes, vietas izvēli, projekta sagatavošanu un nepieciešamos saskaņojumus. Sagatavotā projekta īstenošanai tiks piesaistīts privāts kapitāls, bet valsts līdzdalība projektā nepārsniegs 20%; …”

Arī šajā pamatnostādņu punktā skaidri un gaiši tiek uzsvērta nepieciešamība valstij līdzdarboties jaunas cietā kurināmā elektrostacijas projekta realizācijā.

Visbeidzot arī sadaļā par plānoto finansējumu tiek analizētas tieši cietā kurināmā spēkstacijas izmaksas. Zīmīgi ir tas, ka par dabasgāzes izmantošanu enerģētikas pamatnostādņu autori izsakās ļoti piesardzīgi. Vienīgā vieta, kur šajā dokumentā ir pieminēta dabasgāze, ir apgalvojums, ka turpmāk, ļaujot būvēt jaunas elektrostacijas, tiks vērtēts pieļaujamais dabasgāzes īpatsvars primāro enerģijas resursu bilancē. Diemžēl netiek precīzi noteikts, kādu apjomu tas nedrīkstēs pārsniegt.

Šajā brīdī ir vietā atgādināt, ka jau patlaban primāro energoresursu bilancē gāze aizņem trešo daļu. Un to visu mums piegādā tikai viens vienīgais piegādātājs. Nešauboties apgalvošu, ka šādos apstākļos pieļaujamais dabasgāzes īpatsvars Latvijā jau ir pārsniegts.

No visa iepriekš teiktā izriet viens secinājums: gan enerģētikas politikas plānotāji, gan ierēdņi dokumenta izstrādes stadijā, gan politiķi, to pieņemot, jau 2006.gadā ir argumentēti un nepārprotami nolēmuši, ka prioritāte Latvijas enerģētikā ir tādas jaunas elektrostacijas būvniecība, kuras darbība balstās uz cieto kurināmo, ieskaitot biomasu.

Manuprāt, tas ir lielisks lēmums, kuru galvenokārt diktēja objektīvā energoresursu tirgus situācija, un kā disciplinējošs faktors politiķiem bija tuvojošās 9.Saeimas vēlēšanas. Atgādināšu, ka šis projekts šobrīd joprojām ir spēkā.

Kas tik pēkšņi mainījās pēc Saeimas vēlēšanām? 2007.gads kļuva zīmīgs ar atkušņa iestāšanos Latvijas un Krievijas attiecībās. Pēc drudžainās robežlīguma epopejas kā pavasara sniegpulkstenīši parādījās signāli… Kāpēc dažiem Latvijas politikas “smagsvariem” šī kņada bija tik aktuāla? Atbilde ir acīm redzama: iespēja nopelnīt kārtējos miljonus. Pēkšņi tika aizmirsts viss, kas tika plānots enerģētikas attīstības pamatnostādnēs.

2007.gada novembrī Tautas partija ar vieglu roku piedāvāja Elektroenerģijas tirgus likumā grozījumus, kas par neizbēgamu padarītu tieši gāzes elektrostacijas būvniecību, piedevām bez konkursa. Kad izdevās pierādīt, ka izvirzītais priekšlikums nesaskan ar Eiropas Savienības uzskatiem, uz trešo lasījumu nācās piekāpties. Bet tik un tā līdz galam tas nenotika, jo lēmumu pieņemšana bez nosacījumiem tika pārcelta uz Ministru kabinetu.

Ar to vēl jezga nebija galā. Rosība turpinājās arī Ministru kabinetā. Ministru kabineta 18.marta sēdē pēkšņi atklājās, ka iepriekš pieņemtais Ministru kabineta protokollēmums par elektroenerģijas ražošanas jaunu jaudu ieviešanas scenārijiem paredzēja, ka ministri rīkotos tā, kā to paši bija lēmuši 2006.gadā. Proti, šis protokollēmums paredzēja uzsākt jauna priekšprojekta izstrādi tieši cietā kurināmā spēkstacijas būvniecībai. Tā kā tas nesaskanēja ar politikas “smagsvaru” jaunajiem plāniem būvēt gāzes elektrostaciju, pēc Tautas parijas ierosinājuma steigā un paslepus Ministru kabinets izlaboja neērto formulējumu. Kursa izmaiņa par 180 grādiem notika pa kluso un bez diskusijām, un arī bez publiskas apspriešanas. Tas viss notika pretēji tam, kā Godmaņa kungs bija solījis rīkoties, veidodams šo valdību.

Šodienas ārkārtas sēdi sasaucām ar diviem galvenajiem mērķiem. Pirmkārt, vēlamies piespiest Ministru kabinetu nekavējoties atsākt darbu pie cietā kurināmā elektrostacijas priekšprojekta izstrādes. (No zāles dep. K.Leiškalns: “Ir jau izstrādāts!”) Protams, šāds projekts nevar būt maksimāli efektīvs bez starpsavienojuma starp Zviedrijas un Latvijas elektrosistēmām. Arī šā projekta izstrādei ir jāķeras klāt nekavējoties.

Un otrais mērķis: uzdot valdībai rīkoties energoefektivitātes pasākumu ieviešanas jomā. Tas attiecas gan uz energoefektivitāti ražošanas sektorā, gan uz enerģijas taupības pasākumiem patērētāju sektorā. Ir jāmāk ne tikai daudz saražot, bet arī taupīt saražoto.

Svarīgi bija sasaukt arī šādu Saeimas sēdi, lai saprastu gan premjerministra Godmaņa kunga, gan arī, tā teikt, politikas “smagsvara” – Aigara Kalvīša viedokli. Kungi, paskaidrojiet, lūdzu: kādu lomu visā šajā straujajā valdības kursa maiņā spēlē bijušais Latvijas PSR Valsts drošības komitejas Ārējās izlūkošanas daļas priekšnieks Juris Savickis? Vai tiešām pietiek būt premjera partnerim tenisa kortā vai ekspremjera jaundibinātā hokeja kluba atbalstītājam, lai panāktu sev, bet ne valsts ekonomikai izdevīgus risinājumus? Vai tiešām ar to pietiek, lai Piebalga kunga teiktais par pārlieku optimistiskajām prognozēm elektrības patēriņa pieauguma jomā vai par bīstami lielo Latvijas atkarību no Krievijas gāzes mūsu valdībai kļūtu par tukšu skaņu?

Kolēģi! Ir tāds vecs teiciens, ka dabu mēs neesam vis saņēmuši mantojumā no senčiem, bet gan esam to aizņēmušies no mūsu bērniem. Aicinu domāt līdzīgi arī jautājumā par tautas rīcības brīvību. Tad sanāk, ka brīvību mēs neesam vis mantojuši, bet gan esam to aizņēmušies no mūsu bērniem. Valdība nedrīkst, mirkļa labumu vadīta, pieņemt lēmumus, kas ilgtermiņā un neatgriezeniski pasliktinās mūsu nākamo paaudžu izvēles brīvību.

Aicinu atbalstīt lēmuma projektu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies referentam.

Sākam debates. Debatēs vārds ekonomikas ministram Kasparam Gerhardam.

K.Gerhards (ekonomikas ministrs).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Ministru prezidenta kungs! Kolēģi! Cienījamie klāt­esošie!

Šodien man jau otro reizi nākas runāt par Latvijas elektroenerģijas attīstības problēmām. Arī pirmajā reizē man bija ļoti kompetenta auditorija – Liepājas pilsētas domes vadība. Šodien no rīta es biju Liepājā, apskatīju tās vietas, kur varētu tikt būvēta jauna stacija ar cieto kurināmo. Ir šādas vietas. Savulaik jau “Latvenergo” ir veicis pētījumu, ir izveidotas šīs “vēju rozes”, kur pūtīs vēji, kur ies dūmi, ir domāts par to, kā piegādās šo cieto kurināmo – ogles un citu – no ostas. Mēs runājām ar domes vadību. Viņi saredz šādas stacijas nepieciešamību Liepājā. Mēs jau zinām par “Liepājas metalurga” restrukturizāciju, un Liepājas dome redz jaunus investorus, kas nāks iekšā Liepājā. Ražošana attīstās, un tieši energoietilpīgās nozares. Un plus, protams, vēl kāds apstāklis. Nevienam, es domāju, nav noslēpums tas, ka Liepājā pašlaik siltums ir visdārgākais no visām lielajām pilsētām Latvijā.

Mēs esam sākuši darbu pie tā, ko valdība nolēma 11.martā. 11.martā valdība, izvērtējot mūsu priekšlikumus, pieņēma lēmumu sākt darbu pie cietā kurināmā stacijas celtniecības veicināšanas, pie visām ar to saistītajām nepieciešamajām darbībām. Un jau 11.martā es ieplānoju šo savu braucienu 9.aprīlī uz Liepāju, lai tiktos ar uzņēmējiem, ar domes vadību, kā arī ar savas partijas vietējo nodaļu un ar vietējiem žurnālistiem.

Šodien man viss noritēja ļoti ātri… sanāca tikties tikai ar Liepājas domes vadību un apmeklēt šo iespējamo būvniecības vietu. Diemžēl es netikos ar savas partijas grupu Liepājā, man neizdevās pārrunāt atsevišķas lietas, kas man šķita varbūt interesantas, jo bija jābūt atpakaļ Rīgā un jāstāsta Saeimā šodien par to, ko mēs, Ekonomikas ministrija un es kā ekonomikas ministrs, vēlamies darīt un jau esam sākuši darīt.

Es esmu patiešām gandarīts, ka mūsu pēdējo gadu prioritāte numur viens – enerģētika – šodien ir kļuvusi par prioritāti gan valdībai, gan Saeimai, un, kā to jau atzīmēja arī Zaķa kungs, Ekonomikas ministrijā jau vairākus gadus notiek plānveidīgs un sistemātisks darbs pie enerģētikas politikas veidošanas, uzlabošanas un īstenošanas. Īpaša uzmanība enerģētikas politikas jautājumiem ir pievērsta jau kopš 2005.gada. Šajā sakarā es gribu uzsvērt, ka mēs pie šīs jomas kā pie prioritāras jomas sākām strādāt jau pirms tam, kad energoapgādes drošība kā viena no politikas prioritātēm tika atzīta arī Eiropas Savienībā, kur līdz pat 2006.gada janvārim valdīja uzskats, ka vienīgā prioritāte ir vides aizsardzība un ka visus jautājumus enerģētikā sakārtos tirgus.

K.Gerhards (ekonomikas ministrs).

Kas tad mums lika ar īpašu uzmanību pievērsties energoapgādes drošības jautājumiem? No vienas puses, tie ir globālie izaicinājumi – visai neprognozējami un nervozi procesi enerģijas globālajā tirgū. Šo procesu galvenais indikators, neapšaubāmi, ir jēlnaftas cenas pasaules tirgū, kam ar vairāk vai mazāk ciešu piesaisti seko gāzes, elektroenerģijas un pat biomasas cenas. No otras puses, mēs esam sekojuši līdzi energoapgādes situācijas attīstībai Baltijas reģionā, jo nevaram skatīt Latviju atrauti no procesiem, kas notiek kaimiņvalstīs, ar kurām esam cieši saistīti energoapgādes jomā.

Kā jau minēju, šī jaunās enerģētikas politikas veidošana Latvijā tika sākta 2005.gadā. Sākotnēji Ekonomikas ministrijas uzaicināta nozares ekspertu grupa strādāja pie jaunās politikas struktūras, bet pēc tam jau detalizēti izstrādāja pašu politikas plānošanas dokumenta projektu. Šis darbs prasīja aptuveni pusotru gadu un vainagojās ar Latvijas enerģētikas attīstības pamatnostādņu laikposmam no 2007. līdz 2016.gadam pieņemšanu Ministru kabinetā 2006.gada 1.augustā. Tas bija pirmais visaptverošais šīs politikas plānošanas dokuments laikā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, un tajā atbilstoši pašreizējiem Latvijā pieņemtajiem politikas plānošanas dokumentu uzbūves principiem bija ņemti vērā jaunie apstākļi un orientācija uz tirgus mehānismiem gan primāro resursu, gan enerģijas piegāžu jomā.

Attiecībā uz elektroapgādi. Tā acīmredzot ir radījusi vislielākās deputātu bažas un bijusi par iemeslu šīs sēdes sasaukšanai, jo šajā dokumentā ir parādījušies paši būtiskākie secinājumi. Jaudu deficīts ir droši gaidāms! Tā, protams, nav krīze, bet veidojas nopietna situācija, ar kuru mums jārēķinās. Turklāt Ignalinas atomelektrostacijas slēgšana nebūt nav pats galvenais cēlonis, bet ir tikai viens no vairākiem faktoriem, kas liek pievērst pastiprinātu uzmanību elektroapgādes drošumam. Ilustrācijai: katru gadu no trim līdz sešām nedēļām atomelektrostacija nedarbojas. Mēs kā lietotāji to neizjūtam. Faktiski Ignalinas slēgšana samazina jaudu piedāvājumu tirgū, un, no vienas puses, šeit nostrādā klasiski ekonomikas likumi – pieaug enerģijas cenas, turklāt visai strauji. No otras puses, enerģijai kā precei ir ļoti svarīga kāda īpatnība – tās piegādei nepieciešama ļoti precīza un droša loģistikas sistēma – elektriskais tīkls. Un šeit rodas otrs riska faktors – jaudu samazināšanās sistēmā, kas tīklā liek īstenot visai sarežģītus un dažkārt pat riskantus režīmus.

Pastāv deficīts ne tikai enerģijas, bet arī jaudas ziņā. Tolaik – 2005. un 2006.gadā – mēs gaidāmo deficītu prognozējām 300–600 megavatu robežās (atkarībā no situācijas Baltijas vienotajā elektroapgādes sistēmā), un, raugoties no resursu struktūras viedokļa, tika secināts, ka resursu piegādes riski ir jādiversificē, tāpēc jau pamatnostādnēs tika noteikts: sekmēt cieto kurināmo, tas ir, ogles, kombinācijā ar cieto biomasu un ar citiem vietējā kurināmā veidiem izmantojošas kondensācijas elektrostacijas projekta attīstību, projekta sākumfāzē iniciatīvu uzņemoties valstij, veicot nepieciešamās izpētes, vietas izvēli, projekta sagatavošanu un nepieciešamos saskaņojumus.

Un arī attiecībā uz citiem veidiem, kā nodrošināt sevi ar jaudām, mums bija ietverts priekšlikums, ka ir jāizmanto arī visas citas iespējas, kas, neapšaubāmi, var dot ieguldījumu ģenerējošo jaudu palielināšanā, piemēram, izkliedētā ģenerācija mazas un vidējas jaudas koģenerācijas stacijās un atjaunojamo energoresursu izmantošana, bet tie tomēr nevarētu būt izšķiroši risinājumi.

Bez pamatnostājas pieņemšanas valdībā tika turpināts darbs pie enerģētikas politikas īstenošanas un pilnveidošanas. 2006. un 2007.gadā tika radīta visa nepieciešamā tiesiskā vide izkliedētās ģenerācijas atbalstam. Uzskatu, ka tika radīta ļoti atraktīva atbalsta shēma, un tagad “bumba” ir tikai un vienīgi biznesa pusē – ir sagaidāma komersantu reakcija investīciju veidā.

Šodien, esot Liepājā, man bija iespēja apskatīt ļoti jaunu un kvalitatīvu ražotni, kur Latvijā jau tiek ražotas šīs mazās koģenerācijas stacijas, kas varēs darboties ar biogāzi, un pirmā šāda stacija, kas pati ir ražota Latvijā un ir uzstādīta uz Latvijas biogāzes reaktoriem, šā gada maijā jau tiks atklāta Aucē.

Tomēr pagājušā gada nogalē, saņemot kārtējo pārvades sistēmas operatoru ziņojumu, no ziņojuma izrietēja skaidrs secinājums: situācija nav uzlabojusies! Tas ir, tīrie tirgus mehānismi, cenu pieaugums un nākotnes prognozes tomēr pietiekami nestimulē komersantus pieņemt lēmumus par investīcijām jaunās jaudās Baltijas reģionā. Nav pieņemti lēmumi par investīcijām nevienā no Baltijas valstīm.

Savus pēdējos pētījumus, ekspertu atzinumus un šo pārvades sistēmu operatoru ziņojumu mēs esam iekļāvuši savā Ekonomikas ministrijas ziņojumā par elektroenerģijas bāzes jaudām, kas valdībā tika izskatīts 11.martā. Kaut arī šis dokuments tika plaši apspriests, atļaušos uzsvērt dažus atslēgas punktus.

Nākamajā desmitgadē jaudu deficīts pieaugs ne tikai Latvijā, bet visā Baltijas reģionā. Latvijas reģions, protams, būs visgrūtākajā situācijā, jo jaudu pieejamība mūsu valstī ir viszemākā. Mūsu precizētais novērtējums liecina, ka jaudu deficīta apjoms Latvijā desmitgades sākumā būs no 300 līdz 600 megavatiem, bet desmitgades otrajā pusē – jau līdz 1000 megavatiem.

Nekāda daudzsološa aina neveidojas arī kaimiņvalstīs, no kurām mēs pašreiz importējam enerģiju. Lietuvas energosistēma 2012.gadā maksimumstundās importēs jau 200 megavatus un tikai 2017.gadā pašbalansēsies, un tas būs tikai tad, ja tiks īstenoti pašlaik iecerētie gāzes un šķidrā kurināmā elektrostaciju projekti.

Igaunijas energosistēma 2012.gadā maksimāli spēs eksportēt 200 megavatus, bet 2017.gadā jau importēs 600 megavatus. Taču arī šīs pagaidām pieejamās piegādes kļūs arvien nestabilākas, jo novecojušās ģenerējošās iekārtas Narvas elektrostacijās bieži vien avārijas dēļ atslēdzas. Tās brīžiem ir neprognozējami samazinājušas jaudas līdz pat 130–160 megavatiem, kas ir radījis papildu draudus Latvijas energoapgādes drošumam.

Nav arī nekādas ticamas informācijas par veco staciju rekonstrukcijas plāniem. Krievijas energosistēmas importa un eksporta iespējas nevar tikt ņemtas vērā, jo atsevišķos darba režīmos ir ievērojami ierobežota tīklu caurlaides spēja starp Krieviju un Baltkrieviju un starp Baltkrieviju un Lietuvu.

Arī Somijā ir izteikta deficīta sistēma – nepārtraukts imports aptuveni 1700 megavatu apjomā. Salīdzinājumam: pašreiz Latvijas maksimālais pieprasījums ziemā maksimumstundās ir 1400 megavatu.

Mūsu analīze arī parādīja, ka bāzes slodzes deficīts ir prognozējams faktiski pat desmit gadus pirms iespējamās jaunās Ignalinas atomelektrostacijas celtniecības pabeigšanas. Tādējādi jaunas bāzes slodzes stacijas celtniecība Latvijā nav tiešā veidā saistīta ar Ignalinas jaunās atomelektrostacijas projektu, kura sākšanas, realizācijas un pabeigšanas termiņi pašreiz ir ļoti neskaidri.

Ekonomikas ministrijai ir skaidrs redzējums par tuvākajā laikā darāmo. Šādā situācijā risinājums ir viennozīmīgs – ir jāpanāk, lai Latvijā tiktu būvētas jaunas ģenerējošās jaudas. Turklāt, ņemot vērā to, ka deficīts laikā ir pieaugošs, mums ir jādara viss, lai šīs jaudas tiktu ieviestas pēc iespējas ātrāk. Un mūsu priekšlikums ir attīstīt un realizēt divus jaunus elektro­staciju projektus: vienu – pēc iespējas ātrāk, otru – ap 2015.gadu.

Vienlaikus, raugoties no resursu piegādes drošuma viedokļa, mums ir jādiversificē energoresursu piegādes riski. Šajā ziņā nav labāka risinājuma par cietā kurināmā izmantošanu. Šādam resursam ir visplašākais pasaules tirgus, kurā nav kāda viena vai dažu konsolidētu piegādātāju dominantes, kā tas ir gāzes vai naftas tirgū. Vienlaikus modernās tehnoloģijas ļauj stacijai būt elastīgai attiecībā arī pret izmantojamo kurināmo. Iespējams izmantot dažādus kurināmos gan atsevišķi, gan dažādos maisījumos. Tas nozīmē, ka šādā stacijā varam izmantot arī vietējos kurināmā veidus – biomasu un kūdru –, ciktāl to atļauj ekonomiski pamatota šo kurināmā veidu piegādes loģistika, šo resursu izmantošana ilgtspējīgos apjomos un Latvijas komersantu spēja veikt drošas piegādes ilgā termiņā.

Protams, šajā sakarā rodas jautājums par cietā kurināmā elektrostacijas projekta īstenošanas ilgumu – gan par projekta sagatavošanas, gan būvniecības fāzēm. Un, protams, jārēķinās ar ļoti stingrām vides aizsardzības prasībām, kas tiek izvirzītas cietā kurināmā stacijām.

Savukārt, izvērtējot ekonomiski to, kādi būtu šā kurināmā veidi, mēs redzam, ka, izmantojot šo cieto kurināmo, stacijā ražotās elektroenerģijas cena bez CO₂ kvotu pirkšanas izmaksu ietekmes svārstītos salīdzinoši nelielā amplitūdā – no 55 līdz 65 eiro par megavatstundu. Biomasas izmantošanas gadījumā šis līmenis ir nedaudz augstāks – aptuveni 70 eiro par megavatstundu.

Kā šinī gadījumā atšķiras cietā kurināmā stacijas no gāzes stacijām? Protams, gāzes stacijām šīs izmešu kvotas ir zemākas. Bet jebkurā gadījumā, kvotu cenai pieaugot, varam nešaubīties, ka gāzes piegādātāji šo situāciju izmantos arī lielākas peļņas gūšanai, paceļot sava produkta cenu līdz līmenim, kurā enerģijas galacenas atkal līdzsvarosies.

Vai viss manis iepriekš teiktais ir kaut kas ekstraordinārs un tikai Latvijai, kādai īpašai Latvijas situācijai raksturīgs? Atbilde ir viennozīmīga – nē! Tā ir globāla tendence, kas Latvijā izpaužas spilgtāk tikai tāpēc, ka jau kopš PSRS laikiem Latvijas elektroapgādes sistēma ir bijusi deficīta.

Elektroenerģijas pieprasījuma tempi saglabājas augsti visā pasaulē, īpaši Ķīnā, Indijā, Krievijā, kā arī valstīs ar pārmaiņu procesā esošu ekonomiku. Augsti pieprasījuma tempi saglabājas arī Amerikas Savienotajās Valstīs un “vecajās” Eiropas Savienības valstīs. Starptautiskās enerģētikas aģentūras informācija liecina, ka jau 2020.gadā elektroenerģijas pieprasījums pasaules valstīs kopumā varētu sasniegt 28 000 teravatstundu, kas ir 1,6 reizes vairāk nekā elektroenerģijas patēriņš 2004.gadā. Lai salīdzinātu mērogus: Latvijas patēriņš ir tikai septiņas teravatstundas gadā. Savukārt Eiropas valstīs kopumā 2020.gadā elektroenerģijas patēriņš sasniegs aptuveni 3800 teravatstundas, kas ir 1,3 reizes vairāk, nekā tas bija 2005.gadā.

Esošās ģenerējošās jaudas, ņemot vērā to novecošanos, 2020.gadā spēs nodrošināt tikai 2500 teravatstundu izstrādi, tas ir, mazāk nekā divas trešdaļas no potenciālā elektroenerģijas pieprasījuma. Tas nozīmē, ka laika periodā līdz 2020.gadam Eiropā ir jāievieš jaunas ģenerējošās jaudas aptuveni 50 procentu apjomā no tām jaudām, kuras būs ekspluatācijā šajā laikā.

Tomēr īpaši svarīgi mums ir gaidāmie notikumi elektroapgādē Ziemeļvalstīs. Jau 2015.gadā Ziemeļvalstu energosistēmas ar savām ģenerējošajām jaudām (esošajām un zināmajām jau būvējamām) nespēs nodrošināt elektroenerģijas pieprasījumu. Patēriņš varētu sasniegt 430 teravatstundas, bet uz to brīdi ekspluatācijā esošās stacijas spētu saražot aptuveni 400 teravatstundu. Savukārt 2020.gadā deficīts tuvosies jau 50 teravatstundām.

Tātad visi iespējamie Baltijas energosistēmas savienojumi ar Ziemeļvalstīm nevar tikt uzskatīti par risinājumiem mūsu bāzes jaudas iztrūkuma novēršanai. Šie savienojumi bez jaunu jaudu ieviešanas var un varēs kalpot tikai starpsistēmu enerģijas apmaiņai, ja to prasīs sistēmu drošības režīmi, vai arī ierobežota apjoma tirdzniecības darījumiem noteiktās stundās, kad Baltijas un Ziemeļvalstu tirgus apgabalos izveidojas dažādi enerģijas cenu līmeņi.

Tāpēc starpsavienojumi jāskata tikai kontekstā ar jaunu jaudu ieviešanu, jo starp divām deficītām sistēmām šādam savienojumam nav īsti jēgas. Iespējamais savienojums ar Zviedriju ir cieši jāsaista ar elektrostaciju, ko esam iecerējuši būvēt. Tikai šādas stacijas esamība radīs zviedriem interesi par kabeļa projektu, bet mums pieeja Zviedrijas tirgum ļautu panākt maksimālu stacijas noslodzi un attiecīgi arī maksimālus stacijas darbības efektivitātes un ekonomiskos rādītājus.

Kāda būs mūsu tālākā rīcība? Mūsu piedāvātie risinājumi ir skaidri un precīzi. Mums ir finansējums, lai varētu jau sākt darbus pie cietā kurināmā stacijas priekšprojekta izstrādes; mēs esam pieprasījuši finansējumu tam, apstiprinot arī jaunās politikas prioritātes nākamajiem gadiem. Un tātad mūsu turpmākā rīcība ir šāda: mēs gribam līdz šā gada 1.septembrim pabeigt šīs elektrostacijas iespējamā novietojuma noteikšanu, izvērtējot situāciju Liepājā un Ventspilī, izvērtējot pašvaldību un iedzīvotāju attieksmi pret iespējamo stacijas būvniecību. Paralēli plānojam uzsākt pētījumus gan par izdedžu uzglabāšanas, utilizācijas un izmantošanas iespējām, gan arī par elektrostacijas un tās infrastruktūras ietekmi uz attiecīgās teritorijas ekonomisko attīstību; šis darba posms varētu noslēgties šā gada beigās.

Mēs esam iecerējuši uzreiz pēc iespējamās stacijas vietas izvēles uzsākt ietekmes uz vidi novērtējumu un projekta sabiedrisko apspriešanu, kurai mēs paredzam laiku, kas nav ilgāks par vienu gadu. Un mēs esam paredzējuši šajā laikā, paralēli šim darbam, sākt jau apzināt iespējamos investorus, kuri varētu investēt šādas cietā kurināmā stacijas celtniecībā. Tātad valsts no savas puses piedāvās konkrētam investoram vai vairākiem investoriem konkrētu vietu, ietekmes uz vidi izvērtējumu, priekšizpēti cietā kurināmā stacijas celtniecībai Kurzemē – Liepājā vai Ventspilī.

Par to, ko mēs plānojam. Par jaunu ātrāku jaudu ieviešanu. Jau rīt Saeimai tiks piedāvāti Elektroenerģijas tirgus likuma grozījumi, kas paredz investora riska samazināšanas instrumentu – maksājumus par jaudu, uz ko tiesības varēs iegūt precīzas un caurskatāmas konkursa procedūras ietvaros. Tātad, ja rīt tiek pieņemti šie Elektroenerģijas tirgus likuma grozījumi un pēc likuma pieņemšanas Ekonomikas ministrija sagatavo Ministru kabineta lēmuma projektu par konkursa rīkošanu atbilstoši sagatavotā likuma 23.panta ceturtajai daļai, iesaistot ekspertus un izvērtējot visus šos konkursa nosacījumus, mēs šo darbu plānojam pabeigt līdz 1.oktobrim. Pēc Ministru kabineta lēmuma pieņemšanas par konkursa izsludināšanu Sabiedrisko pakalpojumu regulators organizē konkursu. Tātad iesniegšanai mēs atvēlam 6 mēnešus, vērtēšanai – 3 mēnešus. Attiecīgi pēc šīs vērtēšanas iespējamais investors var sākt celt jaunu spēkstaciju šeit, Latvijā.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka šodien mums lēmumi jāpieņem un jārīkojas nekavējoties. Es kā ministrs jūtos atbildīgs par reālu un skaidru lēmumu pieņemšanu energoapgādes drošuma garantēšanai. Man ir skaidrs redzējums par darbiem, kas mums jāpaveic, un tas balstās uz rūpīgiem izvērtējumiem.

Uzskatu, ka precīzi jāīsteno mūsu iecerētās darbības, kuras vērstas uz divu elektrostaciju projektu realizāciju, kas ir priekšnoteikums mūsu drošai elektroapgādei gan no jaudu pieejamības, gan arī resursu diversifikācijas viedokļa.

Īstenojot šos divus projektus, par laika posmu pēc 2020.gada jau varēsim spriest, vadoties no tā, kā šajā laikā būs attīstījusies Ignalinas atomelektrostacijas projekta virzība. Taču mūsu nākamie uzdevumi jau būs ilgtermiņa vīzijas plānošana laika posmam līdz 2030.gadam un pēc tā, un tur visdrīzāk sava loma būs arī kodolenerģijai – ar Ignalinas atomelektrostacijas projektu vai arī bez tā.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Paldies ekonomikas ministram.

Debatēs vārds deputātam Jakovam Plineram.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātais Ministru prezident! Ministr! Deputāti! PCTVL frakcijas deputāti uzskata, ka ne no finansiālā viedokļa, ne no ekoloģiskā viedokļa nav izdevīgi Latvijā celt jaunu elektrostaciju, kuras darbība balstītos uz cietā kurināmā un biomasas izmantošanu. Akmeņogles ir vienīgais cietais kurināmais, kas pēc savas enerģētiskās efektivitātes ir vairāk vai mazāk līdzvērtīgs gāzei. Un, ja runājam par biomasu, kas Latvijas apstākļos pārsvarā ir koksne, tad, kā mums savā ziņojumā norāda Ekonomikas ministrija, koksnes produktu pievienotā vērtība ir 10 reizes lielāka nekā tā, kas ir tad, ja koksni vienkārši un neefektīvi sadedzina enerģijas ražošanai. Tas nozīmē, ka būs ļoti grūti nodrošināt patstāvīgu, pastāvīgu un prognozējamu biomasas piegādi.

Pašreiz pasaulē nepastāv lētas un rentablas tehnoloģijas, lai novērstu ar oglēm darbināmu elektrostaciju radītu gaisa piesārņojumu. Nevienam nav noslēpums, ka ogles ir viens no dabai viskaitīgākajiem kurināmā veidiem. No 30 pasaulē dabu visvairāk piesārņojošām elektrostacijām 27 tiek darbinātas tieši ar oglēm. Ar cieto kurināmo darbināma elektrostacija izmaksās aptuveni 800 miljonus latu, tas ir, gandrīz divas reizes vairāk nekā gāzes elektrostacija. Tās celtniecība ir gandrīz divas reizes ilgāka, un elektroenerģija galapatērētājam izmaksās daudz dārgāk, jo Latvijai nāksies pirkt piesārņojuma kvotas. Jūs visi taču zināt par Kioto protokolu un tā tālāk, un tā joprojām. Neizpratni izraisa arī priekšlikuma autoru ideja par Latvijas un Zviedrijas elektrosistēmu starpsavienojumu. Rodas jautājums: vai Zviedrija vismaz zina par šādu ideju?

Zviedrijas elektroenerģijas tirgus ir deficīta tirgus, kurš vairāk ir tendēts uz elektroenerģijas importu, nevis uz eksportu. Turklāt elektroenerģijas cenas nemaz tik daudz neatšķiras, lai Zviedrija būtu ieinteresēta eksportēt uz Latviju elektroenerģiju… (No zāles dep. K.Leiškalns: “Viņiem nav ko eksportēt!”)
Skaidrs, ka nav! Vienīgais arguments ar cieto kurināmo darbināmas elektrostacijas celtniecībai ir tīri politisks. Iznāk tā, ka “Jaunais laiks”, ko apstiprināja arī Zaķa kungs savā runā, un “Saskaņas Centrs” tādā veidā cenšas cīnīties pret enerģētisko atkarību no Krievijas. Gāzes piegāde ir atkarīga no Krievijas, savukārt ogles teorētiski var iepirkt arī daudzās citās valstīs – Ukrainā, Polijā, Vācijā, pat Ķīnā laikam, bet tas gan pilnīgi nenozīmē to, ka visizdevīgāk būs iepirkt un ka arī iepirks (es runāju tieši par oglēm) no tās pašas Krievijas. Te gan vajadzētu atgādināt, ka no kopējā Eiropas Savienības enerģētikas patēriņa 30 procentu naftas un 50 procentu gāzes nāk no Krievijas.

Arī tāda lielvalsts kā ASV ir atkarīga, piemēram, no Saūda Arābijas naftas piegādēm.

Pilnīga enerģētiskā neatkarība ir iespējama tikai tad, ja valsts pati var nodrošināt visu elektroenerģijas ražošanas ciklu, sākot no kurināmā ieguves (Latvijas gadījumā tā būt tikai kūdra) un beidzot ar elektroenerģijas ražošanu, un Latvijā tas tik un tā, kā jūs saprotat, diemžēl nav iespējams.

Pastāvot pašreizējām ekonomiskajām problēmām, mums vairāk vajadzētu rūpēties par sociālo jautājumu risināšanu un maksimāli taupīgi, pārdomāti tērēt valsts līdzekļus, lai vēl vairāk nepalielinātu slogu nodokļu maksātājiem un lai nešķiestu naudu ekonomiski neizdevīgiem un dabai kaitīgiem projektiem.

Tāpēc es aicinu jūs, godātie deputāti, balsot “pret”!

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Uldim Gravam.

U.I.Grava (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamais Ministru prezident! Ministra kungs! Godājamie kolēģi!

Šis ir Latvijas jubilejas gads. 18.novembrī mēs te sanāksim savā svinīgajā sēdē, kā arī ar puķēm rokās dosimies pie Brīvības pieminekļa. Taču jautājums ir tāds: vai mēs turp iesim ar pārliecību vai ar bažām? Un to, es domāju, izšķirs šodienas ārkārtas sēde un arī tas, kā mēs balsosim rītdien šinī pašā jautājumā, tas, vai mēs atbalstīsim vai neatbalstīsim ekonomikas ministra Kaspara Gerharda teikto.

Domājot par Latvijas enerģētikas neatkarību, nevar būt ne runas par atteikšanos no stacijas ar cieto kurināmo būvniecības. Mums ir lielas bažas par to, vai šis ierosinājums beidzot gūs arī valdības atbalstu un vai nenotiks kaut kas tāds, ka šī ekonomikas ministra iecere netiks īstenota. Jo šķiet, ka Latvijas valsts ir vienīgā no neatkarību atguvušajām Austrumeiropas valstīm, kur kaut kādā veidā atkal grib reanimēt jau sen mirušu līķi, ko mēs pazinām kā Padomju Savienību. Šis līķis ir sadalījies gan ģeogrāfiskā, gan medicīniskā nozīmē. Un rītdien jūs atkal aicinās iepūst šim līķim jaunu dvašu, lai mēs nonāktu totālā atkarībā no Krievijas. (No zāles: “No sadalīšanās nāk gāze!”)

Mēs esam jau izmēģinājuši. Mēs jau esam to darījuši ar Abreni, mēs piesaucām toreiz Brežņeva ideju, kā definēt Helsinku nolīgumu. Paldies Dievam, Satversmes tiesa nopēra mūs par to un lika šo atsauci svītrot.

Bet kādu shēmu mēs redzam šogad? Plānotās gāzes stacijas būvēšanā noteicošā loma būs un paliks “Gazprom”. Un ne tikai “Gazprom” vien. “Gazprom” jau ir savi meitas uzņēmumi šeit pat Latvijā, ko sauc par “Itera Latvija” un ko vada ļoti respektējams, augsts čekas bijušais darbinieks Savicka kungs. Šie ir tie cilvēki, kuriem mēs uzticam Latvijas nākotni.

Vai mēs tiešām neatceramies to sistēmu, kāda bija Padomju Savienībā, kad čeka ar saviem starpniekuzņēmumiem kontrolēja Padomju Savienības un Padomju Latvijas ekonomisko dzīvi? Un man ir ļoti žēl, ka Saeimā visplašāk pārstāvētā politiskā partija, Tautas partija, ir draudzīgi apkampusi šo veco čekas sistēmu, šo shēmu laikā, kad šī pati čeka ar abām rokām (No zāles: “Ar spalvainām rokām!”) ir apkampusi mūsu rīkli. Un mēs to atļaujam! Mēs par to priecājamies, un mēs to jūtam mūsu dzīvē ikdienā.

Kādēļ tad, jūsuprāt, šodien cilvēki rindām stāv vēlēšanu iecirkņos un kādēļ tās rindas būs vēl lielākas? Tāpēc, ka tauta nav apmierināta ar to, ko mēs darām, un mēs, Saeimas deputāti, esam līdzvainīgi. (No zāles dep. A.Golubovs: “Jūs čekisti esat?!”)

Elektroenerģijas ieguves risinājumus, ko piedāvā Tautas partija, radot pilnīgu atkarību no Krievijas, mēs varam varbūt vislabāk saprast, ja paskatāmies uz līdzīgiem notikumiem ikdienas dzīvē. Varbūt minēsim kādu piemēru no mūsu nacionālā sporta – no hokeja. Kalvīša kungs atbalsta ideju, ka Latvijas superkomandai ir jāspēlē superlīgā, tā saucamajā kontinentālajā līgā, bet nezin kāpēc šīs robežas sakrīt tieši ar Padomju Savienības robežām… Somiem tika piedāvāts līdzdarboties, taču viņi teica “nē”, arī zviedriem tika piedāvāts līdzdarboties, un arī viņi teica “nē”, nemaz nerunājot par lietuviešiem vai igauņiem, bet kazahi, baltkrievi, varbūt ukraiņi un arī latvieši, protams, teica “jā”.

Un vēl. Lai mēs labāk saprastu šo “Gazprom” piedāvājumu, atcerēsimies, kādu tad izvēlējās nosaukumu šai Latvijas komandai – “Dinamo”! Tāpat kā bija Harkovas “Dinamo”, tāpat kā bija Minskas “Dinamo”, tāpat kā bija Maskavas “Dinamo” un tāpat kā bija Rīgas “Dinamo”.

Un kas tām visām bija kopējs? Tās bija spēcīgas komandas, kas guva daudzas uzvaras. Kāpēc šīs komandas guva uzvaras? Tāpēc, ka tām bija nauda! Kur bija šī nauda, no kurienes tā nāca? No valsts iekšējā drošības dienesta. (No zāles: “Iekšlietu ministrijas!”) Iekšlietu ministrijai nav nekāda sakara ar čeku, vai ne, Leiškalna kungs? Jā, un Rīgas “Dinamo” atbalstīja robežsardze, un tai nav nekāda sakara ar čeku. Vai ne? Tāpēc ir dīvaini, ka tas pats attiecas arī uz minētajiem ieguldījumiem – uz Kalvīša kungu, uz Koziola kungu, uz Lipmana kungu, kuri ieguldīs, kā viņi teica, ne vairāk kā 200 vai 300 tūkstošus latu, taču, lai šī komanda varētu darboties, tur būs vajadzīgi vismaz pieci miljoni. Vai ne? Vai tie ir dolāri, lati vai rubļi – es to nezinu… Un kas tad notiks, no kurienes tā nauda nāks? Un atkal Savicka kungs nāks palīgā! Un atkal “Gazprom” meitas uzņēmums nāks palīgā! Mēs absolūti ejam šinī vienā virzienā. Vienā virzienā!

Un atkal. Vai tiešām mēs esam šeit sanākuši, lai tikai par šādu lētu ieguldījumu dabūtu kaut kādu lielu līdzdalību vienā pasākumā?

Es domāju, ka šodien un rītdien šis būs sirdsapziņas balsojums. Vai mums Latvijas neatkarība vairs kaut ko nozīmē? Vai šie valsts simboli – mūsu ģerbonis un mūsu karogs – mums kaut ko nozīmē, vai arī mēs esam gatavi šo karogu nomainīt ar baltu karogu – ar padošanās karogu? Un tos, kuri varbūt domā, ka es pārāk drūmos toņos šo lietu tēloju, es aicinu: skatīsimies cerīgi desmit gadus uz priekšu! Vai tad, kad Latvija svinēs savus 100 gadus – vai tad vairs šāda Saeima sanāks uz savu svinīgo sēdi? Jā, šāda svinīgā sēde notiks neatkarīgi no tā, ko mēs izgudrojam darīt ar elektroenerģētiku. Un tāpat pēc šīs svinīgās sēdes mēs ar ziediem rokās iesim Brīvības pieminekļa virzienā. Tikai var gadīties, ka mēs tur neapstāsimies, jo tur nebūs neviena cilvēka. Un var būt, ka pēc desmit gadiem, Latvijas simtgadē, mēs tad pie Brīvības pieminekļa pagriezīsimies pa kreisi un pa Raiņa bulvāri aiziesim līdz Krievijas vēstniecībai un noliksim ziedus tur, jo tur būs pārējā latviešu tauta, kas teiks: “Lūdzu, atgrieziet gāzes krānu! Mēs salstam. Mēs darīsim visu, tikai dodiet mums siltumu!” Tas ir tas, par ko jums šodien ir jāizšķiras, – vai mēs esam viena brīva tauta, mēs esam tautas ievēlēti priekšstāvji, vai mēs esam oligarhu kalpa dvēselītes. (No zāles dep J.Dobelis: “Beidz muldēt!” Dep. I.Rībena: “Nenervozējiet, ja!”) (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debatēs vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātie kolēģi! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātais ministr!

Es gribu sākt ar paldies Uldim Gravam. Pēc rosības zālē mēs redzam, ka ļoti daudziem šajā zālē Ulda teiktā patiesība nepatīk, jo ir vēl drusciņ tomēr arī kauns… (No zāles dep. K.Leiškalns: “Pēdējās paliekas!”) Varbūt tās ir bailes – nezinu.

Kolēģi! Laikam nav nekā nepastāvīgāka par Latvijas valdības ilgtermiņa un vidēja termiņa politikas plānošanas dokumentiem. Ekonomikas ministrijas mājaslapas nodaļā “Ministrijas kompetencē spēkā esošie politikas plānošanas dokumenti” vēl šodien varam lasīt “Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016.gadam”. Tajā dokumentā, melns uz balta, kā galvenā problēma ir norādīta augsta atkarība no primāro energoresursu importa. Valsts pašnodrošinājums ir tikai 36 procenti, turklāt atkarība no viena piegādātāja – “Gazprom” – ir veseli 30 procenti. Problēma ir arī Baltijas gāzes un elektrības tirgu izolācija. Un liela problēma ir arī zema energoefektivitāte visā siltumapgādes ciklā, kas ietver ražošanu, pārvadi, sadali un patēriņu.

Šajā dokumentā ir definēti arī loģiski mērķi problēmu novēršanai, Latvijas enerģētiskās attīstības mērķi – drošība un neatkarība –, kā arī līdzekļi šo mērķu sasniegšanai: ārējo savienojumu izveidošana ar Eiropas Savienību, enerģijas avotu dažādošana un energoefektivitātes palielināšana. Šīs pamatnostādnes paredz arī izmērāmus kritērijus. Pašnodrošinājums ar elektroenerģiju 2012.gadā – 80 procenti, 2016.gadā – visi 100 procenti. Siltumenerģijas patēriņš ēkās jāsamazina no 235 kilovatstundām uz kvadrātmetru, kā bija 2004.gadā, līdz 150 kilovatstundām uz kvadrātmetru 2020.gadā. Līdz 2016.gadam jāapgūst koģenerācijas potenciāls – 300 megavatu lielajās pilsētās un 100 megavatu pārējās Latvijas pilsētās. Labi, skaidri, saprotami, izmērāmi kritēriji.

Runājot par enerģijas avotu dažādošanu, minēta līdzdalība jaunas kodolspēkstacijas būvē Baltijā, cietā kurināmā termoelektrostacijas (400 megavatu) projekta attīstīšanā. Taču šajā dokumentā nav runāts par gāzi.

Ļoti interesanti, ka arī Gerharda kungs… Man patika, Gerharda kungs, jūsu runa. Arī jūs par gāzes spēkstaciju neko neteicāt. Taču es tobrīd jutos kaut kā… nu, tā kā absurda teātrī. Jo, kad savulaik jūs kā ministrs nācāt uz “Jaunā laika” frakciju, tur jūs, Gerharda kungs, runājāt drusciņ savādāk. Cietais kurināmais, jā, tā ir mūsu prioritāte, bet pirmā tomēr – gāze.

Godātie kolēģi, ar ko šis ilgtermiņa plānošanas dokuments atšķiras no šodienas realitātes? Cietais kurināmais faktiski ir aizmirsts un aizstāts ar gāzi. Un tas nekas, ka tādējādi tiek nevis risināta dokumentā minētā galvenā problēma – atkarība no Krievijas un šīs atkarības novēršana, bet – tieši otrādi! – šī atkarība no “Gazprom” pieaugs no 30 līdz 50 procentiem. Savukārt par energoefektivitāti šodien vairs nerunā… it kā nav modē, nav pieklājīgi runāt. (No zāles dep. A.Kalvītis: “To es izstāstīšu!”)

Godātie kolēģi, ir taču pilnīgi skaidrs, ka pēc gāzes spēkstacijas uzcelšanas nekādu valsts pasūtījumu cietā kurināmā spēkstacijas būvniecībai vairs nevajadzēs.

Gerharda kungs! Ja valdība nemainīs savu nostāju, tad, man šķiet, uz Ventspili jūs varat nebraukt komandējumā un netērēt līdzekļus, jo jūs izvēlaties vietu, kur nekas netiks uzcelts.

Un interesanti, kā, cenšoties noslēpt šīs vienkāršās patiesības, mēs arī šeit, Saeimas Sēžu zālē, runājam par pareizām un labām lietām, it kā šīs gāzes spēkstacijas projekts nebūtu tapis tepat, tepat valdības gaiteņos. Protams, varbūt vēl nav pienācis laiks pavērt priekškaru. Bet, kolēģi, lūk, cik vienkārši tiek aizmirstas visas valstiskās intereses! Problēmas un riskus valdība gatava nevis mazināt, bet līst vēl dziļākā atkarībā no Krievijas gāzes. Vai tiešām mūsu valdība ir aizmirsusi kādas politiķes nesen doto padomu – “Galviņu vajag lietot!”? Vai tiešām viņi nesaprot, ka Krievija ar gāzes ventiļa palīdzību turpmāk brīvi regulēs mūsu tautsaimniecību?! Gribēs – ļaus attīstīties, gribēs – apturēs. Gan jau valdība to saprot. Gan jau arī galviņu lieto. Tikai – nevis valsts interesēs, bet gan mums pagaidām vēl nezināmu mērķu vadīta. Un, protams, tas lielais priekškars laikam vēl nav atverams, tāpēc ir mēģinājumi arī Elektroenerģijas tirgus likumā mazināt… nu, piemēram, Dzintara Zaķa priekšlikuma ļoti labo jēgu; tur ir runāts par to, ka, palielinot elektroenerģijas ražošanas jaudas, ir jāveicina enerģētiskā neatkarība. Proti, šim ļoti svarīgajam priekšlikumam ir pielikta vēl klāt piebilde – “nodrošinot dažādus elektroenerģijas piegādātājus”. Es nezinu, ko ar to var saprast. Taču atbilstoši šim formulējumam noteikti arī gāze derēs. Un tad jau valdība vienkārši pildīs likumu.

Kolēģi, es saprotu, kāpēc Plinera kungs aizstāv gāzes spēkstaciju. Viņš jau argumentēja ļoti labi, un to argumentu, ko viņš nepateica, es domāju, mēs visi zinām. Taču man ir ļoti grūti saprast Tautas partijas nostāju šajā jautājumā.

Godātie kolēģi, es aicinu šodien atbalstīt lēmuma projektu un balsot “par”!

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Aigaram Štokenbergam.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Ministra kungs! Kolēģi! Dāmas un kungi!

2005.gada 7.jūlijā Londonas metro sprāga vairākas teroristu bumbas, un Tonijs Blērs toreiz ierosināja bez tiesas pagarināt aresta laiku tiem, kas tiek turēti aizdomās par terorismu. Un toreiz viņš teica, ka viņš to aicina darīt nevis kā leiboristu premjerministrs, bet tāpēc, ka viņš ir britu premjerministrs.

Es domāju, ka tas mums kalpo par vienu mācību, ka ir lietas, kuras ir svarīgas Latvijas valstij neatkarīgi no tā, kāda ir katra cilvēka partejiskā piederība. Ir svarīgas lietas, kurās ir vienkārši nepieciešams koncentrēt visu to kompetenci, kas ir Latvijas valsts rīcībā.

Un tāpēc man ir patiess prieks, ka man ir vismaz šodien sajūta, ka ekonomikas ministrs Gerhards cenšas turpināt realizēt tās enerģētikas pamatnostādnes, kas tika pieņemtas vēl 2006.gada vasarā. Man gan vienīgi ir sajūta, ka visa pārējā valdība lāgā nevēlas iet viņam talkā. Bet es ceru, ka šīs bažas tiks kliedētas.

Ir vairākas lietas, kuras vienkārši vajadzētu atgādināt. Vajadzētu atgādināt, lai valdība nezaudētu laiku bezjēdzīgās diskusijās, kā mēs to redzam kaut vai jautājumā par “Lattelecom” privatizāciju. Vēl pirms diviem gadiem valdība bija nonākusi pie tieši tādiem pašiem secinājumiem, pie kādiem ir nonākusi šobrīd.

Mēs esam daudzkārt dzīvojuši pagātnē. Man jāatzīst, ka arī tajā laikā, kad es biju ekonomikas ministrs, mēs daudz laika tērējām sarunās, piemēram, par Dobeles gāzes krātuvi. Un es te esmu paņēmis līdzi karti, kura ir zīmēta vēl padomju laikos, pirms Gorbačova, un kurā šis maršruts no Ļeņingradas līdz Vācijai jau toreiz bija iezīmēts. Bija tas atzars uz Liepāju. Šķiet, ka vajadzētu atteikties no šā bezjēdzīgā projekta. Šobrīd, kā mēs redzam, Latvija ir pazaudējusi kādus pāris gadus, diskutējot par to.

Tomēr mums katru dienu tiek celti priekšā atkal jauni projekti. Viens no tiem, piemēram, ir sašķidrinātās gāzes termināls, par kuru te ir sākuši runāt pēdējā laikā atkal ļoti aktīvi. Es esmu paņēmis arī pašreizējās gāzes pārvadājumu un nodrošināšanas kartes, no kurām ir pilnīgi skaidrs, ka tad, ja būtu šāds importa termināls, ja tas būtu sašķidrinātās gāzes importa termināls, tad Latvijai gadā pietiktu ar kādiem 4 vai 5 kuģiem, lai nodrošinātu visas Latvijas vajadzības pēc gāzes. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šī gāze tiktu vesta no tās pašas Sanktpēterburgas, kur ir sašķidrinātās gāzes rūpnīca. Tā būtu tā pati Krievijas gāze tikai šķidrā veidā.

Mēs esam daudz laika tērējuši arī citām runām. Un viena, kas iezīmējās pēdējā laikā, ir, piemēram, tāda, ka Latvijas enerģētikas brīnumnūjiņa ir kūdra. Man jāsaka, ka pirms vairākiem gadiem jau ir bijis “Phare” projekts, kurā ir izpētīts, ka vienai četru megavatu lielai koģenerācijas stacijai būtu vajadzīgas aptuveni 300 tonnas kūdras dienā, un līdz ar to šis projekts būtu atmetams kā pilnīgi bezjēdzīgs. Mums nevajadzētu turpmāk tērēt laiku, lai aizpildītu sabiedrisko telpu ar tamlīdzīgu projektu piedāvājumiem.

Viens ir skaidrs, un tas bija skaidrs arī toreiz, kad pašreizējais ekonomikas ministrs Gerharda kungs bija valsts sekretārs Ekonomikas ministrijā. Protams, Latvijā vēl ir rezerves, un tās rada iespējas būvēt koģenerācijas stacijas tajās mazajās un vidējās apdzīvotajās vietās, kur tiešām ir iespējams nodrošināt, lai stacijas strādātu koģenerācijas, nevis kondensācijas režīmā, kas būtu krietni efektīvāks. Protams, tāds potenciāls Latvijā pastāv, un tas ir apmēram 100 megavati. Tieši tāpēc tas toreiz tika ierakstīts elektroenerģijas attīstības pamatnostādnēs, ka arī šajā virzienā ir jāstrādā.

Tomēr es atgādināšu, ka tad, ja mēs runājam par 100 megavatiem… Ja mēs konstatējam vienkārši to apstākli, ka tiks slēgta Ignalinas atomelektrostacija, tad, manuprāt, tika sperts arī vēl viens labs solis, kad Ministru prezidents bija Aigars Kalvītis, – toreiz Traķos tika parakstīts ļoti daudzsološs līgums ar Lietuvu un Igauniju – trīspusējs līgums par to, ka tiks attīstīts jauns vai pat divi energobloki esošās Ignalinas vietā. Diemžēl tas, ko mēs redzam… Man ir jāatvainojas lietuviešu kolēģiem, ja kādu esmu aizvainojis, bet, manuprāt, turpmākā rīcība ir bijusi destruktīva, un mums ir jārēķinās ar situāciju, ka Latvijai var kļūt neizdevīgi piedalīties šajā Ignalinas projektā. Un vēl jo vairāk tāpēc Latvijai ir jādomā par savām enerģētikas jaudām.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Vēl viena lieta, ko es gribētu pieminēt un kas izriet no Ignalinas slēgšanas, ir tā, ka tajā brīdī, kad tirgum zūd 1300 megavatu no Ignalinas jaudas, tad tas imports – un to jau arī ekonomikas ministrs pieminēja – šis praktiski vienīgais iespējamais imports, tajā brīdī vai drīz pēc tam būs no Krievijas. Mūsu faktiski vienīgā elektroenerģijas saite ar Krieviju šobrīd ir tā saucamā Smoļenskas cilpa, kura spēj pārvadīt jaudu, kas nav lielāka par 1400 megavatiem. Atcerēsimies vēl to, ka šī cilpa apkalpo arī Baltkrieviju, Lietuvu, daļēji arī Igauniju, un līdz ar to mums ir jārēķinās… Es mēģināšu sadzīviski to visu pastāstīt, jo tajā brīdi, kad būs šis maksimālais jaudas pieprasījums no visām šīm kaimiņvalstīm, tas vads vienkārši uzkarsīs sarkans. Un tīri tehniski, es domāju, tas ir tikai laika jautājums, kurā brīdī tur sāksies avārijas.

Tas vēlreiz nostiprina manu pārliecību, ka Latvijai ir vajadzīgas enerģētiskās jaudas, un tieši tāpēc mums vajadzētu runāt ne tikai par vienu staciju, kā tas kaut kā pēdējā laikā tiek runāts, bet mums ir pilnīgi skaidri jārunā vismaz par divām… Es pat ieteiktu plānot vēl tālāk un runāt arī par trešo staciju.

Ja mēs tagad paanalizējam, kādi ir aspekti attiecībā uz gāzes staciju, tad to ir visvieglāk uzbūvēt un arī visātrāk, un tajā saražotā elektroenerģija būs par aptuveni 10 procentiem lētāka nekā tā elektrība, kas tiktu saražota stacijā ar cieto kurināmo. Mums vajadzētu skaidri un gaiši sabiedrībai minēt arī šos skaitļus, ko arī tīri ekonomiskā izpratnē nozīmē energoneatkarība no Krievijas.

Es varētu nosaukt vēl vienu skaitli: šobrīd mēs no Krievijas pērkam elektrību par 40 eiro megavatstundā. Salīdzinājumam: tajā brīdī, kad tiks apturēta Ignalinas atomstacija, lietuvieši ražos elektrību, jo viņiem nav īpaši lielas izvēles. Viņi to darīs Lietuvas elektrostacijā, kura ir samērā novecojusi, un tieši tāpēc, ka šī stacija ir novecojusi, viņu saražotās enerģijas ticamais cenas slieksnis, par kādu viņi varētu mēģināt to pārdot, ir 90 eiro megavatstundā. Arī mūsu ekonomikas ministrs pieminēja, ka mūsu plānotās cenas ir 55–65 eiro par megavatstundu, un, iespējams, stacijas ar cieto kurināmo, kas ir miksēts ar biomasu, gadījumā šī cena (vēlreiz atkārtoju!) būs aptuveni desmit procentus augstāka. Tā ir tā cena, ko mēs – sabiedrības locekļi – maksātu par energoneatkarību no Krievijas. (Starpsauciens no zāles.)

Es pieminēšu arī kvotas, Kraukļa kungs! Es atvainojos, cik minūtes vēl ir manā rīcībā?

Sēdes vadītājs.

Piecas ar pusi minūtes vēl ir atlikušas.

A.Štokenbergs.

Ja mēs tagad paraugāmies… Te tika daudz un gari runāts par politiskajiem riskiem, kas ir saistīti ar gāzes atkarību no Krievijas, taču es gribētu minēt arī kādu tehnisku risku – tīri tehnisku risku. Vai kāds mums šobrīd var parādīt ilgtermiņa gāzes piegādes līgumu, uz kura pamata tiktu nodrošināta gāze šai stacijai? Tāda līguma vienkārši nav! Tāda līguma nav, un līdz ar to šajā apstāklī es saskatu galveno risku.

Mums Inčukalnā ir it kā vairāk par 2 miljardiem kubikmetru, iespējams, gāzes, kur aptuveni divas trešdaļas no šīs gāzes pieder “Latvijas Gāzei”, bet viena trešdaļa pieder uzņēmumam “Gazprom”. Un tā faktiski, manuprāt, ir vienīgā iespēja, ja kāds nopietni šobrīd runā par kaut kādu gāzes staciju. Tad ir nekavējoties jāsāk sarunas ar “Gazprom”, vai mums būs šāds ilgtermiņa gāzes piegādes līgums.

Ja šāda līguma nav, tad es gribu atgādināt jums vienu situāciju, kas sabiedrībā varbūt skaļi neizskanēja, taču bija viens tāds periods, kad Baltkrievijas prezidents Lukašenko bija iedomājies, ka viņš varētu pārtraukt gāzes plūsmu tajā caurulē, kas stiepjas no Krievijas uz Rietumeiropu. Un tajā brīdī Latvijas valdībai jau bija izstrādāts alternatīvs scenārijs, jo mums palīdzību lūdza gan Lietuva, gan Kaļiņingradas apgabals, un tādā gadījumā Inčukalna gāzes krātuve kalpoja par rezervi, lai nodrošinātu arī Kaļiņingradu un Lietuvu. Es vienkārši gribu jums pateikt, ka tas toreiz tiktu darīts, jo uzņēmumam “Gazprom” ir arī viņa paša gāze Inčukalnā. Šobrīd ne par kādu ilgtermiņa līgumu mēs neko neesam dzirdējuši.

Otrkārt, es gribētu aicināt atcerēties arī vēsturi – to, ka mums ir bijis periods Latvijas vēsturē, kad pa vidu kaut kādiem ilgtermiņa līgumiem mēģina iespraukties kādi citi, kuri no tā varētu saņemt kādu savu komisijas maksu.

Vēlreiz teikšu: manuprāt, ja kāds nopietni runā par “Gazprom”, tad līgums ir jāslēdz tieši ar “Gazprom”, nevis ar kādiem starpniekiem, kas te varbūt silda šobrīd sabiedrisko telpu un medijus, runādami par to, cik viņi ir svarīgi un cik viņi daudz spēj panākt.

Ja runājam vēl par to atšķirību, kāpēc stacija ar cieto kurināmo jeb oglēm varbūt ir izdevīgāka, jo atšķirībā no gāzes šo kurināmo tiešām pērk uz vietas, tad var teikt, ka pēc kontrakta jūs pilnīgi skaidri zināt, kurā brīdī jūs biržā varat nopirkt kādu cietā kurināmā apjomu. Ar to šis kurināmais, ja mēs atkal runājam par piegādes drošību, ir izdevīgāks.

Mēs te dzirdējām arī jautājumu par emisijas kvotām. Par emisijas kvotām runājot, manuprāt, darbs (tas gan nav rakstīts šajā Saeimas lēmuma projektā) būtu uzdodams arī Ārlietu ministrijai un Vides ministrijai, ja mēs runājam par enerģētiku. Mēs visi lieliski zinām, ka Latvija šobrīd patērē knapi pusi vai pat nedaudz mazāk par pusi no Kioto protokolā noteiktajām prasībām attiecībā uz ogļskābās gāzes emisiju, un dīvaini ir tas, ka, protams, mūsu energoapgādes ražošanas uzņēmumi būs spiesti pirkt šīs kvotas. Mums nav citas izejas, jo tāds ir Eiropas Kopienu mehānisms.

Tomēr tajā pašā laikā man līdz galam nav skaidrs, kādā veidā Vides ministrija šobrīd rīkojas ar tām. Es pieņemu, ka mums katru gadu būs aptuveni 10,8 miljoni tonnu liela ogļskābās gāzes emisijas kvota, ko pārdot Kioto protokola ietvaros. Man nav skaidrs, kurā vietā budžetā ir paredzēta šī nauda kā ieņēmumi un vai šī nauda nav izmantojama Latvijas enerģētikas vajadzībām. Es atgādinu – runa ir par 10,8 miljoniem tonnu katru gadu, kas varētu tikt pārdotas. Starp citu, pirmie līgumi jau tiek gatavoti. Jau pagājušā gada vidū šādi līgumi tika gatavoti ar Nīderlandes Karalisti un Somiju. Es vēlreiz mēģināšu paskaidrot… Manuprāt, tā doma ir tāda, ka, ja mēs tirgojam kaut ko no emisijas kvotām, tad savukārt šie līdzekļi, manuprāt, būtu izmantojami tieši “zaļās” enerģijas atbalstam. Tieši tās enerģijas atbalstam, kuras izmantošana šobrīd ir ekonomiski neizdevīgāka nekā triviālais paņēmiens vienkārši pirkt gāzi un uzbūvēt vienu jaunu gāzes staciju.

Sēdes vadītājs.

Štokenberga kungs, jūsu runas laiks ir beidzies. Cik minūšu jums vēl vajag, lai pabeigtu? (No zāles: “Lai turpina! Ļoti labi runāja!”)

A.Štokenbergs.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Lai turpina? Vai ir kādam iebildumi pret to, ka Štokenberga kungs turpina?

A.Štokenbergs.

Es ceru, ka būs vēl kāda iespēja. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Paldies Štokenberga kungam.

Debatēs vārds deputātam Krišjānim Kariņam.

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Kolēģi! Šodienas jautājums par enerģētiku nav nekas cits kā jautājums par mūsu valsts ilgtermiņa attīstību un faktiski par mūsu valsts neatkarību. Daudzi runājuši, bet daži fakti varbūt nav līdz galam izklāstīti. Noskaidrosim tos!

Kāda ir mūsu enerģētikas avotu bilance šobrīd? Apmēram viena trešdaļa ir atjaunojamie resursi – ūdens, vējš, koksne (gan elektrībai, gan apkurei). Otra trešdaļa ir naftas produkti (galvenokārt transportam). Un trešā trešdaļa ir dabasgāze (gan apkurei, gan elektrības ražošanai). Mūsu valstī ir ļoti liels atjaunojamo resursu īpatsvars. Ja mēs salīdzinām sevi ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, tad redzam, ka nevienai citai nav tik liels atjaunojamo resursu īpatsvars – trešā daļa. Mēs varam lepoties un priecāties. Bet, kolēģi, kā ir ar atlikušajām divām trešdaļām? No kurienes mums nāk nafta? No kurienes – gāze? Naftas produkti lielā mērā, bet ne pilnīgi ekskluzīvi nāk no Krievijas, savukārt dabasgāze mums simtprocentīgi nāk ne tikai no Krievijas vispār, bet tieši no viena uzņēmuma – “Gazprom”, un tas uzņēmums nav tikai monopoluzņēmums, tas ir Kremļa kontrolēts uzņēmums. Tātad mums gāzes piegāde (trešā daļa no mūsu enerģētikas avotu piegādes!) ir atkarīga no viena vienīga piegādātāja, kas ir – skaidri un gaiši! – kaimiņvalsts politiskajā kontrolē. Šobrīd daži no jums varbūt domā: “Nu labi, mēs pērkam gāzi no Krievijas. Neba jau mēs esam vienīgie – visa Eiropa, arī Vācija, pērk. Vācija ir iecerējusi zem Baltijas jūras būvēt pazemes pievadu no Krievijas uz Vāciju, un viņa tātad pirks vēl vairāk.” Un jums tur ir taisnība! Viņi to ir iecerējuši. Bet iepazīsimies drusku tuvāk ar Vācijas faktisko situāciju! Man, tiekoties ar “E.ON Ruhrgas” pārstāvjiem, visvairāk pārsteidz tas lielais uzsvars, ko viņi Vācijas iekšējā tirgū liek uz enerģētikas avotu diversifikāciju jeb dažādošanu. Protams, Vācija iepērk dabasgāzi no Krievijas. Viņa slēdz ilgtermiņa līgumus. Taču šos līgumus viņi slēdz tikai tādā apmērā, ka paralēli līgumam viņi var sev nodrošināt piegādi no Norvēģijas. Noslēgtie līgumi 2006.gadā: no Norvēģijas – 27 procenti, no Krievijas – 25 procenti. Bez tam viņi vēl saņem no pašu valsts, Vācijas, 16 procentus, saņem arī no Nīderlandes, Lielbritānijas, Dānijas un vēl citām valstīm. Tātad “E.ON Ruhrgas” Vācijā, uzsverot enerģētikas avotu dažādošanas nepieciešamību, pērk gāzi no Krievijas, bet – tikai ne par kubikmetru vairāk, nekā tā var vienlaikus nopirkt arī no Norvēģijas. Papildus tam pašā Vācijas elektrības tirgū apmēram 40 procenti no visas Vācijā saražotās elektrības ir no ogļu spēkstacijām. Gāzes īpatsvars tātad nav ne tuvu tik liels kā pie mums.

Mēs labi zinām – un to arī ekonomikas ministrs mums izklāstīja –, ka pēc 2009.gada ir paredzams jaudas trūkums ne tikai Latvijā, bet arī visā reģionā (saistībā ar Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanu – un ne tikai). Manuprāt, ir pilnīgi loģisks un labs risinājums – ražot vairāk elektrības tepat Latvijā.

Jautājums ir tikai tāds – no kādiem avotiem ražot šo elektrību? Attiecībā uz atjaunojamiem resursiem (piemēram, runa ir par Daugavas “hesiem”) mūsu potenciāls ir gandrīz izsmelts, mēs nevaram īpaši vairāk elektroenerģijas iegūt. No vēja enerģijas vēl ir potenciāls, bet tas ir tikai pāris procentu pieauguma gūšanai, nevis trūkstošo jaudu iegūšanai, jaudu trūkuma apmierināšanai.

Reāli mums Latvijā ir trīs avoti, no kuriem iegūt papildu enerģiju: atomenerģija, dabasgāze un biomasa, ogles tā saucamajām cietā kurināmā stacijām.

Atomenerģija – šis variants jau vairākus gadus ir diskutēts. Ir iecere būvēt jaunu energobloku Ignalinā, bet šis projekts kavējas politiskās vienošanās trūkuma dēļ, galvenokārt pašā Lietuvā. Un optimistiskie varianti paredz, ka arī tad, ja būtu šāda vienošanās, no tās dienas, kad uzsāktu šo projektēšanu un celtniecību, paietu desmit gadi līdz šāda bloka uzbūvēšanai.

Tātad, lai apmierinātu šīs mūsu vajadzības, saražotu šīs mūsu trūkstošās jaudas, atomenerģija… kaut gan šāds risinājums, manuprāt, būtu ļoti labs, tas ir pārāk tālā nākotnē, vēl neskaidrā nākotnē. Tas nozīmē – reāli mums ir dabasgāze, mums ir biomasas un ogļu (kombinētā cietā kurināmā) stacija.

Kā es jau minēju, mūsu valsts enerģētika, trešā daļa tās, ir jau pilnīgi atkarīga no “Gazprom”, no Krievijas monopoluzņēmuma, piegādes. Vērojot to, kā rīkojas, piemēram, pati Vācija, pielietodama pašas veselo saprātu, manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu valstij ir bīstami palielināt savu atkarību no šā viena piegādātāja. Bīstami! Objektīvi bīstami! Gan cenu drošības dēļ, gan piegādes drošības dēļ. Jo, proti, ja “Gazprom” lēmumus pieņem Kremlis, politiskā vadība, tad cenas un piegāde var kļūt politiski atkarīgas, var vairs nebūt atkarīgas no tirgus.

Ir viena reāla alternatīva gāzes elektrostacijai. Tā jau ir minēta – tā ir šī kombinētā biomasas un ogļu spēkstacija. Šādas spēkstacijas jau pasaulē strādā, ir uzbūvētas, lielākā no tām ir ar apmēram 400 megavatu jaudu. Šobrīd tāda strādā tepat netālu – Somijā. Var aizbraukt un paskatīties.

Svarīgi ir tas, ka mums būtu divas priekšrocības sakarā ar cietā kurināmā staciju. Pirmkārt, mūsu valsts savu atjaunojamo resursu jau tā lielo īpatsvaru varētu palielināt, jo šādas stacijas var strādāt ar 90 procentiem ogļu un 10 procentiem biomasas vai, pretēji, – ar 90 procentiem biomasas un 10 procentiem ogļu. Tas atkarīgs no cenu piegādes… no izdevības.

Un, otrkārt, kā jau vairāki runātāji minēja, ogles nav pieejamas tikai vienā valstī, Latvija varētu iepirkt ogles vai nu no Krievijas, vai no Polijas, vai no Vācijas, vai no Amerikas Savienotajām Valstīm. Ogles pasaules tirgū ir brīvi pieejamas. Kāpēc? Ogles var iekraut un iekrauj kuģu tvertnēs, tās brīvi ceļo pa visu pasauli. Dabasgāzes izmantošana savukārt ir atkarīga no izbūvētiem vadiem, un mums vienīgā savienojamība ir ar Krievijas sistēmu. Tātad ar oglēm mēs nebūtu atkarīgi no viena piegādātāja.

Jā, oglēm ir lielāks CO₂, tas ir, kaitīgo izmešu, daudzums nekā dabasgāzei, taču pastāv tehnoloģijas, kas krietni samazina izmešu daudzumu, un šī tehnoloģiju attīstība pasaulē noteikti turpināsies arī nākotnē.

Kolēģi! Mūsu energoavotu, elektroenerģijas avotu dažādošana ir vitāli svarīgs jautājums mūsu valsts neatkarības nostiprināšanai. Kā valsts mēs nevaram atļauties palielināt savu jau tā lielo atkarību no monopoluzņēmuma “Gazprom”. Būvējot papildu elektrības ražošanas jaudas mūsu valstī, mums jāizvēlas vienīgais reālais variants, kas mazinātu mūsu atkarību no viena piegādātāja, un tā ir cietā kurināmā stacija ar biomasas un ogļu kombināciju kā izejvielu. Es aicinu atbalstīt šodienas lēmuma projektu.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Cienījamie kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu parakstītu iesniegumu ar priekšlikumu Saeimas sēdi turpināt bez pārtraukuma – līdz jautājuma izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti neiebilst. Sēde tiek turpināta bez pārtraukuma.

Debatēs vārds deputātam Aigaram Kalvītim.

A.Kalvītis (Tautas partijas frakcija).

Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Ministra kungs! Cienījamie kolēģi! Kāds savā runā teica, ka pie vēlēšanu iecirkņiem stājas garas rindas, ka cilvēki ir neapmierināti ar dažādiem aspektiem – politiskiem, ekonomiskiem – un tātad ir neapmierināti arī ar Saeimas darbu un Saeimas profesionalitāti.

Gravas kungs, ja mēs gribam celt Saeimas profesionalitāti, tad ir jārunā profesionāli un nosvērti un jāpiedāvā risinājumi, nevis jāizplūst emocionālās uzrunās, piesau­cot “Dinamo”, čeku, Padomju Savienību un daudzas citas lietas, kam nav nekāda sakara ar enerģētisko drošību un Latvijas ekonomikas nākotni. Un šādas runas no Saeimas deputātu puses cilvēkiem liek domāt, ka te tiešām simts pamuļķīšu sēž šinī zālē.

Taču atgriezīsimies pie enerģētikas jautājumiem. (Starpsaucieni.) Te jau daži runātāji nodemonstrēja, cik šis jautājums ir profesionāls un sarežģīts. To nekādi nevar atrisināt ar emocionālām uzrunām un pavērst debates valstī tādā virzienā, ka tie, kuri iestājas par gāzi, visi ir sliktie (No zāles dep. A.Latkovskis: “Jā, jā!”), bet visi tie, kuri iestājas par oglēm, lūk, ir visi labie. Nu tad būsim visi labie un visi iestāsimies par oglēm! Taču no tā mums spuldzēs elektrības vairāk nebūs. Nebūs vairāk elektrības!

Te tika locīts arī mans vārds. Vai jūs domājat, ka laikā no 2004. līdz 2007.gadam valdībā bija analfabēti, ka viņi nesaprata, cik svarīgi ir domāt par enerģētisko drošību, par neatkarību un par valsts attīstību nākotnē? Mēs pieņēmām konceptuālu, es domāju, arī pašu būtiskāko lēmumu, kuru vajag, protams, novest līdz galam, jo tas tiešām garantētu nākamajos simts gados visai Baltijai enerģētisko neatkarību, uzbūvējot jaunu kodolstaciju Lietuvā. Trijatā! Un arī šinī zālē ir gan pretinieki šim projektam, kā tas ir parasti, gan arī atbalstītāji.

Ja šāda kodolstacija tiks uzbūvēta līdz 2020.gadam, tad arī enerģētiskās neatkarības jautājums Baltijas reģionā principā tiks atrisināts. Taču tam ir daudzi pretinieki – gan tie, kuri šobrīd dzīvo austrumos no mums un kuri nevēlas mūsu enerģētisko neatkarību… Viņi, piemēram, pasludina, ka gadu vēlāk būvēs jaunu gāzes staciju Lietuvā ar 800 megavatu lielu jaudu, lai šādā veidā ar ekonomiskām metodēm šo projektu iznīcinātu. Ir arī tādi, kas šobrīd mēģina runāt par to, ka varbūt atomstacija būtu jābūvē kur citur, nevis Lietuvā. Un tas atkal ir ķīlis Baltijas vienotībā un vienotas energosistēmas izveidošanā. Protams, ir dažādi viedokļi par visiem šiem jautājumiem.

Un vēl viens svarīgs aspekts, kuru neviens diemžēl nepieminēja. Deputātiem būtu jāzina, ka Eiropas Savienībā ir brīvs enerģētikas tirgus, brīva konkurence. Ja kādam ir vēlēšanās šodien uzbūvēt ogļu staciju Ventspilī (tur, starp citu, jau būvē 40 megavatu staciju), Liepājā vai Daugavpilī, nav svarīgi – kur, tad, lūdzu, jums durvis ir vaļā! Celiet, kolēģi, un brīvi pārdodiet šo elektrību brīvā tirgū! Taču par to mēs neviens negribam runāt.

Tajā pašā laikā valdības prioritāte, saistībā ar kuru mēs jau esam uzņēmušies saistības, ir šis apmēram viens miljards latu, kas ir jāiegulda jaunajā Ignalinas energoblokā. Un gan valdībai, gan “Latvenergo” nav naudas, lai uzceltu vēl vienu kādu citu staciju, ja gribam būvēt atomstaciju. To tik un tā būvēs privātie. Lūdzu – durvis ir vaļā!

Valdība ir skaidri paudusi savu attieksmi pret to jau 2006.gadā, ka šāda stacija Latvijā ir pieļaujama un ka valdība atbalstīs šādas stacijas celtniecību. Problēma ir tikai ar investoriem.

Kāpēc šāda stacija jau nav uzcelta Zviedrijā, kur trūkst elektrības? Kāpēc tā nav uzcelta Somijā, kur arī valdība ir pieņēmusi lēmumu būvēt divas atomelektrostacijas? Viena tur jau ir nodota ekspluatācijā, bet otru drīz nodos ekspluatācijā. Acīmredzot tur ir ekonomiski, ekoloģiski vai kādi citi aspekti, jo šis projekts nav tik vienkāršs. Investori nestāv rindā uz šo projektu! Tāpēc arī ir jāveic rūpīga analīze un izpēte, koncentrējoties un nepazaudējot galveno virzienu uz kodolstaciju Ignalinā, jo jebkurš māņu solis pa labi vai pa kreisi vēl vairāk apgrūtinās šo grūto projektu.

Lietuvā šoruden ir vēlēšanas, un tas tad arī ir iemesls, kāpēc Lietuva nespēj pieņemt visus vajadzīgos politiskos lēmumus. Es tomēr ceru, ka pēc vēlēšanām viņi, viņu valdība, būs darbotiesspējīga un ka arī Polija beidzot sniegs atbildi, vai tā piedalīsies šajā projektā vai nepiedalīsies. Un tad šis projekts arī virzīsies uz priekšu.

Ja runājam par starpsavienojumiem, tad arī tie ir mīti, ar ko mēs tagad mānām savu sabiedrību, stāstīdami, ka, lūk, kāds ir pret Latvijas un Zviedrijas starpsavienojumiem. Visos enerģētikas politikas dokumentos ir skaidri pateikts, ka jānovērš Baltijas kā enerģētiskās salas esamība. Mēs kopā ar igauņiem uzbūvējām Eestlink savienojumu. Tas notika pirms dažiem gadiem, un tas ir nodots ekspluatācijā. Tiek darīts viss, lai Lietuvu savienotu ar Poliju. Diemžēl Polija dažādu politisku un ekonomisku aspektu dēļ nevēlas savienoties, jo tai savukārt ir bailes, ka no Baltijas plūdīs lētāka enerģija, kas iznīcinās Polijas vietējos ražotājus, un tāpēc desmit gadu laikā tur nekas nav izkustējies. Taču pēdējos dokumentos arī Eiropa tam ir izdalījusi naudu, un liekas, ka tur kaut kas varētu sākt kustēties.

Runājot par Zviedrijas un Baltijas savienojumu, jāteic, ka šobrīd ir veikts priekšprojekts Lietuvas un Zviedrijas starpsavienojumam. Kad es biju premjers, es zināju to, cik daudz naudas ir jāiegulda šādos projektos, – tātad no Latvijas puses atomelektrostacijā ir jāiegulda miljards; gandrīz miljardu maksā starpsavienojumi starp Poliju un Lietuvu; vismaz 400 miljonus maksā starpsavienojums starp Zviedriju un Baltiju. Ir pilnīgi skaidrs, ka Lietuva viena pati šādu projektu nevar realizēt, jo tai nav finanšu resursu. Tāpēc es vērsos pie Zviedrijas premjera ar ideju, ka varbūt ir daudz ekonomiskāk un izdevīgāk šo starpsavienojumu veidot starp Latviju un Zviedriju, jo tad varbūt arī Latvijas valdībai būtu interese piedalīties ar saviem līdzekļiem šādā projektā.

Bet tajā pašā laikā priekšprojekts jau ir sagatavots savienojumam Lietuva–Zviedrija, un tikai ekonomiskie aspekti var mainīt šā projekta realizāciju nākotnē, bet tos šobrīd ir grūti prognozēt. Un taisnība ir tiem kolēģiem, kuri teica, ka šis būs Baltijas enerģijas eksporta kabelis, nevis importa kabelis. Un tad, kad jau būs uzbūvēta jaunā atomstacija, tad arī tiks būvēts šāds kabelis. Jautājums ir tikai tāds: kur tas ģeogrāfiski ieies Baltijas teritorijā – vai pie Liepājas vai pie Klaipēdas?

Tā ka man būtu aicinājums par šīm lietām diskutēt profesionāli un uzticēties valdībai. Valdība zina, ko tā dara. Mums ir pietiekami pieredzējuši cilvēki valdībā, kuri jau gadiem ir strādājuši ar enerģētikas jautājumiem. Un nevajag putrot smadzenes cilvēkiem un bojāt gaisu! Tas ir tas, kas šobrīd mums šeit, parlamentā, būtu jādara.

Tāpēc es aicinu nebāzties svešas kompetences ietvaros, bet vajag ļaut valdībai izdarīt to, kas tai ir jāizdara.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Ingmāram Līdakam.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Esiet sveicināti, cienījamie deputāti! Enerģētika laikam jau nu nav tā sfēra, kurā es justos ļoti liels profesionālis, tomēr esmu pieteicies debatēs, jo ceru, ka Kalvīša kungs, sakodis zobus, kādu brītiņu paklausīsies arī šajā ziņā pilnīga laja uzstāšanos.

Taču vispirms es, protams, gribu izteikt pateicību Gerharda kungam, kura uzstāšanās, manuprāt, bija ārkārtīgi pārliecinoša. Es tajā saklausīju ļoti daudz ko arī no “zaļās” domāšanas, jo Gerharda kungs varbūt bija gandrīz vai vienīgais, kurš pieminēja šo Auces projektu, kurā šobrīd jau top biogāze. Šis pilotprojekts ir ļoti labs, un jācer, ka tādu būs daudz un ka tos vairs nesauks par pilotprojektiem. Tā ka paldies Gerharda kungam par, manuprāt, diezgan plašo skatījumu uz Latvijas enerģētisko attīstību. Man, klausoties visas šīs debates par enerģētiku, ir radies tāds priekšstats, ka mēs šeit, Latvijā, mazliet tomēr slimojam ar lielummāniju, jo debates un domāšana mums sākas tikai, teiksim, no 200 vai 400 megavatiem, lai gan “zaļā” loģika tomēr saka, ka viss mazais ir skaists. Ja, piemēram, debesskrāpim sašķiebjas pamati, tad skāde ir nesalīdzināmi lielāka nekā tad, ja sadrūp pamati vienai no daudzajām mājiņām, jo daudz vienkāršāk ir izvietot šos iedzīvotājus no tās mazās mājiņas, kuru ir cēlis kāds brāķdaris, nevis no milzīgā debesskrāpja. Un tāpēc, protams, ir jādomā par šo enerģijas avotu diversifikāciju, tātad dažādošanu.

Dīvaini, bet šobrīd sanāk tā, ka Latvijas labākais draugs ir Krievija ar tās gāzi, bet latvieša lielākais ienaidnieks ir vietējie enerģijas avoti. Paši gan brēcam par to, ka Latvija aizaug ar krūmiem, ka Latvija pavasaros no augstumiem izskatās apmēram kā Irāka pēc pirmās ofensīvas – tātad deg kūla, bet degošā kūla arī galu galā ir enerģija, kas vienkārši izplūst gaisā. Mēs to nepaņemam.

Un ir vēl ļoti daudz dažādu dīvainību, manuprāt. Latvija importē vismaz 45 procentus no tai nepieciešamās elektrības, taču enerģētiskās koksnes eksports nezin kāpēc krietni pārsniedz vietējo patēriņu. Un te jau rodas tas jautājums: kāpēc? Nesen vidzemnieki klaigāja par to, ka šķelda un enerģētiskā koksne nav nopērkamas, ka tās ir ārkārtīgi dārgas. Ja mēs esam gatavi par oglēm un par dabasgāzi maksāt Eiropas cenu, tad kāpēc mēs negribam saviem ražotājiem maksāt par šķeldu Eiropas cenu? Jo, ja jau lietuvieši pērk, poļi un dāņi pērk mūsu šķeldu, tad kāpēc mēs paši nevaram no sava ražotāja tomēr pirkt šķeldu – tātad rēķināties ar to, ka šķelda varētu būt mūsu enerģētikas neatņemama un visai būtiska sastāvdaļa?

Latvijas prioritāte tātad ir divas 400 megavatu lielas stacijas, kas balstīsies uz ievesto energonesēju, bet, piemēram, tā pati provinciālā Vācija, kura tagad būvē gāzesvadu pa Baltijas jūru, kā jau minēju, diezgan daudz enerģētikā izmanto akmeņogles. Šī pati provinciālā Vācija nezin kāpēc jau sen ļoti intensīvi attīsta mazos biogāzes ģeneratorus un sapņo par to, ka pavisam drīzā laikā tā varētu pati saražot vairākus desmitus procentu enerģijas. Arī tajos rajonos, kur iedzīvotāju blīvums ir nesalīdzināmi lielāks nekā Latvijā un kur, teiksim, tā pati zaļā masa ir nesalīdzināmi mazāk pieejama nekā pie mums, Latvijā. Arī tā pati provinciālā Dānija, kurai, cik zinu, ir pašai sava dabasgāze, arī tā tomēr uzpērk mūsu šķeldu un uzpērk pat mūsu graudus dedzināšanai. Tātad arī šīs valstis domā par to, lai tām nav tikai viens vienīgs energonesējs, ko izmantot, kaut vai tā būtu pašu gāze. Un to pašu dara arī Zviedrija, kas laikam ir viena no galvenajām mūsu enerģētiskās koksnes noņēmējām. Galu galā izved mūsu rapsi un ieved… jā, ieved degvielu. Un te nu patiešām būtu Gerharda kungam krietni jāpadomā par to, kāpēc tas tā ir. Es jau saprotu, ka latvieši ir ārkārtīgi konservatīvi un viņiem ļoti grūti pieņemt kaut ko jaunu, pieņemt arī šo mazo palīdzību katrai zemnieku saimniecībai – varbūt šādu savu biogāzes ģeneratoru.

Būtībā ir jautājums: kāpēc Latvija importē elektrību, bet eksportē energonesējus? Un kāpēc mēs grimstam mēslos, no kuriem var ražot elektrību, un kāpēc mēs dedzinām kūlu, no kuras arī galu galā var radīt elektrību?

Varbūt tas ir tāpēc, ka elektrosaimniecības attīstības jautājumos mēs ļoti uzticamies konsultantiem no “Latvenergo” un varbūt arī no “Latvijas Gāzes”. Taču prasīt, lai “Latvenergo” un “Latvijas Gāze” domātu, kā attīstīt mazos ražotājus, tātad mazos konkurentus, un kā sekmēt energotaupības pasākumus, –nu, tas būtu laikam tas pats, kas prasīt, lai cūkkopis, piemēram, propagandētu veģetārismu. Nu, tā nemēdz notikt!

Un tāpēc laikam ir tomēr jādomā ar savu galvu, nevis jākonsultējas pie speciālistiem no “Latvenergo” un “Latvijas Gāzes”.

Tomēr es esmu optimists, un, redzot, cik grūti Latvijā ieviesās, piemēram, rapsis, kas tagad ir pārņēmis ļoti lielu daļu Latvijas (par to es neesmu priecīgs!), es tomēr domāju, ka drīz tiešām Latvija kļūs par energoražotāju un šīs energojaudas būs izsētas pa visu valsti. Es nesen redzēju tādu karti, kur bija attēlota Dānija – vietas, kur ražo Dānijā elektrību. 1980.gadā, tātad pirms gandrīz 30 gadiem, tur bija dažas, apmēram 15, centrālstacijas, taču šodien visu Dāniju klāj mazi punktiņi. Tātad Dānijā ir paveikts tas, kas mums būtu jāveic pavisam tuvā laikā.

Un vēl. Protams, ir šie administratīvie šķēršļi, par kuriem daudzi sūdzas, šie pieslēgumi “Latvenergo”, ar kuriem mokās mazie ražotāji, kaut vai arī mazie “hesi”, kuri daudziem nepatīk. Nu tā pati problēma jau droši vien būs arī mazo biogāzes ģeneratoru īpašniekiem.

Nu, un vēl. Protams, jāizsaka pateicība Gerharda kungam, ka netika šeit akcentēta atomelektrostacijas aktualitāte. Taču visu izjauca, protams, Kalvīša kungs, apgalvodams, ka atomelektrostacija tomēr būs. Un tāpēc es mēģināšu ļoti īsi dažos vārdos pateikt savas domas.

Pirmkārt. Mana sapratne ir tāda. Ieguldīt miljardu ārpus Latvijas un pēc tam iepirkt no šīs ārpuses elektroenerģiju – nu, es domāju, ka tas… Tas, par ko mēs visu laiku tagad saucam un brēcam, ir tātad šī importa un eksporta attiecība. Nu, diez vai tā paliks draudzīgāka Latvijai…

Otrkārt. No Černobiļas avārijas cietuši 7 miljoni cilvēku, 30-60 tūkstoši miruši. Nācās evakuēt 350 tūkstošus cilvēku. Un, ja tā rēķina, līdz 2015.gadam tas zaudējumu skaitlis būs “uzskrējis” līdz 165 miljardiem eiro. Vienam milzīgam debesskrāpim sašķobījās pamati, jo kādam bija lielummānija…

Tā ka es lūgtu tomēr domāt ar savu galvu un nepieļaut lielummāniju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie viesi! Ministru prezident! Ekonomikas ministr! Cienījamie kolēģi!

Es neesmu šodien kāpis tribīnē, lai runātu par enerģētikas un ekonomikas jautājumiem, jo man nav zināšanu šajā jomā, bet esmu kāpis tribīnē, lai runātu par nacionālpolitiskiem jautājumiem, kas, neapšaubāmi, ir saistīti ar enerģētiku.

Latviešu tauta, kā to redzam, ja skatāmies savā vēsturē, vienmēr pati ir pratusi, tā teikt, zināmā vēsturiskā laika griezumā dot kādiem procesiem pareizu nosaukumu. Nu, piemēram, daudzi vēsturnieki, kā arī tos laikus pieredzējuši cilvēki ir savās atmiņās kritizējuši (un varbūt pelnīti atsevišķos gadījumos!) Kārli Ulmani, bet mēs tomēr netiekam un nekad netiksim vaļā no to lielo, labo darbu skaita, ko Kārlis Ulmanis ir darījis, jo tiklīdz kā manas paaudzes cilvēki vai daži jaunākas paaudzes cilvēki parunā par Kārli Ulmani, mēs dzirdam, ka tos laikus tomēr sauc par “labajiem ulmaņlaikiem” un to nosaukumu attiecina ne tikai uz tiem sešiem autoritārā režīma laikiem, bet arī uz Saeimas laikiem. Tie ir Ulmaņlaiki kopumā! Tāpat, lūk, arī tagad, atjaunojoties Latvijas valstij, tauta ir procesiem devusi ļoti pareizus novērtējumus. Proti, tam procesam, kas deviņdesmitajos gados sākās ar tautas mantas pārdalīšanu, tauta ir devusi ļoti pareizu nosaukumu – “prihvatizācija”. Un mēs netiekam un nav arī vajadzības tikt vaļā no šā burta “h” šajā vārdā – vienā no nedaudzajiem rusicismiem, kas ir ieviesušies mūsu terminoloģijā. “Prihvatizācija” ir tā, kas radīja šos trīs procentus – šo ārkārtīgi bagāto cilvēku slāni, kas savu ienākumu un sava dzīvesveida ziņā pilnīgi atrāvās no pārējās tautas!

Un tagad, kā mēs redzam, ir atkal jauns precīzs nosaukums jau radies pavisam īsā laika posmā – tā teikt, laikā starp deviņdesmito gadu beigām un 21.gadsimta sākumu. Proti – “lienošā” okupācija.

Šos nosaukumus neviens nav izgudrojis, tie rodas paši no sevis.

Nav šo nosaukumu pieņēmušas nedz sanāksmes, nedz organizācijas, bet šis nosaukums izplatās, un tas ir pareizs! Nu kas tad ir šī “lienošā” okupācija? Ja mēs paskatāmies politiskajā laukā, mēs to skaidri redzam, un to var pateikt ar vienu vārdu – Abrene.

Jā, ar vienu vārdu!

Ja mēs paskatāmies kultūras laukā, ko tad redzam? Šeit ir divas partijas, kas ir pateikušas, ka nekāda Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecība nav vēlama un ka nav vajadzīgs naudu izšķiest šādiem mērķiem.

Un, ja paskatāmies tagad enerģētikas politikas laukā, tad redzam, ka ir ļaužu grupa… Neapšaubāmi, ir! Arī iepriekšējie runātāji norādīja uz to, ka parādās šī “lienošā” okupācija. Ja runājam par ilgtermiņa periodu, tad šā jēdziena būtību var izteikt ar vārdiem “gāzes stacijas celtniecība”.

Tāpēc es aicinu tāpat kā daudzi runātāji šodien un arī turpmāk novērst katras “lienošās” okupācijas iespējamību un balsot kaut vai par sākotnēji nepilnīgāku projektu… balsot par katru tādu projektu enerģētikas attīstības jomā, kurš novērstu “lienošo” okupāciju. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Guntim Blumbergam.

G.Blumbergs (ZZS frakcija).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! Es tiešām ar interesi noklausījos ekonomikas ministra ziņojumu – informāciju par to, kas ir jau padarīts šajā īsajā laikā, kas tiek darīts šodien un kas tuvākajā nākotnē tiks darīts.

Protams, lai tas viss sekmīgi attīstītos, es aicinu kolēģus rīt atbalstīt trešajā lasījumā likumprojektu “Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā”.

Un, kā jau mēs dzirdējām, visas šīs lietas… daļa no šīm lietām, kas ir lēmuma projektā minētas, jau ir iekļautas šajā rīcības plānā. Gan šis savienojums ar Zviedriju, gan arī elektrostacija, kas darbotos, izmantojot cieto kurināmo un biomasu. Par to, ka Tautsaimniecības komisija vienmēr uzmanīgi sekos līdzi šiem jautājumiem arī nākotnē, es domāju, šeit nebūtu īpaši jārunā.

Kāpēc es aicinu neatbalstīt šo – šodienas sēdē izskatāmo lēmuma projektu? Es tiešām nesaprotu, kāpēc tam visam ir jānotiek ārkārtas sēdē, kāpēc tam visam jānotiek ir pirms rītdienas sēdes. Es nesaprotu, kāpēc bija nepieciešams divarpus gadus ilgs laiks. Divarpus gadi ir pagājuši kopš 2005.gada oktobra. Toreiz, 2005.gada 5.oktobrī, akciju sabiedrība “Latvenergo” sadarbībā ar akciju sabiedrību “Siltum­elektroprojekts”, ar Vācijas energokompāniju “E.ON Energy Project GmbH” un ar Liepājas un Ventspils pilsētas pašvaldībām veica tā saucamo pirmsprojekta izpēti – Kurzemes ogļu elektrostacijas pirmsprojekta izpēti. Jā, tajā brīdī izpēte deva priekšroku Ventspilij. Tas, es domāju, bija pirmais dokuments, lai tālāk mēs varētu runāt par šīsdienas jautājumu – par priekšprojekta izstrādi. Tātad vajadzīga šī izpēte ir. Kāpēc divarpus gadu laikā nekas nenotika? Vai tāpēc, ka tajā brīdī izpēte deva priekšroku Ventspilij, kur, kā mēs saprotam, neko nevajadzētu celt? Visā pārējā Latvijā, visās pārējās vietās varētu, tikai ne Ventspilī. Var arī būt, ka šis jautājums tālāk jānodod ekonomikas ministram – tam, kurš bija ekonomikas ministrs līdz 2006.gada 7.aprīlim un kura vadītās Ekonomikas ministrijas uzdevumā akciju sabiedrība “Latvenergo” veica šo izpēti.

Tāpēc es aicinu šodien neatbalstīt šo lēmuma projektu un rīt balsot par Elektroenerģijas tirgus likuma grozījumiem.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Ventam Krauklim.

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Šodienas debatēs mēs esam dzirdējuši gan tiešām emocionālas, gan arī tādas runas, kurās ir arī kaut kāds faktu daudzums. Un tādā ziņā varam teikt, ka varbūt šis laiks nav gluži velti nomests zemē, jo, kā vismaz daļā debašu es sadzirdēju, cilvēki vēl arvien nesaprot šos jautājumus, nezina faktus. Varbūt pēc šīs sēdes viņi aizies mājās nedaudz zinošāki, jo enerģētikas jautājumi ir tādi jautājumi, kas tiešām prasa ļoti precīzu, izsvērtu, ar faktiem un skaitļiem pamatotu, nevis uz emocijām balstītu lēmumu pieņemšanu.

Taču būtībā neviens runātājs šodien nav pieskāries tieši šim lēmuma projektam. Ja izlasām šo lēmuma projektu, tad mums ir skaidrs, ka gan pēc formas, gan pēc satura tas tomēr nav Saeimas cienīgs lēmuma projekts. (No zāles dep. K.Leiškalns: “Taisnība!”) Rīt mēs pieņemsim grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā. Es ceru, ka mēs tos pieņemsim, jo tie ir izstrādāti ilgu, garu, nopietnu, smagu diskusiju gaitā. Mēs esam atklāti diskutējuši ar opozīcijas pārstāvjiem, esam opozīcijas pārstāvju priekšlikumus iekļāvuši šajā likumprojektā. Un īstenībā tur ir sniegtas atbildes uz šā lēmuma projekta preambulā izvirzītajiem jautājumiem – tikai daudz nopietnāk, daudz izsvērtāk.

Tālāk. Kad pārejam pie nākamajiem punktiem, tad redzam: jā, 1.punktā runāts par to, ka nekavējoties jāuzsāk darbs pie cietā kurināmā stacijas izveides. Es domāju, ka, izņemot varbūt vienu frakciju, diezin vai šeit, zālē, ir frakcijas, kas ir pret cietā kurināmā stacijas izveidi. Taču ļoti svarīgi ir ņemt vērā, ka nevar vis tikai pateikt: “Obligāti jādara tieši šādi!”, bet ka vienlaikus mums ir jāapzinās visi tie riski un jāizrēķina, vai šis tiešām ir Latvijas valstij pats izdevīgākais risinājums. Protams, nedrīkstam aizmirst savu neatkarību enerģētikas ziņā. Mums ir jābūt skaidrai atbildei uz jautājumu, kāda ietekme būs tam apstāklim, ka šai stacijai būs jāpērk divreiz lielāka emisijas kvota un tā jāpērk atklātā izsolē, un kādu finanšu slogu tas liks uz galapatērētāju, un kas notiks ar izmešiem, kas notiks ar lielo daudzumu izdedžu.

Ja uz šiem jautājumiem var rast pozitīvas atbildes, tad, loģiski, jābūvē šī stacija. Bet, iespējams, ir citas alternatīvas – piemēram, šķidrās gāzes stacija. Arī biržā var iegādāties šo gāzi, var to atvest kaut vai no Venecuēlas vai no arābu valstīm. Starp citu, lietuvieši jau ir pasūtījuši izpētes projektu, lai šādu gāzes termināli būvētu Klaipēdā.

Otra iespējamā alternatīva ir šo nepieciešamo jaudu radīt izkliedētās koģenerācijas stacijās, kas darbojas, izmantojot vietējo kurināmo. Tam ir vajadzīgs laiks, jo ietekmes uz vidi novērtējuma veikšana vien prasīs veselu gadu.

Savukārt tagad teikšu dažus vārdus par daudz pieminēto gāzes stacijas projektu. Jāsaprot tas – un vairāki runātāji tam jautājumam jau pieskārās –, ka mūs gaida īsts elektroenerģijas deficīts. Šis elektroenerģijas deficīts mūs gaida pēc Ignalinas stacijas slēgšanas! Tātad ir nepieciešams ātrs un samērā lēts, skaidrs risinājums. Un tas nav pretrunā ar cietā kurināmā stacijas būvniecību, jo atšķirībā no šīs cietā kurināmā stacijas, kuru var uzbūvēt labākajā gadījumā sešu septiņu gadu laikā, jaunas jaudas Rīgā ir ieviešamas trīs četru gadu laikā.

Un nu par nākamajiem punktiem. Skaidrs, ka gan koģenerācijas staciju attīstība, gan energoefektivitātes plānu veicināšana – tas ir uzdevums. Tautsaimniecības komisija un Enerģētikas apakškomisija regulāri strādā pie šā jautājuma risināšanas, ir regulāra sadarbība ar Ekonomikas ministriju, ir norunāti konkrēti termiņi, līdz kuriem ir jāpaveic kādi darbi. Mēs esam arī skaidri pauduši, ka tam ir jānovirza vairāk līdzekļu, ka te vajadzētu, iespējams, pārdalīt Eiropas fondu naudu un novirzīt šiem mērķiem. Taču arī šeit katrā ziņā ir vajadzīgi konkrēti, izsvērti lēmumi, nevar vis tā, kā šeit mēs redzam, – ka tagad Saeimas Tautsaimniecības komisija saskaņos valdības lēmumus. Es domāju, ka līdz šim vispār nav pieredzēta tāda prakse, ka kāda no komisijām saskaņo vai nesaskaņo valdības lēmumu. Kaut vai šāda viena ieraksta dēļ šādu lēmumu nevar pieņemt.

Tāpēc es aicinu turpināt strādāt pie enerģētikas jautājumiem un rīt atbalstīt likumprojektu “Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā”, bet šodien šo lēmuma projektu noraidīt.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātei Annai Seilei.

A.Seile (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Godātie deputāti! Īstenībā enerģētikas jautājums – tas ir arī ārpolitikas jautājums. Un ir ļoti labi, ka šodien par to mēs diskutējam. Taču šis jautājums nav, tā teikt, privatizējams – pat ne Aigaram Kalvītim un pat ne Ventam Krauklim. Nē! Un tāpēc es esmu ļoti apmierināta ar to, ka šodienas sēdē izskanēja ļoti normālas domas, kuras mēs jau esam dzirdējuši arī no Piebalga kunga, kurš pārstāv enerģētikas jautājumus Eiropas Savienībā. Tātad runa ir par atjaunojamiem resursiem. Un tieši tāpēc runa ir arī par šīm cietā kurināmā elektro­stacijām, kuras varētu sagādāt enerģētikai trūkstošās jaudas. Bet mēs taču zinām, ka paralēli visa “zaļā gaisma” tiek dota šīm gāzes stacijām. Un divas diez vai mēs uzbūvēsim. Par gāzes staciju runā, ka sāksim to būvēt tūlīt. Bet gāzes cenas taču ceļas ar katru mirkli, un šī asinsrite Latvijas enerģētikai, kas faktiski ir arī valsts dzīvības artērija, var apstāties, ja Krievija pēkšņi izdomās boikotēt, tāpat kā viņa jau ir boikotējusi mūsu zivju konservu pārdošanu un daudzas citas lietas. Tāpēc es iesaku ieklausīties Eiropas Savienības viedokļos, attīstīt cietā kurināmā enerģijas ražošanu. Un šķeldas Latvijā pietiek. Mēs, strādādami Enerģētikas apakškomisijā, kuru Vents Krauklis vada, esam to jau faktiski noskaidrojuši, ir tikai jāsniedz pienācīgs valsts atbalsts, lai, kā Ingmārs Līdaka jau minēja, resursi neplūstu prom uz Skandināvijas valstīm, uz Lietuvu, un tad var būt, ka mēs šo jautājumu atrisināsim.

Saistība ar rītdien pieņemamo likumprojektu “Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā”, bez šaubām, šeit ir. Taču tajā ir jau noraidīti Vējoņa kunga iesniegtie priekšlikumi. Komisija tos ir noraidījusi. Cienītie kungi, Blumberga kungs, vajadzēja atbalstīt šos priekšlikumus, kas paredzēja atjaunojamās enerģijas resursiem īpašu lomu Latvijas tālākajā enerģētikas stratēģijā!

Ko darīt ar šo lēmuma projektu, kas šodien ir sagatavots? Jūtot šo atmosfēru (šeit jau saka, ka nevar katrs pat runāt par šiem jautājumiem), man liekas, ka lēmuma projekts varētu tikt noraidīts. Tāpēc es izvirzu priekšlikumu – šo lēmuma projektu nodot Tautsaimniecības komisijai izvērtēšanai un uzlabošanai. Un, iespējams, tas kalpos par pamatu vēl kādai atkārtotai sarunai par šiem resursiem – tad, kad būsim jau nobalsojuši par grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Ministri!

Es rūpīgi noklausījos debates un ziņotāja teikto. Ņemot vērā, ka ir pagājis zināms laiks, es, protams, arī varētu jūs apbērt ar cipariem (tas vienmēr man ir paticis), bet mēģināšu tomēr koncentrēties uz galveno šajā jautājumā.

Šim jautājumam ir vairāki aspekti. Ir gan tīri fizikāls aspekts (fizikāls – fizika), gan arī ekonomisks aspekts. Ir arī vides aspekts. Ir arī sociālais aspekts. Un, neslēpsim, ir arī politiskais aspekts – un ne tikai iekšpolitiskais, bet, neapšaubāmi, arī ārpolitiskais.

Tāpēc, ja man ir ļauts, es sākšu uzreiz ar lielāko mērogu un no tā iešu uz mazāko mērogu.

Pēdējā Eiropas Padomes sanāksmē rīkotajās neoficiālajās vakariņās, kuras beidzās pustrijos naktī (es pirmo reizi piedalījos šādā sanāksmē, līdz šim es kā iekšlietu ministrs biju bijis būtībā tikai savās padomēs), runa faktiski bija tikai par vienu jautājumu – par enerģētiku, turklāt Eiropas kontekstā. Precizēšu vēl vairāk – tieši par bāzi. Precizēšu vēl vairāk – ļoti daudz tika runāts tieši par “Gazprom”, par kompāniju, kas, protams, atšķiras no veselas virknes kompāniju Eiropā, atšķiras gan ar savu lielumu, gan ar savu uzbūvi.

Un pēc tam, apspriežot dokumentu, arī es uzstājos, un ministrs ir liecinieks… Dokumentā tika iestrādāta sekojoša lieta… Ņemot vērā visus šos enerģētikas jautājumus, to skaitā arī CO₂ kvotu, vides jautājumus un arī tā saucamo Trešo regulu, tā dēvētos atsaistīšanas jautājumus, jautājumus par ģenerāciju no sadales tīkliem un tā tālāk… ir ļoti svarīgi iezīmēt mūsu vietu tur – Eiropas Savienībā.

Un ar ko tad mēs atšķiramies? Mēs atšķiramies ar to, ka mums ir izolēts tīkls. Gandrīz izolēts tīkls. Jo laika gaitā ir ar elektroenerģētikas tīkliem bijis tā, ka PSRS tīkls bija vienmēr nodalīts no Rietumeiropas tīkliem. Un, ja mēs neatrisināsim jautājumu, kā varam ar tiem savienoties tīri fizikāli (kā jau es teicu, tīri fizikāli!), tad neatrisināsim arī veselu virkni citu jautājumu – un ne tikai politiskus, bet arī fizikālus. Ja mums nav drošības savienojuma, mēs faktiski riskējam – riskējam nevis tikai politiski, bet riskējam arī fizisku kataklizmu dēļ palikt bez enerģijas sakarā ar enerģijas piegādes pārtraukumu.

Tāpēc tas tika iestrādāts iekšā, arī pēc mūsu priekšlikumiem.

Tā otra lieta, ko mēs lūdzām iestrādāt, bija jautājums par jaunām tehnoloģijām, jo problēma ir tā, ka mums, mazajām valstīm, nav tik daudz līdzekļu, lai mēs vieni paši varētu izstrādāt, ieviest tehnoloģijas, kas ir pazīstamas, tādas, kā, teiksim, tā saucamās tīrās ogles. (Izrādās, ka ogļu staciju uzbūvēt ar jauno tehnoloģiju var tā, ka tās ogles to CO₂ tiešām nemet gaisā. Pagaidām ir tikai Norvēģijā viens šāds nekomerciāls projekts, tas maksā nenormāli lielu naudu.) Un tātad mūsu aicinājums bija – nevis bagātajām valstīm to izveidot un pēc tam pārdot mums par milzīgu naudu, bet zināmā mērā uzskatīt to par tādu koleģiālu, sociālu Eiropas kopēju jautājumu. Tas tur tā tika ierakstīts.

Tā ka es domāju, ka šis jautājums, lielā mērogā skatoties, ir ne tikai Latvijas jautājums. Mēs šeit runājam par atkarību. Šeit tiek minētas proporcijas – 30 procentu liela atkarība… Ja mēs runājam tīri matemātiski un fizikāli, tad jāteic, ka tad, ja mēs uzbūvētu šo papildu staciju, kam būtu 400 megavatu jauda un trīs vai četras turbīnas, tur mūsu atkarība, tā teikt, no 30 procentiem pārvirzītos uz 38 procentiem. Tas ir nenovēršami, jo šobrīd mums nekas cits nav uzbūvēts. Tā ka mānīt sevi nevajadzētu!

Tajā pašā laikā, dāmas un kungi, Austrijas atkarība no gāzes ir 80 procenti, Ungārijas – tuvu pie 80 procentiem. Tās ir valstis, kuras atrodas daudz smagākā situācijā, un runa ir nevis vairs tikai par Krievijas gāzi, bet arī par Irānas gāzes izmantošanas iespējām, par cīņu par citādiem gāzes vadiem, par citām infrastruktūrām. Paldies Dievam, zināmu fizikālu iemeslu dēļ un, es pat teiktu, ģeoloģisku iemeslu dēļ mums tik liela uztraukuma nav, jo mums ir viena atšķirība, dāmas un kungi. Mums ir Inčukalna gāzes krātuve.

Kāpēc mums ir mainījusies situācija un kāpēc mēs gribam rīkoties ātri un strauji? Šeit tika pārmests Kalvīša kungam, iepriekšējai valdībai. Jāsaka tā: atšķiriet vaļā iepriekšējās valdības deklarāciju un tur enerģētikas jautājumiem veltītajā sadaļā jūs izlasīsiet precīzu teikumu: panākt jaunas cietā kurināmā stacijas izbūvi (līdz 300 megavatiem). Tas, kas uzrakstīts, tas ir uzrakstīts. Tas nav izrunāts. Tāpēc šādus pārmetumus, atrodoties arī iepriekšējā valdībā, es noraidīju.

Ar ko situācija, kāda bija 2006.gadā un pat vēl 2007.gadā, atšķiras no situācijas, kas ir šodien? Mēģināšu paskaidrot. Fundamentālas izmaiņas iesākās tajā brīdī, kad cerētā Ignalinas stacijas darbības laika pagarināšana, par ko līdz pēdējam brīdim cīnījās… un vēl tagad cīnās Lietuvas valdība… Mēs nebūt nenostājamies tādā pozā, ka mēs to neatbalstām. Mēs esam interesējušies par to, vai ir kaut vai minimālas “šances”, ka, realizējot to projektu, kas ir nokavēts, būtu iespējams turpināt esošās Ignalinas stacijas darbību līdz tam brīdim, kad sāks strādāt jaunā stacija. Mēs esam šo jautājumu uzdevuši gan Eiropas Komisijas vadībai, gan arī Eiropadomei. Atbilde diemžēl ir kategorisks “nē”.

Lūk, tur ir šīs izmaiņas! 2010.gada 1.janvārī tiks šīs jaudas izslēgtas no mūsu izolētā tirgus, no Eiropas tirgus aprites, kurā mēs esam. Pie kam – ja mēs skatāmies uz Lietuvas situāciju, tad es ļoti labi saprotu tos uztraukumus, kas ir Lietuvā, jo tur ir divas problēmas. Lietuvai vienīgā “šance” aizstāt Ignalinas staciju reāli ir tikai ar gāzi. Un reāli viņiem var iznākt tā, ka viņu atkarība šo iemeslu dēļ būs tuvu pie simt procentiem. Pie tam tā starpība, lai varētu kaut cik nosegt savus izdevumus (es nerunāju vairs par eksporta iespējām), ir vismaz 2,9 miljardi kubikmetru gāzes, par kuru piegādi Lietuvai līguma nav.

Ņemot vērā to, ka Lietuva ir mūsu lielākais tirdzniecības partneris, mēs nevaram mierīgi noskatīties, kas notiek ar mūsu blakus partneri. Mēs ņemam vērā, kādu iespaidu tas atstātu uz mums.

Nākamais. Mēs skatāmies uz ziemeļiem. Ne velti visas četras manas ārzemju vizītes, kurās es esmu bijis, ir bijušas saistītas tikai ar vienu mērķi. (Tie cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka es esmu cilvēks, kas gatavojas uz visļaunāko.) Gan runājot Igaunijā ar Ansipa kungu, gan Lietuvā ar Ķirķila kungu, gan Zviedrijā ar Reinfelda kungu, gan nupat Somijā ar Vanhanena kungu, mēs, ticiet man, deviņdesmit procentus sarunas laika runājām tikai par enerģētiku, par drošību, par savstarpēju nodrošinātību jeb par savstarpējas palīdzības eventuālu iespējamību.

Un, lūk, Igaunijas situācija. Es varētu jūs apbērt ar cipariem, bet es negribētu to darīt. Vienkāršoti runājot, viņiem ir teorētiskas iespējas pārdot pusi no tā, ko saražo. Nu, tie būtu divi tūkstoši… Divi tūkstoši megavatu ir iespējamā jauda un, ja viņi visu darbina, tūkstoti varētu pārdot. Problēma ir tā, ka tur ir cita nianse: iestājoties Eiropā, Igaunija uzņēmās saistības. Lietuva uzņēmās saistības aiztaisīt ciet staciju 2010.gadā, un to nosacījumu nevar izmainīt, tas ir ierakstīts pievienošanās līgumā, kas ir visaugstākā līmeņa dokuments Eiropas Savienībā. Savukārt Igaunija bija uzņēmusies citas saistības. Viņai pārejas periodā (es tagad precīzi nepateikšu, bet, ja nemaldos, tie bija vismaz desmit gadi) ir jāpanāk tāda situācija, ka, lūk, šīs stacijas, kas ražo, izmantojot degslāņus, ir nodrošinātas ar filtriem, lai nebūtu CO₂ izmešu. Šie filtri, dāmas un kungi, maksā vairāk nekā stacijas, cik man zināms.

Un uz jautājumu, vai tas ir izdarīts, es esmu saņēmis visdažādākās atbildes, sākot no politiskām atbildēm (“Mēs kaut ko darām!”) līdz speciālistu atbildei, ka tas izdarīts nav. Atšķirība ir tikai viena – igauņiem šīs stacijas nav jāslēdz ciet, kā man teica Piebalga kungs. Bet tā maksa, kas tiks uzlikta kā sods, un papildu piemaksa pie tā, ja viņi kaut vienu brīdi mēģinās eksportēt uz ārpusi, tad tie vairs nebūs 40 eiro, tie pat nebūs 70 eiro, bet tās jau būs pilnīgi citas summas. Tātad pretendēt uz to, ka mēs varētu iepirkt no igauņiem… Jā, mēs to varētu darīt, bet tad es gribētu, lai tie deputāti, kuri saka, ka mums tas ir jādara, ar pilnu atbildību apzinātos, ka tad tā cena, kuru mēs maksājam par elektrību, būs pilnīgi cita, neskatoties uz šo 40 procentu lielo pacēlumu, kuru mēs bijām spiesti ieviest no 1.aprīļa.

Nākamā situācija. Mums ir vēl tikai viens piegādātājs, un tas ir austrumos – Krievija. Mēs te visu laiku runājam par gāzi, bet padomāsim reāli. Jā, gāzi mēs pērkam, bet mēs pērkam arī elektroenerģiju, un šī elektroenerģija atkal ir saistīta ar fizikāliem riskiem (es tagad runāju par fiziku). Ja mēs runājam par gāzi, tad mums ir divi riski: viens ir politisks risks, ka politisku apsvērumu dēļ mums gāzi nepiegādā.

Tiesa gan, es jums pateikšu divas lietas. Pirmā lieta ir tā (un tā nav apgāžama, tā nav apgāžama), ka kontrakti no Krievijas puses, no “Gazprom” puses, ar Latviju ir pildīti no pirmās dienas, tiklīdz mēs atjaunojām neatkarību. Es daudziem tikai atgādināšu… Viņi tajā laikā bija jauni cilvēki, vēl gāja skolā… daži arī no tiem, kuri šeit uzstājās, viens otrs dzīvoja ļoti tālu no šejienes… Tātad bija divas situācijas, un tā pirmā situācija bija šāda. Kad mēs atguvām neatkarību, cenu kāpums vairs nebija šāds – tās bija augušas 300–400 reizes. Un tas, ka mēs spējām norēķināties toreiz par gāzi, bija saistīts ar pārfinansēšanos Pasaules Bankā, ņemot milzīgu kredītu. Mēs pārfinansējāmies un maksājām, mēs, atšķirībā no citiem, nekad neesam bijuši parādā. Nekad! Bet, no otras puses, mēs arī principā vienmēr esam dabūjuši piegādes.

Bet mums vienreiz bija tāda situācija. Un tagad, runājot par šo politisko aspektu, ko es te dzirdēju… Par ko te tik nerunāja – pat līdz tenisam aizrunājās…

Redziet, ir tāda vēsture! 1992.gada februārī bija situācija, kad Latvijā dīzeļdegviela vairāku iemeslu dēļ, arī kontraktu nepildīšanas dēļ, faktiski bija atlikusi vairs tikai 30 dienām, un tā būtībā bija domāta tikai slimnīcām, tikai absolūti nepieciešamām lietām, un, kā noskaidrojās tajā laikā, kad PSRS praktiski sāka brukt kopā, nebija nekādu iespēju to dabūt. Un jūsu padevīgais kalps – ticiet man, ka es savu raksturu neesmu mainījis… Mēs pieņēmām šādu lēmumu: sakarā ar to, ka netiek pildītas prasības, mēs no 7 līdz 9 procentiem dīzeļdegvielas veidā ņemsim nost no tranzīta, izrēķinot to maksu, kuru mēs būtu samaksājuši, ja citi būtu pildījuši kontraktu. Mēs to paveicām. Pa to laiku mēs aizbraucām uz PSRS, un principā es runāju jau ar Krievijas – ar Krievijas! – premjeru. Mēs noskaidrojām, kur slēpjas problēma, un to atrisinājām. Vai mums būtu tā jārīkojas, izmantojot arī mūsu gāzes krātuvi Inčukalnā? Es ceru, ka tā nebūs jārīkojas. Es esmu pārliecināts. Laiki ir mainījušies.

Un tomēr tā ir, dāmas un kungi, šī fundamentālā atšķirība, kāpēc es, cilvēks, kurš ir piedzīvojis pietiekami grūtus laikus, riskēju domāt arī par tādu jautājumu kā gāzes papildu turbīnu uzlikšana.

Tālāk. Labi, nedarīsim neko! Ir viens aspekts, ko minēja Kalvīša kungs. Mēs principā varētu pieļaut arī tādu situāciju, ka Ignalinu aiztaisa ciet. Mēs, dāmas un kungi, vēl neesam tādā situācijā, kad izsolē ir jāpērk CO₂ kvotas. Tad ir cita cena, ko uzliek Eiropas Savienība.
Taču pieņemsim to eventuālo gadījumu, kad Eiropas Savienība tik tiešām… Es vienmēr esmu teicis, ka mēs kategoriski protestēsim, ja mēs vieni paši Eiropas Savienībā būsim spiesti uzņemties šo atbildību par CO₂ kvotām, par atjaunojamo enerģiju, pilnīgi neskatoties uz faktu, vai to uzņemas Krievija, vai to uzņemas Ķīna, vai to uzņemas Āzija un, starp citu, arī ASV, jo tad tā būtu pašnāvība. Mēs protestēsim ar visiem spēkiem Eiropas Savienībā, un, cik vien mums būs spēka, mēs balsosim pret to. Jo, ja kāds mums apkārtējais nepieņem šādus noteikumus, tad parādās tas, par ko cīnījās Igaunija pēdējā Eiropas Padomes sēdē. Igaunija cīnās par vienu lietu. Jo tajā gadījumā, ja Igaunijā piemēro CO₂ kvotas, tad tur elektroenerģijas cena uzreiz ir daudzreiz augstāka nekā tās elektroenerģijas cena, kuru pārdod Krievija, nepiemērojot šīs kvotas.

Un tagad, dāmas un kungi, iedomājieties: vai nu mēs kā importētāji pirksim lētāku enerģiju no Krievijas un nepirksim no Igaunijas, tāpēc ka tai ir CO₂ kvotas jāpērk… Un tad mēs sāksim domāt: kas notiks ar mūsu uzņēmējiem, ar mūsu patērētājiem, ar mūsu trūcīgajiem cilvēkiem? Vai mēs varam ar abām rokām uzreiz balsot: “Nost!”, jo tas, ko igauņi saka, ir: “Ciet! Ja jūs pirksiet no krieviem, tad mēs centīsimies Briselē panākt, lai jūs samaksātu šo kvotu no savas kabatas, kas mums ir jāmaksā pirms tam Briselei.”

Runāsim tālāk par fizikālajām iespējām. Ir tikai divi riski, un tie abi diemžēl ir fizikāli. Gāzes riskā fizikālais jautājums ir tāds: vai vispār pietiks gāzes? Jo tas, cik liels ir gāzes apjoms, ir samērā dziļi noslēpumā tīts. Es esmu dzirdējis, gada iegulas ir tuvu pie 600 miljardiem. Ja mēs skatāmies tās vajadzības, kādas tās ir pēc gāzes, tad redzam, ka tās ir ļoti nopietnas. Ne velti ir projekts būvēt ziemeļvadu pāri Baltijas jūrai, par kuru mums vēl būs kopēji jāizsakās, un es ceru, ka pirmā atklātā un tiešā saruna notiks tieši jūnijā – Baltijas jūras valstu apspriedē, uz kuru es esmu aicinājis visu valstu vadītājus, lai viņi tajā piedalās un šajās sarunās runā atklāti. Uzaicināto skaitā ir arī Krievija, kura arī darbojas šajā padomē.

Vai arī mēs esam tādā situācijā, ka, piemēram, notiek cīņa par Dienvidu gāzes vadiem, kad cīnās par “Nabuko”, kad cīnās par “Nabuko” aizstājēju, kā jūs to labi zināt.

Man ir jāsaka tā: risks saistībā ar gāzi faktiski pastāv, ja mēs runājam par fizikālo risku, jo šīs gāzes var arī nepietikt. Un tad mēs, ceļot šo staciju, riskējam. Mēs būsim uzcēluši šo staciju, un grūtības radīsies nevis tāpēc, ka mums ar “Gazprom” nav līguma uz diviem vai trim gadiem, bet gan tāpēc, ka vienkārši fiziski mainīsies gāzes patēriņš Krievijā, mainīsies problēmas, kas ir saistītas ar gāzes pieprasījumu citur, un tad mēs vienkārši šo gāzi varam arī nesaņemt.

Kādas ir mūsu drošības iespējas? Mūsu drošības iespēja ir viena – mums šī stacija ir jābūvē tādā veidā, lai mēs ārkārtas situācijā varētu izmantot arī dīzeļdegvielu, un to pieļauj darīt. Tiesa gan, tad mēs varēsim lietot tikai dīzeļdegvielu, kuru mēs tiešām varam atvest no citurienes, lai varētu ražot siltumu. Elektroenerģiju tādā režīmā būs grūtāk ražot, bet siltumu tomēr varēs. Kas zina, kā mēs šeit mainīsim siltuma tarifu… Ne mēs, bet regulators! Paši varam iedomāties, cik vērts ir siltums mūsu dzīvē.

Tagad parunāsim par otro risku. Mēs visu laiku domājam, ka būs kaut kāds ahipotētisks variants, ka visu laiku būs iespējams saglabāt kaut kādu cenu starpību. Dāmas un kungi, aizmirstiet par to! Man taču jums nav jāatgādina, ka Latvijā pat malkas elementārā cena ir pieaugusi par 350 procentiem. Un tas notika ne tāpēc, ka ir milzīgi pieaugusi pašizmaksa. Nē, tas notika tāpēc, ka orientācija uz konverģējošu cenu ir definīcija. Tas nozīmē, ka, ja mēs runājam par oglēm, ja mēs runājam par gāzi, tad cerēt uz to, ka būs kaut kāda milzīga cenu starpība… Mēs varam to stabili aizmirst! Stabili aizmirst!

Jā, lielākas CO₂ kvotas ir oglēm – tās ir gandrīz divas reizes lielākas nekā gāzei. Jā, iespējams, pagaidām oglēm šī cena ir mazāka. Bet, dāmas un kungi, kuri kaut nedaudz sekojat līdzi pasaules ekonomikai, pasekojiet līdzi tam, kā mainījās ogļu cena, kad stipri pieauga Ķīnā pieprasījums pēc tām kaut vai Austrālijā, kura tagad plaukst un zeļ, jo ir galvenā ogļu piegādātāja. Paskatieties tikai uz cenu kāpumu! Tie ir gandrīz 85 procenti.

Nu labi! Kāds mums vēl ir fizikāls risks? Mēs pērkam elektroenerģiju no Krievijas. Tur ir pietiekami daudz diversificētu ražotāju. Tur ir gan kodolstacijas, gan hidroelektrostacijas… Visdažādākās! Bet tomēr arī te ir zināms fizikāls risks, jo, redziet, fizikālas problēmas rodas tad, kad jūs šo elektroenerģiju pa kabeli mēģināt aizvadīt lielākā attālumā. It sevišķi tad, ja tas, kurš pērk šo enerģiju, ir ar augoša pieprasījuma tempu, kāda ir Latvija, – līdz pat 7 procentiem gadā. Mēs esam ļoti, ļoti badīgi attiecībā uz elektroenerģiju! Nu tāda ir dzīve! Mēs visi gribam izmantot vairāk elektrību, un tad rodas fizikāls risks. Jo, redziet, ir tāda elementāra lieta kā šķērsgriezums, jauda, ampēri, un jūs paši varat ātri sarēķināt. Pašreizējā situācijā rodas tāda problēma, ka diemžēl šis kabelis ir ar maksimālu caurlaidību, un es vēl neesmu dzirdējis papildu informāciju par to, vai kāds tur taisās likt blakus otru kabeli. Tas ir vēl viens risks!

Tagad parunāsim par riskiem, kam ir ekonomiska daba. Redziet, ekonomiskais risks ir saistīts ar to, ka ne jūsu padevīgais kalps, ne arī valdība nav pašnāvnieki. Mēs nevaram izmantot šo modeli un virzīties uz šo mazo staciju, kam faktiski ir trīs turbīnas, ja mums nav līguma ar gāzes piegādātāju. Situācijā, kādā tagad atrodas Lietuva, mēs nonākt negribam. Tas nozīmē, ja mēs celsim šo gāzes papildu staciju, kas par 8 procentiem palielinās mūsu atkarību… Neslēpsimies, ka mēs plānojam to uzbūvēt uz 2012.gadu, bet tad mums ir jābūt līgumam par attiecīgo gāzes papilddaudzumu.

Šeit parādās divi riski. Pirmais risks, par kuru jūs jau presē lasījāt. Man nav bijušas oficiālas tikšanās ar “Gazprom” cilvēkiem, bet es esmu viņiem neoficiāli teicis un arī sūtnim no Krievijas esmu teicis: lūdzu, neuzskatiet šo problēmu, kas rodas, ja mēs gribētu iet šo ceļu… Kāpēc mēs gribētu iet šo ceļu, es paskaidrošu vēlāk… Nevajag obligāti gāzes papildu stacijas būvi saistīt ar gāzes piegādātāja kā īpašnieka klātesamību šajā projektā.

Tur uzreiz ir divas problēmas. Pietiek jau ar to, ka mēs pērkam gāzi no “Gazprom”. Kāda vēl būtu vajadzība viņiem kā īpašniekam atrasties šajā turbīnā? Turklāt es arī paskaidroju, ka mums bija referendums par “Latvenergo”. Un, ja “Latv­energo” būs tas, kas konkursā vinnēs… Mums ir bijis referendums par “Latv­energo”, kas bija pret privatizāciju… Nu labi! Meitas uzņēmuma veidošana nav tīri privatizācija, un tomēr… Es tomēr lūdzu, lai jautājums paliek atklāts. Ja mēs pie šā jautājuma būsim nonākuši jau pēc konkursa rezultātu izsludināšanas un ja mūs spiedīs stūrī un teiks, ka tas ir vienīgais variants, tad acīmredzot valdībai būs jāpieņem lēmums. Turklāt ne tikai šeit, bet arī konsultējoties ar Briseli.

Taču ir vēl viena nianse. Mēs painteresējāmies, vai “Gazprom” vēl kaut kur Eiropas Savienībā ir kādā ģenerācijā. Nu ir! Kauņas termoelektrostacijā “Gazprom” jau ir daļa. Turklāt šī problēma ir vienā apstāklī, ko nosaka trešā regula. Uztraukums vairāk ir nevis par to, ka “Gazprom” ir ģenerējošajās daļās, bet gan par to, ka šim uzņēmumam ir monopolstāvoklis tīkla sadalē. Ja mēs šodien atvilktu gāzes vadu no Norvēģijas uz šejieni, tad tas būtu tikai gāzes vads, kur gāze atdurtos pret mūsu krastu un netiktu iekšā ne pie viena patērētāja, tāpēc ka ir līgums līdz 2017.gadam. Mēs atklāti Eiropas Savienībā esam runājuši par derogāciju, jo mēs atbalstām atsaistīšanu, bet mēs to nevaram izdarīt ātrāk juridisku iemeslu dēļ, jo naudas sods, ko mums nāktos samaksāt, būtu nesamērīgs. Tāpat mums savā laikā bija ar “Lattelecom”.

Labi! Kādi vēl būtu ekonomiskie riski? Šie ekonomiskie riski ir saistīti ar to, ka, strādājot ar gāzi, ir jābūt ilgtermiņa līgumiem. Lielajām valstīm tādi ir, teiksim, Vācijai. Mums tie nekad nav bijuši gari. Ja mums izdotos nodrošināties ar ilgstošāku līgumu, mums būtu drošāk. Protams, tad, ja nesāktos milzīgas politiskas problēmas, kas ir tas pēdējais, ko es gribētu pateikt. Taču tajā pašā laikā es neizslēdzu, ka viens no argumentiem, ko esmu dzirdējis, arī ir fizikāls. Runa ir par faktu, ka gāzes papildu piegādes grūtības ir saistītas ar to, ka ir nepietiekama infrastruktūra, lai šo gāzes papildu apjomu piegādātu. Un investīcijas ir nepieciešamas ne jau Latvijas pusei, jo Latvijas pusē investīcijas ir veiktas, bet tās ir jāveic Krievijas pusē. Taču to mums ir grūti pārbaudīt.

Tagad par staciju ar cieto kurināmo. Es principā turpinu runāt par to, ko aizsāka Aigars Kalvītis. Kā jau teicu, es visās savās četrās vizītēs, it īpaši Zviedrijā un Somijā, ļoti rūpīgi mēģināju pierādīt situācijas atšķirību, jo tad, kad jautājums vēl nebija saistīts ar Ignalinas slēgšanu, jau tika projektēts vads no Zviedrijas uz Lietuvu. Un kāpēc tur tika veikta izpēte, starp citu, daļēji piedaloties arī Eiropas Savienības naudai… Viena elementāra iemesla pēc. Tāpēc, ka ekonomiski šis projekts bija domāts tāds, ka vads no Zviedrijas ies uz Lietuvu, uz esošo Ignalinu, un tajā brīdī, kad esošā Ignalina beigtu strādāt, to varētu pārslēgt uz jauno Ignalinu. Tas vairs nekad nenotiks, jo būs milzīgs laika atstatums starp veco un jauno Ignalinu. Un tie nebūs ne pieci, ne seši un pat ne desmit gadi, dāmas un kungi! Tas nozīmē, ka mēs…

Kādu pozīciju mēs ieņēmām? Mēs esam panākuši vismaz vienu – to, ka Zviedrijas sistēmas regulators un arī ministri, kuri par to atbild, kā arī Zviedrijas valdības vadība vismaz mutiski ir piekrituši, ka mums ir tikai viens kabelis – no Baltijas uz Zviedriju – un ka tas ir ekonomisks laikā, jaudā un finansēs. Tas ir komerciāls kabelis, kas būtu būvējams tajā gadījumā, ja tam piekrīt visi trīs sistēmas operatori. Un līdz ar to tā vietā, lai cīnītos, vai tas kabelis ies uz Lietuvu vai Igauniju, mēs, manuprāt, atradīsim tikai vienu variantu – uz Lietuvu vai uz Latviju… Vienu variantu!

Teikšu vēl, lūk, ko, ja kāds šeit runā par alternatīvām. Kāpēc vispār šāds kabelis būtu vajadzīgs? Jā, viens variants ir tāds, ka zviedru interesēs, protams, ir pirkt elektroenerģiju, bet tad ir jautājums: vai mēs to varam pārdot? Tas ir atkarīgs, turklāt ļoti būtiski… Mums ir kabelis, un mēs runājam par staciju kabeļa galā. Tas ir vienīgais, kāpēc mēs vispār gribam runāt par šādu kabeli, jo otrai pusei nav nekādas intereses būvēt kopā ar mums kabeli, kurš ir mūsu glābšanas riņķis un pa kurieni mēs ārkārtas situācijās pumpēsim elektrību iekšā. Var jau būt, ka mēs saņemsim arī Briselē atbalstu.

Taču tajā pašā laikā man ir jāsaka sekojošais. Mūsu arguments ir cits! Ja mēs varam ātrāk uzbūvēt staciju, kur izmantotu jaukto kurināmo… Dāmas un kungi, jaukto kurināmo! Ja kāds grib tuvāk iepazīties ar to, mēs jums izsūtīsim kaut vai precīzas kopijas. Dānijā šādas stacijas jau eksistē. Tad vienīgais arguments, ko mēs varam teikt, ir šāds: “Cienījamie zviedri! Nebremzējiet šo lietu, tāpēc ka Ignalina vairs nebūs tāda, kā jums teica, ka mēs varam piegādāt ātrākā veidā šo ģenerāciju.” Un tad būtu loģiski to būvēt tālāk uz Lietuvu.

Tālāk. Visas šīs stacijas nestrādā vienkāršā režīmā – tās strādā daļēji koģenerācijas, daļēji – kondensācijas režīmā. Tas nozīmē, ka ir laiks, kad nevajag siltumu, un tad tas siltums ir jālaiž gaisā. Taču tas nav ekonomiski izdevīgi, kaut vai mēs kurinām ar… Es laikam runāju par ilgu? Es atvainojos! Es tūlīt beigšu.

Sēdes vadītājs.

Cienījamie kolēģi! Lūdzu, izrādiet cieņu Ministru prezidentam! Lūdzu, ievērojiet klusumu!

I.Godmanis.

Es atvainojos!

Ko es gribētu pateikt vēl noslēgumā? Mēs turpināsim to darbu, kuru sāka Kalvīša valdība. Mēs vienmēr esam politiski to pauduši arī manā personā. Es nevienu brīdi neesmu atkāpies no domas, ka mēs diversificēsim risku.

Vai mēs spēsim realizēt abas šīs ģenerējošās jaudas ar 400 megavatiem katru? Kā jūs redzat, es jau minēju veselu virkni faktoru, kuri vēl nav līdz galam izrunāti. Vai mums būs līgums par gāzi? Vai tajā būs kategoriska prasība par līdzdalību? Kā to atbalstīs Brisele, ņemot vērā vienoto enerģētikas politiku? Vai mums būs iespēja būvēt staciju, kas izmantos cieto vai jaukto kurināmo? Viens finansiāli ekonomisks projekts ir tad, kad ir kabeļa savienojums, bet cits – ja tāda nav. Tad ir atšķirīga jauda.

Tie visi jautājumi vēl ir risināmi.

Cienījamās dāmas un godātie kungi! Es gribētu pieskarties vēl pēdējam jautājumam – sociālajam jautājumam. Katrs jautājums ir daudzplākšņains, kā es jau teicu. Šajā brīdī mūsu atbildība ir tāda… Mums faktiski ir divas atbildības. Kas atbildēs tajā brīdī, kad mums sāksies enerģijas padeves pārtraukumi? Kur tad būs tie cilvēki, kuri teica, ka to visu vajadzētu atlikt un risināt kaut ko vēlāk un ilgāk?

Otrais jautājums ir tāds: vai tā cena, ko mēs maksāsim par elektrību, politiski mums būs akceptējama? Un abi šie jautājumi ir jāskata bez mānīšanās. Tāpēc man ir dziļa pārliecība, ka to noteiks valsts varas sadale. Es esmu pilnīgi… Es teikšu tā, ka šī ir viena no diskusijām parlamentā, kas būtu ļoti svarīga arī tautsaimnieciski.

Es, protams, biju gatavs par to visu runāt pēc 100 dienām, un es esmu sagatavojis jums rakstisku ziņojumu. Es ceru, ka jūs dosiet man iespēju arī šeit uzstāties, jo diemžēl viss vēl nav atrisināts šodien.

Es tomēr gribu pateikt vienu: ir izpildvaras un likumdevējas varas sadalījums. Mana pieredze rāda, ka likumdevējs kontrolē izpildvaru, bet jautājumi, par kuriem mēs šeit runājam, ir izpildvaras kompetencē, tāpēc izpildvara var atskaitīties likumdevējam jebkurā brīdī un jebkurā situācijā. Taču tajā brīdī, kad likumdevējs cenšas risināt un pildīt izpildvaras funkcijas, tūdaļ parādās viena problēma, jo likumdevējs var nomainīt izpildvaru, sakot, ka tā ir darījusi nepareizi un ka tā nedrīkstēja to darīt, bet, tiklīdz likumdevējs piedalās šo lēmumu izlemšanā, tad vairs nav neviena, kam pārmest, jo likumdevējs mums ir augstākā vara. Tad atliek vien ar pavisam citiem instrumentiem darboties.

Tā ka ņemiet vērā to, ko es teicu!

Paldies jums. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies Ministru prezidentam.

Debates beidzam. Vai iesniedzēju vārdā Zaķa kungs vēlas ko teikt? (No zāles: “Atsauc, atsauc!”)

Dz.Zaķis (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Ministra kungs! Premjerministra kungs!

Es patiešām esmu gandarīts, ka šodien šī saruna notika. Jūs paši redzējāt, ka problēma ir samilzusi un ka daudziem bija ko teikt. Es domāju, ka jūs, Ministru kabineta pārstāvji, dzirdējāt mūsu viedokli un ņemsiet to vērā. Arī mēs dzirdējām ekonomikas ministra un Ministru prezidenta viedokli. Daudzas baumas vai bažas tika kliedētas, bet ne visas. Šī ir pirmā tāda veida sēde. Mēs ļoti uzmanīgi lūkosimies uz jums – uz to, kā jūs praksē realizēsiet to, par ko mēs šodien runājām, un vajadzības gadījumā pie šā jautājuma mēs obligāti vēl atgriezīsimies.

Paldies.

Es tik un tā aicinu jūs atbalstīt iesniegto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par jaunu elektroenerģijas staciju būvniecību”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 35, pret – 47, atturas – 7. Lēmums nav pieņemts.

Līdz ar to visi šodienas darba kārtības jautājumi ir izskatīti.

Lūdzu zvanu reģistrācijai. Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm. Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti, paziņojumam vārds deputātei Silvai Bendrātei.

S.Bendrāte (frakcija “Jaunais laiks”).

Kolēģi, deputātu grupa Tibetas atbalstam jums uz galdiem jau ir nolikusi ziņu par mūsu sēdi Dzeltenajā zālē. Es tikai gribēju atgādināt, ka mums ir ļoti nepieciešams satikties tūliņ Dzeltenajā zālē.

Sēdes vadītājs.

Paziņojumam vārds deputātam Imantam Valeram.

I.Valers (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Nodarbinātības apakškomisijas sēde pēc piecām minūtēm notiks komisijas telpās.

Sēdes vadītājs.

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Bērziņš (LPP/LC), Aigars Štokenbergs, Augusts Brigmanis, Valērijs Buhvalovs, Ina Druviete, Jānis Eglītis, Māris Grīnblats, Pēteris Hanka, Sandra Kalniete, Jānis Klaužs, Vents Armands Krauklis, Jānis Lagzdiņš, Leopolds Ozoliņš, Karina Pētersone, Juris Sokolovskis, Viktors Ščerbatihs un Dainis Turlais. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

Paldies.