Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Krievu nacionālās kultūras autonomijas principi un mehānismi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.10.1999., Nr. 328/329 https://www.vestnesis.lv/ta/id/16918

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kultūras autonomijas principi un iezīmes Latvijā

Vēl šajā numurā

06.10.1999., Nr. 328/329

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Krievu sabiedriskās savienības prezidents Sergejs Mirskis:

Krievu nacionālās kultūras autonomijas principi un mehānismi

1. Krievu nacionālajai kultūras autonomijai, kas pārstāv pēc latviešiem lielāko nacionālo grupu Latvijā, ir iespaidīga loma integrācijas procesā. Krievu nacionālā kultūras autonomija Latvijā uzskata par savu mērķi īstenot krievu iedzīvotāju pašvaldību sabiedriskās un kultūras dzīves sfērās, no kurām atkarīga krievu iedzīvotāju pašindentifikācija. Latvijas Krievu biedrību asociācija (LKBA) ir gatava uzņemties atbildību par Krievu nacionālās kultūras autonomijas izveidošanu un darbību Latvijā. Pats svarīgākais Krievu nacionālās kultūras autonomijai ir pareizticība, vēsture, izglītība un kultūra.

Nosaukums "nacionālā minoritāte" nav pieņemams attiecībā pret krievu iedzīvotājiem Latvijā. Mēs uzskatām, ka krievu tauta ietver sevī lielkrievu, mazkrievu un baltkrievu tautas sastāvdaļas, kuras kādreiz veidoja vienotu krievu tautu. Nevar uzskatīt par "nacionālo minoritāti" nacionālo grupu, kas sevī ietver vairāk nekā trešo daļu no iedzīvotāju kopējā skaita un pārsniedz, izņemot latviešus, pēc daudzuma visas pārējās nacionālās grupas. Izlikties, ka viņa neeksistē — nozīmētu apdraudēt visu integrācijas procesu. Vissvarīgākā integrācijas sastāvdaļa ir dialogs starp latviešu un krievu tautas pārstāvniecības struktūrām Latvijā. Un tieši tad, kad ir runa par krieviem Latvijā, nosaukums "nacionālā minoritāte" jānomaina pret "Latvijas krievu iedzīvotāji", kurš arī atspoguļo Krievu nacionālās kultūras autonomijas pozīciju.

Ir jāatšķir procesi, kuri attīstās Latvijā — divkopienu sabiedrības attīstība un divkopienu valsts tendences parādīšanās. Latvijā vēsturiski izveidojās daudznacionāla sabiedrība. Vispirms mēs varam runāt par divām lielākām nacionalitātēm — par latviešu kopienu un par krievu kopienu, kas atļauj runāt par divkopienu sabiedrību Latvijā. Problemātiski ir tas, ka Latvijas valsts struktūras no vienas puses apzinās faktu, ka sabiedrība attīstās divkopienu ceļā, bet no otras puses mēģina mākslīgi izveidot mononacionālu vienkopienas sabiedrību.

Jāizveido apstākļi, ka arī nelatviešu pārstāvji varētu ņemt dalību valsts struktūru darbībā. Neradot šo iespēju, pastiprināsies kustības tendence no divkopienu sabiedrības uz divkopienu valsti un sāks veidoties paralēlas valsts struktūras krievu iedzīvotāju vidū. Valsts struktūru sadalīšana pēc nacionālām pazīmēm ir ļoti bīstama sabiedrībai — piemēram, atsevišķo nacionālo palātu ieviešana Saeimā vai etnofederālisms kā tendence, kura vērsta pret Latviju kā unitāru valsti.

Krievu kopiena turpinās attīstīt savu dzimto valodu, kultūru, centīsies saglabāt iespēju saņemt izglītību savā valodā visos līmeņos, centīsies attīstīt savus masu mediju līdzekļus, saglabāt savas tradīcijas un ierašas, saglabāt pareizticīgās vērtības. Citiem vārdiem sakot, Krievu nacionālā kultūras autonomija veidojas kā krievu kopienas organizatoriska forma, kura pārstāv krievu iedzīvotājus Latvijā.

2. Daļa no latviešu nacionālistiski noskaņotiem zinātniekiem diemžēl monopolizēja līdzekļus, kuri tika paredzēti integrācijas jautājumu izpētei. Līdz ar to tiek izplatīts vienpusīgs uzskats par integrācijas procesu, kurš drīzāk attīstās kā nelatviešu asimilācijas process. Tas notiek tādēļ, ka viena zinātnieku daļa mēģina no sabiedriskās apziņas izsvītrot tēmu par krievu iedzīvotāju vēsturi Latvijā vai parādīt krievus kā okupantus, migrantus, nekulturālus un naidīgus pret Latvijas valsti. Tas attiecas pirmkārt uz socioloģiju, demogrāfiju, etniskiem un valodas jautājumiem, uz visu sabiedrisko zinātnes kompleksu.

3. Krievu nacionālās kultūras autonomijai sevišķi svarīga ir izglītības sistēma. No vienas puses mums ir nepieņemama nacionāli neizteikta koncepcija par valsts skolu ar apmācību krievu valodā, kura radusies Latvijā padomju laikā un diemžēl eksistē arī tagad. Tā pēc būtības ir tā pati padomju laiku skola, kosmopolītiska pēc apmācības satura. Ir nepieciešams krievu skolām piešķirt valsts krievu nacionālās skolas statusu ar pareizticīgu ievirzi, kā tas ir bijis pirmās Latvijas Republikas laikā. Krievu nacionālās skolas mērķis ir bērnu un jaunatnes audzināšana cieņā pret pareizticīgām vērtībām, seniem krievu morāliem un estētiskiem ideāliem, cieņa pret savu dzimto krievu valodu, literatūru, vēsturi un kultūru.

Krievu bērni un jaunatne pēdējā laikā cieš no diviem apstākļiem. Pirmkārt, bērni, kuri spējīgi veidot nacionālo pašapziņu, nepietiekami saņem zināšanas un krievu bērni pārvēršas par "krieviski runājošiem". Otrkārt, ir apdraudēta krievu valodas zināšana un "krieviski runājošie" pakāpeniski latviskojas, zaudējot savu nacionālo īpatnību, bet neiegūstot tradicionālo latviešu dzīves izpausmi un kultūru. Tas notiek tad, kad krievu skolas pāriet uz apmācību latviešu valodā, kas aizskar pašu svarīgāko — krievu nacionālo pašapziņu. Valsts struktūras mēģina attaisnot krievu skolu pāreju uz apmācību latviešu valodā ar to, ka tas ir nepieciešams valsts valodas apgūšanai. Šinī gadījumā runa ir ne tikai par latviešu valodas zināšanu, bet par cilvēku tiesību ierobežošanu. Tāda pieeja pilnīgi pārsvītro Krievu nacionālās kultūras autonomijas eksistenci.

Uztrauc tas, ka tāda politika tiek realizēta ar aktīvu spiedienu pret krievu skolotājiem un īpaši pret tiem, kas nevar pasniegt savu priekšmetu latviešu valodā. Viņiem skolā nav nekādas perspektīvas, neskatoties uz to, ka viņi ir augsta līmeņa profesionāli speciālisti. Pēdējā laikā redzama tendence aizvietot krievu skolu direktorus un vadošos pedagogus ar latviešiem, lai krievu skolās pilnīgi ieviestu apmācību latviešu valodā. Latviešu skolotāji mācīs krievu bērnus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka latviešu skolotāji nevarēs ieaudzināt bērniem krievu pašapziņu, tas ir pa spēkam tikai krievu skolotājiem.

Jāatzīmē, ka izglītības kvalitāte stipri pazemināsies, ja apmācība krievu skolās notiks latviešu valodā. Kvalitatīvu izglītību bērns var saņemt tikai savā dzimtajā valodā. It īpaši tas ir svarīgi sākumskolā, kur tiek ieaudzināts pasaules uzskats un tiek likts pamats zināšanām. Mēs esam kategoriski pret krievu skolu pāreju uz apmācību latviešu valodā — pilnīgu vai daļēju. Var palielināt latviešu valodas stundu skaitu, biežāk un cītīgāk pārbaudīt bērnu zināšanas, un tas būs pietiekami, lai bērni apgūtu latviešu valodu, tieši tā, kā tas ir bijis pirmās Latvijas Republikas laikā.

Mani vecāki, viņu bērnības draugi, daudzi mūsu pazīstamie dzīvoja pirmās Latvijas Republikas laikā, un viņiem neviens tad neliedza mācīties savā vēsturiskā valodā. Mans tēvs un viņa skolas biedri, beidzot Rīgas Krievu valsts ģimnāziju, perfekti pārvaldīja latviešu valodu. Tēvs pārtulkoja krievu valodā daudzas latviešu dainas, dzejas un Aspazijas lugas, bet viņš saglabāja savā dvēselē izcilu krievu kultūru, kas deva viņam iespēju uzrakstīt disertāciju par krievu folkloru. Es gribu uzprasīt, vai tas būtu iespējams, ja viņš mācītos pamatskolā latviešu valodā?

Tagad krievu nacionālā skola jāveido uz bijušās padomju skolas bāzes, un šādām skolām neapšaubāmi ir jābūt valsts finansējumam. Latvijas krievu iedzīvotāji arī maksā nodokļus, un viņiem ir tiesības pieprasīt atbilstošus budžeta līdzekļus savu bērnu apmācībai. Katrā krievu nacionālā skolā ir jāizveido aizbildniecības padome ar valsts institūciju un pašvaldības pārstāvjiem. Bez šaubām, ka tādā padomē ir nepieciešams uzaicināt krievu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus un pareizticīgo garīdzniekus.

4. Latviešu valodai ir jābūt valsts valodai, tā ir aksioma, bet līdz ar latviešu valodu sabiedrība plaši izmanto arī krievu valodu, un tā ir realitāte. Krievu valodā runā paši krievi, kā arī nacionālo minoritāšu pārstāvji Latvijā. Varētu pateikt, ka Latvijā reāli pastāv divvalodība. Krievu valodu labi prot arī lielākā daļa latviešu, un tā ir valsts un sabiedrības bagātība. Problēmas rodas ar tiem krieviem, kuri vēl diemžēl nav paspējuši apgūt latviešu valodu. Ir nepieciešams izdarīt visu, lai tie cilvēki iemācītos runāt latviski un labi pārzinātu valsts valodu, bet neskatoties uz to, ne krieviem, ne arī latviešiem nevajadzētu aizmirst krievu valodu. Reāla divu valodu zināšana pastiprinās tautas potenciālu un ietekmēs integrācijas procesu, kuram jāapvieno mūsu sašķeltā sabiedrība. Un latviešiem un krieviem jāsper soļi viens otram pretim. Citādi mūsu sabiedrība tā arī nevarēs atrast kopēju valodu. Evaņģēlijā mēs lasām par to, ka māja, kura sadalās sevī, nenostāvēs vētras laikā. Un tā ir patiesība, kas mums visiem jāsaprot. Krievi, kuri dzimuši Latvijā, arī uzskata šo valsti par savu dzimteni, viņi arī gaida valsts uzplaukumu, viņi cer dzīvot laimīgā un bagātā valstī bez nacionāliem konfliktiem.

5. Šodienas apstākļos arī krievu kultūras attīstība daļēji ir apdraudēta. Krievu kultūra, kura agrāk ieņēma nozīmīgu vietu Latvijas nacionālā kultūrā, tagad ir iespiesta Latvijas valsts struktūru robežās, un tāda radikāla atsvešināšana mākslīgi provocē divkopienu sabiedrības izveidošanu. Dīvaini izskatās prasība krievu skolās stundu laikā izmantot mācību grāmatas, kas izdotas tikai Latvijā. Tādas prasības veicina Baltijas krievu kultūras un izglītošanas izolāciju no savas garīgās metropoles — vēsturiskās dzimtenes.

Valsts struktūras nepievērš uzmanību krievu senatnes pieminekļiem un neveicina iespējas krievu sabiedriskām organizācijām atgūt īpašumā agrāk piederējušās ēkas. Pilnīgi pretēji, apstākļos, kad tiek palielināta īres maksa un komunālās izmaksas, nacionālās kultūras biedrības un sabiedriskās organizācijas tiek pielīdzinātas komercfirmām, kas veicina šo sabiedrisko organizāciju ekonomisko bankrotēšanu. Krievu kultūra, kā arī citas kultūras cieš no tā, ka nav racionāli likumi, kuri atvieglotu komercfirmām sponsorēt kultūras un sabiedriskās organizācijas. Arī tāpēc notiek krievu senatnes pieminekļu sabrukšana, viens no piemēriem — Pokrovas kapsēta.

Ir nepieciešams aktualizēt ideju par tiešo krievu kultūras finansējumu, tai skaitā krievu grāmatu iepirkumu Latvijas bibliotēkām. Tas ir ļoti aktuāli laikā, kad Latvijā faktiski neeksistē neviena liela krievu grāmatu izdevniecība. Krievu informatīvā lauka esamība Latvijā ir nepieciešams nosacījums krievu kultūras saglabāšanai.

Tai pašā laikā nedrīkst neatzīmēt, ka krievu presē netiek pilnvērtīgi un plaši atspoguļoti pozitīvie procesi un panākumi latviešu kultūrā, kas ir pretrunā ar kopīgu kultūras bagātināšanas principu. Latvijas valdībai, Saeimai, latviešu un krievu masu medijiem jāņem vērā krievu sabiedrisko organizāciju viedoklis un jāievēro to vēlme un centieni saglabāt savu kultūru un civilizētas attiecības starp dažādām nacionālām grupām mūsu valstī. Seno krievu kultūru Latvijā nedrīkst aprobežot ar esošiem valsts struktūras rāmjiem, un mēs ceram, ka Krievu nacionālās kultūras autonomija tiks atbalstīta valsts varas iestādēs. Valdībai un pašpārvaldēm jāpalīdz saglabāt un attīstīt nacionālo un etnisko grupu kultūras vērtības. Ja tas nenotiks, tad atkal radīsies pamats starpnacionālo attiecību pasliktināšanai un pastiprināsies divkopienu valsts idejas attīstība.

6. Krievu nacionālās kultūras autonomijai ir liela nozīme integrācijas procesā. Kā vienu no iespējamām formām mēs piedāvājam izveidot Krievu kultūras biedrību padomi, kas varētu sekmēt integrācijas procesus. Galvenais mērķis ir veicināt krievu tautas kultūras un vēstures pagātnes mantojumu un pareizticīgo vērtību saglabāšanu un popularizēšanu. Bez tādām vērtībām liela krievu tautas daļa Latvijā tā arī paliks uz maldīgām padomju laika pozīcijām.

Krievu nacionālās kultūras autonomijas galvenie uzdevumi būtu — ar krievu kultūru un vēsturi saistītu neaizmirstamu notikumu svinēšana; bibliotēku un klubu dibināšana; iespējamā palīdzība uzsākt savu darbību krievu uzņēmējiem, uzņēmēju biedrībām un arodbiedrībām. Mums ir svarīgi arī dibināt dažādas mācību iestādes un organizēt kursus, kā arī sociāla rakstura iestādes — kopmītnes, patvertnes, pansionātus, dziedinātavas trūcīgiem tautiešiem. Liela nozīme ir avīžu, žurnālu, brošūru un grāmatu izdevniecībai, kā arī radio un televīzijas kanāliem krievu valodā. Mēs esam gatavi organizēt zinātniskus, kultūras, izglītojošus un labdarības pasākumus, kā arī izstādes, festivālus, konkursus un konferences, kuras veicina starpnacionālo dialogu un saprašanos. Ievērojot Latvijas likumdošanu, Krievu nacionālās kultūras autonomija, ja tas ir nepieciešams, var arī spert atļautos politiskos soļus — kongresu, sapulču un mītiņu organizēšanu, kā arī pārrunas, lekcijas un referātus. Svarīgs jautājums Krievu nacionālās kultūras autonomijai ir savu biedru tiesību un interešu aizsardzība. Viss iepriekš minētais tiks darīts Latvijas Republikas demokrātiskas un suverēnas valsts stiprināšanas interesēs, dibinās labas attiecības ar kaimiņvalstīm un pirmkārt ar Krieviju.

Valsts un pašvaldības struktūrām bez šaubām jāsadarbojās ar nacionālo minoritāšu organizācijām un it īpaši ar Krievu nacionālās kultūras autonomijas struktūrām. Latvijas Krievu biedrību asociācija ir viena no lielākajām un ievērojamākajām sabiedriskajām asociācijām, kurā apvienotas 24 sabiedriskās organizācijas. Mēs esam gatavi sniegt savas rekomendācijas par visiem jautājumiem, kuri skar Krievu nacionālās kultūras autonomiju. Mēs esam gatavi dialogam, kas veicinās demokrātijas attīstību Latvijā.

Referāts seminārā "Nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas jauna modeļa veidošanās Latvijā" 1999.gada 28.septembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!