Pārdomas

Endzelīns un Gēte, un Elksne

Pērn latviešu valodniekam Jānim Endzelīnam (1873—1961) un šogad vācu dzejniekam Johanam Volfgangam Gētem (1749—1832) pienāca lielas atceres dienas: vienam 125., otram 250. dzimšanas diena.

Abi dižvīri ir darbojušies poēzijas laukā. Jā, arī Endzelīns! Viņš, jaunībā tulkodams gan klasiku, gan leišu dainas, ir atdzejojis pāri par tūkstoti (1091) dzejas rindu. Ar pseudonimu Kaugurietis daļa no atdzejotā ir arī publicēta. Par visu to sīkāk stāstīts rakstā "Endzelīns arī atdzejotājs" (Universitas 68, 8—10).

Nu pievērsīšos tikai pašam pirmajam Endzelīna (toreiz 19 gadu veca ģimnazista) atdzejojumam. Tas ir Gētes dzejoļa "Gefunden" latviskojums "Atradu", ko Endzelīns rokrakstā datējis ar 1892.14.II un publicējis Austruma kalendārā 1894.gadam.

Gētes vēstījums šai dzejolī ir klasiski vienkāršs izteiksmē, un tā saturs var likties uzreiz pārāk skaidrs un sekli izsmeļams. Bet skaidrie ūdeņi esot dziļāki nekā izskatoties. Tāds arī šis dzejolis ar savu zemtekstu un allegorisko sižetu. — Liriskais varonis mežā ierauga puķīti un tūliņ grasās to noplūkt. Bet viņa iejautājas, vai gan būtu novīšanai noplūcama. Viņš atskārstas un puķīti saudzīgi pārstāda dārzā, kur tā, nenoplūkta mirklim, nu zeļ un zied mūžam.

Gēte šo dzejoli sacerējis 1813.gadā, tātad drīz pēc romāna par laulību un tikumību "Wahlverwandtschaften" (1810).

Taču šim dzejolim ir arī 90 gadu jaunāks ievērojamas dzejnieces — Ārijas Elksnes atdzejojums latviešu valodā "Atradums" (1983.g. grām. J.V.Gēte, Dzeja, 7). Tad nu, vērtējot vēlākā valodnieka pirmo soli atdzejas laukā, varam visus trīs tekstus sastatīt un salīdzināt.

Kā redzams, Endzelīna teksts ir drusku īsāks nekā Elksnes, un viņš ir saudzīgs pret latviešu valodu, pantmēru vai oriģināla saturu. Piem., 3.pantā jautājums ( Teic: vai, lai vīstu, / Man novēlē? ) ir dabiski un ritumā iekļāvīgi veidots ar partikulu vai , nevis ar inversiju jeb vārdu pārstatījumu kā Elksnei ( Tā teica: "Gribi, / Lai vīstu es?" ). Endzelīna tekstā nav jūtami pantmēra vai atskaņu spaidi, neņemot gan vērā apostrofējumus ( redzēj’, viet’ ). Bet tādi ir visiem trim, visvairāk Gētem pašam.

Endzelīna atdzejojums pilnīgi, bet ne burtiski, atbilst oriģinālam gan skaidrā, negreznotā izteiksmē, gan noskaņā un tekstā izpaustā vai ieslēptā nozīmīgumā jeb zemtekstā. Elksnes tekstā vērojams dažs pagreznojums (2.p.) un daža atkāpe no oriģināla, tā ka sašķobās dzejoļa simbolika un sirsnīgā, Gētem tuvā ēttiskas atdzimšanas ideja. Piemēram, dzejoļa 1.rindā im Walde nozīmē ‘mežā’ vai ‘pa mežu’ (Endzelīnam pa mežiņu vai pa birztalu ). No Elksnes uz mežu var arī domāt, ka puķe sastapta varbūt grāvmalē pa ceļam uz mežu?

Lielāka novirze dzejniecei radusies arī 2.pantā. Proti, Gētes varonis ierauga puķīti meža ēnā mirdzam "kā actiņu", bet Elksnei tā pati no kaut kurienes veras plūcējam pretī "kā skatiens zvīļš", kas, liekas, drīzāk piederētos ugunīgam ceļmalas ziedam. Šis zvīļš kalpo par atskaņu vārdam mīļš , kas arī nav īsti vietā, un oriģinālā tāda nav. Jo ieraudzīšanas brīdī ziediņš ir tikai iekārojams, nevis jau mīļš. Totiesu citur, kur pēc plūcēja klusas katarses mīļums ir radies, t.i., abos pēdējos Gētes (un Endzelīna) pantos gaiši manāmais mīļums grūtāk manāms. Un šo pantu pirmās rindas: "Ar saknēm ārā / Tad raku to (..) Tur klusā stūrī / Tai liku augt" skan visai cieti. Dzejnieces tekstā uzmanību vairāk piesaista un patur ieraudzītā puķīte, nevis zemtekstā paustais dvēseliskais atradums: heuristiskā atskārta, kas draudīgo plūcēju ievirza citādā, cildenākā rīcībā. Tāda saskan ar daudz citēto Gētes aicinājumu: "Cēls lai ir cilvēks, palīdzīgs, labs!" (dzejolī "Das Göttliche").

Bet vārddevībās dzejolim "Gefunden" kūmās acīm redzot būs stāvējis klasiskais atklājēju prieka izsauciens — grieķu heurēka (perfekta viensk. 1.pers.), kam atbilst vācu ich hab’s ( gefunden ) un latviešu esmu atradis jeb īsāk atradu (kā Endzelīnam). Līdz ar to vispirms gramatiski tālāks no oriģināla ir dzejnieces virsraksts "Atradums". Tāpat no Gētes (un Endzelīna) teksta atšķirīgs un no zemteksta satura novirzīgs ir "nesu (..) atrasto ", kas uztveri apstādina virspusē — pie puķītes.

Jaunā Endzelīna atdzejojums manuprāt ir Gētes oriģinālam līdzvērtīgs izteiksmes vienkāršībā un dzejiskā dzidrumā un autora idejas neuzmācīgā paudumā.

Rasma Grīsle, Dr.philol., — "Latvijas Vēstnesim"

J.W.Goethe (1749—1832)

Gefunden

Ich ging im Walde

So fuer mich hin,

Und nichts zu suchen,

Das war mein Sinn.

Im Schatten sah ich

Ein Bluemchen stehn,

Wie Sterne leuchtend,

Wie Aeuglein schoen.

Ich wollt’es brechen,

Da sagt’ es fein:

Soll ich zum Welken

Gebrochen sein?

Ich grub’s mit allen

Den Wuerzlein aus,

Zum Garten trug ich’s

Am huebschen Haus.

Und pflanzt’ es wieder

Am stillen Ort;

Nun zweigt es immer

Und blueht so fort.

1813

J.Endzelīns (1873—1961)

Atradu

Pa birztalu*

Es staigāju,

Bez mērķa soļot

Es gribēju.

Bet ēnā redzēj’;

Es ziediņu

Kā zvaigzni mirdzam,

Kā actiņu.

To noplūkt liecos,

Bet puķīte

Teic: vai, lai vīstu,

Man novēlē?

Ar saknītēm,

To izraku,

Uz dārzu nesis,

Tur dēstīju.

Pie jaukas mājas

Tur viņai viet’;

Nu viņa zaļo

Un koši zied.

1892

* Rokrakstā 1.rinda: Pa mežiņu.

Ā.Elksne (1928—1984)

Atradums

Uz mežu gāju

Es kādu dien’,

Lai paklaiņotu

Tur tāpat vien.

Man pretim vērās

Kāds ziediņš mīļš,

Kā zvaigzne mirdzošs,

Kā skatiens zvīļš.

Es stiepu roku

Pēc puķītes,

Tā teica: "Gribi,

Lai vīstu es?"

Ar saknēm ārā

Tad raku to,

Uz dārzu nesu

Es atrasto.

Tur klusā stūrī

Tai liku augt;

Nu var tā vienmēr

No jauna plaukt

1983