Daidžests. Citu rakstītais

"Ukraina un Latvija kā māsas..."

"Stoļičnije Novosti"

— 99.11.23.

Prezidente sarunas sākumā atzīmēja, ka pēc 90. gada notiek ātrāka Latvijas integrācija Eiropas struktūrās,-"jo ātrāk mēs ieiesim Eiropas mājā, jo ātrāk varēsim runāt par reāliem neatkarības sasniegumiem."

Prezidente norādīja, ka Latvijas un Ukrainas attiecību līmenis nav slikts, protams, var vēlēties, lai tas būtu labāks. Abu valstu ekonomiskajai un tirdznieciskajai sadarbībai ir jābūt daudz produktīvākai un intensīvākai, piemēram, lauksaimniecības jomā. Agrāk Latvija importēja saulespuķu eļļu no Ukrainas, lai gatavotu slavenās Rīgas šprotes, bet tagad nezin kāpēc šāda sadarbība ir pārtrūkusi. Mums ir jāizstrādā jauns uzticības līmenis vienam pret otru, un šajā apstāklī es redzu tuvināšanās un partnerības stratēģiju. Es pat teiktu vairāk: Ukraina un Latvija ir kā māsas, un rokrokā tām ir jāieiet Eiropā."

Uz žurnālista teikto, ka Latvijas centieni iestāties NATO neatrod sapratni Austrumos, prezidente atbildēja, ka Krievijai tas nekādus draudus neradīs. Faktam, ka Baltijas valstis grib iestāties NATO, būtu jāiepriecina, nevis jāapbēdina Krievija, tā var būt pilnīgi mierīga, ka uz ziemeļrietumu robežas, atšķirībā no tās dienvidu robežām, būs kārtība. Latvijas virzība uz NATO ir ārpolitikas prioritāte.

Runājot par Krieviju, tai ir jāatzīst, ka Latvija ir pastāvīga un neatkarīga valsts, un Krievijas politiķiem nav jāuztraucas par ziemeļrietumu pusi.

Prezidente izteica savu optimismu par naturalizācijas gaitu.

V.Vīķe-Freiberga esot izlasījusi grāmatiņu par Genu un Čeburašku un cer, ka varēs ķerties klāt arī pie citām grāmatām.

Vladimirs Kacmans

"Vēl atklājamā Latvijas kultūrvide"

"Die Welt"

— 99.11.24.

Kultūras saites starp Hanzas pilsētām Rīgu un Hamburgu kļūst arvien ciešākas.

Kad Sabīne Zomerkampa pirms trim gadiem pie Neuen Wall 72 atvēra Latvijas Republikas goda konsulātu, latviešu mākslinieki straujāk nonāca sabiedrības uzmanības lokā. Hamburgas tirgotāji atklāja ne vien jaunu ekonomisko telpu, bet arī bagātīgi attīstītu kultūrvidi, kas būtu cienīga, lai to stimulētu.

Kopš lielās izstādes "Bilžu vēstis no Latvijas", kas notika pirms gada galerijā Airport, latviešu videomākslinieka Uģa Brikmaņa izrādītā performance "Grietiņa runā faustiski" Mūzikas un teātra augstskolas forumā ir otra lielākā Latvijas mākslinieciskā sevis pieteikšana Hamburgā. 90 minūšu garā kolāža no F.V. Murnausa mēmās filmas "Fausts", dokumentālās filmas, mākslinieciska dzejas interpretācija, deja un dziesma ir oficiālais Latvijas ieguldījums Gētes gada ietvaros.

Patiesībā Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone būtu piedalījusies Hamburgas performances atklāšanā. Tomēr aktuālas finansu debates Rīgā, kuras izraisīja Rolfs Maress, Hamburgas parlamenta CDU frakcijas pārstāvis kultūrpolitikas jautājumos, pieprasīja viņas piedalīšanos kabineta sēdē. Valstiski vairāk slikti nekā labi uzturētajai Latvijas Nacionālajai operai Rīgā pēc SIA Hamburgas Valsts operas parauga Maress izstrādājis strukturālo modeli, kas vakar tika apspriests Latvijas parlamentā. Tālab kultūras ministres vietā uz Hamburgu devās Helēna Demakova, mākslas zinātniece, žurnāliste un Andra Šķēles padomniece kultūras jautājumos.

Vai drīkst uzskatīt, ka Gētes "Fausts" šodienas Latvijā ir labi pazīstams? Uz šo jautājumu žurnāliste, kas ik nedēļu Rīgas dienas avīzē "Diena" kultūras slejā uztur sabiedrisku diskusiju par kultūras jautājumiem valstī, atbildēja: "Protams. Mūsu lielākais dzejnieks Jānis Rainis "Faustu" pirms simts gadiem pārtulkojis vienkārši ģeniāli. Nupat ģermānists Valdis Bisenieks iesniedzis jaunu tulkojumu - konkrētāku, bet arī sausāku."

Demakovas kundze ir saistīta arī ar stiprāku mūsdienu latviešu mūzikas rezonansi Hamburgā. Līdzās Maijas Einfeldes korim, ko viņa īpaši augstu vērtē, arī Romualda Kalsona instrumentālie koncerti, kamermūzika un dziesmas būtu atklāšanas vērti. Varbūt Hamburgas Mūzikas augstskolas 50.dzimšanas dienā 2000.gada pavasarī?

Luts Lesle

"Pārmaiņu laika bērni vecā ienaidnieka tēla lamatās"

"De Volkskrant"

— 99.11.22.

Jaunajem latviešiem nepatīk krievi. Arī krievu mīlestība pret latviešiem nav nekāda lielā. Vai reiz pienāks laiks, kad latvieši un krievi kopā dejos, dzers un skūpstīsies?

Rīga, Valmiera. Latvijā ikviens jau ar pirmo acu uzmetienu var pateikt, vai pretimnācējs ir krievs vai latvietis, saka Karlīna Bakule. 24 gadus vecā politoloģijas studente bez ceremonijām rāda uz kārtīga izskata sievieti, kas iet pār tiltu lauku ciematā Valmierā: "Tā ir latviete. Viņas apģērbs ir atturīgās krāsās. Krievu sievietes ir košākas un daudz vairāk krāsojas. Bieza, sarkana lūpu krāsa. Un tas puisis ar ūsām, tas arī ir krievs, to var pateikt pēc viņa melnās ādas jakas. Un redzat to tur, zābakos ar nenormāli augstiem papēžiem? Tipiski krievietes apavi."

Karlīna, kas pati ir latviete, kopā ar dažiem studentiem, kursabiedriem, soļo pa nelīdzeno akmeņaino ceļu uz bibliotēku. Viņi tikko kā divas stundas diskutējuši par atšķirībām starp latviešiem un krieviem. Visi seši studenti ir nonākuši pie tā paša secinājuma. Krievi, kas veido gandrīz vienu trešdaļu no 2,4 miljoniem iedzīvotāju, pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā ir kļuvuši par "autsaideriem" .

Tikai viņu kursabiedrs krievs Jurijs Kirilovs (28), protams ir izņēmums. Jurijs ciniski beidz uzskaitīt "aizspriedumus": "Krievi ir trokšņaini, nepieklājīgi, smejas paši par saviem jokiem un atsakās runāt latviski."

Līdzās atšķirīgajai mentalitātei vislielāko ienaidu rada valoda. Ja kāds krievs sāk ar latvieti runāt krieviski, tad pēdējais ātri jūtas aizvainots. Un otrādi, krievi nesaprot, kāpēc latvieši atsakās runāt krieviski, kaut gan viņi šo valodu pārvalda.

Latviešu attieksme ir saprotama. Latviešiem krievu valoda asociējas ar Padomju okupāciju Baltijas valstīs. Pēc 1945. gada sākās latviešu sabiedrības rusifikācija, un padomju režīms sūtīja uz Latviju tūkstošiem krievu. Viņi kļuva par fabriku strādniekiem vai arī ieņēma augstus amatus armijā vai politikā. Tajā pašā laikā latviešu iedzīvotāju skaits ārkārtīgi samazinājās, jo Staļins lika deportēt desmitiem tūkstošus latviešu uz Gulaga nometnēm vistālākajos Padomju Savienības nostūros.

Gandrīz katram latvietim kāds ģimenes loceklis ticis spīdzināts vai gājis bojā ieslodzījumā.

Jurijs apzinās latviešu traumu smagumu. Viņš ir tipisks "integrēta krieva" piemērs. Viņš brīvi runā latviski un, kas ir svarīgi, viņam ir Latvijas pilsonība. Jurijam laimējās, ka viņa vecvecāki dzīvoja Latvijā īsajā neatkarības periodā starp abiem pasaules kariem. Tikai šī grupa un viņu pēcnācēji 1991.gadā automātiski ieguva pilsonību. Tā kā lielākā daļa krievu tika nosūtīti uz Latviju pēc Otrā pasaules kara, tad joprojām vairāk nekā ceturtajai daļai iedzīvotāju pasē rakstīts "Latvian alien" (svešinieks Latvijā - aut.).

Krieviem, kas vēlas Latvijas pilsonību, jānoliek eksāmens. To veido latviešu valodas, vēstures un likumdošanas sadaļas. Tāpat krieviem jāzina no galvas Latvijas himna un jāzvēr uzticība Latvijas valstij.

Līdz šim eksāmenu ir kārtojuši tikai nedaudz krievu. Tas daļēji ir nacionālistu valdības nopelns, kas nav pielikusi nekādas pūles, lai šo eksāmenu popularizētu. Cilvēki bez pilsonības nevar ieņemt amatus politikā un tiem nav vēlēšanu tiesību. Latvieši baidās: ja, visiem krieviem dos vēlēšanu tiesības, valstī atkal var uzvarēt komunisti.

Tomēr aizvien vairāk jauniešu izvēlas kārtot šo eksāmenu. "Krievu jaunatnes vidū pašlaik populārs ir joks: "Par ko tu vēlāk gribi kļūt? Esa – par latviets," saka Tatjana Kazakova (29). Septembrī šī krieviete nokārtoja eksāmenu, taču nevis tādēļ, ka viņa tik ļoti gribētu naturalizēties. Kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti (valdība optimistiski min 2002. gadu), viņa ar savu Latvijas pasi vēlas dzīvot un strādāt Īrijā.

Franču un vācu valodas studente, kā arī nekustamā īpašuma tirgotāja kopā ar savu māti un slimo vecomāti dzīvo divās mazās istabiņās. Viņas abas nekad nekļūs Latvijas pilsones. Māte uzskata, ka varas iestādes viņu ir pazemojušas. Pēc neatkarības viņai ar vienu sitienu "nolaupījuši" pilsonību un inženiera darbu. Viņa atsakās iziet naturalizācijas procedūru, jo, tāpat kā daudzi citi, uzskata, ka tā ir naidīgi noskaņota pret viņu.

Vispretrunīgākais jautājums ir vēsture. Latvieši periodu pēc Otrā pasaules kara sauc par "okupāciju", krievi nemainīgi runā par "pēckara periodu".

"Protams, ka es to nesaucu par okupāciju," Tatjana asi atbild, "es atzīstu, ka tas vēstures posms ir diezgan dramatisks, tomēr okupācija - tā vēl bija ļoti laba okupācija. Pusi Rīgas uzcēluši krievu strādnieki. Krievu valoda gan tika uzspiesta, bet krievu literatūra taču ir daudzkārt bagātāka par latviešu."

Latvietis Valdis Kravalis (29) gandrīz lec no ādas ārā, dzirdot, cik noniecinoši krievi izsakās par Padomju okupāciju. Sēžot konservatīvās valdošās partijas "Tēvzemei un brīvībai" kantorī, viņš pauž neapmierinātību par "upura lomu", ko krievi sev piedēvē. Valdis, kas ir latviešu nacionālistiskās partijas biedrs, uzskata, ka ārzemniekiem nav ne mazākās nojausmas par to, kā ir gadiem dzīvot apspiestībā. "Mēs, latvieši, bijām otrās šķiras pilsoņi. Pamatskolā man bija jāraksta krieviski. Krievi sevi sauc par minoritāti, bet domās viņi joprojām tic lielajai Krievijas impērijai."

Valda Kravaļa bažas nav bez pamata. Latvijā ir organizācijas, kas iestājas par Krievijas impērijas atdzimšanu. Piemēram, nacionālboļševiki, ko 1993.gadā Maskavā izveidoja rakstnieks Eduards Ļimonovs un kas piesaista galvenokārt jauniešus. Latvijas grupā darbojas apmēram piecdesmit cilvēku.

Vladimirs Lindermans (40) ir viens no trim organizācijas vadītājiem Baltijā. "Latvijas politiķi vēl vakar bija komunisti, tagad viņi sevi dēvē par demokrātiem. Kāda tur var būt uzticēšanās," Vladimirs saka, stāvot pie Brīvības pieminekļa, kur tajā brīdī tiek svinēta neatkarīgās Latvijas armijas uzvara pār krieviem 1919.gadā. Simtiem latviešu liek degošas svecītes 1935.gadā celtā, iespaidīgā sievietes tēla priekšā.

Policijas uzraudzība pieminekļa apkārtnē ir stingra, jo pagājušajā gadā notika vairāki sprādzieni, arī pie sinagogas un Krievijas vēstniecības. Vainīgie nav zināmi un tā arī nekad nav notverti.

Nesenā asinspirts Armēnijas parlamentā padarījusi politiķus vēl uzmanīgākus. Arī Latvijā maz cilvēku uzticas politikai, un ekonomika ir nožēlojamā stāvoklī. Apmēram 55 tūkstoši cilvēku pelna mazāk nekā 130 guldeņu mēnesī, kas ir mazāk nekā puse no vidējās algas. Krievu avīze YAC (domāts ČAS) ziņo, ka 100 tūkstoši bērnu šogad nesaņems Ziemassvētku dāvanas.

Labvēlīgs klimats teroristiskām akcijām, saka Vladimirs. Trūcīgais vīrs nievājoši uzlūko ļaužu pūli. "Viņi domā, ka Latvija ir neatkarīga, bet mēs esam atkarīgi no amerikāņu transnacionālajām kompānijām, mēs esam Rietumu satelīts. Tāpēc mēs nevēlamies kļūt par ES un NATO locekļiem."

Nacionālboļševiku "galvenā pārstāvniecība" Latvijā atrodas sekretāra dzīvoklī. Tipiska pēckara ēka, kas celta krievu fabrikas strādniekiem, atrodas Rīgas nomalē. Kioski, kuros 24 stundas diennaktī var nopirkt cigaretes un avīzes, padara drūmo apkārtni kaut mazliet dzīvīgāku.

Dzīvoklis ir skopi apgaismots un smird pēc mitra bunkura. Nacionālboļševiku kantorī seši jaunieši sēž aplītī sekretāra priekšā, kas paslēpies aiz milzu rakstāmgalda. Virs kreisās rokas elkoņa viņš nēsā apsēju ar sirpi un āmuru. Aiz muguras karājas karogs ar tādu pašu simbolu. Pārējās sienas rotā viņu avīze "Rokas granāta" un dažādi saukļi, ka piemēram "Kapitālisms ir shit".

Deniss Barteckis (18), Vladimiram ienākot, aizrautības pilns paceļ gaisā savilktu dūri. Deniss studē krievu filoloģiju, viņa seju klāj pinnes, un viņš mīl Sibīrijas roku. Viņa mīļākā dziesma ir "Sarkanā zvaigzne". Tā skan: "Mēs esam pacēluši sarkano karogu Reihstāgā, mēs pacelsim to arī Kremlī."

Kaut arī viņš sevi dēvē par krievu nacionālistu, viņam neesot nekas pret latviešiem. "Tas ir pavisam vienkārši, ikviens, kas runā krieviski, manās acīs ir krievs. Mūsu vidū ir pat viens melns vīrietis."

Salīdzinot ar Denisa retoriku, nacionālboļševiku akcijas vēl ir diezgan nevainīgas. Tā kā arodbiedrību nav, tad viņi organizē demonstrācijas pret masu atlaišanām fabrikās, kur strādā galvenokārt krievi. Un viņi apzog bagātos. Sekretārs virpina plaukstās koka-kolas pudeli. Nozagta Rimi, viņš naidīgā balsī saka, it kā būtu veicis nozīmīgu pasākumu pret lielveikalu, kas pārdod Rietumu preces.

Arī Deniss neizvairās no "mazās vardarbības". Kopā ar biedriem viņš regulāri apmeklē populāro diskotēku "Vernisāža" Rīgas centrā. Tur viņi ņem aiz apkakles tīņus, bagāto ļaužu bērnus, un velk viņus uz ielas, kur cenšas pārliecināt, lai netērē naudu ieejas maksai (17,5 guldeņi) un dārgajiem kokteiļiem. Ja šī misija, kā vairumā gadījumu, neizdodas, viņi atņem "zelta bērniņiem" naudu. "To mēs atdodam pensionāriem, kas ubago tirgū," Deniss lepni saka.

Nils Muižnieks no Cilvēktiesību un etnisko studiju centra uzskata, ka boļševiki ir diezgan teatrāli un tieši nevienu neapdraud. "Taču viņi balansē uz robežas. Savā avīzē ar saukli "Vjetnamu uz katra stūra!" viņi propagandē vardarbību. Tālāk viņi paskaidro, kā uztaisīt Molotova kokteili."

Muižnieks nebaidās, ka radikālie grupējumi varētu iegūt daudz piekritēju. "Lai cik tas savādi nebūtu, Krievijas rubļa krīze pagājušā gadā ir labvēlīgi ietekmējusi krievu integrāciju. Vēl nesen daudzi krievi ticēja, ka Maskava viņiem metīsies palīgā. Kopš krīzes viņi zina, kā finansiāli ne uz ko nevar cerēt."

Muižnieks tic nākotnei. "Kad Latvija reiz kļūs par ES un NATO dalībvalsti, tad stabilitāte būs garantēta. Traumējošās atmiņas palēnām izplēnēs. Taču tas noteikti prasīs vēl vienu paaudzi."

Underground klubā "Metro" skats uz nākotni ir optimistiskāks. Krievu dzejnieks un diskžokejs Sergejs Timofejevs (29) tic, ka house mūzika palīdz integrēt krievus un latviešus. "Grozies kā gribi, bet house ir universāls. Tas stāv pāri kultūrai," Sergejs saka, dzerdams nacionālo dzērienu balzāmu ar kolu.

Atšķirībā no diskotēkām, kur dominē krievu popmūzika vai atdzimšanu piedzīvo latviešu folklora, šeit tumšajā pagrabā divdesmitgadīgi jaunieši ekstāzē kustas tehno mūzikas ritmos, it kā nekad neko citu nebūtu darījuši. Šeit latvieši un krievi kopā dejo, dzer un skūpstās. Šeit neskatās uz pārāk augstiem papēžiem vai ādas jakām, kas var nodot cilvēka kultūras piederību.

"Šie jaunieši kļūst par normu," saka Sergejs, "varbūt viņi radīs pirmos samierināšanās bērnus."

Annieke Kranenberga

"Un neviens baltiešiem nepalīdzēs"

"Die Presse"

— 99.11.25.

Lietuvas parlamenta prezidents Vītauts Landsberģis baidās, ka pēc Kaukāza par Maskavas neoimperiālo ambīciju mērķi varētu kļūt Baltijas republikas.

Vīne. Lietuvas parlamenta prezidents Vitauts Landsberģis domā, ka lietas Krievijā attīstās ačgārnā virzienā: "Krievija nevirzās uz demokrātiju un sadarbību ar ārpasauli - gluži pretēji: tā kļūst arvien nedemokrātiskāka un arvien mazāk vēlas sadarboties, vienlaikus kļūstot arvien imperiālistiskāka un atntirietumnieciskāka. Lai īstenotu savus mērķus, Krievija arvien biežāk ķeras pie kailiem varas līdzekļiem," sarunā ar "Die Presse" teica Landsberģis.

Mūzikas zinātnieks, kas kopš 1988. gada Lietuvā būtiski nosaka politisko situāciju, pieļauj, ka trīs Baltijas valstu neatkarībai atkal draud jaunas briesmas no Krievijas puses.

 

Maskavas "koloniālais karš"

Pašreiz Maskava savas imperiālās ambīcijas koncentrē uz Kaukāzu, kā to apliecina "koloniālais karš" pret Čečeniju. Taču lielākie kumosi reģionā Maskavai esot Azerbaidžāna un Gruzija, kuras abas mēģina izkļūt no Krievijas politiskās ietekmes. Taču tieši to Maskava nevēlas pieļaut.

Landsberģis pieļauj, ka tad, kad Maskava būs sasniegusi savus mērķus Kaukāzā, tā pievērsīsies Baltijai. Šausmu scenāriju, kas varētu norisināties pēc "Čečenijas modeļa", lietuvietis ieskicē šādu: "Pleskavā vai Novgorodā eksplodē bumba, Krievijā izmeklētāji tūlīt apgalvo, ka teroristu pēdas ved uz Igauniju vai Latviju. Abās valstīs ir spēcīga krievu minoritāte, ko var politiski instrumentalizēt. No Krievijas puses tiek izdarīts politiskais spiediens, pēc tam sākas militārā intervence. Es baidos, ka baltiešiem neviens nenāks palīgā. Tāpat kā Čečenijas gadījumā, no Rietumiem tiktu saņemts daudz labu padomu problēmu atrisināt pie sarunu galda," ar zināmu sarkasma piedevu saka Landsberģis.

Lietuvietis vizītes laikā Vīnē priekšlasījumā Austrijas Ekonomikas kamerā brīdināja, ka sliktākā Čečenijas kara konsekvence varētu būt sava veida fašistiskais režīms Maskavā un antirietumnieciska psihoze Krievijas sabiedrībā.

Oficiāli viņa valsts attiecības ar Krieviju pašreiz esot labas: "Mums ar Maskavu nav eksistenciālu problēmu, nav nenokārtotu jautājumu attiecībā uz robežu, teritoriju vai minoritātēm. Taču neoficiāli Lietuva, Latvija un Igaunija ir pastāvīgs kārdinājums Krievijas elitei. Tā līdz šodienai vēl nav samierinājusies ar mūsu neatkarību un mūs uzskata par zaudētām provincēm."

Drošību pret Maskavas neoimperiālistiskajām tieksmēm trim Baltijas republikām varētu sniegt līdzdalība NATO. Taču, kamēr ASV, Norvēģija, Dānija un Islande uz baltiešu iestāšanos Aliansē raugās pozitīvi, no lielākajām Eiropas NATO dalībvalstīm nāk pretrunīgi signāli.

 

Veto Krievijai?

"Tur saka, ka NATO paplašināšanā ir jāņem vērā Krievijas viedoklis. Taču līdz ar to Maskavai tiek piešķirtas veto tiesības. Un Krievija darīs visu, lai aizkavētu mūsu iestāšanos NATO, jo tā nozīmētu beigas Krievijas imperiālistiskajiem sapņiem Baltijā. Visbeidzot mūsu iestāšanās ir atkarīga no tā, cik lielā mērā Krievijas diplomātiem izdosies šajā jautājumā ietekmēt Rietumus," paskaidroja Landsberģis.

Galotņu sanāksmē 2002. gadā NATO ir jāpieņem lēmums par to, kā turpmāk izturēties pret Baltijas valstīm. Parlamenta prezidents uzskata, ka Lietuvas izejas pozīcijas ir labas: "Mūsu iestāšanās nebūtu Alianses paplašināšana uz austrumiem, bet uz ziemeļiem. Un NATO arī netuvotos tieši Krievijas robežām." Taču tur ir Krievijas Kaļiņingradas anklāvs (agrākā Kēnigsberga)?

"Arī Polija robežojas ar Kaļiņingradu, un tomēr tā šodien ir NATO dalībvalsts," saka Landsberģis.

Burkhards Bišofs

"Kliedē risku krīzes piemeklētajā Lietuvā"

"Dagens Industri"

— 99.11.18.

Viļņa. "Kļūda ir Baltijas valstis uzskatīt par vienu tirgu, jo starp šīm valstīm ir lielas atšķirības, lai gan tās bieži tiek saistītas kopā. Šeit, Lietuvā, zviedru uzņēmumiem ir visas iespējas, kaut arī ekonomiskais stāvoklis šogad ir pasliktinājies. Tagad tas atkal uzlabojas."

To saka Matiass Stīrmans (Mattias Styrman), kas ir no S-E-Banken uz Vilniaus Bankas atsūtīts finansu šefs. Viņa uzdevums ir sekot līdzi tam, lai apvienošanās ar otru vadošo banku Hermis noritētu efektīvi.

38 gadus vecais Matiass Stīrmans ir tautsaimnieks un SEB daudz ir strādājis ar risku analīzi. Tomēr par spīti vētrainajiem ekonomikas notikumiem Lietuvā viņš saskata lielas iespējas. Aizvien vairāk Ziemeļvalstu uzņēmumu ar šo valsti sāk rēķināties kā ar savu iekšējo tirgu.

"Šeit dzīvo puse Baltijas valstu iedzīvotājiem, te ir vismazākās problēmas ar krievu iedzīvotāju (8 procenti), kuri turklāt ir saņēmuši pilsonību, augsta darba morāle, maza noziedzība, izglītoti iedzīvotāji un attīstīta infrastruktūra."

"No kaimiņos esošajām valstīm Lietuva ir visvairāk cietusi Krievijas krīzes dēļ, jo tā ir liela tranzītvalsts. Krīze tomēr ir veicinājusi strauju tirdzniecības pārorientēšanos uz Rietumeiropu", Matiass Stīrmans norādīja.

No 1996. līdz 1998. gadam Lietuvas ekonomika attīstījās straujā tempā - vidēji vairāk nekā 5% IKP kāpums bijis ik gadu līdz Krievijas krīzei, kas gada sākumā izraisīja lielu kritumu.

Dažādi prognožu institūti cer uz iepriekšējā straujā tempa atjaunošanos nākamgad līdz 4 procentu līmenim par spīti sarežģītām ieņēmumu un izdevumu līdzsvara problēmām.

Valsts budžetā šogad iztrūkums droši vien būs līdz pat 4% no IKP, tāpēc nepieciešams veikt taupības pasākumus. Daudz ļaunāks ir tekošā rēķina iztrūkums - mīnus 13 procentu no IKP pērn, šogad varbūt jau mīnus 8 procenti.

Tas ir palielinājis ar valūtas kursu saistīto nedrošību, lai gan tas ir 4 liti par vienu dolāru, un valsts banka ir nākusi klajā ar paziņojumiem, ka šis kurss stingri saglabāsies vismaz līdz 2001. gadam.

Pēdējo divu gadu dolāra kursa nostiprināšanās ir radījusi lielas grūtības Lietuvas eksporta uzņēmumiem, tāpēc ir notikušas diskusijas par jaunu valūtas fiksāciju - agrāk līdzīgās daļās pie dolāra un eiro, tagad tikai pie eiro.

Ieguldītāji ir skeptiski noskaņoti par to, vai, šādai maiņai notiekot, būs iespējams saglabāt pašreizējo spēcīgo kursu, un tāpēc valsts vērtspapīru procentu likmes ir pārsniegušas 15%.

Vēl viens nedrošības avots ir valdības koalīcija, ko veido konservatīvie un kristīgie demokrāti, kas vairākos enerģētikas jautājumos ir nonākuši savstarpējos strīdos, un viņu rīcībā līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām ir atlicis tikai viens gads, lai mēģinātu atgūt vēlētāju uzticību.

Standard & Poor’s

šajās dienās brīdināja: ja vēl aizvien turpināsies "political squabbling", var tikt pazemināts valsts kredītreitings.

Uzticība bankām ir nokritusies līdz viszemākajam līmenim pēc tam, kad pēdējos piecos gados bankrotējušas ir 14 bankas, kā pēdējā Litimpeks. Mazāka vietējā banka Ukio pašlaik cīnās par izdzīvošanu.

Banku problēmas ir radījušas iespējas ārvalstu bankām, kas tagad strauji ienāk Lietuvā - poļu Kredyt Bank, franču Soci?t? Gen?rale, vācu Norddeutsche Landesbank, Landesbank Kiel un igauņu Hansapank (kuras lielākā īpašniece ir zviedru Föreningssparbanken ). Ienākt gatavojas arī Merita Nordbanken.

Pirmām kārtām tā ir SEB, kas palielina dominanci ar 42% vislielākajā bankā Vilniaus Bankas, kura ieņem apmēram 30% no valsts banku tirgus. Vilniaus vēlme iegādāties trešo lielāko banku Hermis ļaus ieņemt aptuveni 40% tirgus. Par apvienošanos lems ārkārtas akcionāru sapulce 7. decembrī.

Pirms izteiktā piedāvājuma šo banku vērtība bija atbilstoši vairāk nekā 800 un nepilni 300 miljoni zviedru kronu.

"Iegūstot lielāku klientu bāzi, mēs vēl vairāk samazināsim risku. Turpmāk taču ir gaidāms daudz nežēlīgāks banku tirgus, kad sliktās bankas būs pazudušas un ienāks spēcīgas ārvalstu bankas", Matiass Stīrmans prognozēja.

Henriks Borgstrēms

"Igaunija steidzina lēmumu par celulozes fabriku"

"Dagens Industri"

— 99.11.24.

Igaunija. Igaunijas valdība vēlas iesaistīties konkurencē ar Latviju par jaunas celulozes fabrikas celtniecību. Ieguldījumi varētu sasniegt 6,5 miljardu kronu, un tādēļ būs vajadzīgi ārvalstu investētāji.

Lai Latvija Igauniju neapsteigtu tā, ka vairs nav iespējams noķert, Igaunijas valdība nekavējoties pieņems lēmumu par jaunas modernas celulozes fabrikas celtniecību Igaunijā.

Pirmdien ekonomikas ministrs Mihkels Pernoja (Mihkel Pärnoja) lika Igaunijas Investīciju aģentūrai, EIA, izstrādāt piedāvājumu ieguldītājiem, un jau nākamnedēļ viņš vēlas priekšlikumu iesniegt valdībai.

"Mēs zinām, ka finansu ieguldītāji ir gatavi tūlīt investēt celulozes fabrikā Igaunijā, ja mēs atradīsim stratēģisko ieguldītāju. Investīcija, ko mēs lēšam apmēram 6,5 miljardu zviedru kronu (12 miljardi igauņu kronu) apmērā, igauņu ieguldītājiem ir pārāk liela summa, tāpēc mēs vēršamies pie ārvalstīm", Mihkels Pernoja norādīja.

Tiek lēsts, ka modernā fabrika varētu gadā saražot līdz pat 600 000 tonnu celulozes.

"Valsts var garantēt izejmateriālu piegādi. Mēs ceram, ka ieguldījumi mašīnās un pārējā tehniskajā aprīkojumā, ko nepieciešams importēt, tiks atbrīvoti no apgrozījuma nodokļa, jo šajā gadījumā runa ir par tik lieliem ieguldījumiem", viņš teica.

Tāda pati fabrika tiek plānota Latvijā. Latvijas valdība atrodas vienu soli priekšā. Oktobrī politiķi parakstīja līgumu ar zviedru Södra meža īpašniekiem un somu Metsäliitto par celulozes fabrikas projektēšanu. Ieguldījumi tiek lēsti līdz pat 8 miljardiem zviedru kronu.

"Jāšaubās, vai Baltijas valstīs patiešām pietiks vietas abām celulozes fabrikām. Redzēsim, kā viss notiks", Mihkels Pernoja teica.

Rēta Vaikla

"Baltieši jūt, ka ar viņiem apietas netaisni"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.11.19.

Pret EDSO vērstā kritika. Vai pret Igauniju un Latviju izvirzītas augstākas prasības?

EDSO Baltijā tiek kritizēta arvien asāk. Jau vairākus gadus tā Igaunijā un Latvijā novēro situāciju ar krievu tautību. Abām misijām, kas pakļautas EDSO Augstajam komisāram Maksam van der Stūlam, pagājušajos gados bija liela ietekme uz pašreizējo likumdošanu. Pilsonības, mazākumtautību, pilsonības piešķiršanas un valodu likumi tika stingri pārbaudīti, turklāt ikreiz par kritikas mērauklu, kura varēja ietekmēt tik nozīmīgus lēmumus kā iestāšanās sarunu sākšanu ar ES, tika izmantoti "starptautiski standarti".

Jo ilgāk šī novērošana notiek, jo straujāk Igaunijā un Latvijā izplatās sajūta, ka par tām tiek spriests pēc mērauklām, kas tiek attiecinātas vienīgi uz šīm valstīm, nevis uz citiem EDSO dalībniekiem. Tomēr valda uzskats, ka šos "starptautiskos standartus" izstrādājušas valstis, kurām ir sveša situācija, kāda tā ir Baltijā. Viss kopā Igaunijā novedis valdību un EDSO līdz konfrontācijai. Vēl oktobrī ārlietu ministrs Ilvess izteicās, ka "EDSO misijas slēgšana Igaunijā jau sen ir nokavēta".

"Tās darbības turpināšana kaitē ne tikai mūsu valstij, bet arī EDSO mērķiem," tā vēstulē Austrijas vēstniekam rakstīja Ilvess, kam Austrijas vēstnieks īsi pirms tam bija stāstījis par EDSO uzdevumiem Igaunijā.

Ilvess FPÖ priekšsēdētāja Haidera uzvaru vēlēšanās radio komentēja ar vārdiem, ka šāds notikums Igaunijā EDSO misijai noteikti būtu devis iemeslu asai reakcijai. Vēstulē Austrijas vēstniekam viņš bija vēl konkrētāks: "EDSO atļaujas luksusu apieties ar Igauniju kā ar īpašu gadījumu, kur neviena norma un standarti, kuri domāti Rietumeiropas valstīm.

Kā piemērus Ilvess minēja EDSO komentārus par Igaunijas liberālikonservatīvajām valdību veidojošajām partijām, kurām pretstatā kreiso opozīcijai tika pārmesti trūkumi mazākumtautību tiesību ievērošanā, kā arī "dīvainie" vēlēšanu saukļi. Tādējādi EDSO savus uzdevumus esot patvaļīgi paplašinājusi.

Ilvess šajā sakarībā piemin EDSO bezdarbību attiecībā uz Krieviju Čečenijas kara jautājumā. EDSO intereses Igaunijā nevar būt saistāmas ar organizācijas "iesaistīšanos" reģionā, kur tiek nogalināti tūkstošiem civiliedzīvotāju un desmitiem tūkstošu tiek izraidīti.

Ministru prezidents Lārs par EDSO "vājumu" teica: rodas jautājums, kāda vispār būs organizācijas nākotne. Lārs atgādināja, ka arī igauņus, latviešus, lietuviešus un ukraiņus Maskava saukusi par "bandītiem", kad tie pēc Otrā pasaules kara mēģināja glābt savu neatkarību.

"Tēzes par Krievijas savienību"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.11.23.

Savienība ar Baltkrieviju: problēmas un imperatīvi.

26.novembrī vajadzētu parakstīt Līgumu par valstu savienības izveidi starp Krieviju un Baltkrieviju. Tādas savienības jeb, precīzāk, apvienošanās izdevīgums starp Krieviju un Baltkrieviju ir acīm redzams. Turklāt ir maz tādu, kas būtu pret šādas savienības izveidošanu. Tomēr daudz vairāk ir to, kas ir par tās izveidi, taču lēnākā tempā, lai gan nevar apgalvot, ka pēc līguma parakstīšanas tālāk viss ritēs gludi. Pirmā "kauja" sāksies jau ratifikācijas posmā. Visticamāk, ka "Jabloko" iestāsies pret tā ratifikāciju, vai arī centīsies maksimāli palēnināt šo procesu. Bet Sergejs Kirijenko jau ir nolēmis apstrīdēt šo līgumu Krievijas Konstitucionālajā tiesā. Oponentu pietiek jau Maskavā, un protams, tādi ir arī Baltkrievijā, un viņu taktika ir jāņem vērā.

Pirmā problēma - ceremonija un atribūtika. 1996.gada 2. aprīlī notika vienīgā publiskā ceremonija, kas bija saistīta ar apvienošanos. Bet toreiz tika parakstīts tikai Līgums par Baltkrievijas un Krievijas savienības veidošanu. Pēc tam pārējie tuvināšanās etapi notika tik lielā rutīnā, it kā speciāli slēpti, un Krievijas sabiedrība faktiski tos nemanīja. 26. novembrī, kā apgalvo iniciatori, tiks sperts izšķirošais solis apvienošanās virzienā. Savienībā ietilpstošajām valstīm, pat tad, ja tā sastāv no divām suverēnām valstīm, ir jābūt vienotai atribūtikai, bet pašlaik tādas nav. Un, jo tālāk, jo sliktāk, ka tādas nebūs. Šajā jautājumā problēmas ir acīm redzamas. Kreisie grib, lai tiktu pieņemta padomju laika simbolika. Tātad ir jāmeklē kompromiss, lai strīdos par formu nezaudētu saturu. Bet šie formas jautājumi būtu jāatrisina steidzami, jo kopīgie simboli reizēm stiprina savienību labāk nekā daži tās būtiski momenti.

Otrā problēma - nosaukums. Līguma projektā nav jaunās savienības nosaukuma, nav skaidrs, kāpēc lietas nevar saukt īstajos vārdos, piemēram, Krievijas Savienība, jo būtībā tas ir pareizs, tā kā tieši Krievijas paspārnē tā tiek veidota, un arī turpmāk tā būs, ja arī šī savienība paplašināsies. Turkpāt nosaukumā Krievijas Savienība pēc būtības un formāli ir ietverta vēsturiskā pēctecība. Agrāk šādas savienībā ietilpstošās valstis sauca par Krievijas impēriju, pēc tam par Padomju Savienību. Un šāds nosaukums atrisinātu problēmas, ja šai savienībai pievienotos vēl kādas valstis. Protams, no visu savienībā ietilpstošo valstu puses tas būtu kompromisa solis, izņemot Krieviju.

Trešā problēma - Lukašenko. Šī ir viena no visasākajām problēmām kā Baltkrievijas opozīcijai, tā arī Krievijas puses apvienošanās pretiniekiem. Baltkrievijas opozīcija baidās, ka tā tiks nostiprināta Lukašenko vara valsts iekšpolitikā. Savukārt Krievijas labējā opozīcija baidās, ka Lukašenko situāciju Krievijā pagriezīs par labu kreisajiem vēlētājiem. Redaktors uzskata, ka tāds politiķis, kas baidās no Lukašenko, nav plika graša vērts. Lai nu cik daudz būtu prezidentam negatīvo īpašību, tomēr ir apsveicami viņa centieni apvienot divas valstis. Lukašenko ir jāveido dialogs ne tikai ar Krievijas kreisajiem spēkiem, bet arī ar labējiem. Viņam tie ir jānomierina, turklāt tā, lai tie viņam noticētu. Protams, iniciatīvai jānāk no Lukašenko.

Ceturtā problēma - Jeļcins. Ļoti daudzi Maskavā baidās no tā, ka Jeļcinam šīs savienības izveide ir nepieciešama tikai tāpēc, lai pagarinātu savas varas pilnvaras, un tikai šī iemesla dēļ varētu kavēties savienības izveidošana. Kā Jeļcinam, tā Lukašenko ir jāatrod pareizie vārdi un argumenti, kas mazinātu šī bažas.

Piektā problēma - leģitimitāte. Tas ir gadījums, kad putru ar sviestu neizbojāsi. Ja nepieciešams, tad ir jānoorganizē referendums. Krievijā - pirmo reizi, Baltkrievijā - otru reizi. Rezultāts jau ir redzams, tad leģitimitāte būs absolūta.

Sestā problēma - savienības opozīcija. Ar jebkuru opozīciju ir jāstrādā, arī ar birokrātisko, kas bez demonstrācijām un lozungiem bremzē reālo apvienošanos. Robeža nes naudu. Robežas neesamība atņem naudu veselai rindai ierēdņu, pārpircējiem un kriminālajiem elementiem. Krimināli birokrātiskā opozīcijā vienkārši jāsalauž ar spēku. Politiskā opozīcija ir jāpierunā. Baltkrievijas opozīcijai jāiegūst daudz lielāka brīvība savienības ietvaros, savukārt krievu opozīcija pārvarēs bailes no Lukašenko autoritārisma, kad viņš parādīsies uz Krievijas politiskās skatuves. Vienkārši sakot, pēc savienības izveidošanas Baltkrievijā vairāk jābūt demokrātijas, bet Krievijā vairāk jāuzticas Lukašenko.

Septītā problēma - kompromisi. Visu to nevar sasniegt bez Maskavas un Minskas reālas kompromisu politikas. Nav iespējams, ka Baltkrievijai iekļauties Krievijas sastāvā kā federācijas subjektam. Nav iespējams, ka valūtas politiku noteiks kā Maskava, tā Minska. Baltkrievijas opozīcijai jābūt pārstāvētai Baltkrievijas parlamentā, un baltkrievu oficiālajiem politiķiem būtu brīvi jādarbojas uz Krievijas politiskās skatuves. A.Lukašenko jāsamierinās ar to, ka masu saziņas līdzekļi uzmanīgi sekos līdzi katram viņa solim un kritizēs katru viņa neveiksmi. Bet Maskavas politiķiem uz baltkrievu politiķiem jāpārtrauc skatīties kā uz mazākajiem brāļiem vai pakļautajiem.

Astotā problēma - rezultāts. Sabiedrībā nav notikusi nekāda līguma apspriešana, jo neviens līdz šim to pat nav grasījies darīt. Bet, kad apvienošanās notiks, tad katram pilsonim, it īpaši Baltkrievijā, ir jājūt, ka ir noticis kaut kas tāds, kā dēļ viņa dzīve kļūs labāka.

Devītā problēma - kas būs nākamais? Labāk izveidot labu un stingru Savienību no divām valstīm nekā sliktu no vairākām. Vārdu sakot, savienībai ir jābūt tādai, lai nākamo valsti nebūtu jāsauc iestāties, bet lai valsts pati klauvētu pie šīs savienības durvīm. Bet, ņemot vērā abu valstu reformu daudzās neveiksmes, nebūs viegli. Krievijas Savienības stabilitāte un vēsturiskā perspektīva tiks pārbaudīta tieši ar to, vai drīzumā pie Savienības durvīm būs uzstājīgi klauvējieni : "Gribam iestāties!"

Vitālijs Tretjakovs

"Puškinu vajadzēja pakārt"

"Argumenti i fakti"

— 99.11.10.

Pirms A.S.Puškina divsimtgades centrālajos masu informācijas līdzekļos bija publicēts varbūt visapkaunojošākais krievu vēstures fakts: par piedalīšanos divkaujā ar Dantesu Puškinu tiesāja pēc nāves, un ar jātnieku pulka leibgvardes kara tiesas lēmumu viņam tika piespriests nāvessods pakarot.

Šis lēmums līdz pat šim laikam nav oficiāli atsaukts. Ar to, spriežot pēc 1999. gada 13. jūlija vēstules, vienisprātis ir Galvenajā kara prokuratūrā, kam KF ģenerālprokurora v.i. J.J.Čaika 1999. gada 4. jūnijā uzdeva: "Lūdzu izskatīt publicēto... aicinājumu Ģenerālprokuratūrai ar lūgumu pārskatīt jātnieku pulka leibgvardes kara tiesas 1837. gada 19. februāra lēmumu, ar kuru A.S.Puškinam par piedalīšanos divkaujā piespriests nāvessods..."

Mirušos, atšķirībā no dzīvajiem, netiesā jau kopš seno romiešu tiesību laikiem. Vēl jo vairāk — mirušos ģēnijus. Taču GKP tiesiskās informēšanas un sabiedrisko sakaru nodaļas priekšnieks S.Ušakovs to, ka nav iespējams reabilitēt Puškinu, savā vēstulē pamatojis tā: nav tāda likuma, saskaņā ar kuru varētu reabilitēt Puškinu, jo likums par reabilitāciju "attiecas tikai uz personām, kas represētas pēc 1917. gada 7. novembra". KPFSR 1991. gada 18. oktobra likums "Par politisko represiju upuru reabilitāciju" uz šo kara tiesas lietu neattiecas. Dīvains arguments, ja ņem vērā, ka Puškinu sodīja kā kriminālistu, nevis politisku noziedznieku. Bet galvenā kara prokurora vietnieks V.A.Smirnovs vispār kategoriski noliedz, ka dzejnieks personiski būtu tiesāts: "Aleksandrs Sergejevičs Puškins tiesai netika nodots, tātad nav arī sodīts."

Nikolajs Dobrjuha

"Ir ārkārtīgi svarīgi, lai Amerika būtu pieticīga"

"Newsweek"

— 99.11. 22.

Džordžs V. Bušs par attiecībām ar Ķīnu, Krieviju un par rīcību pasaules karstajos punktos.

Šonedēļ, gatavojoties savai svarīgajai runai par ārpolitikas jautājumiem, Džordžs V.Bušs savā gubernatora rezidencē Ostinā, Teksasā tikās ar Newsweek žurnālistu Hovardu Fainmenu, lai parunātos par priekšvēlēšanu kampaņu un par pasauli ārpus Amerikas. Žurnāls publicē sarunas fragmentus.

Fainmens:

Kā jūs domājat, kāpēc Džons Makkeins Ņūhempšīrā ir ieguvis tik lielu atbalstu?

Bušs:

Man šķiet, ka Džons ir lielisks cilvēks. Es patiešām domāju, ka viņa dzīvesstāsts ir saistošs, un man šķiet, ka cilvēkus var ieinteresēt vīrs, kas ir bijis karagūsteknis. Viņš runā tieši. Priekšvēlēšanu sapulču kampaņas laikā mana taktika būs tāda - es pret Džonu izturēšos ar respektu.

F:

Vai jums izdosies panākt nomināciju, ja jūs zaudēsiet Ņūhempšīrā?

B:

Mana atbilde ir tāda - es negatavojos zaudēt Ņūhempšīrā. Jūs cenšaties mani piespiest atzīt, ka es tur varētu zaudēt, taču jūs labi zināt, ka es esmu pozitīvi noskaņots tips.

F:

Taču, ņemot vērā iepriekšējo vēsturi, tā varētu gadīties.

B:

Es domāju, ka kandidātiem var gadīties klupieni priekšvēlēšanu sapulcēs dažos štatos pašā sākumā, tomēr viņi var atgūt līdzsvaru. Taču esmu gatavs panākt vislabāko rezultātu katrā štatā.

F:

Vai jūs piekritīsiet, ka ir zināms pamats bažām par jūsu zināšanām ārpolitikā?

B:

Es teiktu, ka ir ļoti svarīgi, lai es izskaidrotu tos principus, kurus es ievērošu, pieņemdams ārpolitiskus lēmumus.

F:

Kurus vēsturiskos līderus jūs respektējat?

B:

Vinstonu Čērčilu. Viņam bija nākotnes redzējums, viņš bija stingrs un neatlaidīgs, viņš bija principiāls un viņam piemita arī lieliska humora izjūta. Harijs Trumens piedalījās tādas pasaules izveidošanā, kurā Amerikas spēks un vērtības palīdzēja ielikt pamatus mieram. Džordžs H.V.Bušs: viņa līdzjūtība izraisīja cieņu, un nepieciešamības gadījumā cilvēki bija gatavi atbildēt ar to pašu. Ronaldam Reiganam bija skaidri nākotnes priekšstati, un viņš tos ņēma vērā.

F:

Vai vēsturē eksistē vēl kāds laika periods, kas atgādinātu jums šodienas pasauli, kurā dominē ASV vara? Vai tas nebūtu 19.gadsimts un Lielbritānija?

B:

Jums ir taisnība, tikai jāņem vērā, ka Lielbritānija bija pārāk plaša impērija. Amerikai ir ļoti svarīgi, lai tā savā vadības lomā būtu pieticīga.

F:

Ko jūs ar to domājat?

B:

Ja mēs vēlamies vadīt pasauli miera virzienā un ja mēs vēlamies izveidot uzticamas alianses miera uzturēšanai, tad mūsu valstij ir svarīgi būt pieticīgai savā rīcībā un respektēt citas valstis.

F:

Es pieņemu, ka tas nozīmē, ka jūsu ieskatā nozīmīgas ir starptautiskās organizācijas.

B:

Zināmā mērā starptautiskās organizācijas ir nozīmīgas. Tās nav svarīgas, lai uzvarētu karos. Tās ir svarīgas humanitārajiem mērķiem. Ja jūs domājat Apvienotās Nācijas, tad varu teikt, ka mums nekad nevajadzētu pieļaut, lai ANO komandē mūsu bruņotos spēkus, un mēs to arī nepieļausim, ja es kļūšu par prezidentu.

F:

Vai mums vajadzētu nomaksāt savus parādus Apvienotajām Nācijām?

B:

Taikai tad, ja tur notiek reformas … Viena no tādām reformām būtu ASV obligātā maksājuma samazināšana kopējos rēķinos.

F:

Kā jūs izveidojāt savu ārpolitikas komandu?

B:

Šajā komandā mēs visi saprotam, ka Amerikai nevajadzētu atkāpties. Mēs paši sev uzdodam jautājumu: kas ir izdevīgi Amerikai? Un Amerikai izdevīga ir brīvā tirdzniecība. Un Amerikai izdevīga ir stipru alianšu izveidošana. Amerikai izdevīga ir attiecību pārveidošana, ja tas ir nepieciešams miera uzturēšanai. Šajā ziņā prātā nāk Ķīna. Es nezinu visus smalkumus, kas ir saistīti ar Pasaules tirdzniecības organizāciju, taču Ķīnai vajadzētu būt šajā organizācijā. Tomēr, to sakot, es vienlaikus uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai mēs ķīniešiem liktu saprast, ka mēs neatzīstam cilvēktiesību pārkāpumus un tāpat mēs neatzīstam arī bruņojuma izplatīšanu.

F:

Kongresa republikāņi apcirpa līdzekļus, kas bija domāti krievu zinātnieku pārkvalificēšanai.

B:

Jā, es to šodien redzēju. Es ceru, ka es varētu atjaunot šo izdevumu pozīciju budžetā.

F:

Vai jūs nepalīdzat Krievijas "cietpauriem", apgalvodams, ka mums ir jāanulē pretballistisko raķešu līgums?

B:

Mēs ceram pārliecināt Krieviju, ka ABM līguma revīzija palīdzēs abām mūsu valstīm izvietot pretraķešu sistēmas … kas aizsargās ne tikai mūs, bet arī viņus no noziedzīgiem uzbrukumiem.

F:

Klīst runas par neatkarīgiem militārajiem spēkiem Eiropas Savienībā. Kā jums šķiet - vai tā ir laba doma?

B:

Beigu beigās NATO būs tā alianse, kas palīdzēs mums attiecībās ar Krieviju ilgākā laika periodā. ES militāristi pašlaik atrodas tikai plānošanas pašās pirmajās stadijās … Viss būs atkarīgs no tā, kā šie spēki galu galā tiks strukturēti. Ja tie nostiprinās NATO, tad es tos atbalstītu. Ja tie novājinās NATO, tad es tos neatbalstīšu.

F:

Kā jūs pārliecināsiet Indiju un Pakistānu neizmēģināt kodolieročus, ja mēs paši nevēlamies parakstīt kodolieroču izmēģinājumu aizlieguma līgumu?

B:

Es saglabāšu ASV moratoriju. Es viņiem teikšu: es ceru, ka jūs rīkosieties tāpat.

F:

Atskatoties atpakaļ pagātnē, vai jums nešķiet, ka jūsu tēvam Persijas Līča kara laikā vajadzēja sūtīt karaspēku uz Bagdādi?

B:

Nē, es tā nedomāju. Pirmkārt, virspavēlnieks uzklausa militāristus, un viņš ņēma vērā militāristu domas. Otrkārt, līdz ar to būtu mainījies kara raksturs. Tādā gadījumā būtu ļoti grūti saturēt kopā koalīciju. Turklāt tas būtu ievērojami paplašinājis militārās misijas uzdevumus. Nostādamies pasaules priekšā, viņš teica: "Mūsu uzdevums ir atbrīvot Kuveitu." Tieši tāds arī bija militārās operācijas uzdevums.

"Eiropas Savienība vai sabiedrība"

"Die Zeit"

— 99.11.Nr. 46.

Kāda nākotne ir liberālajai demokrātijai? Mēs labprāt uzzinātu, vai tā būs stabila, vai tā būs spējīga paplašināties arī uz valstīm, kuras pašreiz ir autoritāras? Vai demokrātija, tāpat kā trīsdesmitajos gados, iespējams, atkal nonāks grūtos apstākļos un demkratizācijas process tiks pārtraukts? Atbilde ir atkarīga no izvēlētā termiņu horizonta. Īsākā termiņā izredzes nav labas. Taču tālākā perspektīvā nav nekāda iemesla šaubām par Alekša Tokevila ( Alex Tocquevilles ) apgalvojumu, ka demokrātija ir sākusies jau 800 gadu pirms viņa laika, kā arī par viņa paredzējumu, ka tā izplatīsies arī turpmāk.

Pagātnē demokratizācija notika viļņiem. Starp septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem eksistēja tas, ko Semjuels Hantingtons ir nosaucis par jaunās demokrātijas "trešo vilni" Dienvideiropā, Latīņamerikā, Āzijā un bijušajā komunistiskajā pasaulē. Acīmredzot šis vilnis jau ir garām savam augstākajam punktam un tagad atrodas lejupslīdē.

Tieši laikā, kad es to rakstu, Hugo Čavezs (Hugo Chavez) Venecuēlā izmanto vēlētāju pilnvaras, lai demontētu demokrātiskās institūcijas un tiesisku valsti, tāpat kā pirms viņa Peru izdarīja Fudžimori (Fujimori). Tās kādreiz komunistiskās valstis, kuru rīcībā bija kultūras un institucionālie priekšnoteikumi veiksmīgai pārejai uz demokrātiju un tirgus ekonomiku, piemēram, Polija, Ungārija un Čehijas Republika, to jau ir izdarījušas. Citām, tādām kā Krievijai un Ukrainai, ir lielas grūtības un diez vai tās tuvākajā laikā varētu kandidēt uz līdzdalību Eiropas Savienībā. Krievijā un Ukrainā reformas ir apstājušās. Tas, kas šajās valstīs ir attīstījies, nav ne plānveida saimniecība, ne arī tirgus ekonomika, ieskaitot korumpētās politiskās institūcijas, kuras tauta arvien vairāk uzskata par neleģitīmām.

Pa šo laiku neoliberālā tirgus ekonomika, kas tiek ieviesta ne tikai kādreizējā komunistiskajā pasaulē, bet arī visā Latīņamerikā, kā arī pārējās pasaules daļās, intelektuāli ir nonākusi nežēlastībā. Valūtu krīzes un recesijas, kas piemeklēja tādas valstis kā Meksiku, Dienvidkoreju un Brazīliju, izraisīja arvien pieaugošu labi organizētu pretējo kustību daudzumu, kurām ir viens kopējs mērķis: apturēt liberalizāciju un padarīt to atgriezenisku.

Daudziem finansu krīze Āzijā un lielā uzplaukstošo tirgu nestabilitāte no 1997. gada līdz 1999. gadam ir zīme globalizācijas robežām. Daži novērotāji globalizācijā pat saskata patiesus draudus cilvēku veselībai un laimei. Tādējādi tiek bremzēta atvēršanās brīvākiem tirgiem un brīvākai politikai. Tā kā mēs zinām, ka starptautiskajai politikai ir tieksme pievienoties vispārējai tendencei, mēs varam gaidīt nākamo novēršanos no astoņdesmito gadu beigu pozīcijām.

Un tomēr tālākā perspektīvā spēcīga loģika runā par to, ka liberālā demokrātija izplatīsies pa visu pasauli. Visbeidzot, pēc Hēgeļa un Marksa, cilvēces vēstures attīstība ir atkarīga no modernajām dabas zinātnēm, kas veicina tehnisko progresu. Šis progress paver daudzveidīgas produkcijas iespējas un ved dinamiska ekonomiskās modernizācijas procesa virzienā. Nacionālo valstu konkurences sistēmā ir ārkārtīgi grūti izvairīties no sacensības. Pat tad, ja kāda valsts pieņem lēmumu nepārņemt modernās tehnoloģijas, kā to darīja Tokugava periodā 16. gadsimtā Japāna, kad tā atteicās no šaujamieročiem, tomēr agrāk vai vēlāk parādās kāds komandoram Perijam līdzīgs ar labākiem ieročiem vai vilinošāku dzīves standartu un rada nepieciešamību atgūt nokavēto.

Šo ekonomisko institūciju pielīdzināšanu tehnoloģiskajam horizontam, kas nepārtraukti paplašinās, mēs saucam par globalizāciju. Un globalizācija starp 20. gadsimta sākumu un beigām izšķiroši mainīja Rietumus. Kamēr ekonomisti labprāt norāda, ka starptautiskā rīcība un starptautiskās investīcijas kā kopējā pasaules devuma daļa nav gandrīz augstāka nekā pirms gadsimta, modernā komunikāciju tehnoloģija ir apvienojusi pasauli tādu, kādu toreiz neviens pat nespēja iedomāties. Piemēram, austrumvāciešiem nevarēja noslēpt rietumvāciešu dzīves standartu, un pat visattālākajā Centrālās Amerikas ciematā vai Tālajos Austrumos tiek uztverts Baywatch vai Seinfeld . Šodien informācija sasniedz visus Zemes nostūrus. Tāpēc iespēja vienkārši izkāpt no tehnoloģiskā braucamkrēsla ir ierobežotāka nekā jebkad agrāk. Pēc savas būtības neierobežotā elektroniskā tehnoloģija vairumu kultūras sabiedrību padara caurlaidīgas un pakļauj svešai ietekmei. Tam ir milzīga demokratizējoša ietekme, jo tehnoloģija paver neskaitāmas iespējas iegūt informāciju un zināšanas, apejot nacionālos durvju sargus.

Globalizācija visādi veicina liberālo demokrātiju. Globālā ekonomika prasa tādu institūciju izveidošanu, kas garantē tirgus funkcionēšanu. Taču tas skar arī politisko vērtību jomu; ārvalstu investori prasa caurskatāmāku tiesisko valsti un stabilu īpašuma un personu tiesību sistēmu. Tomass Frīdmans The lexus and the Olive Tree (vācu izdevums: Globalisierung verstehen, Ullstein, 1999 ) apraksta neskaitāmas situācijas, kurās jau tikai vēlmei piedalīties globālajā ekonomikā tīri ekonomisku apsvērumu dēļ vien jau ir demokratizējošs efekts: piemēram, Suharto Indonēzijā prodemokrātiskajiem aktīvistiem bija aizliegts tieši kritizēt valdību, taču Pasaules tirdzniecības organizācijas Suharto ģimenei adresēto kritiku par radu būšanu viņi varēja citēt.

Labklājība pati par sevi rada stabilu demokrātiju: vēsturiski nav tādas demokrātiskas valsts ar ienākumiem virs 6000 dolāriem uz iedzīvotāju gadā, kas būtu atgriezusies autoritārā režīmā. Tāpēc progresējoša globalizācija un augoša labklājība arvien vairāk sabiedrību mudina pievērsties demokrātijai un visam tam, kas ir nepieciešams tās saglabāšanai.

 

Liberālais individuālisms

grauj sabiedrību

Tāpēc rodas jautājums, vai globalizācija valstīs, kas akceptē tās noteikumus, radīs lielāku labklājību? Tāpēc finansu krīzei Āzijā bija īpaša nozīme, jo tā lika domāt, ka jaunā globālā pasaules kārtība pamatā ir nestabila un uz to nevar paļauties kā uz ekonomiskās attīstības motoru. Līdz 1997. gadam Āzija bija pozitīvas globalizācijas ietekmes piemērs; visā reģionā valstis 40 gados no trešās pasaules standarta pacēlās līdz pirmās pasaules statusam, turklāt to attīstības koeficienti tālu pārsniedza Rietumvalstu industrializācijas laika attīstības koeficientus. Taču 1997. gada beigās tāda valsts kā Dienvidkoreja dažos mēnešos industriālo valstu rangu tabulā no 12. vietas nonāca līdz 20. vietai, bet Indonēzijā miljoniem cilvēku ieslīga nabadzībā. 1998. gada vasaras beigās, pēc tam, kad maksātnespējīga bija kļuvusi Krievija, īsu laiku radās iespaids, ka panika jaunajos tirgos novedīs līdz visas pasaules ekonomikas krīzei, līdzīgi kā trīsdesmitajos gados. Taču fakts ir tāds, ka krīze tālāk neizplatījās. Pateicoties ASV Centrālās bankas spējai finansu tirgus pārpludināt ar likviditāti, krīze tika veiksmīgi apslāpēta.

Paraugoties atpakaļ, var teikt, ka šī krīze radās no kompleksa attiecīgo valstu, starptautisko investētāju un starptautisko finansu institūciju kļūdu sajaukuma: Koreja un Taizeme liberalizēja savus kapitāla tirgus, pirms tās bija izveidojušas adekvātu regulēšanas sistēmu, Eiropas bankas pārāk maz pievērsa uzmanību ar Āzijas nekustamā īpašuma tirgu saistītajam riskam un Starptautiskais valūtas fonds izdarīja pārāk lielu spiedienu ātrāk liberalizēt kapitāla tirgu.

Visas šīs problēmas ir atrisināmas, koriģējot politiku, un vairums Āzijas valstu, tāpat kā iepriekš, atkal atrodas ekonomiskās attīstības kursā. Krīze daudzas valstis piespieda realizēt reformas, kas nāk par labu demokrātijai un tiesiskai valstij, kā arī lielākai finansu darījumu caurskatāmībai un pasākumiem cīņai pret korupciju. Ekonomiskā krīze no 1997. gada līdz 1999. gadam ir jāuzskata par aicinājumu mosties un pārdomāt deviņdesmito gadu sākuma tā sauktās Washington consensus politikas daudzos aspektus, piemēram, liberalizācijas norisi kapitāla tirgos – kas tomēr nenozīmē, ka globālā ekonomika ir pārstājusi būt attīstības ceļš. Globalizācija liberālo demokrātiju konfrontē ar virkni citu izaicinājumu, piemēram, demokrātiskās sabiedrības kontroles samazināšanos pār pašas sabiedrības un ekonomikas politiku, krītošajiem ienākumiem vai ilgtermiņa bezdarbu nekvalificēto strādnieku vidū attīstītajās valstīs, kā arī tādu starptautisko kontroles mehānismu trūkums, kas būtu atbildīgi demokrātiskās sabiedrības priekšā. Tā kā citi autori detalizēti savā starpā diskutē par šīm tēmām, es no tā atteikšos. Labāk pievērsīšos otram svarīgākajam aspektam, proti, demokrātiskās attīstības iekšējam aspektam: jautājumam par dzīves kvalitāti demokrātijās, kas jau ir nostiprinājušās. Es nedomāju, ka modernās demokrātijas svarīgākais izaicinājums ir ilgstoša sabiedriskā un ekonomiskā nevienlīdzība. Cilvēku individuālās spējas nav vienlīdzīgas; turpretī grupas atšķiras ar to kultūras kapitālu. Šodienas demokrātu pienākums nav garantēt tādu pašu rezultātu, bet gan adekvātas sociālās mobilitātes izredzes. Šī piekļūšana mobilitātei vairumā pašreizējo demokrātiju laika gaitā palielinās. Taču vēl svarīgāka ir modernās liberālās demokrātijas spēja saturēt kopā sabiedrību un, proti, tā, lai nenonāktu līdz sociālajai ekskluzivitātei, līdz tautu grupu vai rasu norobežošanās un naidam.

Nobeigums nākamajā

preses pārskatā

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS