Karā un gūstā līdzās vīriem

No 17, 18, 19–gadīga

jaunekļa 1944., 1945.

un 1946. gada

dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Turpinājums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999., nr.356/357, 29.10.1999., nr.366/367, 5.11.1999., nr.370/371, 10.11.1999., nr.372/373, 11.11.1999., nr.374/377, 12.11.1999. nr.386/387, 23.11.1999., nr.390/391, 25.11.1999.

Rātenova, 1945.gada 18.aprīlis

Jau otro dienu esmu nodzīvojis jaunajā vietā. Vakar pēkšņi sprostvieta bija jāatstāj. Pusdienas laikā man pavēlēja sapakoties un ierasties kancelejā (štābā). Atvadījos no karabiedriem un večiem, jo nezināju, vai palikšu vēl Rātenovā vai arī beterija būs jātstāj. Tā tikām pārcelti pavisam četri. Tak, tiklīdz ieradāmies kancelejā, virsseržants lika sakārtot gultas un iet malku zāģēt. Te nu nekas cits neatliek, kā stiept gumiju, cik gari vien var. Dienesta laiks viss ir jānostrādā. Vakar mums visiem vēl lika pēc vakariņām izrakt sev bedres — pretbumbu patvertnes.

Sardzē katru nakti neiznāks stāvēt. Tak sliktākais šeit, ka trauksmes laikā ir jāceļas un jāiet ārā. Sprostvietās to nebijām raduši darīt. Mūsu rīkotājs te ir kāds vecs štāba jefreitors no starmetējiem, nejauks vecis, pavisam šeit kancelejā dzīvojam trīspadsmit vīri, septiņi no tiem esam latvieši. Citi ir no starmetēju apkalpēm un kancelejas darbinieki. Daudzi vācieši arī ir lāga vīri. Galvenais rīkotājs mums te ir virsseržants, tas arī ir sūdu vīrs. Tepat dzīvo arī obervahtmeistars, tas pats, ar kuru man bija darīšana. Kapteinis arī visu laiku tepat. Tomēr tas vēl nieks. Ja būtu citur aizbraucis, dabūtu dzīvot no normas, bet no šejienes vecā labā sprostvieta nav tālu. Pamēģināju dzīvot no normas, vēders uzreiz kļuva plānāks, tamdēļ jau šovakar biju aizgājis ciemā uz sprostvietu labos tupeņus saēsties. Draugs jau pa lielu gabalu pazina un atbrauca ar laivu pretī. Ja tikai katru vakaru tā varēšu projām tikt, būšu arī turpmāk tikpat labi paēdis. Šeit kancelejā pārējie trīs biedri ir kārtīgi zēni, varam labi sadzīvot.

Aizvakar zemlidotāju bombardētajā vietā arī mūsu baterija dabūja vienu automašīnu ar tabakas lapu saiņiem un gaļas konserviem. Tūlīt arī izdalīja. Katrs dabūja krietnu kaudzi labas tabakas un gandrīz divus kilo konservus. Vakar latviešiem izdalīja neaizskaramās porcijas — maisiņu baltmaizes sausiņu un cūkgaļas konservu bundžiņu. Dažs šo dzelzs porciju ir jau ielicis ribās, būs arī man jāķeras klāt, ko tur smagumu līdzi nēsās.

Rātenova, 1945. gada 19. aprīlis

Te nu dzīvoju uz saliņas, Rātenovas ūdens sporta viesnīcā. Galvenais darbs ir malkas zāģēšana no rīta līdz vakaram. Citi darbi nāk ārpus kārtas. Šodien dabūju dzirdēt, ka mēs četri, beiguši malku zāģēt, tikšot atpakaļ uz sprostvietām, ja tikai angļi līdz tam laikam nebūs klāt. Tas varētu būt jau rītvakar vai arī parīt.

Pagājušo nakti mūs divreiz iztrieca laukā trauksmes laikā, un tad vēl bija jānostāv divarpus stundas sardzē. Tai laikā atkal sāka ziemeļvējš pūst, tā ka dabūju kārtīgi izsalt. Arī tagad vēl pūš stiprs ziemeļvējš. Atkal no paša rīta pāri lido bumbvedēju formācijas un zemlidotāji.

Priekšpēdējo dienu sprostvietā dzīvojot, atkal bija ieradušās meitenes. Tak sasodītais resnais vecis arī paguva tās ieraudzīt un mūs vienus nelaida pat no būdas laukā. Meitenes bija kanoe laiviņās atbraukušas uz saliņu sauļoties, un, kamēr mēs tikām uz saliņu, viņas jau brauca projām. Ar resno veci tad vēl iznāca saraušanās. Pie dzelzceļa tilta kājnieki meta upē granātas un mīnas, uzspridzinādami daudz zivju. Arī mēs izbraucām upē ar divām laivām un krietni pielasījām straumes nesto zivju. Kad pārnesām tās mājā, priekšā gadījās resnais. Atkal skaudības dzīts, tas paķēra zivis un aizskrējis iemeta atejā. Tak unteroficierim viņš prata tik veikli uz mums vainu uzvelt, ka tas pat mūs sodīja ar kartupeļu vārīšanas aizliegumu uz vienu dienu. Vakarā atkal tika spridzināts, un mēs atkal dabūjām pusspaini lielu zivju. Kad otrā dienā tās piedāvājām resnajam, tam nebija kauns ņemt tās no mums un cept. Arī es īsi pirms sprostvietas atstāšanas vēl paguvu sev zivis izcept ceļamaizei līdzi. Vēlāk uz mums saskaitās vecais Āzis, tas teica — zinot, ka mēs domājam pie angļiem palikt, bet viņš tad mums lodi nepažēlošot.

Cauru dienu no rīta līdz vakarm un arī naktī gaisā ir ienaidnieka lidmašīnas, vai nu bumbvedēji, vai zemlidotāji. Arī trauksmēm tagad nav nekādas jēgas, nevar saprast, kad pūš trauksmi, kad — atsaukumu. Sasodītākais ir tas, ka naktī pa divām reizēm triec laukā. Siltā naktī tas vēl nebūtu nekas, bet vakarnat aukstajā ziemeļvējā gan dabūju drebināties. Šonakt mēģināšu, ārā ejot, deķi līdzi ņemt un kaut kur zālē nogulēties. Špīss (virsseržants), obervahtmeistars, kapteinis un citi tādi vīri ir gan labi maitas. Viņi ir pamatīgi nodrošinājušies uz visu. Savas daudzās mantas viņi sapakoja un vienu vakaru lika aiznest uz pilsētu, kur nolika kādā pagrabā zem mājas. Angļiem nākot, tie droši vien domā pārģērbties privātajos un dezertēt. Konservus arī tie droši vien pulka pievākuši. Tagad atvestos konservus tie vairs neizdalīja karavīriem, bet gan šodien kopā ar citiem gardumiem — ēdamajiem, cigaretēm un šņabi — salādēja vienā mājā un pamatīgi noslēdza. Mēs bijām pie lādēšanas un labi ievērojām. Angļiem nākot, tie droši vien domā vismaz labu daļu no tiem sev noblēdīt. Bet tad nu mēs tur mēģināsim ko darīt un gluži tukšā nepalikt.

Šodien mūsu baterijā ieradās viens Latvju jaunatnes organizācijas jaunatnes audzinātājs. Dzirdēju, kad viņš stādījās mūsu baterijas "lielajiem" priekšā: viņa uzvārds — Bāliņš. Viņš paliks mūsu baterijā kā mūsu audzinātājs.

Rātenova, 1945. gada 20. aprīlis

Šī diena pagāja, atkal malku zāģējot. Malku zāģēt gan pabeidzām, tak par mūsu sūtīšanu atpakaļ uz sprostvietām nav nekas dzirdams. Šodien bija Hitlera dzimšanas diena. Par to viņu angļi kārtīgi apsveica. Pāri mums zemu lidoja četrmotorīgo bumbvedēju formācijas. Viena lidmašīna aizdegās no zenītartilērijas šāvieniem, bet tad atkal nodzisa.

Divdesmitais aprīlis bija pēdējais termiņš, līdz kuram tika runāts par Vācijas jauno ieroču lietošanu. Tak nekas nav nācis, tamdēļ laikam arī vairs nenāks. Boļševiki pašlaik taisa pēdējo lieluzbrukumu Berlīnei, lai varētu karu izbeigt līdz Staļina noteiktajam termiņam — pirmajam maijam. Vācu avīzes tagad raksta, ka Berlīnes priekšā ienaidnieks noasiņošot.

Sakarā ar Ādolfa dzimšanas dienu šodien pie kancelejas sanāca vācieši, kur tos kapteinis uzrunāja. Cik gudri tie bija nākuši, tikpat gudri atgriezās mājās, kapteinis gan pēc tam ar dažiem citiem augstākiem vīriem tukšoja šņabja pudeles. Šņabja noliktavā katram baterijas vīram iznāktu pa pāris pudelēm, tur ir arī milzums cigarešu un visādu gardu ēdamlietu, bet to, pagāni, netaisās dalīt.

Šovakar atkal biju vecajā sprostvietā. Tur tagad izskatās ļoti jauki zaļajā mežā. Kājnieki tur būvē plostu automobiļu pārcelšanai pāri upei, kad tilti būs uzspridzināti. Zivis arī tie ar granātām spridzina dūšīgi. Es sprostvietā dūšīgi saēdos tupeņus. Tā kā sprostvietā ir tikai viens balons, atkal vienam zēnam šovakar bija jāiet projām dzīvot pie bataljona štāba. Tagad tur palika tikai trīs zēni un trīs vācieši.

Jaunatnākušais LJO audzinātājs Bāliņš ir arī vēl jauns zēns, 23 gadus vecs. Viņš ir lāga vīrs un kā starpnieks starp mums un vāciešiem grib kaut cik uzlabot mūsu attiecības ar tiem, kaut ko mums labāku izgādāt. Bet nu tur vairs nevar neko līdzēt, ir jau par vēlu. Mūsu baterijas vācieši viņu nevar un negrib saprast, tagad tiem galvā ir citas svarīgākas domas, nevis mēs.

Rātenova, 1945. gada 21. aprīlis

Pagājušo nakti, kā visās citās, sasodītais štāba jefreitors trauksmes laikā trieca laukā. Iznāca ar šo liela plēšanās, bet ārā tomēr bija jāiet. Rietumu fronte šodien atkal pamatīgi dimdēja. Katrā laikā tie var būt Rātenovā, jo ir apstājušies pie Elbas, 30 km no mums. Boļševiku pēdējais lieluzbrukums iet vaļā, tie ir sasnieguši Berlīnes priekšpilsētas, un vācieši tagad cīnās par savu galvaspilsētu. Pašlaik pa radio runā Dr.Gēbelss.

Uz sprostvietām atpakaļ mūs nesūta. Srādājam to, kas vien pagadās. Šodien lija lietus. Priekšpusdienā biju pilsētā ar zirgu pēc oglēm. Pēcpusdienā bija jāved uz pilsētu leitnanta mantas, kuras tie noglabā privāto māju pagrabos. Kara beigas tiek rēķinātas uz pirmo maiju — pēc astoņām dienām.

Rātenova, 1945. gada 22. aprīlis

Pagājušajā naktī nebija gaisa trauksmes. Neuzlidoja neviena lidmašīna. Tas ir rets notikums, droši vien sakarā ar krievu ielaušanos Berlīnē. Arī visu šo dienu nelidoja neviena ienaidnieka lidmašīna. Tagad saka, ka nākamajās piecās dienās jāizšķiras šim karam. Vācieši jau runā par mājāsbraukšanu. Mums, latviešiem, gan par to nav ko domāt.

Pagājušā naktī dabūju pasalt divas stundas sardzē. Šodien bija svētdiena, lietaina un vēsa. Mums bija jāstrādā tāpat kā darbdienās. Pārtikas noliktavās atkal pieveda daudz sausiņu klāt.

Rātenova, 1945. gada 23. aprīlis

Pēc darbu beigām vakar vakarā atkal aizgāju uz sprostvietu tupenīšus saēsties. Krūmos izmēģināju arī savu pistoli. Vakar vakarā bija jāstāv pirmajā sardzē. Sardzē stāvot, pie loga var klausīties radio. Angļiem un krieviem radušās diplomātiskas nesaskaņas poļu jautājuma dēļ. Tie drīzi vien sāks savā starpā plēsties. Rātenova drīzi laikam būs "maisā", jo arī 25 km uz austrumiem no tās esot tanku smaile. Ne pagājušo nakti, ne šodien ienaidnieks vairs neuzlido. Šodien apmācies, pa laikam līst.

Baterijas šefs sāka bažīties par pārtikas noliktavu, jo tur bija savests jau daudz dažādu gardumu. Noliktavai varot uzmest bumbu vai arī pēkšņi ienaidnieks uzbrukt, tad visi labumi paliktu neizdalīti. Šodien pēcpusdienā sāka dalīšanu. Izdalītās uztura vielas nedrīkst ēst līdz sevišķai pavēlei, par to piedraudot vissmagāko sodu. Visu lielo cigarešu devu un šņabja pudeli var sākt lietot tūlīt. Uzturvielu dalīšanu turpinās rītdien, bet tās drīkstēs ēst tikai tad, kad no baterijas vairs nevarēs ēdienu saņemt.

Vakar atkal biju sprostvietā pie vecajiem draugiem. Nomēģinot iztukšojām pa pieciem vienu pudeli. Šņabis nebija garšots kopš Ziemsvētkiem Jēnā. Piekodām cepām zivis. To sprostvietā ir diezgan. Plosta būvētāji pionieri katru dienu samet upē daudz granātu, zivju šajā upē ir ļoti daudz.

Nākamo reizi nolēmām kārtīgāk iemest sestdien, kad vienam zēnam ir dzimšanas diena. Viņš kļūs astoņpadsmit gadus vecs. Derētu kādu lāsīti svētdienai atstāt, tad jautrākā dūšā varētu iet pie meitenēm. Atpakaļ gāju jau jautrā prātā. Sliktāk iznāca laivā, gadījās pakrist uz muguras tās dubļu ūdenī.

Pašlaik ir svarīgākās dienas šī Otrā pasaules kara vēsturē. Frontē esot noslēgts simt stundu pamiers, jo notiekot konference starp karojošām pusēm. Varbūt tas arī ir ievads nākamam, jaunam kara posmam. Tāpēc šajās dienās vairs neuzlido neviena ienaidnieka lidmašīna. Pamiers beigšoties ceturtdien.

Bāliņam mūsu kapteinis pastāstījis, ka Pirmajā pasaules karā viņam latvieši esot kārtīgi sadevuši, tamdēļ viņš uz mums nekad netur labu prātu. Mēs tagad stāvam sardzē pie kancelejas, pie pārtikas noliktavas stāv tikai vācieši, jo kapteinis mums neuzticas, un vācieši sākuši bažīties, ka mēs kādu reizi sardzes laikā varot ar kādiem blēžiem sarunāt, noliktavu izlaupīt un aizlaisties. Noliktavā katram baterijas vīram iznāk vēl pa pudelei.

Rātenova, 1945. gada 24. aprīlis

Ir iestājies klusums pirms vētras. Trauksmes vairs neizziņo, lai gan pāri lido ienaidnieka lidmašīnas. Tas ir labi, varam naktīs mierīgi gulēt. Šodien izziņoja tanku priekštrauksmi, jo krievu tanki pienākuši pie Brandenburgas. Tie tagad ir līdz pusei Berlīnē un tālu tai garām aizgājuši. Tagad tie no mums nav tālāk par angļiem. Mūsu baterijā baloni novilkti zemē un dota priekšgatavības pavēle to iznīcināšanai. Pusdienas laikā piezvanīja, ka kanālā esot laiva ar ieročiem. Ieročus tomēr nedabūja, jo ieroču trūkuma dēļ frontē atejot SS vienības. Mūsu baterijā pēc šnabja saņemšanas sākusies žūpošana visās malās. Visvairāk žūpo baterijas augstākie vīri ar špīsu priekšgalā. Garām iet ievainotie frontes vīri, novārguši, neēduši un lūdz špīsam ko ēdamu, bet tas tos pilnīgi noraida. Kuģīšu un liellaivu Hāfelē ir sablīvējies kā biezs.

Hāfelberga, 1945. gada 26. aprīlis

Vakar pulksten puspiecos trauksmes sirēnas Rātenovā nopūta tanku trauksmi. Boļševiku tanki bija pienākuši 6 km attālumā no pilsētas. Jau iepriekšējā vakarā dabūjām zināt, ka naktī būs jāiet projām. Uz veco sprostvietu tajā vakarā vairs nedabūja aiziet. Baloniem pavēlēja izlaist gāzi un iepakot. Tajā vakarā arī abus baterijas rīcībā esošos vāģus piekrāvām ar rezerves pārtiku.

Krievu tanki bija tuvu, šāva tomēr tikai retus šāvienus, jo tiem nebija pretestības. Mums pavēlēja pāriet pāri Hāfelei uz rietumu krastu un tad doties ziemeļrietumu virzienā. Katrs tagad varēja iet, kur vien grib, vai arī palikt uz vietas. Visi izklīdām mazās grupiņās bēgļu un izklīduša karaspēka pārpildītajā ceļā. Daļu mantu jau sākumā aizmetām projām. Tālāk ejot, arī šautenes, bruņucepures un gāzmaskas sametām krūmos. Visi raibā barā steidzās projām tālāk no krieviem, angļu virzienā. Gāja visādu tautību karaspēka juceklis, visādi gūstekņi. Satikām starp bēgļiem arī daudzus latviešu bēgļus, arī leģionārus, kuri kājām gāja jau no Kistrinas frontes. Lielākā daļa bēgošā karaspēka bija bez ieročiem. Drīzi kādā ciemā sāka bēgošos vervēt jaunās grupās, izsniegt šautenes, tanku dūres un sūtīt atpakaļ pret krieviem.

Daži mūsu vācieši arī iekrita, bet drīzi atkal bēga projām, citi gāja pa tīrumiem kontrolei apkārt. Mūs, latviešu zēnus, tur laida garām. Turpinājām soļot Hāfelbergas virzienā. Vakarā mūsu grupiņa, mēs astoņi un viens leģionārs, sasniedzām kādu ciemu apmēram 25 km no Rātenovas. Tur pārgulējām kādā siena šķūnī, vakarā saimnieks pacienāja mūs ar pienu.

Šorīt turpinājām klīst tālāk. Jau priekšpusdienā es un daži zēni sasniedzām Hāfelbergu, bet tai klāt pašlaik bija pienākuši amerikāņu tanki, un ne privātos, ne karavīrus pilsētā nelaida. Dabūjām gabalu atpakaļ atiet. Pēc pusdienām gājām otrreiz. Pie tilta kontrole noņēma personas apliecības un ieveda mūs pilsētā pie kādas iestādes, kur pēc laiciņa dokumentus dabūjām atpakaļ. Tagad viena mūsu salasījusies grupa — ap 30 vīru — esam atnākuši pilsētā pie kādas iestādes, kur gribam dabūt ēdienu un tālākus rīkojumus.

Fronte ir apmēram vienu kilometru no pilsētas, bet amerikāņi tālāk par Elbu vairs neiet, un frontē neatskan neviens šāviens. Šodien bija uzbrukusi tikai trieciengrupa, tagad pilsētā redzējām angļu un amerikāņu gūstekņus.

Tie mūsu baterijas zēni, kuri Hāfelbergā ieradās jau šorīt, pēcpusdienā bija dabūjuši aizbraukt uz pirmajām līnijām iznest kritušos angļus un vāciešus. Pēcpusdienā pāri frontei slēgtā ierindā ar baltu karogu priekšgalā aizgāja kāds ungāru bataljons. Frontē notiek smagi ievainoto gūstekņu apmainīšana un dažādas citas šeptes. Pašlaik frontē pilnīgs klusums. Uz vienu vāciešu šāvienu angļi atbildot ar artilērijas viesuļuguni. Hāfelberga ir jau krietni apšaudīta. Šovakar uz naktsguļu mēs esam apmetušies pilsētā vienā šķūnī. Lai gan šeit ir tepat fronte, mēs jūtamies pavisam labi. Dabūjām nomazgāt melni nokvēpušās sejas, un tagad jautri skan mutes ermoņikas un dziesmas. Daudziem vēl pieturas šnabītis, var iekampt pa malkam. Atnāk arī meitenes. Rītdien desmitos mums jānostājas. Tad redzēsim, ko ar mums tālāk darīs. Tagad mēs jūtamies kā īsti karavīri, nejūtam vairs tik stipru nogurumu kā pēc pirmās dienas pārgājiena, kājas jau pierod un — karavīram ir šodiena, par rītdienu nav jābēdā.

Vakar rītā, izejot no Rātenovas, biju iegriezies arī savā vecajā sprostvietā. Resnais jau bija aizdragājis uz upes otru pusi — uz mājām. Pārējie pašlaik arī taisījās iet projām, bet ne tagad, ne arī ceļa sākumā neviens tos nav redzējis. Ceļā satikām arī savu audzinātāju Bāliņu. Viņš, pārģērbies privātajās drēbēs ar pasi kabatā, kopā ar dažiem citiem latviešiem gāja angļu virzienā.

Migenbūša, 1945. gada 27. aprīlis

Visu pagājušo nakti nedabūjām mierīgi salmos nogulēt, uz rīta pusi amerikāņi sāka Hāfelbergu apšaudīt. Turpat klāt sprāga granātas, es tomēr paliku šķūnī mierīgi gulēt, līdz bija laiks celties. Pēc ilgākas klejošanas pa dažādām iestādēm beidzot mums pavēlēja iet uz šo ciemu. Pārtika mums bija jau cauri, bet pilsētā to nevarēja dabūt. Dabūjām tikai no rīta kādā sētā smalkus kartupelīšus un tos uzvārīt. Šnabītis gan ir vēl dažiem ietaupījies, tas piedod jautru garastāvokli un bezbēdību. Labāk gan bija arī šo pilsētiņu atstāt. Šis ciems ir pāris kilometru attālumā no tās, uz kuru debess pusi, to vēl nezinu, jo šodien ir apmākusies diena. Hāfelberga ir skaista pilsētiņa Hāfeles upes krastā, tikai tagad amerikāņu granātas ir sagrāvušas daudzus šīs pilsētiņas māju jumtus. Visas ceļmalas šeit ir apstādītas ābelēm, tagad tās ir pašos ziedos. Šajā ciemā mēs novietojāmies kokzāģētavā, gūstekņu barakās. Tās pilnas ar mēsliem un parazītiem, nesen tās krievi atstājuši. Mēs šeit esam salasījušies 38 latvieši no mūsu baterijas. Nezinām, ko turpmāk darīsim, bet pašlaik esam zem jumta un arī pārtiku jau saņēmām.

Migenbūša, 1945. gada 28. aprīlis

Nebūtu slikti šajā gūstekņu barakā, bet vienu otru jau pirmajā naktī bija blaktis tramdījušas. Tagad vācieši mūs netur vairs pusbadā, smēķēt un ēst dod kārtīgi. Tagad saņemam frontinieku uzturu, klāt vēl tiek izdalīti dažādi produktu krājumi, lai tie nekristu ienaidnieka rokās.

Mēs te esam salasītā rota. Visi esam no gaisa spēkiem, zilajās uniformās. Latvieši un vācieši gandrīz vienādā daudzumā, tad ir vēl daļa ukraiņu zēnu. Friči ir tikai veči, pat sešdesmit gadus veci. Šo salašņu rotu komandē viens kapteinis. Par velti jau viņi te nedomā mūs barot, jau rītdien solīja sūtīt uz austrumu fronti. Tamdēļ šodien jāatvieglina mugursoma, jāmet projām daļa mantu, kas ēdams, tas jānoēd, kas dzerams, jānodzer.

Migenbūša, 1945. gada 29. aprīlis

Vakar atkal mūsu rotai pienāca klāt zēni no mūsu vecās baterijas. Viņi vairākas dienas frontes pirmajās līnijās starp vāciešiem gaidījuši, kad nāks amerikāņi, bet velti, nebijis vairs ko ēst un bijis jānāk šurpu. Tagad mūsu salašņu rotā pārsvarā ir latvieši. Uz fronti pagaidām vēl nesūta, būsim darba rota. Galvenais uzdevums būs ierakumu rakšana. Darba rīkus saņēmām no vienas pamestas darba dienesta nometnes, visi darba dienestnieki ir aizgājuši cīnīties uz austrumfronti. Mums laikam nebūs nemaz jāiet, jo krievi esot atkal pavisam tuvu mums pienākuši.

Arī sardzēs mums te ir jāstāv dienu un nakti. Šīs sardzes nav vairs tādas kā līdz šim, kur tikai vairāk modes pēc bija jāstāv. Tagad labi jāuzmanās un jātur šautene gatavībā. Vācieši te nežēlo vairs neko. Esam kārtīgi paēduši, nopīpējušies un nodzeram šnabīti. Apģērbu un apavu pilnas ceļmalas, vienā vietā tos nomet, otrā uzģērbj. Varbūt arī mūsu salašņu rotai kādu dienu izsniegs jaunu veļu, apavus. Vecos tad var aizmest projām. Frontes vīru dzīvei ir tikai jāpierod, tad nav nemaz slikti. Manta, kuru katrs šeit glabā, ir tikai kaila dzīvība. Kuru katru dienu arī mūs var nosūtīt uz austrumfronti cīnīties. Šajā rietumu frontes sektorā tagad cīnās gandrīz tikai lidotāji un citu gaisa spēku ieroču šķiru karavīri. To uniformas ir zili lidotāju svārki un zaļas kājnieku bikses. Šīs kaujas grupas, kurām tagad arī mēs esam pieskaitīti, komandē ģenerālis Frūners.

Hāfelberga, 1945. gada 1. maijs

Atkal esmu ziedošajā pilsētiņā atgriezies. Vakar priekšpusdienā Migenbūšā mūsu rotrai pierakstīja mantas, kādas katrs pa ceļam ir nozaudējis, bet pēcpusdienā pēkšņi pavēlēja astoņdesmit vīriem būt marša gatavībā. Tagad esam vācieši un latvieši vienādā daudzumā. Pārgājiens nebija garš, atpakaļ uz Hāfelbergu. Esam apmetušies vienā salmu šķūnī. Amerikāņu granāta tā sienā izsitusi pamatīgu caurumu. Kopš četrām dienām Hāfelbergu vairs neapšauda, rietumu fronte te pilnīgi klusē, uzlido tikai zemlidotāji. Pašlaik uznācis vēss laiks, sevišķi naktīs. Jāguļ ar mēteļiem mugurā un apautām kājām, tā gan drīzi "lēnie" sāks pa kreklu rāpot. Nezinām, kādam uzdevumam esam še atnākuši un cik ilgi paliksim. Mūsu priekšnieks ir kāds oberfeldfēbels.

Vācu armijā līdz šim bija liela kārtība un disciplīna, tagad visi izšķērdē, ko vien var. Jaunas drēbes un apavus šodien varējām ņemt, cik vien patīk, vecās var mest prom. Uzturu gan vakar nedabūjām, toties šodien dabūjām par abām dienām. Šodien pirmais maijs, jau vairākkārt uz šo dienu bija paredzētas kara beigas, tomēr nekā, labāk tad par nākamām dienām nemaz nedomāt.

Šodien uz vakarpusi apmēram dabūjām zināt, kāds būs šeit mūsu uzdevums. Mēs esam viena ģenerāļa Frūnera bataljona štāba rota. Mēs pildīsim sardžu dienestu. Man jau šonakt iznāk ielas štreifa (patruļas) postenis. Dzīvot paliksim tepat šajā šķūnī. Uzturs būs labs, varēsim drīz visi dabūt vislabākās uniformas. Jau šodien dabūjām uzģērbt virsnieku kreklus.

Bīzentāle, 1945. gada 13. maijs

Beidzot sākšu ierakstīt arī kaut ko no gūstekņa gaitām. Tagad esmu jau šajā gūstekņu savākšanas lāģerī. Mūsu gūstekņu kolonna, ap 1500 vīru, ienācām šeit aizvakar vakarā. Priekšā bija jau kādi deviņi tūkstoši. Tagad esam šeit ap 19000. Barakas ir tikai nedaudzas un sen jau aizņemtas. Pārējie dzīvo zem klajas debess smilšainā laukumā. Arī tas ir pilns ar cilvēkiem līdz pēdējam stūrītim. Citādi te ir kā tuksnesī. Tādu saules karstumu vēl nekur nebiju jutis. Saule cepina kopā visu, kas atrodas uz šīm smiltīm. Visai gūstekņu nometnei ir tikai viens dzeramā ūdens pumpis, pie tā vienmēr ir kādu 400 vīru gara rinda. Ūdens tiek izdzerts daudz, tas viss arī tiek izsvīsts. Arī tagad rakstot, sviedru lāses pil no sejas. Paēnā arī nav vēsāk, un to šeit grūti uztaisīt. Zemē nav ne zālītes, visas mantiņas un drēbes tiek pilnas ar smiltīm. Vienreiz dienā dabūjam ap 300 gramu sausas maizes un reizēm pa vāciņam kāda šķidra viruma. Priekš tāda daudzuma nevar ar neko uzvārīt. Pagājušajā naktī ap pusnakti uzcēlāmies saņemt savu zupas porciju. Garajā pārgājienā no Elbas uz šejieni pat to nesaņēmām. Esmu ceļā stipri novājējis, ja paguļu un tad pieceļos kājās, acīs kļūst tumšs un kaut kur jāpieturas. Šorīt paziņoja, ka 2000 vīriem jāiet kaut kur tālāk. Arī mēs, septiņi kopā palikušie no Rātenovas, esam starp tiem.

Bīzentāle, 1945.gada 14.maijs

Tāpat kā iepriekšējo dienu, arī vakar visu dienu nomocījāmies saules svelmē un nekur neaizgājām. Toties šodien esam jau no nometnes laukā. Vajadzēšot šodien 25 km noiet, varbūt uz Ebersvaldi. Labi, ka ātrāk tikām no šīs savākšanas nometnes laukā, šeit būtu tikai vairāk izbadojušies un saules karstumā vēl nespēcīgāki palikuši. Vakar un šodien viens no mums septiņiem mēģināja iet pie nometnes komandanta, lai mūs kā latviešus un Padomju Savienības pilsoņus atlaiž. Tak no šīs savākšanas nometnes neviens netiek atlaists.

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors