Inženiertehniskā menedžmenta mācību un eksaminācijas centra vadītāja Maija Romanovska:

"Izglītības sistēma pastāv tā, it kā tirgus ekonomikas nemaz nebūtu"

Esošā Profesionālās izglītības likuma dēļ valstī ir situācija, ka mums uz katru augstskolas studentu ir viens divi citu līmeņu profesionālo izglītības iestāžu audzēkņi. Šī disproporcija automātiski pazemina profesionālās izglītības līmeni un, protams, neatbilst darba tirgus prasībām un paaugstina bezdarba līmeni, jo neviens inženieris nevēlas strādāt par santehniķi un neviens ekonomikas maģistrs — par pārdevēju. Valsts finansējums mācīties gribošajiem ļauj pieņemt bezatbildīgus lēmumus, kā rezultātā studentu reflektantu vidējais izglītības un kvalifikācijas līmenis ir ļoti zems. Zināšanu sniegšanas kvalitāte labprāt tam piemērojas — rezultātā gudri un talantīgi studenti nesaņem savām iespējām atbilstošu izglītību.

Valsts nosaka, kuras mācību iestādes finansēt — tādējādi tiek izkropļots normāls pieprasījums pēc izglītības, jo katrs labprātāk mācās par velti. Man šķiet, ka vienīgi izglītības sistēma Latvijā dzīvo tā, it kā tirgus ekonomikas nemaz nebūtu. Ir jāatlaiž arī šie pēdējie padomju ekonomikas groži, un pārējo tirgus izdarīs pats.

Mācību iestādes ir tādas pašas pakalpojumu sniedzējas kā, piemēram, sabiedriskā ēdināšana, tikai viena tirgo garam, otra — miesai.

Vienīgi topošajam studentam ir tiesības izvēlēties, kura līmeņa un kādā skolā mācīties — vērtējot pēc to piedāvātās cenas un kvalitātes, kā arī pieprasījuma darba tirgū. Valsts uzdevums ir kreditēt audzēkņu izvēlētās studijas un skaidrot saviem jaunajiem cilvēkiem, uz kurieni mūsu valsts "stūrē" un kādām tautsaimniecības jomām ir lielāka perspektīva.

Mācību iestāde pārdod iespēju kļūt par labāku vai sliktāku produktu darba tirgū, un šāda mehānisma gadījumā darba devējs būs tieši ieinteresēts kontrolēt mācību procesu, saskaņot programmas, vajadzības gadījumā izveidot jaunas un nodrošināt skolas ar specifiskiem mācībspēkiem un mācību līdzekļiem.

Protams, ne vairs tik komfortabli jutīsies pašreiz valsts finansētās augstskolas, jo to programmas interesēs nevis kādu neko specifiskās jomās nejēdzošu ierēdni, bet patērētāju, kurš, kā mums katram labāk zināms, vienmēr sameklēs vislabāko no savam makam atbilstošā. Tātad es piedāvāju, lai mūsu valstī visa profesionālā izglītība būtu maksas. Lai budžeta līdzekļi tiktu novirzīti kreditēšanai, turklāt, lai kreditēts tiktu katrs neatkarīgi no tā, kurā mācību iestādē students vēlas mācīties.

Es ļoti lūdzu padomāt un nespekulēt ar jēdzieniem — akadēmiskā izglītība, vispārējā kultūra, šaura specializācija vai studentu bailes no tā, kā atdot kredītu.

Lai baidās — ar lielāku atbildību mācīsies un vairāk skatīsies, lai skola mācītu viņiem to, ko pieprasa labi maksājošs darba devējs. Un vēl — neviens nav ar mieru labi maksāt juristam bez kultūras līmeņa un tā sauktās akadēmiskās izglītības — mākas tiesas procesā atsaukties uz van Goga nogriezto ausi kā pret sevi vērstas darbības nesodāmību.

Runa 1999.gada 6.oktobra konferencē "Profesionālās izglītības reforma: problēmas, analīze, risinājumi"