Mūsu Latvijas darba tirgus. Tā pieprasījums un piedāvājums

Konferencē "Profesionālās izglītības reforma: problēmas, analīze, risinājumi"

Sestdien, 6.novembrī, biznesa augstskolā "Turība" bija sanākuši kopā Latvijas profesionālās izglītības attīstībā un pilnveidē ieinteresētie, lai izteiktu savas domas un apmainītos viedokļiem par profesionālās izglītības reformu, tās problēmām un iespējamajiem risinājuma variantiem. Konferenci rīkoja Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Nevalstisko organizāciju Jaunatnes un sieviešu programmu centrs un Inženiertehniskā menedžmenta mācību un eksaminācijas centrs (IMMEC), bet diskutēt par daudzajiem profesionālās izglītības problēmjautājumiem bija ieradušies gan Saeimas un valdības pārstāvji, gan uzņēmēji un studenti, arodbiedrību pārstāvji, izglītības darbinieki un citi, kam rūp profesionālās izglītības kvalitāte un vieta Latvijas tautsaimniecības struktūrā.

Galvenie smaguma punkti, ap kuriem centrējās diskusijās izteiktās idejas, bija, pirmkārt, profesionālās izglītības līdzšinējās finansēšanās kārtības neatbilstība reālajām vajadzībām un tās aizstāšana ar jauniem, uz tirgus ekonomiku balstītiem principiem, otrkārt, darba devēju iesaistīšanās profesionālās izglītības ieguves un kvalifikācijas novērtēšanas procesā, uzņēmēju ieinteresētību veicinošu faktoru iestrāde likumdošanā. Treškārt, kā nozīmīga un nākotnē neizbēgama tika uzsvērta nepieciešamība veidot neatkarīgas kvalifikācijas vērtēšanas komisijas, lai izvairītos no situācijas, ka mācību iestāde pati dod zināšanas, māca un pati arī sniedz vērtējumu. Ceturtkārt, daudz tika runāts un spriests par profesionālās izglītības pasūtījumu un tā noteicējiem — vai tā būtu valsts kompetence vai studentu izvēle, kuru pamatotu darba tirgus pieprasījums.

Konferences darbs bija dalīts divās lielās daļās — ziņojumi, debates un diskusija. Daļu ziņojumu "Latvijas Vēstnesis" publicē atsevišķi. Turpinājumā neliels būtiskāko atziņu izklāsts un izvirzīto problēmu risinājuma ieskicējums.

Konferencē nebija gandrīz neviena runātāja, kas nepieskartos profesionālās izglītības finansējumam. Tika atzīts, ka valsts finansējums šai nozarei un tā piešķiršanas kārtība neatbilst šodienas vajadzībām. Profesionālās izglītības iestādes šobrīd atrodas vairāku ministriju pakļautībā, katra no tām noteikusi atšķirīgu finansējuma lielumu, rēķinot uz vienu audzēkni, izvērtējot arī mācību plānus un grupu skaitu skolās. Bet, kā atzīmē profesionālo mācību iestāžu pedagogi, līdzekļu pietiek tikai daļai skolas vajadzību. Rīgas Būvamatniecības vidusskolas direktore Inguna Ekmane aprēķinājusi, ka skolas attīstībai no kopējā līdzekļu daudzuma var atvēlēt vien 2 procentus, un arī tad pateicoties galvenokārt skolas saimnieciskās darbības rezultātā iegūtajiem līdzekļiem un sadarbībai ar darba devējiem. IMMEC pārstāve Maija Romanovska un augstskolas "Turība" valdes priekšsēdētājs Juris Birznieks risinājumam piedāvāja pavisam radikālu profesionālās izglītības finansēšanas modeli — visu finansējumu, kas no valsts pienākas profesionālajai izglītībai, ieskaitīt studentu kreditēšanas fondā, un noteikt mācību maksu visās profesionālās izglītības skolās. M.Romanovska uzsvēra, ka Latvijas izglītības sistēma nevar pastāvēt, izliekoties, ka Latvijā nav tirgus ekonomikas. Līdzšinējo finansēšanas kārtību viņa raksturoja kā atlieku no padomju laika plānveida ekonomikas un pauda uzskatu, ka biznesa principu ieviešana izglītības sistēmā (izglītība ir pakalpojums, par kuru maksā tā saņēmējs) atrisinās ne tikai arvien trūkstošās naudas jautājumus, bet arī sakārtos pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, neizbēgami uzlabos izglītības un iegūtās kvalifikācijas kvalitāti. Šādam viedoklim piekrita arī Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Ilgvars Pūkainis.

Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības departamenta vadītājs Gunārs Krusts vērsa uzmanību uz faktu, ka profesionālo mācību iestāžu audzēkņi saņem 50 procentu no tā finansējuma apjoma uz vienu cilvēku, ko saņem vispārējās izglītības mācību iestāžu — vidusskolu — skolēni. Viņš paskaidroja, ka no pamatskolu beidzējiem aptuveni 30 procentu turpina mācības profesionālās izglītības mācību iestādēs. Lai viņiem nodrošinātu līdzvērtīgu finansējumu, audzēkņu skaits būtu jāsamazina uz pusi. Bet G.Krusts uzdeva arī pamatotu blakusjautājumu — ja izglītība tiek traktēta kā prece vai pakalpojums, par kuru ir jāmaksā tā saņēmējam, kur paliks tie, kas nevēlēsies vai nespēs šo pakalpojumu pirkt? "Ne visi bērni nāk no normālām ģimenēm, daudzi nemācās vispār vai atrodas ieslodzījumu vietās. Bet valsts pienākums ir rūpēties un sniegt izglītības iespējas visiem," uzsvēra G.Krusts.

Arī Studentu apvienības pārstāve Ilze Vanika maksas izglītības modeli vērtēja piesardzīgi un studenta iespējas ņemt kredītu aicināja salīdzināt ar reālajām iespējām to atmaksāt. Viņa atzina, ka to izdarīt būs vienkārši, piemēram, Banku augstskolas studentam, bet ne pedagogam, kura alga tūlīt pēc augstskolas beigšanas nedaudz pārsniedz 40 latu robežu. Šim redzējumam piekrita arī Saeimas deputāti Dzintars Ābiķis un Jānis Gaigals un aicināja būt uzmanīgiem ar maksas izglītības ieviešanu, īpaši vidējās izglītības posmā. J.Gaigals piekrita viedoklim, ka runāt par vispārēju maksas izglītību var tikai gadījumā, ja ir perfekti sakārtota darba samaksas sistēma valstī un izstrādāts stingrs sociālās aizsardzības mehānisms. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dz.Ābiķis atgādināja, ka Latvijā bezmaksas izglītības kā tādas nav, ja nemaksā studenti vai skolēni, maksā valsts. Un tajā pašā laikā par valsts līdzekļiem tiek sagatavoti ne tikai uzņēmēji un juristi, bet arī policijas darbinieki, armijas virsnieki. Tāpat ir jārēķinās ar faktu, ka studiju izmaksas dažādās studiju programmās ļoti atšķiras, piemēram, inženiertehniskajās zinātnēs tās ir nesalīdzināmi lielākas nekā ekonomikā. Tāpēc nebūs godīgs vispārējās maksas princips, jo tehnisko zinātņu studentam savas mācību maksas segšanai būs jāņem daudz lielāks kredīts nekā topošajam uzņēmējam. Par ideālu Dz. Ābiķis uzskata kombinētu izglītības finansēšanas modeli, kur visi studenti, neatkarīgi no tā, kurā nozarē un studiju programmā viņi izvēlas studēt, maksā vienādu mācību maksu. Valsts piemaksā studiju programmu izmaksu starpību dārgajās studiju programmās. Pēc Dz.Ābiķa domām, vispirms būtu veicama profesionālo izglītības iestāžu institucionālā reforma, visām skolām būtu jānonāk Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā, kas kopā ar darba devējiem kontrolētu mācību procesa un eksaminācijas kvalitāti, jākļūst atvērtām valsts un pašvaldību pasūtījumiem.

Institucionālā reforma radītu vienādas iespējas konkurēt visām izglītības iestādēm, un tikai pēc tās veiksmīgas norises varētu runāt par maksas izglītības ieviešanu.

Nenonākot pie vienota secinājuma par labāko profesionālās izglītības finansēšanas modeli, konferences dalībnieki bija diezgan vienprātīgi atzinumā, ka maksas izglītība ir daudz vienkāršāk un reālāk ieviešama augstākās izglītības pakāpē, ne vidējās izglītības posmā. Diskusijā tika arī atzīts, ka studiju kreditēšana un maksas noteikšana augstākās izglītības pakāpē atbilst tagadējai valdības politikai, vien jāraugās, lai no viena grāvja nenokļūstam otrā.

To, ka darba devējam ir aktīvi jāiesaistās profesionālās izglītības programmu izstrādē, materiāli tehniskās bāzes nodrošināšanā, iegūtās kvalifikācijas kvalitātes vērtēšanā, atzina ikviens konferences dalībnieks. Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors I.Pūkainis uzsvēra dialoga nepieciešamību starp sociālajiem partneriem gan nacionālajā, gan nozares speciālistu, gan profesionālajā līmenī, ko Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis Vilnis Kazāks raksturoja ar ļoti spilgtu piemēru — profesionāļi lemj — zāģēt vai ēvelēt, nozares speciālisti lēš, vai vispār zāģēt vai ēvelēt ir vērts, kam atbilstoši valdība un Saeima izstrādā likumus un veido politiku visas valsts mērogā. Profesionālās izglītības centra pārstāvis Uldis Grunte atzīmēja, ka ideāls — darba devēja prasībām simtprocentīgi atbilstošs speciālists — nav sasniedzams. Drīzāk ir jācenšas radīt nevis šauri specializējušos darbinieku, kurš mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē ātri var kļūt par darba tirgum nederīgu, bet gan elastīgu un ar labu zināšanu pamatbāzi bruņotu speciālistu, kurš ātri spēj apgūt specifiskas iemaņas.

Par atbalstāmu un likumā nostiprināmu tika atzīta doma, ka darba devēja piedalīšanās kvalifikācijas vērtēšanā ir vairāk nekā nepieciešama. Pat noteiktāk konferences dalībnieki atbalstīja neatkarīgu eksaminācijas komisiju veidošanu, kuras vērtējums garantētu atbilstību darba tirgum ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs.

Daudzi uzņēmēji un profesionālās izglītības iestāžu darbinieki norādīja uz normu, kas Profesionālās izglītības likuma izstrādes gaitā "pazudusi" no likuma pantiem, kaut sākotnēji bijusi tajā ietverta — tiem uzņēmējiem, kas aktīvi atbalsta profesionālo izglītību, investē tajā līdzekļus un nodrošina ar prakses vietām audzēkņus, piemērojami nodokļu atvieglojumi.

Tie, kas konferencē aizstāvēja tirgus ekonomikas principu ieviešanu profesionālās izglītības sistēmā, pauda viedokli, ka darba devēju apmierinošs "produkts" — kvalificēts un prasībām atbilstošs speciālists — var rasties, vien iedarbinot pieprasījuma un piedāvājuma mehānismu: tas automātiski sakārtotu visas šodien tik grūti risināmās lietas — atsevišķu specialitāšu pārprodukciju, citu trūkumu, kā arī novērstu nekvalificētu speciālistu ienākšanu darba tirgū. Tas dabiski veidotu arī skolu izlasi un garantētu iespējas studentam un audzēknim celt prasību pret izglītības iestādi par neatbilstošas kvalitātes izglītību. Kā mehānisms tam tika piedāvāts Patērētāju tiesību aizsardzības likums.

Kā problēma, kas kavē ne tikai kvalificētu speciālistu veidošanās procesu, bet ietekmē visas Latvijas un it īpaši tās reģionu attīstību, konferencē tika izvirzīts nevienādais obligātās izglītības līmenis. Banku augstskolas direktore Baiba Brigmane atzīmēja, ka sagatavošanas kursi, kuros mācās tie skolēni, kas pretendē kļūt par augstskolas pirmā kursa studentiem, uzskatāmi parāda Rīgas un citu lielo pilsētu milzīgo atšķirību izglītības kvalitātes ziņā. Ja šis fakts tiek atstāts ārpus uzmanības loka, var izveidoties situācija, ka province ne tikai materiāli, bet arī zināšanu kvalitātes pēc vairs reāli nespēs konkurēt ne izglītības, ne darba tirgū. Bet nodrošināt obligātās izglītības ieguves iespējas ir tieši valsts kompetence un atbildība, te nu jebkādas runas par maksu nav pieļaujamas.

Pašreizējā situācija darba tirgū neapmierina nevienu — ne darba devējus, ne tā ņēmējus. Kā pastāstīja Nodarbinātības valsts dienesta vadītājs Andris Siliņš, kura vadītā iestāde vistiešāk saskaras ar izglītības kvalitātes problēmām, bezdarbnieku atgriešanās darbā ir ļoti cieši saistīta ar profesionālo kvalifikāciju. A.Siliņš uzskata, ka Latvijas tautsaimniecības pieprasījums neatbilst piedāvājumam — ir vērojama liela augstākās izglītības speciālistu, akadēmiski izglītoto cilvēku pārprodukcija, kuriem ir jāapgūst papildu profesionālās iemaņas, lai viņi varētu atrast darbu. Tajā pašā laikā trūkst profesionālu vidējā posma speciālistu, bet, pēc konferences dalībnieku novērojuma, "inženieris taču neies strādāt par santehniķi".

Problēma ir arī pieaugušo pārkvalifikācija un tālākizglītība, jo savu "mantojumu" ir atstājuši padomju varas gadi — Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri lielāko mūža daļu ir nostrādājuši lieluzņēmumos, veicot ļoti vienveidīgu un specifisku darbu. Viņiem nav nekādas profesionālās izglītības bāzes, tāpēc ir ārkārtīgi grūti atrast savu nišu šodienas darba tirgū.

Konferences noslēgumā bija paredzēts pieņemt deklarāciju, kurā būtu formulēti jau tuvākajā nākotnē veicamie uzdevumi situācijas uzlabošanai un profesionālās izglītības sistēmas sakārtošanai. Tas nenotika, jo viedokļu bija pārāk daudz, bet laika — pārāk maz. Dialogs ir aizsākts, bet būtu tiešām žēl, ja runas nepārvērstos darbos. Latviešiem gan ir arī teiciens, kas aicina nestrēbt karstu...

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore