ATSAUCĒ IETVERT:
Līdz augstam ceļam, kas aiziet zvaigznēs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.11.1999., Nr. 374/377 https://www.vestnesis.lv/ta/id/15593
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Līdz augstam ceļam, kas aiziet zvaigznēs
Sestdien, 13. novembrī, Ojāra Vācieša muzejā tieši dzejnieka 66. dzimšanas
dienā notiek viņa Kopoto rakstu astotā sējuma atvēršanas svētki. Rīkotāji
tiem devuši nosaukumu "Dāvana", jo šis sējums tiešām nāk kā
dāvana — ar dzejnieka dzīves laikā nepublicētajiem dzejoļiem, ar Ojāra
Vācieša daudzveidīgās personības dziļākas izpratnes piedāvājumu. Un pats
Ojārs mums ir dāvana, kā akadēmiķis Jānis Stradiņš teica atvadu brīdī:
liela dāvana mazai tautai!... Šodien savas pārdomas par šo grāmatu
"Latvijas Vēstnesim" uzticējušas Ojāra Vācieša dzīvesbiedre
dzejniece Ludmila Azarova un literatūras zinātniece Ruta Veidemane.
"LV"
Ojārs Vācietis
Ciets rieksts
viņš bija.
Neviens vienpatnis
nespēja pārkost.
Tika radīta
komisija,
apbruņota ar
kolektīvu žokli,
lai kost
var visi reizē.
tikai kolektīvkošana
nenotika —
saplēsās,
kā dabūs bagātību,
kas iekšā.
Cieto riekstu
apbedīja
kā atrastu,
taču neizmantotu
Klondaiku.
Pieminekli
uzlika virsū tik smagu,
lai slepus
kāds vienpatnis neparokas.
Un visi gaidīja
viens otra nāvi:
jo pēdējam palikušajam
paliks.
Gaidīdami
tie nedzirdēja,
cik nelabi vienreiz
kapsētā lamājās
tārps:
— Tfu! Bij man zināt
tādu grauzienu,
bet viss sastāv —
tikai no
čaumalas.