Par situāciju valstī, uzsākot apkures sezonu

Ekonomikas ministrijā ir apkopota informācija par situāciju valstī, apkures sezonu uzsākot, izlases kārtā aptaujājot pašvaldības, valsts iestādes, lielākos energoapgādes uzņēmumus un asociācijas.

1998.gadā centralizētās siltumapgādes nodrošinājumam kurināmā bilancē dabasgāze veidoja 38%, naftas produkti — 40%, akmeņogles — 2%, vietējais kurināmais — 20%. Mazuta tika lietots vairāk nekā dabasgāzes tikai tāpēc, ka tas bija lētāks, līdz ar to patērētāji paši ir mainījuši sava uzņēmuma, pilsētas vai reģiona kurināmā bilances struktūru par labu mazutam. Arī šogad vasarā pašvaldības cerēja uz mazuta cenas kritumu, bet šīs cerības neattaisnojās, jo pieauga pasaules cenas, Krievijā palielinājās dzelzceļa tarifi un tika ierobežots mazuta eksports līdz sava patēriņa nodrošināšanai (KF valdības lēmums ir spēkā no šī gada 1.augusta līdz 1.decembrim), tika apstiprināti grozījumi LR likumā "Par akcīzes nodokli naftas produktiem". Rezultātā mazuta cenas divkāršojās (maijā — jūnijā tā bija 40–50 ASV dolāru par tonnu, bet septembrī 100–120 ASV dolāru par tonnu) un pašvaldībām pietrūka līdzekļu savlaicīgai mazuta iegādei.

1998./1999.gada centralizētās siltumapgādes nodrošinājumam tika iepirkts 461 tūkstotis tonnu mazuta, kura patēriņa lielākā daļa koncentrējās lielpilsētās, tajā skaitā Rīgā ~ 21%, Daugavpilī ~ 17%, Liepājā ~ 16%, Ventspilī ~ 8%, Rēzeknē ~ 8%, Jelgavā ~ 5%, Valmierā ~ 5%. Šogad notiek kurināmā struktūras maiņa par labu dabasgāzes izmantošanai, tādēļ 1999./2000.gada apkures sezonā tiek prognozēts mazuta patēriņa samazinājums par 160–200 tūkstošiem tonnu.

Šogad, uzsākot apkures sezonu, mazuta rezervju lielākā daļa atradās Rīgā un Ventspilī atsevišķu uzņēmumu īpašumā, tādēļ 1999.gada beigās atsevišķās pašvaldībās, kur patērētāji nav pieslēgti dabasgāzes tīklam un nav citas alternatīvas mazutam vai ir liels mazuta īpatsvars kurināmā bilancē, var izveidoties mazuta rezervju deficīts.

Nav citas alternatīvas mazutam — Rēzeknes, Krāslavas un Preiļu pilsētas pašvaldībās, kuru kopējais mazuta patēriņš apkures sezonā ir ~ 40 tūkstoši tonnu. Šīm pašvaldībām 1999.gada beigās nepieciešams nodrošināt mazuta rezerves 8 tūkstošu tonnu apjomā (1999.gada 20.oktobrī tās bija 1 tūkstotis tonnu).

Liels ir mazuta īpatsvars kurināmā bilancē — Limbažu, Ludzas, Tukuma, Madonas, Kuldīgas un Rēzeknes rajonu pašvaldībās, kuru kopējais mazuta patēriņš apkures sezonā veidoja ~ 15–20 tūkstošus tonnu. Šīm pašvaldībām 1999.gada beigās nepieciešams nodrošināt mazuta rezerves 4–6 tūkstošu tonnu apjomā (1999.gada 20.oktobrī — sastādīja 3,5 tūktoši tonnu).

1998./1999.gada apkures sezonas sakumā mazuta rezerves bija 270 tūkstoši tonnu. Uzsākot 1999./2000.gada apkures sezonu, mazuta rezerves pēc izlases aptaujas datiem varētu būt 90–100 tūkstoši tonnu.

Valsts materiālajās rezervēs tiek glabāts 10 tūkstoši tonnu mazuta.

No LR Enerģētikas likuma 60.panta viedokļa nav pamata uzskatīt, ka būtu izsludināma valsts enerģētikas krīze, jo iespējamie siltumapgādes traucējumi neaptver teritoriju, kurā iedzīvotāju skaits pārsniegtu vienu trešdaļu no valsts iedzīvotāju skaita vai arī kura aizņemtu vairāk nekā pusi no valsts teritorijas.

Līdz šā gada beigām atsevišķām pašvaldībām ir jāatrisina jautājums par kurināmā apgādi iedzīvotāju apkures nodrošināšanai, jo par valdības iesaistīšanos kurināmā nodrošināšanas jautājumu risināšanā līdz šim ir griezušās tikai Rēzeknes un Krāslavas pilsēta. Pašvaldības varētu pieņemt lēmumu par nepieciešamo mazuta apjoma iepirkšanu no energoapgādes uzņēmumiem, kuri var izmantot dabasgāzi un iztirgot savas mazuta rezerves, vienojoties par cenu, bez tam pastāv tehniska iespēja ievest mazutu no Rietumiem caur Liepājas un Ventspils ostām.

Tikai atsevišķos gadījumos, lai nodrošinātu iedzīvotājiem apkuri, valdība varētu pieņemt lēmumu par finansiālo palīdzību vai valsts materiālo rezervju izmantošanu.

Ekonomikas ministrija neatbalsta atsevišķu asociāciju priekšlikumu par centralizētu kurināmā iepirkšanu, risinot pašvaldību kurināmā apgādes jautājumus valstī. Pēc būtības tāds risinājums būtu vietējo pašvaldību darbības ierobežojums, kā arī kurināmā tirgus ierobežojums un konkurenci bremzējošs faktors ceļā uz Latvijas enerģijas tirgus liberalizāciju.

Turpmāk, lai, uzsākot apkures sezonu, valdībai būtu informācija par situāciju valstī un pārliecība, ka pašvaldības ir nodrošinājušas nepieciešamos kurināmā krājumus, pēc Ekonomikas ministrijas speciālistu domām, ir jāatrisina šādi principiāli jautājumi:

1) valdībā konceptuāli jāpieņem lēmums par naftas produktu rezervju izveidošanas modeli enerģētikas krīzes gadījumā un valsts kurināmā struktūrpolitikas prioritātēm;

2) pašvaldībām, izstrādājot attīstības plānus, jāparedz pasākumi un līdzekļi kurināmā dažādošanai, dabasgāzes izmantošanas veicināšanai, vietējā kurināmā racionālai izmantošanai;

3) atsevišķām pašvaldībām jāpaātrina dabasgāzes atzara celtniecība Preiļu un Rēzeknes pilsētas virzienā;

4) Energoapgādes regulēšanas padomei jāparedz energoapgādes uzņēmumu licencēs nosacījums par kurināmā drošības rezervju nodrošināšanu apkures perioda sākumā un gada beigās;

5) LR Centrālajai statistikas pārvaldei turpmāk jāsagatavo informācija un jāiesniedz tā Ministru kabinetā (līdz kārtējā gada 1.novembrim) par stāvokli valstī, uzsākot apkures sezonu.

Kaspars Paupe, Ekonomikas ministrijas preses sekretārs