Cilvēks aiz un starp reformām

Jelgavā 5. novembrī konferencē "Nodarbinātības jaunā struktūra laukos"

Turpinājums no 1.lpp.

Šodien vairāk dalīšos tajā informācijā, kas pašlaik ir manā rīcībā, kas nāk no tautas, no cilvēkiem un nevar atstāt vienaldzīgus. Viens no instrumentiem, kā mēs varētu veikt uzlabojumus mūsu valstī, ir arī administratīvi teritoriālā reforma — gan reģionālā līmenī, par ko mēs šobrīd visvairāk runājam, gan arī vietējā līmenī.

Viena no lietām, kas šobrīd iegūst arī tādu kā mīta raksturu, ir manas partijas priekšsēdētāja Andreja Panteļējeva kunga tikšanās Vācijā ar pazīstamo politiķi Gerhardu Šrēderu. Viņu sarunā ir izskanējusi doma, ka par tiem politiķiem, kuri veikuši administratīvi teritoriālās reformas, pēc šo reformu veikšanas neviens tā īsti neko vairs nezina. Zināmā mērā tas man liek būt uzmanīgam, bet šodien es saņēmu vienu ļoti labu ziņu šajā sakarā. Šodien Rīgā notiek arī Beniluksa parlamenta un Baltijas asamblejas parlamentāriešu seminārs, kurā es arī daļēji piedalījos un kurā izskanēja Beļģijas piemērs. Proti, ka administratīvi teritoriālā reforma (ATR) šajā nelielajā Eiropas valstī ir bijusi ļoti veiksmīga un ministrs ir saglabājis savu politiķa mandātu un turpina strādāt. Tā ka zināmas cerības un zināms optimisms manī ir. Bet es saprotu, ka galvenie jautājumi ir — kā mēs sagatavojam ATR, un cik lielā mērā reforma atspoguļo reālās vajadzības.

Ja runājam par tematu "ATR un cilvēks tajā", gribētos uzsvērt šādu lietu. Būtībā mēs runājam nevis vienkārši par ATR, mēs runājam lielā mērā par valsts reformu Latvijā. Šo informāciju, kas ir manā rīcībā, kur šīs iespējamās reformas varētu notikt un kā cilvēki tās varētu uztvert, jautājumus sadalu trīs sadaļās. Pirmkārt, cilvēka vieta varas sistēmā šodien; otrs — reformas iemesli, tie nāk no nodokļu maksātājiem, no viņu atziņām par pašreizējo varas sistēmu, tai skaitā pašvaldību sistēmu vietējā un reģionālā līmenī; un es īpaši gribētu uzsvērt trešo sadaļu — cilvēka vietu reformas sagatavošanā.

Sākšu ar pirmo sadaļu — cilvēka vietu valsts varas sistēmā, varas struktūrā. Nekur tālu nav jāmeklē, jo LR Satversme 1922. gada 7. novembrī ir stājusies spēkā un joprojām ar dažiem grozījumiem un papildinājumiem ir spēkā mūsu valstī. Satversmes otrais pants saka pavisam vienkārši: "Latvijas valsts suverēnā vara pieder tautai". Tātad šī valsts ir mūsu valsts, un, kā mēs to veidosim, tas lielā mērā atkarīgs no mums, mūsu pilsoniskās atbildības un gribas. Ja mēs jūtam, ka valsts struktūra un tas, ko mēs Satversmē esam iekļāvuši un paredzējuši, sāk buksēt, mūsu pienākums ir pielikt savu roku, lai struktūru pilnveidotu. Satversmē ir noteiktas sešas galvenās varas struktūras — tās ir tās, ko mēs paši esam izvēlējušies un kas mūsu vārdā rīkojas. Es gribētu sākt ar likumdevēju — ar Saeimu. Ministru kabinets ir tā struktūra valsts pārvaldē, kura ir galvenā izpildvara. Vēl ir gan Satversmes tiesa, kas nākusi kā papildinājums jaunākos laikos, gan Augstākā tiesa, kā arī zināmā mērā tādas izpildvaras struktūras un uzraudzības institūcijas kā Valsts prezidents un Valsts kontrole. Lielu iebildumu mums šādai struktūrai nav, bet mēs šeit neatrodam pašvaldību. Taču mums eksistē likums par pašvaldībām.

Rodas jautājums — vai tiešām pašvaldība ir kaut kur ārpus Satversmes stāvoša? Mēs varam atrast dažādas analoģijas, taču šeit es atkal vērsīšos pie papildinājumiem mūsu pamatlikumā. Ir Satversmes 101. pants, kurā noteikts, ka ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētā veidā piedalīties gan valsts, gan pašvaldību darbībā, gan arī pildīt valsts dienestu. Tas ir pamatlikuma mandāts, uz kura pamata Latvijā izveidota pašvaldību sistēma. Un vēl es gribētu atzīmēt Satversmes 102. pantu, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās. Līdz ar to Satversme dod arī zināmu negatīvu pamatu veselai virknei autonomu publisko tiesību pašpārvaldes subjektu kompromisam, ja tā varētu teikt. Šeit ir svarīgi, ka šie pašpārvaldes subjekti Latvijā šobrīd principā veidojas uz divu kritēriju pamata. Viens — teritoriālā piederība, uz kuras pamata veidojas gan vietējās pašvaldības, gan rajonu pašvaldības. Otrs kritērijs ir saistīts ar profesiju vai kādu citu līdzīgu lietu. Arī augstskola ir viens no šādiem autonomiem pašpārvaldes varas subjektiem, kas arī mūsu valstī realizē pārvaldi. Tie ir pamati, par kuriem izteikti dažādi viedokļi — vai šie jautājumi ir saprotami tieši šādā veidā.

Ja runājam par pašvaldību likumu un par pašvaldību sistēmu, tad šeit būtu svarīgi vērst arī šīs auditorijas uzmanību uz šādu lietu. Pieņemot Eiropas vietējo pašvaldību hartu ar LR likumu 1998. gada sākumā, mēs šo hartu esam pasludinājuši arī par savu likumu. Subsidaritātes princips Eiropas vietējo pašvaldību hartā ir precīzi ierakstīts, pēc kura valsts ar savu likumdošanu uzņemas veidot varu. Tātad valsts pienākums ir pēc iespējas realizēt to varu, kas atrodas vistuvāk pilsoņiem, iedzīvotājiem. Tas ir pamatprincips reformām, arī tām reformām, kuras man ir tas pienākums sagatavot. Ja paskatāmies uz to varas struktūru, kas mums izveidojusies, tad man ļoti iepatikās ideja, ka šis pašpārvaldes, subsidaritātes princips lielā mērā ieguvis atbalstu postkomunisma valstīs, īpaši pēc Berlīnes mūra krišanas. Liela daļa no Austrumeiropas valstīm manis jau pieminēto pašvaldību hartu lielā mērā ir iestrādājušas savā nacionālajā likumdošanā, un šī Eiropas pašvaldību harta ar tajā iekļauto subsidaritātes principu veido pašu pašvaldības veidošanas pamatu.

Kā subsidaritātes princips izpaužas šodien Latvijā? Pašlaik Latvijā ir pavisam 483 pagasti, 69 mazās pilsētas, ieskaitot rajonu centrus, 7 lielās pilsētas, viena īpaša pašvaldība — Kandavas novads — un 26 rajonu pašvaldības. Kopā 586 vienības, kas ir tā pašvaldību sistēma, kura pašlaik darbojas. Es vēlētos uzsvērt, ka no reģionu viedokļa saskaņā ar likumu par pašvaldībām ir 26 rajoni, kuri veido reģionālo administratīvo vienību starp centrālo valdību un pagastu. Tātad šī ir informācija par cilvēka vietu valsts varas sistēmā, par to, kā mūsu pamatlikums un likumi cilvēka vietu traktē un kāda mums ir sistēma pašvaldībās.

Tagad otrā daļa. Informācija, kas uztrauc mani un politiķus, uztrauc jebkuru cilvēku, kas ar šīm lietām saskaras Latvijā. Es komentēšu tikai vienu piemēru, kas ir pietiekami raksturīgs — uz Ventspils rajona pamata informācija par cilvēka vietu reformās. Ja apskatāmies iedzīvotāju skaitu Ventspils rajonā, tad redzam, ka laika posmā no 1996. līdz 1999. gadam tas uzrāda samazināšanās tendenci. Ja arī kādā pašvaldībā ir palielinājies iedzīvotāju skaits, tas ir pavisam neliels. Tātad — pilnīgi visos Latvijas rajonos ārpus lielajām pilsētām vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās, kas rāda, kā cilvēks jūtas laukos.

No nodokļu maksātāja viedokļa Ventspils un Rēzeknes rajonu salīdzinājumā skaidri redzams, ka ir ļoti izteikta nevienmērīga nodokļu ieņēmumu bāze dažādos Latvijas reģionos. Tādu nodokļu ieņēmumu, ko var nosaukt par pašvaldības pašas ieņēmumiem, Ventspilī ir 60 un vairāk procentu, Rēzeknes rajonā — robežās starp 20 un 40 procentiem, kas raksturīgs visam Latvijas austrumu reģionam. Lielākā daļa palīdzības šīm nelielajām pašvaldībām nāk dažādu valsts dotāciju veidā, jo saviem spēkiem pašvaldības atsevišķos valsts reģionos nespēj iztikt.

Nākamā lieta ir saistīta ar pašvaldību budžeta izdevumiem. Kas varētu mūs iepriecināt? Ja salīdzinām Rēzeknes un Ventspils rajonu, tad pozitīva tendence ir tā, ka lauku pašvaldības lielāko daļu līdzekļu tērē tieši izglītības nodrošināšanai. Taču negatīva tendence, kas liek aizdomāties, ir lielā līdzekļu tērēšana administratīviem jeb pārvaldes uzturēšanas izdevumiem, tie sasniedz gandrīz 50 procentus. Rodas jautājums: vai tiešām pašvaldība ir tāds mehānisms, kas kalpo algu nodrošināšanai tiem cilvēkiem, kas strādā pašvaldības administrācijā un veido pašvaldības politiku?

Vēl viens no izrietošajiem jautājumiem, par ko ir jārunā, — pašvaldības no visiem likumā uzdotajiem uzdevumiem dažādu apsvērumu dēļ spēj pildīt un pilda tikai 50–60 procentus uzdevumu. Piemēram, tādas sfēras kā komunālie pakalpojumi, kultūras darbs, veselības aizsardzības jautājumi paliek neizpildīti vai tiek tikai daļēji risināti.

Nākamā lieta — uzņēmējdarbība. Ja aplūkojam Rēzeknes rajona pašvaldību statistiku, tad pusē vai gandrīz pusē pašvaldību uzņēmumu skaits nepārsniedz 10. Turklāt lielākā daļa šo uzņēmumu darbojas uz pašvaldību bāzes. Protams, ja ir viens vai divi uzņēmumi, kam neveicas, tad tas lielā mērā atsaucas uz pašvaldības vispārējo stāvokli.

Par speciālistu nodrošināšanu laukos. Ventspils rajona piemērs ir raksturīgs visai Latvijai, proti, ļoti liels deficīts pašlaik laukos ir juristi, precīzāk — kvalificēti juridiskie pakalpojumi, kas rada neapmierinātību. Trūkst tādu speciālistu, kas saistīti ar pašvaldības attīstības plānošanu, pašvaldības teritorijas plānošanu, nepieciešami kvalificēti ekonomisti un cilvēki, kas orientējas finansu lietās. Šeit parādās arī tāds amats kā izpilddirektors, kas zināmā mērā atspoguļo faktu, ka profesionāli administratori, cilvēki ar pamatizglītību juridiskos un ekonomiskos jautājumos laukos ir ļoti liels deficīts. Lielākoties izpilddirektoru funkciju pilda politiski ievēlēts deputāts — domes vai padomes priekšsēdētājs.

Kur cilvēki var iegūt pakalpojumus? Katra rajona robežās ir noteikti centri, uz kurieni cilvēki tiecas un kur situācija ir nedaudz labāka. Piemēram, Daugavpilī, lielākie centri, kur cilvēki var atrast ikdienā vajadzīgos sadzīves, saziņas, valsts institūciju pakalpojumus, ir Ilūkste, Nīcgale, Dubna, Kalupe. Tādu vietu rajonos nav daudz.

Kā mūsu cilvēks izskatās uz Eiropas fona? Iedalot Latviju NUTS 3 reģionos (tas ir reģionālais iedalījums, kas mums šobrīd kalpo statistikas vajadzībām un tikai), redzams, ka iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar ES vidējo līmeni ir šāds: Latgalē — 16 procenti, Vidzemē — 19, Zemgalē — 21, Kurzemē — 28, Rīgā — 37 procenti. Visa Latvijas teritorija ir pietiekami trūcīga, ja skatāmies šādās kategorijās. Šis pats rādītājs, nedaudz citādā griezumā, IKP konkrētos skaitļos uz vienu iedzīvotāju ir šāds: Rīgā — gandrīz 1300 latu uz vienu iedzīvotāju, Vidusdaugavas reģionā un Latgales reģionā, Austrumvidzemē — gandrīz 2,5 reizes mazāki jeb apmēram 500 latu uz vienu iedzīvotāju.

Par to, kā cilvēks jūtas pašlaik. Ļoti izteikti to rāda bezdarba līmenis. Šā gada sākumā aina bija pietiekami dramatiska: Ziemeļlatgales reģionā, tāpat kā visā Latgalē, neskaitot Daugavpili, bezdarba līmenis ir 20–21 procents un vairāk. Rīga šajā ziņā ir izdevīgākā situācijā — tur šis skaitlis ir trīs četras reizes mazāks jeb 5,9 procenti.

Tagad trešā daļa — kādu es un reformas autori redz cilvēka lomu reformas sagatavošanā un līdzdalību ATR. Varbūt daudzi to nepamanīja, bet pagājušā gada oktobrī tika pieņemts likums par ATR, un tas pamatos regulē reformas procesu. Process ir sadalīts divās daļās. Pamatdaļa attiecas uz vietējo pašvaldību reformu. Tās galvenie momenti ir šādi. Pirmkārt, ar šo reformu tiek uzdots valdībai divu gadu laikā veikt visas Latvijas teritorijas izpēti. Mēs esam panākuši vienošanos ar pašvaldībām, ka apvienošanās process četru gadu garumā notiek brīvprātīgi, ka ir iespējama ne tikai apvienošanās, bet arī sadarbība. Un tikai pēc četriem gadiem ir iespējama plašāka papildu analīze, un Latvija varētu izvēlēties vienu no pašvaldību reformu modeļiem — apvienošanos vai sadarbību.

Kas attiecas uz reģionālo pašvaldību reformu, kad šis likums reģionālo pašvaldību procesu tikpat kā neregulē. Likumā minēts tikai tas, ka līdz 2000. gada beigām valdībai jāsagatavo koncepcija par reģionālo reformu un jāsagatavo likumprojekts — koncepcija par reģionālo reformu un jānodod apspriešanai. Valdība ir izpildījusi likuma pirmo daļu — sagatavojusi koncepciju, kas pašlaik ir apspriešanā, bet darbs pie likumprojekta turpinās.

Viena no lietām, ko es gribētu akcentēt, — ar ko atšķiras šie divi ATR procesi: vietējā reforma un reģionālā reforma. Vietējā reforma ir mēģinājums no maziem atsevišķiem gabaliņiem, ja tā varētu teikt, izcept lielāku torti. Tas ir mēģinājums koncentrēt līdzekļus, pagastu finansu un budžeta spēju paaugstināšanu. Ja runājam par reģionālo reformu, šeit ir cits process. Te tā "kūka" jau ir gatava, un to sauc par valsts budžetu, un šīs reformas ietvaros galvenais uzsvars tiek likts uz to, lai no šī valsts budžeta nogrieztu gabaliņu jautājumiem, ar ko pašvaldības lielā mērā jau tagad nodarbojas, un uz tās pamata veidot piecus, deviņus vai kādu citu daudzumu reģionu. Šī ir būtiskā atšķirība starp vietējo un reģionālo reformu.

Kā cilvēki šos procesus šobrīd vērtē? Jāsaka, vērtē ne īpaši labi. To cilvēku skaits, kas saka "nē" reģionu izveidošanai un pagastu apvienošanai, ir ļoti liels — apmēram 60 procenti. "Jā" saka krietni mazāk, ja vaicā tiešā veidā — "jā" vai "nē". Ja vaicā netiešākā veidā, mēģinot noskaidrot cilvēku attieksmi pret pārmaiņām valstī un pašvaldībās, tad šī aina tik bēdīga nav. Jo visi grib labāk dzīvot.

Ko domā rajonu vadītāji? No aptaujātām 33 administratīvām vienībām 29 gadījumos rajonu vadītāji ir atbildējuši, un viņu viedoklis dalās. No 29 rajoniem 18 ir atbalstījuši vienu vai citu ATR modeli, kas ir lielākā puse aptaujāto, bet 11 ir vēlējušies saglabāt pašreizējo 26 rajonu modeli.

Vēl nedaudz par reformām — par informāciju, kas varbūt jums līdz šim nav bijusi. Saskaņā ar likumu, kā jau iepriekš teicu, sākot ar šo gadu, notiek plaša visas Latvijas teritorijas izpēte. Gada beigās būs apkopoti dati un sagatavota informācija no 17 izpētītajiem rajoniem. Mēs pieskaitām arī tos rajonus, kuros pagājušajā gadā norisinājās pilotprojekti, tie ir Talsi, Saldus, Ogre un Ludza. Lai būtu priekšstats par to, kādā veidā un kas izpētē tiek darīts, minēšu ievadseminārus un seminārus, pašvaldību iedzīvotāju aptauju, pašvaldību darbinieku un deputātu anketēšanu. Procesā tika iesaistīts katrs, kas to vēlējās. Ļoti liela loma ir arī masu saziņas līdzekļiem. Bet, lai arī izpētes rezultātā līdz gada beigām būs izpētīta lielākā daļa Latvijas teritorijas, ar to darbs nebūt nebeidzas. Nepietiek tikai noteikt kritērijus, uz kāda pamata mēs varam veidot lielāku teritoriju. Nākamais solis ir ļoti būtisks un svarīgs: kas notiks ar to pamatskolu, kura būs teritorijā, kas nebūs centrs, kas notiks ar bērnudārzu, ar vidusskolu, sabiedriskās ēdināšanas un citiem pakalpojumiem, medicīnisko aprūpi? Un lielā mērā tikai tad, pēc divu gadu izpētes, sāksies pamatdarbs, izšķiršanās par realizējamo ATR.

To visu, protams, nevar izdarīt tikai uz entuziasma pamata, tam nepieciešama arī pietiekama nauda. Reformas sagatavošanai to esam atraduši — kopsummā četros gados, no 1997. gada līdz 2000. gadam, ieskaitot arī jau sagatavoto valsts budžetu nākamajam gadam —, summa pavisam ir 1,7 miljoni latu reformas sagatavošanai līdz 2001. gada pašvaldību vēlēšanām. No šīs summas 20 procenti nāk ārpus Latvijas, ES nauda. Šo informāciju es vēlējos šodien jums sniegt. Ceru, ka tas radīs dziļākas pārdomas un, ja būs jautājumi, mēģināšu atbildēt.

— Kā reģionālā reforma ietekmēs galveno procesu laukos — ražošanu?

J. Bunkšs:

— Šeit atbildes varētu būt dažādas. Ņemot vērā tos procesus, kas notiek vietējās pašvaldībās, reālais stāvoklis ar uzņēmumu skaitu viena rajona, viena pagasta teritorijā ir tāds, kādu es iepriekš minēju. Uzsvēru, ka tie ir pārsvarā uzņēmumi, kas darbojas ar pašvaldības budžeta līdzekļiem: ūdenssaimniecība, dzīvokļu apkalpošana, siltumražošanas uzņēmumi un tamlīdzīgi. Viena no svirām, ko es redzu un kas varētu būt lielākā pašvaldības teritorijā, ir tas, ka tiek samazināts risks, ja kāds no komercuzņēmumiem, kas darbojas pašvaldības teritorijā, bankrotē. Ja šim uzņēmumam neveicas, lai bankrots neatstāj tik lielu iespaidu uz pašvaldības budžetu, to, kādā veidā tiek samaksāti nodokļi konkrētai pašvaldībai. Tā ir viena lieta. Otra lieta, ko es jums rādīju par pašvaldībām, ir tā, ka pašvaldībās pašlaik trūkst plānotspējīgu speciālistu. Kā rāda Dundagas piemērs, Ziemeļkurzemes apvienība, tad šī apvienība, kas izveidota uz Dundagas un apkārtējo pagastu bāzes, par savu galveno uzdevumu uzskata sagatavot dažādus projektus, piesaistīt investīcijas no ārpuses. Tas ir viens ceļš, kā tas varētu virzīties tieši vietējās pašvaldības reformas rezultātā.

Ja runājam par reģionālo ATR, tad šī iespēja paveras citāda. Es jau teicu, ka reģionālās reformas pamatideja ir nodot pilnu atbildību par līdzekļiem un veidot šīs reģionālās teritorijas tik lielas, lai tās pašas būtu spējīgas strādāt ar dažādiem projektiem, veidot sadarbību. Ja runājam par iespējām, ko mums šobrīd dod integrācija ES, tad, koncentrējot līdzekļus reģionu teritorijās un dodot cilvēkiem pašiem iespēju domāt, ko labu var piesaistīt arī uzņēmējdarbībai, rodas pietiekami lielas manevrēšanas iespējas. Šobrīd viena rajona līdzekļi, par ko rajons ir tiesīgs pats lemt un rīkoties, ir apmēram 400 tūkstoši latu. Ja mēs piecu rajonu līdzekļus saliekam kopā, tas jau ir līdz 2 miljoniem latu. Reģionālās reformas ideja ir — papildus pie pašreizējās rajonu rocības dabūt klāt vēl iespēju rīkoties ar citām naudas summām. Piemēram, 9 reģionu modelī uz vienu reģionu no valsts varētu tikt novirzīts apmēram līdz 17 miljoniem latu.

— Kāds ir galvenais reformas mērķis, un kādi kritēriji ir reģionu skaita variantiem?

J. Bunkšs

: — Ja runājam par mērķi, tas ir formulēts trīs galvenos punktos. Pirmais ir saistīts ar iedzīvotāju samazināšanos laukos, ar cilvēku aizplūšanu. Mēs vēlamies šo procesu apturēt. Otrais mērķis ir saistīts ar to, kā piesaistīt ES līdzekļus. Neslēpšu, ka šāds mērķis ir, kaut arī tas nav vienīgais un galvenais mērķis. Trešais — atvieglot valdības darbu tajos jautājumos, kur šobrīd pašvaldības spēj pietiekami labi un efektīvi darboties. Un pašvaldībām ir paredzēts nodot pilnā atbildībā sociālās palīdzības iestādes. Šobrīd tādas iestādes kā bērnunami, vecu cilvēku pansionāti tiek uzturēti no valsts mērķdotācijām. Nekas vairāk nenotiek, kā tikai šīs naudas ieskaitīšana no budžeta attiecīgās pašvaldības budžetā vai pārdale uz rajona pašvaldību, un praktiski ar šīm sociālās palīdzības iestādēm ir jātiek jau šodien galā pašām pašvaldībām. Es uzskatu, ka šāda vienkārša naudas pārdale šobrīd nav vajadzīga un ir iespējams atrast mehānismu, kā tieši no nodokļu naudas šī nauda nonāktu konkrēta reģiona budžetā un rīcībā. Tas ir tikai viens piemērs. Līdzīgi piemēri šobrīd atrodami gan attiecībā uz ceļu remontu, gan attiecībā uz slimnīcu uzturēšanu. Slimokase šobrīd praktiski ir rajonu pašvaldību īpašums, no valsts budžeta notiek tikai naudas pārdale un nekas vairāk. Tātad tie ir trīs mērķi.

Ja runājam par kritērijiem, par vienu vai otru modeli, tad šis jautājums varbūt nav tik vienkāršs. Jūs zināt, ka divi modeļi ir piedāvāti. Viens ir tā nosauktais vēsturiskais modelis — 5 reģioni, otrs ir tā nodēvētais centra modelis — 9 reģioni. Kāpēc tieši šādi modeļi radās? Jautājums, ko es sākumā arī teicu, ir par to, vai Latvijai vispār ir vajadzīgi reģioni. Darba grupa izšķīrās, ka gadījumā, ja ir vajadzīgi reģioni, to skaitam jābūt pēc iespējas mazākam. Mēs izmantojām arī zinātnieku sagatavotos materiālus, kur šie modeļi ir iezīmēti un analizēti. Izkristalizējās šie divi — vēsturiskais un centra — modeļi. Vēsturiskais — četri novadi un Rīga. Centra modelī tika uzskaitītas tās pilsētas Latvijā, kuras šobrīd varētu nosaukt par nosacītiem attīstības centriem. Tādas pašlaik Latvijā varētu iezīmēt astoņas — Liepāja un Ventspils, Rīga, Jelgava, Rēzekne un Daugavpils, Valmiera un Jēkabpils. Šajā gadījumā, veidojot teritorijas ar šīm nosauktajām pilsētām un mēģinot atrast, lai reģioni būtu apmēram vienādi, teritorijas tika izveidotas pārsvarā pēc iedzīvotāju skaita ar domu, ka reģionā vidēji ir ap 200 tūkstoši iedzīvotāju. Šis skaitlis atbilst arī tām prasībām, kuras izvirza ES statistikas reģionam jeb NUTS 3 līmenim. Tā veidojās viens un otrs modelis.

Kurš modelis ir labāks? Šeit darbojas ne tikai kādi racionāli kritēriji, bet zināmā mērā arī politiski kritēriji, un varbūt tieši šie politiskie kritēriji daudzos gadījumos ir noteicošie. Un arī psiholoģiskie. Es jau teicu, ka šodien Latvijā ir 26 rajoni, un pāreja uz šādu lielu, plašu teritoriju, kur Rīga varbūt ir pietiekami koncentrēta, bet kur tiek veidotas četras lielākas teritorijas, ir pietiekami plats un straujš solis, ko psiholoģiski varētu arī neuztvert. Tādēļ modelis ar 9 reģioniem šķiet tuvāks tai izpratnei, kas Latvijā šobrīd ir par rajonu un par reģionu. Ja runājam par tehniskiem kritērijiem, tad trūkums modelī "9" ir tas, ka lielā mērā šis modelis projektiem, arī ES projektiem, ne vienmēr būs pielietojams, jo šis mērogs ir par mazu.

Reģionālās ģeogrāfijas institūta (Leipcigā) Eiropas nodaļas vadītāja

Dr. Elke Knape,

runājot par lauku transformāciju Baltijā un Vācijas "jaunajās zemēs" pēc sociālisma sabrukuma, teica, ka situācija Vācijā bijusi un ir ļoti līdzīga tai, kāda pašlaik ir arī Baltijā. Vācija, tāpat kā pašlaik Latvija, ir sapratusi, ka lauki nebūt nav tikai lauksaimnieciskā ražošana un nodarbināto skaits lauksaimniecībā ir vairākkārt sarucis. No pilsētām apmēram 40 kilometru attālie ciemi jau vairs nav lauku teritorija, bet gan pilsētu teritorija, dzīvojamais privātmāju rajons, kas izveidojās teritoriālās reformas rezultātā. Lielās ēkas un būves, kas bija kolektīvajām saimniecībām, lielā daļā veiksmīgi ir privatizētas un pieder lauksaimniecības kooperatīvajām sabiedrībām. Un Austrumvācijas zemnieki nebaidās saistīties, sadarboties cits ar citu, viņi veido kooperatīvās saimniecības ar lielām zemes platībām — pretēji latviešu zemniekiem, kuri lepojas, ka ir īpašnieki savai zemei. Taču Austrumvācijā ir palielinājies bezdarbs lauku rajonos, un tādēļ arī Vācijā bija nepieciešama reģionāli teritoriālā reforma, lai samazinātu bezdarbu.

Vaicāta par to, kur palika lauksaimniecībā nodarbinātie Vācijā un kādā veidā viņi pārprofilējās, Elke Knape atbildēja, ka tā tiešām bijusi viena no smagajām problēmām. Apmēram 20% iedzīvotāju sāka saņemt pensiju, 20 procentu strādājošo bija sievietes, tās kļuva mājsaimnieces, 40% pārkvalificējās, šo darbību Vācijas valdība subsidējusi. Ja cilvēks izveidojis savu mazo biznesu, tad valdības finansētās programmas to dažādā veidā dotē, kā arī tiek organizētas dažādas programmas, lai cilvēki varētu pavadīt savus atvaļinājumus lauku saimniecībās. Atlikušie 20% procenti turpina darbu savās lauku saimniecībās vai radniecīgās jomās. Tiesa, lauksaimniecībā nodarbinātie lielākoties diemžēl ir veca gadagājuma cilvēki — 50 gadus veci un vecāki. Viens iemesls tam ir salīdzinoši zemā alga — vidēji 1400 vācu markas mēnesī. Lauksaimniecība algu sarakstā ieņem viszemāko vietu, lielāka samaksa ir rūpniecībā un apkalpojošajā sfērā nodarbinātajiem. Pašreiz bezdarbs lauku rajonos ir 20–25%, vairāk tas attiecas uz bijušo Austrumvācijas teritoriju.

Runājot par jaunajiem nodarbinātības virzieniem lauku rajonos, E.Knape teica, ka sauklis "Tūrisms izglābs lauku rajonus" nav reāls. Tas varētu būt viens no problēmas risinājumiem teritorijās, kur ir skaista daba. Citās teritorijās jāmeklē citas iespējas, piemēram, pakalpojumu sfēra, sabiedriskā transporta tīkla paplašināšana. Tādējādi iedzīvotājiem būs radīti priekšnoteikumi, saglabājot dzīves vietu laukos, strādāt citur, piemēram, pilsētās. Vācijā ir tāds moderns attīstības virziens kā dārgu veikalu, centru būvēšana. Pašvaldības, kuras bija laimīgas par iespējām šādus lielus centrus uzbūvēt un piesaistīt investīcijas cerībā, ka tiks nodrošinātas daudzas darba vietas, ir sapratušas, ka šie centri patiesībā dod ļoti maz darba vakanču. Un milzīgās teritorijas, ko šīs celtnes aizņem, varētu izmantot daudz lietderīgāk, īpaši ja būve atrodas uz ļoti auglīgām lauksaimnieciskajām zemēm. E.Knape atzīmēja, ka Vācijas lauksaimniecības preču eksporta līmenis nav augsts, jo produkcija nav lēta un ES pastāv kvotu sistēma. Lauksaimnieki varētu ražot vairāk un nesaprotot, kāpēc ES pastāvošās kvotas neļauj to darīt.

Baltijā, līdzīgi kā Vācijā, nepieciešams veidot spēcīgas saimniecības ar lielām platībām, mazajām saimniecībām apvienojoties vai kooperējoties. Tas zemniekam Latvijā psiholoģiski nav vienkārši. Taču tas jādara un jāizvēlas atbilstoši reģioni, kuros jāattīsta kāda konkrēta lieta, piemēram, labības audzēšana, piena lopkopība. Valdībai būtu jācenšas šos rajonus uzturēt par veiksmīgiem un stipriem. Un vēl Latvijas lauksaimniecībai nepieciešami ļoti, ļoti spēcīgi pārstāvji valdības sarunām ar ES, jo ES lēmumi zināmā mērā ir noteicoši tālākai nozares attīstībai. Eiropā pašlaik ir pārprodukcija, tādēļ jāmeklē savas specifiskas nišas, savi pārliecinoši un īpatnēji lauksaimniecības pārstrādes produkti.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā